Читать книгу Sausserža saldā smarža - Nora Robertsa - Страница 3

Pilsētas Centrālajā laukumā ziemas mēnesnīcas gaisma apspīdēja viesnīcas ēku, kas būvēta no veciem akmeņiem un ķieģeļiem. Sudrabainajos staros laistījās jaunie lieveņi un sētas mietiņi, un košais jumta vara segums mirdzēja. Šajā namā stiprā un laimīgā laulībā sadzīvoja jaunais un vecais, pagātne un tagadne.

Šajā decembra naktī logi bija tumši un ēkas noslēpumi bija ēnās tīti. Tomēr jau pēc dažām nedēļām namam bija jākļūst par spožāko visā Būnsboro Galvenajā ielā.

Ouens Montgomerijs sēdēja savā kravas automašīnā pie Centrālā laukuma luksofora un aplūkoja krāšņi izrotātos veikalus un dzīvojamos namus Galvenajā ielā. Visapkārt mirdzēja un zibsnīja gaismas rotājumi. Pa labi nama otrā stāva dzīvokli greznoja glīta egle. Topošās viesnīcas pārvaldnieces pagaidu mājvieta raksturoja viņas stilu – tas bija precīzs un elegants.

Nākamā gada Ziemassvētkos Būnsboro viesnīca būs rotāta ar baltām spuldzītēm un egļu zariem. Houpa Boumonta izgreznos viesnīcas pārvaldnieces dzīvokli trešajā stāvā ar mazu, glītu eglīti.

Ouens palūkojās pa kreisi. Eiverijai Makteivišai piederošā restorāna Vesta Pizzeria and Family Restaurant ielas puses terase bija izrotāta ar svētku spuldzītēm.

Arī Eiverijas mājoklī, kur iepriekš dzīvoja Ouena brālis Bekets, bija redzama eglīte. Tomēr dzīvokļa logi bija tikpat tumši kā viesnīcā. Ouens zināja, ka Eiverija strādā, jo restorānā bija manāma rosība. Viņš pastiepa kaklu, tomēr neredzēja sievieti aiz restorāna letes.

Kad luksoforā iedegās zaļā gaisma, Ouens nogriezās pa labi Svētā Pola ielā, pēc tam nogriezās pa kreisi, tad apturēja automašīnu stāvlaukumā aiz viesnīcas. Viņš sēdēja automašīnā un domāja. Varētu doties uz Vesta, apēst picas šķēli, iedzert alu un pakavēt Eiverijai laiku līdz restorāna slēgšanai. Pēc tam viņš varētu izstaigāt viesnīcu.

Ouens sev atgādināja, ka pastaiga pa viesnīcu nav nepieciešama. Tomēr viņš visu dienu nebija iegriezies šajā ēkā, jo bija aizņemts ar citām Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma darba darīšanām. Viņš negribēja gaidīt līdz rītam, lai redzētu, ko dienas laikā paveikuši brāļi un strādnieki.

Turklāt izskatījās, ka restorānā Vesta ir daudz darba, un līdz tā slēgšanai bija atlicis mazāk par pusstundu. Ouens bija gandrīz pārliecināts, ka Eiverija viņu nemestu laukā pēc darbalaika beigām. Drīzāk viņi kopā iedzertu alu.

Tā bija vilinoša doma, tomēr Ouens nosprieda, ka jāaplūko viesnīca un tad jādodas mājās. Nākamajā dienā viņam bija jāierodas viesnīcā jau pulksten septiņos ar visiem darbarīkiem.

Vīrietis izkāpa no automašīnas, ieelpoja vēso gaisu un paņēma atslēgas. Viņš bija tikpat gara auguma kā abi pārējie Montgomeriju ģimenes brāļi, bet ar noslieci uz kalsnumu. Ouens uzrāva plecus un gar akmens sienu devās uz ieejas durvīm.

Visām Ouena atslēgām bija piešķirts noteikts krāsu kods. Brāļi to uzskatīja par sīkumainības izpausmi, bet viņam krāsu kods noderēja. Jau pēc mirkļa viņš iegāja ēkā.

Ouens ieslēdza gaismu un apstājās, muļķīgi smaidīdams. Grīdu klāja rakstainas flīzes, kas bija pieskaņotas sienām ar paneļiem neuzkrītošā gaišā krāsā. Pateicoties Beketa trāpīgajam ierosinājumam, viena ķieģeļu siena bija atstāta bez apmetuma. Un māte uzstāja, ka pie griestiem jābūt lustrai. Tā nebija pārlieku smalka un tradicionāla, bet metāla detaļas bronzas krāsā un šaurie kupoli glīti iederējās virs flīzētās grīdas. Ouens palūkojās pa labi un ieraudzīja, ka foajē tualetes, kas bija izklātas ar kvalitatīvām flīzēm un aprīkotas ar izlietnēm no zaļa akmens, bija nokrāsotas.

Viņš paņēma pierakstu kladi, atzīmēja turpmāk veicamos uzlabojumus un devās cauri akmens arkai pa kreisi. Arī tur skatienam pavērās neapmesta ķieģeļu siena – Beketam patiešām bija ķēriens. Plauktos pie veļas mazgātavas sienām valdīja pedantiska kārtība. Tas bija Houpas nopelns. Ar savu dzelzs gribu viņa izvilka Ouena brāli Raideru no mazgātavā ierīkotās darbistabas un ķērās pie kārtošanas.

Ouens apstājās pie telpas, kas nākotnē kalpos par Houpas kabinetu, un redzēja, ka te pabijis Raiders. No steķiem un saplākšņa veidots galds, biezā, baltā mape jeb darbu Bībele, darbarīki, krāsas trauki. Šaubu nebija – drīz vien Houpa atkal izdzīs Raideru ārā.

Viņš turpināja ceļu un apstājās, lai patīksminātos par plašo virtuvi. Šeit bija uzstādīti gaismas ķermeņi – liela dzelzs lampa virs darba zonas un tai līdzīgas, bet mazākas, pie katra loga. Koka skapīši, krēmkrāsas aksesuāri un gludais granīts bija pieskaņots spožajām nerūsējošā tērauda virtuves ierīcēm.

Ouens atvēra ledusskapi un pasniedzās pēc alus pudeles. Viņš sev atgādināja, ka drīz jāsēžas pie stūres, tāpēc paņēma Pepsi. Tad nosprieda, ka virtuvē jāierīko žalūzijas un citi logu aizsegi.

Viss bija gandrīz gatavs.

Ouens devās uz viesu uzņemšanas telpu, pārlūkoja to un atkal plati pasmaidīja. Kamīna apšuvumu Raiders bija izgatavojis no veca, bieza koka dēļa, kas piestāvēja senajiem ķieģeļiem, no kuriem bija izmūrēts dziļais kamīns. Šobrīd telpa bija pilna ar brezentu, krāsu traukiem un darbarīkiem. Ouens veica vēl dažas piezīmes, šķērsoja arku un grasījās doties caur foajē uz topošo atpūtas telpu. Tad otrajā stāvā atskanēja soļi.

Viņš šķērsoja nākamo arku, kas veda uz šauro gaiteni un kāpnēm. Ouens redzēja, ka Luters ir piestrādājis pie dzelzs margām. Viņš tās noglāstīja un devās augšup.

– Atzīstu, margas ir brīnišķīgas. Raj, vai tur augšā esi tu?

Spēji aizcirtās kādas durvis, un Ouens salēcās. Viņš samiedza mierīgās zilās acis un uzskrēja augšstāvā. Brāļi mēdza cits citu izjokot, un Ouens negrasījās dot viņiem ieganstu smieties.

– Ūūūū! – viņš iesaucās tēlotās bailēs. – Tas taču spoks! Esmu ļoti nobijies!

Ouens devās uz priekšu un ieraudzīja, ka Elizabetes un Dārsija numura durvis ir aizvērtas. Toties pretī esošā Titānijas un Oberona numura durvis bija atvērtas.

“Ļoti smieklīgi,” viņš dusmīgi nodomāja.

Ouens lēni virzījās uz durvju pusi, grasījās tās strauji atvērt, ielēkt istabā un izbiedēt to brāli, kurš centās viņu izjokot. Viņš uzlika plaukstu uz izgrebtā roktura, uzmanīgi pagrieza uz leju un pagrūda durvis.

Tās neatvērās.

– Liecies mierā, idiot! – Ouens nervozi iesmējās. Tad vienlaikus atsprāga istabas un abu terašu durvis, un viņam smiekli vairs nenāca.

Vēsajā gaisā uzvēdīja sausserža aromāts, salds kā vasara.

– Jēziņ!

Ouens bija gandrīz pilnībā pieņēmis faktu, ka viesnīcā mīt spoks. Viņš tam gandrīz bija noticējis. Bija notikuši vairāki savādi atgadījumi, un Bekets nelokāmi apgalvoja, ka viesnīcā dzīvo spoks. Viņš tam bija devis Elizabetes vārdu, jo spoks deva priekšroku Elizabetes un Dārsija numuram.

Tomēr šī bija Ouena pirmā tiešā un neapstrīdamā satikšanās ar neredzamo būtni.

Viņš ar pavērtu muti skatījās, kā vannasistabas durvis aizcirtās, atvērās un atkal aizvērās.

– Labi, skaidrs. Atvaino, ka iztraucēju. Es tikai gribēju…

Durvis aizcirtās Ouena degungalā, bet viņš laikus paspēja atlēkt malā, lai negūtu traumu.

– Nevajag tā darīt! Tu mani noteikti jau pazīsti. Es šeit ierodos gandrīz katru dienu. Esmu Ouens, Beka brālis. Man ir labi nodomi un tā tālāk.

Vannasistabas durvis atkal aizcirtās, un Ouens, to dzirdēdams, sarāvās.

– Pasaudzē durvis, labi? Par ko tu dusmojies? Es tikai gribēju… Ā, saprotu!

Viņš noklepojās, novilka vilnas cepuri un izlaida pirkstus cauri biezajiem, brūnajiem matiem.

– Paklau, ne jau tevi es nosaucu par idiotu. Es domāju, ka aiz durvīm ir Rajs. Vai tu pazīsti manu otro brāli Raideru? Tev jāatzīst, ka viņš mēdz izturēties idiotiski. Un es stāvu gaitenī un taisnojos spokam.

Durvis mazliet pavērās. Ouens tās piesardzīgi atstūma vaļā.

– Es tikai aizvēršu terases durvis. Tām ir jābūt ciet.

Klusībā Ouens atzina, ka viņa teikto vārdu atbalss tukšajā istabā uzdzen šermuļus. Viņš ielika cepuri mēteļa kabatā, piegāja pie terases, aizvēra un aizslēdza durvis. Kad Ouens piegāja pie otrajām terases durvīm, viņš ieraudzīja gaismu Eiverijas dzīvoklī virs restorāna.

Viņš redzēja sievieti noejam gar logu.

Gaiss sastinga, un sausserža smarža kļuva spēcīgāka.

– Es jau iepriekš esmu jutis šo smaržu, – Ouens murmināja, nenovērsdams skatienu no Eiverijas logiem. – Bekets teica, ka tu viņu brīdināji tovakar, kad riebeklis Sems Frīmonts uzbruka Klērai. Paldies par to. Beks un Klēra drīz precēsies. Tu to droši vien jau zini. Mans brālis iemīlēja Klēru jau sen.

Viņš aizvēra durvis un pagriezās.

– Vēlreiz paldies.

Vannasistabas durvis bija vaļā, un Ouens ieraudzīja savu atspulgu spogulī dzelzs ietvarā. Nācās atzīt, ka viņš izskatās pārbijies, un izspūrušie mati iespaidu padarīja spokainu.

Ouens automātiski mēģināja ar plaukstu nogludināt matus.

– Es tikai staigāju pa telpām un veicu piezīmes. Vēl ir atlicis pavisam nedaudz darāmā. Tikai ne šeit. Te viss ir pabeigts. Domāju, ka strādnieki gribēja izremontēt šo istabu pēc iespējas ātrāk. Daži mazliet sabijās. Neapvainojies. Tāpēc… Es visu pabeigšu un došos projām. Uz redzēšanos! Kaut gan tevi nevar redzēt, bet…

Viņš atmeta ar roku un atmuguriski izgāja no istabas.

Vairāk nekā pusstundu Ouens turpināja apstaigāt telpu pēc telpas, stāvu pēc stāva, un veica piezīmes. Dažas reizes viņš sajuta sausserža aromātu vai dzirdēja atveramies durvis.

Spoka attieksme – Ouens to vairs nevarēja apstrīdēt – šobrīd šķita labvēlīga. Tomēr viņš juta atvieglojumu, kad aizslēdza aiz sevis viesnīcas durvis.

***

Zem Ouena zābakiem klusi gurkstēja sniegs. Viņš nesa kafiju un virtuļus. Pusstundu pirms saullēkta viņš atgriezās viesnīcā, devās tieši uz virtuvi un nolika uz galda kasti ar virtuļiem, līdzi paņemto kafiju un portfeli. Lai uzlabotu noskaņojumu, Ouens devās uz uzņemšanas telpu un iedarbināja ar gāzi apsildāmo kamīnu. Tīksminādamies par siltumu un gaismu, viņš novilka cimdus un ielika jakas kabatā.

Vīrietis atgriezās virtuvē, atvēra portfeli, izņēma mapi un vēlreiz pārlūkoja dienā veicamo darbu sarakstu. Ieskanējās pie jostas piestiprinātais telefons, un tas nozīmēja, ka pienācis laiks rīta sapulcei.

Ouens bija apēdis pusi virtuļa ar glazūru, kad dzirdēja pie viesnīcas piebraucam Raidera kravas automašīnu. Brālis bija uzlicis galvā cepurīti ar Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma logo. Viņam mugurā bija bieza, apskrambāta darba jaka, un sejā bija neapmierināta izteiksme, kas vēstīja, ka izdzerts par maz kafijas. Raidera suns Dumiķis ienāca telpā, paostīja gaisu un ilgpilni palūkojās uz Ouena virtuļa atlikušo pusi.

Raiders ieņurdējās un pastiepa roku pēc kafijas.

– Tā ir Beka krūze, – Ouens nevērīgi izmeta. – Par to liecina burts “B” uz tās sāna.

Raiders vēlreiz ieņurdējās un paņēma krūzi, uz kuras bija uzšņāpts burts “R”. Pēc ilga malka viņš aplūkoja virtuļus un izvēlējās ar ievārījumu pildīto.

Dumiķis sāka sparīgi vicināt asti un balvā saņēma virtuļa gabalu.

– Beks kavē, – Ouens paziņoja.

– Tu nolēmi, ka mums jāsatiekas pirms rītausmas. – Raiders nokoda lielu virtuļa gabalu un uzdzēra kafiju. Viņš nebija noskuvies, tāpēc vaigus klāja bārdas rugāji. Tomēr, pateicoties uzņemtajam kofeīnam un cukuram, no zaļajām acīm ar zeltainiem lāsumiņiem pagaisa miegainība.

– Kad ieradīsies strādnieki, mums nebūs laika apspriesties. Es apstaigāju viesnīcas telpas vakar pēc darba. Jūs esat labi pastrādājuši.

– Tieši tā! Šorīt pabeigsim pēdējos darbus trešajā stāvā: pieliksim griestu līstes, uzstādīsim lampas, un dažās istabās vēl nav pielikti nolādētie dvieļu turētāji. Luters jau ir ķēries pie margām un balustrādēm.

– Redzēju. Es veicu dažas piezīmes.

– Jā, jā.

– Kad būšu pilnībā apskatījis otro stāvu, piezīmju būs vēl vairāk. Pēc tam es došos uz trešo stāvu.

– Ko mēs vēl gaidām? – Raiders paņēma otru virtuli un devās projām. Viņš neskatoties pameta vēl vienu kumosu sunim, kurš sekoja saimniekam pa pēdām.

Dumiķis notvēra kumosu tik precīzi, kā labi trenēts bokseris atvaira pretinieka sitienu.

– Bekets neieradās.

– Viņam ir sieviete, – Raiders norādīja, – un trīs bērni. Ir darba dienas rīts. Viņš ieradīsies, līdzko varēs, un mēs viņam visu izstāstīsim.

– Te šur tur vajag uzlabot krāsojumu, – Ouens iesāka.

– Zinu. Es neesmu akls.

– Es lūgšu strādniekiem visā mājā uzstādīt žalūzijas. Ja šodien tiks pabeigts remonts trešajā stāvā, nākamās nedēļas sākumā jau varēsim ķerties pie logu apdares.

– Vīri visu satīrīja, tomēr ar to nepietiek. Telpas ir jāuzkopj rūpīgi. Tas ir viesnīcas pārvaldnieces pārziņā.

– Es šorīt parunāšu ar Houpu. Un prasīšu apgabala pārstāvjiem atļauju gatavoties viesnīcas atvēršanai.

Raiders neizpratnē palūkojās uz brāli.

– Mūsu rīcībā ir vēl vismaz divas nedēļas, neskaitot brīvdienas.

Tomēr Ouenam, kā parasti, bija padomā kāds plāns.

– Raj, mēs varam pabeigt darbu trešajā stāvā un virzīties uz leju. Tu taču saproti – līdzko mēs visu būsim nokārtojuši, mamma, Karolī un, protams, arī Houpa sāks pirkt visādus niekus.

– Saprotu. Mums nevajag, lai viņas vēl vairāk maisītos pa kājām.

Kad brāļi tuvojās trešajam stāvam, pirmajā stāvā kāds atvēra durvis.

– Mēs esam trešajā stāvā, – Ouens sauca. – Kafija ir virtuvē.

– Paldies, Jēzu!

– Jēzus nenopirka tavu kafiju. – Ouens noglāstīja ar bronzu apstrādāto ovālo plāksnīti ar iegravētu uzrakstu “Viesnīcas pārvaldniece”. – Glīti!

– Šeit ir pilns ar tādām plāksnītēm. – Raiders iedzēra vēl vienu malku kafijas, un viņi iegāja telpā.

– Izskatās labi, – Ouens atzinīgi palocīja galvu un izstaigāja mazo virtuvīti, vannasistabu un abas guļamistabas. – Te ir jauki un ērti. Numuriņš ir glīts un praktisks, gluži kā mūsu viesnīcas pārvaldniece.

– Viņa ir gandrīz tikpat prasīga un sīkumaina kā tu.

– Neaizmirsti, kurš tevi apgādā ar virtuļiem, brālīt!

Izdzirdējis vārdu “virtuļi”, Dumiķis sāka sparīgi vicināt asti.

– Tev pietiek, draudziņ, – Raiders viņam aizrādīja. Izgrūdis smagu nopūtu, Dumiķis nogūlās uz grīdas.

Ouens ieraudzīja uz kāpnēm Beketu. Brālis bija noskuvies, un viņa acis mirdzēja. Patiesībā Bekets izskatījās apjucis, kā jau vīrietis ar trim skolas vecuma bērniem darba dienas rītā.

Ouens labi atcerējās rītus laikā, kad pats gāja skolā. Viņš brīnījās, kāpēc vecāki neķērās pie smago narkotiku lietošanas.

– Suns izvēmās Mērfija gultā, – Bekets paziņoja. – Es negribu par to runāt.

– Labi. Ouens grib ķerties pie logu apdares un mēbelēšanas.

Bekets apstājās un ātri pabužināja Dumiķa galvu.

– Mums vēl ir jāpieliek līstes, jākrāso, jāveic pēdējie apdares darbi.

– Ne šajā stāvā. – Ouens piegāja pie VIP numura. – Mēs varam izmēbelēt šo numuru. Houpa var pārvākties uz kādu numuriņu aiz gaiteņa. Kā sokas ar Veslija un Sirdspuķītes istabu?

– Tā ir gatava. Mēs vakar pielikām spoguli vannasistabā un ierīkojām lampas.

– Tādā gadījumā es sacīšu Houpai, lai ņem rokā slotu un liek šim stāvam mirdzēt un laistīties. – Ouens uzticējās Raideram, tomēr aplūkoja numuriņu pats. – Viņai ir vajadzīgo priekšmetu saraksts, tāpēc viņa var doties uz Bast veikalu un pateikt, kādas preces jāpiegādā.

Viņš veica piezīmes: jāatved dvieļi un gultasveļa, jānopērk spuldzes un tā tālāk. Aiz brāļa muguras Bekets un Raiders saskatījās.

– Izskatās, ka mums būs jāķeras pie mēbelēšanas.

– Nezinu, kas ir “mēs”, – Raiders atbildēja. – Mēs ar strādniekiem būsim aizņemti. Mums ir jāsagatavo viesnīca darbam.

– Nerūc uz mani! – Bekets bezpalīdzīgi pacēla rokas. – Man nāksies mainīt maiznīcas projektu blakus ēkā, citādi strādnieki netiks ar visu galā bez aizkavēšanās.

– Man noderētu aizkavēšanās, – Raiders nomurmināja, tomēr sekoja Ouenam.

Ouens apstājās pie Elizabetes un Dārsija numuriņa un aplūkoja atvērtās durvis.

– Beket, tev jāparunā ar savu draudzeni Liziju. Liec viņai turēt šīs durvis atvērtas un terases durvis – aizvērtas.

– Ieejas durvis ir atvērtas, bet terases durvis ir aizvērtas.

– Šobrīd jā. Vakar viņa satrakojās.

Bekets ieinteresēti sarauca pieri.

– Patiešām?

– Mēs beidzot tikāmies divatā. Es vakar apstaigāju viesnīcu un dzirdēju, ka augšstāvā kāds ir. Nospriedu, ka viens no jums par mani zobojas. Lizija domāja, ka es viņu nosaucu par idioti, un izrādīja aizvainojumu.

Bekets plati pasmaidīja.

– Viņa ātri aizsvilstas.

– Un kā vēl! Man šķiet, ka mēs izlīgām. Tomēr pastāv iespēja, ka viņa joprojām ir neapmierināta.

– Arī šeit viss ir pabeigts, – Raiders turpināja, – tāpat kā Titānijas un Oberona numurā. Mums vēl jāieliek līstes Nika un Noras numurā, šis tas jāizdara Īvas un Roarka numurā, tostarp jāpieliek griestu lampa vannasistabā. Vakar tā beidzot tika piegādāta. Džeinas un Ročestera numurs ir pilns ar kastēm: tur ir viena veida lampas, otra veida lampas, plaukti un vēl sazin kas. Tomēr pats numurs ir pabeigts.

– Arī man ir saraksts, lūk, te, – Raiders piesita ar pirkstu pie galvas. Dumiķis nosēdās viņam blakus. – Man nav jāpieraksta pilnīgi viss desmit dažādos sarakstos.

– Drēbju pakaramie āķi, dvieļu turētāji, tualetes papīra automāti, – Ouens iesāka.

– Par to visu parūpēsimies šodien.

– Spoguļi, plakanā ekrāna televizori, elektrības slēdžu plātnītes un aizsegi, durvju blīvītes.

– Tas viss ir iekļauts šodienas darbu sarakstā, Ouen.

– Vai tev ir priekšmetu izvietojuma saraksts?

– Nevienam nepatīk sīkmanība.

– Vēl nepieciešamas plāksnītes ar uzrakstu “Izeja”, – Ouens turpināja lasīt no saraksta un devās uz ēdamzāli. – Šeit jāpieliek sienu svečturi. Paštaisītās ugunsdzēšamo aparātu kastes ir jānokrāso un jāuzstāda.

– Es ķeršos pie darba tad, kad tu apklusīsi.

– Bukleti, tīmekļa vietne, reklāma, numuriņu cenas, komplekti, numuriņu mapes…

– Es par to visu neatbildu.

– Tieši tā. Laimīgais! Kad būs gatavs jaunais maiznīcas projekta plāns? – Ouens uzrunāja Beketu.

– Es rīt došos uz būvatļauju izsniegšanas nodaļu.

– Ļoti labi. – Ouens paņēma mobilo telefonu un atvēra kalendāru. – Kopsavilkums. Es likšu Houpai piedāvāt numuru rezervēšanu no piecpadsmitā janvāra. Trīspadsmitajā janvārī varam rīkot atklāšanas pasākumu, pēc kura būs viena diena, lai visu sakārtotu. Pēc tam viesnīca tiks atvērta apmeklētājiem.

– Līdz piecpadsmitajam janvārim atlicis mazāk par mēnesi, – Raiders sūdzējās.

– Mēs visi zinām, ka viesnīcā vēl jāstrādā mazāk par divām nedēļām. Pirms Ziemassvētkiem visu jau būsim paveikuši. Ja šonedēļ sāksim mēbelēšanu, pirmajā janvārī tā jau būs pabeigta, un mēs noteikti saņemsim viesnīcas darbības atļauju uzreiz pēc svētkiem. Mums atliks divas nedēļas, lai saliktu punktus uz “i” un novērstu problēmas. Turklāt Houpa šeit dzīvos.

– Es piekrītu Ouenam. Mēs atpaliekam, Raj.

Raiders iebāza rokas kabatās un paraustīja plecus.

– Patiesību sakot, ir savādi iztēloties, ka viesnīca tūlīt būs gatava.

– Nebēdā, – Ouens atbildēja. – Šādā ēkā darba netrūks nekad.

Raiders palocīja galvu. Viņi dzirdēja, ka atveras pagalma puses durvis un atskan smagos zābakos tērptu kāju soļi.

– Strādnieki ieradušies! Ņemiet darbarīkus!

***

Ouens palīdzēja likt griestu līstes. Viņam nebija iebildumu ik pa laikam pārtraukt darbu, lai atbildētu uz telefona zvanu vai īsziņu un izlasītu e-pasta vēstuli. Telefons bija tikpat svarīgs darbarīks kā naglu pistole. Namā valdīja rosība, skanēja balsis un radio. Visur smaržoja pēc krāsas, zāģu skaidām un stipras kafijas. Šie aromāti Ouena uztverē raksturoja Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma būtību un atgādināja tēvu.

Tētis bija iemācījis Ouenam visu, ko viņš zināja par galdniecību un būvniecību. Viņš nokāpa uz grīdas, lai aplūkotu darba rezultātu, un zināja, ka tēvs ar saviem dēliem lepotos.

Viņi ķērās pie laika zoba postīta nama ar noslīdējušiem lieveņiem, saplīsušiem logiem, vecām sienām un iebrukušām grīdām un pārvērta to par pilsētas centra dārgakmeni. Pateicoties Beketa iecerei, mātes iztēlei un prasmei saskatīt kopainu, Raidera darbam un iemaņām, kā arī Ouena sīkumainībai, sadarbībā ar labu strādnieku komandu pie virtuves galda izlolota ideja bija kļuvusi par īstenību.

Ouens nolika naglu pistoli, izvingrināja plecus un aplūkoja istabu.

Mātei patiešām piemita prasme ieraudzīt kopainu. Ouenam sākotnēji nepatika viņas plāns nokrāsot sienas gaiši zilā, bet griestus šokolādes brūnā krāsā, bet tagad nācās atzīt, ka šī kombinācija ir laba. Nika un Noras numuriņu raksturoja vārds “elegance”, un visvairāk tas izpaudās vannasistabā. Arī šeit bija ievērota tāda pati krāsu kombinācija: zila stikla flīžu siena kontrastēja ar brūno krāsu, un to visu apspīdēja kristāla lustras radītā gaisma. “Lustra vannasistabā,” Ouens nodomāja un papurināja galvu. Tomēr galarezultāts bija labs.

Justīne Montgomerija negribēja redzēt savā viesnīcā neko parastu vai citām viesnīcām raksturīgu. Ouens nosprieda, ka šī istaba ar deko noskaņu viņam patīk vislabāk no visām.

Bija pienācis laiks veikt dažus telefona zvanus. Par to atgādināja aparātā ieprogrammētais brīdinājuma signāls.

Ouens izgāja no istabas un pa pagalma puses durvīm nonāca uz lieveņa. Luters patlaban laboja kāpņu margas. Sakodis zobus, Ouens salā un vējā šķērsoja lieveni, nokļuva apakšstāvā un iegāja pieņemšanas telpā.

– Ārprāts, cik auksti!

No radio skanēja skaļa mūzika, naglu pistoles klabēja. Ouens saprata, ka ar šādu troksni fonā sarunas nebūs iespējamas. Viņš paņēma jaku un portfeli.

Ouens ienāca atpūtas telpā, kur Bekets klāja grīdas līstes.

– Es došos uz Vesta.

– Pulkstenis vēl nav desmit. Restorāns nav atvērts.

– Tieši tā.

Ouens izgāja ārā, drebinājās pie luksofora un klusībā dusmojās par satiksmi, kuras dēļ nevarēja šķērsot Galveno ielu. Viņš nogaidīja, līdz parādījās zaļā gaisma, un metās šķērsām pāri krustojumam. Nelikdamies ne zinis par zīmi ar uzrakstu “Slēgts” pie restorāna stikla durvīm, viņš pieklauvēja.

Restorāna telpās bija ieslēgta gaisma, bet cilvēkus nemanīja. Ouens atkal paņēma telefonu un pēc atmiņas sastādīja Eiverijas numuru.

– Nolāpīts, Ouen! Es notraipīju telefonu ar mīklu.

– Tātad tu esi restorānā! Atver durvis, citādi es nosalšu!

– Nolāpīts, – Eiverija atkārtoja un pārtrauca sarunu.

Pēc pāris sekundēm Ouens viņu ieraudzīja. Sieviete bija tērpusies džinsos un melnā džemperī, kura piedurknes bija uzrotītas līdz elkoņiem, un aplikusi baltu priekšautu. Viņas mati… Kas tā par krāsu? Ouens aptvēra, ka šī krāsa ir ļoti līdzīga viesnīcas spožajam vara jumtam.

Eiverija sāka krāsot matus pirms vairākiem mēnešiem, izmēģinot visu, izņemot savu dabisko toni – rudo matu krāsu, kas bija skotu cilts vadones cienīgs. Tolaik viņa matus arī apgrieza pavisam īsus, bet tagad tie bija atauguši tiktāl, ka strādājot Eiverija tos atglauda uz aizmuguri.

Koši zilo acu skatiens dusmīgi ieurbās Ouenā, un viņa atvēra durvis.

– Ko tu gribi? – Eiverija prasīja. – Es gatavojos darba dienai.

– Es tikai gribu pabūt šeit un izbaudīt klusumu. Es nemaz netraucēšu. – Ouens ielīda telpā, lai Eiverija nevarētu viņu atstāt aiz durvīm. – Man jāpiezvana, bet viesnīcas troksnī nevaru parunāt.

Eiverija palūkojās uz viņa portfeli un samiedza zilās acis.

Ouens apburoši pasmaidīja.

– Labi, man ir arī nedaudz jāpastrādā ar dokumentiem. Es apsēdīšos pie letes. Būšu ļoti, ļoti kluss.

– Labi. Bet netraucē mani!

– Pirms tu atgriezies virtuvē – vai tev ir kafija?

– Nē, nav. Es gatavoju mīklu, kas pielipa pie jaunā telefona. Vakar strādāju restorānā līdz vakaram, un astoņos no rīta Frenija paziņoja, ka ir saslimusi. Izklausījās, ka viņas balsene izlaista caur gaļas maļamo mašīnu. Divi apkalpotāji vakar saslima ar to pašu, tātad man būs jāstrādā visu dienu. Deivs šovakar nestrādās, jo četros ies uz zobu kanāla tīrīšanu, un pulksten pusvienos restorānā ieradīsies tūristi.

Eiverija asi izgrūda vārdus, tāpēc Ouens pacietīgi klausījās.

– Skaidrs.

– Vienkārši… – viņa norādīja uz garo leti. – Tiec galā pats.

Ar spilgti zaļajām sporta kurpēm kājās viņa aizsteidzās uz virtuvi.

Ouens bija gatavs palīdzēt, bet nojauta, ka šādā garastāvoklī Eiverija to nepieļaus. Viņš pazina sievieti tik sen, ka mācēja viņas uzvedībā atpazīt steigas, nepacietības un stresa pazīmes.

Viņš zināja, ka Eiverija tiks ar visu galā – kā jau vienmēr. Mazo, rosīgo sarkanmati Ouens atcerējās no savas bērnības. Bijusī Būnsboro vidusskolas karsējmeitene – viņa kopā ar Beketa mīļoto Klēru bija karsējmeiteņu komandas vadītāja – kļuva par strādīgu restorāna vadītāju. Viņa gatavoja lielisku picu.

Aiz Eiverijas palika viegls citronu aromāts un enerģijas dzirkstis. Ieklausīdamies sievietes darba trokšņos, Ouens apsēdās pie letes. Skaņas viņu nomierināja un šķita ritmiskas.

Ouens atvēra portfeli, izņēma iPad, pierakstu bloknotu un noņēma no jostas telefonu.

Viņš veica telefona zvanus, nosūtīja e-pasta vēstules, īsziņas, rakstīja darbu sarakstu un veica aprēķinus.

Ouens bija iegrimis darbā. Piepeši zem deguna parādījās kafijas krūze.

Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja glīto Eiverijas seju.

– Paldies. Nevajadzēja censties. Es te nebūšu ilgi.

– Ouen, ir pagājušas jau četrdesmit minūtes.

– Tiešām? Es pazaudēju laika izjūtu. Vai gribi, lai eju projām?

– Kā vēlies! – Viņa piespieda dūri pie muguras, tomēr runāja brīvāk nekā iepriekš. – Es tieku ar visu galā.

Ouens sajuta jaunu aromātu. Viņš palūkojās uz lielo plīti un ieraudzīja, ka Eiverija sākusi gatavot mērces.

Sievietes sarkanie mati, pienbaltā āda un vasarraibumi liecināja par skotu izcelsmi, tomēr Eiverijas gatavotā tomātu mērce nebija mazāk itāliska par Armani uzvalku.

Ouens mēdza prātot, kā Eiverija ieguvusi pavārmākslas zināšanas un apņēmību, bet tā šķita tikpat pašsaprotama viņas personības daļa kā lielās zilās acis un drošais skatiens.

Viņa noliecās, atvēra zem letes nolikto ledusskapi un sāka likt picas sastāvdaļas traukos.

– Ļoti žēl, ka Frenija saslimusi.

– Man arī žēl. Viņa jūtas ļoti slikti, un Deivs arī. Viņš strādās tikai dažas stundas pēcpusdienā, jo man nav palīgu. Jūtos nelāgi, ka prasu to no viņa.

Ouens nopētīja Eiverijas seju. Tikai tad viņš ievēroja tumšos lokus zem sievietes acīm.

– Tu izskaties nogurusi.

Eiverija palūkojās pāri olīvu traukam ar riebuma pilnu skatienu.

– Paldies. Meitenēm patīk dzirdēt tādus vārdus. – Viņa paraustīja plecus. – Esmu nogurusi. Cerēju šorīt ilgāk pagulēt. Frenijai bija jāatver restorāns, un es plānoju ierasties darbā tikai pulksten pusdivpadsmitos. Tas neprasītu daudz laika, jo es dzīvoju augšstāvā. Vakarā paskatījos Džimija Felona šovu un izlasīju grāmatu, jo visu nedēļu tam nekādi neatlika laika. Aizmigu tikai pirms pulksten diviem. Astoņos zvanīja Frenija. Sešu stundu ilgs miegs būtu pietiekams, ja nebūtu jāstrādā divas maiņas pirms un viena pēc tam.

– Labā ziņa ir tāda, ka bizness iet no rokas.

– Par labajām ziņām domāšu pēc tūristu apmeklējuma. Pietiek! Kā sokas viesnīcā?

– Ļoti labi. Rīt sāksim aprīkot trešā stāva telpas.

– Ar ko aprīkot?

– Ar mēbelēm, Eiverij.

Viņa nolika trauku malā un cieši palūkojās uz Ouenu.

– Nopietni? Patiešām?

– Inspektors šodien pēcpusdienā aplūkos telpas un sniegs vērtējumu. Domāju, ka mums ļaus tās apmēbelēt, jo nav iemesla to aizliegt. Nupat runāju ar Houpu, viņa sāks uzkopšanas darbus. Māte un krustmāte nāks palīgā. Varbūt viņas jau ir klāt, jo ir gandrīz vienpadsmit.

– Gribēju palīdzēt. Nevaru.

– Neuztraucies! Mums ir daudz palīgu.

– Es gribēju būt viena no viņiem. Varbūt piebiedrošos rīt, ja netraucēs slimība un zoba kanāls. Ouen, tie ir nopietni jaunumi! – Viņa līksmi apgriezās uz spilgti zaļo apavu papēža. – Tu tos pateici tikai pēc stundas!

– Tu biji pārāk aizņemta ar dusmošanos.

– Ja tu pateiktu jaunumus, es būtu pārāk priecīga, lai dusmotos. Pats vainīgs!

Skaistā Eiverija Makteiviša pievērsa viņam nogurušo acu skatienu un uzsmaidīja.

– Varbūt mirkli atpūtīsies?

– Man šodien nepārtraukti jābūt kustībā. Kā haizivij. – Eiverija noņēma trauka vāku, uzlika to atpakaļ un piegāja pie mērcēm.

Ouens skatījās, kā sieviete strādā. Viņa vienmēr darīja vairākus darbus vienlaikus kā žonglētājs. Sīkmanīgajam Ouenam tas šķita neparasti.

– Došos atpakaļ uz viesnīcu. Paldies par kafiju!

– Nav par ko. Ja strādnieki plāno pusdienot restorānā, saki, lai viņi nāk pēc pusdiviem. Tad lielais apmeklētāju pieplūdums būs beidzies.

– Labi. – Ouens savāca mantas un pie durvīm apstājās. – Eiverij? Kādā krāsā ir tavi mati?

– Tā ir “vara monēta”.

Viņš pasmaidīja un papurināja galvu.

– Tā jau domāju! Uz redzēšanos!