Читать книгу Sausserža saldā smarža - Nora Robertsa - Страница 5

Līdzko darba plūsma restorānā noplaka, Eiverija uzvilka mēteli, uzlika cepuri un metās pāri ielai.

Viņa ieraudzīja mēbeļu pārvadājamo auto stāvlaukumā un pielika soli gan uztraukuma, gan sala dēļ. Viesnīcā valdīja rosība: vīri krāsoja, atpūtas telpā un ēdamzālē klaudzināja naglu pistoles, rūca urbis.

Eiverija devās cauri arkai un, nokļuvusi pie kāpņu margām, bija sajūsmā. No ēdamzāles iznāca Raiders.

– Lūdzu, neej augšā. Luters uzlabo margas.

– Tās ir tik skaistas! – viņa murmināja un noglāstīja virsmu bronzas krāsā.

– Jā, ir gan. Viņš strādā kāpņu augšgalā un ir pārāk pieklājīgs, lai lūgtu tev iet apkārt. Es gan neesmu pieklājīgs.

– Skaidrs. – Eiverija devās uz ēdamzāles durvīm un pacēla skatienu. – Fantastiski! Kādas lampas!

– Tās ir šausmīgi smagas. – Raiders palūkojās uz lielajām lampām ar rotājumiem ozollapu formā. – Izskatās labi.

– Izskatās brīnišķīgi, tāpat kā sienu svečturi. Es neielūkojos viesnīcā tikai dažas dienas, un jau ir tik daudz izmaiņu! Man ir maz laika, bet gribu visu apskatīt. Vai Houpa ir kaut kur tuvumā?

– Droši vien trešajā stāvā, kur notiek mēbelēšana.

– Mēbeles! – Eiverija aizsteidzās uz foajē un izskrēja ārā.

Dvašai pārvēršoties mākonīšos, Eiverija uzsteidzās augšup pa kāpnēm. Viņa atvēra Veslija un Sirdspuķītes numura durvis un apbrīnoja kamīnu un žalūziju tumšās līstes. Gribējās visu izpētīt un aplūkot, bet vēl vairāk gribējās satikt cilvēkus.

Eiverija izskrēja pa verandas durvīm un tuvojās VIP numuram, kur skanēja balsis. Viņa pavēra muti.

Justīne un Houpa darbojās ap diviem krēsliem, kas bija pārvilkti ar zīdainu audumu. Zilie un zelta toņi saskanēja ar dīvānu tumšā zelta krāsā. Karolī kārtoja dīvāna dekoratīvos spilvenus.

– Mums vajadzētu… Eiverij! – Justīne iztaisnoja muguru. – Pieej pie loga. Gribu zināt, kāda šobrīd ir satiksme.

– Esmu piekalta grīdai. Ak Dievs, Justīne, istaba ir brīnišķīga!

– Vai izkārtojums ir labs? Negribu, lai viesi ieskrien krēslos vai jūtas neērti. Iztēlojies, ka nupat ieradies viesnīcā un gribi pieiet pie loga, lai palūkotos uz Svētā Pola ielu.

– Labi. – Eiverija pacēla rokas un uz brīdi aizvēra acis. – Nu, Alfons, vienai naktij derēs!

– Alfonss? – Houpa jautāja.

– Viņš ir mans mīļotais. Mēs nupat ieradāmies no Parīzes. – Viņa soļoja pa istabu un ar augstprātīgu skatienu pavērās laukā pa logu. Eiverija plati pasmaidīja, pagriezās un atnāca atpakaļ.

– Brīnišķīgi! Un es nekur neieskrēju. Vai tu ļausi viesiem sēdēt uz šīm mēbelēm?

– Tam tās ir paredzētas.

Eiverija noglāstīja dīvāna noapaļoto rokas balstu.

– Viņi te ne tikai sēdēs, ja saproti, ko gribu teikt.

– Par to labāk nedomāt. Uz lādes jānovieto neliela, slaida, spīguļojoša lampa.

– Es tādu redzēju Bast veikalā, – Houpa ieminējās. – Tā derēs.

– Pieraksti to! Kāda no mums aizies līdz veikalam, paņems interjera priekšmetus un atnesīs uz šejieni izmēģināšanai.

– Jau tagad viss izskatās lieliski, – Eiverija teica.

– Tas ir tikai sākums. – Houpa piemiedza ar aci.

– Ieved Alfonsu guļamistabā!

– Tā ir viņa iecienītākā vieta. Mans vīrietis ir nepiesātināms.

Eiverija sekoja Houpai un gribēja iegriezties vannasistabā, tomēr Houpa satvēra viņas roku.

– Vispirms ienāc šeit.

Kad Eiverija ieelsās, Houpa lepnumā staroja kā jaundzimuša mazuļa māte.

– Gulta! Es redzēju uzmetumu, bet tas bija nieks salīdzinājumā ar realitāti.

– Man patīk grebumi. – Houpa noglāstīja augsto gultas stabu. – Kopā ar gultasveļu viss izskatās patiešām grezni. Karolī veselu stundu kārtoja segas, pārvalkus un matraci.

– Man patīk, kā pārvalku gaiši dzeltenā krāsa kontrastē ar balto gultasveļu un pārklāju.

– Tas ir izgatavots no kašmira. Glīts akcents.

– Piekrītu. Galdi, lampas, tualetes galdiņš!

– Neuzkrītošā zelta nokrāsa šeit labi iederas. Gribu savest istabu kārtībā līdz vakaram, atnest viesu žurnālu, grāmatas, DVD atskaņotāju, visus sīkumus. Mums vajadzīgas fotogrāfijas, ko ievietot mājaslapā.

– Man patīk greznie krēsliņi un spilveni gultas kājgalī. Šeit viss ir izsmalcināts. Pat Alfonsam patiktu!

– Uz Alfonsu ir grūti atstāt iespaidu. Bast veikala darbinieki nupat aizgāja. Nākamā būs Veslija un Sirdspuķītes istaba. Uzstiept visu pa kāpnēm ir grūti.

– Labi, ka tas nav mans pienākums. Nevaru palikt ilgi, bet Deivs pēcpusdienā atgriezīsies darbā, tāpēc man būs brīvs vakars. Varēšu palīdzēt.

– Sarunāts! Es gribu atnest dažas savas lietas, kas man šobrīd nav vajadzīgas. Jāsāk izstādīt mākslas darbus, un esmu nolūkojusi dažus priekšmetus suvenīru veikalā.

– Tas patiešām notiek!

– Man vajadzīgs viesu žurnālu saraksts.

– Es to atnesīšu. – Viņa izgāja no telpas un iegāja vannasistabā. – Viss ir salikts! Ziepju trauciņi, šampūns un citas lietas. Par šķīvīši.

– Es aizbildinājos ar nepieciešamību uzņemt fotogrāfijas. Gribējām redzēt, kā telpas izskatīsies. Es ielikšu dvieļus un rītasvārkus. Raiders nofotografēs. Izrādās, ka viņam tas padodas.

– Taisnība, – Eiverija piekrita. – Man joprojām pieder viņa uzņemtā fotogrāfija, kur mēs ar Ouenu esam redzami pusaudžu gados. Tā ir glīta, ar jautru noskaņu. Vai zinājāt, ka viņš vakar ieradās restorānā un palīdzēja apkalpot viesus?

– Raiders?

– Nē, Ouens. Pēc tam viņš mani tikpat kā aizstiepa līdz dzīvoklim. Divas maiņas, tūristi, spontāna vidusskolēnu ballīte, īslaicīgas problēmas ar datoru un tā tālāk. Darba dienas beigās līdzinājos zombijam.

– Viņš ir jauks. – Lielākoties jā.

– Tāpat kā Bekets. Kas notika ar Raideru?

Eiverija iesmējās, ar pirkstu glāstīdama ovālo izlietni.

– Arī viņā mīt maigums, bet tas ir dziļi paslēpts.

– Tik dziļi, ka dabūjams ārā tikai ar dinamītu. Tomēr Raiders labi strādā. Mēs protam izdaiļot viesnīcu, bet galvenie ir pamati. Turklāt viņš ir ļoti precīzs. Es to cienu. Man jāatgriežas pie darba.

– Man arī. Būšu brīva pulksten četros vai, vēlākais, piecos. Es palīdzēšu.

– Runā, ka šodien varēsim sākt mēbelēt bibliotēku vai vismaz ielikt plauktus. Iespējams, ka ķersimies klāt Elizabetes un Dārsija istabai.

– Būšu klāt. Houpa! – Eiverija palēcās, apskāva Houpu un vēlreiz palēcās. – Es par tevi ļoti priecājos. Tiksimies vēlāk!

Eiverija izgāja no istabas un skrēja lejup pa kāpnēm. Tobrīd Ouens ienāca pa vārtiem starp topošo maiznīcu un viesnīcas pagalmu.

– Sveiks! – viņa sauca.

– Sveika! – Ouens piegāja Eiverijai klāt, turēdams rokā pierakstu kladi. – Tu izskaties labāk.

– Salīdzinot ar ko? – Ar dzīvu mironi.

Viņa Ouenu viegli iedunkāja.

– Es tev labprāt atriebtos, bet esmu tev parādā. Aizmirsu pajautāt, kā veicās ar dzeramnaudu.

– Labi. Savācu gandrīz divdesmit piecus dolārus. – Ouens instinktīvi pastiepa roku, lai aizpogātu Eiverijas mēteli. – Ceru, ka Frenija un Deivs ir atpakaļ ierindā.

– Deivs drīz ieradīsies. Frenija jūtas labāk, bet gribu, lai viņa vēl dienu veseļojas. Es aplūkoju VIP numuru un apžilbu. Ouen, tā ir fantastika!

– Es tur vēl neesmu bijis. – Viņš palūkojās augšup.

– Kas tur ir sagatavots?

– Viss – atpūtas telpa, guļamistaba. Drīz sāks mēbelēt Veslija un Sirdspuķītes istabu. Es vēlāk atnākšu un piedalīšos. Vai tu te būsi?

– Izskatās, ka mēs būsim spiesti šeit pavadīt visu laiku, līdz darbs būs pabeigts.

– Tad uz tikšanos! – Eiverija un Ouens atkāpās, jo pagalmā iegriezās kravas automašīna, kas veda mēbeles. – Es gribu palikt. Cik žēl, ka man jāpelna nauda iztikai!

– Tu tik un tā nevari te salt. – Ouens satvēra sievietes plaukstas un paberzēja. – Kur tavi cimdi?

– Kabatā.

– Tiem vajadzētu būt tavās rokās.

– Iespējams, bet tad tu nevarētu paberzēt manas plaukstas. – Eiverija pacēlās pirkstgalos un uzspieda skaļu skūpstu uz vīrieša vaiga. – Man jāskrien, uz tikšanos! – viņa nobēra un steidzīgā solī devās projām.

Ouens nodomāja, ka viņa ir ātra. Tā bijis kopš seniem laikiem. Viņš jaunībā brīnījās, kāpēc Eiverija ir karsējmeiteņu komandā, nevis nodarbojas ar vieglatlētiku. Kad Ouens viņai to jautāja, meitene kā pašsaprotamu pavēstīja: karsējmeiteņu komandā ir glītāki formastērpi.

Eiverija karsējmeiteņu tērpā izskatījās patiešām glīti.

“Vai viņai joprojām ir tas tērps? Vai es drīkstu domāt par Eiveriju karsējmeitenes tērpā?”

Ouens apmulsa, jo stāvēja aukstumā un domāja par savādām lietām.

Viņš atgriezās viesnīcā un turpināja darbu.

***

Stundas paskrēja vēja spārniem. Kad strādnieki devās projām, Ouens bija gatavs iemalkot alu. Toties viņa māte joprojām staipīja kastes ar grāmatām.

Justīne stāvēja kāpņu augšgalā, satvērusi lupatu un iespiedusi rokas sānos.

– Ienes šīs bibliotēkā. Meitenes jau spodrina plauktus. Mēs ar Karolī atgriezāmies Nika un Noras numurā.

– Jā, kundze! – Ouens ar piepūli rāpās augšā. Raiders un Bekets viņam sekoja, nesdami vēl vienu kasti.

– Cik nolāpīti daudz grāmatu! – Raiders nomurmināja, nokļuvis ārpus mātes redzesloka.

– Daudz plauktu, kas jāaizpilda, – Ouens paskaidroja.

Bibliotēkā vēdīja politūras un smaržu aromāts. Telpas tālākajā galā Eiverija stāvēja uz krēsla un spodrināja grāmatu skapja augšējos plauktus, zem kuriem atradās kamīns. Tas viss bija izgatavots brāļu Montgomeriju darbnīcā.

Ouens atcerējās, cik tas bija grūts darbs: griešana, slīpēšana, līmēšana, krāsošana. Daudz rūpju, kam sekoja liels gandarījums. Vēl lielāku gandarījumu Ouens izjuta, redzēdams, kā nospodrinātā koka virsma spīd un laistās.

– Izskatās labi, dāmas, – Bekets ierunājās un nolika kasti zemē. Viņš apskāva Klēru un noskūpstīja viņas kaklu. – Sveika!

– Kurš tas ir? – Viņa pagrieza galvu un iesmējās.

– Manējais!

– Mīlināties varēsiet tikai tad, kad darbs būs pabeigts. – Raiders norādīja uz durvīm. – Atnesām jaunus materiālus.

– Džeinas un Ročestera numurā ir vēl divas kastes. – Houpa noliecās un sāka spodrināt durvis zem plauktiem. – Uz tām rakstīts “Plaukti bibliotēkai”.

– Mana daļa ir pabeigta. – Eiverija nolēca no krēsla. – Es atnesīšu vienu kasti. Vai palīdzēsi? – viņa uzrunāja Ouenu.

– Protams.

Kad viņi nokļuva istabā, Eiverija ievēroja, ka grāmatu kaudzes ir pārkārtotas.

– Grāmatu ir mazāk. Vai tu pārkārtoji atlikušās grāmatas?

– Tad būs vieglāk visu atrast.

– Tev vajadzētu pārkārtot manu dzīvokli. Varbūt tad es atradīšu violeto šalli, ko pirms mēneša nopirku suvenīru veikalā.

– Tev vajadzētu izkravāt mantas.

– Lielāko daļu jau izkravāju.

Ouens atturējās no komentāriem.

– Bibliotēka ir tur.

Viņš apgāja grāmatu kaudzes un soļoja gar stūri pie vannas.

– Ko tu darīsi brīvajā laikā, kad viesnīca būs gatava? – Eiverija vaicāja.

– Man vēl jāstrādā maiznīcā, Beka mājā, jāuztur īres nami un jāuzsāk Linnas Bārnijas virtuves atjaunošana.

– Linna Bārnija atjaunos virtuvi? Es to nezināju.

– Tu nezini visu.

– Es zinu daudz. Pie pusdienām cilvēki kļūst runīgi. – Eiverija pasniedzās pēc kastes, uz kuras Houpas skaidrajā, drošajā rokrakstā bija rakstīts “Plaukti bibliotēkai”.

– Tā ir pārāk smaga kaste. Ņem šo.

– Kas notiks ar telpu zem Houpas dzīvokļa? Precīzāk sakot, zem viņas pagaidu dzīvokļa.

– To mēs vēl izdomāsim. Iesim soli pa solim.

– Reizēm man patīk spert daudzus soļus vienlaikus.

– Tas tev ir raksturīgi. – Ouens piešķieba savu kasti un atstūma durvis ar gurnu.

– Ātrāk brauksi, tālāk tiksi.

– Ja nepaklupsi. – Viņš aizvēra durvis.

– Man ir laba līdzsvara izjūta. Te ir daudz vietas, – Eiverija piebilda, kad Ouens atkārtoja tās pašas darbības ar verandas durvīm.

– Pirmajā vietā ir maiznīca un Beka māja. Ēka nekur nepazudīs.

Eiverija gribēja iebilst. Kāpēc atstāt Galvenās ielas namu neizmantotu? Viņa izdzirdēja Justīnes balsi Nika un Noras numurā un saprata, ka labāk vispirms pilnībā sagatavot viesnīcu.

Bibliotēkā Eiverija kopā ar Houpu un Klēru šķiroja kastu saturu un salika plauktos grāmatas un dažādus nieciņus. Romāni, trilleri, grāmatas par pilsētas vēsturi, klasika. Vecu pudeļu kolekcija, vecs auto modelis, kas piederējis Ouena tēvam, dzelzs svečturi, kurus izgatavojis Eiverijas tēvs.

– Domāju, ka mums ir ļoti daudz interjera priekšmetu, – Houpa teica, – varbūt pat pārāk daudz. Bet vajag vēl.

– Varu atnest šo to no grāmatnīcas un suvenīru veikala.

– Paplāti ar viskija karafi un glāzēm liksim tur, apakšējā plauktā. – Houpa atkāpās un aplūkoja paveikto. – Jā, mums vajag vēl šo to. Grāmatu pietiek. Labs darbiņš, Klēra!

– Tas bija interesanti.

– Es zinu, kas mums vajadzīgs! – Eiverija atbalstījās pret sienu. – Visiem strādniekiem jāsapulcējas lielajā terasē un jānofotografējas. Attēlu ierāmēsim un ieliksim šeit. “Būnsboro viesnīcas darbinieki”.

– Perfekti! Lieliska ideja! Kad bibliotēka būs apmēbelēta, pieliksim gleznas. – Houpa palūkojās apkārt. – Pie loga būs galds ar klēpjdatoru, ko viesi varēs izmantot. Tur būs lielā viesu grāmata ādas vākos. Brīnišķīgs ādas dīvāns, krēsli, lampas.

– Es atvedīšu Justīni un Karolī, – Klēra ierosināja. – Gribu zināt viņu viedokli.

Kad viņa devās projām, kāpnēs atskanēja kaujas saucieni.

– Izklausās, ka viesnīcu iekarojuši mani zēni. Teicu Alvai Ridenūrai, ka viņus savākšu un aizvedīšu uz restorānu paēst picu. Izskatās, ka viņa atvedusi zēnus pie manis.

Kāpnēs dārdēja troksnis, kas līdzinājās bifeļu bara trakošanai. Sievietes izgāja no bibliotēkas un redzēja, ka pa gaiteni skrien Klēras trīs dēli.

– Mammu! Ridenūras kundze teica, ka arī viņa ar vīru grib ēst picu. Mēs atnācām apskatīt viesnīcu. – Vecākais dēls Harijs apskāva māti un grasījās mesties skriešus.

– Uzgaidi, uzgaidi! – Klēra satvēra viņa roku un apskāva Liemu, kurš bija apķēris mātes kājas. Viņa paspieda Harija roku un uzsēdināja uz gurna jaunāko dēlu – Mērfiju.

– Čau! – Mērfijs uzspieda uz mātes vaiga mitru buču. – Mēs izpildījām mājasdarbus, paēdām našķus un spēlējām domino, un pabarojām Benu un Jodu, un Ridenūras kundze teica, ka dabūsim divus dolārus videospēļu automātam, ja labi uzvedīsimies.

– Priecājos to dzirdēt.

– Mēs gribam apskatīt viesnīcu! – Liems palūkojās augšup. – Ridenūras kundze un kungs arī grib. Vai varam iet, mammu? Vai varam apskatīt?

– Neskrieniet un neko neaiztieciet. – Klēra sabužināja zēna izspūrušos matus.

– Man jau šķita, ka dzirdēju karavīrus.

– Vecmāmiņ! – Zēni vienlaikus metās uz priekšu un ielenca Justīni. Viņa noliecās, apskāva bērnus un uzsmaidīja Klērai.

– Es esmu vecmāmiņa! – Viņa noskūpstīja visus trīs zēnus uz vaiga. – Tas ir brīnišķīgi!

– Vai varam apskatīt tavu viesnīcu, vecmāmiņ? – Mērfijs lika lietā apburošo smaidu un lielo, brūno acu skatienu. – Lūdzu! Mēs neko neaiztiksim.

– Protams!

– Sāksim no augšējā stāva. – Bekets piegāja klāt un satvēra Klēras roku. – Rajs apakšstāvā izrāda ēdamzāli Ridenūriem. Viņi drīz nāks augšā.

– Vai tu nāksi līdzi, vecmāmiņ? – Harijs paraustīja Justīnes roku. – Mēs gribam, lai tu nāc.

– Kā gan citādi?

– Bekets saka, mēs varēsim te palikt, kad viss būs pabeigts. – Liems satvēra Justīnes otru roku. Mērfijs lūdza, lai Bekets viņu paceļ. – Mēs varēsim gulēt lielā gultā. Vai tu arī paliksi?

– Tā esam nolēmuši. Pirmajā atklāšanas dienā mēs visi te nakšņosim.

Kad viņi devās uz trešo stāvu, Eiverija pieliecās pie Ouena:

– Vai nav ļoti, ļoti skaisti? Klēra un puikas, Klēra un Bekets, Klēra un Bekets, un puikas. Un tava mamma ar viņiem visiem kopā. – Viņa iešņukstējās un piespieda plaukstu pie krūtīm. – Aizkustinoši.

– Viņi novērš mammas uzmanību no manis un Raidera. Es jokoju, – Ouens teica, kad viņa samiedza miklās acis. – Viņa dievina bērnus.

– Laimīgie bērni! Viņiem tagad ir trīs vecmāmiņas.

– Manam tētim viņi būtu patikuši.

– Zinu. – Eiverija paberzēja Ouena muguru. – Viņš labi sapratās ar bērniem. Atceros, kā jūsu mājās notika dārza svētki; tavs tēvs skraidīja apkārt kopā ar mums. Es viņu dievināju. Kad viņš ciemojās pie mana tēta, tad uzrunāja mani: “Čau, Sarkangalvīt, kā sviežas?”

Eiverija nopūtās.

– Šķiet, ka man šovakar ir sentimentāls noskaņojums. Nāc, paskaties, ko izdarījām bibliotēkā!

– Tētis izturējās pret tevi kā pret paša bērnu.

– Ak, Ouen!

– Tiešām! Mūsu tēvi bija kā brāļi, tāpēc tu biji viena no mums. Viņš mums lika tevi pieskatīt.

– Nevar būt.

– Tā bija. – Ouens paraustīja Eiverijas izspūrušo rudo zirgasti un iegāja bibliotēkā. – Oho! Labs darbiņš – un ātri padarīts.

– Mēs strādājām ļoti organizēti, – Eiverija atbildēja un iesmējās. – Tu to jau zini. Te ir jāienes mēbeles, un es ierosināju uzņemt strādnieku fotogrāfiju pagalma verandā. Mēs to ierāmēsim un noliksim šeit. Tagad mēs esam daļa no šī nama vēstures.

– Tev taisnība. Uzņemsim fotogrāfiju.

– Es varu to izdarīt. Varbūt pierunāšu Raideru aizdot man kameru. Dod ziņu, kad visi būs gatavi, un būšu klāt kā likts. Kur Houpa? – viņa prātoja.

– Viņa kopā ar Karolī aizgāja strādāt Nika un Noras numurā.

– Viņa pieliks darbam punktu tikai tad, ja kāds viņu piespiedīs. Ej un piespied viņu! – Eiverija pamudināja Ouenu. – Saki, lai abas ar Karolī nāk vakariņās. Jūs ar Raju droši vien gribat iedzert alu un paēst.

– Esmu gatavs.

– Tad atved Houpu. Tev viņa klausīs. Es iešu brīdināt darbiniekus par gaidāmo klientu pieplūdumu. Iespējams, ka rezervēšu jums tālāko ēdamzāli.

– Mums. Arī tev jāpaēd.

Eiverija uzjautrināti pielieca galvu.

– Vai tu par mani rūpējies?

– Esmu paklausīgs dēls.

– Tikai tad, ja tev tas ir izdevīgi. Tiksimies restorānā!

Viņi šķīrās. Kad Eiverija gāja garām Elizabetes un Dārsija numuram, atskanēja balsis. Viņa nosprieda, ka tie ir apmeklētāji, un atvēra durvis.

Tukšajā istabā pie atvērtajām verandas durvīm stāvēja Mērfijs un sarunājās ar tukšu gaisu.

– Mērfij?

– Čau!

– Čau! Ārā ir auksts. Nedrīkst atvērt durvis.

– Tas nebiju es. Es neko neaiztiku. Viņai patīk iet ārā un skatīties.

Eiverija piesardzīgi piegāja pie durvīm, drebinādamās aukstumā, un pārlūkoja verandu.

– Kam patīk iet ārā?

– Sievietei. Viņa saka, lai saucu viņu par Liziju, tāpat kā Bekets.

– Ak tā. – Eiverija sajuta aukstas baiļu tirpas. – Vai viņa tagad ir šeit?

– Tur ārā, pie margām, – zēns norādīja. – Viņa teica, lai neeju ārā, citādi mamma uztrauksies.

– Viņai taisnība.

– Viņa gaida. – Ja? Ko tad?

– Billiju. Vai iesim ēst picu?

– Jā, drīz. – Eiverija salēcās, jo atvērās durvis uz gaiteni. Viņa vārgi iesmējās, jo istabā ielūkojās Ouens. – Mēs tikai… es nezinu. Mērfij, es dzirdu tavas mammas un Beketa balsis augšstāvā. Ej pie viņiem, labi? Apsoli, ka turēsies viņiem līdzi.

– Labi. Es tikai gribēju satikt Liziju. Viņai patīk parunāt. Atā!

– Pie velna! – Eiverija nolamājās, kad zēns aizgāja. – Es dzirdēju sarunu, tāpēc atvēru durvis. Tomēr šeit bija tikai Mērfijs un atvērtas verandas durvis. Viņš teica, ka sieviete – Lizija – stāv pie margām. Mērfijs viņu redz, un viņi sarunājas. Ouen, es dzirdēju vairākas balsis.

– Nomierinies, ievelc elpu!

Viņš ienāca istabā un aizvēra verandas durvis.

– Sieviete ir tur, ārā. Varbūt pagaidīsim, līdz viņa ienāks iekšā?

– Domāju, ka viņa tiks galā.

– Varbūt viņa jau ir iekšā. – Eiverija iepleta acis un atslīga pret durvīm. – Tas bija tik… tik forši! Mērfijs Brūsters, kurš runā ar spokiem. Viņš teica, ka Lizija gaida kādu Billiju. Man obligāti jānakšņo šajā numurā. Varbūt mums būs saskarsme… Bet tā saka par citplanētiešiem, vai ne? Vareni!

Ouens uzlika rokas uz Eiverijas pleciem un juta, kā viņa dreb.

– Ievelc elpu.

– Viss kārtībā. Tas ir aizraujoši un mazliet biedējoši, tomēr lieliski. Kāpēc tu esi tik mierīgs?

– Tu savāci visu prieku. Vai gaidi Billiju?

– To teica Mērfijs, un viņam ir tiešais savienojums ar spoku. Varbūt Billijs ir viņas vīrs vai mīļotais.

– Vīri parasti ir arī mīļotie.

– Tu saproti, ko gribēju teikt. Un Lizija visu laiku gaida savu Billiju. Cik romantiski!

– Izklausās traģiski.

– Nu jā, bet arī romantiski. Mūžīga, nebeidzama mīlestība. Īstajā dzīvē tā notiek reti, vai ne?

– Nezinu, – Ouens iesāka, bet Eiverija nevarēja rimties.

– Lizija paliek šeit, jo mīlestība ir spēcīga. Tā ir maģiska. Tā ir pats svarīgākais. Tā…

Durvis aiz Eiverijas muguras atvērās, pastūma viņu uz priekšu un iegrūda Ouena skavās. Viņš cieši apskāva sievietes augumu, lai noturētu viņu stāvus. Viņa atlieca galvu un ielūkojās vīrieša acīs.

– Tā ir viss, – viņa teica.

Ouens nerunāja. Viņi stāvēja, viens otram piekļāvušies. Aiz Eiverijas muguras bija atvērtas durvis. Gaitenī skanēja soļu dipoņa un smiekli.

“Kas notiek?” nodomāja Ouens.

Piepeši viņu lūpas saskārās, Eiverijas pirksti iegrima Ouena matos.

Karsta un spoža – tāda Ouena prātā bija Eiverija, un tāds bija viņu skūpsts. Karsts un spožs, pilns gaismas un enerģijas. Tā bija Eiverija.

Ouens drudžaini, bez elpas un alkaini ļāvās skūpstam, un viņa āda kļuva karsta. Viņš aizmirsa visu pārējo, uzmanības centrā bija Eiverijas lūpu garša un kustības, viņas prasīgā mute, citronu un sausserža smarža.

Viņa šūpojās uz pirkstgaliem, piekļāvusies vīrieša augumam, un juta saviļņojuma un izbrīna trīsas. Eiverija ļāvās ātrajai, trauksmainajai izjūtu straumei, kas nesa pretī nezināmajam un ieslodzīja abus šajā mirklī.

Skūpstu pārtrauca Ouens. Viņš skatījās uz Eiveriju tā, it kā būt iznācis no transa stāvokļa.

– Kas tas bija? Kas tas bija?

– Nezinu. – Eiverijai bija vienalga, jo viņa juta, ka vīrieša apskāviens kļūst ciešāks. Viņa ļāvās trauslajam mirklim.

Kāds pieklauvēja pie durvīm.

– Ouen? Eiverij? – sauca Bekets. – Kas notiek? Atslēdziet nolādētās durvis!

– Uzgaidi! – Ouens piesardzīgi atlaida Eiveriju. – Uzgaidi, – viņš atkārtoja, šoreiz uzrunādams sievieti. Viņš atguva elpu un piegāja pie durvīm. Tās atvērās bez grūtībām.

– Pie velna, kas notika? – Bekets jautāja un ieraudzīja atvērtās verandas durvis. – Skaidrs.

– Nekas. Viss kārtībā. Es visu nokārtošu.

– Mērfijs teica, ka jūs ar Eiveriju esat istabā. – Bekets palūkojās pār plecu, lai būtu drošs, ka tuvumā nav bērnu. – Vai jums nekas nekaiš?

– Jā, viss ir labi. Mēs iesim ēst picu.

– Skaidrs. Pārliecinies par to, ka durvis ir aizvērtas.

– Labi. – Eiverija klusi aizvēra verandas durvis un pagrieza slēdzi.

– Ar to pietiks. Tiksimies restorānā.

Bekets vēlreiz abus uzlūkoja un devās projām.

Ouens nekustējās no vietas un skatījās uz Eiveriju, turēdams roku uz atvērto durvju roktura.

– Tas bija savādi, – viņa iesāka. – Vai tas bija savādi?

– Nezinu.

– Laikam jau. Visas tās runas par romantiku un mīlestību… kaut ko izsauca.

– Jā. Droši vien. Labi.

Eiverija dziļi ievilka elpu un piegāja pie Ouena.

– Es negribu, lai tu jūties neērti.

– Labi.

– Mums jātiek projām no šejienes. No istabas.

– Labi.

– Es iešu palīdzēt Deivam.

– Labi.

Eiverija viņu iedunkāja.

– Vai neko citu nevari pateikt? “Labi, labi, labi”?

– Šobrīd tā ir drošāk.

– Drošāk, kā tad! – Eiverija izelpoja. – Mēs nejutīsimies neērti, un tu neteiksi “labi”.

Viņa izgāja no istabas un devās lejup pa kāpnēm.

Ouens aizvēra durvis. Atkāpjoties viņš izdzirdēja klusus sievietes smieklus.

– Ļoti smieklīgi, – viņš nomurmināja, ielika rokas kabatās un devās projām.