Читать книгу Sausserža saldā smarža - Nora Robertsa - Страница 4

Ouens aplika darbarīku jostu un salīdzināja veicamo darbu sarakstu ar Raidera ieplānoto.

– Trešajā stāvā ir daudz sieviešu, – Raiders īgni paziņoja.

– Vai viņas ir kailas? – Tur ir arī mamma.

– Labi, aizmirsti!

– Mamma, Karolī, pārvaldniece. Iespējams, ka tur joprojām ir Klēra. Viņu ir tik daudz! Vismaz viena sieviete nemitīgi uzdod man jautājumus. – Raiders paņēma Gatorade dzērienu no darba zonas. Tur bija salikti arī plāni un saraksti, jo Houpa bija izraidījusi Raideru no savas darbistabas. – Tu atvēri Pandoras lādi, tāpēc tev jāatbild uz visiem nolāpītajiem jautājumiem. Kur tu vispār biji?

– Es atstāju ziņu. Aizgāju pie Eiverijas, lai varētu veikt telefona zvanus. Inspektors aplūkos trešo stāvu un dos atļauju sākt mēbelēšanu. Pie viena viņš aplūkos arī pārējās telpas. Trešajam stāvam paredzētās mēbeles ir gatavas, un tās sāks uzstādīt rīt no rīta. Žalūzijas ir gatavas. Augšstāvā tās sāks likt jau šajā pēcpusdienā. Vai gribi zināt pārējo?

– Man sāp galva.

– Tāpēc lēmumus pieņemu es. Varu sākt apdari otrajā stāvā.

– Trešais stāvs. – Raiders pielika pirkstu pie Ouena krūtīm. – Sievietes. Stāvs ir tavā rīcībā, brāl.

– Labi, labi!

Ouens gribēja ķerties pie darba, iejusties naglu pistoļu, āmuru, urbju darba ritmā. Kopā ar vīriešiem. Tomēr viņš izgāja ārā, pasūkstījās par aukstumu, atgriezās namā un uzskrēja pa kāpnēm.

Viņš nokļuva sieviešu pasaulē.

Ouens sajuta smaržas, losjona un tīrīšanas līdzekļa citrona aromātu. Skanēja sieviešu balsis. Ouena māte, uz ceļgaliem nometusies, berza VIP numura dušas kabīnes grīdu.

Viņa bija saspraudusi tumšos matus mezglā un uzrotījusi plata, pelēka sporta krekla piedurknes. Džinsos tērptā pēcpuse šūpojās austiņās skanošās mūzikas ritmā. Ouens piegāja pie kabīnes un noliecās. Māte neizbijās – šķita, ka viņa redz ar pakausi. Justīne pacēla galvu, uzsmaidīja dēlam, apsēdās un noņēma austiņas.

– Nu gan!

– Vai esi gatava, mammu?

– Esmu. Mēs uzposīsim viesnīcu, tomēr jau biju piemirsusi, cik noturīgi ir remontdarbu radītie netīrumi. Mēs sadalījām pienākumus. Karolī strādā Veslija un Sirdspuķītes istabā, Houpa tīra savu dzīvokli. Klēra pēcpusdienā mums pievienosies.

– Es nupat biju Vesta. Eiverija gaida tūristus, un Frenija ir saslimusi. Viņa gribēja palīdzēt. – Ouens aplūkoja spaini ar ziepjūdeni. – Nevaru iedomāties, kāpēc.

– Savā ziņā šis darbs sniedz gandarījumu. Paskaties, Ouen! – Justīne iestūma vaļīgās sprādzes atpakaļ matos un palūkojās apkārt. – Paskaties, ko jūs ar brāļiem esat paveikuši!

– Mēs ar brāļiem un māti, – Ouens izlaboja viņas sacīto. Justīne atkal pasmaidīja.

– Tev taisnība. Ja reiz esi atnācis, izņem no tās kastes plauktus. Viens jāliek tur, augšā, otrs te, – viņa norādīja ar pirkstu.

– Šeit ir plaukti?

– Tu tos pieliksi. Pēc tam vari ar kāda strādnieka palīdzību piekārt spoguli guļamistabā. Kad būsi gatavs, es pastāstīšu, kur tas jāpieliek.

– Uzgaidi, es pierakstīšu!

– Pieliec mazos plauktus. Pārējo es parādīšu.

Ouenam tomēr radās izdevība likt lietā darbarīkus. Ne tā, kā bija iecerēts – pēc stingra prioritāšu saraksta –, tomēr viņš priecājās.

Kad dekoratīvie plaukti bija pielikti, Ouens kopā ar strādnieku ienesa lielo sienas spoguli krāšņā, apzeltītā rāmī.

Justīne nostājās, salikusi rokas sānos, un sniedza norādes:

– Mazliet pa kreisi, nedaudz augstāk. Nē, zemāk.

Ouens atzīmēja, nomērīja un izurba sienā caurumu. Māte turpināja berzt grīdu.

– Gatavs! – viņš iesaucās.

– Uzgaidi!

Ouens dzirdēja, kā māte iztukšo spaini. Viņa ienāca telpā un atkal salika rokas sānos.

– Man patīk!

Viņa piegāja pie dēla, un abi nostājās pie spoguļa. Justīne pasmaidīja un aplika roku ap Ouena vidukli.

– Lieliski. Paldies tev! Atved Houpu, lūdzu! Viņa zina, kam jābūt apakšstāvā. Man jānotīra vēl viens akrs flīžu.

– Es varu nolīgt apkopējas.

Justīne papurināja galvu.

– Šī ir ģimenes lieta.

Tas nozīmēja, ka arī Houpa Boumonta ir ģimenes locekle. Viņa jau no paša sākuma labi sapratās ar Justīni.

Bijusī skaistumkaraliene stāvēja uz krēsla dzīvokļa virtuvē un spodrināja skapīšu durvis. Ap tumšajiem matiem bija aptīts lakats. Ar baltu krāsu notraipītie džinsi uz ceļgala bija gandrīz izdiluši, un aizmugurējā kabatā rēgojās lupata.

Houpa paskatījās uz Ouenu un izgrūda tādu nopūtu, ka nodrebēja mati.

– Virtuve neizskatījās tik netīra, kāda tā ir īstenībā.

– Remontdarbu netīrumi iekļūst visur.

Ouens nezināja, vai teikt Houpai, ka nāksies tīrīt telpas dienām, varbūt pat nedēļām ilgi. Viņš nosprieda, ka sieviete to uzzinās pati.

– Darbi virzās uz priekšu, – Ouens ieminējās.

– Jā, virzās. – Houpa apsēdās uz krēsla, paņēma ūdens pudeli no letes un noskrūvēja vāciņu. – Vai mēs tiešām jau rīt mēbelēsim šīs telpas?

– Izskatās, ka jā.

Viņa iedzēra ūdens malku un pasmaidīja. Houpai bija samtaina balss, kas piestāvēja jutekliskajam izskatam: lielas, tumšas acis, pilnīgas lūpas.

Ouens nosprieda, ka viesnīcas pārvaldniecei glīts izskats nenāk par ļaunu. Tomēr svarīgākas bija viņas organizēšanas spējas un produktivitāte, kas bija līdzvērtīga paša Ouena spējām.

– Mamma tev lūdza paveikt plānotos darbus otrajā stāvā, ja ir laiks.

– Un arī pirmajā stāvā, ja pietiks laika. Jo vairāk kastu iztukšosim, jo vieglāk būs satīrīt un mēbelēt telpas.

– Labi teikts. – Šī sieviete runāja paša Ouena valodā.

– Es palīdzēšu. Kas šeit darāms?

– Jāpieliek daži plaukti.

Ouens nosprieda, ka šī diena jāvelta plauktiem.

– Es tos pielikšu.

– Paldies! Plaukti ir otrā dzīvoklī. Es tos vēlāk savākšu.

– Es varu norīkot darbā kādu citu.

– Labi, ja atradīsi strādnieku. Vispirms tiksim galā ar mantām, kas ir viesnīcā. Visas Justīnes iegādātās lietas jau ir Džeinas un Ročestera istabā.

“Viņa patiešām runā manā valodā,” Ouens nodomāja.

– Vai tev vajadzēs mēteli? – viņš jautāja, kad Houpa piecēlās no krēsla.

– Nē, gājiens nebūs ilgs. – Tomēr viņa norotīja piedurknes. – Es šorīt runāju ar Eiveriju, – viņa turpināja, abiem ejot uz pagalma pusi. – Viņa ir panikā, jo vairāki darbinieki saslimuši. Es gribēju viņai šovakar palīdzēt, bet izskatās, ka lielāko daļu vakara pavadīsim šeit.

Kad viņi izgāja ārā, Houpa pielika plaukstu pie lakata, lai to nenopūstu vējš.

– Tādā aukstumā restorāns noteikti saņem daudz pasūtījumu. Kurš gan vēlas iet ārā no mājas?

Houpa ienāca Džeinas un Ročestera numurā un paberzēja rokas.

– Vispirms ķersimies pie Veslija un Sirdspuķītes numura. Ja reiz esam atnākuši, varam strādāt visā otrajā stāvā. Sāksim šeit ar vannasistabas plauktiem un spoguli. – Viņa piesita pie rūpīgi apzīmētajām kastēm. – Te ir tas spogulis.

Houpa nosauca priekšmetus, kas paredzēti katrai istabai līdz pat pirmajam stāvam.

– Man būs darba pilnas rokas. Vai izlaidīsim kāpnes un sāksim no šejienes?

– Labi. Es tev parādīšu, kur katram priekšmetam jāatrodas, un vairs netraucēšu. Ja rodas jautājumi, atsūti kādu pie manis. – Houpa izņēma no kabatas saliekamo nazi un atvēra aizlīmētu kasti.

– Man patīk sieviete, kura nēsā nazi!

– Kopš pārvākšanās uz šejieni esmu iegādājusies daudzus darbarīkus. Kad apsvēru iespēju nopirkt naglu pistoli, sapratu, ka pietiek. – Houpa paņēma divus plauktus ar izliektiem vara rotājumiem. – Tāpēc iegādājos biroja piederumus. Kāpēc man tik ļoti patīk jaunas mapes un krāsainas līmlapiņas?

– Man ir tāda pati problēma.

Viņi draudzīgi pļāpāja. Houpa nosauca vēlamo augstumu, Ouens veica mērījumus, lika lietā līmeņrādi, un urba caurumus.

– Perfekti! Paskaties, kā spoguļa antīkais zelta rāmis saskan ar flīzēm, vannas vara elementiem un plauktiem! Justīnei patiks. – Houpa pagriezās un atkal devās uz guļamistabu. – Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu iekārtot šo istabu! Un visas pārējās arī. Domāju, ka, pateicoties kamīnam un brīnišķīgajai gultai, šis būs viens no iecienītākajiem numuriem.

Viņa no kabatas izvilka pierakstu bloknotu, atzīmēja priekšmetus un šo to pierakstīja.

Kad Houpa ielika bloknotu atpakaļ kabatā, Ouens pasmaidīja.

– Jauki, ka pārmaiņas pēc kāds uzvedas tāpat kā es.

– Pieraksti ļauj ilgtermiņā ietaupīt laiku.

– Jau atkal – gluži manas domas.

Viņi kopā savāca kastes un iznesa pa verandas durvīm.

Houpa iegāja Īvas un Roarka numurā un gandrīz saskrējās ar Raideru.

– Mamma grib, lai tiktu pielikta griestu lampa. Kur tā ir?

– Es to nesu, – Ouens atbildēja.

– Tad tu arī pieliksi.

– To jau grasījos darīt. Houpas dzīvoklī ir daži priekšmeti, kas paredzēti viņas jaunajām telpām augšstāvā. Varbūt aizej pakaļ?

– Es varu visu savākt vēlāk, – Houpa iebilda.

– Par ko ir runa? Un kur šīs mantas ir?

– Plaukti, pie sienas liekamie plaukti. Vannasistabā un dzīvojamā istabā. Tie atrodas apzīmētās kastēs noliktavā. Otrajā guļamistabā, – Houpa paskaidroja. – Es to izmantoju kā noliktavu.

– Es par visu parūpēšos.

– Tev vajadzēs atslēgu, – Houpa ierunājās, kad Raiders devās projām. Viņa izņēma atslēgu no kabatas un iedeva vīrietim. Viņš to ielika savā kabatā.

– Vai kastēs ir tie durvju āķi?

– Dažās jā, – Ouens atbildēja.

– Tad uznes āķus augšā! Negribu par tiem vairs dzirdēt. Kur ir āķis “īpašo vajadzību” numuram?

Houpai sāka sāpēt rokas, un viņa nolika kastes zemē.

– Džeinas un Ročestera numurā pie loga, no kura paveras skats uz Svētā Pola ielu. Kastē, uz kuras skaidri un gaiši rakstīts “Margaritas un Persija drēbju pakaramais”. Ja iesi pakaļ, pie viena paņem vēl divas kastes ar uzrakstiem “Margaritas un Persija vannasistabas sienu plaukti”. Tos drīkst pielikt tikai manā vai Justīnes klātbūtnē. Mēs gribam, lai Margaritas un Persija numurā pie izlietnes tiktu pielikts neliels stūra plaukts.

Viņa paņēma bloknotu un pašķirstīja.

– Te ir aprakstīti izmēri un ideja.

Raiders samiedza acis un palūkojās uz Houpu.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka numurs ir paredzēts viesiem ar īpašām vajadzībām, bet tajā nav virsmas vienkāršām lietām, piemēram, zobu sukai. Mēs izdomājām risinājumu.

– Iedod man to papīru!

Houpa noplēsa lapu.

– Ouen, par to var parūpēties Bekets vai kāds strādnieks, ja esi pārāk aizņemts.

Raiders ielika papīra lapu kabatā un aizgāja.

– Vai jūs tiešām esat brāļi? – Houpa nomurmināja.

– Noteikti. Viņš ir ļoti satraukts, jo līdz noteiktajam termiņam jāpaveic daudz darba viesnīcā, Beka mājā un maiznīcā.

– Darba ir daudz, – Houpa piekrita. – Kāpēc tad tevi nav nomācis stress? Tas viss attiecas arī uz tevi.

– Mums ir atšķirīgi pienākumi. Man nav jāizrīko citi. Es vadu pārrunas. – Viņš nolika kasti uz vannasistabas grīdas.

Houpa iegrima domās un izņēma no kastes stikla plauktiņu.

– Neliels priekšmets, ko neviens īsti neievēros.

– Kaut gan tas patiešām tur iederēsies.

– Tikai vieta, kur nolikt zobu suku. – Viņa pasmaidīja un piesita pie sienas. – Šeit. Ja es vairs neesmu vajadzīga, iešu atpakaļ un gaidīšu no tevis ziņu.

Houpa pa ceļam iegriezās Veslija un Sirdspuķītes istabā un ieraudzīja Karolī centīgi mazgājam guļamistabas grīdu.

– Karolī, vannasistaba izskatās lieliski. Tā spīd un laistās!

Justīnes māsa bija piesarkusi no piepūles. Viņa atstūma gaišos matus no pieres.

– Goda vārds, gadiem ilgi neesmu tā noņēmusies. Tomēr tas ir tā vērts. Es šeit strādāšu! Es bieži ienākšu šajā numurā. Vai man vēl kaut kas jāizdara, priekšniec?

Houpa iesmējās.

– Tu apsteidz grafiku. Es atnācu, lai pastāstītu Ouenam par plauktiem un tamlīdzīgiem sīkumiem. Iešu paskatīties, kā klājas Justīnei, un atgriezīšos savā dzīvoklī. Manā viesnīcas pārvaldnieces dzīvoklī. Gandrīz aizmirsu – ja tev turpmākajās dienās atrodas brīvs brīdis, gribu vēlreiz kopā pārskatīt rezervācijas programmu. Jau drīz klientiem būs iespēja to izmantot.

– Ak! – Karolī triumfējoši vicināja rokas. – Ak, ak!

Kad Houpa atgriezās dzīvoklī, viņa saprata, ka jūtas tāpat. Iepriekšējā reize, kad darbs šķita tik aizraujošs, bija laikā, kad viņa sāka strādāt Vikema viesnīcā Džordžtaunā. Tomēr tas bija slikts salīdzinājums, jo iepriekšējā darba iznākums bija nelāgs.

Tomēr, pateicoties sarautajām attiecībām ar Džonatanu Vikemu un lēmumam par iepriekšējā darba uzteikšanu, Houpai radās iespēja strādāt Būnsboro viesnīcā.

Tā bija skaista ēka apburošā pilsētā, kur dzīvoja Houpas divas tuvākās draudzenes. Darbavieta bija patiešām lieliska.

Viņa ielūkojās VIP numurā un ieraudzīja, ka Justīne sēž uz verandas platās palodzes un vēro Galveno ielu.

– Es atpūšos, – Justīne paskaidroja. – Vannasistaba ir milzīga, un tā ir tikai un vienīgi mana vaina.

– Es pabeigšu darbu.

– Viss jau pabeigts, bet pirms lielās atvēršanas numurs vēlreiz jāpārlūko. Es sēdēju un atcerējos, kā šīs telpas izskatījās, kad pirmo reizi ievilku šeit puišus un lūdzu apskatīt ēku. Ak Dievs! Domāju, ka Tomijs būtu gandarīts un lepns. Viņš droši vien ir mazliet saērcināts par to, ka nevarēja pats iesist dažas naglas.

– Viņš iemācīja to saviem dēliem, tātad piedalījās ēkas atjaunošanā kopā ar viņiem.

Justīnes skatiens atmaiga.

– Labi teikts. Labi teikts. – Viņa izstiepa plaukstu un pavilka Houpu aiz rokas, lai sieviete pievienotos viņai verandā. – Gribu, lai snieg! Gribu redzēt, kā viesnīca izskatās ziemā, pavasarī, vasarā un rudenī. Gribu redzēt, kā tā mirdz visos gadalaikos.

– Es uzturēšu viesnīcu kārtībā.

– Zinu. Tu šeit būsi laimīga, Houpa. Gribu, lai šeit būtu laimīga gan tu, gan visi viesnīcas apmeklētāji.

– Es jau esmu laimīga.

***

Houpa turpināja spodrināt virtuves skapīšus un nosprieda, ka sen nav jutusies tik laimīga. Viņai bija dota iespēja darīt labu darbu kopā ar labiem cilvēkiem.

Viņa pacēla galvu un aplūkoja skapīšus, tad nolēma sevi atalgot, vakarā aizejot uz suvenīru veikalu un iegādājoties skaistās bļodiņas, ko bija nolūkojusi. “Tā būs personīga dāvana par godu tam, ka ievācos jaunā dzīvoklī.”

Raiders ienesa kastes.

– Kāpēc sievietēm tik ļoti patīk plaukti? – viņš ierunājās. – Cik daudz plakanu virsmu vienam cilvēkam vajag?

– Tas atkarīgs no tā, – Houpa vēsi atbildēja, – cik daudz priekšmetu cilvēks vēlas tur nolikt.

– Tie ir krāmi, kur krāties putekļiem.

– Dažiem tie ir krāmi, kur krāties putekļiem, bet dažiem piemiņas lietiņas.

– Kur jāliek tavi plaukti piemiņas lietiņām? Man nav daudz laika.

– Atstāj! Vēlāk tikšu galā pati.

– Labi.

Viņš nolika kastes uz grīdas un pagriezās.

Pie durvīm stāvēja Justīne. Viņas rokas bija sakrustotas uz krūtīm, bet skatiens tik vēss, ka Raidera pleci saguma.

– Atvainojos sava dēla vārdā, Houpa. Būdams sliktā noskaņojumā, viņš aizmirsis manieres.

– Viss kārtībā. Raiders ir aizņemts. Šodien visi ir aizņemti.

– Aizņemtība neattaisno rupjību. Vai ne, Raider?

– Nē, kundze. Es labprāt pielikšu tavus plauktus, – viņš uzrunāja Houpu, – tikai parādi, kur.

– Labi. – Justīne uzmeta dēlam vēl vienu dusmīgu skatienu un devās ārā gaitenī.

– Nu? – Raiders turpināja. – Kur plaukti jāliek?

– Šobrīd šķiet, ka ne jau pie sienas.

Raiders pēkšņi pasmaidīja. Houpa satrūkās.

– Tā kā neko daudz nezinu par piemiņas lietām un vietām, kur tos glabāt, varbūt tomēr vienosimies?

– Atstāj tos šeit, lūdzu! – Houpa atbildēja un norādīja uz durvīm.

Raiders viņu nopētīja, aizāķēdams īkšķus aiz darbarīku jostas.

– Es nebaidos no tevis, bet no mātes gan. Ja nepielikšu plauktus, viņa mani sodīs. Iešu projām tikai tad, kad būsi izvēlējusies vietas, kur likt plauktus.

– Tās jau ir atzīmētas.

– Kur tad?

– Es nomērīju plauktus, izmērīju telpu un atzīmēju vietas plauktiem. – Viņa norādīja uz vietu starp logiem un uz vannasistabu. – Vari ķerties pie darba.

Houpa nometa lupatu un devās projām. Viņa nolēma palīdzēt Ouenam un ļaut viņa nešpetnajam brālim paveikt darbu vienatnē.

***

Eiverija sekoja notikumiem viesnīcā ar īsziņu starpniecību un tiekoties ar Klēru. Kad tūristi aizgāja un klientu pieplūdums aprima, viņa paņēma pārtraukumu, lai ēdamzālē nobaudītu makaronus.

Pagaidām videospēļu automāti klusēja. Pēc vienas vai divām stundām bija gaidāmi skolēni, kuri nāks darbināt trokšņainos aparātus. Eiverija sev atgādināja, ka skolēnu atstātā sīknauda kopā veido lielu summu.

– Es ļoti gribēju atnākt kaut uz minūti un paskatīties. – Viņa norija Gatorade malku. Lai izturētu līdz darba laika beigām, bija nepieciešama enerģija. – Houpa man atsūtīja fotogrāfijas.

– Arī man nebija laika. Tūristi iegriezās arī grāmatnīcā. Paldies Dievam! – Klēra pasmaidīja un niekojās ap salātiem. – Bekets teica, ka inspektors atļāva sākt mēbelēšanu visās telpās.

– Visās?

– Šobrīd telpas ir tukšas, un inspektors vēl atgriezīsies, tomēr viņš atļāva ienest mēbeles. Protams, Houpa vēl nevar ievākties dzīvoklī, bet varam sākt pēdējos darbus.

Eiverija skumji stumdīja makaronus.

– Es negribu palikt malā!

– Eiverij, tam vajadzēs vairākas dienas. Vai pat nedēļas.

– Gribu spēlēties tagad! – Eiverija nopūtās. – Nu labi, ne tagad, jo sāp kājas. Rīt. Varbūt. – Viņa ielika mutē makaronus. – Tu izskaties tik laimīga!

– Katru dienu jūtos arvien laimīgāka. Šorīt Joda izvēmās Mērfija gultā.

– Tas ir jānosvin.

– Noteikti nē, bet Mērfijs prasīja palīdzību Beketam. Tas bija brīnišķīgi.

– Jā, bet es nevēlos dzirdēt sīkumus par suņa vēmekļiem.

– Tas ir svarīgi. – Klēras skatiens mirdzēja. – Esmu laimīga, jo zēni Beketu mīl un viņam uzticas. Tagad viņš ir daļa no mūsu ģimenes. Es precēšos, Eiverij! Man ir paveicies, jo viena mūža laikā esmu mīlējusi un apprecējusi divus lieliskus vīriešus.

– Tu savāci arī manu daļu. Atdod Beku man!

– Nē, es viņu paturēšu. – Klēra papurināja galvu, un astē saņemtie gaišie mati noplīvoja. – Izvēlies kādu no atlikušajiem brāļiem.

– Varbūt es savākšu abus. Šovakar noderētu divi roku pāri. Vēl jāgatavojas Ziemassvētkiem. Kāpēc es allaž iedomājos, ka laika ir vairāk nekā patiesībā?

– Tāpēc, ka tu vienmēr kaut kā pamanies to pastiept. Vai runāji ar brāļiem Montgomerijiem par ēku pretējā ielas pusē?

– Vēl ne. Es to vēl apdomāju. Vai tu runāji ar Beketu?

– Apsolīju, ka nerunāšu. Tomēr man ir grūti. Esmu pieradusi viņam stāstīt visu.

– Mīlestība, salkana mīlestība! – Eiverija nopūtās un izvingrināja nogurušos kāju pirkstus. – Reizēm šķiet, ka tā ir neprātīga ideja. Tomēr…

– Tev ir pa spēkam to paveikt pareizi.

– Tu to saki, lai mani mierinātu, – Eiverija iesmējās, un nogurums viņas sejā nedaudz pagaisa. – Turklāt tu mani mīli. Man jāķeras pie darba. Vai iesi uz viesnīcu?

– Lorija un Šarlīna strādā grāmatnīcā. Es nolēmu viņām uzticēt darbu uz stundu. Pēc tam jāaizbrauc pakaļ zēniem.

– Atsūti man vēl citas fotogrāfijas!

– Sarunāts! – Klēra piecēlās, pārvilka pār gaišajiem matiem vilnas cepuri un uzģērba mēteli trauslajos plecos. – Izgulies, mīļā!

– Protams. Uzreiz pēc darba beigām es kāpšu augšstāvā un gulēšu astoņas stundas no vietas. Līdz rītam! Es savākšu, – Eiverija iebilda, kad Klēra pastiepa roku pēc traukiem. – Tik un tā iešu uz virtuvi.

Viņas atvadījās. Eiverija izvingrināja sāpošos plecus un turpināja darbu.

Septiņos darbs vēl ritēja pilnā sparā. Eiverija lika picas krāsnī un ņēma ārā, ielika piegādei paredzētajās kastēs vai nodeva apkalpotājiem, kuri aiznesa tās apmeklētājiem.

Restorāns bija pilns ar cilvēkiem, un tas bija labi. Eiverija lika šķīvjos makaronus, burgerus un frī kartupeļus. Viņa palūkojās uz zēnu, kurš sēdēja pie letes ar konsoli rokā un bija iegrimis spēlē.

Kad Eiverija devās atpakaļ uz virtuvi pēc produktiem, restorānā ienāca Ouens. Viņš palūkojās apkārt un sarauca pieri, jo aiz letes nebija Eiverijas.

– Kur ir Eiverija? – viņš uzrunāja apkalpotāju.

– Tepat. Vidusskolas koris pēc mēģinājuma nolēma iegriezties šeit, lai paēstu picu. Mums ir ļoti daudz darba. Viņa noteikti ir virtuvē.

– Skaidrs. – Ouens nedomājot piegāja pie kases aparāta, paņēma pasūtījumu bloknotu un devās uz tālo ēdamzāli.

Kad viņš atgriezās, Eiverija stāvēja pie letes. Sievietes vaigi bija pietvīkuši no karstuma, un viņa lika mērci uz picas pamatnes.

– Pasūtījumi no tālās ēdamzāles, – Ouens paziņoja un nolika lapas. – Es dabūšu dzērienus.

Viņa lika uz pamatnes sieru un citas sastāvdaļas un vēroja vīrieti. Uz Ouenu varēja paļauties gan vieglos, gan grūtos brīžos.

Turpmākās trīs stundas Eiverija strādāja saspringtā režīmā. Viņa gatavoja makaronus, picu, baklažānu sacepumu, grieķu sviestmaizes. Pulksten desmitos viņa kā transā skaitīja naudu kases aparātā, tīrīja letes un izslēdza krāsnis.

– Paņem alu, – Eiverija teica Ouenam. – Tu to esi nopelnījis.

– Vai negribi piesēst?

– Kad viss būs paveikts, piesēdīšu.

Aizgāja pēdējie darbinieki, Eiverija aizslēdza durvis un pagriezās. Uz letes bija nolikta glāze sarkanvīna un peperoni picas šķēle. Ouens sēdēja uz krēsla, un viņam bija tāda pati picas šķēle un vīna glāze.

Uz Ouenu varēja paļauties vienmēr.

– Apsēdies, – viņš pavēlēja.

– Apsēdīšos. Paldies. Ouen, no visas sirds paldies!

– Tas ir diezgan jautrs darbs, ja vien nenākas to darīt diendienā.

Arī tad lielākoties ir jautri. – Viņa apsēdās un iedzēra pirmo vīna malku. – Labs gan! – Viņa iekodās picas šķēlē. – Laba pica.

– Tava pica ir vislabākā.

– Par spīti visam, pica joprojām ir mans iecienītākais ēdiens. – Pārgurusī Eiverija nopūtās un nokoda vēl vienu kumosu. – Klēra teica, ka esat gatavi sākt mēbelēšanu. Kā veicas ar tīrīšanu?

– Labi, ļoti labi. Darāmā joprojām ir daudz, bet beigas jau redzamas.

– Es labprāt aizietu līdz viesnīcai, bet tā ir pārāk tālu manām nogurušajām kājām.

– Nams nekur nepazudīs.

– Šodien visi apmeklētāji no Būnsboro un pilsētas apkaimes runāja par viesnīcu. Tev ir iemesls lepoties. Atceros, kā jutos, kad iekārtoju restorāna telpas, liku pie sienām mākslas darbus un izsaiņoju virtuves piederumus. Biju lepna, satraukta un mazliet nobijusies. Šī ir mana vieta. Es vadu restorānu. Es joprojām reizēm brīnos par sevi. Šovakar nē, – viņa vārgi iesmējās, – bet reizēm jā.

– Tev ir iemesls lepoties. Restorāns ir labs.

– Zinu, daudzi domāja, ka tava mamma riskē, izīrējot man telpas. Kā gan Eiverija var vadīt restorānu?

Ouens papurināja galvu un nodomāja, ka Eiverija izskatās ļoti bāla. Viņa neizstaroja enerģiju kā parasti, tāpēc šķita vēl vairāk nogurusi.

Viņš nolēma pārliecināties, ka Eiverija paēd. Pēc tam viņš sievieti pavadīs līdz augšstāva dzīvoklim, lai viņa varētu izgulēties.

– Es gan nedomāju, ka viņa riskē. Tu proti panākt savu. Kā jau vienmēr.

– Man neizdevās kļūt par rokmūzikas zvaigzni, kaut gan es to gribēju.

Ouens atcerējās, ka Eiverija reiz spēlēja ģitāru. Viņai piemita vairāk entuziasma nekā prasmju.

– Tev bija četrpadsmit gadu.

– Piecpadsmit. Kad nokrāsoju matus melnus un dabūju tetovējumus, domāju, ka tētis paģībs.

– Labi, ka tie bija pagaidu tetovējumi.

Eiverija pasmaidīja un iedzēra vīnu.

– Ne visi.

– Tiešām? Kur… uzgaidi, – viņš lūdza, jo iezvanījās telefons. – Kā sviežas, Raj?

Ouens nokāpa no krēsla, klausījās, atbildēja un caur iestiklotajām durvīm raudzījās uz laternām, kas apspīdēja viesnīcu. Viņš beidza sarunu, pielika telefonu pie jostas, pagriezās. Eiverija bija iesnaudusies, atbalstījusi galvu rokās.

Eiverija bija pieveikusi pusi picas šķēles un pusi vīna glāzes. Ouens notīrīja leti, izslēdza apgaismojumu virtuvē un citur.

Viņš domāja, ko iesākt.

Eiveriju varēja uznest augšstāvā, viņa nebija smaga, tomēr Ouens nesaprata, kā vienlaikus nest Eiveriju un aizslēgt restorāna durvis. Viņš nolēma uznest viņu augšstāvā, atgriezties lejā un aizslēgt durvis.

Kad Ouens ķērās pie darba, Eiverija satrūkās un gandrīz ietrieca plecu vīrieša sejā.

– Kas? Kas noticis?

– Laiks iet gulēt. Es tevi uznesīšu augšstāvā.

– Vai es aizslēdzu durvis?

– Ielas puses durvis ir aizslēgtas. Es parūpēšos par pagalma puses durvīm.

– Būs labi, es to varu.

Eiverija izņēma no kabatas atslēgas, un Ouens tās paņēma. Tagad nešķita pareizi sievieti nest, tāpēc viņš aplika roku ap viņas vidukli un ļāva iet blakus.

– Es tikai atpūtināju acis.

– Turpini tādā pašā garā astoņas vai deviņas stundas. – Ouens atbalstīja Eiveriju un aizslēdza durvis. – Dosimies augšā, – viņš teica, un abi devās uz dzīvokli.

– Esmu apdullusi. Paldies par visu un tā tālāk.

– Vienmēr laipni to visu un tā tālāk.

Ouens atslēdza dzīvokļa durvis. Viņš ar pūlēm savaldījās, kad ieraudzīja, ka Eiverija joprojām nav pilnībā izkravājusi mantas pēc pārvākšanās, kas notika pirms mēneša. Viņš nolika atslēgas uz galda pie durvīm.

– Tev būs jāaizslēdz durvis.

– Labi. – Eiverija viņam miegaini uzsmaidīja. – Tu esi ļoti jauks, Ouen. Es izvēlētos tevi.

– Kam?

– Par manu daļu. Arlabunakti. – Labi. Aizslēdz durvis, Eiverij.

Viņš stāvēja ārā un nogaidīja, līdz atskanēja slēdzenes klikšķis.

Par kādu daļu viņa runāja? Ouens papurināja galvu un devās lejup pa kāpnēm uz stāvlaukumu, kur bija novietota viņa kravas automašīna.

Ouens apsēdās pie stūres un palūkojās uz Eiverijas dzīvokļa logu. Viņš joprojām juta citrona aromātu, kas vēdīja no Eiverijas matiem un rokām.

Šis aromāts viņu pavadīja līdz pat mājām.