Читать книгу Sausserža saldā smarža - Nora Robertsa - Страница 7

Ouens laikam izdvesa skaņu, kas izlauzās cauri mūzikai un kaislīgajam apskāvienam. Varbūt viņš kliedza. Viņš cerēja, ka kliedziens skanējis tikai viņa prātā.

Tomēr māte atkāpās. Viņai mugurā bija pavērti rītasvārki, īsas pidžamas bikses sarkanā krāsā un plāns – pārāk plāns – balts krekliņš. Viņi saskatījās.

Justīne iesmējās.

Un turpināja smieties.

Villijs piesarka tik koši sarkans kā viņa izspūrušie mati un īsā bārda.

– Kas? – Ouens izmocīja. – Ko jūs… Ko?

– Es gatavoju brokastis, – Justīne mierīgi atbildēja, un viņa joprojām bija uzjautrināta. – Būs jāsasit vēl dažas olas.

– Tu… bet… Ko? Mammu?

– Pabeidz teikumu, Ouen. Vai gribi kafiju? – viņa pasniedzās pēc krūzes.

– Man vajadzētu… – joprojām piesarkušais Villijs neveikli mīņājās. – Nu, uzvilkt bikses.

– Jā! – Ouens nespēja apvaldīties un pameta gaisā rokas. – Tieši tā. Bikses. Lūdzu!

Villijs murminādams aizgāja projām kā lācis, kurš steidzas uz alu.

– Mammu!

– Tāda es esmu. – Justīne staroja. – Apsēdies, dārgumiņ. Padzer kafiju.

– Ko…

Justīne ar knaiblēm izcēla šķiņķi no pannas, lai notecinātu taukus.

– Šoreiz pabeidz teikumu. Es sākšu. Ko…

– Ko… – Ouens mēģināja norīt ciešo kamolu kaklā. – Ko tu dari? Šeit. Ar viņu. Kaila.

Justīne izbrīnā sarauca pieri un palūkojās lejup.

– Es neesmu kaila.

– Gandrīz kaila.

Māte smīnēdama aizsēja rītasvārkus.

– Vai tā ir labāk?

– Jā. Nē. Nezinu. Mana galva! Vai tā uzsprāga? – Ouens taustīja galvu.

Justīne nevilcinoties izņēma olas un pienu no lielā ledusskapja.

– Es gribēju gatavot olu kulteni, bet šajos apstākļos piemērotāki būs franču grauzdiņi. Tev garšo franču grauzdiņi. Vai tu jau paēdi brokastis?

– Nē. Mammu, es nesaprotu.

– Ko tieši tu nesaproti, mazais?

– Visu.

– Labi, es paskaidrošu. Kad cilvēki izaug lieli, viņi grib būt tuvi. Ideālā gadījumā viņi jūt abpusēju patiku un cieņu. Būtiska šīs tuvība daļa ir sekss, kas ir…

– Mammu! – Ouens nosarka, bet nezināja, vai tas notiek aiz dusmām vai kauna. – Izbeidz.

– Tātad to tu saproti. Mēs ar Villiju izjūtam abpusēju patiku un cieņu, un reizēm mums ir sekss.

– Nē, nē, nerunā par Villiju un seksu!

– Citādi nevaru izskaidrot. Pieņem to, Ouen, – viņa paziņoja un piedāvāja dēlam šķiņķa šķēli.

– Bet… – Viņš paņēma šķiņķi. Mēle mežģījās.

– Es mīlēju tavu tēvu. Ļoti, ļoti. Kad iepazināmies, man bija astoņpadsmit. Tas notika manā pirmajā darba dienā Wilson Contractors. Viņš stāvēja uz trepēm, tērpies saplēstos džinsos, lielos zābakos, aplicis darbarīku jostu, bez krekla. Ak vai! – Justīne piespieda plaukstu pie sirds. – Atlikušo dienu nespēju sakarīgi domāt. Toms Montgomerijs. Mans Tomijs.

Paņēmusi bļodu, viņa sāka kult olas un pienu.

– Kad viņš aicināja mani uz randiņu, es pat nespēju izlikties par biklu. Pēc tam es netikos ar citiem vīriešiem. Nevienu citu negribēju. Es mīlēju tavu tēvu vairāk par visu pasaulē.

– Es to zinu, mammu.

– Mums bija laba dzīve kopā. Viņš bija labs vīrietis. Gudrs, spēcīgs, smieklīgs. Labs vīrietis, labs tēvs. Mēs kopā izveidojām uzņēmumu, jo gribējām būt paši sev priekšnieki. Šī māja, šī ģimene – to visu radīja Tomijs. Visos manos dēlos mīt viņu tēvs – gan raksturā, gan izskatā. Tev ir Tomija mute, Beketam ir viņa acis, Raideram ir viņa rokas. Un vēl vairāk. Man tas ir svarīgi.

– Piedod. – Redzot māti un dzirdot viņas teikto, Ouenam pamira sirds. – Piedod. Neraudi.

– Tās nav skumju asaras. Es raudu, jo jūtos pateicīga. – Viņa iebēra bļodā cukuru, vaniļas cukuru un daudz kanēļa. – Mums bija brīnišķīga, interesanta, darbīga kopdzīve, un tad Tomijs nomira. Tu nezini – es neļāvu noprast –, cik ļoti dusmojos uz vīru par to, ka viņš nomira. Es dusmojos nedēļām, mēnešiem ilgi. Nezinu, cik daudz laika pagāja. Tomijs nedrīkstēja nomirt. Mums bija jāpaliek kopā mūžīgi, bet viņš nomira. Tēvs ir miris, Ouen, un man viņa pietrūks visu atlikušo dzīvi.

– Man arī.

Justīne pasniedzās pāri letei un uzlika roku uz Ouena plaukstas. Viņa pagriezās un paņēma maizes klaipu.

– Villijs mīlēja Tomiju. Viņi bija tikpat tuvi kā tu ar brāļiem.

– Es to zinu. Es to zinu, mammu.

– Pēc Tomija nāves mēs viens otram bijām vajadzīgi. Bija vajadzīgs cits cilvēks, kurš Tomiju mīlēja un varēja runāt par viņu. Kāds, uz kuru paļauties, uz kura pleca paraudāt, ar kuru kopā smieties. Ilgu laiku mūsu attiecības bija tādas. Bet pirms pāris gadiem mēs… Teiksim tā, es sāku gatavot Villijam brokastis.

– Pirms pāris… gadiem?

– Varbūt vajadzēja tev to pateikt. – Justīne paraustīja plecus un mērcēja maizi piena un olu maisījumā. – Varbūt es negribēju runāt ar pieaugušajiem dēliem par savu privāto dzīvi. Turklāt Villijs ir kautrīgs.

– Vai tu… esi iemīlējusies?

– Protams, ka mīlu Villiju. Viņš ir man svarīgs jau sen, tāpat kā bija mīļš arī Tomijam. Tu zini, ka viņš ir labs cilvēks. Viņš ir labs tēvs, turklāt audzināja Eiveriju viens pēc tam, kad viņas māte aizgāja. Villijs ir patiešām gādīgs. Vai esmu iemīlējusies? – Mīklā izmērcētā maize čurkstēja uz pannas. – Mēs viens otru izbaudām. Mums patīk pavadīt laiku kopā. Mēs dzīvojam atsevišķās mājās, mums ir katram sava dzīve, sava ģimene. Mums patīk dzīvot šādi, un ar to visiem ir pietiekami. Vai tagad varu aicināt Villiju brokastīs?

– Jā, protams. Varbūt man labāk doties projām.

– Sēdi vien! Es pagatavoju tik daudz mīklas, ka var paēdināt veselu armiju.

Justīne izgāja no virtuves, iespiedusi rokas sānos, un sauca:

– Villij, šobrīd tu jau esi uzvilcis bikses, tāpēc nāc lejā un paēd brokastis!

Viņa noņēma no pannas grauzdiņus, salika tos šķīvjos kopā ar šķiņķi un uzslidināja šķīvjus uz letes. Kad Villijs ienāca virtuvē, pannā cepās nākamā grauzdiņu kārta.

– Apsēdies un paēd, – Justīne pavēlēja, – citādi atdzisīs.

– Izskatās labi, Justīn, – Villijs atbildēja un apsēdās blakus Ouenam.

Justīne uzmeta Ouenam dusmīgu skatienu.

– Nu… Kā tad klājas, Villij?

– Hmm… kā parasti.

– Jā. – Nezinādams, kā turpināt sarunu, Ouens uzlēja sīrupu uz grauzdiņa.

– Viesnīca izskatās labi, – Villijs ieminējās. – Tā ir Centrālā laukuma galvenā rota. Tavs tētis ar viesnīcu ļoti lepotos.

– Jā. – Ouens nopūtās. – Sievietes izstādījušas viesnīcā tavus darbus. Izskatās labi.

– Tas ir galvenais.

Justīne turpināja cept grauzdiņus un pasmaidīja, klausīdamās, kā abi vīri mēģina uzturēt sarunu.

Ouenam izdevās. Viņš joprojām nezināja, ko par to visu domāt, tomēr viņš izturēja brokastis kopā ar mātes… kopā ar Villiju. Ceļā uz darbnīcu viņam pievienojās suņi, un cerību pilnais Kuss nesa bumbu.

Ouens ieslēdza gaismu, iedarbināja radio un radiatorus. Pēc trīsdesmit minūšu ilgiem mēģinājumiem viņš padevās. Smadzenes atteicās darboties, un viņš tādā stāvoklī negribēja ķerties pie sarežģītajiem darbiem.

Viņš izslēdza radiatorus, radio un apgaismojumu. Suņi paklausīgi izgāja no darbnīcas. Kusam par prieku Ouens aizspēra bumbu un tikai tad iekāpa savā automašīnā.

Sapratis, ka vēlas nodarboties ar vienkāršu, smagu galdniecības darbu, Ouens devās uz Beketa mājām. Viņam pietika prāta spēju, lai pastrādātu jaunajās istabās, kas bija izveidotas Klēras dēlu vajadzībām.

Atpakaļceļā Ouens ieraudzīja brāļu automašīnas un nespēja saprast, vai jūt atvieglojumu vai aizkaitinājumu.

Ko viņam teikt? Vai vispār kaut kas jāsaka?

Protams, jāsaka. Ouenam nebija izvēles, turklāt viņš negribēja būt viens ar savām neērtuma un mulsuma izjūtām.

Viņš dzirdēja āmura un zāģa radīto troksni, kā arī mūziku no Beketa iPod. Ouens no kravas automašīnas izcēla darbarīku jostu.

Ouens nosprieda, ka remontdarbi iet raiti, par spīti tam, ka paralēli notiek viesnīcas atjaunošana. Piebūve sākotnējai nepabeigtajai ēkai bija zem jumta. Īstajā brīdī, ņemot vērā laikapstākļus. Logi izskatījās labi, un pa tiem drīzumā pavērsies skaists skats. Bruģa ieklāšana bija atlikta līdz pavasarim, bet, ja izdotos visu pabeigt līdz aprīlim, Bekets kopā ar jauno ģimeni varētu ievākties mājā uzreiz pēc kāzām.

Viņš ienāca namā pa eju, kas reiz būs virtuves durvis, ātri izstaigāja telpas un pa pagaidu kāpnēm uzkāpa otrajā stāvā.

Ouens nodomāja, ka te ir patiešām milzīgs plašums, taču laikam jau atbilstīgs mājai, kurā dzīvos pieci cilvēki. Grandiozajā guļamistabā tiks iebūvēts kamīns – Klēras bērni Beketam apgalvoja, ka māte tādu vienmēr vēlējusies. Starp divām guļamistabām – vannasistaba. Ouens atcerējās, ka otrajā stāvā bija paredzēta vēl viena vannasistaba un divas guļamistabas.

Viņš devās trokšņa virzienā. Pretī panāca Dumiķis. Suns apsēdās, pievērsis skatienu Ouena sejai, un vicināja asti.

– Man nekā nav, – Ouens parādīja Dumiķim tukšās rokas un pabužināja viņa galvu. Viņš neteica vārdus “ēdiens” vai “ēst”, lai nedotu sunim veltas cerības.

Viņš iegāja guļamistabā, kur Bekets darbināja zāģi un Raiders uzstādīja skapi.

– No jums nav nekādu ziņu, – Ouens mēģināja pārkliegt troksni.

Bekets pasmaidīja, izslējās taisni un noņēma darba brilles.

– Rajs nupat atbrauca. Es jau nojautu, ka arī tu drīz ieradīsies. Paldies!

– Virtuļu nav? – Raiders jautāja, un Dumiķis pavicināja asti.

– Man nav.

– Klēra šorīt atvērs veikalu un pusdienlaikā savāks bērnus no savu vecāku mājas. Viņa var atvest sviestmaizes vai ko tamlīdzīgu. Bērni jebkurā gadījumā nāks mums palīgā.

– Man tevis žēl.

Bekets paraustīja plecus.

– Kad mēs bijām tādā vecumā, tēvs mūs bieži apmācīja.

– Tolaik es nesapratu, ka viņš jāžēlo. Runājot par laiku – to varētu ietaupīt, samazinot guļamistabu skaitu. Kam jums piecas istabas? Vai Klēra negrib gulēt vienā gultā ar tevi?

– Viena istaba katram bērnam, – Ouens paskaidroja. – Vecāku guļamistaba, viesistaba.

– Viesiem pietiktu ar izvelkamo gultu dzīvojamā istabā vai darbistabā.

– Mums vajadzēs piecas istabas. Mums būs vēl viens bērns.

Ouens sastinga, vilkdams nost mēteli.

– Vai Klēra ir stāvoklī?

– Vēl ne. Mēs gaidīsim līdz kāzām, bet pēc tam ķersimies pie bērna radīšanas.

– Jums būs četri bērni? – Raiders jautāja, darbodamies ar āmuru.

– Gandrīz tikpat kā trīs.

Ouens papurināja galvu.

– Jo vairāk bērnu, jo lielāka jezga. Tomēr, ja jūs esat laimīgi ar trim bērniem, būsiet laimīgi arī ar četriem.

– Mamma būs sajūsmā par vēl vienu mazbērnu, – Raiders piebilda un paņēma naglas.

– Runājot par mammu… Es šorīt gribēju pastrādāt darbnīcā, tāpēc aizbraucu pie viņas.

– Tu gribēji, lai tev kāds uztaisa brokastis, – Raiders secināja.

– Tas bija viens no iemesliem. Pie mammas bija Villijs.

– Vēl viens bezmaksas brokastu tīkotājs. – Bekets uzlika brilles un pasniedzās pēc zāģa.

– Vēl neslēdz iekšā. – Ouens baidījās, ka brālis nozāģēs pirkstu.

Bekets sarauca pieri un atkal noņēma brilles.

– Vai mammai kaut kas kaiš?

– Nē. Nezinu. Viņai nav iebildumu.

– Kam ir iebildumi? – Raiders jautāja.

– Ļaujiet man pabeigt! Es iegāju virtuvē, mamma jau gatavoja brokastis, un tur bija Villijs. Viņš bija vienās apakšbiksēs, un viņi abi…

Raiders nolika malā āmuru.

– Ko viņi darīja?

– Viņi… – Ouens veica apļveida kustību ar rokām. – Villija plaukstas bija uz mammas dibena, un viņai mugurā bija pavērti rītasvārki, un apakšā nekā daudz nebija. Es negribu iedziļināties.

– Villijs aiztika mammu? – Raiders klusā balsī jautāja. – Labi. Viņš ir liela auguma, bet vecs. Es nolikšu viņu uz lāpstiņām.

– Uzgaidi! – Bekets pastiepa roku atgrūda Raideru. – Vai gribi teikt, ka mamma un Villijs…

– Tieši tā. Un tas ilgst jau vairākus gadus.

– Pie velna! – Raiders nomurmināja.

– Negribu domāt par mammu un Villiju gultā. – Bekets iedzēra lielu kolas malku no līdzpaņemtās pudeles. – Tikai mieru. Tātad mamma un Villijs ir… attiecībās.

– Viņa apgalvo, ka viņi šad un tad… ir attiecībās. Mamma visu izskaidroja, kamēr Villijs aizgāja uzvilkt bikses. Viņi ir seni draugi. Abi mīlēja tēti. Jūs zināt, ka Villijs mīlēja tēti.

– Jā, jā.

– Raj, – Bekets murmināja.

– Nu labi, labi, viņi bija tuvi draugi. Tas ir skaidrs. Bet kāpēc viņi slēpj savas attiecības?

– Drīzāk viņi nevēlas tās afišēt, vismaz tāds iespaids radās. Mamma stāstīja, kā jutās pēc tēta nāves, un raudāja.

– Nolāpīts! – Raiders piegāja pie loga un palūkojās ārā.

– Viņi ar Villiju viens otram rūp, par to nav šaubu. Viņi viens otru atbalstīja pēc tēta nāves, arī par to nav šaubu. Acīmredzot pēc kāda laika…

– Viņi sāka viens otru atbalstīt, būdami kaili.

– Nolādēts, Raj! – Bekets piespieda pirkstus pie acīm.

– Es negribu tādas domas.

– Manā prātā jau ir šīs domas, tāpēc es tās uzspiedīšu arī tev. Man joprojām rokas niez iebelzt Villijam, vismaz vienreiz. Principa pēc.

– Mammai tas nepatiktu. – Ouens paraustīja plecus. – Un Villijs joprojām ir Villijs. Viņš ļautu sev iebelzt, ja tas būtu nepieciešams.

– Nolāpīts, tev taisnība. Tad no sitiena nav nekādas jēgas. Man jāpadomā. – Sakodis zobus, Raiders paņēma āmuru, nostādīja uz dēļa naglu un iebelza pa to.

– Mums visiem jāpadomā. – Bekets uzlika darba brilles un iedarbināja zāģi.

Ouens palocīja galvu un aplika darbarīku jostu. Viņš nosprieda, ka jāpastrādā un jāpavada savādā diena zāģskaidu smaržas un āmuru klaudzoņas pavadībā.

Kad Klēra ar bērniem atbrauca un atveda ēdienu, otrā stāva telpu karkasi bija gatavi, un viņi ķērās pie pirmā stāva.

– Jūs strādājat tik ātri! – Klēra staigāja pa savu topošo darbistabu blakus virtuvei.

– Mums ir izstrādāta sistēma. – Bekets aplika roku ap Klēras pleciem. Tikmēr zēni draiskojās pa grīdas pamatiem.

– Tā darbojas. Nu, mēs palīdzēsim, ja varēsim. Algas vietā atnesu liellopa gaļas sautējumu. Vīrišķīga maltīte vīrišķīgiem vīriešiem.

– Man patīk, – Ouens paziņoja.

– Diemžēl es nevarēšu palikt uz pusdienām. Man ir randiņš. – Raiders pameta sviestmaizes gabalu gaisā. Dumiķis to noķēra lēcienā kā profesionāls beisbola spēlētājs bumbu.

– Vai iemācīsi Benam un Jodai tā darīt? – Liems pieprasīja. – Lielākoties viss, ko metu, atlec no viņu purniņiem.

– Dumiķis prot ķert ēdienu lēcienā jau kopš dzimšanas, bet mēs varam apmācīt kucēnus.

– Tikai ne mājā, – Klēra nevērīgi izmeta, aplūkodama plānus.

Raiders uzsmaidīja zēnam un nolauza vēl vienu sviestmaizes gabalu.

– Ej, patrenējies ar D. M.

– D. M. nozīmē “Dumiķis”, – Mērfijs paziņoja, – bet mēs nedrīkstam to teikt. Tas ir slikts vārds.

– Atkarīgs no situācijas, vai ne?

– Kā tā?

– Nu, – Raiders izņēma zīmuli no darbarīku jostas un sāka zīmēt uz grīdas. – Kas tas ir?

– Tas ir ēzelis. Tu labi zīmē!

– Nē, tas ir mūlis.

– Mammu! Raiders uz grīdas nozīmēja mūli!

– Uzzīmēja, – Klēra viņu izlaboja un neapmierināti palūkojās uz Raideru.

– Man patīk zīmēt. Vai drīkstu zīmēt uz grīdas?

Raiders pasniedza zīmuli.

– Ņem ciet, punduri!

Mērfijs priecīgi apsēdās uz grīdas. Viņš uzzīmēja kvadrātu un virs tā – trijstūri.

– Šī būs mūsu māja, kad mēs apprecēsimies.

Liems piesteidzās pie Ouena.

– Man vajag vēl ēdamo, ko mest Dumiķim.

Ouens pasniedza sviestmaizes gabalu.

– Tu būsi mūsu krusttēvs.

– Tā rādās.

– Tev būs jāpērk Ziemassvētku dāvanas.

– Taisnība.

– Man ir dāvanu saraksts.

– Tas man patīk. Kur ir tas saraksts?

– Pie ledusskapja mājās. Līdz Ziemassvētkiem atlikušas tikai desmit dienas.

– Tad man jāķeras pie darba.

Zēns palūkojās uz telpas pretējo pusi, kur Bekets mācīja Harijam iesist naglu.

– Es arī gribu strādāt ar āmuru.

– Tad nāc un palīdzi man izgatavot pieliekamā korpusu.

– Kas ir pieliekamais?

– Tur mamma glabās ēdienu.

– Tam domāts ledusskapis.

– Ir lietas, kas nav jāglabā ledusskapī. Piemēram, konservēta zupa.

– Man garšo vistas zupa ar zvaigznīšu makaroniem.

– Man arī! Ķersimies pie darba.

Par spīti nebeidzamajai jautājumu virknei, Ouenam patika strādāt kopā ar zēnu: mācīt mērīšanu, atzīmēšanu, āmura turēšanu. Viņam glaimoja fakts, ka Liems palika pie viņa gandrīz stundu un tikai tad pievienojās Mērfijam, kurš sēdēja uz grīdas ar rotaļlietām.

Ouens atzinīgi novērtēja arī Klēras sniegumu. Viņa pienesa klāt un aiznesa projām priekšmetus, pati iesita dažas naglas un pieskatīja bērnus.

Viņa māte pret saviem dēliem izturējās tāpat laikā, kad viņi palīdzēja tēvam mājas darbos.

Tēvam vienmēr bija kaut kas darāms.

Kad tika nolemts pielikt punktu, Liems gribēja doties projām Ouena automašīnā, un viņam tas glaimoja. Viņi piesprādzēja sēdeklīti un iesēdināja tajā bērnu.

– Kur ir tava māja? – zēns painteresējās.

– Ceļa galā. Tur var aiziet arī kājām, caur mežu.

– Vai varu apskatīt?

– Jā, labi.

Apkārtceļš nebija ilgs. Ouens nogriezās no ceļa un piebrauca pie mājas.

Viņš bija izrotājis namu ar spuldzītēm un novietojis eglīti pie loga. Viss apgaismojums tika darbināts ar taimeri un mirdzēja tumšajā decembra vakarā.

– Mūsu māja ir lielāka, – Liems paziņoja.

– Taisnība. Jūsu ir vairāk.

– Vai tu te dzīvo viens?

– Jā.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka… Nu, šī ir mana māja.

– Tev nav, ar ko spēlēties.

Ouens nebija par to aizdomājies.

– Laikam jau tev taisnība, bet tepat netālu dzīvo Raiders. Kad jūsu māja būs gatava, arī jūs būsiet tepat tuvumā.

– Vai varēšu nākt pie tevis spēlēties?

– Protams. – Ouenam tas nebija ienācis prātā, bet viņam nebija iebildumu. – Jā.

Viņš apgrieza automašīnu un devās uz ceļa pusi.

– Es nopirkšu suni.

– Suņi ir labi. – Puika viedi palocīja galvu. – Ar viņiem var spēlēties, un viņi ir jābaro un jāmāca. Viņi nelaiž tuvumā ļaunus cilvēkus. Mūsu mājā ienāca ļauns cilvēks, bet suņi vēl bija tikai kucēni.

Ouens samulsa. Viņš nezināja, cik daudz zēniem stāstīts par Semu Frīmontu.

– Tavi suņi ir labi.

– Tagad viņi ir paaugušies, bet joprojām ir tikai kucēni. Kad viņi izaugs lieli, ļaunie cilvēki nenāks mājai tuvumā. Ļaunais cilvēks nobiedēja manu mammu.

– Zinu. Bet viņai nekas nekaiš, un ļaunais cilvēks ir cietumā.

– Bekets viņu apturēja. Jūs ar Raideru arī palīdzējāt.

– Tieši tā. – Ouens nosprieda, ka Liems grib runāt par šiem notikumiem, jo tie viņu uztrauc. – Tev nav jāraizējas. Mēs tevi piesegsim.

– Jo Bekets un mamma precēsies.

– Tas ir viens no iemesliem.

– Ja ļaunais cilvēks atgriezīsies, un Beketa nebūs mājās, mēs ar Hariju viņam pretosimies, Mērfijs piezvanīs policijai un Beketam. Mēs visu pārrunājām un izmēģinājām.

– Prātīgs lēmums.

– Kad suņi izaugs, viņi sakodīs ļauno cilvēku, ja viņš atgriezīsies. – Zēns palūkojās uz Ouenu. – Viņi iekodīs tieši dibenā.

Ouens iesmējās un viegli papliķēja pa Liema galvu.

– Jā!

Pēc vakariņām Klēra veda bērnus mazgāties, un Ouens atstāstīja sarunu Beketam.

– Suņi iekodīs dibenā. Puika ir apķērīgs. Pēc uzbrukuma mēs ar Klēru runājām ar zēniem. Mēs nestāstījām visu, tomēr skolā viņi šo to uzzināja. Harijs pieprasīja paskaidrojumus, un zēni vērsās pie manis.

– Jūs neiejaucāt lietā sievietes? Bekets paskatījās uz kāpnēm.

– Iespējams, ka tas ir vecmodīgi un vispār kļūdaini, bet šajā gadījumā tā šķita pareizi. Puikām ir jāzina, ka viņi nav vieni un ka es viņiem uzticu rūpes par Klēru.

– Mēs būtu rīkojušies tāpat.

– Tieši tā. Starp citu, es pastāstīju Klērai par jaunumiem. Ja radio uzgriež pietiekami skaļi, aizmugurējā sēdeklī nedzird pieaugušo sarunas. Turklāt mēs runājām šifrā.

– Ko Klēra teica?

– To, kas jau bija sagaidāms. Mammai ir tiesības dzīvot savu dzīvi. Viņa ir enerģiska sieviete, un Villijs ir krietns vīrs. Un tā tālāk. Klērai ir taisnība, tomēr…

– Ne jau viņas māte kopā ar Villiju stāvēja virtuvē gandrīz kaila.

Bekets nopūtās un aizvēra acis.

– Paldies par kārtējo nepatīkamo ainu manā prātā.

– Mēs varam mainīties ar ainām kā ar beisbola kartītēm.

Viņš iesmējās.

– Starp citu, kad mēs ar Klēru runājām, viņa nešķita pārsteigta.

– Ko tu gribi teikt? – Ouens nolika malā alu. – Vai viņa to jau zināja?

– Jā, vai arī nojauta. Kā jau sieviete. Šādos jautājumos viņas ir ļoti vērīgas. Diemžēl Harijs un Mērfijs sakāvās, tāpēc mūsu saruna beidzās.

Ouens apdomāja dzirdēto.

– Ja Klēra jau zināja, tad Eiverija… Pie velna!

– Eiverija bija informācijas avots.

– Viņa ir sieviete, tātad visu zina. Turklāt tieši Eiverijas tēvs gramstās ap mūsu māti.

– Pārstāj, pārstāj! – Bekets aizspieda ausis.

– Ja Eiverija zinātu, viņa būtu man to pateikusi. – Šī doma nelika viņam mieru un auga prātā kā nezāle.

– Es līdzīgā situācijā būtu viņai pateicis.

– Tagad mēs visu zinām. Un mums nāksies pierast.

Ouens gribēja atbildēt, bet telpā ieskrēja Harijs. Viņš bija nomazgājies, tērpies pidžamā ar X cilvēka attēlu un paziņoja, ka vēlas spēlēt videospēles.

Iedzīts stūrī, Ouens veltīja spēlēm stundu. Viņam patika bērni un videospēles, bet viņš nespēja atbrīvoties no domas, ka Eiverija noklusējusi par Villija un Justīnes attiecībām.

Viņš turpināja par to domāt ceļā uz mājām. Viņš domāja par to, sēdēdams mašīnā. Visbeidzot Ouens devās atpakaļ uz pilsētu. Viņš iegāja restorānā Vesta pa pagalma puses durvīm.

– Sveiks, Ouen! – Frenija stāvēja aiz letes un grieza lielu picu. – Kā varam palīdzēt?

– Vai Eiverija ir šeit?

– Viņa nupat aizgāja, lai šo to piegādātu. Šovakar mums ir vairāk piegādes pasūtījumu nekā klientu, kas maltīti ietur uz vietas. Es drīz slēgšu restorānu, tāpēc Eiverijai pēc atgriešanās nāksies doties uzreiz uz dzīvokli. Ja ir runa par kaut ko svarīgu, varu viņai piezvanīt.

– Nē, tas nav nekas svarīgs. Es satikšu Eiveriju vēlāk. Kā tu jūties?

– Normāli. Vai tiešām viesnīca tiks atvērta jau pēc mēneša?

– Jā.

– Es to visiem izstāstīšu.

– Droši! Uz redzēšanos, Frenij.

Viņš izgāja laukā un, mirkli apdomājies, uzkāpa augšstāvā.

Eiverija agri vai vēlu atgriezīsies.

Ouenam bija dzīvokļa atslēgas, jo viņš bija ēkas īpašnieks. Tomēr tas būtu pārāk bezkaunīgi.

Tāpēc viņš apsēdās uz grīdas pie Eiverijas dzīvokļa durvīm, paņēma telefonu un īsināja laiku, lasot un rakstot e-pasta vēstules un īsziņas.

Ouens ielūkojās pulkstenī un bija neizpratnē. Vai viņa piegādā picas Portugālē? Viņš nožēloja, ka nepalūdza Frenijai kafiju, un mēģināja īsināt laiku, spēlējot Angry Birds.

Ouens aizvēra acis tikai uz mirkli, un iepriekšējās nakts saraustītais miegs prasīja savu. Viņš aizmiga uz grīdas, rokā joprojām turēdams uzticamo telefonu.