Читать книгу Sausserža saldā smarža - Nora Robertsa - Страница 6

Aukstums sagrāba ziemu ciešā, stindzinošā tvērienā. Zem skaidrajām debesīm bija grūti ievilkt elpu. Pagalma bruģi klāja ledus. Ouens kopā ar Beketu un Raideru steidzās uz ieeju namā.

– Negribu dzirdēt par izmaiņām, uzlabojumiem un varbūtībām, – Raiders murmināja.

– Mēs tikai paskatīsimies. – Bekets ieveda brāļus Džeinas un Ročestera numurā.

– Te joprojām ir daudz kastu. – Raiders iebāza rokas kabatās. – Ar mammas nopirktajām lampām būtu gana, lai izgaismotu pusi pilsētas.

– Kad atgriezīsimies, varam pierakstīt visu vajadzīgo Nika un Noras numuram. – Ouens norādīja uz istabu.

– Kas šeit par problēmu, Bek?

– Nezinu, bet šobrīd te ir vienīgā vieta visā namā, kur varam pabūt trijatā, turklāt tu aizgāji no restorāna tik ātri, ka nepaguvu tevi panākt. Kas notika ar Elizabeti?

– Jēziņ! – Raiders noņēma cepuri un izlaida pirkstus cauri biezajiem, tumši brūnajiem matiem. – Tu mūs šeit atvilki, lai runātu par spokiem?

– Tajā istabā bija Mērfijs, – Bekets atgādināja. – Viņš bija viens, durvis uz gaiteni bija aizvērtas, bet verandas durvis vaļā. Viņam ir seši gadi. Klēra vairs nebaidās no Lizijas. Ja Lizija mūs nebrīdinātu ar uzrakstu aizsvīdušajā vannasistabas spogulī – nezinu, kā viņa to panāca –, mēs būtu atnākuši par vēlu un Frīmonts nodarītu Klērai pāri. Tomēr Mērfijs ir mazs zēns.

– Labi. – Raiders uzlika cepuri galvā. – Labi, tev taisnība. Tomēr šī spoku padarīšana mani kaitina.

– Reizēm tevi kaitina pat parka soliņi.

– Tas atkarīgs no tā, vai gribu apsēsties.

Bekets papurināja galvu.

– Lielāko daļu notikumu atstāstīja Mērfijs. Tas puika taču runā bez apstājas. Viņš gribēja apciemot Liziju un iegāja istabā. Viņš pastāstīja spokam par skolu un kucēniem. Viņa apvaicājās par viņa ģimeni.

– Tātad veiklais Mērfijs pļāpāja ar spoku, – Raiders atbildēja. – Viņam vajadzētu vadīt raidījumu. Mērfijs, spoku draugs!

– Smieklīgi, – Bekets atcirta. – Lizija izgāja verandā, bet neļāva to darīt Mērfijam, jo viņa mātei tas nepatiktu. Viņa uztrauktos. Lizija paskaidroja, ka viņai patīk stāvēt verandā un gaidīt Billiju. Tā kā viesnīca tiek atjaunota, tajā ir apgaismojums un cilvēki, viņa cer, ka Billijam būs vieglāk viņu atrast.

– Kas ir Billijs? – Raiders jautāja.

– Labs jautājums. Mērfijs to nezina.

– Kāpēc tu skaties uz mani? – Ouens iebilda. – Man ar to nav nekāda sakara. Kad iegāju istabā, tur jau bija Eiverija, un viņa sargāja Mērfiju. Mēs aizsūtījām zēnu pie Klēras, lai viņa neuztrauktos.

– Jā, un tad viņš stāstīja par Liziju, tevi un Eiveriju. Es nevarēju atvērt durvis. Tās bija cieši aizvērtas.

– Tātad Lizija blēņojās. – Ouens mēģināja vienaldzīgi paraustīt plecus, bet saspringti noraustījās. – Tā nav pirmā reize.

– Un arī pēdējā ne, – Raiders nomurmināja.

– Ne pirmā, ne pēdējā, – Bekets piekrita. – Kad tu atvēri durvis no iekšpuses, izskatījās, ka tev kāds iebelzis ar trulu priekšmetu. Gribu zināt, kas notika laikā no Mērfija aiziešanas līdz durvju atvēršanai.

– Nekas īpašs.

– Muļķības, – Raiders iesprauslājās. – Tu neproti melot. Ja nenotika nekas īpašs, kāpēc tu restorānā Vesta biji tik drūms? Tu izskatījies kā vista pie tukšas ligzdas, sāki purpināt par dokumentiem un aizskrēji. – Raiders plati pasmaidīja un palocīja galvu. – Domāju, ka istabā notika kaut kas īpašs.

– Klāj vaļā, Ouen! – Bekets mudināja.

– Labi, labi! Eiverija man atklāja, ko Mērfijs viņai teica. Viņa bija sajūsmā par spoku, par Billija gaidīšanu. Viss kā zemas kvalitātes filmā. Romantika, mīlestība aiz nāves robežas un tā tālāk. Jūs jau zināt, kā Eiverija mēdz aizsapņoties.

– Patiesībā nezinu, – Raiders paraustīja plecus. – Mēs ar Eiveriju neesam runājuši par romantiku un mīlestību viņpus nāves robežas. Un tu? – viņš uzrunāja Beketu.

– Neko tamlīdzīgu neatceros. Bet Ouens bija viņas pirmais draugs.

– Izbeidziet! – Ouens jutās neērti. – Viņai bija pieci vai seši gadi. Kā Mērfijam. Jēziņ!

– Eiverija solīja tevi precēt, – Bekets atgādināja, un abi ar Raideru smīkņāja. – Viņa teica, ka jums būs trīs suņi, divi kaķi un pieci mazuļi. Varbūt trīs mazuļi un pieci suņi.

– Tu viņai uzdāvināji gredzenu, brālīt!

Ouens bija sprukās. Viņš atieza zobus un uzrunāja Raideru:

– Gredzens bija no rotaļlietu automāta. Tā bija tikai spēle. Arī es biju bērns!

– Tu viņu nobučoji uz lūpām, – Bekets atminējās.

– Tas vienkārši notika! Tas neapdomīgais, pēc sausserža smaržojošais spoks atvēra verandas durvis, kad Eiverija pret tām atbalstījās. Pēc mirkļa viņa uzkrita man virsū un…

Bekets iepleta acis, pielieca galvu un aplūkoja Ouenu. – Es runāju par skūpstu piecu gadu vecumā.

– Ak tā.

– Informē mūs par jaunumiem, – Raiders uzstāja. – Tu noskūpstīji mazo, rudo velnēnu?

– Tas vienkārši notika, – Ouens taisnojās. – Durvis viņu iegrūda manās skavās.

– Jā, arī es metos skūpstīt visas sievietes, kuras iekrīt manās skavās.

– Ej ellē! – Ouens teica Raideram.

– Šķiet, ka nejaušais skūpsts bijis iespaidīgs, – Bekets prātoja, – spriežot pēc tava izskata, kad atslēdzi durvis.

– Es neatslēdzu durvis, jo tās nebija aizslēgtas. Viņa to izdarīja.

– Rudmate?

– Nē, ne jau Eiverija. Elizabete. Pēc tam viņa smējās.

– Eiverija?

– Nē! – Ouens pārskaities sāka soļot gar kastu kaudzēm. – Elizabete. Kad Eiverija sadusmojās un aizgāja, es dzirdēju smieklus.

– Eiverija sadusmojās par skūpstu? – Bekets jautāja.

– Nē. Varbūt. Kā lai es zinu, par ko sievietes dusmojas? – Ouens pārskaitās. – Viņas spēj dusmoties par jebko. Tā ir neatšķetināma mīkla. Jau nākamajā dienā viņas izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nesaprotu, – viņš īgni novilka.

– Viņam taisnība, – Raiders piebilda. – Tātad vēlreiz. – Viņš iebāza īkšķus kabatās. – Vai viņa atbildēja uz skūpstu? To gan vīrieši prot noteikt.

– Jā, viņa atbildēja uz skūpstu.

– Vai tas bija kā reflekss vai apzināta izvēle?

– Viņa ļāvās skūpstam, – Ouens nomurmināja. – Tā nebija draudzīga buča.

– Vai likāt lietā mēles?

– Jēziņ, Raj!

– Tu neesi vienīgais, kuram patīk sīkumi. – Raiders ar galvu norādīja Beketa virzienā. – Viņi noteikti lika lietā mēles.

– Es teicu, ka viņa ļāvās skūpstam. Tad Beks pieklauvēja pie durvīm, un viss bija savādi. Eiverija negribēja, lai skūpsta dēļ kaut kas mainītos. Es piekritu. Viņa teica, ka ies palīdzēt Deivam, un es piekritu.

– Tu esi idiots. – Raiders līdzjūtīgi pakratīja galvu. – Tu taču esi gudrākais no mums. Tu esi gudrais brālis, Bekets ir jaukais brālis, es esmu glītais brālis. Un tu, izrādās, esi idiots. Tu visu salaidi grīstē.

– Kāpēc es esmu idiots?

Bekets pacēla roku.

– Es paskaidrošu. Tu noskūpstīji sievieti tā, ka paliki bez prāta. Pēc tevis teiktā spriežot, viņa jutās tāpat. Kad viņa gribēja noskaidrot, kas notiks tālāk, tu tikai noteici: “Labi.” Tu esi idiots.

– Eiverija negribēja, lai mēs justos dīvaini. Es arī ne.

– Spoks pagrūda tavu agrāko draudzeni, jūs sākāt skūpstīties, un Lizija aizsprostoja durvis. Tas viss jau tagad ir dīvaini, – Raiders paskaidroja.

– Viņa nav mana agrākā draudzene. Tolaik viņai bija pieci gadi!

Raiders līdzjūtīgi uzlika plaukstu uz Ouena pleca.

– Sievietes atceras visu. Ja negribi, lai jūsu attiecības sabojājas, parunā ar viņu. Nabadziņš!

– Eiverijai taisnība, – Bekets prātoja. – Lizija ir romantiski noskaņota. Es pirmo reizi noskūpstīju Klēru šajā namā. Pēc tam sapratu, ka Lizija mūs pamudināja. Vismaz daļēji.

– Tad parunā ar viņu, – Ouens uzstāja. – Saki, lai viņa liek mūs mierā.

– Rādās, ka rudmates skūpsts noārdījis tavas smadzeņu šūnas, – Raiders sprieda. – Ja mēģināsi pavēlēt sievietei un darīsi to pareizi, varbūt – varbūt – pusē gadījumu viņa izdarīs to, ko gribēji, vai vismaz kaut ko līdzīgu. Tas attiecas uz dzīvām sievietēm. Varu derēt, ka mirušas sievietes neklausa vispār.

– Nolāpīts!

– Labāk parunā ar Eiveriju, – Bekets ieteica. – Dari to drīz, un dari to pareizi.

– Nolāpīts!

– Ja reiz esam izpļāpājušies, ķersimies pie darba. – Raiders atvēra durvis. – Mums jāpabeidz viesnīcas remontdarbi.

***

Ouens nevarēja izvairīties no Eiverijas un nemaz īsti to negribēja. Viņi sastapās remontdarbu laikā, kārtojot mēbeles, tīrot istabas, ēdienreižu pārtraukumos. Agrāk Ouens satika Eiveriju vismaz reizi nedēļā. Kopš viesnīcas atjaunošanas darbu sākuma – katru dienu. Tagad, kad renovācija tuvojās noslēgumam, pat vairākas reizes dienā.

Tā kā Ouens tomēr nebija idiots, viņš saprata, ka šīs satikšanās nav piemērotas sarunai divatā. Pat ja viesnīcā varētu atrast vietu, kur nebūtu pusducis cilvēku, Ouenu kāds iztraucēja ik pēc desmit minūtēm.

Tāpēc viņš nolēma izlikties, ka nekas nav noticis. Turpmākās pāris dienas Ouens un Eiverija sarunājās, viņš nesa viņai vajadzīgās kastes, pasūtīja ēdienu restorānā Vesta.

Eiverija izturējās tieši tāpat, tādēļ Ouens nosprieda, ka problēma ir atrisināta.

Pēdējais dienas darbs – Ouens cerēja, ka tas būs arī pēdējais nedēļas darbs, – bija spuldžu kastes ienešana Nika un Noras numurā. Viņš plānoja iziet cauri visām istabām, salikt lampas un ieskrūvēt katrai lampai paredzēto spuldzi.

Kad Ouens ieraudzīja, ka Eiverija pievieno stikla rotājumus grīdas lampai, viņš mirkli vilcinājās.

Sieviete uz viņu paskatījās.

– Ar to vēl nedaudz jāpastrādā, – viņa paskaidroja.

– Izskatās labi.

– Es pielikšu rotājumus pēc savas gaumes un nesekošu norādēm, jo tā izskatīsies labāk. Justīne piekrita.

– Man nav iebildumu. – Ouens ievēroja, ka stikla lampas pie paneļa jau ir samontētas.

– Es šovakar esmu “lampu meitene”, – Eiverija paskaidroja.

Ouens grasījās pajokot, ka ir “spuldžu puisis”, bet aprāvās. Viss patiešām bija mainījies.

– Es esmu spuldžu vīrs. Lai top gaisma! – Viņš izņēma spuldzi no kastes. – Eiverij, paklausies…

– Skatieties! – istabā iesteidzās Houpa, joprojām ietinusies mētelī un šallē. – Vai nav brīnišķīgi?

Viņa nesa Deco stila skulptūru, kurā attēlots vīrietis un sieviete.

– Brīnišķīgi! Tie ir Niks un Nora Čārlzi. – Eiverija pienāca tuvāk, lai apbrīnotu skulptūru.

– Es to dabūju no lieliskajiem Bast veikala darbiniekiem.

– Tagad skulptūra man patīk vēl vairāk!

– Tā ir gluži vienkārši ideāla. – Houpa pārlūkoja istabu un novietoja skulptūru uz Ouena izgatavotā radiatora pārsega. – Perfekta. Man patīk grīdas lampa. Mazliet spīduma, daudz elegances un laba stila. Eiverija, kad būsi pabeigusi darbu šeit, gribēšu uzzināt tavu viedokli par Džeinas un Ročestera numurā paveikto. Ouen, mēs mēģinām izvēlēties tavas vecmāmiņas tamborējumus, kurus tava māte apstrādāja un ierāmēja. Tie ir ļoti skaisti. Viņa bija īsta māksliniece.

– Ja vecmāmiņai pietiktu dzijas, viņa uztamborētu Tadžmahalu.

– Ticu. Mēs izvēlējāmies divus iespējamos novietošanas variantus. Mums vajadzīgs vēl viens viedoklis, Eiverij.

– Labi. Lūk, pēdējais rotājums. Paldies Dievam! – Viņa atkāpās un atzinīgi palocīja galvu. – Lieliski.

– Nāc! Mums jāizlemj par tamborējumiem, un pēc tam beigsim darba dienu.

– Labi, jo man vēl šis tas jāizdara.

– Pēc tam nāc pie manis, – Houpa aicināja. – Šovakar Klēras bērnus pieskatīs viņas vecāki, un Beketam jādodas vakariņās ar klientu. Iedzersim vīnu, un es kaut ko pagatavošu.

– Sarunāts! Pēc divām minūtēm būšu klāt.

Kad Houpa aizgāja, Eiverija pieliecās, lai paņemtu lampas iepakojumu.

– Kad lampa ir ieslēgta, rotājumi izskatās vēl labāk, – viņa paziņoja, kad Ouens pārbaudīja lampas.

– Jā. Eiverij… Vai viss ir labi?

Iestājās klusums. Eiverija īsi palūkojās uz viņu.

– Tu atkal teici to vārdu.

– Eiverij, nevajag!

Nepieceldamās kājās, viņa apveltīja Ouenu ar ilgu skatienu.

– Viss ir labi. Un tev?

– Jā, bet…

– Izklausās, ka viss ir labi. Tas nebija mans pirmais skūpsts, Ouen.

– Nē, bet…

– Tas pat nebija pirmais skūpsts ar tevi.

Ouens pārlika spuldžu kasti uz otra gurna.

– Tas bija..

– Nu re, problēmu nav.

– Problēmu nav, – Ouens teica, bet domāja citādi. – Es paņemšu to iepakojumu. Mums tik un tā jāiznes ārā daudz lietu.

– Labi. – Eiverija devās projām. – Ja ir laiks, pieliec šo spoguli. Houpa atzīmēja vietu uz sienas.

– Sarunāts.

– Ja netiksimies, novēlu labi pavadīt nedēļas nogali.

– Tev to pašu.

Ouens ar sarauktu pieri palūkojās uz kasti, uz spoguli un durvīm, pie kurām neviena vairs nebija.

– Nolādēts, – viņš nomurmināja un devās pēc urbja.

***

– “Vai viss ir labi?” – Eiverija vicināja roku, kurā turēja vīna glāzi. – Riebeklis.

Klēra sēdēja Houpas dzīvojamās istabas dīvānā un uzsmaidīja draudzenei.

– Viņš vienkārši nezina, kā rīkoties šajā situācijā.

Eiverija nebija ar mieru apžēloties par Ouenu.

– Vakar viņš gan zināja, kā ar mani jārīkojas.

– Kad mēs ar Beketu pirmo reizi gandrīz skūpstījāmies, arī viņš sāka justies neērti un uzvesties nervozi. Iespējams, ka tā ir Montgomeriju ģimenes brāļu īpatnība.

– Pēc tam, kad jūs skūpstījāties pa īstam, neveiklības pazuda.

– Taisnība. – Klēra silti pasmaidīja. – Taisnība. Tomēr, ņemot vērā jūsu kopīgo pagātni…

– Blēņas!

– Kādu kopīgo pagātni? – Houpa iznāca no virtuves ar paplāti, uz kuras bija augļi un siers. – Es nedzirdēju visus sīkumus. Spoku grūstīšanās, kaislīgs skūpsts, Ouena stulbā reakcija.

– Tas arī viss.

– Kopīga pagātne? Tātad jūsu starpā no sākta gala ir bijis kaut kas vairāk par draudzību? Klēra un Bekets pirms kļūšanas par pāri bija pazīstami vairākus gadus.

– Es biju precējusies ar Klintu, – Klēra atgādināja. – Bijām kopā jau ļoti sen, tāpēc mēs ar Beketu bijām tikai draugi.

– Vai starp tevi un Ouenu bija kaut kas vairāk? – Houpa tincināja Eiveriju. – Ko esmu palaidusi garām?

– Viņi bija saderinājušies, – Klēra paziņoja.

– Ko? – Houpa iepleta tumši brūnās acis. – Kad? Kāpēc es to nezināju? Tas ir ļoti būtiski.

– Mēs bijām bērni. Manuprāt, man bija pieci vai gandrīz seši gadi. Mūsu tēvi bija labi draugi, tāpēc mēs bieži pavadījām laiku kopā. Es biju iemīlējusies Ouenā.

– Tāpēc Eiverija viņu bildināja jeb paziņoja, ka pieaugusi apprecēsies ar Ouenu.

– Cik mīlīgi!

Eiverija atmaiga un paraustīja plecus.

– Ouenam tas droši vien nepatika. Viņam bija aptuveni astoņi gadi. Tomēr viņš izturējās jauki. Viņš bija pacietīgs, – Eiverija atminējās un atmaiga vēl vairāk. – Es biju viņā iemīlējusies vairākus gadus.

– Bērnībā tas ir ilgs laiks, – Houpa norādīja.

– Es esmu neatlaidīga. Pēc tam Ouens sāka draudzēties ir Kērbiju Endersoni. – Eiverijas skatiens kļuva dzelžains. – Desmitgadīgā padauza! Ouens Montgomerijs salauza manu sirdi, sākdams draudzēties ar to nekrietneli.

– Houpa, tev jāzina, ka tagad Kērbija Endersone ir precēta divu bērnu māte un dabas aizsardzības aktīviste, kura dzīvo Ārlingtonā Vašingtonas pavalstī.

– Viņa pieauga. – Eiverija paraustīja plecus. – Tas neizslēdz iespēju, ka viņa joprojām ir padauza. Lai nu kā, pēc tam es ar zēniem nedraudzējos līdz pat pusaudžu gadiem.

– Vai tu piedevi Ouenam? – Houpa tincināja.

– Protams. Es atteicos ilgoties pēc viņa. Turklāt pirmajam mīļotajam nav jākļūst par pēdējo, vai ne? – Eiverija nogrieza šķēli Gouda siera un nokoda gabaliņu. – Sevišķi tad, ja viņš ir muļķis.

– Neesi tik skarba pret Ouenu. – Klēra pasniedzās un papliķēja Eiverijas roku. – Viņš droši vien ir izbijies un nesaprot, kā izturēties. Tu zini, ka esi viņam svarīga, tāpat kā visiem Montgomeriju brāļiem.

– Jā, jā. – Tomēr Eiverija nopūtās. – Tas bija sasodīti labs skūpsts. Kopš astoņu gadu vecuma viņš ir daudz apguvis. Vai arī es esmu iemācījusies daudz jauna. Varbūt mēs abi. Es labprāt noskūpstītu viņu vēlreiz.

– Tiešām? – Houpa jautāja, paņemot ābola šķēlīti.

– Jā. Es neesmu muļķe. Izrādās, ka Ouens labi skūpstās. Turklāt viņš ir ļoti glīts.

– Vai tu gribētu ar viņu pārgulēt? – Houpa vaicāja.

Eiverija apdomājās un pasniedzās pēc skābas, zaļas vīnogas.

– Mēs abi esam brīvi, pieauguši cilvēki. Iespējams. Jā, iespējams, ja vien mēs tam ļautos ar skaidru prātu. Ouenam var uzticēties. Ir svarīgi būt kopā ar cilvēku, kuram var uzticēties. – Viņa iekodās vīnogā un pasmaidīja. – Arī glīts izskats nenāk par ļaunu.

– To visu dzirdot, es priecājos, ka vairs netiekos ar vīriešiem. – Houpa apsēdās krēslā, turēdama vīna gāzi.

– Tas nav uz ilgu laiku. – Eiverija papurināja galvu. – Tu esi skaista, gudra, interesanta un dzīva.

– Šobrīd mani neinteresē attiecības ar vīriešiem. Ne tikai Džonatana dēļ. Patiesību sakot, tas nebūt nav tā riebekļa dēļ. Tagad es gribu veltīt visu uzmanību viesnīcai, kļūt par pasaulē labāko viesnīcas pārvaldnieci un uzturēt skaisto namu nevainojamā kārtībā. Vīrieši, randiņi, sekss? Tas viss mani neinteresē.

– Piesargies, – Klēra brīdināja. – Pat visrūpīgākie plāni var izjukt.

– Es esmu izcila plānotāja.

***

Ouens slikti gulēja, un tas viņu nokaitināja. Viņam nemēdza būt problēmas ar miegu. Viņš to uzskatīja par vēl vienu prasmi, tāpat kā zināšanas galdniecībā un matemātikā.

Tomēr pēc piepildītas darba dienas, stundu ilga treniņa un atslābinošas peldes vannā Ouens nespēja gulēt mierīgi. Viņš ik pa laikam uztrūkās no miega.

Viņš bija sev apsolījis nedēļas nogalē atpūsties no darba, bet pēc pamošanās pirms saulrieta nebija nekā cita, ko darīt.

Ouena māja bija sakārtota. Tā bija vienmēr, bet pēdējās pāris nedēļas lielākā daļa laika tika pavadīta viesnīcā, tāpēc mājā Ouens tikai gulēja. Viņš nevarēja atrast neko uzlabojamu.

Namu uzcēla Ouens un Bekets. Tas atradās pavisam netālu no mātes mājām, Raidera mājas un nama, kuru Bekets galu galā bija pabeidzis. Viņam patika dzīvot tuvu ģimenei, tomēr būt vienatnē savā koka namiņā.

Ēkas plānojums bija piemērots Ouena praktiskajam raksturam. Tajā bija atvērta virtuve un ēdamistaba, kas kalpoja arī kā viesistaba reizēs, kad ieradās ciemiņi. Nama kreisajā pusē esošā veļas mazgātava kalpoja arī kā priekšnams. Ouenam patika izmantot telpu vairākiem nolūkiem.

Ģērbies platās kokvilnas biksēs, Ouens stāvēja pie durvīm, kas veda uz plašo, bruģēto pagalmu. Viņš dzēra kafiju, ko bija pagatavojis no svaigi maltām pupiņām praktiskajā kafijas automātā, ko uzdāvināja sev iepriekšējā dzimšanas dienā. Raiders to sauca par Hildu, apgalvodams, ka tik glīta un sarežģīta ietaise var piederēt tikai sieviešu dzimumam.

Parasti rīta pirmā stipras kafijas tase Ouenu uzmundrināja un sagatavoja gaidāmajai dienai. Tomēr tagad tā nespēja uzlabot īgno noskaņojumu.

Ouens sev apgalvoja, ka Eiverija izturas dīvaini. Viņš par to domāja visu nakti. Viņa teica, ka negrib, lai abu attiecības mainītos, bet pati izturējās citādi nekā iepriekš. Eiverija mēģināja likt Ouenam justies vainīgam, kaut gan tam nebija pamata.

Viss notikušais bija gluži vienkārši muļķīgs, un Ouenam bija tas jāaizmirst. Viņš negrasījās piedzīvot vēl vienu bezmiega nakti.

Viņš domāja par brokastīm, bet negribēja gatavot. Parasti Ouenam patika to darīt, sevišķi brīvdienu rītos, kad viņš izcepa olas ar šķiņķi, apsēdās pie letes un rotaļājās ar savu iPad.

Šorīt negribējās arī aiztikt iPad, un tas bija pavisam savādi. Ouenam vienmēr patika iPad.

Viņš nolēma strādāt un veltīt laiku Beketa guļamistabai paredzētajam kamīna plauktam. Varbūt pat varētu to pabeigt.

Ouens saprata, ka nav jēgas visu dienu pavadīt mājās, ja to nevar izbaudīt. Turklāt māte vienmēr mostas agri, viņš domāja, iedams augšup pa galvenajām kāpnēm, ko bija uzbūvējis kopā ar brāļiem. Māte varētu pagatavot Ouenam brokastis, un viņš varētu uzdot dažus neuzkrītošus jautājumus par Eiveriju.

Viņš negrasījās stāstīt mātei visu. Tas bija pārāk… pārāk dīvaini. Tomēr Justīne Montgomerija pazina cilvēkus tik labi kā neviens cits.

Ouens iegāja guļamistabā, iedarbināja nelielo gāzes kamīnu, kas iebūvēts gaišbrūnajā sienā, un ienesa kafijas krūzi vannasistabā. Viņš nomazgājās, noskuvās, uzvilka darba apģērbu un zābakus ar tērauda purngaliem.

Tad viņš saklāja gultu, nogludināja palagus, sakārtoja balto dūnu segu un spilvenus tumši brūnās spilvendrānās.

Atvienojis no lādētāja telefonu, Ouens to pielika pie jostas. Viņš atrada kabatas nazi, paņēma sīknaudu un uz paplātes pie gultas nolikto naudas maku. Viņš izņēma tīru kabatlakatu no atvilktnes.

Vīrietis brīdi stāvēja, saraucis pieri. Bija pārāk kluss. Māja un īpašums bija tieši tādā kārtībā, kā Ouens vēlējās. Bija daudz darba, un tas sniedza gandarījumu. Tomēr bija pārāk kluss.

Ouens nosprieda, ka pienācis laiks paņemt suni. Varbūt tādu pašu labradora jaukteni, kāds piederēja mātei, vai uzticīgu krancīti kā Raideram. Viņš jau sen bija sev apsolījis suni, bet viesnīca prasīja tik daudz laika un pūļu, ka šīs ieceres realizēšana arvien tika atlikta.

Ouens nosprieda, ka jāpagaida līdz pavasarim, un devās lejup pa kāpnēm. Kucēnu bija vieglāk dresēt siltā laikā. Varētu arī paņemt pieaugušu suni no patversmes cerībā, ka paveiksies – tāpat kā Rajam ar Dumiķi.

Viņš paņēma mēteli, uzvilka cepuri, cimdus, paņēma atslēgas no šķīvja pie durvīm.

“Vīrietim vajadzīgs suns,” Ouens nodomāja. Lūk, kā viņam pietrūka – laba suņa. Viņš apsvēra iespēju pēc brokastīm un darba iegriezties patversmē.

Ouens gandarīti palocīja galvu un iekāpa kravas automašīnā. Tas bija labs plāns.

Viņš sāka braukt gar nelielo šķūni, kurā glabāja džipu un sniega šķūri, un nokļuva uz galvenā ceļa. Viņš nogriezās vienreiz un vēlreiz, līdz nonāca līdz ielai, kas veda uz mātes māju nogāzē.

Pa ceļu pretī skrēja suņi. Kuss – saīsinājums no Atikuss – ar vienu no daudzajām sapluinītajām bumbām mutē un priekpilnu skatienu. Viņa brālis Finčs ietriecās Kusam sānā, un abi suņi sāka cīkstēties.

Ouens pasmaidīja un domās atkārtoja, ka viņam vajadzīgs suns.

Viņš turpināja ceļu un nobrīnījās, ieraudzījis blakus mātes automašīnai novietotu Villija auto. Ouens nodomāja, ka ir pārāk agrs, lai ciemotos, pat ja ciemiņš ir Eiverijas tēvs. Vispār Villijs bieži mēdza ierasties pie Justīnes Montgomerijas. Tagad viņš bija viens no māksliniekiem, kuru darbi nopērkami mātes vadītajā suvenīru veikaliņā, un droši vien ciemojās vēl biežāk, lai parādītu jaunos mākslas darbus vai to dizainus.

Ouens nosprieda, ka viņam paveicies – varbūt izdosies izdabūt no Villija informāciju par Eiveriju.

Viņš apstājās, lai paceltu bumbu, kuru Kuss lūdzoši nometa pie vīrieša pēdām. Ouens spēcīgi atvēzējās un aizmeta bumbu pietiekami tālu, lai novērstu suņu uzmanību un tiktu līdz durvīm.

Desmit pēdu attālumā no durvīm Ouens izdzirdēja mūziku un papurināja galvu. Tas bija mammai raksturīgi, un viņa nekad nelika dēliem nogriezt klusāk mūziku. Viņa pati to dārdināja pilnā skaļumā.

Atvēris durvis, Ouens sajuta šķiņķa un kafijas smaržu. Viņš smaidot nosprieda, ka ir ieradies tieši laikā.

Tad acīm pavērās neticams skats.

Pannā čurkstēja šķiņķis. Pie plīts stāvēja viņa māte.

Milzīgais Villijs vienās apakšbiksēs stāvēja blakus Ouena mātei, piespiedis plaukstas pie viņas dibena, un abi kaislīgi skūpstījās.