Читать книгу Otrā iespēja - Nora Robertsa - Страница 3

Akmens sienas jau vairāk nekā divu gadsimtu garumā bija nemainīgas: vienkārši darinātas, raupjas un izturīgas. Tās bija būvētas no kalnos un ielejās saraktiem akmeņiem un kalpoja kā apliecinājums cilvēka pastāvīgajai vēlmei atstāt pēdas, celt un radīt kaut ko jaunu.

Divu gadsimtu gaitā cilvēks bija papildinājis akmens būvi ar ķieģeļiem, koku un stiklu, nemitīgi palielinot, pārveidojot un uzlabojot sienas, pielāgojot tās vajadzībām, laikmetam un modes untumiem. Ēka krustcelēs slējās pāri ciematam, kas pārtapa pilsētā ar aizvien jaunām un jaunām celtnēm.

Zemes ceļš ietērpās asfaltā, zirgus un karietes aizstāja automašīnas. Mode mainījās zibens ātrumā. Par spīti tam, celtne joprojām stāvēja pilsētas Centrālā laukuma stūrī kā pastāvīga parādība laikmetu maiņas virpulī.

Ēka bija pieredzējusi karu, uzklausījusi šāvienu troksni, ievainoto kliedzienus un iebiedēto lūgsnas. Tai nebija svešas asinis un asaras, prieks un dusmas, piedzimšana un nāve. Māja plauka un zēla labos laikos un pārcieta sliktos. Mainījās tās īpašnieki un pielietojums, bet akmens sienas stāvēja kā stāvējušas.

Laika gaitā mājas elegantā divstāvu veranda nosēdās. Ieplīsa stikls, cements sāka plaisāt un drupt. Reizēm ļaudis, kuri apstājās pie luksofora pilsētas centrā, pievērsa skatienu baložiem, kas laidelējās iekšā un ārā pa saplīsušajām logu rūtīm, un prātoja, kādam nolūkam savulaik kalpojusi vecā celtne. Tad luksoforā iedegās zaļā gaisma, un vērotāji devās tālāk.

Bekets to zināja.

Viņš stāvēja pilsētas Centrālā laukuma pretējā malā, aizāķējis roku īkšķus aiz džinsu kabatām. Vasaras karstais gaiss bija smags un nekustīgs. Ielās nebija mašīnu, un Bekets varēja netraucēti šķērsot Galveno ielu pie sarkanās gaismas, tomēr viņš gaidīja. Ēka ielas pusē bija pārvilkta ar necaurredzamu celtniecības plēvi zilā krāsā. Ziemas laikā tā palīdzēja saglabāt ēkas iekšpusē siltumu, kas noderēja strādniekiem. Tagad plēve aizturēja saules starus un slēpa ēku no pilsētas iemītnieku skatieniem.

Beketam bija skaidrs, kā ēka izskatīsies pēc tam, kad būs padarīti visi viņa ieplānotie uzlabošanas darbi. Plānu autors bija ne tikai pats Bekets, bet arī abi viņa brāļi un māte, tomēr rasējumi bija parakstīti ar viņa vārdu, jo Bekets bija Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma arhitekts.

Viņš šķērsoja ielu. Sporta kurpēs ieautās pēdas gandrīz nedzirdami mēroja soļus, neiztraucējot apkārt valdošo mēmo klusumu. Pulkstenis rādīja trīs naktī. Bekets iegāja zem sastatnēm un pa Svētā Pola ielu devās uz priekšu gar ēku. Laternu gaismā bija redzams, ka ķieģeļi un akmeņi ir rūpīgi notīrīti. Tas viņu iepriecināja.

Ēka izskatījās veca. Tā ir, Bekets nodomāja, un tieši senatnīgums piešķīra ēkai daļu tās skaistuma un pievilcības. Tomēr tikai tagad, pirmo reizi Beketa dzīves laikā māja izskatījās apkopta.

Viņš nogriezās gar ēkas stūri un pa saules izkaltēto zemi iesoļoja būvgružiem piemētātā vietā, kas kādudien kļūs par pagalmu. Verandas otrajā un trešajā stāvā šajā pusē bija labā stāvoklī. Pie stieples bija piestiprināti ar gruntskrāsu noklāti žūšanai izlikti sētas mieti, kas bija izgatavoti pēc senu fotogrāfiju un izrakumos atrastu sētas atlikumu parauga.

Bekets zināja, ka viņa vecākais brālis Raiders, kuram bija uzticēti būvdarbu vadītāja pienākumi, drīzumā grasās uzsliet sētu. Viņš to zināja tāpēc, ka Ouens, Montgomeriju ģimenes vidējais dēls, mocīja strādniekus ar darba grafikiem, kalendāriem, plāniem un grāmatvedības pierakstiem, un Beketam tika ziņots par katru iesisto naglu.

Arī tajās reizēs, kad viņu tas neinteresēja.

Izņēmis no kabatas atslēgu, Bekets nosprieda, ka lielākoties viņam tomēr nav vienalga. Ģimenē visi bija aizrāvušies ar vecās viesnīcas atjaunošanas darbiem.

Arī es, Bekets atzina un atvēra pagaidu durvis uz telpu, kas drīzumā kļūs par foajē. Pie velna, es esmu nopietni aizrāvies. Neviens no iepriekšējiem projektiem nebija Beketu tā ieinteresējis, un to droši vien nespēs arī neviens no turpmākajiem.

Viņš nospieda gaismas slēdzi, un pie griestiem piekārtās pagaidu spuldzes izgaismoja kailu betona klājumu uz grīdas, nelīdzenas sienas, darba piederumus, plēvi un celtniecības materiālus.

Šeit oda pēc koka, cementa putekļiem un tikko jaušami uzvēdīja pat ceptu sīpolu smarža – kāds strādnieks tos droši vien bija baudījis pie pusdienu maltītes.

Pirmajā un otrajā stāvā padarīto Bekets plānoja rūpīgāk pārbaudīt no rīta, kad būs vairāk gaismas. Bija muļķīgi šeit iegriezties šādā stundā, kad neko īsti nevarēja saskatīt un nogurums gāza vai no kājām. Tomēr viņš nespēja turēties pretī kārdinājumam.

Bekets iesoļoja zem platas raupja akmens arkas un domās atkal ieskanējās vārds “aizrāvies”. Viņš ieslēdza kabatas lukturīti un devās pagaidu kāpņu virzienā.

Nakts vidū, kad apkārt vairs neskanēja naglu pistoļu, zāģu, radioaparātu un balsu radītais troksnis, un ēkā ievijās tumsa, parādījās kāda īpaša nosakņa. Klusums nebija absolūts, un miers likās mānīgs. Beketam gandrīz likās, ka viņa kaklam tikko jaušami pieskaras kādu neredzamu roku pirksti.

Tas bija kaut kas tāds, kam viņš nespēja pretoties.

Viņš virzīja kabatas lukturīša staru pār otrā stāva telpām un ievēroja, ka sienām uzklāts izolācijas materiāls. Kā parasti, Ouena ziņojums bija precīzs – Rajs un viņa komanda bija pabeiguši sienu apdari šajā stāvā.

Bekets bija plānojis doties augšup, tomēr viņš uzkavējās te. Viņa sejas asajos vaibstos parādījās smaids, un prieka atblāzma vīdēja arī viņa zilajās acīs.

– Es jau nāku, – Beketa balss, ko negulētā nakts bija padarījusi čerkstošu, izskanēja apkārt valdošajā klusumā.

Viņš virzījās pa tumsu, sekojot kabatas lukturīša gaismas staram. Bekets bija liela auguma vīrietis ar šauriem gurniem, Montgomeriju ģimenes pārstāvjiem raksturīgajām garajām kājām un brūnu, vijīgu matu rotu, kuros bija samanāmas arī kastaņbrūnas šķipsnas – tās viņš bija mantojis no mātes.

Bekets saprata, ka, klejojot pa māju, viņš sev atņem miegam nepieciešamo laiku, tāpēc uzkāpa trešajā stāvā.

– Lūk, tas man patīk! – Patiess prieks izkliedēja miegu, kad Bekets pārvilka pirkstu pār svaigi pielikto ģipškartona lokšņu salaiduma vietām.

Viņš pavērsa kabatas lukturīša gaismas staru pret loksnēs izgrieztajiem caurumiem, kas paredzēti elektrības slēdžiem. Bekets iegāja telpā, kur bija plānots iekārtot viesnīcas vadītāja dzīvokli, un ar tādu pašu atzinības pilnu skatienu apveltīja santehniku virtuvē un vannas istabā. Viņš aplūkoja telpu, kurā tiks ierīkots visizsmalcinātākais numurs, un atzinīgi novērtēja vannas istabā pielikto bīdāmo starpsienu.

– Bek, tu esi nolāpīts ģēnijs. Bet tagad pietiek, tev jāiet mājās.

Tomēr, noguruma un nepacietības apreibināts, viņš vēlreiz rūpīgi pārlūkoja stāvu un beidzot devās lejup pa kāpnēm.

Nokļuvis otrajā stāvā, Bekets izdzirdēja savādu skaņu. Tā izklausījās kā dungošana. Kā sievietes balss tālumā. Īsi pēc tam viņš sajuta smaržu – saldu, bagātīgu vasaras saulē nobrieduša sausserža smaržu.

Beketa vēderā kaut kas sagriezās, bet viņš neļāva kabatas lukturīša gaismas staram sasvērties un virzīja to gaitenī līdz galam neizremontēto istabu virzienā. Viņš papurināja galvu, un gan neparastā skaņa, gan smarža attālinājās.

– Es zinu, ka tu esi šeit, – Bekets noskaldīja, un viņa teiktais atbalsojās telpā. – Tu droši vien šeit atrodies jau ilgu laiku. Mēs atjaunosim viesnīcu, un kā vēl! Šī ēka ir to pelnījusi. Ceru, ka galarezultāts tev patiks, jo tāda šī viesnīca būs arī turpmāk.

Viņš nogaidīja vairākas minūtes, līdz nogurušais prāts nosprieda, ka būtne, kas šeit mitinās, ir nomierinājusies.

– Tātad, – Bekets paraustīja plecus, – mēs atjaunojam viesnīcu tik labi, cik vien spējam, un mēs spējam daudz.

Viņš nokāpa pirmajā stāvā un pamanīja, ka pagaidu apgaismojums ir izslēgts. Bekets to ieslēdza un atkal izslēdza, un paraustīja plecus. Šī nebija pirmā reize, kad viesnīcas iemītnieks dzina jokus.

– Arlabunakti, – viņš iesaucās un aizslēdza viesnīcas durvis.

Šoreiz viņš negaidīja, kad luksoforā iedegsies zaļā gaisma, bet devās ielai pāri pa diagonāli. Citā centra stūra ēkā bija ierīkoti restorāni Vesta Pizzeria un “Restorāns visai ģimenei”, nama augšstāvā atradās Beketa dzīvoklis un darbistaba. Viņš iesoļoja piemājas stāvlaukumā un izcēla no savas automašīnas somu. Bekets nolēma, ka nogalinās jebkuru, kurš viņam zvanīs pirms astoņiem rītā, atslēdza kāpņu telpas durvis un uzkāpa līdz sava dzīvokļa ieejas durvīm.

Bekets nepūlējās ieslēgt gaismu, bet gāja cauri dzīvoklim, vadoties pēc atmiņas un blāvā ielas apgaismojuma. Nokļuvis pie gultas, viņš izģērbās un ļāva drēbēm nokrist uz grīdas.

Viņš uz vēdera iemetās gultā un aizmiga, domājot par sausserža smaržu. Beketa džinsu kabatā ieliktais mobilais telefons iezvanījās bez piecām minūtēm septiņos.

– Pie velna!

Viņš izrāpās no gultas, piegāja pie drēbju kaudzes un izvilka telefonu no kabatas. Beketam neviens neatbildēja, un viņš saprata, ka ir pielicis pie auss naudas maku.

– Nolāpīts!

Nometis maku, viņš izvilka telefonu.

– Ko vajag?

– Labrīt arī tev, – atskanēja Ouena balss. – Es patlaban eju ārā no Sheetz ar kafiju un virtuļiem. Rīta maiņā tagad strādā jauna pārdevēja. Viņa ir diezgan glīta.

– Es tevi nositīšu ar āmuru.

– Tad tu nedabūsi ne kafiju, ne virtuļus. Esmu ceļā uz viesnīcu. Rajam jau vajadzētu būt tur. Mums paredzēta rīta sanāksme.

– Tā notiks desmitos.

– Vai tad tu neizlasīji manis sūtīto īsziņu?

– Kuru no visām? Es aizbraucu tikai uz divām dienām, un tu man nosūti miljonu nolāpītu īsziņu.

– Runa ir par to ziņu, kurā sanāksme tiek pārcelta uz pulksten septiņiem un piecpadsmit minūtēm. Uzvelc bikses, – Ouens piekodināja un pārtrauca sarunu.

– Pie velna!

Bekets ātri nomazgājās dušā un uzvilka bikses.

Nakts laikā bija savilkušies mākoņi, bija silts un smacīgs, tāpēc ārpus mājas Bekets jutās tā, it kā peldētos siltā upē, nenovilcis apģērbu.

Šķērsojot ielu, Bekets dzirdēja naglu pistoļu radīto troksni, mūzikas skaņas un zāģu čīkstoņu. Viesnīcas iekšpusē kāds smējās kā jucis.

Viņš nogriezās gar ēkas stūri un ieraudzīja, kā stāvlaukumā iebrauc Ouena automašīna. Nesen nomazgātais auto spīdēja un laistījās, un tajā iekrautās sudraba krāsas darbarīku kastes saulē vizēja.

No automašīnas izkāpa Ouens. Viņam mugurā bija džinsi un balts t–krekls. Pie jostas bija piestiprināts nolādētais Ouena telefons, kas viņa labā darīja visu, varbūt vienīgi neskūpstīja pirms miega, un arī par to Bekets nebija drošs. Ouenam kājās bija novalkāti darba zābaki. Viņa tumši brūnie mati bija rūpīgi saķemmēti. Redzams, ka viņam pieticis laika, lai noskūtu savu glīto seju, Bekets rūgti nodomāja.

Ouens pasmīnēja, un Bekets iztēlojās aiz bronzas krāsas saulesbriļļu lēcām paslēpto acu skatienu, kas noteikti bija uzjautrinājuma pilns un modrs.

– Iedod man to kafiju!

Ouens no paplātes izcēla garu pārnēsājamo kafijas krūzi, uz kuras bija uzšņāpts burts “B”.

– Es ierados pilsētā tikai trijos no rīta. – Bekets iedzēra pirmo kāro, dzīvinošo malku.

– Kāpēc?

– Projām no Ričmondas es tiku tikai desmitos vakarā, uz deviņdesmit piektā ceļa bija sastrēgums. Nemaz nemēģini man teikt, ka vajadzēja noklausīties satiksmes ziņas pirms došanās ceļā! Iedod man virtuli.

Ouens atvēra milzīgo kasti, un gaisā izplatījās rauga, cukura un eļļas aromāts. Bekets paņēma virtuli ar ievārījuma pildījumu, uzreiz apēda pusi un noskaloja to ar kafiju.

– Sēta izskatīsies labi, – Ouens ierunājās. – Tas būs ieguldītā laika un naudas vērts. – Viņš ar zodu norādīja uz automašīnu, kas bija novietota blakus viņējai. – Trešajā stāvā ieliksim ģipškartonu. Šodien tiks uzklāta otrā apmetuma kārta. Jumta licējiem izbeidzās vara plāksnes, tāpēc viņi nedaudz atpaliks no grafika, bet viņi strādās ar šīferi, līdz atvedīs varu.

– Es to jau dzirdu, – Bekets runāja par akmens zāģu radīto troksni.

Ouens pastāstīja pārējos jaunumus, un viņi nonāca pie foajē durvīm. Pateicoties kafijai, Beketa smadzenes bija atmodušās.

Troksnis pastiprinājās, bet tagad Beketa organismā bija tik daudz cukura un kofeīna, ka viņa ausīm tā bija gluži kā mūzika. Viņš sasveicinājās ar vairākiem strādniekiem, kuri nodarbojās ar izolācijas materiāla klāšanu, un sekoja Ouenam cauri sānu arkai, nonākot telpā, kur patlaban atradās birojs, bet ko bija plānots pārveidot par veļas mazgātavu.

Tur pie darba galda, ko veidoja uz zāģa balstiem uzlikta finiera plāksne, stāvēja Raiders un saviebies skatījās uz izklātajiem rasējumiem. Raidera neglītais, sirdsšķīstais suns Dumiķis un pastāvīgais līdzgaitnieks izstiepies šņākuļoja pie viņa kājām.

Suns sajuta virtuļu smaržu, atvēra acis un sāka vicināt asti. Bekets nolauza gabaliņu virtuļa un pameta Dumiķim, kurš veikli notvēra to gaisā. Šis suns neredzēja jēgu zaru vai bumbu ķeršanā – viņa prasmes bija orientētas uz ēdiena meklēšanu.

– Ja tu uzstāsi, ka jāmaina vēl kaut kas, es Ouena vietā nogalināšu tevi.

Raiders tikai kaut ko norūca un izstiepa roku, pieprasot kafiju.

– Mums jāpārvieto šis elektrības skapis, tad atbrīvosies vieta otrā stāva mantu glabātavai.

Bekets paņēma vēl vienu virtuli un domāja, kamēr Raiders noskaitīja vēl virkni ieplānoto izmaiņu.

Sīkas izmaiņas, kas nenāks par ļaunu vai pat nāks par labu, Bekets nodomāja. Galu galā Raideram ar šo celtni bija vistuvākās attiecības. Tomēr brīdī, kad viņš ierosināja likvidēt ēdamzāles griestu ornamentus – viņu domstarpību elementu –, Bekets iejaucās.

– Griestu ornamenti paliks tādi, kā plānots. Tie pauž nostāju.

– Griestiem nav jāpauž nostāja.

– Katra šīs ēkas telpa paudīs nostāju. Ēdamzāles noskaņu veidos griesti un to ornamenti. Tie piestāv telpai un paneļiem, kurus liksim logu sānos. Viss saskan: logu dziļums, griesti, akmens arka.

– Stulbums.

Raiders izvēlējās virtuli ar kanēli. Pat nepaskatījies uz Dumiķa drudžaini vicināto asti, viņš nolauza gabalu virtuļa un pameta to gaisā. Dumiķis noklakšķināja zobus un virtuli noķēra.

– Kā gāja Ričmondā?

– Nākamreiz, kad brīvprātīgi pieteikšos izstrādāt dizainu verandai ar nojumi un palīdzēt to izbūvēt, iesitiet man pa galvu.

– Ar lielāko prieku.

Raiders smīnot aplūkoja virtuli. Puiša tumši brūnie mati spraucās ārā no cepures, kas bija notraipīta ar krāsu. Viņa zaļajās acīs vizēja zelta krāsas plankumiņi.

– Biju domājis, ka tu dari lielākoties tāpēc, lai iepatiktos Drū māsai.

– Tas bija viens no iemesliem.

– Un kā tev veicās?

– Viņa pirms vairākām nedēļām sāka saieties ar kādu puisi, un to man neviens nepapūlējās paziņot. Es viņu pat nesatiku. Es biju spiests uzturēties Drū mājas viesu istabā, katru vakaru izlikties nedzirdam viņa un Dženas strīdus, kā arī uzklausīt Drū sūdzības par to, cik nožēlojamu viņa dzīvi padara sieva.

Bekets izdzēra atlikušo kafiju. – Toties veranda izskatās labi.

– Ja reiz esi atgriezies, tu varētu man palīdzēt tikt galā ar iebūvētajām mēbelēm bibliotēkā, – Ouens ieminējās.

– Man vēl šis tas jāizdara, bet varu izbrīvēt laiku pēcpusdienā.

– Tas derēs. – Ouens pasniedza viņam mapi un paziņoja: – Mamma apmeklēja Bast‘s. – Runa bija par mēbeļu veikalu ielas beigās. – Šeit ir viņas iecerēto mēbeļu apraksti. Pie tiem norādīts, kurai istabai mēbeles paredzētas. Viņa grib, lai tu uzzīmē plānu.

– Es jau uzzīmēju plānus, pirms aizbraucu pie Drū. Kāpēc viņa tik ātri iepērkas?

– Viņa tur rīt satiks tanti Karolī. Viņas runās par mēbeļu audumiem, tāpēc mammai pēc iespējas ātrāk jāzina, kam kas varētu derēt. Tu pats vien esi vainīgs pie tā, ka paņēmi dažas brīvdienas cerībā pavārtīties pa gultu ar meiteni, – Ouens atgādināja.

– Neveiksmīgi.

– Apklusti, Raj! – Bekets pasita mapi padusē. – Es ķeršos pie darba.

– Vai negribi aplūkot telpas?

– Es tās jau aplūkoju naktī.

– Trijos no rīta? – Ouens pārvaicāja.

– Jā, trijos no rīta. Izskatās labi.

Istabā ienāca strādnieks.

– Sveiks, Bek! Raj, puišiem, kuri liek ģipškartonu piektajā istabā, ir jautājumi.

– Tūlīt nākšu. – Raiders izņēma no sava dokumentu turētāja lapu ar sarakstu un iedeva to Ouenam. – Materiāli. Pasūti tos. Es gribu, lai ielas puses veranda tiktu iestiklota.

– Es par to parūpēšos. Vai tev no manis šorīt kaut ko vajadzēs?

– Mums jāsagatavo vairāki miljoni sētas dēlīšu, jāiztin pāris jūdžu siltinājuma materiāla un jāierīko nojume otrā stāva ielas puses verandā. Kā tev pašam šķiet?

– Es pasūtīšu materiālus un paņemšu savu darbarīku jostu.

– Es te vēl iegriezīšos, pirms pēcpusdienā došos uz veikalu, – Bekets paziņoja un metās projām, pirms viņam kāds rokā iegrūdis naglu pistoli.

Nokļuvis mājās, Bekets ielika krūzi kafijas automātā un pārbaudīja, vai tajā ir pietiekami daudz ūdens un kafijas pupiņu. Automāts sāka malt pupiņas, un Bekets pārlūkoja vēstules, ko Ouens bija salicis uz virtuves letes. Viņš bija atstājis arī līmlapiņas, kurās norādīja, cik reižu aplaistījis istabas augus. Bekets nebija lūdzis ne Ouenam, ne arī kādam citam savas prombūtnes laikā padarīt šos mazos mājas darbus, tomēr viņš nebija izbrīnīts, redzot, ka Ouens tomēr ir izpalīdzējis.

Uz Ouenu varēja paļauties vienmēr. Gan tad, ja saplīstu mašīnai riepa, gan tad, ja būtu sācies kodolkarš.

Bekets iemeta vēstules papīrgrozā, izvēlējās svarīgās vēstules, paņēma kafiju un devās uz savu darbistabu.

Beketam patika šī istaba, kuru viņš pats bija iekārtojis, kad Montgomeriju ģimene pirms vairākiem gadiem iegādājās šo ēku. No vecā galda – tas bija atrasts krāmu tirgū un atjaunots paša rokām – pavērās skats uz Galveno ielu. Pie tā sēžot, varēja aplūkot viesnīcu.

Beketam piederēja zemes gabals ārpus pilsētas, un viņš tur bija iecerējis uzbūvēt māju, kuras plāns pamazām tika izstrādāts. Taču vienmēr gadījās citi, steidzamāki darbi. Bekets par to neuztraucās. Gan jau pienāks īstais brīdis. Viņam bija labi arī šeit, Galvenajā ielā, virs restorāna Vesta. Šeit viņš ikreiz, kad sajuta izsalkumu, varēja pasūtīt ēdienu vai nokāpt apakšstāvā, ja gribējās arī pabūt citu cilvēku sabiedrībā.

Netālu no šejienes bija banka, frizētava, Crawford‘s ēstuve, kur varēja ieturēt siltas brokastis vai uzkost burgeru, grāmatnīca, pasta nodaļa. Bekets pazina kaimiņus, pārdevējus, Būnsboro dzīves ritmu. Nē, steigties nebija jēgas.

Bekets aplūkoja mapi, ko viņam bija iedevis Ouens. Viņš juta vilinājumu ķerties pie šī darba un noskaidrot, ko māte un tante ir izdomājušas. Tomēr vispirms bija jāpaveic citi darbi.

Turpmāko stundu viņš pavadīja, apmaksājot rēķinus, atjaunojot ar citiem projektiem saistītu informāciju un atbildot uz elektroniskā pasta vēstulēm, ko viņš bija pametis novārtā, uzturoties Ričmondā.

Bekets aplūkoja Raidera uzrakstīto darba grafiku. Ouens gribēja, lai visi saņemtu atjaunotu grafika eksemplāru reizi nedēļā, kaut gan brāļi tāpat šajā laikā gan tikās, gan sarunājās. Bekets secināja, ka pagaidām viss vairāk vai mazāk notiek saskaņā ar grafiku, kas, ņemot vērā projekta apjomu, bija brīnums.

Viņš paskatījās uz savu biezo, balto dokumentu mapi, kas bija pilna ar istabu plānojumu attēliem, dokumentu kopijām, apkures un gaisa kondicionieru plāniem, ūdens smidzinātāju, vannu, tualešu, izlietņu plāniem, ūdens krānu, apgaismojuma, flīžu, iekārtu plāniem – viss bija sakārtots pa istabām –, kā arī mēbeļu un aksesuāru sarakstiem, kas jau bija izvēlēti un apstiprināti.

Zinot, ka mape ar laiku kļūs vēl biezāka, Bekets nolēma apskatīt mātes nolūkotās mēbeles. Viņš atvēra mapi un izklāja lapas ar attēliem uz galda. Uz katras no tām viņa māte bija norādījusi istabas, kur paredzēts novietot mēbeles, un to iniciāļus. Bekets zināja, ka Raiders un strādnieki joprojām ņem vērā viesu istabām piešķirtos numurus, bet burti “Dž&R”, kas bija redzami otrajā stāvā, foajē un vienā no diviem numuriem ar privātām ieejas durvīm un kamīnu, apzīmē Džeinu un Ročesteru.

Beketa mātes izdomātās metodes pamatā bija istabu apzīmēšana ar populāru romantiskās literatūras tēlu vārdiem, un tā ļoti patika arī viņam pašam. Māte bija piešķīrusi iniciāļus visām istabām, izņemot grezno augšstāva istabu.

Viņš aplūkoja mātes nolūkoto gultu un nosprieda, ka gulta ar šādiem rotājumiem labi iederētos Tornfīldas muižā. Bekets pasmīnēja, ieraudzījis mazo, liektas formas dīvāniņu, kura vieta, kā atzīmējusi māte, bija gultas kājgalī.

Māte bija izvēlējusies tualetes galdiņu, bet kā alternatīvu bija norādījusi galdiņu ar atvilktnēm. Bekets nosprieda, ka tas ir savdabīgs un interesantāks par tualetes galdiņu.

Bija izraudzīta arī gulta Veslija un Sirdspuķītes istabai ielas pusē un ar lieliem burtiem uz lapas māte uzrakstījusi: “ŠĪ IR ĪSTĀ!!”

Bekets pārlūkoja pārējās lapas – māte nebija slinkojusi. Pēc tam viņš pievērsās datoram.

Turpmākās divas stundas viņš pavadīja, darbojoties ar dizaina datorprogrammu. Reizi pa reizei viņš atvēra mapi un atgādināja sev, kā jābūt novietotām vannām, vai vēlreiz aplūkoja elektrības vadu shēmas visās guļamistabās.

Kad Bekets jutās apmierināts ar rezultātu, viņš nosūtīja elektronisko dokumentu mātei un dokumenta kopijas – brāļiem. Viņš norādīja arī lielākos iespējamos naktsskapīšu un atsevišķu krēslu izmērus.

Bekets gribēja atpūsties un iedzert vēl nedaudz kafijas. Viņš izlēma, ka vislabākā būs atdzesēta kafija, vēlams – atdzesēts cappuccino. Tas bija iegansts, lai dotos uz “Nākamo lappusi”. Grāmatnīcā pasniedza labu kafiju, un īsā gājiena laikā viņš varētu izlocīt kājas.

Par to, ka arī pašam mājās bija kafijas automāts, kurā varēja pagatavot cappuccino, kā arī par faktu, ka ledusskapja saldētavā ir ledus, Bekets nelikās ne zinis. Viņš sev iestāstīja, ka jāziedo laiks un jānoskujas, jo skausts karstajā laikā svīst.

Viņš izgāja no mājas, devās uz priekšu pa Galveno ielu un apstājās pie Sherry‘s skaistumkopšanas salona, lai aprunātos ar fizieri Diku viņa atpūtas brīdī.

– Kā sokas?

– Patlaban liekam ģipškartonu, – Bekets pastāstīja.

– Jā, es palīdzēju to izkraut.

– Mums nāksies tev izmaksāt algu.

Diks pasmīnēja un ar galvas mājienu norādīja uz viesnīcu.

– Man patīk skatīties, kā nams atdzīvojas.

– Jā, man arī. Uz redzīti!

Bekets turpināja ceļu un drīz vien iegāja grāmatnīcā durvju zvaniņa radītās skaņas pavadībā. Viņš pacēla roku, sveicinot Loriju, kura tobrīd iekasēja naudu no klienta. Gaidot Bekets piegāja pie stenda ielas pusē, kurā bija izvietoti bestselleri un nesen izdotās grāmatas. Viņš paņēma jaunāko Džona Sendforda grāmatu mīkstajos vākos, kuras iznākšanu nez kāpēc bija palaidis garām, aplūkoja anotāciju un, nepacēlis skatienu no grāmatas, turpināja soļot gar grāmatu kaudzēm.

Grāmatnīcā valdīja patīkama, nesteidzīga atmosfēra, ko radīja neuzkrītošās pārejas starp telpām un čīkstošas kāpnes, kas veda uz darbistabu augšstāvā un noliktavu. Suvenīri, kārtis, vietējo amatnieku darinājumi, pa druskai no visa – un, protams, grāmatas, grāmatas un vēlreiz grāmatas plauktos, uz galdiem un kastēs, kas tā vien vilināja klejot pa veikala telpām.

Arī šī bija veca ēka, kas pieredzējusi karu, izmaiņas, bagātus un arī grūtus laikus. Tagad maigos krāsu toņos ieturētais nams ar veco dēļu grīdām joprojām līdzinājās tai ciematiņa ēkai, kas tā savulaik bijusi.

Beketam vienmēr šķita, ka šeit smaržo pēc grāmatām un sievietēm. Tas bija izskaidrojams ar faktu, ka veikalā strādāja tikai sievietes.

Viņš atrada nesen izdotu Voltera Mozlija darbu un paņēma arī to. Uzmetis skatienu kāpnēm, kas veda uz biroju augšstāvā, Bekets pa atvērtām durvīm iegāja veikala tālākajā telpā. Viņš dzirdēja cilvēku balsis un drīz vien saprata, ka tur runā maza meitene un sieviete, kuru viņa sauca par mammu.

Klēras bērni bija puikas. Tagad jau trīs, Bekets nodomāja. Varbūt viņa šodien nebija ieradusies darbā vai arī atnāks vēlāk. Galu galā Bekets bija šeit, lai iedzertu kafiju, nevis lai satiktu Klēru Mērfiju. Klēru Brūsteri, viņš sev atgādināja. Viņas uzvārds bija Brūstere jau desmit gadus, tāpēc viņam derētu pie tā beidzot pierast.

Klēra Mērfija Brūstere, viņš uzjautrinājās. Triju bērnu māte, grāmatnīcas vadītāja. Paziņa no vidusskolas laikiem, kura atgriezās dzimtajā pilsētā pēc tam, kad snaiperis Irākā sagrāva Klēras dzīvi un padarīja viņu par atraitni.

Bekets nebija šeit ieradies, lai satiktu Klēru, kaut gan viņš priecātos, ja viņa te tomēr būtu. Viņam nebija iemesla apzināti censties satikt sava bijušā skolas biedra atraitni – skolas biedra, kurš viņam patika un kuru viņš apskauda.

– Atvaino, ka tev nācās gaidīt. Kā klājas, Bek?

– Ko? – Viņš pagriezās pret Loriju. Klients aizgāja, un aiz viņa noskanēja durvju zvaniņš. – Tas nekas. Es atradu dažas grāmatas.

– Kas to būtu gaidījis, – Lorija atbildēja un pasmaidīja.

– Jā, tā gadās reti. Ceru, ka dabūšu arī atdzesētu cappuccino.

– Es varu to nokārtot. Šovasar mēs atdzesējam visu. – Lorijas zeltaini brūnie mati bija sasprausti ar sprādzi, lai kaut nedaudz glābtos no karstuma. Viņa norādīja uz glāzītēm.

– Vai tu gribēsi lielo kafiju?

– Pavisam noteikti.

– Kā sokas viesnīcas atjaunošanas darbi?

– Tie virzās uz priekšu. – Bekets piegāja pie letes, un Lorija pievērsās kafijas automātam.

Skaistule, Bekets nodomāja. Šī meitene strādāja Klēras grāmatnīcā kopš tās atvēršanas, veltot laiku gan skolai, gan darbam. Vai tas sākās pirms pieciem vai sešiem gadiem? Grūti noticēt, ka pagājis tik ilgs laiks.

– Pircēji mums to visu laiku jautā, – Lorija turpināja. – Kad, kad, kad, kas, kā? Visus it sevišķi interesē brīdis, kad tu noņemsi celtniecības plēvi un ļausi mums apskatīt tava darba augļus.

– Tad es izbojāšu atklāšanas dienas pārsteigumu.

– Man tas neliek mieru.

Saruna un kafijas automāta radītais troksnis neļāva Beketam sadzirdēt viņas parādīšanos, bet viņš to sajuta. Bekets palūkojās pāri plecam, un viņa kāpa lejup pa kāpnēm, plaukstai slīdot gar kāpņu balstu.

Beketa sirds iepukstējās straujāk. Tāda bija viņa reakcija uz Klēras parādīšanos kopš sešpadsmit gadu vecuma.

– Sveiks, Bek! Man šķita, ka dzirdu tavu balsi.

Klēra pasmaidīja, un viņam likās, ka sirds pārstājusi pukstēt.