Читать книгу Otrā iespēja - Nora Robertsa - Страница 5

Klēra pulksten deviņos no rīta apstādināja automašīnu stāvlaukumā aiz grāmatnīcas. Tā kā šodien par zēniem solīja parūpēties viņas māte – paldies Dievam –, Klērai bija iespēja pastrādāt mierā un klusumā pirms Lorijas ierašanās. Paņēmusi rokassomiņu un portfeli, viņa atslēdza pagalma puses durvis. Viņa devās augšup pa kāpnēm, caur noliktavu uz veikala galveno telpu. Klērai patika tas, kā veikala telpas, atrodoties atsevišķi, tomēr no vienām plūstoši pārgāja citās.

Jau kopš brīža, kad Klēra ieraudzīja veco ēku netālu no pilsētas centra, viņa saprata – tas būs viņas nams. Klēra joprojām spēja atsaukt atmiņā priecīgo satraukumu, kas bija viņu pārņēmis, riskējot un iegādājoties šīs telpas. Savā ziņā šī lēmuma pieņemšanā bija iesaistīts arī Klints, jo Klēra ēkā ieguldīja lielu daļu no armijas izsniegtās kompensācijas par vīra bojāeju.

Klērai tas bija jāizdara – sevis un bērnu dēļ.

Viņa nopirka īpašumu, izstrādāja biznesa plānu, atvēra bankas kontus, iegādājās veikala piederumus un daudz, daudz grāmatu. Viņa vadīja darba intervijas un izstrādāja interjera dizainu. Aizņemtība, stress un milzīgais daudzums laika un pūļu, ko Klēra ieguldīja šajā projektā, palīdzēja viņai samierināties ar vīra nāvi. Tas palīdzēja viņai izdzīvot.

Gan tobrīd, gan tagad Klēra zināja, ka grāmatnīca viņu izglābs. Bez grāmatnīcas, bez stresa, darba, nepieciešamības koncentrēties viņa būtu varējusi salūzt un pazaudēt sevi pēc Klinta nāves un pirms Mērfija piedzimšanas.

Viņai vajadzēja būt stiprai – tas bija nepieciešams gan pašai Klērai, gan viņas zēniem. Viņai bija jābūt stiprai, bija jāizvirza mērķis – un jāpelna nauda.

Tagad man pieder šī grāmatnīca, viņa nodomāja un aizgāja aiz letes, lai pagatavotu pirmo rīta kafiju. Māte armijnieka sieva un atraitne – bija radījusi sevi no jauna. Tagad viņa bija uzņēmēja, veikala īpašniece, darba devēja.

Bērni un veikals aizņēma daudz laika, un darba netrūka nekad. Tomēr man tas patīk, Klēra nodomāja, gatavojot sev vāju kafiju ar pienu. Viņai patika būt nodarbinātai un apzināties, ka spēj gādāt par sevi un bērniem un vienlaikus uzturēt stabilu uzņēmumu savā dzimtajā pilsētā.

Tas nebūtu iespējams bez Klēras vecāku palīdzības un Klinta vecāku atbalsta, kā arī bez tādiem draugiem kā Eiverija, kura sniedza Klērai noderīgus padomus uzņēmējdarbības jautājumos un kalpoja par plecu, uz kura izraudāties.

Klēra ar kafijas krūzi rokā uzkāpa augšstāvā un apsēdās pie sava galda. Viņa ieslēdza datoru un, atcerējusies Klinta vecākus, nosūtīja viņiem īsu elektroniskā pasta vēstuli, kam pievienoja nesen uzņemtas bērnu fotogrāfijas. Pēc tam viņa ķērās pie veikala mājaslapas atjaunošanas.

Kad veikalā ienāca Lorija, Klēra novēlēja viņai labu rītu. Viņa veltīja mājaslapai vēl dažas minūtes un pievērsās elektroniskajam pastam. Vēl mazliet papildinājusi veicamo darbu sarakstu, viņa nokāpa pirmajā stāvā, kur pie datora sēdēja Lorija.

– Šonakt esam saņēmušas dažus jaukus pasūtījumus internetā. Es… – Lorija sarauca uzacis. – Klau, tu šodien izskaties brīnišķīgi.

– Paldies. – Klēra apmierināti pagriezās, lai parādītu vasaras kleitiņu zāles zaļā krāsā. – Diemžēl es nevaru atļauties paaugstināt tavu algu.

– Es runāju nopietni. Tu teju vai izstaro kvēli!

– Šajā karstumā visi ir sākuši kvēlot. Es iziešu ārā un apmeklēšu topošo viesnīcu. Telefonu paņemšu līdzi, tāpēc vari man zvanīt, ja nepieciešams. Es droši vien atgriezīšos pēc pusstundas.

– Nesteidzies. Es gribēšu dzirdēt atstāstu. Klau, vai tu vēl neaizsūtīji pasūtījumu Penguin?

– Nē, es plānoju to izdarīt, kad atgriezīšos.

– Lieliski. Vairāku nosaukumu grāmatas ņemsim tikai vienā eksemplārā, tas var likties mulsinoši. Es tev iedošu atskaiti, pirms veiksi pasūtījumu.

– Sarunāts. Vai tev kaut ko sagādāt?

– Vai vari iepakot un atnest kādu no Montgomeriju puišiem?

Klēra pasmaidīja un atvēra ieejas durvis. – Vai ir kāds, kuram tu dod priekšroku?

– Izvēli es uzticu tev.

Klēra iesmējās un izgāja ārā. Ejot picērijas virzienā, viņa nosūtīja īsziņu Eiverijai. Esmu ceļā.

Pēc mirkļa Eiverija iznāca pa restorāna durvīm.

– Es arī, – viņa iesaucās.

Sievietes stāvēja katra savā ielas pusē un gaidīja zaļo gaismu luksoforā – Klēra bija tērpusies vieglā vasaras kleitiņā, Eiverija – melnās pusgarās biksēs un t–kreklā.

Viņas satikās Galvenās ielas vidū.

– Es labi zinu, ka tu pavadīji pusi rīta, uzmanot trīs zēnus, gatavojot brokastis un izšķirot kaušļus.

– Tāda ir mana ikdiena, – Klēra piekrita.

– Kāpēc tu vienmēr izskaties mierīga?

– Tā ir dabas dota dāvana. – Viņas devās tālāk pa ietvi un pieliecās zem sastatnēm. – Man šī ēka vienmēr ir patikusi. Reizēm es uz to raugos un prātoju, kā tā izskatījusies iepriekš.

– Es nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu, kā tā izskatās tagad. Ja Montgomerijiem ieplānotais izdosies, visiem pilsētas uzņēmumiem pienāks labi laiki, to skaitā arī mūsējiem.

– Cerēsim, ka tā. Šobrīd mums klājas labi, bet tad, kad pilsētā tiks atvērta glīta viesnīca… Tad es varēšu aicināt uz grāmatnīcu rakstniekus, rīkot lielus pasākumu. Pie tevis viesi ies pusdienot un vakariņot.

Viņas uz brīdi apstājās viesnīcas pagalmā, lai aplūkotu nelīdzeno zemi, dēļus un gruvešus.

– Interesanti, ko viņi plāno būvēt šeit, – Eiverija ierunājās. – Ja jau ir uzceltas tādas verandas, visdrīzāk tiek plānots kaut kas fantastisks. Klīst dažādas baumas: no liela stāvlaukuma līdz krāšņam dārzam.

– Es dzirdēju tenkas par strūklaku un peldbaseinu.

– Noskaidrosim patiesību no pirmavota.

Kad sievietes iegāja ēkā un izdzirdēja instrumentu radīto troksni, Eiverija paskatījās uz Klēru.

– Testosterona līmenis nupat pieauga par piecsimt vienībām.

– Tas joprojām aug. Viņi ir paturējuši arkas. – Klēra paspēra soli tuvāk arkām, lai tās rūpīgi aplūkotu. – Es cerēju, ka viņi to gribēs un spēs izdarīt. Arkas ir vienīgais ēkas elements, ko atminos no laika, kad šeit bija antikvariāts. Mana māte to reizēm apmeklēja.

Klēra soļoja tālāk zem galvenās arkas un ievēroja raupjās pagaidu kāpnes, kas veda augšup.

– Es ne reizi neesmu bijusi augšstāvā. Un tu?

– Vidusskolas gados es tur reiz iezagos, – Eiverija aplūkoja kāpnes, – kopā ar Trevisu Makdonaldu, segu un Boone‘s Farm Apple vīna pudeli. Mēs pabučojāmies.

– Trakule!

– Tēvs būtu mani noslānījis, ja to uzzinātu. Viņš to izdarītu arī tagad, tāpēc nevienam par to nestāsti. Lai nu kā, tas nevilkās ilgi. Treviss neko vairāk arī nepaveica, jo viņu izbiedēja durvju un grīdas dēļu čīkstēšana. Es gribēju pārbaudīt, kas rada troksni, bet Treviss uzvedās kā mīkstčaulis. Neko vairāk viņš no manis tā arī nedabūja, – Eiverija iesmējās. – Viņš nesajuta arī sausserža smaržu, vai arī to neatzina.

– Sausserža smaržu?

– Tā bija ļoti spēcīga. Es jutos tā, it kā būtu iegrūdusi degunu sausseržu krūmā. Varu derēt, ka pēc remontdarbu uzsākšanas tas, kas šeit mitinājās, ir aizgājis.

– Tu tici nostāstiem par spokiem?

– Protams. Mana vec-vec-vecmāmiņa joprojām spokojas savā muižā Edinburgas nomalē. – Eiverija apstājās un uzlika plaukstas uz gurniem. – Oho! Kad es šeit bučojos ar Trevisu Makdonaldu, te izskatījās pavisam citādi.

Augšstāvu caurvija gaitenis, kura sānos bija durvis uz istabām. Šeit smaržoja pēc koka un ģipša. Bija dzirdams remontdarbu troksnis trešajā stāvā un apakšstāvā. Klēra iegāja istabā pa kreisi. Blāvs atspīdums, ko logiem pārvilktā plēve iekrāsoja zilu, izgaismoja nepabeigto grīdas segumu.

– Gribētos zināt, kas šī ir par istabu. Mums vajadzētu uzmeklēt kādu Montgomeriju. Paskat, šeit būs durvis, kas vedīs uz verandu. Man gribētos to redzēt.

– Runājot par vēlmēm, – Eiverija ar roku norādīja uz blakus telpu. – Paskaties uz šo vannas istabu! Spriežot pēc cauruļu izvietojuma, – viņa sprieda, – šeit būs vanna, te duša un šeit būs dubultā izlietne.

– Tā būs lielāka nekā mana un zēnu vannas istaba kopā. – Klēru pārņēma patiesas skaudības vilnis. – Es varētu šeit dzīvot. Vai visas istabas būs tik milzīgas? Man jānoskaidro, kas šī ir par istabu.

Klēra steidzīgi izsoļoja cauri istabai, izgāja pa durvīm un saskrējās ar Beketu.

Viņš pacēla rokas, lai Klēru noturētu. Vai es izskatos tikpat izbrīnīta un satraukta kā viņš? Viņa droši vien izskatījās sliktāk, jo Beketa darbarīku jostā ievietotais āmurs spiedās pret Klēras kāju.

– Atvaino, – viņi pateica vienlaikus, un Klēra iesmējās.

– Vispirms ļauj atvainoties man. Es neskatījos, kur eju. Mani apdullināja milzīgā vannas istaba. Es devos meklēt tevi.

– Tu meklēji mani?

– Mums to droši vien vajadzēja izdarīt, pirms ieradāmies, bet visi izskatījās aizņemti. Es gribu zināt, kas šī ir par istabu, pirms šeit ievākšos.

– Pirms tu… Ha! – Beketa prāts pārstāja darboties, sajūtot viņas smaržu, viņas ādu zem savām plaukstām, ieraugot viņas acu dūmakaino nokrāsu. – Kad remonts būs pabeigts, tev istaba visdrīzāk patiks vēl labāk.

– Uzzīmē man tās attēlu.

Īsu brīdi Beketam šķita, ka tas ir nopietns lūgums. Viņš piespieda sevi atkāpties. Kļuva skaidrs, ka viņa prāta spējas Klēras klātbūtnē ievērojami mazinās.

– Nu…

– Interjera dizaina autors esi tu.

– Jā, lielākoties. Ā, Eiverija, sveika!

Eiverijas sejā rotājās smaids.

– Es domāju, ka esmu kļuvusi neredzama. Šajā vietā ir notikušas neticamas pārmaiņas, Bek. Kad es šeit biju pēdējoreiz, logi bija izsisti, ķieģeļi – salauzti, te mitinājās baloži un spoki.

– Ar logiem un ķieģeļiem tikt galā bija krietni vieglāk nekā ar baložiem, tici man. Spoks te dzīvo joprojām.

– Tiešām?

Bekets nodrebēja un sakārtoja noputējušo beisbola cepurīti.

– Nestāsti to citiem, sarunāts? Nevienam par to nav jāzina, pirms būsim noskaidrojuši, vai viņa ir trūkums vai ieguvums.

– Viņa. Sausserdis.

Bekets pacēla uzacis. – Jā! Kā tu to zināji?

– Es ar viņu uz mirkli sastapos pirms daudziem gadiem. Tas kļūst arvien interesantāk. – Ieraudzījusi Beketa sejas izteiksmi, Eiverija ar pirkstiem aizvilka iedomātu rāvējslēdzēju virs lūpām un sirds.

– Paldies. Lai nu kā, šī ir Titānijas un Oberona istaba.

– Vanna būs no vara. – Kleitai plīvojot, Klēra aizsteidzās vannas istabas virzienā.

– Tā būs liela vanna no vara, – Bekets apstiprināja un sekoja viņai. – Mēs to liksim šeit, pie sienas. Te būs pieskaņotas flīzes vara un zemes toņos. Grīda būs apsildāma. Visās vannas istabās būs apsildāmas flīžu grīdas.

– Es tūlīt sākšu raudāt.

Bekets atslāba un uzsmaidīja Klērai.

– Duša būs tur. Stikla durvis bez rāmja, ieeļļoti bronzas vannas istabas piederumi. Visās vannas istabās būs apsildāmi dvieļu turētāji. Divas vara izlietnes uz pamatnes ar meža motīvu, pa vidu – vara galdiņš. Gaismas ķermeņi radīs dabisku noskaņu, jo uz tiem būs vīnstīgu motīvs. Tur būs tualetes pods.

– Slavenā burvju tualete, – Eiverija piebilda. – Par šīm tualetēm jau klīst baumas. Tās būs kā pods un bidē, divi vienā, – viņa paskaidroja Klērai, – ar automātisko ūdens nolaišanas sistēmu. Un vāks pacelsies pats, kad tam kāds tuvosies.

– Pazūdi!

– Kā teiksi. – Bekets smīnot pakāpās atpakaļ guļamtelpā. – Tur būs gulta. Tā būs no dzelzs, ar baldahīnu, vara un bronzas toņos ar vīnstīgu un lapu motīvu. Gulta būs ļoti skaista.

– Kā buduārā, – Klēra nomurmināja.

– Tā esam ieplānojuši. Mēs iekārsim istabā drapērijas – precīzāk sakot, to darīs mūsu dekoratori. Tur būs tualetes galdiņš, pie sienas – platekrāna televizors. Krāsoti naktsgaldiņi, lampas ar koka statīvu. Manuprāt, zem logiem vajadzētu izvietot soliņus. Sienas krāsosim maigi zaļā krāsā, pie logiem piekārsim kaut ko plīvojošu. Visos logos būs tumša koka žalūzijas, lai tajos neviens nevarētu ielūkoties, un piekārsim arī aizkarus. Pieliksim vēl dažus aksesuārus, un – gatavs!

Klēra nopūtās.

– Romantisks buduārs diviem, kur apmesties vasaras vai ziemas vidū.

– Vai gribi uzrakstīt mūsu viesnīcas reklāmas brošūru? Starp citu, es runāju nopietni, – Bekets piebilda, kad Klēra iesmējās.

– Ak tā. – Klēra, manāmi samulsusi, aplūkoja tukšo istabu. – Es varētu palīdzēt, ja…

– Tu esi pieņemta darbā.

Viņa brīdi vilcinājās, bet pasmaidīja.

– Tādā gadījumā tev jāsniedz detalizēts topošās viesnīcas apraksts, – viņa paziņoja un ielūkojās rokas pulkstenī. – Man atlikušas tikai dažas minūtes.

– Es labprāt gribētu aplūkot virtuves telpas. Es nevaru atturēties, – Eiverija atzina, – tā ir kā slimība.

– Es tevi aizvedīšu uz turieni. Pārējos stāvus apmeklēsim, kad tev būs vairāk brīva laika, – Bekets teica Klērai.

– Lieliski. Kas būs šeit?

Bekets paskatījās uz Klēras norādīto istabu.

– Tā būs Elizabetes un Dārsija istaba.

– Ak, es dievinu “Lepnumu un aizspriedumus”! Ko jūs… Nē, nē, nestāsti! Tad es nemūžam netikšu atpakaļ darbā.

– Īsi sakot, – Bekets iesāka, un viņi pamazām devās lejup, – polsterēts gultas galvgalis un kājgalis, lavandas un ziloņkaula toņi, balta vanna, flīzes gaišā zelta un krēmkrāsā.

– Hmm, – Klēra novilka. – Eleganti un apburoši. Benetas jaunkundzei un Dārsija kungam tas patiktu.

– Tev noteikti jāveido brošūra. – Bekets pie pēdējā kāpņu pakāpiena pagriezās pa kreisi un apstājās, kad izdzirdēja Raidera lamas no veļas mazgātavas puses.

– Nolādēts!

– Tā ir problēma, – atbildēja Ouens, – es ar to tikšu galā.

– Kas par problēmu? – Bekets iejaucās.

Ouens iebāza plaukstas galdnieka džinsu kabatās.

– Kārena Abota ir stāvoklī.

– Vai mamma tev nestāstīja par izsargāšanos? – Eiverija jautāja, pieķērusies pie Beketa rokas.

Ouens uz viņu nīgri paskatījās.

– Smieklīgi. Tas ir Džefa Korvera bērns. Viņi satiekas kopš iepriekšējā gada, kad Čeds iestājās augstskolā.

– Ne jau tikai satiekas vien, – Raiders nomurmināja. – Jēziņ, viņai taču ir jau četrdesmit! Kā viņa pamanījās “iekrist” šādā vecumā?

– Kā redzu, tevi neizbrīna fakts, ka Džefs Korvers spējis radīt bērnu savā vecumā, – Eiverija piebilda.

– Kārenai ir četrdesmit trīs gadi, – Ouens paraustīja plecus. – Es to zinu, jo mēs apspriedām viņas kandidatūru viesnīcas vadītājas amatam. Mēs visu jau bijām sarunājuši. Tagad viņa plāno kāzas ar Džefu un izvēlas mazulim vārdu.

– Nolāpīts! Nu, vismaz mums tās ir sliktas ziņas, – Bekets taisnojās, kad Klēra uzmeta viņam dusmīgu skatienu. – Mēs pazīstam Kārenu. Viņa kopā ar mammu un Ouenu izstrādāja visas interjera detaļas. Viņa izvēlējās pat krāsas viesnīcas vadītāja dzīvoklim trešajā stāvā.

– Turklāt viņai ir pieredze viesnīcu biznesā, – Ouens piebilda. – Viņa ir strādājusi Clarion. Es ķeršos pie sludinājumu rakstīšanas.

– Es pazīstu kādu, kas varētu stāties Kārenas vietā, – Eiverija pacēla gaisā pirkstu. – Es pazīstu kādu, kas ir šim amatam lieliski piemērots. Houpa, – viņa paziņoja un pagriezās pret Klēru.

– Jā! Viņa būtu lieliska viesnīcas vadītāja.

– Kas ir Houpa? – Ouens jautāja. – Es pazīstu visus, un par lielisko Houpu neko neesmu dzirdējis.

– Houpa Boumonta. Tu viņu reiz satiki, kad viņa šeit ciemojās, bet tu viņu nepazini. Mēs kopā apmeklējām augstskolu un bijām tuvas. Viņa dzīvo Vašingtonā un plāno mainīt dzīvesvietu.

– Kāpēc viņa būtu lieliska vadītāja? – Raiders jautāja.

– Pirmkārt, viņai ir bakalaura grāds viesnīcu vadībā. Otrkārt, viņai ir septiņu gadu ilga darba pieredze Wickham – smalkā viesnīcā Džordžtaunā. Pēdējos trīs gadus viņa strādāja vadītājas amatā.

– Viņa ir pārāk perfekta, – Raiders pakratīja galvu. – Kur slēpjas āķis?

– Houpai nekādu “āķu” nav. Viņa sagājās ar riebekli, kura vecākiem pieder Wickham viesnīca. Viņš pameta Houpu un aizgāja pie kādas dumiķes ar smalkiem radurakstiem un cilvēka rokām uzlabotiem pupiem.

– Viņa strādās līdz darba līgumā noteiktajam datumam, – Klēra turpināja. – Lai to darītu, ir nepieciešams gribasspēks.

Profesionāls gribasspēks. Viņa plāno mainīt dzīvesvietu.

– Kāpēc lai viņa no Džordžtaunas pārvāktos uz Būnsboro? – Raiders paraustīja plecus.

– Kāpēc ne? – Eiverija atcirta.

– Mēs ar Eiveriju jau krietnu laiku cenšamies pierunāt Houpu pārvākties uz šejieni vai vismaz uz vietu, kas ir tuva šai pilsētai. Viņai te patīk. – Jo vairāk Klēra par to domāja, jo labāka likās šī iecere. – Viņa reizēm apciemo Eiveriju, un mēs esam iedraudzējušās. Mēs iepriekšējā gadā pavadījām nedēļas nogali Wickham trijatā, un es varu galvot – Houpa visu dara nevainojami.

– Vai tu tiešām domā, ka viņa gribēs kļūt par viesnīcas vadītāju mazā pilsētiņā?

Eiverija uzsmaidīja Ouenam.

– Domāju, ka gribēs, sevišķi tad, ja arī pārējās telpas būs tikpat iespaidīgas kā Titānijas un Oberona istaba.

– Pastāsti man par viņu vēl kaut ko, – Ouens iesāka.

– Parādi man virtuvi, pēc tam vari atnākt uz manu restorānu. Es tev pastāstīšu vēl šo to un piezvanīšu pašai Houpai, ja tu to vēlēsies.

– Sarunāts.

– Kā viņa izskatās? – ierunājās Raiders.

– Viena no daudzajām kļūdām, ko pieļāvis Džonatans Vikems: viņš pameta glīto, gudro un darbīgo Houpu un aizgāja pie kaut kādas vīzdegunīgas dāmītes.

– Piekrītu. Man jāatgriežas veikalā, – Klēra teica Eiverijai. – Kad būsi sazinājusies ar Houpu, pasaki man, kāda ir viņas atbilde. Tas varētu izvērsties labi. – Viņa paskatījās uz Beketu. – Vai tu šeit būsi arī vēlāk? Es varētu te vēlreiz iegriezties divos vai pustrijos pēcpusdienā.

– Protams.

– Tad tiksimies vēlāk. Ja Houpa piekritīs šeit strādāt, tu no tā būsi ieguvējs. Viņa ir patiešām nevainojama.

Klēra aizsteidzās projām, un Raiders saviebās.

– Man nepatīk “nevainojami” cilvēki. Patiesībā viņi nekad nav nevainojami, bet tas kļūst skaidrs pārāk vēlu.

– Es vienmēr esmu apskaudis tevi un tavu saulaini optimistisko pasaules redzējumu.

– Optimisti nekad nepamana zābaku, pirms tas iesper starp kājām. Optimisma dēļ četrdesmit trīs gadus veca sieviete attopas ar vienu bērnu – augstskolas studentu un vēl vienu vēderā.

– Ouens visu nokārtos. Viņš to prot.

Klērai bija tikšanās ar tirdzniecības pārstāvi, un viņa papļāpāja ar piegādes servisa darbinieku, parakstot piegādes līgumu. Viņai patika saņemt jaunus pasūtījumus, atvērt kastes un ieraudzīt tajās grāmatas – vākus, kuros paslēpti stāsti, pasaules un vārdi.

Klēra kārtoja grāmatas plauktā, izdzirdēja īsziņas signālu, izlasīja Eiverijas ziņu un pasmaidīja.

Čau, rīt runāšu ar O. Ja viss izdosies, nākamnedēļ H atbrauks uz interviju. :)

Viņa atbildēja: Turu īkšķus.

Tas būtu brīnišķīgi, Klēra nodomāja. Houpas piedalīšanās viesnīcas darbā nāktu par labu ne tikai viņai pašai, bet arī pārējiem. Tad ielas attālumā strādātu viena Klēras draudzene un pretējā ielas pusē – otra. Klēra varētu šad un tad apmeklēt viesnīcu, lai satiktu Houpu un aplūkotu skaistās istabas. Par to, ka istabas būs skaistas, viņa nešaubījās.

Klēra nosprieda, ka varētu rezervēt Titānijas un Oberona istabu vecāku kāzu jubilejai nākamā gada pavasarī. Varbūt tam derētu Elizabetes un Dārsija istaba. Tā būtu lieliska, romantiska un savdabīga dāvana. Montgomerijiem derētu to neuzkrītoši iekļaut viesnīcas brošūrā.

Viņai vajadzētu šo ideju kaut kur pierakstīt.

Lai to izdarītu, Klēra paņēma rokā telefonu, bet to noslēpa, kad pa veikala durvīm ienāca kāda apmeklētāja ar mazu meitenīti pie rokas. Viņas šeit ieradās bieži.

– Sveika, Lindsija! Sveika, Zoja!

– Man vajag grāmatu!

– Protams, kā jau mums visiem. – Klēra, mazās Zojas savaldzināta, paņēma viņu rokās un nosēdināja uz sava gurna.

– Mēs bijām kvartāla attālumā no šejienes, – Lindsija skaidroja, – un man nebija nodoma iegriezties grāmatnīcā.

Tomēr Zoja dīdījās sēdeklī un gribēja, lai atnākam.

– Goda vārds, es pieņemšu viņu darbā uzreiz pēc tam, kad tas būs atļauts pēc likuma. – Klēra noskūpstīja Zojas tumšās matu cirtas un nesa viņu uz bērnu literatūras nodaļu.

Kad Lindsija un Zoja bija aizgājušas – tika iegādātas divas grāmatas Zojai, viena grāmata mammai un glīta rokassomiņa kā dzimšanas dienas dāvana māsas meitai –, Klēra jau bija uzzinājusi jaunākās tenkas par slavenību dzīvi, pilsētas iemītniekiem, Lindsijas māsas svara pieaugumu un diētu, kuru Lindsija nesen uzsākusi.

Kad durvis tika aizvērtas, parādījās Lorija.

– Es pametu kaujas lauku.

– Es to ievēroju.

– Tu ar Lindsiju tiec galā labāk nekā es. Man no viņas klātbūtnes piemetas ausu sāpes.

– Es neiebilstu pret papļāpāšanu ar viņu. Lindsijai gluži vienkārši gribas parunāt ar kādu pieaugušu cilvēku. Turklāt viņa šeit atstāja vairāk nekā piecdesmit dolāru. Vai tu jau papusdienoji? Es varu tikt galā pati, ja vēlies uz brīdi no šejienes iziet.

– Es paņēmu pusdienas līdzi. Lindsija nav vienīgā, kura uzsākusi diētu. Es apēdīšu savus nožēlojamos salātus noliktavā. Nupat ieradās Kesija. Viņa patlaban apkopo pasūtījumus.

– Es pieskatīšu grāmatnīcu. Ap pulksten diviem man šur tur jāaiziet, bet es atgriezīšos pirms darba dienas beigām.

– Padod ziņu, ja uzradīsies daudz klientu. Viena no mums nāks palīgā.

Klēra cerēja, ka tā notiks. Šodien veikalā nebija manāma liela rosība. Līdz darba dienas beigām noderētu vēl daži Lindsijai līdzīgi klienti, Klēra nodomāja un izņēma vēsu dzēriena pudeli no ledusskapja.

Viņa iegāja bērnu literatūras nodaļā un sakārtoja rotaļlietas, ar kurām bija darbojusies Zoja. Klēra atcerējās Zojas mīkstās, tumšās matu cirtas.

Klēra nemūžam neatteiktos no saviem puisēniem, tomēr viņa jau sen sapņoja laist pasaulē meitenīti. Glītas kleitiņas, lentes un pušķi, lelles un balerīnas…

Ja Klērai būtu meitiņa, viņa noteikti kļūtu par pašpuiku, kurai patīk supervaroņu rotaļu figūriņas un cīņas.

Varbūt Eiverija kādudien iemīlēsies un laidīs pasaulē meiteni. Tad Klēra kļūtu par meitenītes krustmāti un beidzot varētu iegādāties visus skaistos nieciņus.

Tas būtu jautri, Klēra domāja, kārtojot grāmatas un mīkstās rotaļlietas. Redzēt, kā Eiverija iemīlas – iemīlas pa īstam –, palīdzēt viņai plānot kāzas un dalīties priekā par bērna pieteikšanos. Viņu abu bērni varētu augt kopā. Protams, Klēras zēni bija vecāki, bet tas netraucētu. Un vēlāk, pēc daudziem gadiem, Eiverijas meita un, visdrīzāk, Mērfijs iemīlētos, apprecētos un radītu viņām brīnišķīgus mazbērnus.

Klēra klusi iesmējās un ar pirkstu noglāstīja bērnu grāmatas vāku.

Pasakas, viņa prātoja. Klērai vienmēr patikušas pasakas un laimīgas beigas, kurās viss izvēršas glīti un pareizi kā pušķis mazas meitenes matos.

Klēra atzina, ka šobrīd viņa ilgojas pēc laimīgām beigām stiprāk nekā jebkad iepriekš. Tagad viņa bija iepazinusi nopietna zaudējuma sāpes. Iespējams, tieši tāpēc viņai bija nepieciešams ticēt laimīgo beigu spožumam.

– Vai tu sapņo par mani?

Klēra satrūkās, izdzirdot balsi aiz muguras, pagriezās un ieraudzīja durvīs Semu Frīmontu. Tikai ar pūlēm viņai izdevās nesaviebties.

– Nē, atjaunoju kārtību. – Klēra runāja pieklājīgi un laipni, atgādinot sev, ka reizēm Sems šo to arī iegādājās, nevis tikai mocīja viņu ar nemitīgiem uzaicinājumiem kopīgi pavakariņot. – Es nedzirdēju zvanu.

– Es ienācu pa pagalma puses durvīm. Tev vajadzētu parūpēties par drošību, Klēra. Es uztraucos, zinot, ka tu strādā šādā vietā.

Izdzirdējusi augstprātīgā tonī izrunātos vārdus “šādā vietā”, Klēra ar grūtībām saglabāja mieru.

– Noliktavā ir Lorija un Kesija, un tur ir novērošanas kamera. Viņas mūs redz arī šobrīd, – Klēra norādīja. – Kā varu tev palīdzēt?

– Es varu palīdzēt tev. – Sems atspiedās pret durvju aili. Klēra nosprieda, ka viņš cenšas atstāt iespaidu, tērpies gaišā uzvalkā un aplicis zilu kaklasaiti, kam droši vien bija jāizceļ valkātāja acu krāsa. – Man kabatā ir iespaidīga prēmija. – Sems ar plaukstu uzsita pa kabatu un piemiedza Klērai ar aci. – Aiziesim vakariņās manā klubā. Nosvinēsim.

Tā kā Sems strādāja sava tēva automašīnu tirgotavā – un tikai tad, kad pašam gribējās –, un viņa māte bija turīgas dzimtas pārstāve, Semam šādas prēmijas droši vien gadījās visai bieži.

– Apsveicu tevi un pateicos par piedāvājumu, tomēr es nevaru iet vakariņās uz klubu.

– Tev tur patiks. Manā rīcībā ir labākais galdiņš visā klubā.

Kā vienmēr, labākais, Klēra nodomāja. Semam vienmēr piederēja labākais, lielākais un dārgākais. Viņš nemainījās.

– Es šo vakaru pavadīšu savas mājas virtuvē un mēģināšu pierunāt trīs zēnus ēst brokoļus.

– Taviem zēniem nepieciešama auklīte. Mana māte varētu palīdzēt viņu sameklēt.

– Jā, droši vien varētu, bet mani tas neinteresē. Man vajag…

– Man tagad ir brīvs laiks. Mēs varam paēst pusdienas un iedzert šampanieti.

– Man nav… – Atskanēja ieejas durvju zvaniņa šķindoņa. – Man nav laika, protams. Atvaino.

Klēra nespraucās garām Semam, bet izgāja galvenajā telpā pa citām durvīm un bija gatava pateicībā noskūpstīt to cilvēku, kurš bija devis ieganstu tikt vaļā no netīkamā viesa.

– Justīne! Es šorīt biju viesnīcā. Karolī! Es ļoti priecājos, jūs abas satiekot.

Justīne noņēma saules brilles sarkanā rāmī un ar plaukstu vēdināja seju.

– Mēs atnācām no Bast. Ārprāts, kāds karstums! Tu gan šajā kleitā izskaties lieliska un svaiga kā saldējums – nē, laima sorbets!

Karolī iekrita vienā no krēsliem pie neliela galdiņa.

– Ak Dievs, kā man gribētos laima sorbetu! Mēs sevi palutināsim ar tavu brīnišķīgo atvēsināto kafiju.

– Mūsu šīs nedēļas īpašais piedāvājums ir kaut kas patiešām sevišķs. Šī kafija ir grēcīgi garda.

– Tādas vajadzēs divas. – Justīne nometa somu uz galda un pagriezās pret grāmatu kaudzi. – Nezināju, ka šī ir jau iznākusi. – Viņa paņēma grāmatu. – Vai tā ir tikpat laba kā iepriekšējā?

– Patiesību sakot, man šķiet, ka jaunā grāmata ir pat labāka.

– Nu, iegriešanās tavā veikalā man izmaksās vairāk nekā tikai grēcīgi gardas kafijas cenu. – Justīne sarauca uzacis, izdzirdot, ka tiek aizcirstas pagalma puses durvis.

– Tas bija kaitinošais Sems Frīmonts. Kafija ir uz veikala rēķina kā pateicība par to, ka paglābāt mani no viņa uzstājīgās vēlmes aizvest mani vakariņās.

– Sems Frīmonts ir mazs riebeklis, kurš nu ir izaudzis un kļuvis par vēl lielāku riebekli. – Karolī glīto, gaišbrūno acu skatiens kļuva salts. – Justīne, vai atceries, kā viņš izplatīja baumas par manu Darlu? Sems gribēja pierunāt viņu kopā doties uz izlaiduma balli. Tā kā “nē” uz viņu neiedarbojās, Darlai nācās pasūtīt viņu trīs mājas tālāk.

– Vai tamlīdzīgi, – Justīne piemetināja. To izdzirdot, viņas māsa sajūsmināti pasmaidīja.

– Tieši tā. Pēc tam Sems izplatīja baumas, ka Darla ir stāvoklī un nezina, kurš ir bērna tēvs.

– Un Raiders sadeva viņam kā pieklājas. Protams, viņš to nemūžam neatzīs, – Justīne turpināja. – Pārējie zēni pieņēma brāļu klusēšanas zvērestu. Tomēr es zināju, kas notika patiesībā, un uzdāvināju viņam kompaktdisku atskaņotāju, ko Raiders jau ilgu laiku cerēja nopirkt. Pēc tam viņam bija skaidrs, ka es zinu.

– Viņu dzīslās rit Railiju asinis, un Railiji par savējiem rūpējas. Tāpat kā Montgomeriji. – Karolī izstiepa gaisā pirkstu. – Pie visa vainīga Frīmonta audzināšana. Viņš tika neiedomājami izlutināts. Viņa māte ir drausmīga, un tēvs nav diez ko labāks, jo neiebilda. Sems dabūja visu, ko gribēja, un viņš ar to nemitīgi plātījās.

– Sema māte dabūja to, ko bija pelnījusi, vai ne? – Justīne paraustīja plecus. – Lielu riebekli.

Klēra smaidot sāka malt kafijas pupiņas. Justīne Montgomerija bija tāda sieviete, par kādu Klēra bērnībā vēlējās kļūt. Gudra, stipra, ar pašapziņu, un lieliska savu dēlu māte. Pievilcīga sieviete ar tumšiem, zirgastē sasietiem matiem. Viņas rūpīgi koptais ķermenis bija ietērpts gaumīgās biksēs līdz ceļgaliem un plānā, baltā kreklā.

Karolī piecēlās kājās, lai aplūkotu grāmatas kopā ar māsu. Viņai bija zeltaina āda un smalks augums, kas garumā nedaudz atpalika no māsas.

Klēra zināja, ka viņas vieno ciešas tuvības saites.

Justīne piegāja pie letes un uzlika uz tās divas grāmatas. – Mīļā, tu taču zini: Raiders vai jebkurš cits Montgomerijs atvairītu Semu, ja vien tu to lūgtu.

– Paldies, bet es varu tikt galā pati.

– Paturi to prātā tik un tā. Ouens man teica, ka jums ar Eiveriju ir padomā kāda sieviete viesnīcas vadītājas amatam, jo Kārena patlaban ir aizņemta ar bērnu zābaciņu iegādi.

– Houpa būtu lieliska viesnīcas vadītāja. Manuprāt, šī ēka ir pelnījusi tik talantīgu cilvēku. Es rūpīgi aplūkoju tikai vienu istabu. Bekets šorīt mums parādīja topošo Titānijas un Oberona istabu. Es jau tagad esmu to iemīlējusi un redzu acu priekšā.

– Jūs ar Eiveriju esat gudras sievietes, tāpēc es jūsu ieteikumus ņemu vērā. – Justīne piegāja pie stikla durvīm un aplūkoja topošās viesnīcas ēku. – Es jau tagad esmu iemīlējusi šo vietu. Mēs abas esam to iemīlējušas, vai ne, Karolī?

– Man nekad iepriekš dzīvē nav bijis tik interesanti. Es palīdzu izvēlēties visu, sākot no gultām un beidzot ar ziepju traukiem. Nākamnedēļ notiks smaržu sacensības.

Klēra pievienoja putukrējumu atvēsinātajai kafijai un sastinga.

– Kas?

– Smaržas, – Justīne smejoties paskaidroja. – Tu mums ieteici iet uz Džoanijas veikalu “Ciedru kalnu ziepes”.

– Jā, Džoanija ir brīnišķīga. Viņa man teica, ka grasās piegādāt viesnīcai vietējā ražojuma higiēnas līdzekļus. Manuprāt, tā ir lieliska doma.

– Katrai istabai piemitīs savs raksturīgs aromāts.

– Tā ir brīnišķīga ideja! Ziepes, šampūni, losjoni. Vai esi apsvērusi iespēju izmantot smidzinātājus?

Justīne samiedza acis.

– Pagaidām nē. Vai Džoanija var sagādāt arī tos?

– Jā, var. Es smidzinātājus lietoju mājās.

– Karolī…

– Es jau pierakstīju.

– Izskatās patiešām grēcīgi. – Justīne paņēma abas kafijas krūzes un vienu aiznesa māsai. – Klēra, vai tev ir brīvs brīdis?

– Jā, protams.

– Es gribēju ar tevi parunāt par viesnīcas bibliotēku. Lielāko daļu literatūras mēs iegādāsim vairumā lietoto grāmatu tirgotavā, bet es gribētu iegādāties arī dažas nelietotas grāmatas. Mani interesē romantiski stāsti, trilleri, noslēpumu stāsti – tādas grāmatas, kuras viesi vēlēsies lasīt lietainā dienā vai vēsā naktī, iekārtojoties pie kamīna. Vai tu varētu sastādīt ieteicamās literatūras sarakstu?

– Jā, bez šaubām.

– Iekļauj tajā grāmatas mīkstajos un cietajos vākos, kā arī dažus vietējo autoru darbus un literatūru par šo apvidu. Neviens nepārzina grāmatas labāk par tevi. Daļu saraksta vari izveidot jau tagad un daļu – nākamā gada sākumā. Grāmatas tiks ievietotas arī visās istabās. Bekets teica, ka tu vari dabūt arī filmas diskos.

– To es varu.

– Nu, tādā gadījumā es vēlos saņemt visu istabām paredzēto grāmatu ekranizējumus. Es uzrakstīšu arī sarakstu ar filmām, kas būs pieejamas viesiem. Tu droši vari izklāstīt arī savas idejas, ja tev tādas radīsies.

– Tā arī darīšu. – Klēra uzsmaidīja Karolī. – Tas patiešām ir interesants process! Es vēlāk iegriezīšos viesnīcā, lai man rastos precīzāks priekšstats par turienes atmosfēru. Bekets lūdza manu palīdzību brošūras uzrakstīšanā.

– Tiešām?

– Vai tas nekas?

– Man nav itin nekādu iebildumu. – Justīne pasmaidīja un nolaizīja putukrējumu no pirksta.