Читать книгу Otrā iespēja - Nora Robertsa - Страница 4

Bekets saņēmās. Viņš pieklājīgi pasmaidīja un noraudzījās, kā Klēra iet pa kāpnēm un kā šūpojas viņas garie, zirgastē saņemtie mati. Viņa radīja asociācijas ar saulespuķi – gara, gaiša un priecīga. Klēras pelēkajās acīs bija manāmi zaļas krāsas lāsumiņi, kas piešķīra skatienam mirdzumu ikreiz, kad viņa pasmaidīja.

– Jau pāris dienu neesmu tevi redzējusi, – viņa teica.

– Es biju Ričmondā. – Bekets ievēroja, ka Klēras āda ir iesauļota un ieguvusi zeltainu nokrāsu. – Vai es palaidu garām kaut ko būtisku?

– Ļauj padomāt. Kāds nozaga Kerolas Tekeres dārza rūķi.

– Tas ir asinis stindzinošs noziegums.

– Viņa ir izsludinājusi atlīdzību desmit dolāru apjomā.

– Es mēģināšu rūķi atrast.

– Vai ir kādi jaunumi saistībā ar viesu namu?

– Mēs sākām ieklāt ģipškartonu.

– Tie ir novecojuši jaunumi, – Klēra atbildēja. – Es to vakar uzzināju no Eiverijas, kurai to pastāstīja Rajs, kad bija ienācis pēc picas.

– Mana māte izraugās mēbeles, un drīzumā ķersies pie audumu izvēles.

– Lūk, tie gan ir jaunumi! – Pelēkajās acīs iemirdzējās zaļie lāsumiņi; Beketa sirds pamira, tos ieraugot. – Es gribētu uzzināt, kādas mēbeles viņa ir izvēlējusies. Tās būs skaistas, par to es nešaubos. Dzirdēju baumas, ka tiks iegādāta arī vanna no vara.

Bekets pacēla gaisā trīs pirkstus.

Klēra iepleta acis; zaļie lāsumiņi iegailējās. Man drīzumā būs nepieciešams skābekļa balons, Bekets nodomāja.

– Trīs vannas? Kur jūs tās atradāt?

– Mums ir sakari.

Klēra paskatījās uz Loriju un izdvesa ilgu, sievišķīgu nopūtu.

– Vai vari iztēloties peldi vara vannā? Tas būtu romantiski.

Diemžēl Bekets uzreiz iztēlojās, kā Klēra novelk glīto vasaras kleitiņu, rotātu ar sarkanām magonēm zilā laukā, un iegremdējas ūdenī.

Tas vairs nav izturams!

– Kā klājas bērniem? – Bekets jautāja un izvilka no kabatas naudas maku.

– Lieliski. Mēs gatavojamies skolai, un viņi ir priecīgi satraukti. Harijs gan izliekas, ka viņam ir vienalga, jo viņš ies jau trešajā klasē. Viņš un Liems dalās savā plašajā pieredzē ar Mērfiju. Grūti noticēt, ka mans mazulītis jau apmeklē bērnudārzu.

Bērnu pieminēšana Beketam ikreiz lika justies labāk, jo tad viņš varēja ievietot Klēru kategorijā “māte”, kas liedza iztēloties viņu kailu.

– Ak, – Klēra norādīja uz Mozlija grāmatu, kuru Lorija grasījās ielikt iepirkumu maisiņā. – Man vēl nav bijusi iespēja to izlasīt. Es gribēšu uzzināt tavu viedokli.

– Protams. Tu vari kādu dienu ienākt ciemos.

Viņa pavēra muti.

– Mēs ik dienu mēģinām ielūkoties sānu logos. – Tu vari izmantot ieejas durvis pagalma pusē.

– Tiešām? Es to labprāt darītu, bet man bija radies iespaids, ka tu nevēlies liekus traucēkļus.

– Parasti jā, bet… – Bekets apklusa, jo iešķindējās durvju zvaniņš, un veikalā ienāca divi pāri. – Labi, es došos.

– Ceru, ka tev patiks grāmata, – Klēra atbildēja un pievērsās pircējiem. – Vai varu jums palīdzēt kaut ko atrast?

– Mēs apceļojam šo apvidu. Vai jums ir grāmatas par Antjetamas kauju?

– Jā, ir. Es jums tās parādīšu. – Klēra aizveda vīrieti projām, un pārējie apmeklētāji sāka aplūkot grāmatas.

Bekets skatījās, kā viņa nokāpj telpā, kuru viņi dēvēja par piebūvi.

– Labi, uz redzēšanos, Lorija!

– Bek?

Viņš apstājās, uzlicis plaukstu uz durvju roktura.

– Tu aizmirsi grāmatas un kafiju. – Vienā rokā viņa turēja maisiņu ar grāmatām, otrā – kafijas krūzīti.

– Jā, piemirsu gan. – Bekets iesmējās un papurināja galvu. – Paldies.

– Tas nekas.

Kad viņš aizgāja, Lorija nopūtās un prātoja, vai arī viņas puisis mēdz vērot viņu aizejam.

Klēra sakārtoja grāmatas, kas bija iepakotas un gatavas nogādāšanai pasta nodaļā. Kad viņa izgāja pagalmā un šķērsoja stāvlaukumu ar grants segumu, sejai pieskārās vēja pūsma, un viņa to dziļi ieelpoja.

Šķita, ka tuvojas lietus, un tas Klēru priecēja. Viņai noderētu īsta lietusgāze, jo tad nebūtu jālaista dārza augi. Ja nesāksies pērkona negaiss, puikas varēs paskraidīt pa dārzu pēc vakariņām un iztērēt daļu enerģijas.

Pēc tam puikas jānomazgā un jāsagatavo popkorns, jo šovakar ir filmu vakars. Pirms tam jāielūkojas grafikā un jānoskaidro, kuram šodien jāizvēlas filma.

Klēra bija nonākusi pie secinājuma, ka grafiki ļauj izvairīties no strīdiem, sūdzēšanās un niķošanās brīžos, kad trim maziem zēniem jāizvēlas starp Sūkli Bobu, Spēka Kareivjiem vai Zvaigžņu Karu komandu. Grafiku ieviešana nenovērsa strīdus, sūdzēšanos un niķošanos pilnībā, bet samazināja to līdz tādam līmenim, ko Klēra spēja kontrolēt.

Viņa aizveda grāmatas uz pasta nodaļu un aprunājās ar pasta nodaļas darbinieci. Tā kā uz trīsdesmit ceturtā ceļa bija izveidojies sastrēgums, viņa kājām atgriezās pilsētas centrā, pie luksofora nospieda pogu, lai iedegtos zaļā gaisma, un gaidīja.

Reizēm Klēra iedomājās par to, ka ir atgriezusies tajā pašā vietā, kur viss sākās. Viss pārējais gan ir mainījies, viņa nodomāja un paskatījās uz zilo plēvi.

Un mainās joprojām.

Viņa aizbrauca no Būnsboro deviņpadsmit gadu vecumā, nupat apprecējusies. Tagad Klēra saprata, ka tolaik bija ļoti jauna, priecīga, pašpārliecināta, iemīlējusies. Viņai prātā nebija nekas cits kā vien ceļš uz Ziemeļkarolīnu kopā ar Klintu, kur sāksies viņas jaunā – armijnieka sievas – dzīve.

Viss noritēja kā plānots. Viņa iekārtoja māju, iemācījās tajā saimniekot, strādāja nepilna laika darbu grāmatnīcā un vakaros steidzās mājās, lai pagatavotu vakariņas. Dažas dienas pirms Klinta pirmā brauciena uz Irāku Klēra uzzināja, ka ir stāvoklī.

Tolaik es iepazinu bailes, Klēra nodomāja un devās Vesta virzienā. Tomēr nemieru aizēnoja jaunības optimisms un grūtniecības radītais saviļņojums, par ko viņa bija sapņojusi, vēl mājās esot.

Klints atgriezās no misijas Irākā, un viņi devās uz Kanzasu. Viņi kopā pavadīja gandrīz gadu. Liems piedzima Klinta otrās misijas laikā. Kad Klints atkal atgriezās, viņš kļuva par brīnišķīgu divu mazu zēnu tēvu, tomēr karš bija atņēmis viņam dzīvesprieku.

Kad Klēra uz atvadām noskūpstīja Klintu pēdējo reizi, viņa vēl nezināja, ka ir stāvoklī.

Todien, kad viņai atnesa salocītu karogu, Mērfijs viņas vēderā pirmo reizi sakustējās.

Tagad es esmu atpakaļ mājās, Klēra nodomāja un pavēra iestiklotās durvis. Uz visiem laikiem.

Viņa bija plānojusi ierasties restorānā pēc pusdienlaika. Apmeklētāji sēdēja pie tumšajiem, spīdīgajiem koka galdiem, un kāda ģimene – Klēra ievēroja, ka viņi nebija vietējie – bija iekārtojušies atsevišķā nodalījumā telpas tālākajā stūrī. Viņu mazulis ar sprogainiem matiem gulēja uz sarkanajiem spilveniem, saldi aizmidzis.

Klēra ieraudzīja Eiveriju un pacēla roku sveicienam. Viņa stāvēja aiz letes un klāja mērci uz mīklas. Klēra ielēja sev glāzi sulas un piegāja pie letes.

– Šķiet, ka drīz līs.

– Tu to teici jau vakar.

– Šodien es runāju nopietni.

– Nu, tad es meklēšu lietussargu.

Eiverija uz mērces uzlika sarīvētu mozzarella sieru, desas šķēles, sēnes un melnās olīvas. Ar ātrām, prasmīgām kustībām viņa atvēra lielās krāsns durvis un ielika tajā picu. Viņa izcēla no krāsns citu, jau gatavu, un sagrieza to šķēlēs.

No virtuves iznāca viesmīle, pasveicināja Klēru, paņēma picu un šķīvjus un aiznesa tos pie galdiņa.

Eiverija nopūtās. – Daudz darba?

– No pusdivpadsmitiem līdz brīdim pirms aptuveni pusstundas šeit bija pilns ar cilvēkiem.

– Vai tu šovakar strādāsi? – Klēra jautāja.

– Vendija atkal ir saslimusi, tāpēc man nāksies strādāt divas maiņas pēc kārtas.

– “Saslimusi” nozīmē, ka viņa atkal salabusi ar savu puisi. – Es arī justos slikti, ja saietos ar to nejēgu. Toties viņa prot pagatavot sasodīti labu picu. – Eiverija no letes apakšas izvilka ūdens pudeli. – Laikam jau man nāksies viņai piedot. Mūsdienu jaunieši neko nesaprot no darba ētikas.

– Es patlaban mēģinu atcerēties, kā sauca to puisi, ar kuru tu sagājies toreiz, kad tevi pieķēra izvairāmies no stundām skolā.

– Lenss Pofinbergers. Tas bija prāta aptumsums. Man nācās to rūgti nožēlot. Es pieļāvu vienu, tikai vienu kļūdu, un tētis nelaida mani laukā no mājas mēnesi. Lenss patlaban strādā Kenfīldā par mehāniķi. – Eiverija samirkšķināja skropstas un iedzēra ūdens malku. – Mehāniķi ir glīti.

– Tiešām?

– Lenss ir izņēmums, kas apstiprina likumu.

Eiverija pacēla telefona klausuli, pieņēma pasūtījumu, izvilka no krāsns picu, sagrieza to šķēlēs un pasniedza viesmīlei, kura aiznesa ēdienu pie galdiņa vēl karstu.

Klēra malkoja sulu un skatījās, kā Eiverija strādā.

Vidusskolā viņām, karsējmeiteņu komandas vadītājām, bija draudzīgas attiecības. Draudzīgas, tomēr ar sāncensības piegaršu. Viņas pārstāja kontaktēties, kad Eiverija iestājās augstskolā, un neilgi pēc tam Klēra devās projām no pilsētas kopā ar Klintu.

Viņas atjaunoja draudzību tad, kad Klēra ar zēniem pārvācās atpakaļ uz pilsētu. Tobrīd Eiverija nupat bija atvērusi restorānu.

– Grāmatnīcā pirms neilga laika bija ienācis Bekets.

– Par to jāziņo presei!

Klēra uz Eiverijas sarkasmu atbildēja ar smaidu.

– Viņš man piedāvāja aplūkot viesu namu no iekšpuses.

– Tiešām? Es sagatavošu pasūtījumu, un dosimies.

– Es tagad nevaru uz turieni iet. Man jābrauc pakaļ bērniem… – Klēra ielūkojās pulkstenī. – Pēc stundas. Un man vēl jāpastrādā. Varbūt darīsim to rīt, pirms šeit sāksies drūzma?

– Sarunāts. Es te ieradīšos deviņos no rīta, lai iesildītu krāsnis un tamlīdzīgi. Es varētu paņemt pārtraukumu aptuveni desmitos.

– Sarunāts, desmitos. Man jādodas. Darbs, bērni, vakariņas, vanna, filmu vakars.

– Ja vēlies, vari paņemt līdzi mūsu lieliskos spinātu ravioli. Klēra jau grasījās sacīt “nē”, bet saprata, ka tas ir labs veids, kā iemānīt bērniem spinātus un aiztaupīt viņu mātei četrdesmit piecas minūtes darba virtuvē.

– Sarunāts. Paklau, mani vecāki grib paņemt zēnus pie sevis sestdienas vakarā. Mēs varētu pagatavot labas vakariņas, atvērt pudeli vīna un pavadīt vakaru kā pieaugušas sievietes.

– Tā ir laba ideja. Mēs varētu arī uzvilkt glītas kleitiņas un iziet ielās, un uzmeklēt pieaugušus vīriešus, ar kuriem kopā pavadīt vakaru.

– Tā kā es gandrīz visu sestdienu pavadīšu lielveikalā, mēģinot pierunāt trīs zēnus piemērīt jaunus apģērbus, es visdrīzāk nošaušu pirmo vīrieti, kurš mani uzrunās.

– Tad mums būs meiteņu vakars.

– Lieliski.

Eiverija iepakoja ravioli un ierakstīja apmaksas summu Klēras rēķinā.

– Paldies. Tiksimies rīt.

– Klēra, – Eiverija ierunājās, kad Klēra jau bija pie durvīm. – Sestdien es atnesīšu otru pudeli vīna, desertu un savu pidžamu.

– Tas izklausās vēl labāk. Priekš kam man vīrietis, ja man ir tāda draudzene?

Eiverija piekrītoši pacēla gaisā roku, un Klēra iesmējās.

Viņa izgāja laukā pa durvīm un gandrīz saskrējās ar Raideru.

– Divi no trim, – Klēra teica. – Es šodien jau satiku Beku.

Tagad vēl jāatrod Ouens.

– Es dodos pie mammas. Ouens un Beks ir darbnīcā. Es tevi uz turieni aizvedīšu, – viņš pasmīnēja. – Es pasūtīju vakariņas, jo mamma apgalvo, ka esot pārāk karsts, lai stāvētu pie plīts.

Klēra paņēma somu.

– Pilnīgi piekrītu. Nodod viņai sveicienus.

– Sarunāts. Tu labi izskaties, Glītā Klēra. Vai gribi aiziet padejot?

Viņa pasmīnēja un nospieda luksofora pogu.

– Sarunāts. Astoņos atbrauc pakaļ man un maniem puikām.

Klērai paveicās – zaļā gaisma iedegās uzreiz. Viņa pūlējās atcerēties nesenāko reizi, kad viņu kāds vīrietis aicināja uz dejām un runāja nopietni.

Viņai tas neizdevās.

Montgomeriju darbnīca bija tik liela kā māja un atbilstoši iekārtota. Tai bija piebūvēta gara veranda, kas bieži vien bija pieblīvēta ar mēbelēm dažādās atjaunošanas stadijās. Te jau divus gadus stāvēja vairāki apbružāti Adirondaka stila dārza krēsli, kurus bija nepieciešams atjaunot un nokrāsot.

Piebūvē bija sakrautas durvis, logi, vairākas izlietnes, kastēs saliktas flīzes, oļi, saplāksnis un daudzi citi priekšmeti, kas kaut kur savākti vai palikuši pāri pēc remonta un kam nebija vietas citur.

Ouens nespēja izturēt tādu jucekli un reizi vairākos mēnešos visu sakārtoja, bet drīz vien Raiders vai Bekets iemeta kaudzē kaut ko jaunu, un nebija ilgi jāgaida, līdz verandā atkal valdīja haoss.

Ouens bija pārliecināts, ka viņi tā dara apzināti.

Galvenajā darbnīcas telpā tika turēti darba piederumi, darba virsmas, plaukti, vairākas milzīgas darbarīku kastes, kokmateriālu kaudzes, vecas ievārījuma burciņas un kafijas trauki, kuros, kā vēstīja Ouena uzlīmētās etiķetes, glabājās skrūves, naglas un aizbīdņi.

Šeit tika ieturēta vismaz daļēja kārtība, kas gan tik un tā neatbilda Ouena augstajiem standartiem.

Viņi prata sastrādāties. No veca radioaparāta dārdēja rokmūzika, vairāki ventilatori atvairīja karstumu, galda ripzāģis skanēja, kad Bekets sagrieza kārtējo kastaņkoka gabalu. Beketam patika darboties ar koku, pieskarties tam un just tā smaržu. Mātes suns, milzīgais labradora jauktenis, vārdā Atikuss jeb vienkārši Kuss, izstiepās zem ripzāģa galda, lai nosnaustos. Kusa brālis Finčs reizi desmit sekundēs nometa pie Beketa kājām pīkstošu rotaļlietu – beisbola bumbiņu.

Dumiķis gulēja zāģskaidu kaudzē, izslējis kājas gaisā.

Bekets izslēdza zāģi un paskatījās uz priecīgi satraukto Finču.

– Vai izskatās, ka man gribas rotaļāties?

Finčs atkal paņēma bumbu zobos un izspļāva to uz Beketa zābaka. Zinādams, ka suns viņam mieru neliks, Bekets paņēma bumbu un izsvieda to laukā pa darbnīcas ieejas durvīm. Finčs līksmi aizsteidzās tai pakaļ.

– Vai tu ar to roku dari neķītras lietas? – Raiders painteresējās.

Bekets noslaucīja ar suņa siekalām aplipušo roku pret džinsiem.

– Esmu vienlīdz prasmīgs ar abām rokām.

Viņš paņēma nākamo kastaņkoka gabalu, ko Raiders bija nomērījis un iezīmējis. Finčs atsteidzās atpakaļ un nometa bumbu pie Beketa kājām.

Viss atskākās no jauna: Raiders mērīja un iezīmēja koka gabalus, Bekets tos zāģēja, un Ouens, vadoties pēc norādēm uz saplākšņa plāksnēm, lika tos kopā ar līmes un skavu palīdzību.

Šeit tapa divi grāmatu skapji, kuri bija paredzēti izvietošanai pie kamīna viesnīcas topošajā bibliotēkā. Vēl tos vajadzēja noslīpēt un nokrāsot, bet pēc tam ielikt zemāko skapīšu durvis. Kad tiks pabeigts otrais skapis un kamīna dekoratīvā apdare, Ouenam tiks uzticēts darbs, kas prasa īpašu precizitāti.

Visi trīs brāļi bija prasmīgi galdnieki, bet neviens neapšaubīja to, ka Ouens ir vismeistarīgākais.

Bekets izslēdza zāģi, pameta bumbu līksmā neprātā iegrimušajam Finčam un pamanīja, ka ir jau satumsis. Kuss pamodās, nožāvājās un izstaipījās, paberzējās gar Beketa kāju un izgāja ārā.

Pietiek, Bekets nolēma un izņēma no vecā ledusskapja trīs alus pudeles.

– Pulkstenis rāda alus stundu, – viņš paziņoja un pasniedza pudeles brāļiem.

– Piekrītu. – Rajs izspēra suņa nomestu bumbu pa atvērto logu ar tādu pašu precizitāti, kādu vidusskolas laikā demonstrēja futbola laukumā.

Finčs ar lēcienu aiztraucās pakaļ bumbai. Verandā atskanēja kritiena troksnis.

– Vai redzēji? – Bekets iesaucās. – Tas suns ir jucis.

– Tas bija teicams lēciens. – Raiders nolaizīja rokas īkšķi un paberzēja to gar grāmatu skapja sānu. – Glīts koks. Tava ideja par kastaņkoku bija izcila, Bek.

– Tas labi piestāvēs grīdas segumam. Dīvānam jābūt pārvilktam ar ādu, – Bekets nosprieda. – Tam jābūt tumšam, un krēsliem jābūt nedaudz gaišākiem, lai tie kontrastētu ar dīvānu.

– Vienalga. Šodien tika atvestas mammas pasūtītās griestu lampas. – Raiders iedzēra malku alus.

Ouens izvilka telefonu un atzīmēja tajā lampu pienākšanu.

– Vai tu tās apskatīji?

– Es biju nedaudz aizņemts.

Ouens pierakstīja vēl kaut ko.

– Vai tu iezīmēji kastes? Vai ieliki tās noliktavā?

– Jā, jā. Es iezīmēju visas kastes un saliku tās pagrabā zem Vesta. Saņēmām arī ēdamzālei paredzētās griestu lampas un sienu svečturus. Arī tos es jau sagatavoju.

– Man vajadzīgas pavadzīmes.

– Tās ir turpat, pie kastēm.

– Dokumentiem ir jābūt sakārtotiem.

Darbistabā atgriezās Finčs un nometa bumbu uz grīdas, sparīgi vicinādams asti.

– Varbūt viņš to izdarīs vēlreiz? – ieminējās Bekets.

Raiders atkal izspēra bumbu laukā pa logu, un suns aizsteidzās tai pakaļ. Atkal atskanēja kritiena troksnis. Tas piesaistīja Dumiķa uzmanību. Suns piegāja pie loga, uzlika ķepas uz palodzes un pēc brīža sāka rāpties laukā.

– Man vajadzīgs suns, – Ouens teica un malkoja alu, noraudzīdamies, kā Dumiķis tirina pakaļkājas. – Līdzko šis darbiņš būs pabeigts, es dabūšu suni.

Viņi beidza darbu un izgāja ārā, kur vēl piecpadsmit minūšu garumā apsprieda paveicamo un mētāja Finča bumbu. Dārzā un apkārtējā mežā skanēja cikāžu sisināšana un vizēja jāņtārpiņu gaismiņas. Reizi pa reizei sērīgi iekliedzās pūce. Tas Beketam atgādināja tveicīgās vasaras naktis bērnībā, kad visi trīs brāļi joņoja apkārt tikpat nenogurdināmi kā Finčs. Arī tolaik mājā, kas vēl tikai tapa, spīdēja gaisma.

Kad kāds vairākas reizes nospieda gaismas slēdzi, tas bija signāls, ka jānāk mājās – un tas vienmēr likās pārāk ātri.

Bekets šad un tad, mazliet raizējoties, mēdza iedomāties par to, kā māte dzīvo viena pati šeit, mājā meža vidū. Smagajā laikā pēc tēva nāves visi trīs brāļi pārvācās atpakaļ uz šejieni. Pēc pāris mēnešiem māte jau vēlējās, lai viņi dodas projām. Tomēr vēl gada garumā reizi nedēļā kāds no viņiem atrada ieganstu, lai šeit pārnakšņotu.

Patiesību sakot, mātei klājās labi. Viņai bija darbs, māsa, draugi un suņi. Justīne Montgomerija nenīka šajā lielajā namā, viņa šeit baudīja dzīvi.

Raiders norādīja uz māju, kur bija ieslēgts apgaismojums verandā, virtuvē un mātes darbistabā.

– Viņa ir tur un rakņājas internetā.

– Viņai tas labi padodas, – Bekets atzina. – Ja māte neatlicinātu tam laiku un nebūtu apveltīta ar dabas dotu talantu ievērot noderīgas lietas, to nāktos darīt mums.

– Tu to dari tik un tā, – Raiders norādīja. – “Tumšā krāsa un kontrasti”.

– Tā ir daļa no dizaina izstrādes procesa, brālīt.

– Par to runājot, – Ouens ieminējās, – mums joprojām nepieciešamas lampas signalizācijas un izejas zīmju apgaismojumam.

– Es tās jau meklēju un meklēšu tik ilgi, līdz atradīšu kaut ko glītu. – Bekets ielika plaukstas kabatās. – Man jādodas. Rīt varēšu strādāt gandrīz visu dienu, – viņš teica Raideram.

– Paņem līdzi darbarīku jostu.

Bekets brauca mājās; pa kravas automašīnas atvērtajiem logiem salonā pūta vējš. Radiostacija atskaņoja Goo Goo Dolls dziesmu no Beketa vidusskolas laikiem. Domas pievērsās Klērai.

Viņš izvēlējās garāko ceļu mājup, metot līkumu. Protams, ne jau tāpēc, ka šis ceļš veda gar Klēras māju.

Bekets neuzskatīja sevi par izsekotāju.

Viņš samazināja ātrumu, aplūkoja nelielo namu pie pilsētas robežas un ievēroja, ka, tāpat kā viņa ģimenes mājā, arī šeit gaisma bija ieslēgta virtuvē, verandā un dzīvojamā istabā.

Bekets nevarēja izdomāt ieganstu, lai iegrieztos ciemos. Viņš iztēlojās, kā Klēra atpūšas pēc garas darba dienas, lasa grāmatu, skatās televīziju. Pavada laiku vienatnē pēc tam, kad bērni ir iemiguši.

Viņš varētu pieklauvēt pie durvīm. Sveika, es braucu gar tavu māju un redzēju, ka gaisma ir ieslēgta. Ja mājā kaut kas jāsalabo, es varu palīdzēt – manā automašīnā ir darba rīki!

Jēziņ!

Bekets turpināja braukt. Visā viņa pieredzē ar sieviešu dzimuma pārstāvēm Klēra Mērfija Brūstere bija vienīgā, kurai izdevās viņu samulsināt un apreibināt ar savu klātbūtni.

Bekets sev atgādināja, ka viņam padodas attiecību veidošana ar sievietēm, jo viņam sievietēs gluži vienkārši patika viss – viņu izskats, balss, smarža un neparastais domāšanas veids. Beketa sirdi priecēja visas sievietes tieši tādas, kādas viņas bija – no divgadīgām meitenītēm līdz vecmāmiņām.

Sarunas ar sievietēm Beketam nemēdza sagādāt grūtības – izņemot sarunas ar Klēru. Viņš nekad nešaubījās par to, kas būtu jāsaka. Izņemot reizes, kad runāja ar Klēru. Ja Beketam iepatikās kāda sieviete, viņš nevilcinoties spēra pirmo soli. Tikai ne tad, ja bija runa par Klēru.

Patiesību sakot, viņam būtu vieglāk nodibināt attiecības ar kādu citu sievieti, piemēram, Drū māsu. Ar sievieti, kura viņam šķiet pievilcīga, kurai patīk koķetēt, un kura neliktu Beketam pārāk daudz domāt vai pārāk daudz vēlēties.

Pienācis laiks beidzot izmest Klēru un viņas piemīlīgos zēnus no prāta.

Bekets iebrauca stāvlaukumā pie savām mājām un pacēla skatienu uz sava mitekļa tumšajiem logiem.

Viņam vajadzētu doties uz dzīvokli, nedaudz pastrādāt un laicīgi posties gulēt.

Tā vietā Bekets šķērsoja ielu. Viņš bija nolēmis iziet cauri topošajai viesnīcai un apskatīt to, ko šodien paveicis Rajs un darbinieki. Viņš saprata, ka vēl negrib būt viens, un iespēja satikt noslēpumaino viesnīcas iemītnieku šķita patīkamāka par atgriešanos tukšā dzīvoklī.

Klēras mājā Spēka Kareivji devās cīņā pret ļaunajiem spēkiem. Eksplodēja spridzekļi, kareivji lidoja, lēkāja, ripoja pa zemi un devās uzbrukumā. Klēra bija redzējusi šo un neskaitāmas citas filmas par Spēka Kareivjiem tik daudzas reizes, ka varēja noteikt nākamā sprādziena mirkli ar aizvērtām acīm.

Pateicoties tam, Klēra varēja izlikties, ka ir iegrimusi filmas sižetā, un vienlaicīgi prātā pārcilāt turpmākos plānus. Liems bija izstiepies uz dīvāna un ielicis galvu mātei klēpī. Viņa redzēja, ka puisēna acis vēl ir atvērtas, bet skatiens jau kļuvis miegains.

Tātad atlicis pavisam nedaudz.

Harijs gulēja uz grīdas, rokā satvēris sarkano Spēka Kareivi. Tā kā puisēns bija ļoti rāms, Klēra nosprieda, ka viņš jau ir iemidzis. Savukārt Mērfijs, kurš mēdza vēlu iet gulēt un vēlu celties, sēdēja mātei blakus, tikpat modrs un aizgrābts kā pirmajā reizē, kad skatījās šo filmu.

Ja Klēra viņam to ļautu, Mērfijs varētu palikt nomodā līdz pat pusnaktij. Viņa zināja, ka pēc filmas beigām dēls lūgsies atļauju noskatīties vēl vienu.

Klērai šovakar vēl bija jānomaksā rēķini, jāsaloka izmazgātā veļa un pie reizes jāiemet veļas mazgājamā mašīnā vēl viena dvieļu kaudze. Viņai bija jāiesāk jaunās grāmatas lasīšana – tā bija ne tikai izklaide, bet būtiska Klēras darba daļa.

Domājot par visu, kas šodien vēl jāpaveic, Klēra saprata, ka nāksies palikt nomodā līdz pusnaktij.

Pati vien esmu vainīga, ka ļāvu puikām mani pierunāt skatīties divas filmas pēc kārtas.

Tomēr bērnus tas darīja laimīgus, un Klērai bija iespēja pavadīt vakaru kopā ar saviem mazajiem vīriešiem.

Izmazgātā veļa nekur nepazudīs, bet mani zēni drīz vien vairs nebūs sajūsmā par iespēju pavadīt vakaru, skatoties filmu kopā ar mammu, Klēra nodomāja.

Kā jau bija paredzams, līdzko labais uzvarēja ļauno, Mērfija brūno acu skatiens lūdzoši pievērsās mātei. Savādi, Klēra nodomāja. Vienīgi Mērfijs bija mantojis Klinta acu krāsu un mātes gaišos matus.

– Lūdzu, mammu! Es neesmu noguris.

– Tu jau redzēji divas filmas, pietiks. – To sakot, Klēra satvēra dēla degunu.

Viņa glītā, vasaras raibumu nosētā sejiņa ar strupo degunu izmisumā saviebās.

– Lūdzu, tikai vienu!

Mērfijs izklausījās kā badacietējs, kurš diedelē sakaltušas maizes garoziņu.

– Mērfij, gulētiešanas laiks pienāca jau sen. – Kad puisēns pavēra muti, Klēra brīdinoši pacēla gaisā pirkstu. – Ja tu grasies čīkstēt, es to pieminēšu nākamajā filmu vakarā. Nāc nu, aizej uz tualeti.

– Man nevajag uz tualeti.

– Aizej tik un tā.

Mērfijs aizvilkās projām kā uz nāvi notiesātais, un Klēra pievērsās Liemam. Viņa paņēma dēlu rokās, un puisēna galva atslīga uz mātes pleca. Klēra ievēroja arī Liema matus – biezas, zeltaini brūnas cirtas, kas smaržoja pēc šampūna. Viņa uznesa puisēnu augšup pa kāpnēm un iegāja vannas istabā. Tur Mērfijs, kuram “nevajadzēja” uz tualeti, dungodams iztukšoja urīnpūšļa saturu podā.

– Atstāj vāku atvērtu, nenolaid ūdeni.

– Ūdens vienmēr jānolaiž, tu tā teici.

– Jā, bet tagad podu lietos Liems. Ej gultā, bērniņ. Es tūlīt pie tevis atnākšu.

Pieredzes mācīta, Klēra veikli nolika Liemu uz kājām, ar vienu roku turēja viņu stāvus un ar otru novilka pidžamas bikses.

– Dēls, laiks pačurāt.

– Labi. – Viņš līgojās, un Klērai nācās palīdzēt puisēnam trāpīt mērķī, lai viņš nenolaistītu sienas.

Viņa uzvilka Liemam bikses un grasījās pavadīt viņu līdz gultai, bet puisēns pagriezās un pastiepa rokas uz augšu.

Klēra aiznesa Liemu uz guļamistabu. Viņa noguldīja dēlu divstāvu gultas apakšējā stāvā. Mērfijs apgūlās otras divstāvu gultas apakšējā stāvā un ieritinājās zem segas, apskāvis mīksto rotaļlietu.

– Es tūlīt atgriezīšos, – Klēra nočukstēja, – aiziešu pēc Harija.

Viņa aizveda Hariju līdz vannas istabai. Tā kā puisēns nesen bija sapratis, ka mamma ir meitene, un meitenes nedrīkst atrasties vannas istabā, kad tur ir viņš, Klērai nācās palikt ārpusē.

Viņa pārliecinājās par to, ka Harijs ir puslīdz pamodies un spēs noturēties kājās, un izgāja ārā. Klēra sarāvās, kad tualetes poda vāks ar troksni nokrita atpakaļ vietā, un sagaidīja tekošā ūdens radīto troksni.

Harijs iznāca no vannas istabas.

– Automašīnā ir zilas vardes.

– Hmm… – Klēra zināja, ka viņas dēls bieži mēdz redzēt spilgtus sapņus, tāpēc aizvadīja viņu līdz gultai. – Man patīk zilā krāsa. Kāp nu iekšā.

– Sarkanā varde sēž pie stūres.

– Tā droši vien ir visvecākā no vardēm.

Klēra noskūpstīja dēlu uz vaiga – viņš jau bija iesnaudies –, piegāja pie Liema un noskūpstīja arī viņu, pagriezās un pieliecās pie Mērfija.

– Aizver acis.

– Es neesmu noguris.

– Aizver acis tik un tā. Varbūt tu arī redzēsi Harija sapni par zilajām vardēm. Sarkanā varde sēž pie stūres.

– Vai tur ir arī suņi?

– Ja vēlies, tad viņi tur būs. Arlabunakti.

– Arlabunakti. Vai mēs varam nopirkt sunīti?

– Pagaidām pietiks ar to, ka redzēsi suni sapnī.

Klēra vēl pēdējo reizi paraudzījās uz saviem mīļajiem zēniem. Viņi gulēja, Zirnekļcilvēka nakts lampiņas gaismas apspīdēti.

Pēc tam viņa devās uz apakšstāvu, lai ķertos pie ieplānotajiem darbiem.

Neilgi pēc pusnakts Klēra iemiga pie ieslēgtas gaismas ar grāmatu rokās. Viņa sapņoja par zilām vardēm un sarkanu vardi pie automašīnas stūres, par violetiem un zaļiem suņiem. Kad Klēra uz brīdi pamodās, lai izslēgtu lampu, viņa atcerējās, ka sapnī redzējusi arī Beketu Montgomeriju, kurš viņai uzsmaidīja.