Читать книгу Otrā iespēja - Nora Robertsa - Страница 6

Klēra šķērsoja Galveno ielu, apbruņojusies ar piezīmju grāmatiņu. Istabu aprakstu veidošana neprasa daudz laika un pūļu, tomēr Klērai patika justies noderīgai, pat ja viņai bija iedalīta pavisam maza loma viesnīcas tapšanā. Papildus tam viņai bija lūgts palīdzēt arī izvēlēties un sagādāt grāmatas un filmas diskos.

Klēra prātoja, kāda izskatīsies viesnīcas bibliotēka. Viņa cerēja, ka tur būs kamīns. Ja būšu pietiekami uzstājīga, varbūt man ļaus bibliotēku iekārtot.

Klēra iegāja viesnīcā no pagalma puses un izdzirdēja āmuru klaudzienus, zāģu dūkšanu un atbalsis. Viņa dzirdēja nepiespiesti izrunātus vārdus: “Izdrāz sevi, Maik!”. Tiem sekoja atbilde: “Labprāt, bet tava māsa par to iepriekšējā naktī jau parūpējās.”

Atskanēja smiekli, un parādījās Bekets.

Viņš apstājās, skatījās uz Klēru un izelpoja.

– Ēkā ir dāma, – viņš iesaucās. – Atvaino.

– Tas nekas. Biju domājusi, ka ēkā vienmēr ir pa kādai dāmai.

– Mamma un Karolī darbojas trešajā stāvā, un viņas pie šādām runām ir jau pieradušas. Labi, tātad…

Bekets šķita izklaidīgs un aizņemts, un nedaudz apjucis.

– Ja esmu ieradusies nelaikā, es varu…

– Nē, es tikai nomainu runas režīmu. Varam sākt šeit.

Klēra izjuta atvieglojumu par to, ka nenāksies atlikt patīkamās nodarbes uz vēlāku laiku. Viņa pagriezās un aplūkoja apkārtni.

– Kas ir “šeit”?

– Tu šobrīd atrodies foajē. Ieejas durvis tiks iestiklotas, un no tām pavērsies skats uz pagalmu. Šeit būs flīžu grīda ar jauku rakstu, telpas vidū tiks izvietots paklājs ar nolūku izcelt lielo, apaļo galdu zem lustras. Tā izstaros mūsdienīgu, patīkamu gaismu un izskatīsies kā balta stikla gabalu sakausējums. Mamma vēlas, lai uz galda vienmēr būtu puķes ar lieliem, spilgtiem ziediem. Šeit tiks novietoti daži atpūtas krēsli.

– Es ceru, ka ķieģeļu siena netiks aizklāta.

– Tieši tā. Krēsli un flīzes tiks ieturētas Francijas stilā. Krēsliem būs zaļš tapsējums un bronzas kniedes: raupja stila un Francijas stila apvienojums. Mamma joprojām nav izlēmusi, kāds būs galds. Iespējams, mēs stūrī noliksim vēl vienu krēslu, un kaut kas būs jāpieliek arī pie pretējās sienas.

Klēra aplūkoja telpu un mēģināja iztēloties nupat dzirdēto.

– Tur varētu novietot nelielu bufeti.

– Jā, iespējams. Par gleznām mums vēl jāvienojas, bet mēs noteikti izvēlēsimies vietējo mākslinieku darinājumus. Mūsu rīcībā jau ir saraksts ar māksliniekiem un viņu radītajām gleznām, kuras tiks izvietotas istabās, kā arī gleznu cenas.

– Tā ir lieliska doma. – Klēra nosprieda, ka Bekets steidzas, jo visu sakāmo viņš nobēra ļoti strauji. Viņa ātri pierakstīja. – Tātad šī ir caurstaigājama telpa? Vieta, kur pasēdēt un iedzert tasi kafijas vai tējas, vai pat glāzi vīna? Tu nepieminēji uzņemšanas galdu vai leti, tāpēc…

– Uzņemšanas telpa būs tur. Ieeja viesnīcā būs tieši blakus ietvei. Es tev visu parādīšu. Nogriežamies pa kreisi un nokļūstam atpūtas telpā. – Bekets ar žestu norādīja uz īsu gaiteni. – Šobrīd tā ir piekrauta ar darbarīkiem un celtniecības materiāliem. Telpa ir gara un pašaura.

– Atpūtas telpa ir paredzēta atpūtai?

– Tā ir paredzēta kā vieta, kur patīkami pavadīt laiku. Šejienes atmosfēra līdzināsies mūsdienīgam krodziņam. Mēs šeit izvietosim ādas dīvānu un krēslus. Pie krēsliem tiks piestumti lieli, ērti kāju balsti ar riteņiem. Mamma tos izvēlējās dzeltenā krāsā.

Pirmo reizi tikšanās gaitā Bekets pasmaidīja un šķietami atslāba.

– Biju cerējis, ka Rajs vedīs viņu pie prāta.

– Dzeltens kā sviests, sviesta krāsas dīvāns. – Klēra mēģināja iztēloties dzeltenas ādas dīvānu savās mājās, iedomājās bērnus un saprata, ka tas nebūtu iespējams. – Dīvāns droši vien izskatīsies fantastiski.

– Māte un Karolī apgalvo, ka tas piešķirs atpūtas telpai izsmalcināta kroga pieskaņu. Mēs šeit novietosim arī galdu kāršu vai galda spēlēm, un pie tā noliksim ādas klubkrēslus zaļā krāsā, – Bekets turpināja. – Te būs trīsdesmit divu collu plakanekrāna televizors. Trīs griestu lampas ar organiskā stikla abažūriem ozollapu rakstā. Mēs vēl neesam vienojušies par detaļām.

– Es apbrīnoju faktu, ka esat jau tik daudz paveikuši un spējat izplānot mēbeļu izvietojumu brīdī, kad telpas vēl tiek remontētas. – Klēra runājot šo to pierakstīja piezīmju grāmatiņā. – Bija jau nojaušams, ka Justīne nevēlēsies raibus un rūtainus rakstus.

– Viņa vēlas izveidot noslīpētu un spožu dārgakmeni.

Mēs palīdzēsim viņai to izdarīt.

Klēra aizkustinājumā pacēla skatienu.

– Jūs esat tik labi pret māti, jūs visi trīs. Es gribētu, lai man ar dēliem ir tādas attiecības: mīlestība, kopīga darbošanās, sapratne.

– Es esmu redzējis tevi kopā ar zēniem. Manuprāt, tas viss jums jau ir.

– Reizēm es jūtos kā cirka mākslinieks, kurš apmāca dēmonus. Varu derēt, ka tava māte savulaik jutās tāpat.

– Ja tu viņai par to jautātu, viņa droši vien atbildētu, ka jūtas tā joprojām.

– To zināt ir patīkami un biedējoši vienlaikus.

Jā, Bekets izskatījās aizņemts, izklaidīgs – un arī patiesi pievilcīgs.

Tomēr Klēra bija kļūdījusies, domās nodēvējot viņu par apjukušu. Bekets pārzināja katru Montgomeriju ģimenes veidotā dārgakmens šķautni.

Klēra atcerējās pirms neilga laika redzēto sapni, kurā bija arī Bekets, un piesarkusi aizgriezās.

– Kas būs tur?

– Tur būs istaba cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī ieeja ēdamistabā.

– Kura ir istaba cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

– Margaritas un Persija istaba.

– “Tīruma pavirza”. Francijas noskaņa. – Klēra pārlūkoja lapas piezīmju grāmatiņā. Pieliecis galvu, Bekets ievēroja, ka vairāku rindkopu virsraksti ir istabu nosaukumi. – Vai drīkstu paskatīties?

– Tu vari mēģināt. Arī tur ir pilns ar būvmateriāliem. Margaritas un Persija istaba ir vismazākā, – Bekets paskaidroja, vedot Klēru caur šauro gaiteni. – Mums nācās izpētīt apbūves teritoriju un izdomāt, kā pielāgot šo vietu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šobrīd esam nolēmuši istabā ievietot divas lielās gultas, starp kurām noliksim naktsskapīti; apgaismojumu nodrošinās liela, veca, grezna lampa, kas savulaik piederēja manai vecmāmiņai.

– Jūs istabās liksiet ģimenei piederošus priekšmetus? – Tikai tur, kur tie iederēsies. To pieprasīja mamma.

– Manuprāt, iecere ievietot istabās kaut ko īpašu, ir vienkārši lieliska. Vai gultas tiks novietotas pie logiem?

– Tieši tā. Galvgalī būs augsti, izrotāti galvas balsti, lai netraucētu privātumu. Kājgalī tiks novietoti ar smalku audumu pārvilkti polsterēti soliņi, gultas būs pārklātas ar glītiem pārvalkiem. Pie šīs sienas novietosim lielu, krāšņu spoguli. Sienas būs krēmkrāsā, ar līstēm stūros, griesti būs gaiši zilā krāsā.

– Zili griesti. – Klērai tas nez kādēļ šķita ārkārtīgi romantiski. Viņa prātoja, kāpēc ne reizi nav iedomājusies nokrāsot griestus citā krāsā kā vien baltā.

Iespējams, ka romantika viņai ir piemirsusies.

– Izklausās ļoti “franciski”. Es vēl neesmu interesējusies par gultasveļu.

– Pēc ilgām un reizēm arī kaismīgām pārrunām mēs nolēmām iegādāties dārgus palagus spoži baltā vai dabīgi baltā krāsā, atkarībā no istabas. Gultās tiks ieklātas dūnu segas, ko pārklāsim ar vēl vienu palagu, nevis segu vai pārsegu. Būs daudz spilvenu, kas ievietoti lina spilvendrānās neitrālā krāsā, iespējams, arī virsmatrači, kā arī kašmira pledi.

– Kašmira pledi? Es noteikti pieteikšos uz kādu no istabām. Pāva spalvas!

– Vai tas ir kaut kāds lāsts?

– Kaut kur jānovieto pāva spalvas. Es zinu, ka tās nes nelaimi, bet tās ļoti piestāv Francijas stilam un ir krāšņas.

– Mēģināšu atcerēties, ka jāiegādājas pāva spalvas. Šī istaba sagādā visvairāk galvassāpju, tomēr domāju, ka mēs tiksim galā.

– Man te patīk jau tagad. Kur būs vannas istaba? – Klēra ar grūtībām iekļuva istabā, pārkāpjot spaiņiem un dažādiem lūžņiem.

– Uzmanies, – Bekets brīdināja un saņēma viņu aiz elkoņa. – Šeit nebūs vannas, bet būs liela luksusa dušas telpa. Dušas uzgaļi, masāžas uzgaļi būs no MB.

– “MB”?

– Atvaino, tas nozīmē “matēta bronza”. No tās gatavoti priekšmeti būs visās publiskajās telpās. Liela un skaista kristāla izlietne uz dzelzs balsta. Flīzes krēmkrāsā un gaiša zelta krāsā ar karaliskās lilijas elementiem.

– Tieši tā, mais oui, – Klēra atbildēja. To izdzirdējis, Bekets pasmīnēja.

– Es atradu dzelzs plauktiņus. Pieejamība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un nelielā telpa uzliek dažus ierobežojumus.

– Tā nevajadzētu teikt. Labāk izklausīsies: “Īpašām vajadzībām nepieciešamas īpašas ērtības. Vēsturiska laikmeta krāšņums un ērtības… Nē, baudas. Visas mūsdienu baudas.”

Klēra sāka pierakstīt teikto piezīmju grāmatiņā, atkāpās un atdūrās pret grēdā sakrautām krāsas kārbām.

– Uzmanies! – Bekets aplika roku ap viņas vidukli, un Klēra satvēra viņa plaukstu, lai nenokristu.

Jau otro reizi dienas laikā viņi stāvēja tuvu blakus, viņu augumi saskārās un skatieni satikās. Tomēr šoreiz telpā bija blāvs apgaismojums, ko radīja zilā celtniecības plēve. Tas līdzinājās mēnessgaismai.

Viņš mani tur, Klēra nodomāja un juta, kā sareibst galva. Viņu turēja vīrietis, viņu turēja Bekets, un darīja to citādi, kā to darītu draugs vai izpalīdzēt gribošs cilvēks. Bekets viņu turēja tā, ka Klēra dziļi sevī sajuta kaut ko neparastu, ilgu, lēnu vēja pūsmu.

Tā bija iekāre.

Iekāre pārņēma Klēras ķermeni kā spēcīgs vilnis, ieraugot, kā Beketa skatiens noslīd un uzkavējas pie viņas lūpām. Viņa sajuta sausserža aromātu. Mēnessgaisma un sausseržu smarža.

Klēra pieliecās tuvāk, iztēlojoties pirmo pieskārienu, pirmo skūpstu, pirmo…

Bekets ielūkojās viņas acīs, un Klēra piepeši attapās kā savādā sapnī.

Ak Dievs, es gandrīz…

– Man jāatgriežas veikalā, – viņa iepīkstējās. – Man ir… Man ir darīšanas.

– Man arī. – Bekets atkāpās no viņas kā no atkailināta vada. – Man ir darīšanas.

– Labi. – Klēra izsteidzās no istabas, no maldu mēnessgaismas un vasaras vīna smaržas. – Tātad…

– Tātad… – Bekets ielika rokas kabatās.

Drošāk būs, ja rokas paliks tur, Klēra nodomāja, citādi es viņam atkal uzklupšu.

– Es padomāšu par istabām, kuras jau esmu apskatījusi.

– Lieliski. Es tev varu iedot mapi. Mums ir mape ar apgaismojuma, mēbeļu un vannas istabas piederumu rasējumiem un fotogrāfijām, un tamlīdzīgi. Vienai mapei jāpaliek šeit, bet otra ir manā dzīvoklī. Tu vari to aizņemties uz dažām dienām.

– Labi, – Klēra ievilka elpu un atslāba, – es to labprāt aplūkošu.

– Es varu mapi ienest grāmatnīcā vai tavās mājās.

– Jā, der abi varianti.

– Tu vari atkal atnākt uz šejieni brīvā brīdī, ja vēlies aplūkot telpas. Ja manis te nebūs, tev palīdzēs Ouens vai Rajs.

– Labi, tas ir labi. Es nu došos. Mana māte drīz ievedīs zēnus veikalā, un man vēl ir… šis tas darāms.

– Tad nu uz tikšanos.

– Jā.

Bekets vēroja Klēru aizejam, nogaidīja, līdz viņa aizvēra durvis, un savilka plaukstas dūrēs.

– Idiots, – viņš nomurmināja, – tu esi nolāpīts idiots.

Bekets bija Klēru tā pārbiedējis, ka viņa aizbēga projām. Tas notika tikai tāpēc, ka viņš gribēja… Viņš gluži vienkārši gribēja…

Māte mēdza teikt Beketam un viņa brāļiem, ka viņi ir pietiekami pieauguši, lai iegribas nespētu viņiem kaitēt.

Tomēr iegribas bija kaitīgas – tās iegribas, kas atstāja nepatīkama tukšuma sajūtu vēderā.

Bekets nolēma vairākas dienas turēties no Klēras pa gabalu, nogaidīt, līdz šīs izjūtas pazūd. Nogaidīt tik ilgi, līdz Klēra atkal jutīsies labi viņa klātbūtnē. Mapi Klērai nogādās kāds cits.

Beketa iegribas spēja viņam kaitēt, tomēr viņš bija pietiekami pieaudzis, lai tās kontrolētu.

Viņš atkal sajuta sausserža aromātu un, šķiet, arī sadzirdēja klusus sievietes smieklus.

– Nemaz nemēģini!

Bekets smagiem soļiem dusmīgi uzkāpa augšstāvā, lai varētu kliegt uz strādniekiem.

Klēra nebija gatava atgriezties veikalā un runāt ar savām darbiniecēm, tāpēc viņa devās uz Vesta restorānu. Aiz letes stāvēja Frenija, Eiverijas palīdze. Viņa lika sieru uz picas un uzsmaidīja Klērai.

– Sveika, Klēra. Kur mani pielūdzēji?

– Pie manas mammas. Vai Eiverija ir šeit?

– Viņa ir darbinieku telpā. Vai kaut kas noticis?

Ak Dievs, kā es izskatos?

– Nē, nekas nav noticis. Es tikai… tikai vēlos aprunāties ar priekšnieci.

Klēra izlikās mierīga, cik vien labi spēja, un iegāja apmeklētājiem slēgtajā virtuves telpā, kur Eiverija dalīja svaigi samīcītu mīklu. Trauku mazgātājs Stīvs grabinājās lielajās izlietnēs, un viesmīle izcēla stikla galda piederumus no režģa.

– Man ar tevi jāparunā, līdzko tev būs brīvs brīdis.

– Runā. Manas ausis šobrīd nav nodarbinātas. – Eiverija uzmeta Klērai skatienu. – Ak, man ir skaidrs, kāda būs mūsu runāšana. Man nepieciešamas vēl piecas minūtes. Aizej līdz ledusskapim un paņem kaut ko vēsu mums abām. Man jebkurā gadījumā ir vajadzīgs šis tas no apakšstāva.

– Es noiešu apakšstāvā un gaidīšu tevi.

Klēra paņēma vairākas kārbas ar ingveralu un devās lejup pa kāpnēm. Viņa nokļuva ārā, nokāpa ēkas apakšstāvā – viņa dzirdēja pagalmā stāvošo cilvēku sarunas un smieklus – un iegāja pagrabā ar zemiem griestiem, kur bija sakrautas kastes ar atspirdzinošiem dzērieniem, alus un vīna pudelēm. Vēsi, viņa nodomāja. Šeit ir vēsi. Klēra atvēra kārbu ar ingveralu un iedzēra lielu malku.

Mēnessgaisma un sausseržu smarža, viņa ar riebumu atcerējās. Kārtējā pasaka, ko izgudrojis viņas prāts. Es esmu pieaugusi sieviete un triju bērnu māte, es esmu gana prātīga.

Tomēr Klēra saprata, ka nekad iepriekš nebija ievērojusi Beketa spēcīgo un skaisti veidoto muti. Viņš bija brīnišķīgs, kā jau visi Montgomeriju brāļi. Tomēr Klēra nebija ievērojusi Beketa skaistās, zilās acis mēnessgaismā…

– Nekādas mēnessgaismas nebija, muļķe! Mēs stāvējām daļēji izremontētā istabā, piekrautā ar krāsu kārbām, drazu un celtniecības plēvēm. Saņemies!

Klēra bija ļāvusi sev iegrimt romantiskās domās, tas arī viss. Sviesta krāsas dīvāns, zili griesti, pāva spalvas un kašmira pledi.

Viss viesnīcā redzētais bija tik izsmalcināts, tik ļoti atšķirīgs no Klēras praktiskās, taupīgās, bērniem drošās ikdienas. Patiesībā jau viņa neko sliktu nebija izdarījusi. Vēlme nav tas pats, kas rīcība.

Klēra soļoja pa pagrabtelpu un sarāvās, kad atvērās durvis.

– Kas noticis? – jautāja Eiverija. – Tu izskaties tā, it kā tev uz pēdām būtu visa pilsētas policija.

– Es gandrīz noskūpstīju Beketu.

– Par to tevi nedrīkst apcietināt. – Eiverija paņēma ingveralu. – Kā, kur un kāpēc tikai “gandrīz”?

– Es aizgāju uz viesnīcu, lai aplūkotu vēl dažas istabas, mēs stāvējām Margaritas un Persija istabā…

– “O – la – lā”!

– Eiverija, izbeidz! Es runāju nopietni.

– To es redzu, mīļā, bet fakts, ka tu gandrīz noskūpstīji ļoti izskatīgu un brīvu vīrieti, kurš ir tevī iemīlējies, nav nekāda nelaime.

– Viņš nav manī iemīlējies.

Eiverija iedzēra malku ingveralus un papurināja galvu.

– Es tev nepiekrītu. Turpini.

– Vienkārši… Istaba bija pilna ar drazu, es aiz kaut kā aizķēros, paklupu, un Bekets pastiepās, lai mani noturētu.

– Aiz kā viņš tevi turēja?

Klēra atgāza galvu un pievērsa skatienu griestiem.

– Kāpēc es ar tevi runāju?

– Ar kuru citu tu runāsi? Aiz kā viņš tevi satvēra? Vai viņš satvēra tavu plaukstu, roku, dibenu?

– Vidukli. Viņš aplika roku ap manu vidukli, un es… Es nezinu, kas īsti notika, bet mēs stāvējām, es skatījos uz viņa lūpām, un tur bija savāds apgaismojums, un sausseržu smarža.

– Sausseržu smarža? – Eiverija saausījās. – Tu sastapi spoku.

– Nesastapu vis, jo spoki neeksistē.

– Tu sajuti sausserža aromātu.

– Man šķiet, ka es to sajutu. Es gluži vienkārši apjuku. Tā bija istaba ar romantisku gaisotni – spriežot pēc Beketa apraksta –, tur bija neparasts apgaismojums, un es sajutu… Es sajutu to, ko nebiju jutusi ļoti, ļoti sen. Es nedomāju, es vienkārši ļāvos.

– Tu teici “gandrīz”.

– Tieši pirms skūpsta Bekets uz mani paraudzījās tā, it kā es būtu iespērusi pa viņa kājstarpi. Viņš izskatījās apdullis. – Pat tagad, runājot ar Eiveriju, Klēra no jauna sajuta iekāres vilni. – Es aprāvos, un mēs abi sākām taisnoties. Pēc tam viņš kļuva atturīgs, it kā es būtu indīga. Es apkaunoju viņu un sevi.

– Es domāju, ka tad, ja tu būtu ļāvusies skūpstam, neviens no jums nejustos apkaunots. Tā vietā, lai atskrietu uz šejieni tādā paskatā, it kā tu nupat būtu aplaupījusi kādu vecenīti, tu būtu atdejojusi uz šejieni dziedot.

Kāpēc es to apspriežu ar Eiveriju?

– Pirmkārt, Bekets ir mans draugs, bet… Nē, pirmkārt, es nevaru atļauties dejas un dziesmas. Manā dzīvē svarīgākie ir mani puikas un mans uzņēmums.

– Tā tam arī būtu jābūt, un tas nekādā veidā netraucē tam, ko turpmāk dēvēsim par dejām un dziesmām. – No Eiverijas sejas nozuda ķircinošais smaids, un viņa noglāstīja Klēras roku. – Jēziņ, Klēra, tava dzīve nav beigusies. Tev ir tiesības dejot un dziedāt, sevišķi kopā ar vīrieti, kurš tev patīk un kuram tu uzticies. Tu kaut ko sajuti, un tas ir zīmīgi.

– Iespējams. Tomēr tagad, to visu apdomājot, es sapratu, ka rīkojos romantiskas noskaņas iespaidā. Acu priekšā bija topošais istabas interjers, apgaismojums, maldinošā smarža un pieskārieni. Viss nokārtosies, – Klēra nosprieda. – Bekets nav tāds vīrietis, kurš uztvertu šādu atgadījumu pārlieku nopietni. Viss notika tik ātri, ka viņš par to visdrīzāk ir jau aizmirsis.

Eiverija ierunājās, bet nolēma neizpaust savu viedokli. Pagaidām.

– Istabas būs brīnišķīgas, un Bekets man aizdos mapi ar rasējumiem un fotogrāfijām. Es to iedošu Houpai, kad viņa šeit ieradīsies. Eiverija, viņa nepiekristu šim piedāvājumam tikai tad, ja būtu pavisam jukusi.

– Piekrītu, – Eiverija atbildēja un domās nosprieda, ka viņai ir savādas draudzenes.

Bekets nolēma kādu laiku likt Klēru mierā, lai viņa nenojaustu, ka viņš mēdz domāt par to Mirkli. Viņš nosūtīja vienu no strādniekiem uz grāmatnīcu ar mapi un vēstījumu, ka Bekets savāks mapi pēc dažām dienām un ka Klēra var to pārlūkot nesteidzoties.

Vairākus rītus pēc kārtas Bekets atteicās no ierastā grāmatnīcas apmeklējuma un pavadīja darba laiku viesnīcā un citā projektā netālu esošajā Šārpsburgā. Kad Bekets atgriezās Būnsboro, strādnieki jau bija pabeiguši dienas darbu, un viņa brāļi gatavojās slēgt viesnīcu.

– Tu esi ieradies tieši laikā. – Raiders pienāca pie Beketa. Viņam sekoja Dumiķis. – Mēs gatavojamies sanāksmei restorānā, kur dzersim alu un ēdīsim picu.

– Tādas sanāksmes man patīk vislabāk. Vai jūs jau esat runājuši ar Eiverijas draudzeni? – Bekets jautāja Ouenam.

– Jā. Ja gribi uzzināt sīkumus, tev jāmaksā par alu.

– Es maksāju par alu iepriekšējā tikšanās reizē.

– Es maksāju par alu iepriekšējā tikšanās reizē, – Raiders izlaboja viņa teikto.

– Viņš maksāja par alu iepriekšējā tikšanās reizē, – Ouens ar īkšķi norādīja uz Raideru.

– Iespējams. – Bekets mēģināja atcerēties iepriekšējo tikšanās reizi, kopā ar brāļiem soļojot pa ietvi. – Kad tu pēdējoreiz maksāji par alu?

Ouens apmierināti pasmaidīja un ar pirkstu uzsita pa saules brillēm.

– Es drīkstu izlaist sešus gājienus, jo sarūpēju automašīnu ar pacēlāju. Man atlikuši vēl divi gājieni.

Bekets atcerējās lēmumu, kas tika pieņemts pēc tam, kad Ouenam izdevās noslēgt izdevīgu līgumu par lietotas automašīnas ar pacēlāju iegādi. Šī ierīce ļāva ietaupīt daudz laika un pūļu. Bekets ierunājās, bet apklusa. Ja Ouens apgalvoja, ka viņam atlikuši vēl divi gājieni, Bekets negrasījās to apstrīdēt.

Šķērsojot ielu, Bekets uzmeta skatienu grāmatnīcai, pavirši ieklausoties brāļu sarunās par ūdens sildītājiem. Vēl viena diena, viņš nolēma. Vēl vienas dienas garumā viņš turēsies no Klēras pa gabalu, ļaus viņai pārlūkot mapes saturu un cerēs, ka viss atgriezīsies iepriekšējās, draudzīgajās sliedēs.

Mirklim jāizgaist kā nebijušam.

Tomēr tas bija noticis, un kā vēl.

– Vai tev ir iebildumi pret tādu plānu? – Raiders jautāja.

– Ko? Nē.

– Tad pārstāj izskatīties tik saīdzis. – Raiders piesēja suni pie ieejas restorānā. – Es tev atnesīšu vakariņas, – viņš apsolīja sunim un atvēra durvis.

Brāļi ieradās restorānā Vesta pašā vakariņu laika sākumā. Pie galdiņiem sēdēja ģimenes un pusaudžu bariņi, daži pārīši mielojās ar pastu vai pētīja ēdienkarti, pie letes sēdēja vairāki ierastie apmeklētāji un gaidīja darba dienas beigu alus kausu.

Brāļi Montgomeriji sasveicinājās ar klātesošajiem.

– Pasūti man Heineken, – Ouens pavēlēja un devās apmeklētājiem slēgtās virtuves virzienā.

– Apsēdīsimies tālāk no ieejas, – ierosināja Raiders. – Ja apsēdīsimies šeit, būsim spiesti sarunāties ar visiem pārējiem viesiem.

– Labi. – Bekets notvēra viesmīli, pasūtīja alu un pa gaiteni devās uz ēdamzāli. Pie videospēļu automāta stāvēja divi vidusskolēni un apbēra viens otru ar apvainojumiem.

– Flīzes ir izsūtītas, – Raiders paziņoja, kad Bekets apsēdās viņam blakus pie galda, – vismaz lielākā daļa. Dažu veidu flīzes jāpagaida ilgāk. Piegāde ir paredzēta pēc divām nedēļām. Ouens ar uzņēmuma pārstāvi apsprieda flīzēšanu. Viņi var to uzsākt nākamās nedēļas beigās, ja pašreizējais darbs ritēs pēc plāna. Pretējā gadījumā viņi uzsāks darbu aiznākamās nedēļas sākumā.

– Tas mums der.

– Es gribu, lai pārējā grīdas seguma ieklāšana tiktu sākta uzreiz pēc flīzēšanas. Šis karstums kādudien beigsies. Mēs varam norīkot strādniekus pie sētas celšanas un sākt ārējās apdares krāsošanu.

Ouens apsēdās pie galda brīdī, kad viesmīle atnesa alu.

– Vai esat gatavi pasūtīt ēdienu? – viņa jautāja. – Es gribu “Kareivja” picu, – Raiders paziņoja.

– Es negribu ēst tādu daudzumu gaļas, – Ouens papurināja galvu un iedzēra alus malku.

– Vārgulis!

– Savu artēriju aizķepinātāju vari ēst pats, – Bekets teica un paskatījās uz Ouenu. – Vai ņemsim picu ar desu un asajiem pipariem uz pusēm?

– Sarunāts. Vēl gribu arī krabju gaļas bumbiņas.

– Labi. Kā sokas darbi viesnīcā?

– Virzāmies uz priekšu, – Ouens atbildēja viesmīlei.

Viņa norādīja uz Ouenu ar zīmuli.

– Vai celtniecības plēve tiks noņemta drīz?

– Iespējams.

– Ķircinātājs! – viesmīle iesaucās un aizgāja.

– Plēve rosina cilvēkos cerības, ko mēs varam arī nespēt piepildīt, – Bekets norādīja.

Raiders paraustīja plecus.

– Plēve ir paredzēta tam, lai neļautu celtniecības atkritumiem krist uz ielas un lai strādniekiem nebūtu jāstrādā karstumā. Pastāsti viņam par “Lielpilsētas princesi”.

– Houpa Boumonta, – Ouens ierunājās. – Viņa ir gudra un atjautīga. Viņa uzdeva tieši tādus jautājumus, kādus es gaidīju, un painteresējās arī par tādām lietām, par kurām iepriekš nebiju iedomājies un kuras vēl neesam nokārtojuši.

Houpai ir seksīga balss – zema un samtaina. Jauki.

– Seksīga balss? Es pieņemu viņu darbā, – Raiders apsēdās pie galda ar alus kausu rokā.

– Tu priecājies tikai tāpēc, ka mums, šķiet, nāksies pieņemt darbā cilvēku no citas pilsētas.

– Būtu jau jauki, ja visi mūsu darbinieki būtu vietējie, – Bekets uzjautrinājās, – tomēr svarīgāk ir nolīgt kādu, kurš ir labs sava amata pratējs. Ja Houpa pieņems darba piedāvājumu un pārcelsies uz šejieni, pēc desmit vai divdesmit gadiem viņa jau būs pilntiesīga Būnsboro iedzīvotāja.

– Mēs satiksim Houpu sestdienas rītā, pēc tam viss būs skaidrs, – Ouens turpināja. – Mēs parādīsim viņai viesnīcu. Es internetā atradu informāciju par Houpu. – Viņš izņēma no portfeļa vairākas papīra lapas un izdalīja tās brāļiem. – Šeit aprakstītas Houpas un viņas aizgājušā vīrieša kopīgās publiskās darīšanas. Te ir Washingtonian raksts par viesnīcu, šis tas par pašu Houpu, daži citāti. Rajs viņu nodēvēja par Lielpilsētas princesi, jo Houpa ir dzimusi Filadelfijā un tur savulaik ieguva vairākus apbalvojumus skaistumkonkursos.

Bekets grasījās aplūkot dokumentus, bet piepeši izdzirdēja soļu dipoņu. Klēras trīs zēni iebrāzās restorānā kā no cietuma izbēguši noziedznieki. Aizelsušies viņi pļāpāja par videospēļu automātiem, līdz Harijs ieraudzīja brāļus Montgomerijus.

– Čau! Čau! Mums visiem ir pa dolāram.

– Vai varat man tos aizdot?

Liems iesmējās.

– Mums jānopērk pica un jāspēlē videospēles.

Mērfijs piegāja pie brāļu galda un viņus aplūkoja.

– Jūs arī varat spēlēt, ja vien jums ir viens dolārs. Ja dolāra nav, es varu palūgt to mammai.

To izdzirdējis, Bekets iecēla Mērfiju klēpī.

– Varu derēt, ka Ouenam ir viens dolārs. Mēs varētu… – telpā ienāca Klēra, un viņš apklusa.

Viņa izskatījās piesarkusi un sagurusi.

– Atvainojiet, viņi ir kustīgi kā ūdenszāles. Jūs apspriežat biznesa lietas, – Klēra norādīja uz dokumentiem. – Es aizvedīšu viņus projām, līdz…

– Mammu! – Harijs šausmās iesaucās.

– Sēžot te, ir jārēķinās ar troksni, – Raiders norādīja. – Mums viņi netraucē. Apsēdies!

– Es nupat teicu Bekam, ka mēs sestdien satiksim tavu draudzeni, – Ouens iesāka.

– Mēs ar Eiveriju par to nupat runājām, tāpēc puikām izdevās aizbēgt.

– Kā sokas brošūras rakstīšana?

– Man ir radušās dažas idejas.

– Viņas idejas ir lieliskas, – atskanēja Eiverijas balss. Viņa pienāca pie galda. – Ar dažām no tām es jau iepazinos.

– Tie ir tikai sīkumi. Es gribētu apskatīt viesnīcu vēlreiz, sajust tās atmosfēru.

– Tu vari doties uz turieni tagad. Beket, tu varētu aizvest Klēru līdz viesnīcai.

– Eiverija! – Klēra šausmās nomurmināja.

– Es runāju nopietni. Viesnīcā šobrīd neviena nav. To aplūkot noteikti būs vieglāk un noderīgāk, ja visapkārt neskanēs būvdarbu trokšņi. – Eiverija uzvaroši pasmaidīja. – Vai ne?

– Jā, protams.

Mērfijs izslīdēja no Beketa klēpja un pievienojās brāļiem spēlē, kas paredzēta trijiem spēlētājiem. Tagad Bekets nesaprata, kur likt rokas.

– Jā, labi!

– Es jums traucēju, un man ir jāpieskata zēni.

– Mēs visi viņus pieskatīsim. Es pasūtīšu viņiem picu, – Eiverija ar rokas mājienu norādīja, lai Klēra iet. – Ja tu šodien apskatīsi viesnīcu, rīt tev jau būs gatavas idejas, ko piedāvāt Houpai, kad viņa ieradīsies. Bek, es apsēdīšos tavā vietā, un par alu tev šodien nebūs jāmaksā, to izdzeršu es. – Eiverija paņēma rokā kausu, iedzēra vienu malku un pasmaidīja. – Es šovakar nestrādāju.

Beketam nebija izvēles, tāpēc viņš piecēlās kājās.

– Vai iesim uz viesnīcu?

– Jā, mums nav izvēles. – Klēra apveltīja Eiveriju ar ledusaukstu skatienu un pagriezās. – Mēs ar Beketu aiziesim pastaigāties, – viņa paziņoja saviem dēliem. – Jūs pieskatīs Eiverija, Raiders un Ouens. Uzvedieties labi!

– Labi, mammu, labi! – Harijs bija pilnībā pievērsies attēlam ekrānā.

Klēra un Bekets kopā izgāja cauri restorānam un nokļuva uz ielas. Viņas matos rotaļājās vējš, un Klēra pacēla skatienu uz mākoņiem.

– Tuvojas vētra, – viņa teica.