Читать книгу Otrā iespēja - Nora Robertsa - Страница 7

Bekets piesardzīgi turējās pēdas attālumā no Klēras un bija salicis rokas kabatās. Viņš atslēdza viesnīcas pagalma puses durvis un ieveda Klēru iekšā.

Vēlās vasaras vakarā bija satumsis, tāpēc Bekets ceļā ieslēdza elektrības spuldzes un darba apgaismojumu. Spilgta gaisma un ēnas, kailas sienas un cementa grīdas… Šejienes gaisotne pavisam noteikti nav romantiska, viņš nodomāja. Klērai te būtu jājūtas droši.

– Vai vēlies turpināt pirmā stāva apskati? – viņš ierunājās.

– Es gribu aplūkot viesu istabas. Mēs varētu pastaigāt pa otro stāvu. Es negribu uzgrūst bērnus Eiverijai un taviem brāļiem uz pārlieku ilgu laiku.

– Tu neuzgrūdi bērnus. Eiverija pati pieteicās viņus pieskatīt.

– Jā, pieteicās gan. Vai tev tas nešķiet neparasti?

Bekets pacēla uzacis, izdzirdējis dusmas Klēras balsī.

– Vai kaut kas noticis?

– Kāpēc tu to jautā?

– Labi, lai paliek. – Bekets devās kāpņu virzienā. – Mēs jau apskatījām Titānijas un Oberona un Elizabetes un Dārsija istabu. Tagad pienācis laiks Nika un Noras istabai.

– Slaidais Vīrs. – Klēra sakārtoja domas un prātā pievērsās Beketa aizlienētajai mapei. – Man patīk tevis izvēlētās lampas, arī gulta un tualetes galdiņš art deco noskaņās.

– Mazliet šķelmīguma, mazliet glamūra. – Bekets nogriezās gaitenī. – Tātad, šeit būs bibliotēka, un…

– Es ļoti gribu redzēt bibliotēkas telpu.

– Labi. – Bekets nogriezās pa kreisi vēl vienā īsā gaitenī un ieslēdza darba apgaismojuma slēdzi.

– Šobrīd te ir patumšs. Telpā ir tikai viens logs ielas pusē. Šeit mēs noliksim galdu. Grāmatu plaukti tiks iebūvēti tur, nišās. Te būs arī kamīns koka ietvarā un dīvāns ar brūnas ādas pārvalku.

Klēra klejoja pa topošās bibliotēkas telpu. Mapē viņa bija atradusi Beketa uzzīmētās grāmatu plauktu skices, un viņa jau tagad kāroja tos ieraudzīt.

Nedomā par iekāri!

– Grāmatu plauktus kopā ar brāļiem taisīsi tu.

– Jā, mēs taisīsim arī kamīna ietvaru un vēl dažus priekšmetus.

– Spēja kaut ko uztaisīt paša rokām droši vien sniedz gandarījumu.

– Tev šī sajūta nav sveša. Tu esi izveidojusi ģimeni, – Bekets atbildēja, viņu skatieniem sastopoties.

– Paldies. – Klēra vēroja Beketu. Viņš stāvēja durvīs, viņa – istabas centrā. Klēra nodomāja, ka šāda turēšanās atstatu ir pārāk savāda, pārāk neomulīga.

Tas jāatrisina, viņa nolēma.

– Es nesaprotu.

– Ko tad?

– Es nesaprotu, vai tu uz mani dusmojies, vai tu no manis izvairies, vai manas aizdomas ir nepamatotas.

– Es nezinu, par ko tu runā.

– Tu neesi rādījies grāmatnīcā kopš… Kopš iepriekšējās reizes, kad es biju te. Un tagad tu turies no manis tik tālu, cik vien iespējams, atrodoties vienā telpā. Beket, man ir ļoti žēl, ka tā notika. Kaut gan nekas nenotika.

– Tev ir ļoti žēl, ka nekas nenotika, – Bekets lēnām atkārtoja.

– Jēziņ, es gluži vienkārši biju istabas un apgaismojuma iespaidota, un… Tas bija tikai viens mirklis, tāpēc…

– Ar lielo burtu.

– Kas?

– Nekas. Tu gribi man atvainoties par notikušo?

– Jā, kaut arī man nevajadzētu atvainoties par kaut ko, kas nemaz nav noticis. – Klēra sadusmojās, un tas padarīja apkaunojumu vēl stiprāku. – Es nesaprotu, kāpēc divi pieauguši cilvēki nespēj tikt galā ar tādu nieka situāciju. Ai, lai paliek! – Klēra atcirta, redzot, ka Bekets klusējot uz viņu skatās. – Parādi man nākamo istabu, – viņa devās durvju virzienā. – Man drīz jāatgriežas restorānā.

– Uzgaidi! – Bekets satvēra Klēru aiz rokas, un viņi abi apstājās durvīs. – Vai tu nožēlo to, ka nekas nenotika?

– Man nepatīk atrasties neērtās situācijās.

– Vai es tev liku justies neērti?

– Nē. – Klēra papurināja galvu. – Tagad es apjuku.

Iespējams. Tomēr viņas teiktais ļāva šo to saprast.

– Varbūt pamēģināsim vēlreiz?

Aiz celtniecības plēves nozibsnīja zibens šautra. Kad atskanēja pērkona grandi, Klēra sarāvās.

– Tas ir tikai pērkons.

– Es vienkārši satrūkos, – viņa taisnojās, lūkojoties Beketa acīs. – Es nebaidos no vētrām.

– To mēs tūlīt noskaidrosim.

Bekets joprojām kustējās lēni, it kā censtos paildzināt šo mirkli un ieraudzīt Klēras reakciju. Lietum pakšķot pret logiem, viņš uzlika plaukstas uz viņas gurniem, maigi virzīja tās uz augšu un pielieca galvu. Pēc īsa mirkļa un garas ieelpas Bekets piekļāva savas lūpas Klēras mutei.

Šo, viņš nodomāja, piekļāvis plaukstas Klēras sejai. Tieši šo bija vērts gaidīt. Viņa ķermeni pārņēma maigas un saldenas trīsas. Klēras rokas apvijās ap viņa vidukli un piespieda viņu sev klāt.

Nākamo zibens spērienu Klēra nepamanīja. Pērkonam dārdot, viņa ļāvās baudas viļņiem.

Viņu turēja, viņai pieskārās. Viņa juta, un juta viņu. Nervu gali, kas bija iegrimuši dziļā, apstākļu uzspiestā miegā, strauji atmodās un atguva samaņu.

Klēra savilka pie Beketa krekla piespiestās plaukstas dūrēs un ņēma visu, ko viņš viņai sniedza. Nē, viņa nebaidījās no vētrām.

Pat tad, kad Bekets attālinājās, viņa jutās kā ierauta virpuļviesulī.

– Es vēlējos to izdarīt kopš laika, kad tev bija sešpadsmit, – viņš nomurmināja.

Klēra pasmaidīja un iesmējās.

– Ko nu stāsti!

– Labi, kopš tev bija piecpadsmit, bet tas šķita nožēlojami.

Klēra sarauca uzacis.

– Es nezinu, ko atbildēt.

– Es tev varu dot vēl nedaudz laika pārdomām.

Bekets viņu vēlreiz noskūpstīja, atstājot Klēru bez elpas un sūtot elektrības lādiņus viņas nervos.

Domāt bija neiespējami.

– Beket, – Klēra viņu pavisam viegli atgrūda. – Es esmu piemirsusi, kā tas jādara. Man droši vien būtu jāapdomājas, bet te un tagad tas ir grūti izdarāms.

– Mēs varam to darīt jebkur un jebkad.

Klēra atkal iesmējās.

– Varbūt… – Viņa apklusa, sarauca pieri un apostīja Beketa plecu. – Tas neesi tu.

– Ko?

– Es zvēru, ka jūtu sausserža aromātu.

– Viņai patīk sausserdis. – Bekets ar plaukstu noglāstīja Klēras matus. Arī pēc tiem viņš alka jau gadiem ilgi. Viņas mati slīdēja gar viņa ādu kā zīds.

– Kam?

– Elizabetei. Es viņu dēvēju par Elizabeti, jo pirmo reizi sajutu viņas klātbūtni, kad atrados Elizabetes un Dārsija istabā.

– Tu runā par spoku.

– Šī ēka un tās daļas šeit atrodas jau divsimt piecdesmit gadu. Es būtu vairāk izbrīnīts, ja spoku šeit nebūtu. Ne visas lietas un ne visi cilvēki pazūd uz mūžīgiem laikiem.

Šie vārdi iedūra Klēras sirdī kā naža asmens, bet viņa tikai papurināja galvu.

– Viss, kas patlaban notiek, ir savāds. Mani bērni spēlē videospēles, un es esmu šeit, kopā ar tevi. Man jāatgriežas pie viņiem. Ja viss turpināsies kā līdz šim, es būšu ēku pilnībā apskatījusi tikai pēc gada.

– Tu vari to apskatīt, kad vien vēlies. Atnāksim uz šejieni rītvakar.

– Es… Es nevaru. Pie manis uz vakariņām ieradīsies Eiverija un Houpa. Ja tu grasies piedāvāt tikties sestdien – es ceru, ka tu grasies to darīt –, es apsolīju bērniem filmu maratonu. Pirmdien atsākas skola, Mērfijam jādodas uz bērnudārzu. Tas ir nozīmīgs notikums.

– Protams. Tad tiksimies drīz. Saki, kad.

– Varbūt nākamās nedēļas piektdienā, ja es atradīšu aukli. – Nākamās nedēļas piektdiena. – Bekets uzspieda uz Klēras lūpām maigu skūpstu. – Es ceru, ka tu nepārdomāsi.

Viņa atkāpās, kaut gan slepus vēlējās paspert soli uz priekšu.

– Atvaino, bet… Bērni. Es pat nezinu, cik ilgi mēs jau esam šeit. Man sareiba galva.

– Mēs šeit neesam ilgi. – Bekets paņēma viņu aiz rokas, lai izvestu cauri gaitenim.

– Šī ir sapņaina vieta, – Klēra iesāka. – Gara acīm redzu dažādas ainas citu pēc citas. Kad tu stāstīji par to, kā izskatīsies istabas, es to spēju pilnībā iztēloties vēl pirms tam, kad atvēru tavu mapi. Man vajadzēja paņemt to līdzi. Mape ir grāmatnīcā.

– Man tā noderētu. Varbūt aiziesim tai pakaļ?

– Es…

– Uzgaidi. – Viņi devās pagalma puses durvju virzienā un izgāja ārā. Bekets aizslēdza durvis un piezvanīja Raideram.

– Sveiks, vai ar bērniem viss kārtībā?

– Jā, bez problēmām. Abus vecākos puišeļus mēs pārdevām ceļojošam cirkam par divdesmit dolāriem gabalā. Sīkaļu atdevām par sešām alus skārdenēm. Labs darījums!

– Mēs atnāksim pēc piecām minūtēm.

– Labi. Viņi apēda tavu picu, vecīt. Mazais grauza asos piparus kā konfektes.

– Uzgaidi! Kāda pica tev garšo?

– Es grasījos ēst salātus. – Ieraudzījusi Beketa zilo acu skatienu, Klēra nopūtās. – Pica ar desu derēs.

– Pasūti picu ar desu, – viņš pavēlēja Raideram. – Būsim klāt pēc piecām minūtēm.

Viņš pārtrauca sarunu un atkal paņēma Klēras plaukstu.

– Es nopirkšu tev picu, kas ir ierasts pirmā randiņa ēdiens. Tavi bērni apēda manējo.

– Atvaino.

– Tas nekas. Pateicoties tam, mums būs pirmais randiņš. Lietus ir mitējies. Tu vari iedot man grāmatnīcas atslēgas, un es došos uz turieni.

– Man nav iebildumu pret lietu. Man būs vieglāk atrast mapi, jo es zinu, kur tieši tā atrodas.

Viņi apgāja apkārt ēkai.

– Vai tu zināji, ka Mērfijam garšo asie pipari?

– Viņš ēd visu, – Klēra atzina un iesmējās, kad Bekets metās skriešus un vilka viņu sev līdzi. Viņa smējās, jūtot, kā lietū izmirkst apģērbs un mati.

– Beket, vai zini – šis ir jauks pirmais randiņš!

Pirmais randiņš izvērtās neparasts: trīs bērni nemitīgi lūdzās divdesmit piecu centu monētas, Beketa brāļi un restorāna īpašniece bija uzņēmušies pieskatītāju lomu un spēlēja videospēles, un pie galda nemitīgi piesēdās pazīstami cilvēki, kuri interesējās par jaunumiem un remontdarbu gaitu viesnīcā.

Tomēr Beketam nebija iebildumu.

Brīvā, nepiespiestā atmosfērā nevienam neienāks prātā uzdot nevajadzīgus jautājumus. Beketam nebija iebildumu pret tenkām – mazpilsētā tā bija neizbēgama parādība un veidoja daļu pilsētas šarma. Tomēr viņš nevēlējās, lai viņa privātā dzīve tiktu plaši apspriesta pie nākamā rīta brokastīm.

Brāļi Montgomeriji pārtrauca lietišķās sarunas, gaidot, kad Klēra tiks galā ar bērniem.

– Vēl vienu spēli, lūdzu! – mazais diplomāts Liems savilka seju lūdzošā grimasē. – Tikai vienu, mammu! Mēs neesam noguruši.

– Toties es esmu nogurusi. Man ir beigušās divdesmit piecu centu monētas. Rīt jums būs jānomaksā parāds, savedot kārtībā savas istabas.

Viņa redzēja, ka Liema skatiens aizslīd pie brāļiem Montgomerijiem, un sarauca pieri.

– Nemaz neceri no viņiem kaut ko dabūt!

– Atvaino, draudziņ! – Bekets pacēla gaisā plaukstas.

– Mammai runāt pretī nedrīkst.

– Lūdzu, – Liems iesāka, bet apklusa, kad māte sarauca pieri vēl ciešāk.

– Manuprāt, tev Beketam, Raideram, Ouenam un Eiverijai jāsaka kaut kas cits.

Liems izgrūda smagu nopūtu.

– Paldies par monētām, par picu un citām lietām.

– Nākamreiz es tevi pieveikšu “Kosmosa bruņiniekā”, sīkais, – Raiders paziņoja, un Liema seja sāka starot.

– Nekā nebija, es pieveikšu tevi!

– Nāciet nu, kareivji! – Eiverija piecēlās kājās. – Es iziešu ārā kopā ar jums.

Pēc neskaitāmām atvadām un pateicībām Klērai izdevās aizvilkt puisēnus līdz durvīm.

Kad telpā kļuva klusāks, Ouens atkal pastiepās pēc portfeļa.

– Uzgaidi, – Raiders viņu apturēja. – Labāk parunāsim par šiem jautājumiem Beketa dzīvoklī. Kas zina, varbūt šeit uzradīsies vēl kāds, kurš aicinās mūs spēlēt videospēles.

– Tā ir laba doma. – Ouens piecēlās kājās un norādīja uz Beketu. – Apmaksā rēķinu!

– Hei!

– Sarunāts! Tiksimies tavā dzīvoklī.

Kad Bekets beidzot ienāca savā augšstāva dzīvoklī, viņa brāļi bija atraduši virtuvē alu un čipsus un iekārtojušies viesistabā.

Dumiķis laiskojās uz grīdas un ēda picas pārpalikumus.

Raiders Beketam uzsmaidīja.

– Tātad tu piecērt Skaistajai Klērai?

– Es viņai nepiecērtu. Es apsveru iespēju atklāti uzsākt ar viņu attiecības.

– Viņš piecērt Klērai, – Ouens paziņoja, piebāzis pilnu muti ar čipsiem. – Beket, tu vēl aizvien esi viņā ieķēries tāpat kā vidusskolas laikā. Vai tu joprojām raksti nožēlojamas vārsmas par sirdssāpēm?

– Ej ieskrieties! Dziesmu vārdi nebija nemaz tik slikti.

– Bija gan, – Raiders iebilda. – Par laimi, tagad mēs neesam spiesti klausīties, kā tu spēlē sintezatoru un gaudo savas dziesmas visā mājā. Vai esi ievērojis, ka Klērai ir trīs “astītes”?

– Jā, es esmu to ievērojis. Nu un tad?

– Tāpat vien pajautāju. Man tie puikas patīk. Viņi nav neaudzināti un nav arī dumji.

Bekets iekrita krēslā un paņēma alus pudeli, ko viņam bija atstājuši brāļi.

– Nākamnedēļ mēs tiksimies. Man padomā ir vakariņas un kinoteātra apmeklējums.

– Vecmodīgi, – Raiders paziņoja, – un paredzami.

– Iespējams, bet man šķiet, ka vecmodīgas un paredzamas metodes šoreiz varētu būt tieši laikā. Man ir aizdomas, ka Klēra nav tikusies ar vīriešiem kopš atgriešanās Būnsboro.

– Pajautā par to Eiverijai, viņas ir tuvas.

Bekets atzinīgi palocīja galvu.

– Iespējams, es tā arī darīšu.

– Es tavā vietā atteiktos no kinoteātra apmeklējuma un aizvestu Klēru vakariņās uz vietu, kur tev neuzbāzīsies paziņas. Tur jums būs vairāk laika divatā.

– Iespējams, – Bekets piekrita.

– Ja Beketa privātās dzīves uzlabošana ir pabeigta, mēs varētu ķerties pie biznesa jautājumiem.

Ouens atbildes vietā atkal paņēma dokumentus ar Houpas personīgo informāciju.

– Esat laipni aicināti pārbaudīt Houpas datus pirms tikšanās. Ja šī sieviete attaisnos mūsu cerības, viņas prasmes būs ļoti noderīgas viesnīcā. Nākamais jautājums. – Ouens izdalīja brāļiem brošūras. – Mums ir jāizlemj par gāzes kamīnu uzņemšanas telpā, kā arī kamīniem Džeinas un Ročestera, Veslija un Sirdspuķītes istabā, un bibliotēkā. Mūs apciemos Tomsons, aplūkos viesnīcas telpas, un mēs vienosimies par baseina atrašanās vietu un cauruļu izvietojumu. Tas notiks pirmdien. Ir norunāta arī tikšanās, kurā tiks apspriests pagalms – mēs runāsim par bruģi, kompozīciju un piekļuvi baseinam, par sētu, augiem, visu. To paredzēts darīt otrdien.

– Es par to jau esmu padomājis, – Bekets teica.

– Tieši tāpēc tev jāierodas uz tikšanos. Otrdien, pulksten četros pēcpusdienā. Piedalīsies arī mamma un Karolī.

– Mums jānokārto arī daži praktiskas dabas jautājumi, – Raiders iebilda. – Piemēram, kā mēs uzstādīsim un pārbaudīsim ventilācijas sistēmu pirms aukstuma iestāšanās?

– Jā, tas ir jānokārto. Tieši tāpēc tev nākamnedēļ jātiekas ar namu apsaimniekotāju Maiku. Mūsu rīcībā ir pamata dati, ar kuriem jāturpina strādāt. Es tikšos ar Luteru, lai parunātu par margām. Mums ir jāvienojas par interjeru. Vēl ir jāizlemj par ieejas durvju izskatu, – Ouens turpināja.

Dažus pienākumus viņi sadalīja, dažus apvienoja. Pēc tam sākās ilgs strīds par mehāniku, kā rezultātā brāļiem nācās pārcelties uz Beketa biroju un aplūkot rasējumus.

Kad Bekets beidzot atvadījās no brāļiem, viņš nodomāja, ka pat miegā varētu atsaukt atmiņā rasējumus.

Šovakar viņam gribējās domāt vienīgi par Klēru.

Viņi skūpstījās. Bekets bija pēc tā alcis gandrīz piecpadsmit gadus. Pēc nedēļas viņi varēs pavadīt divatā veselu vakaru. Viņiem būs jaukas, mierīgas vakariņas – Ouena ideja bija laba. Nedaudz vīna un sarunu.

Par ko sarunāties diviem cilvēkiem, kuri ir pazīstami teju vai kopš dzimšanas?

Tomēr Beketam bija jāatzīst, ka viņš par Klēru joprojām daudz ko nezina.

Viņš stāvēja pie loga, vēroja tumšo, ar plēvi nosegto viesnīcas ēku un prātoja, ko viņš uzzinās turpmāko nedēļu laikā. Kas notiks turpmāk?

Nākamajā dienā darbs Beketam sagādāja stipras galvassāpes. Tās sākās līdz ar ēkas pārrauga ierašanos, kurš, pēc Raidera vārdiem, patvaļīgi interpretēja noteikumus un pieprasīja nomainīt durvis, kas jau bija uzstādītas.

Bekets pusi dienas pavadīja Heigerstaunā, risinot šo problēmu. Atgriezies viesnīcā, viņš uzzināja, ka flīžu piegādātājs kļūdaini pasūtījis kādai vannas istabai paredzētas flīzes, savukārt citai istabai paredzētās flīzes bija piemirsis pasūtīt vispār. Patlaban piegādātājs apgalvoja, ka flīžu ieklāšanu varēs sākt ne ātrāk kā pēc sešām nedēļām.

Viņš labprāt būtu nodevis stafeti Ouenam, bet brālis jau bija aizņemts sarunās ar mehāniķiem par ūdens izsmidzinātājiem ēkā.

Bekets aizbēga uz savu biroju un stundas garumā centās sagādāt flīžu piegādātājam vēl lielākas galvassāpes par savējām.

Tas nedaudz mazināja viņa ciešanas.

Kad Bekets bija pabeidzis darāmo, viņš paņēma kolas kārbu, iedzēra dažas aspirīna tabletes un devās pāri ielai.

Stāvlaukumā viņš satika Ouenu.

– Uz kurieni tu ej? – viņš jautāja.

– Šis tas jāpaveic darbnīcā. Rajs man pastāstīja par sajauktajām flīzēm. Rīt es piegādātāju pārmācīšu.

– Viņš jau ir pārmācīts. Mums bija ārkārtas sanāksme. Kur ir Rajs?

– Pēdējoreiz mēs tikāmies viesnīcas trešajā stāvā. Klau, es tev pastāstīšu par mākslas galeriju pie grāmatnīcas un mammas nesenākajām idejām.

– Ne tagad. Dosimies!

Viņi satika Raideru trešajā stāvā, kur viņš piestiprināja loga paneļus.

– Der ideāli, – viņš apgalvoja, – un izskatās fantastiski.

Dumiķis piekrītoši vicināja asti un droši vien klusībā cerēja, ka viņam kāds ir atnesis ko ēdamu.

– Vismaz kaut kas šodien ir noritējis kā iecerēts.

Bekets paskatījās uz brāļiem.

– Vai Ouens jums visu jau pastāstīja?

– Es to tagad stāstu jums abiem. Pirmkārt, nav jēgas mēroties spēkiem ar ēkas pārraugu pat tad, ja viņš uzvedas kā kretīns.

– Paklau…

– Nē, tev bija taisnība, tomēr saplūkšanās ar apgabala ierēdņiem var sabojāt visu projektu. Ēkas ārpuses durvis atbilst prasībām, tas iepriekš tika apstiprināts ar parakstu. Durvis paliks tādas, kādas tās ir. Ja rādās, ka par pārējo būs jāpacīnās, ļauj to darīt mums ar Ouenu. Nākamais…

Raiders nolika naglu pistoli.

– Iedod man kolu, – viņš izrāva kārbu no Beketa rokām. – Ja tu grasies mani pamācīt, es esmu pelnījis kārumiņu.

Izdzirdējis vārdu “kārumiņš”, Dumiķis sāka sparīgi vicināt asti.

Raiders uzmeta viņam skatienu.

– Kārumiņš ir mans.

– Nākamais, – Bekets turpināja. – Es sarāju pārdevēju. Viņš man gribēja ieskaidrot, ka pasūtīs visas preces un ka tās tiks piegādātas pēc nedēļas. Tās ir muļķības, – Bekets paskaidroja, neļaujot brāļiem ierunāties. – Līdz šim visi pasūtījumi no šī ražotāja ir pienākuši tikai pēc vairākām nedēļām.

Ouens atņēma Raideram kolas kārbu.

– Par viņiem bija labas atsauksmes, viņi teicami prezentēja preci un zvērēja, ka paveiks visu laikā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

– Es nevainoju tevi, vismaz ne lielā mērā. Pie visa vainīgi piegādātāji. Viņi solās piegādāt aizvietošanai paredzētās flīzes un laikus nepasūtītās flīzes saīsinātā laikā un par saviem līdzekļiem, un sagādāto neērtību dēļ mēs saņemsim desmit procentu atlaidi. Es runāju ar uzņēmuma īpašnieku.

– Labs darbiņš, – Ouens atzina.

– Es to iemācījos no tēta. Pārdevējs ir noslānīts pēc pilnas programmas, uzņēmuma vadība par notikušo ir informēta, un tu turpmāk uzmanīgi uzraudzīsi visas viņu darbības, lai laikus pamanītu kaut ko nelāgu.

– Skaidrs.

– Viņi nenodarbosies ar flīzēšanu.

– Uzgaidi, ko tas…

– Atšķirībā no tevis, es pavadīju divas stundas, uzklausot aizbildinājumus, pielabināšanos un citu drazu, kamēr uzņēmuma īpašnieks centās no manis izvairīties. Ar tādu uzņēmumu mums nav pa ceļam. Mēs pieņemsim viņu piegādātās flīzes, jo sākt visu no sākuma būtu vēl grūtāk, tomēr ar to mūsu sadarbība beigsies.

– Es piekrītu Bekam, – ieminējās Raiders.

– Uzgaidiet! Mēs esam pasūtījuši stikla flīzes ar sarežģītu rakstu. Mums ir nepieciešams liels skaits flīzētāju, kuriem ir pieredze darbā ar šādiem materiāliem.

– Es sarunāju tikšanos viesnīcā ar cita uzņēmuma vadītāju. Viņš reiz iedeva man savu vizītkarti. Šis puisis ir vietējais, viņš ir izslāpis pēc darba un nosauca trīs cilvēkus, kuri ir gatavi sniegt atsauksmes par viņa darbu. Šis cilvēks mums der. Viņš jau ir ceļā. Tu ar viņu runāsi, – Bekets paziņoja Ouenam. – Ja šis puisis tevi nepārliecinās, meklē kādu citu. Jebkurā gadījumā mēs kādu atradīsim. Tas ir principa jautājums.

– Mēs visi zinām, ka Bekets kļūst par principiālu cilvēku, kad viņu kāds nokaitina, – Raiders norādīja. – Turklāt viņam ir taisnība.

– Labi, lieliski, – Ouens paberzēja plaukstu pamatnes gar seju. – Jēziņ!

Bekets izvilka no kabatas pudelīti ar aspirīna tabletēm.

– Paldies.

– Tātad, kāda ir mammas jaunā ideja?

Ouens norija aspirīna tableti un uzdzēra kolu.

– Iespējams, tev šīs noderēs arī turpmāk. Tā kā mākslas galerija tiks pārvietota uz citām telpām, mamma ir ieņēmusi prātā, ka pašreizējās telpās varētu iekārtot ar viesnīcu saistītu suvenīru veikaliņu.

– To es jau zinu.

– Toties tu nezini, ka viņa grib veikaliņu iekārtot tagad.

– Ko nozīmē “tagad”? To nevar izdarīt tagad!

Ouens veltīja viņam žēluma pilnu skatienu.

– Pamēģini to iestāstīt mammai. Viņa šobrīd jau ir tur ar krāsu paleti, piezīmju grāmatiņu un mērlenti.

– Pie velna! – Bekets paberzēja skaustu. Galvassāpes nupat bija mazinājušās, bet bija skaidrs, ka tās tūlīt atgriezīsies. – Jūs nāksiet kopā ar mani. Es negrasos tikt galā ar māti viens.

– Man šeit diezgan labi patīk, – Raiders paziņoja. – Es nodarbojos ar galdniecības darbiem. Man patīk šejienes klusums.

– Ņem līdzi savu āmuru. Iespējams, ka mums tas noderēs.

Montgomeriji iegādājās uzņēmumu telpas blakus grāmatnīcai pirms vairākiem gadiem. Laika gaitā tajās mājvietu bija raduši dažādi uzņēmumi. Tostarp neliela mākslas galerija, kur piedāvāja arī ierāmēšanas pakalpojumus, bet tā nesen tika pārcelta uz plašākām telpām otrpus upei.

Tagad caur skatlogu bija skaidri redzama brāļu Montgomeriju māte, kura turēja krāsu paleti pie sienas.

Nolāpīts!

Kad brāļi ienāca gandrīz tukšajā telpā, viņa uz tiem paskatījās.

– Sveiki, puiši! Kā jums patīk šis dzeltenā tonis? Tas ir glīts, tas ir silts, bet arī pietiekami neuzkrītošs, lai nenovērstu uzmanību no mākslas darbiem.

– Mammu, paklausies…

– Un ko jūs domājat par to sienu? Pusi no tās būtu jānojauc. Tad šeit būs vairāk vietas, un parādīsies ērta eja uz nelielo virtuves telpu. To mēs varam atstāt pašreizējā stāvoklī un izmantot virtuves priekšmetu izvietošanai: keramikas izstrādājumiem, griešanas dēlīšiem un tamlīdzīgām lietām. Šo durvju aili atstāsim tukšu, tā vedīs uz biroju. Varbūt iekārsim tur aizkaru. Augšstāvā…

– Mammu, mammu! Tās visas ir lieliskas idejas, bet, ja neesi pamanījusi, mums ir papilnam darba viesnīcā.

Viņa pasmaidīja un papliķēja Beketa vaigu.

– Šeit nebūs daudz darāmā, galvenokārt nepieciešams kosmētiskais remonts.

– Sienas nojaukšana…

– Tā ir viena neliela siena. – Māte pieliecās pie Dumiķa, kurš bija mīļi pieglaudies viņas kājai, un noglāstīja viņa galvu. – Šo to nepieciešams nokrāsot, vannas istabā jānomaina izlietne… Šīs telpas tikai jāatsvaidzina. Jūs varat šeit norīkot dažus strādniekus laikā, kad viesnīcā tiks ieklāts grīdas segums.

– Bet…

– Mēs taču negrasāmies atstāt šīs telpas tukšas, vai ne? – Māte uzlika rokas uz gurniem un pagriezās. – Šeit uzstādīsim leti un kases aparātu. Arī tas neprasīs daudz laika. Ouen, tu varēsi uztaisīt leti, vai ne?

– Jā… Protams!

– Gļēvulis, – Bekets nomurmināja, kad māte devās aplūkot vannas istabu, kas nebija lielāka par skapi.

– Un kā vēl, brāli.

– Šeit vajag mazu, glītu, pie sienas piestiprinātu izlietni, jaunu tualetes podu, mazu, glītu spoguli un apgaismojumu, un tas arī viss. Jauns krāsojums un skaistas lampas te un augšstāvā. Ā, jānokrāso arī ārsiena. Tā būs jāpieskaņo viesnīcas ārsienas krāsai.

– Mammu, pat tad, ja mēs atrastu strādniekus un izremontētu telpas, būtu jāatrod kāds, kas veikalu vadīs, pasūtīs preces un…

– To es jau esmu nokārtojusi, par to nav jāraizējas. Es parunāju ar Medlinu no grāmatu lasītāju klubiņa. Tu pazīsti Medlinu Kreimeri, – Justīne līksmi čaloja un nelikās ne zinis par iebildumiem. – Viņa savulaik vadīja mākslas galeriju Heigerstaunā.

– Jā, protams, bet…

– Viņa pazīst dažādus vietējos māksliniekus un amatniekus. Mēs šeit tirgosim tikai viņu darbus, lai viesi redzētu, kādi brīnišķīgi mākslas darbi top šajā pilsētā. – Justīne pārlūkoja telpu, atbalstījusi saulesbrilles virs pieres un turot krāsu paleti gatavībā. – Šī būs brīnišķīga vieta.

To Bekets nevarēja noliegt. Māte bija viņu pārspējusi.

– Mēs varēsim nosūtīt uz šejieni strādniekus tikai pēc tam, kad viņi būs atbrīvoti no darba viesnīcā.

– Protams, dārgumiņ. Raj, vai tu vari man palīdzēt izdomāt, ko iesākt ar šo sienu?

– Protams.

– Tas būs jautri! – Justīne līksmi uzrunāja dēlus. – Mēs atvērsim jaunu uzņēmumu, dosim vietējiem māksliniekiem iespēju tirgot savus darbus, un veikaliņš būs laba pagaidu apmeklējuma vieta pirms viesnīcas atvēršanas.

Viņa uzlika plaukstas uz gurniem.

– Vai kādam no jums šovakar ir sarunāta tikšanās?

– Vai tad mums tam atliek laiks? – Ouens nomurmināja. – Nē, kundze, man tikšanos nav.

Arī abi pārējie Justīnes dēli noliedzoši papurināja galvas. Viņa skaļi nopūtās un pieliecās pie Dumiķa.

– Kur lai es ņemu vedeklas un mazbērnus, ja mani dēli netiekas ar sievietēm? Nu, varbūt jūs visi vēlaties atbraukt pie manis uz vakariņām? Es pa ceļam mājup iegādāšos svaigu kukurūzu un pagatavošu jums īstu mielastu.

Un nomocīšu jūs ar savām idejām, Bekets nodomāja. Pie velna, kāpēc gan ne?

– Es piedalos. – Viņš ieraudzīja, ka ieejas durvīs stāv Klēra.

– Sveiki! Vai šeit notiek ģimenes sanāksme?

– Sanāksme nupat tika pasludināta par pabeigtu, – Justīne atbildēja.

– Ak, tagad šeit izskatās nomācoši. Žēl, ka galerija tika pārcelta uz citām telpām, tomēr es zinu, ka Šeperdstaunā tai klāsies labāk.

– Drīz vien šīs telpas izskatīsies labāk. Man noderētu tavs viedoklis. – Justīne parādīja Klērai krāsu paleti. – Ko tu teiktu par sienu šādā krāsā?

– Man patīk šī krāsa. Saulaina, silta, bet ne pārlieku spilgta. Vai telpām jau ir atradies jauns īrnieks?

– Jaunie īrnieki esam mēs. Vai tu neesi runājusi ar Medlinu?

– Mēs pēdējoreiz tikāmies grāmatu lasītāju klubiņa sanāksmē.

Justīne sāka stāstīt Klērai par saviem plāniem – viņu manāmi priecēja Klēras entuziasms. Bekets izgāja un apsēdās uz kāpnēm, kas veda uz grāmatnīcas pagalmu.

Mēs visu nokārtosim, Bekets nodomāja, norīkosim strādniekus, saplānosim darbu un sagādāsim materiālus. Ja telpām nepieciešams tikai kosmētiskais remonts, tam nebūs grūti atrast laiku. Atļaujas būtu nepieciešamas vienīgi tad, ja būtu plānots mainīt ēkas uzbūvi un iekārtot šeit ko citu, izņemot veikalu.

Uzņēmuma licences iegūšanu, dokumentu rakstīšanu un visu pārējo nokārtos Ouens.

Tomēr šie jaunumi bija nākuši nelaikā – ļoti smagas dienas beigās.

Labi, ka viņš tiks pie mājās gatavotām vakariņām.

Beketa māte kopā ar Klēru iznāca no ēkas un atkārtoja visu, ko bija stāstījusi dēliem, bet šoreiz viņa pie ārsienas pielika citas krāsas strēmeli. Ieraudzījusi Beketu, viņa sarauca pieri.

– Tu izskaties noguris, bērniņ.

– Šodien bija grūta diena, esmu pārguris. Mēs tev visu vēlāk izstāstīsim.