Читать книгу Jaunāka - Pamela Redmonda Setrena - Страница 2

Es gandrīz nokavēju prāmi.

Biju pārbijusies. Un satraukta. Un satriekta par to, cik neiederīga jutos šo jauno ļaužu pūlī, kas viļņodamies plūda uz prāmi, lai dotos uz Ņujorku.

Ne vien uz Ņujorku, bet uz pašu Ņujorkas centru Vecgada vakarā.

Jau tikai iedomājoties vien par to, man nosvīda plaukstas un notirpa kājas, gluži kā tajā vienīgajā reizē, kad uzbraucu Empire State Building debesskrāpī un mēģināju paskatīties lejup. Manas meitas Diānas nemirstīgajiem vārdiem sakot, man pat desiņa sarāvās. Es būtu varējusi griezties apkārt un braukt atpakaļ uz savu drošo priekšpilsētas māju – pa televizoru tik un tā var daudz labāk redzēt, kā nokrīt bumba! – tomēr es nedrīkstēju pievilt Megiju, kura mani gaidīja Manhetenas centra stindzinoši aukstajā piestātnē. Megija, mana senākā un vēl aizvien vistuvākā draudzene, neuzticējās mobilajiem telefoniem. Viņa neuzticējās arī datoriem un automašīnām, un uzskatīja, ka Ņūdžersija nav īstā vieta, kur uzturēties gan Vecgada vakarā, gan jebkurā citā laikā. Megija, kura sešpadsmit gadu vecumā saviem galēji katolisku ticību piekopjošajiem vecākiem bija atzinusies, ka ir lesbiete, un pelnīja iztiku kā māksliniece, uzskatīja, ka dzīvē nekas nenāk viegli. Un tā nu es nekādi nevarēju atteikties no mūsu vakara izklaidēm, un man neatlika nekas cits, kā vien apņēmīgi doties pretī savam iespējami drūmajam liktenim.

Sākumā es biju pirmā, kura stāvēja rindā uz nākamo prāmi. Tovakar ārā bija stindzinoši auksts, taču es apņēmīgi nostājos visizdevīgākajā vietā, ieķerdamās nožogojumā, lai neviens nevarētu aizspraukties man garām. Zināju, ka tie priekšpilsētas huligāni, kuri mīņājās pa piestātni kopā ar mani, jau bērnudārzā bija lieliski apguvuši prasmi aizspraukties citiem priekšā.

Tad notika kaut kas dīvains. Jo ilgāk es tur stāvēju, sargādama savu teritoriju, jo vairāk mani pārņēma vēlēšanās doties uz pilsētu – ne jau tikai Megijas, bet sevis pašas dēļ. Raugoties pāri satumsušajiem ūdeņiem, aiz kuriem mirdzēja Manhetenas ugunis, es pamazām sāku domāt, ka Megijai ir bijusi taisnība, un gājiens uz Ņujorkas centru pašā Vecgada vakarā ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Lai sapurinātos, viņa bija teikusi. Izdari kaut ko tādu, ko vēl nekad neesi darījusi. Vai tad es nebiju iekūlusies precīzi savas pašreizējās ķezas pašā vidū tieši tāpēc, ka biju rīkojusies tā, kā allaž – piesardzīgi un teorētiski droši? Biju gan, un neviens nevēlējās vērst visu par labu tik ļoti kā es pati.

Un tāpēc, kad tika atvērta aizsargbarjera, kas veda uz prāmi, es metos uz priekšu. Biju apņēmusies pirmā uzskriet augšā pa kāpnēm, apsteigt visus pārējos, lai nokļūtu ārējā klāja pašā priekšgalā, no kura varētu noskatīties, kā acu priekšā pamazām uzrodas Ņujorka. Skrienot dzirdēju, kā viņi visi seko man pa pēdām, taču es pirmā pamanījos izjoņot ārā pa durvīm, kas veda uz prāmja priekšgalu, un cieši ieķerties metāla margās, ar pūlēm cenšoties atvilkt elpu. Prāmja dzinējs ar rēcienu sāka darboties, ostas sāļo smaržu nomāca dīzeļa smaka, prāmis elsdams sāka virzīties prom no piestātnes, taču es joprojām cītīgi vilku gaisu dziļi plaušās. Te nu es esmu, es nodomāju: esmu dzīva un virzos uz priekšu vakarā, kurā ir iespējams viss.

Tikai tad es pamanīju, ka stāvu tur viena pati. Visi pārējie bija saspiedušies iestiklotajā kajītē, kuras logus bija aizmiglojusi ļaužu elpa. Cik varēja noprast, es biju vienīgā, kura nebaidījās no neliela aukstuma, neliela vēja, dažām ledainām ūdens šļakatām – nu labi, no daudzām ledainām ūdens šļakatām –, kamēr prāmis mētājās pa viļņiem kā dzelzs vērsis. Pieņemot, ka netikšu iesviesta tumšajā ūdenī, bija vērts paciesties, lai sev priekšā ieraudzītu neticamo ainu – spoži zaļo Brīvības statuju un mirgojošos debesskrāpjus.

Ieķēros margās vēl ciešāk, uzslavēdama sevi par tik neiedomājamu drosmi, bet prāmis tikmēr samazināja ātrumu un, šķiet, palika šūpojamies pašā ostas vidū, kamēr tā motors turpināja skaļi darboties tukšgaitā. Tieši tobrīd, kad jau sāku prātot, vai tikai mēs negrasāmies nogrimt vai uzsākt ceļu uz brīviem ūdeņiem no likuma soda bēgoša, dumpīga kapteiņa vadībā, prāmis sāka virzīties atpakaļ un griezties. Vai mēs grasījāmies atgriezties Ņūdžersijā? Varbūt kapteinis par Manhetenu Vecgada vakarā bija tikpat bažīgās domās kā es pati.

Tomēr nē. Tiklīdz prāmis bija apgriezies, tas atsāka virzību uz pilsētas pusi. Nu man priekšā pavērās nevis Manhetenas krāšņā ainava, bet gan Hobokenas lielais pulkstenis un izpostītā piestātne, aiz kuras tumsā grima Ņūdžersija. Pāri plecam drudžaini atskatījos uz gaišo, mājīgo kajīti, no kuras tagad varēja aplūkot Ņujorku visā tās krāšņumā, taču tur bija tik daudz ļaužu, ka iespiesties starp tiem būtu neiespējami. Biju spiesta stāvēt aukstumā, ar skatu uz Ņūdžersiju, viena pati. Ar mani tā notiek vienmēr.

Pēc pusstundas es jau kliboju pa Soho ielām, turēdamās Megijai pie rokas, lādēdama savu iedomību, kuras dēļ biju uzāvusi augstpapēžu kurpes, un domās iztēlodamās, kā norauju Megijai no kājām viņas zaļos šņorzābakus, kas izskatījās tik ērti. Megija spēra lielus soļus man līdzās, saprātīgi ietērpusies džinsos ar nedaudz paplatinātiem galiem un dūnu mētelī, kas bija tik milzīgs kā guļammaiss. Viņai galvā bija mednieku cepure ar leoparda ādas rakstu un nolaistām ausīm, kuras zem zoda bija sasietas pušķī ar samta lentēm.

– Vai mēs drīz būsim klāt? – es apvaicājos. Kurpes spieda man kāju pirkstus.

– Nāc, – viņa sacīja, aizvilkdama mani prom no Rietumu Brodveja ļaužu pilnās ietves uz kādas tumšas, tukšas sānielas pusi. – Tā būs ātrāk.

Es apstājos un izbijusies ielūkojos pamestajā ielā.

– Mūs izvaros.

– Neesi tik bailīga, – Megija iesmējās, vilkdama mani sev līdzi.

Viņai jau bija viegli runāt: Megija uz Īstsaidas dienvidu daļu bija pārvākusies astoņpadsmit gadu vecumā, kad Ratner’s kafejnīcā vēl tika tirgotas ar biezpienu vai augļiem pildītas pankūkas, bet zem viņas mājas kāpnēm bija apmetušies narkomāni. Tagad ēka piederēja viņai, viss augšstāvs bija pārveidots par studiju, kur viņa dzīvoja un veidoja savas skulptūras, iespaidīgas, no stieplēm un tilla veidotas lecošas un virpuļojošas sievietes. Visi šie vienatnē Ņujorkā pavadītie gadi bija padarījuši Megiju sīkstu, kamēr es vēl aizvien biju maigā priekšpilsētas māmiņa, ko sargāja vīra nauda, vai, pareizāk sakot, mana drīzumā bijušā vīra bijusī nauda. Sirdspuksti skaļi iedimdējās man ausīs, kad Megija aizvilka mani pa tumšo ielu. Tie mazliet norima vienīgi tad, kad veltīju uzmanību visa kvartāla vienīgajam gaismas staram, kas savādā kārtā izskatījās sārts. Nonākušas pie skatloga, kas izstaroja šo gaismu, mēs sapratām, kāpēc tā: skatlogā bija izlikta koši sārta neona izkārtne, kas vēstīja: “Auroras kundze”. Mirdzumu vēl pavairoja skatlogā iekarinātais sārtu un oranžu stikla pērlīšu virteņu aizkars, caur kuru izplūda no telpas nākošā gaisma. Caur pērlītēm neskaidri vīdēja sieviete, kura varēja būt vienīgi pati Auroras kundze. Sirmajā galvā bija iešķībi uzlikts zeltains turbāns, no lūpām nokārās kūpoša cigarete. Pēkšņi viņa paskatījās tieši uz mums un ar mājienu aicināja ienākt. Pie skatloga ar līmlenti bija pielipināta ar roku rakstīta izkārtne: “Jaunā gada vēlēšanās, divdesmit pieci dolāri.”

– Ejam iekšā, – es uzrunāju Megiju. Es allaž mēdzu uzķerties uz visādām vēlmēm un zīlēšanu, un tāpēc šāds apvienojums man šķita neatvairāms. Turklāt es kāroju kaut vai tikai uz īsu brīdi nonākt siltumā un mierīgi pasēdēt.

Megija saviebās, viņas sejas izteiksme skaidri vēstīja: “Tu noteikti esi galīgi zaudējusi prātu.”

– Nāc, – es nerimos, – tas būs jauki.

– Jauki ir ēst pasakainu maltīti, – Megija iebilda. – Jauki ir skūpstīties ar kādu, kurā esi iemīlējusies. Izgāzt kaudzi naudas par kaut kādu neīstu zīlnieci nav jauki.

– Nu, ejam, – es glaimīgi lūdzos gluži tāpat, kā tajos brīžos, kad mēdzu viņai piezvanīt, lai nolasītu kādu īpaši labu horoskopu, vai piedāvātu viņai kopā ar mani meklēt krītošas zvaigznes, lai izteiktu kādu vēlēšanos. – Tu pati sacīji, ka man vajadzētu vairāk riskēt. Megija svārstījās pietiekami ilgi, lai es saņemtos, paietu viņai garām un atgrūstu vaļā Auroras kundzes nama durvis. Megijai neatlika nekas cits, kā vien man sekot.

Telpa bija karsta un piesmēķēta. Es pavicināju rokas sev gar seju, mēģinādama likt Auroras kundzei noprast, ka jūtos neomulīgi, taču viņa, šķiet, to uztvēra kā pamudinājumu ievilkt vēl pamatīgāku dūmu no savas cigaretes un izpūst mākoni man tieši sejā.

Šaubīdamās uzlūkoju Megiju, taču viņa tikai paraustīja plecus, ietiepīgi neskatīdamās uz mani. Es pati taču biju mūs abas te ievilkusi; viņa negrasījās steigties palīgā.

– Nu, mīļā, – kundze noprasīja, beidzot izņemdama cigareti no mutes. – Ko tad jūs īsti vēlaties?

Ko es vēlējos? Nemaz nebiju gaidījusi, ka viņa uzreiz uzdos man vissvarīgāko jautājumu. Biju domājusi, ka viss sāksies ar kādu ievadu: viņa īsu brīdi uzmanīgi pētīs manu plaukstu, sajauks Taro kārtis vai tamlīdzīgi.

– Nu, – es saminstinājos, – vai es drīkstu izteikt tikai vienu vēlēšanos?

Auroras kundze paraustīja plecus.

– Par divdesmit pieciem dolāriem jūs varat izteikt tik daudz vēlēšanos, cik vien gribat.

Nevienam taču nebija nekāds noslēpums, ka izteikt vairāk par vienu vēlēšanos nebija godīgi.

Es vēlreiz mēģināju uztvert Megijas skatienu. Viņa atkal ietiepīgi novērsās. Aizvēru acis un mēģināju koncentrēties.

Ko gan es vēlējos vairāk par visu? Lai mana meita Diāna atgrieztos no Āfrikas? To es vēlējos pavisam noteikti, taču viņa tik un tā bija iecerējusi atgriezties jau šajā mēnesi, un tādēļ izteikt šādu vēlēšanos būtu lieki.

Atrast darbu? Protams. Kad vīrs bija mani pametis, es biju tik ļoti apņēmusies uzturēt sevi pati, ka ilgtermiņa uzturnaudas vietā biju izkaulējusi sev tiesības kļūt par mūsu mājas vienīgo īpašnieci. Pēc tam es pusgadu no vietas biju pazemojusies dažādu izdevniecību darba intervijās. Izskatījās, ka neviens nevēlas pieņemt darbā četrdesmit četrus gadus vecu sievieti, kura bija nostrādājusi precīzi četrus mēnešus, lai pēc tam kļūtu par pilnas slodzes mammu. Es mēģināju ieskaidrot, ka pēdējos divdesmit gadus esmu veltījusi tam, lai izlasītu visu, kas vien gadījies pa rokai, un, ka labāk par jebkuru citu zinu, ko savos lasītāju klubos grib lasīt pusmūža priekšpilsētas iedzīvotājas – tieši tādas pašas sievietes kā es, lielākās romānu pircējas. Tomēr mana pieredze lasīšanas ierakumos nevienam nelikās svarīga. Šķiet, viņi redzēja tikai pusmūža mājsaimnieci ar aizlaikos iegūtu angļu valodas speciālistes diplomu, kuras lietišķā biogrāfija bija papildināta ar tādiem “darbiem” kā mana bērna sākumskolas grāmatu tirdziņa organizētājas palīdze. Nebiju pietiekami kvalificēta, lai kļūtu par redaktori. Es ikreiz apgalvoju, ka ar lielāko prieku varētu sākt strādāt arī par asistenti, tikt pie tik zema līmeņa darba man nebija nekādu cerību. Lai gan neviens to nepateica skaidri un gaiši, es tiku uzskatīta par pārāk vecu.

– Es vēlētos būt jaunāka, – es paziņoju.

Spriežot pēc Auroras kundzes un Megijas sejas izteiksmes, es šos vārdus noteikti biju izrunājusi skaļi.

Kundze sāka skaļi smieties.

– Kam jums tas vajadzīgs? – viņa noprasīja. – Visas tās raizes – ar ko es precēšos, ko es darīšu. Tīrās muļķības!

Arī Megijai bija ko sacīt.

– Tu gribi teikt, ka vēlies no jauna pārdzīvot visu to nedrošību? Tagad, kad tev beidzot ir radusies iespēja sākt dzīvot kā nākas?

Neticami, ka viņas bija kopīgi sazvērējušās pret mani.

– Būdama jaunāka, es šo to varētu paveikt mazliet citādi, – mēģināju paskaidrot. – Rūpīgāk pārdomāt, ko īsti vēlos, nopietnāk izturēties pret savu karjeru…

Taču Megija jau šūpoja galvu.

– Tu esi tāda, kāda esi, Alise, – viņa iebilda. – Es tevi pazinu jau tolaik, kad tev bija tikai seši gadi, un jau toreiz tu vairāk domāji par citiem, nevis par sevi. Izejot no mājas parotaļāties, tev noteikti vajadzēja pārliecināties, vai visas tavas mīkstās rotaļlietas jūtas labi. Kad mēs sākām mācīties vidusskolā, un visi pārējie līda vai no ādas ārā, lai izskatītos labāk par citiem, tu biji vienīgā, kura brīvprātīgi pieteicās stumdīt invalīdu ratiņos to sievieti ar īpašām vajadzībām. Un, kad pasaulē nāca Diāna, viņa tev vienmēr bija svarīgāka par visu pārējo.

Biju spiesta atzīt, ka Megijai ir taisnība. Man bija nācies pamest darbu izdevniecībā Gentility Press, jo es sāku asiņot un gandrīz zaudēju bērnu, taču pēc Diānas piedzimšanas es paliku mājās tāpēc, ka pati tā vēlējos. Un tad, kad viņa pamazām auga aizvien lielāka, es sev nemitīgi iegalvoju, ka nevaru atsākt strādāt, jo varbūt tieši togad atkal palikšu stāvoklī, lai gan patiesībā Diāna bija vienīgais un svarīgākais, kas vien man dzīvē bija vajadzīgs.

Vai tagad es gribēju to visu padarīt par neesošu? Vai tagad es vēlējos atgriezties pagātnē, ievietot Diānu bērnudārzā, sākt strādāt vai pat vispār iztikt bez Diānas? Jau no šādas domas vien man pār muguru pārskrēja stipras trīsas, it kā pat tikai šādas iedomas ēna varētu nest nelaimi manai meitai un man kā mātei – tam, kas manā dzīvē bija vissvarīgākais. Es nemūžam nebūtu spējusi vēlēties, kaut viņa nepastāvētu, man pat prātā nebūtu ienācis izdzēst kaut vai tikai vienu no tiem brīžiem, ko biju pavadījusi kopā ar viņu. Un tomēr – kā tad ar mani pašu? Vai, visus šos gadus ziedojoties bērnam, es vairs nedrīkstēju cerēt pati uz savu dzīvi? Patiesībā es vēlējos savulaik būt bijusi citāda, lai arī tagad varētu tāda būt: drosmīgāka, pārdrošāka, tāda, kura spēj sagrābt pasauli aiz rīkles un piespiest to man paklausīt.

– Nu, kā tad būs? – Auroras kundze atkārtoja.

– Es gribu būt drosmīgāka, – es paziņoju. – Un varbūt, ja jūs varētu kaut ko izdarīt ar manu celulītu…

Megija izteiksmīgi saviebās un pielēca kājās.

– Tas ir smieklīgi, – viņa paziņoja, satverdama mani aiz rokas. – Nāc, Alise. Mums jāiet.

– Bet es vēl neesmu tikusi pie savas vēlēšanās, – es iebildu.

– Es vēl neesmu tikusi pie savas naudas, – Auroras kundze aizrādīja.

– Neko darīt, – Megija atkal iejaucās, – mēs jau ejam prom.

Tagad Megija soļoja patiešām ātri. Mēģināju lūgt, lai viņa samazina ātrumu, taču Megija neklausījās. Viņa neatlaidīgi turpināja iet, un es biju spiesta turēties līdzi. Beidzot apstājos kā zemē iemieta, un viņai nācās apstāties, lai parunātu ar mani.

– Iedod man savus zābakus, – es paziņoju.

Izskatījās, ka viņa ir apmulsusi.

– Ja tu gribi, lai es eju tik tālu un tik ātri, mums nāksies apmainīties ar apaviem.

Paskatījusies uz manām kājām, Megija sāka skaļi smieties.

– Tev palīdzība ir vajadzīga vairāk, nekā biju domājusi, – viņa secināja.

– Par ko tu runā?

– Gan redzēsi. – Viņa jau sēja vaļā savu zaļo zābaku auklas.

– Uz kurieni mēs ejam?

Es allaž biju paļāvusies, ka Megija Ņujorku pārzina labāk nekā es. Lai kur viņa arī vēlētos mani vest, es allaž nepretodamās sekoju viņai kā maza meitenīte. Piemēram, šovakar viņa, šķiet, bija solījusi aizvest mani uz kādu jaunu, lielisku restorānu, bet tagad, skatoties uz zemajām ķieģeļu mājām un apkārtni, kas pavisam noteikti nešķita lieliska, mani pamazām sāka pārņemt šaubas.

– Mēs ejam uz manām mājām, – viņa paskaidroja.

– Kāpēc?

– Gan redzēsi.

Pat ar augstpapēžu kurpēm viņa soļoja ātrāk par mani, taču nu vismaz man vairs nesāpēja kājas. Un, tiklīdz bijām pametušas šo tuksnesi, kas vēl aizvien šķīra itāliešu kvartālu no Megijas apkaimes, es pamazām sāku nomierināties. Savulaik kvartāli ap viņas māju man šķita biedējoši, taču dažu pēdējo gadu laikā tie bija sākuši izskatīties ievērojami labāk. Šovakar ielas bija ļaužu pilnas, un visi populārākie restorāni un bāri bija pārpildīti. Tie visi man šķita vienlīdz labi – apjautu, ka esmu izbadējusies – taču Megija bija neapturama.

– Mēs aiziesim paēst pēc tam, – viņa paziņoja.

– Pēc kā?

Noslēpumaini pasmaidījusi, viņa atkārtoja teikumu, kas pamazām sāka kļūt par viņas mantru:

– Gan redzēsi.

Megijas augšstāva studija atradās trešajā stāvā. Savulaik man tas būtu licies biedējoši, taču tagad, pateicoties daudzajām stundām, ko pagājušajā gadā biju pavadījusi uz eliptiskā trenažiera, kāpiens man vairs nesagādāja grūtības. Pēc slinkošanas visa mūža garumā nu biju sākusi vingrot, jo ar briesmīgiem notikumiem piepildītajā pagājušajā gadā šī nodarbe bija vienīgā, kas garantēti spēja likt man sajusties labāk. Un pēc diētas ieturēšanas visa mūža garumā biju atklājusi, ka mans svars sāk samazināties, lai gan es nedarīju gandrīz neko – protams, ja neskaita vienu vai divas stundas ilgu vingrošanu katru dienu. Vienreiz, un varbūt pat divas reizes man bija izdevies uz mirkli sajust to reibumu, ko it kā rada nodarbošanās ar sportu, lai gan šajā ziņā es vēl aizvien devu priekšroku kokteilim Cosmo.

Biju uzaugusi priekšpilsētā, kur par dzīvojamās istabas iekārtojuma augstāko modes virsotni tika uzskatītas veikalā Pottery Barn pirktās mēbeles, un, ieraugot Megijas studiju, es allaž jutos nedaudz satriekta. Būtībā tā bija viena milzīga telpa, kas aizņēma visu ēkas augšstāvu. Uz visām četrām ēkas pusēm vērās logi, bet trīstūkstoš kvadrātpēdu lielās, tukšās telpas pašā vidū slējās koši sarkana zīda telts – drēbju skapis. Vienīgās mēbeles bija tikai milzīga gulta ar dzelzs rāmi, arī tikpat koši sarkana, un grezns purpursarkans samta krēsls, vienīgais, uz kā te varēja apsēsties, ja vien kāds deva priekšroku ar krāsu nošķiestajai koka grīdai. Vismaz es tā nedarīju.

– Nu, tā, – Megija noteica, tiklīdz bija tikusi galā ar trim durvju aizbīdņiem. – Tagad ļauj man tevi apskatīt.

Taču es biju pārāk aizņemta, pētot Megijas studijā notikušās pārmaiņas, lai spētu nostāvēt mierīgi. Visas viņas skulptūras, visas deviņas pēdas garās, no stiepļu žoga veidotās sievietes ar milzīgajām krūtīm, gigantiskajām krūtīm un baleta svārciņiem, kas bija tikpat kupli un viegli kā ziedoši ķirši, bija sagrūstas vienā stūrī un sajaukušās kā mākslas darbu cietuma ieslodzītās. Tagad galvenā vieta Megijas darba zonā bija ierādīta betona bluķim, tik lielam kā ledusskapis.

– Augstā debess, kas tas tāds? – es noprasīju.

– Kaut kas, ar ko es mēģinu strādāt, – Megija jautri atteica. – Paklau, velc nost mēteli. Es gribu redzēt, kas tev mugurā.

Nu es beidzot atkal spēju koncentrēties. Megijas vēlme nopētīt manas drēbes allaž vēstīja par kaut ko nelāgu. Jau kopš tā laika, kad mēs iemācījāmies apģērbties bez citu palīdzības, viņa bija centusies pārveidot manu ģērbšanās stilu, taču es nekad nepadevos. Tikai nepārprotiet mani, es uzskatīju, ka Megijai piemīt fantastiska stila izjūta, taču tā bija fantastiska viņai, nevis man. Viņas mati bija pilnīgi nosirmojuši jau tad, kad viņai vēl nebija trīsdesmit gadu, un šķita, ka ar katru gadu tie kļūst aizvien īsāki un nekārtīgāki. Tie viscaur slējās vienos kušķos. Jo vīrišķīgāka izskatījās viņas frizūra, jo sievišķīgāki un greznāki kļuva viņas neskaitāmie auskari. Šovakar viņa lepojās ar daudzstāvu karekļiem ar zaļiem akmeņiem. Megija, kuras augums vēl aizvien bija tikpat slaids un lokans kā pusaudzei, noteikti bija nākusi pasaulē ar franču sievietes dvēseli. Viņa prata lieliski saskaņot pavisam dīvainus apģērba gabalus – šovakar viņa bija izvēlējusies izbalējušus džinsus, ko nēsāja jau kopš vidusskolas laikiem, un aptinusi ap kaklu garu, pelēkzaļu samta šalli – un viss, ko viņa uzvilka, allaž nez kāpēc izskatījās apskaužami nevainojami.

Viņa apgāja man apkārt, berzēdama zodu un grozīdama galvu. Visbeidzot viņa pastiepa roku un sagrāba saujā manu milzīgo, gaiši brūno džemperi.

– Kur tu to ņēmi? – viņa noprasīja.

– Tas ir Gerija džemperis, – es atzinos. Viens no tiem daudzajiem apģērba gabaliem, ko viņš bija pametis, tieši pirms gada aizejot no manis pie savas zobu higiēnistes. Es biju saglabājusi viņa drēbes, labu laiku domādama, ka viņš atkal atgriezīsies. Es turpināju tās glabāt, jo vēl vismaz dažus mēnešus viņš bija maksājis hipotēku par māju, kurā es dzīvoju kopā ar viņa drēbēm.

– Tā ir īsta lupata, – Megija paziņoja, – un kas tie par svārkiem?

Šie svārki man patiesībā diezgan labi patika. Tie bija tikpat gaiši brūni kā džemperis. Tie cieši ieskāva gurnus, sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem un izskatījās daudz seksīgāk, nekā visas tās aizsargkrāsas un sporta bikses, kam biju devusi priekšroku jau divdesmit gadus.

– Tie ir Diānas svārki, – es lepni paziņoju. – Bija grūti noticēt, ka tie man der.

– Protams, ka tie tev der! – Megija iesaucās. – Tu taču esi tieva kā diegs! Panāc šurp.

Viņa lika man apgriezties un mēģināja pastumt uz priekšu.

– Kur tu gribi, lai es eju?

– Es gribu, lai tu paskaties uz sevi.

Viņa izstūma mani cauri visiem bēniņiem, kamēr mēs nonācām pie ovāla spoguļa greznā, zeltītā rāmī, līdzīga tam, ar kuru bija sarunājusies Sniegbaltītes ļaunā pamāte.

– Spogulīt, spogulīt, – es smiedamās ieteicos, cerēdama sasmīdināt arī Megiju, taču viņa tikai stīvi lūkojās man pār plecu, nemaz negrasīdamās pat pasmaidīt.

– Tas ir nopietni, – viņa paziņoja, ar zodu norādīdama uz spoguļa pusi. – Pastāsti man, ko tu redzi.

Es jau labu laiku nebiju īpaši aizrautīgi lūkojusies spogulī. Dažreiz, it īpaši tad, kad Diāna vēl bija maza, es dienām ilgi pat neuzmetu sev skatienu. Un tad, gadu gaitā, kad sāku pamazām apvelties, mani mati kļuva sirmi, bet ap acīm sāka parādīties grumbiņas, es secināju, ka jūtos daudz labāk, ja vispār neskatos spogulī.

Es iztēlojos, ka uz visiem laikiem esmu kļuvusi pieaugusi, taču neitrālā vecumā – ap trīsdesmit trim gadiem – un mans svars ir sievišķīgs, tomēr neitrāls – ap sešdesmit kilogramiem – un izskatos ja ne satriecoši, seksīgi vai ievērojami, tad vismaz pieņemami. Ieraudzījusi savu atspīdumu kāda veikala skatlogā vai automašīnas durvīs, un būdama spiesta atzīt, ka esmu ievērojami vecāka un resnāka, nekā biju iztēlojusies, es vienmēr jutos satriekta.

Toties tagad, kad pirmo reizi šajā gadā, kad mana dzīve bija apgriezusies ar kājām gaisā un vēl izgriezusies otrādi, man nācās atklāti ieskatīties sev acīs, pa īstam nopētīt sevi, un mana reakcija izrādījās pilnīgi pretēja. Es pacēlu galvu, pagrozīju to no vienas puses uz otru; pat neapdomājusies es izslējos un pasmaidīju.

– Tieši tā, – Megija uzslavēja. Viņa savilka plato džemperi man uz muguras tā, ka adījums cieši ieskāva manu no jauna uztrenēto augumu. – Ko tu redzi?

– Es redzu… – iesāku, pūlēdamās atrast īstos vārdus. Es skatījos sev pretī no spoguļa, taču nu es izskatījos apmēram tā, kā tolaik, kad daudzie gadi vēl nebija apmiglojuši manas acis.

– Es redzu sevi, – beidzot neveikli nobeidzu.

– Jā! – Megija iesaucās. – Tā esi tu! Tā pati Alise, kuru visus šos gadus esmu pazinusi un mīlējusi, tā pati, kuru pamazām apraka tauku un izmisuma kārta.

– Es nebiju izmisusi, – saraucu pieri.

– Kā tad, – Megija attrauca. – Kā gan tu varēji nebūt izmisusi? Tava vīra nekad nebija līdzās, tava meita izauga un aizgāja no mājām, tava māte pamazām izdzisa, tev nebija ko darīt…

Mani pārņēma aizvainojums.

– Man vajadzēja gādāt par māju, – es iebildu. – Man vajadzēja kopt māti. Un tas vien, ka Diāna teorētiski bija pieaugusi un devusies uz koledžu, vēl nenozīmē, ka vairs nebiju viņai vajadzīga.

– Zinu, – Megija mierinoši atteica. – Es nemaz nevēlos nonievāt tavu veikumu. Es tikai cenšos likt tev ieraudzīt, cik gaišāka tu tagad izskaties. Un daudz jaunāka.

– Jaunāka? – es vēlreiz uzmanīgi nopētīju sevi spogulī.

– Daļēji tas ir svara dēļ, – Megija domīgi turpināja, cieši raudzīdamās uz mani spogulī, – tomēr tas vēl nav viss. Šķiet, ka tev no pleciem novēlies slogs. Turklāt tu vienmēr esi izskatījusies jaunāka nekā patiesībā. Vai atceries, ka tolaik, kad mēs vēl mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē, tu biji vienīgā, kurai vēl izdevās kinoteātrī nopirkt bērnu biļeti? Un pat tad, kad tev jau bija pāri trīsdesmit, krietni vien pēc tam, kad tev jau bija piedzimusi Diāna, bāros tev vēl aizvien prasīja uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.

– Šaubos, vai tagad man kāds to prasītu.

– Varbūt arī ne, tomēr tu varētu izskatīties daudz jaunāka par mani. Daudz jaunāka, nekā tagad.

– Ko tu īsti gribi teikt?

– Es gribu teikt, ka tad, ja tu nokrāsotu matus, uzklātu nedaudz kosmētikas un uzvilktu piemērotākas drēbes, tu vēl aizvien varētu izskatīties jaunāka par trīsdesmit gadiem! – Megija neizturēja. – Lūk, kāpēc es tevi aizvilku prom no tās sasodītās vudū migas! Tikai mēs pašas spējam pārvērst savus sapņus par īstenību!

Es pavīpsnāju. Parasti Megija bija pirmā, kura spēja sagraut to, ko pati dēvēja par “pozitīvās domāšanas spēka muļķībām”. Es biju tā, kura meklēja krītošas zvaigznes un nopūta dzimšanas dienas sveces, lai varētu iedomāties vēlēšanos; es biju tā, kura vismaz divsimt reizes kopā ar Diānu bija noskatījusies Disneja studijas filmu par Pelnrušķīti un ticēju, ka “viss, par ko tu sapņo vairāk nekā vienu reizi, noteikti piepildās”. Taču tagad Megija nevis pasmīnēja, bet turpināja urbties manī ar milzīgas pārliecības pilnu skatienu.

– Tātad tu domā, – es beidzot apvaicājos, – ka es spēju padarīt sevi jaunāku, tikai vēloties, kaut tā būtu?

– Ne jau tikai vēloties, – viņa iebilda. – Mums vajadzēs likt lietā nedaudz matu krāsas. Ķersimies pie darba.

Kamēr es sēdēju purpursarkanajā krēslā, gremodama aukstu picas šķēli, ko vajadzēja uzskatīt par vakariņām, un man matos bija ieziesta ķīmiska ķēpa, kam pāri bija uzlikts un apsiets polietilēna atkritumu maisiņš, Megija man stāstīja par savu sapni. Viņa gribēja tikt pie bērna.

– Nevar būt, – es iebildu, pūlēdamās savaldīties, lai nepaliktu ar muti vaļā.

Viņa izskatījās aizvainota. Tik aizvainota, ka kļuva skaidrs – tas nebija nekāds joks. Gluži vienkārši es pazinu Megiju tik ilgi, cik vien spēju atcerēties, un viņa nekad nebija izrādījusi ne mazāko interesi par bērniem vai mātes lomu. Kamēr es aijāju lelles un liku gulēt mīkstās rotaļlietas, Megija tupēja uz grīdas, izmēģinādama jaunu veidu, kā gleznot ar pirkstiem. Kamēr es dedzīgi pieskatīju citu bērnus, pelnīdama sev kabatas naudu, Megija pļāva mauriņus un gāja talkā tīrīt svešus bēniņus – jebko, lai tikai nevajadzētu palīdzēt aprūpēt viņas septiņus jaunākos brāļus un māsas. Viņa allaž apgalvoja, ka bērnībā ir nomainījusi pietiekami daudz autiņu, lai ar tiem pietiktu visam mūžam.

Un nu četrdesmit četru gadu vecumā viņa bija pēkšņi pārdomājusi.

– Kas noticis? – es noprasīju.

– Nekas nav noticis. Laikam es beidzot esmu nolēmusi, ka pietiekami ilgi esmu bijusi bērns. Tagad esmu gatava kļūt pieaugusi un laist pasaulē bērnu.

– Bet bērns, – es iebildu. Dzīvojot priekšpilsētā, man nemitīgi nācās sastapties ar mātēm un bērniem – bērni kaimiņu mājā kliedza gan dienu, gan nakti; jaunās māmiņas lielveikalos pūlējās noturēt savus nemierīgos bērnus iepirkumu ratiņos. Pēc tam, kad gadiem ilgi biju nodevusies ilgām un sapņiem par vēl kādu bērnu, un skatījusies uz grūtniecēm un zīdaiņu mātēm ar zināmu skaudību un ilgām, kas burtiski lika man sarauties čokurā, beidzot biju sasniegusi nākamo stadiju, un nu man šķita, ka mazi bērni, gluži tāpat kā tīģeru vai lāču mazuļi, ir burvīgi, tomēr biedējoši, un uz tiem labāk noskatīties no attāluma. Caur stiklu.

Pūlējos atrast īstos vārdus, lai varētu atklāt Megijai savas bažas, skaidri un gaiši nepasakot, ka, pēc manām domām, laist pasaulē bērnu šādā vecumā pēc tam, kad viss pieaugušas sievietes mūžs ir pavadīts, dzīvojot neatkarīgi, ir vēl sliktāk, nekā noskūt sev matus, ko viņa reiz jau bija izdarījusi.

Saņēmu Megijas roku. Pēc gadiem ilgas stiepļu ielocīšanas apaļās formās tā bija kļuvusi raupja kā galdniekam.

– Vai zini, – es iesāku tik saudzīgi, cik vien spēju, – būt mātei ir ļoti grūti, it īpaši vēl vienai pašai. Visa tā pamošanās nakts vidū, bērnu ratiņu staipīšana augšā un lejā pa kāpnēm, autiņi, raudāšana…

– Man tas viss jau ir bijis, atceries? – Megija atcirta, strauji atbrīvodama roku.

– Tieši tā! – es apstiprināju. – Bet tolaik tu palīdzēji savai mammai; tas viss nebija uzgūlis taviem pleciem. Tu dzīvo apkaimē, kur gandrīz nevienam nav bērnu, nevienam no taviem draugiem nav bērnu, un tava dzīve itin nemaz nav piemērota bērniem. Un runa jau nav tikai par dzemdībām vien – tevi gaida bērnudārza meklējumi, skolas nauda, pusaudžu vecums. Kad tavs bērns būs beidzis koledžu, tu jau būsi pensijā.

– Ak tad par to ir runa? – Megija salti noprasīja. – Tu domā, ka es esmu pārāk veca.

– Tu esi pārāk veca! – es neizturēju. – Mēs abas esam pārāk vecas!

– Es domāju, ka tu nu gan spēsi izprast manu vēlmi pēc bērna, – Megija sacīja, samirkšķinādama acis, lai apvaldītu asaras, – pēc visa, ko tu pārdzīvoji, lai tiktu pie Diānas, pēc visiem tiem gadiem, kuru laikā tu centies tikt pie vēl viena bērna.

Es atmaigu, atcerējusies, cik stipras bija bijušas manas ilgas. Tomēr es nebiju aizmirsusi arī to, cik ļoti bērns un pat pūles tikt pie bērna varēja pārņemt visu dzīvi; cik nogurdinoši varēja būt vecāku pienākumi pat tad, ja sievietei bija par divdesmit gadiem mazāk nekā šobrīd mums ar Megiju.

– Es patiešām saprotu, – paziņoju, mēģinādama no jauna saņemt viņas roku. – Bet dažreiz dzīvē pienāk brīdis, kad gluži vienkārši ir nepieciešams no kaut kā atteikties. Tad, kad vienkārši ir jau par vēlu.

Es zināju, ka tas bija skarbi, kā būtu teikusi Diāna, taču mēs ar Megiju jau ceturtajā klasē bijām nozvērējušās vienmēr teikt viena otrai tikai un vienīgi taisnību – TVT – pat tad, ja bija skaidrs, ka otra to nemaz nevēlas dzirdēt. Toreiz, kad es apprecējos ar Geriju četrus mēnešus pēc tam, kad princeses Diānas un prinča Čārlza kāzu dienā biju ar viņu iepazinusies uz ielas pie Bakingemas pils, Megija man pateica, ka es esmu traka, ja precos tik jauna. Un, kad vēl pēc dažiem mēnešiem izrādījās, ka esmu stāvoklī, gluži kā princese Diāna, Megija nemaz neslēpa, ka tas viņai šķiet šausminoši, it īpaši tad, kad man nācās aiziet no darba. Lai gan Megija allaž bija dievinājusi manu meitu, viņa to bija darījusi no attāluma, sūtot viņai no Parīzes neiedomājami greznas kleitas un reizi gadā vedot viņu uz mākslas galerijām un kādu ārkārtīgi nepiemērotu restorānu, lai šausmās noskatītos, kā Diāna rīstīdamās ēd zuti. Un jau kopš tās dienas, kad biju atvedusi Diānu mājās no slimnīcas, viņa bija nemitīgi prašņājusi, kad es reiz atsākšu strādāt.

Nu viņa cieši raudzījās manī, un šo sejas izteiksmi es pazinu pārāk labi. Tā viņa izskatījās ikreiz, kad grasījās pateikt kaut ko tādu, kas man noteikti varētu nepatikt.

– Tu gribi sacīt, ka tev ir jau par vēlu atsākt strādāt izdevējdarbības jomā? – viņa noprasīja. – Tātad tev ir jau par vēlu veidot karjeru?

Nu tā biju es, kura gandrīz apraudājās. Un nu bija Megijas kārta saņemt un saspiest manu roku.

– Patiesībā es nemaz tā nedomāju, – viņa sacīja. – Es neuzskatu, ka tev ir jau par vēlu kaut ko darīt. Tieši to es cenšos tev pateikt. Mēs neesam divas večas, kurām vajadzētu mest visu pie malas un, velkot kājas, aizšļūkt uz pansionātu. Mums abām vēl ir daudz laika. Neuztraucies.

Megija paziņoja, ka neļaus man skatīties spogulī, kamēr nebūs beigusi rosīties. Viņa izmazgāja man matus un ieveidoja tos ar fēnu, veselu mūžību noņēmās ar kosmētikas otām, iespīlēja mani ļoti pārdrošā apakšveļā un uzstīvēja man šaurus džinsus. Tā, it kā mēs atkal būtu pusaudzes, kuras apmainās ar drēbēm un uzpoš viena otru.

– Kur tu ņēmi visas tās meiteņu padarīšanas? – es pavaicāju Megijai.

– Es esmu lesbiete, nevis vīrietis, – viņa atteica, uzsmidzināja man uz kakla nedaudz smaržu un nopētīja mani.

– Labs ir, – viņa sacīja, apņēmīgi pamādama, – manuprāt, gatavs ir.

Megija vēlreiz aizstūma mani pie spoguļa. Zvēru, ka pirmajā brīdī es sevi nepazinu. Es pat atskatījos, nodomājusi, ka telpā slepus varētu būt ienākusi cita sieviete.

Gaišmataina. Seksīga. Un ļoti, ļoti jauna.

– Nevar būt, – es izdvesu, samirkšķinādama acis.

Megija pasmaidīja.

– Es teiktu, ka tev ir divdesmit divi gadi! – viņa uzvaroši iesaucās.

Es nespēju novērst acis no sevis. Būtībā Megija bija piepildījusi manu vēlēšanos – manu vēlmi ne vien kļūt jaunākai, bet arī atgriezties pagātnē un kļūt par citu cilvēku. Spogulī redzamā sieviete savā ziņā izskatījās līdzīga man, taču reālajā dzīvē es tāda nekad nebiju bijusi. Tolaik, kad man patiešām bija divdesmit divi gadi, es Mauntholjokes koledžā beidzu studēt Džeinas Ostinas un Brontē māsu darbus, mani mati bija gludi sasukāti un saņemti zirgastē, augums paslēpts lielos, platos kokvilnas sporta apģērbos, un lejup pa manu nenopūderēto degunu nemitīgi šļuka biezas brilles. Divdesmit četru gadu vecumā man jau bija mazs bērns, es joprojām nēsāju gan zirgasti, gan brilles, gan sporta apģērbu, lai gan tagad tas bija kļuvis vēl platāks un netverami smaržoja pēc šķiršanās. Divdesmit astoņu gadu vecumā es dažreiz Ļoti Pacentos un uzstīvēju šauras bikses un platu džemperi, lai bērnudārzā varētu vadīt kūku tirdziņu.

Es katrā ziņā nekad nebiju izskatījusies šādi: uzspodrināta un gaišmataina, ar uzkrāsotām lūpām un dziļu izgriezumu, izsmalcināta un nedaudz piedauzīga.

– Kas viņa tāda ir? – es čukstus pavaicāju.

Bet Megija, kura tikmēr rosīgi skatījās pulkstenī, nemaz nedzirdēja manu jautājumu.

– Ir jau gandrīz pusnakts, – viņa sacīja. – Jaunajai Alisei ir pienācis laiks doties testa izbraucienā.