Читать книгу Jaunāka - Pamela Redmonda Setrena - Страница 5

Es stāvēju rindā kopā ar citām jaunām sievietēm – es gribēju teikt, ar patiešām jaunām sievietēm. Mēs visas turējām rokās savas lietišķās biogrāfijas un gaidījām, kad pienāks mūsu kārta runāt ar Manhetenas šobrīd it kā iecienītākā jaunā restorāna Ici īpašnieku, kurš izskatījās pavisam bērnišķīgs. Te bija vismaz piecdesmit sieviešu, mēs visas sacentāmies par iekāroto viesmīles vietu, un, ciktāl varēja noprast, man nebija nekādu izredžu. Var jau būt, ka biju gaišmataina un tieva, un varbūt pat būtu varējusi tikt veiksmīgi noturēta par jaunu – jo neviens nebija ne acu pamirkšķinājis. Tomēr šīs sievietes bija no citas planētas, no zemes, kurā vienā ķermenī sadzīvoja lielas krūtis un zēniski gurni, zobi bija balti kā papīrs, un pēdas vienlīdz labi jutās gan basas, gan kurpēs ar četru collu papēžiem. Man, parastajai mirstīgajai, būtu nācies apsēsties turpat uz betona grīdas. Es varēju smaidīt, jūsmot un pat šūpot gurnus tikpat labi kā jaunākās no viņām, taču iespīlēt savas vecās kājas augstpapēžu kurpēs es gluži vienkārši nespēju.

– Grīna? – bērnišķīgais restorāna īpašnieks uzsauca. – Ali Grīna?

Ļodzīdamās aiztenterēju uz viņa pusi, pūlēdamās izlikties, ka cēli slīdu. Šodien šī bija mana ceturtā darba intervija. Pirmajā nedēļā pēc iziešanas no mājām biju atteikusies no visām izdevniecībām – visām, izņemot savu kādreizējo darba devēju Gentility Press, kur pagājušā gada laikā biju atraidīta nevis vienu, bet gan divas reizes. Lai gan Gentility vēl aizvien bija vieta, kur man visvairāk būtu paticis strādāt – tur tika izdotas visas manas mīļākās grāmatas, un izdevniecības dibinātāja Vitnija kundze bija viena no tiem, ko es pielūdzu, – man bija bail, ka tad, ja es tur uzrastos vēlreiz, viņi vai nu pazītu mani, vai arī atraidītu trešoreiz. Vai arī notiktu gan viens, gan otrs. Atteikusies no grāmatu izdevējiem, biju ķērusies pie valsts mēroga žurnāliem, pēc tam pie specializētajiem izdevumiem, sabiedrisko attiecību un reklāmas firmām un visbeidzot pie tādām nemirstīgām publikācijām kā “Sīkpreču veikala kuponi šai dienai”.

Visur notika viens un tas pats. Zemākā līmeņa darbavietu bija pavisam maz, un tās jau bija aizņēmuši praktikanti, nevis apmaksāti darbinieki. Man tika piedāvātas dažas vietas, kurās varēja gūt pieredzi, bet ne saņemt algu, taču to es nevarēju atļauties.

Šonedēļ biju sākusi meklēt viesmīles darbu. Nākamā pakāpe būtu iepirkumu kravātāja lielveikalā – bet, ja man nāktos to darīt, es atkal atgrieztos pie četrdesmit četru gadu vecuma, jo tad vismaz varētu nēsāt ērtus apavus un neviens neblenztu man uz krūtīm.

– Alise, – es sacīju, sniegdama viņam savu lietišķo biogrāfiju. – Mani sauc Alise.

Viņš skatījās uz mani tā, it kā nekad nebūtu dzirdējis šādu vārdu.

– Jūs taču zināt, – mēģināju pateikt priekšā. – Tāpat kā “Brīnumzemē”.

Viņš pat nepasmaidīja.

– Vai jūs būtu ar mieru apsvērt iespēju nomainīt vārdu? – viņš painteresējās.

Varbūt tad, ja viņš man grasītos piedāvāt galveno lomu “Oskara” cienīgā filmā. Bet, lai iznēsātu kokteiļus kaut kādā Manhetenas rajona nostūrī?

Un tomēr šāds piedāvājums šķita pietiekami intriģējošs, lai to uzreiz noraidītu, nemēģinot pavilkt viņu uz zoba.

– Kādu vārdu jūs man ieteiktu izvēlēties? – es painteresējos. – Ali?

– Vai Aleksa. Vai varbūt Alekssa. Vai arī, es zinu: Aleksisa!

– Kā seriālā “Dinastija”, – es piezīmēju.

– Aleksisa – tas izklausās seksīgi, – viņš uzstāja, nelikdamies ne zinis par manu analoģiju. Vai, visticamāk, vispār to nesaprazdams.

– Vai tas ir tāpat kā filmā par Meifloveras bordeļa īpašnieci? – es gribēju zināt. – Jūs taču zināt, ka viņa savām meitenēm bija izdomājusi veselus sarakstus ar jauniem vārdiem, kurus pati uzskatīja par seksīgiem. Bet varbūt toreiz neviens vēl neteica “seksīgi”. Droši vien tika izmantots kāds cits vārds.

Viņš truli raudzījās man pretī, un es mēģināju atbildēt ar to pašu. Patiesībā viss šis stulbums man jau patiešām bija apnicis. Šis puisis – pirms ierašanās es pat biju ierakstījusi viņa vārdu Google meklētājā, būdama aplami pārliecināta, ka iepriekšēja informācijas savākšana būs svarīgāka par mana vārda seksīgumu – uzskatīja sevi par savdabīgu kulinārijas ģēniju. Bet ko gan bērns divdesmit sestā izmēra džinsos varēja zināt par ēdiena gatavošanu? Nu labi, viņš gatavoja saldējumu ar pipariem. Tas bija atšķirīgs, bet vai ēdams?

Ēdienu gatavošana man uzdzina ilgas. Lai gan tagad dzīvoju viena un biju zaudējusi svaru, es vēl aizvien mēdzu gatavot visus savus iemīļotākos ēdienus, likt galdā savus labākos porcelāna traukus un vecmāmiņas sudraba galda piederumus, ko viņa bija atvedusi līdzi no Itālijas, aizdegt sveces un uzlikt kādu jauku kompaktdisku. To dažu nedēļu laikā, kamēr biju apmetusies pie Megijas, lai noskaidrotu, vai man vispār izdosies atrast darbu, lai tikai pēc tam spertu nākamo soli un izīrētu savu māju, es biju mēģinājusi gatavot viņai maltītes, taču Megija vakariņu laikā parasti bija dziļi iegrimusi darbā. Viņa strēba ātri pagatavojamās nūdeles no kafijas krūzes un pētīja savu milzīgo cementa kluci.

– Es ļoti interesējos par ēdienu, – es paziņoju mazajam ģēnijam, mēģinādama aizvadīt darba intervijas sarunas tematu atpakaļ uz planētu Zeme.

Viņš nožāvājās.

– Jauki. Vai jūs esat aktrise?

– Nē, – es atteicu.

Nu viņš saausījās, savilka uzacis un nopētīja mani.

– Jūs taču negribat strādāt virtuvē, ko? – viņš noprasīja. – Tāpēc, ka manā virtuvē meitenēm nav vietas.

Nu, vai tas nebija nelikumīgi? Es noliedzoši papurināju galvu, taču, redzot šādu neslēptu diskrimināciju, man vairs nebija neērti melot par savu vecumu.

Kā nopratis, par ko es domāju, viņš noprasīja:

– Cik jums gadu, Aleksisa?

Kādam citam es būtu samelojusi, vai pat, dzirdot tik tiešu jautājumu, pateikusi taisnību. Taču nu es tikai ieskatījos viņam acīs un paziņoju:

– Sešpadsmit.

Beidzot viņš iesmējās.

– Ā, tu esi jokdare. Skaidrs. Labi. Parādi man savus pupus.

Gaidīju, kad viņš vēlreiz iesmiesies, taču velti. Viņš sēdēja un gaidīja.

– Jūs taču jokojat, vai ne? – es noprasīju.

Viņš turpināja sēdēt, acīmredzami nemaz nejokodams.

Atgādināju sev, ka šis darbs man bija vajadzīgs, patiešām vajadzīgs. Interesanti, ko es būtu darījusi, ja man patiešām būtu divdesmit divi vai divdesmit septiņi gadi? Pasmietos? Varbūt pat parādītu viņam savas krūtis un visu atlikušo mūžu sarautos ikreiz, kad par to iedomātos? Vai varbūt, gluži kā tās jaunās meitenes Diānas iecienītajos MTV videoklipos vai uz avīžu kioskos redzēto, jauno, briesmīgo, vīriešiem domāto žurnālu vāka, es to izdarītu, jo man tas neliktos nekas sevišķs. Tomēr es tā nespēju. Lai cik bieza arī būtu mana kosmētikas kārta, es nemūžam nebūtu tik jauna, un arī mans domāšanas veids nebūtu tāds, kā jaunākajai paaudzei. Turklāt es taču grasījos kļūt pašpārliecinātāka, vai ne?

– Kāds maniem tā dēvētajiem pupiem ir sakars ar manu spēju kļūt par labu viesmīli? – es viņam pajautāju.

Viņa atbilde:

– Vistiešākais.

Jau grasījos sākt strīdēties, taču tad nodomāju: viņam ir taisnība. Lai mani pieņemtu darbā un es varētu kļūt par labu viesmīli un pelnīt krietnu dzeramnaudu, man bija jābūt vienīgi satriecoši glītai un seksīgai. Šī noteikti bija viena no tām mākslotajām, mūsdienīgajām vietām, kur es pat nevarētu rezervēt sev galdiņu. Un viņš negrasījās dot man darbu, neatkarīgi no tā, vai es viņam parādīšu savas krūtis vai ne. Manas krūtis viņu pat nemaz neinteresēja; viņš gluži vienkārši vēlējās mani pazemot. Un nu man reiz bija gana.

Pagrābu atpakaļ savu lietišķo biogrāfiju. Negrasījos atstāt viņa rokās pat ne papīra lapu.

– Es negribu strādāt pie jums, – es paziņoju. – Un mans vārds ir Alise.

Ārā uz ielas es pavisam aizmirsu, ka man sāp kājas. Es soļoju pārāk ātri, jo mani dzina uz priekšu dunošā sirds. Es vairs nespēju tā ilgāk turpināt, es nespēju turpināt cīnīties par darbiem, kas man nemaz nebija vajadzīgi, un izlikties par kādu, kura man nemaz nepatika. Ja, izskatīdamās jaunāka, es būtu varējusi tikt pie kāda lieliska darba, pie tāda darba, par ko biju sapņojusi jau pirms gada, uzsākdama darbavietas meklējumus, pie tāda darba, kāds man bija izdevniecībā Gentility Press pirms tik daudziem gadiem, es ar lielāko prieku būtu turpinājusi piedalīties šādā masku ballē, taču pagaidām būt jaunai bija vēl ļaunāk, nekā būt vecai.

Soļojot sāku prātot, ka varbūt bija pienācis laiks mest mieru. Man vairs nebija spēka nakšņot uz Megijas dīvāna, uzvelkot segu pāri galvai, lai paglābtos no gaismas un trokšņa, jo viņa mēdza strādāt līdz vēlai nakts stundai. Biju iztērējusi naudu, kuras man patiesībā nemaz nebija, par darba drēbēm, ko nevarēju vilkt mugurā. Nu man gribējās vienīgi atgriezties mājās.

Jā, bet…

Jā, bet vēl jau bija Gentility. Izskatījās, ka man ir tikai divas iespējas: doties uz Gentility un riskēt ar iespējamu izgāšanos, vai atgriezties Ņūdžersijā un izgāzties pavisam noteikti.

Lūkojoties uz to visu no šādas puses, bija skaidrs, ka man vajadzēja doties atpakaļ uz Gentility. Tad es vismaz varētu parādīt Megijai, ka spēju būt drošsirdīga un pašpārliecināta. Patiesībā, apņēmīgi soļojot uz izdevniecības Gentility biroja pusi, es patiešām jutos drošsirdīga un pašpārliecināta. Tiesa gan, man mugurā bija kokteiļu iznēsātājas darbam piemērotas drēbes – sarkana zīda blūze un melnbalti rūtoti minisvārki, un vēl arī krietna kosmētikas kārta. Varbūt man vajadzēja atgriezties Megijas mājās un pārģērbties. Ak, pie joda. Tas bija drošsirdīgs un pašpārliecināts stils, kas nevainojami saskanēja ar manu noskaņojumu.

Pēc pusstundas, pietvīkusi no straujā gājiena uz pilsētas ziemeļiem, es jau sēdēju izdevniecības Gentility personāla daļas kabinetā un aizpildīju ļoti pazīstamu veidlapu. Labi gan, ka man bija pavisam parasts vārds. Mana lietišķā biogrāfija izskatījās gandrīz tieši tāda pati kā vienmēr, lai gan nu tajā nebija minēti ne datumi, ne divdesmit brīvprātīgā darba gadi. Es ierakstīju veidlapā nevis savu Ņūdžersijas adresi, bet gan Megijas dzīvesvietas atrašanas vietu un sava mobilā, nevis mājas telefona numuru, un klusībā lūdzos, kaut nu mani intervētu nevis personāla daļas vadītāja Sāra Čena, bet gan kāda asistente.

Manas cerības izrādījās veltīgas. Biju gatava iegrimt zemē, kad aptuveni trīsdesmit gadus vecā, skaistā Čena kundze, kurai vispār nebija humora izjūtas, pastiepusi manikirēto roku, platiem soļiem nāca pie manis pa telpas pelēko paklāju.

Piecēlos un sagatavojos ieraudzīt viņas sejā izteiksmi, kas liecinātu, ka viņa ir mani pazinusi. Sāra Čena bija pārāk jauna, lai varētu būt strādājusi Gentility vienā laikā ar mani. Pirmo reizi mēs bijām tikušās pagājušajā februārī, uzreiz pēc tam, kad biju beigusi raudāt par Gerija aiziešanu un Diānas aizbraukšanu uz Āfriku. Biju iesoļojusi Gentility birojā tai pašā četrpadsmitā izmēra kostīmā, ko biju nopirkusi pirms septiņiem gadiem, lai Diānas vidusskolā varētu saņemt Gada vecāku balvu, domādama, ka mani automātiski pieņems atpakaļ tai pašā vietā, ko biju pametusi pēc grūtniecības iestāšanās. Pat tad, kad darba intervija bija beigusies jau pēc divdesmit minūtēm, pat tad, kad Čena kundze, kā viņa pati sevi dēvēja, bija ieteikusi man “kādreiz atkal sazināties ar mums”, nevis sākusi runāt par algām un amatu nosaukumiem, es vēl aizvien cerēju, ka viņa man pavisam drīz piezvanīs.

Jūnijā, vēl aizvien nesaņēmusi no viņas nekādu ziņu, biju atkal devusies uz biroju, ģērbusies tai pašā kostīmā, kurš tobrīd jau bija kļuvis mazliet par platu, un turēdama rokā kabatlakatiņu, jo man bija sākušas svīst plaukstas. Paziņoju viņai, ka varbūt iepriekšējā reizē nebiju izteikusies pietiekami skaidri. Es nebiju iegriezusies Gentility birojā tikai tāpēc, lai tur paciemotos un atcerētos senos laikus. Es biju gājusi turp, jo gribēju strādāt par redaktori, man bija vajadzīgs darbs. Es zināju: varēja rasties iespaids, ka neesmu strādājusi, tomēr es biju darījusi daudz ko tādu, kam bija nepieciešamas visas manas prasmes organizēšanas un vadības jomā. Un grāmatas, it īpaši tādi sieviešu klasikas darbi kā tie, ko izdeva Gentility, taču vēl aizvien bija tādas pašas, vai ne?

Šoreiz Sāra Čena izteicās daudz tiešāk. Viņa jau pirmajā reizē bija sapratusi, ka esmu atnākusi pieteikties darbā. Diemžēl visas redaktoru vietas bija aizņemtas. Kaut ko varbūt varētu atrast reklāmā, ja vien es…? Taču vēl tikai jūnijā es nebiju vēlējusies pat domāt par strādāšanu reklāmā, par jebko citu, izņemot redaktora darbu. Rediģēšana, darbs ar rakstniekiem un vārdiem – lūk, kādas bija manas intereses un talanta joma. Viss pārējais bija tikai veltīga laika izšķiešana – tik muļķīgi es biju domājusi vēl tikai pirms dažiem mēnešiem.

Tagad Sāra Čena sniedza man roku, piešķieba galvu un ziņkāri uzlūkoja mani.

– Vai mēs esam jau tikušās? – viņa apvaicājās.

Es varēju atzīties, pateikt, ka biju pārcēlusies uz dzīvi citur un ieradusies trešoreiz, acīmredzami nesaprazdama, ko nozīmē vārds “nē”.

Vai arī es varēju uztvert to visu kā izrādi, tā, kā Megija man bija mācījusi. Ne gluži melot, bet vismaz tēlot tiktāl, cik tas vien bija iespējams.

– Nezinu, – es atteicu, piešķiebdama galvu gluži tāpat kā Sāra Čena un ieskatīdamās viņai tieši acīs. – Vai tā ir?

Savulaik, ierodoties šeit, man bija radies iespaids, ka viņa mani nemaz neredz. Ka viņa, tāpat kā tik daudzas jaunas, strādājošas sievietes, ierauga mani un tūlīt secina: veca, resna, mājsaimniece. Un nekavējoties tiek aizvilkts priekškars.

Nu viņa saknieba lūpas, papurināja galvu un šķita neizpratnes pilna.

– Jūs izskatāties briesmīgi redzēta.

– Jūs tāpat, – es atteicu, atdarinādama viņas apjukuma pilno sejas izteiksmi.

– Nu, labi, – viņa noteica, jau sparīgāk papurinādama galvu, lai aizgaiņātu domas, – nāciet iekšā un pastāstiet par sevi.

Radās iespaids, ka šoreiz viņa patiešām gribēja to dzirdēt. Viņa izvaicāja mani par literatūras studijām Mauntholioki koledžā, par to, kāpēc mani interesē darbs izdevniecībā Gentility. Lai gan viss, ko es viņai pastāstīju, būtībā bija tieši tas pats, ko jau divas reizes biju sacījusi pagājušajā gadā, šoreiz izskatījās, ka viņa patiešām klausās. Turklāt es šo mēnešu laikā biju kļuvusi atjautīgāka. Tā vietā, lai uzstātu, ka esmu gatava strādāt vienīgi par redaktori, nu es apgalvoju, ka mani interesē visas izdevējdarbības jomas.

Paklaudzinājusi ar zīmuli pa manu lietišķo biogrāfiju, Čena kundze ieminējās, ka mārketinga jomā man varētu atrasties kāda piemērota vieta.

Mārketings? Protams! Es dievināju mārketingu, vai vismaz man šķita, ka tā tas varētu būt, ja vien man būtu kāda nojauta, kas tas ir (un to es nepateicu skaļi). Un man pilnīgi noteikti bija laiks, lai parunātos ar Teriju Džordenu, mārketinga daļas vadītāju.

Ejot pa gaiteņiem līdzi Sārai Čenai un līkumojot starp atvērtā plānojuma darba vietām, es pārsteigta secināju, ka pat pēc tik daudziem gadiem viss te izskatījās gandrīz tāpat – tāpat, tomēr ne tik pārticīgi. Biju te strādājusi tolaik, kad izdevniecību septiņdesmitajos gados bija pārņēmis feminisma drudzis un sievietes bija pirkušas diženo feminisma rakstnieču traktātus un klasikas darbus tikpat ātri, cik Gentility bija izdevies tos nodrukāt. Tagad neviens vairs nemēdza lasīt tādos apjomos, un izdevniecība bija nepārprotami piedzīvojusi zināmas grūtības. Neņemot vērā nobružāto krāsojumu un izdilušos paklājus, Gentility izskatījās tieši tāpat kā tolaik, kad biju te strādājusi pēdējo reizi, tikai tagad visi darbinieki bija jau nomainījušies. Viņi bija ne vien citādi, bet arī jaunāki, lai gan arī tolaik, kad te strādāju, mēs visi bijām jauni. Vienīgais izņēmums bija Florensa Vitnija, iespaidīgā, sirmā uzņēmuma dibinātāja, kuru man tagad izdevās uz mirkli pamanīt tikai no attāluma. Vitnija kundze manās acīs vēl aizvien bija dieviete, apņēmības pilna sieviete ar savu vīziju par nākotni, kura bija būtiski iedvesmojusi visas savas darbinieces, un es nopriecājos, ka nedrīkstēju viņai tuvoties. Varbūt es būtu pielūgsmē nometusies ceļos viņai pie kājām un pilnīgi nodevusi sevi.

Asistentes vieta ārā pie mārketinga daļas vadītājas Terijas Džordenas kabineta izskatījās ļoti tukša. Viņas krēsls acīmredzot tika izmantots, lai uz tā sakrautu grāmatas, un rakstāmgaldu klāja putekļi. Tā bija laba ziņa: šai sievietei gandrīz pavisam noteikti bija izmisīgi vajadzīga asistente.

Ar pašu Teriju Džordenu gan nebija tik viegli. Tiklīdz mēs sasveicinājāmies, man kļuva skaidrs, kāpēc šai sievietei bija tik ļoti vajadzīga asistente, ka es bezmaz vai biju varējusi ienākt no ielas un uzreiz tikt pie darba intervijas. Viss viņā izskatījās skarbs, sākot ar īsajiem, atpakaļ atglaustajiem matiem un melno kostīmu, un beidzot ar drūmi sakniebtajām lūpām. Vismaz Čena kundze aizsteidzās prom tik ātri, it kā būtu iemetusi mani tīģera būrī gluži kā lielu jēlas gaļas pikuci. Man prātā atskanēja Megijas balss – “tikai neļauj viņai sevi iebiedēt” – taču bija jau par vēlu, es jau biju iebiedēta. Tas bija noticis, tiklīdz viņas plauksta bija saspiedusi visus kaulus manā delnā, un es uz viņas pilnīgi tukšā rakstāmgalda biju ieraudzījusi tikai trīs mazu bērnu fotogrāfijas un trīs nevainojami noasinātus zīmuļus. Tie visi bija pavērsti tieši pret mani.

– Kāpēc jums šķiet, ka varat strādāt pie manis? – Terija strupi noprasīja.

Jutu, ka mana mute kļūst sausa. Tāpēc ka… lai cik nejauki tu arī izturētos, man droši vien nevajadzēs tev rādīt savus pupus? Tāpēc, ka šis darbs ir mana vislielākā iespēja dzīvot tā, kā visvairāk vēlos?

Esi drošsirdīga, domās dzirdēju Megiju mudinām. Saki to, ko domā. Taču es jutos tā, it kā viņa būtu Gerijs, pārnācis mājās pēc nogurdinošas darba dienas, kuras laikā bija tīrījis zobu kanālus. Būdams pārguris, viņš vienmēr kļuva uzbrūkošs, gluži tāpat kā Terija, un es allaž biju gļēvi centusies runāt ar viņu mierinoši un mēģināt panākt, lai viņš izstāsta visu, kas patiesībā nedod viņam mieru.

– Kā jums šķiet, kas ir vajadzīgs, lai varētu sekmīgi strādāt pie jums? – es atvaicāju.

– Nu, tā, – Terija iesāka, – šim cilvēkam ir jābūt tādam, uz kuru var pilnīgi paļauties. Es vairs nespēju izturēt nevienu meiteni, kura atprasās no darba slimības dēļ ikreiz, kad viņai ir uznākušas sāpīgas mēnešreizes vai iesnas.

– Es neesmu slimojusi jau divdesmit gadu, – steidzos viņu pārliecināt.

Viņa savādi paskatījās uz mani.

– Jūs nedrīkstat kavēt darbu, – viņa turpināja. – Es te ierodos astoņos, un, lai gan es nepieprasu, lai jūs rīkotos tāpat, es tik un tā vēlētos, lai jūs ik dienu ierodaties darbā krietnu brīdi pirms deviņiem.

– Es gandrīz katru rītu ceļos pirms sešiem, – paziņoju. – Jau kopš tā laika, kad…

Biju grasījusies pateikt: “Kopš man piedzima Diāna, es vairs nespēju ilgi nogulēt.” Bet tas droši vien nebūtu bijis prātīgi.

– Es vienmēr ceļos puspiecos, – viņa man paziņoja. Katram gadījumam, lai es nejustos pārāka, celdamās sešos. – Tad es vingroju, sakārtoju māju un pamodinu bērnus, lai atvadītos no viņiem.

Nopētīju bērnu fotogrāfijas – aptuveni sešus gadus vecu meiteni bez priekšzobiem un ar garu, brūnu zirgasti, trīs vai četrus gadus vecu zēnu ar ārkārtīgi precīzi izšķirtu matu celiņu, kurš izskatījās pēc maza politiķa kandidāta, un nenosakāma dzimuma zīdaini ar apaļu sejiņu. Bija ļoti grūti iztēloties, ka Terijas ķermenis, plāns kā naža asmens, būtu varējis laist pasaulē šīs trīs maigās, mazās radības.

– Piektdienās es strādāju mājās, Longailendā, – Terija tikmēr turpināja man stāstīt, – taču nevajag iedomāties, ka es tikai spēlējos ar bērniem un ik pēc dažām stundām pārbaudu elektronisko pastu. Es patiešām strādāju.

Domās iztēlojos viņas lielo guļamistabu ar milzīgu rakstāmgaldu un veselu lēveni dūcošas un pīkstošas elektroniskas aparatūras, kaut ko tādu, kas līdzinājās vadības centram. Interesanti, vai viņas vīrs dzīvoja mājās un pieskatīja bērnus? Vai arī viņa bija auklīšu un mājkalpotāju armijas ģenerālis? Bija grūti iztēloties, ka Terija Džordena varētu apmierināties ar paviršas auklītes vai bērnudārza pakalpojumiem un nolaidīgas mājkalpotājas darbu.

– Tāpēc, uzsākot strādāt, – viņa atsāka, – jums būs jākļūst par manām ausīm, acīm un rokām šajā birojā tajās dienās, kad es veikšu saskaņotu darbību no mājām. Vai skaidrs?

Viņa bija teikusi: uzsākot strādāt. Vai tas nozīmēja, ka biju pieņemta darbā?

– Un tagad, – viņa paziņoja, – pastāstiet man savas idejas Gentility piedāvājuma mārketinga jomā.

Ak vai, acīmredzot viņa, grasīdamās pieņemt mani darbā, vispirms gribēja noskaidrot, vai esmu šim darbam piemērota. Tā bija zināma aizķeršanās. Es nekādi nevarēju atzīties, ka mana vienīgā pieredze izdevējdarbības jomā ir saistīta ar pašu Gentility. Turklāt man vēl aizvien nebija ne jausmas, kas īsti ir mārketings.

Toties es biju gatava saderēt, ka Gentility izdoto grāmatu klāsts man ir zināms tikpat labi kā pati Florensa Vitnija. Visus šos gadus biju sekojusi līdzi uzņēmuma darbībai un izdevējdarbības jaunumiem, cenzdamās izlasīt visu, kas tika publicēts. Turklāt es biju vadījusi Diānas skolas grāmatu tirdziņus un darbojusies gan savas bibliotēkas valdē, gan divos vietējos lasītāju klubos pietiekami ilgi, lai labi zinātu, kā grāmatas tiek reklamētas un pārdotas.

– Gentility ir izdevusi dažas no labākajām grāmatām, ko jebkad ir sarakstījušas sievietes, – es piesardzīgi iesāku. – Turklāt Džeinai Ostinai un māsām Brontē vienmēr būs savs noieta tirgus. – Klusībā uzslavēju sevi par to, ka biju izmanījusies izmantot īsto frāzi.

– Jā, jā, – Terija noraidoši atmeta ar roku. – Taču noieta tirgus ir mazs, un mēs gribam to palielināt. Kas mums jādara?

– Nu…

Man bija briesmīgi bail pateikt kaut ko aplamu; man bija bail, ka es varētu palaist garām iespēju tikt pie šī darba un ka Terija Džordena varētu pārlēkt pāri rakstāmgaldam un iecirst man rīklē savus mazos, asos zobus. Tomēr klusēt pavisam noteikti bija nepareizi. Ja es pateiktu, ko patiesībā domāju, vismaz kā aizrautīga lasītāja, nevis profesionāla mārketinga speciāliste, pastāvētu kaut vai tikai visniecīgākā iespēja, ka man tomēr ir taisnība.

– Par mūsu uzmanību tagad cīnās daudz vairāk dažādu faktoru, – es iesāku, – un populārākie sieviešu tēli ir daudz seksīgāki un vairāk idealizēti. Tērpi, ķermeņi – jaunām sievietēm šķiet, ka viņām noteikti ir jāizskatās pēc Parisas Hiltones, jo citādi viņas būs tikai tukša vieta.

Pat man pašai dažu pēdējo nedēļu laikā bija izrādījies grūti atbilst citu priekšstatiem tādās jomās, par ko līdz šim nebiju pat iedomājusies.

Kopā ar Megiju pērkot sev jaunas drēbes, es biju atklājusi, ka tās ir daudz šaurākas – vai šīs drēbes bija domātas trīspadsmitgadīgām meitenēm? Vai vīriešiem? – un atsedzošākas nekā jebkas cits, kas man jebkad bija piederējis. Radās sajūta, ka man vajadzētu izskatīties vienlaikus gan sievišķīgākai, gan lietišķākai; gan ne tik draudīgai, gan godkārīgākai, un man vajadzēja iztērēt daudz naudas, lai varētu pelnīt mazāk. Un, lai cik prasmīgi es arī mācētu tikt galā ar šīm pretrunīgajām prasībām, es pat nespēju tikt pie darba.

Terija pakratīja galvu.

– Kāds tam visam sakars ar grāmatu mārketingu?

Biju tā aizrāvusies, ka laikam vairs arī pati īsti neatcerējos, ko biju gribējusi teikt.

– Es vienkārši domāju, ka vairs nav iespējams pārdot klasisku literatūru klasiskos vākos, – es sacīju. – Runa ir par tiem pašiem vecajiem akvareļiem un deviņpadsmitā gadsimta dāmu portretiem. Lai piesaistītu jaunu sieviešu uzmanību, ir jāiedziļinās sieviešu dzīves mūsdienu ideālos, tie jāizspēlē košās krāsās un daudz aizraujošākās reklāmās…

Nu Terija sāka purināt galvu tik aizrautīgi, ka viņas mati sakustējās. Man bija licies, ka tas fiziski nemaz nav iespējams.

– Es gribu, lai jūs saprastu, – Terija paziņoja, – ka es šajā nodaļā esmu vienīgā, kura rada idejas. Vai jūs spēsiet ar to samierināties?

Es pamāju, cieši sakniebusi lūpa.

– Vai jutīsieties apmierināta, ja varēsiet kopēt dokumentus, sūtīt tos pa pastu un gādāt, lai manās dzīslās plūstu kafija – melna, bez cukura?

Es vēlreiz pamāju.

– Labi, – Terija noteica, pieceldamās un – lai slavēts dievs – vairs nepastiepdama roku, lai vēlreiz liktu izjust manai plaukstai tās spīdzinošo spiedienu. – Tiksimies pirmdien pašā rīta agrumā.

Es ļāvu sev vaļu tikai tad, kad Gentility sieviešu tualetē biju palikusi viena. Droši vien neviens cits te nebūtu juties kā jūtu atklāšanas templī, taču es biju piedzīvojusi emocionālā ziņā tik iespaidīgus notikumus, ka jau tikai ar persiku krāsas flīzēm klātās sienas iesvēla manā sirdī liesmas. Toreiz, kad Gerijs pie pusdienu galda bija lūdzis manu roku, es biju steigusies šurp. Vienā no šīm kabīnītēm biju noskaidrojusi, ka esmu stāvoklī un gaidu Diānu. Un tieši te es biju atklājusi, ka nedaudz asiņoju un varu zaudēt bērnu.

Toties tagad mani pāršalca prieks, pacilātība un sajūsma par to, ka man patiešām bija izdevies tikt pie darba.

– Jā, – es nočukstēju, pavicinādama rokas. Tad skaļi iesmējos un visbeidzot uzgavilēju, izstiepusi rokas virs galvas.

Sajūta bija tik laba, ka sāku dejot. Tāpat biju darījusi arī pēc Gerija bildinājuma. Biju dīžājusies pa šo pašu tualeti, un manā prātā bija skanējusi mūsu dziesma: Elvisa Kostello “Sarkanās kurpes”. Šis notikums uz visiem laikiem bija palicis man prātā kā viens no vislieliskākajiem manā mūžā, un nu es atkal jutos gandrīz tikpat labi. Aizvērusi acis, laidos dejā, dzirdēdama prātā skanam Elvisa Otrā balsi: “Sarkanās kurpes, eņģeļi grib nēsāt manas sarkanās… SARKANĀS KURPES…” Un laikam gan biju ļāvusi sev iedziedāties mazliet par skaļu, jo, kad atkal atvēru acis un palūkojos spogulī, ieraudzīju, ka aiz manis stāv kāda sieviete ar platu jo platu smaidu sejā un vēro mani.

– Laba diena? – viņa apvaicājās, joprojām smaidīdama, un sāka mazgāt rokas.

Viņa izskatījās tik ēteriska, ka varētu būt arī spoks. Gaiši rudie mati bija gandrīz vai tualetes sienu pasteļa tonī, bet alabastra baltā āda uz viscaur melno drēbju fona izskatījās vēl baltāka.

– Mani nupat pieņēma darbā, – es paskaidroju.

– Ak tā, – viņa noteica, izliekdama šaurās uzacis. Viņas acis bija gaiši zaļas kā nefrīts. – Un ko tad tu te darīsi?

– Es būšu asistente mārketinga nodaļā, – es izdvesu. Viņa labu brīdi cieši skatījās uz mani, un viņas sejā vairs nebija ne miņas no smaida.

Beidzot viņa noprasīja:

– Vai tu gadījumā nestrādāsi pie Terijas Džordenas?

– Jā gan, – es apstiprināju.

– Ak tā. – Viņa bija izrunājusi tikai divus izvairīgus vārdus, taču izskatījās, ka viņai ir vēl daudz ko teikt.

Man sažņaudzās sirds.

– Kas ir?

– Nekas, – viņa atteica. – Tu droši vien izturēsi.

– Ko tad? – es nelikos mierā.

Viņa pētīja mani, šķietami cenzdamās saprast, vai es spēšu mierīgi uzklausīt jaunumus, ko viņa tūlīt grasījās paziņot.

– Nu, – viņa beidzot atsāka, paskatīdamās visapkārt, kā to būtu darījusi arī es pati, un pieklusinādama balsi gandrīz līdz čukstam, – Sāra ir atlaidusi jau trīs meitenes, kuras pie viņas strādāja.

– Patiešām? – es vaicāju. Lai gan šajā telpā man bija nācies piedzīvot virkni dažādu izjūtu, tas vēl nekad nebija noticis tik īsā laikā.

– Manuprāt, pēdējā no viņām neizturēja pat vienu dienu.

– Ak tā. – Jutu, ka man nošļūk pleci. Mana sirds nokrita gandrīz līdz grīdai. – Un kāpēc?

– Vitnija kundze – zini, viņa ir uzņēmuma vadītāja – acīmredzot ir pilnīgi pārliecināta, ka Terija ir ģeniāla un brīnišķīga, taču viņas darbinieki tā vis nedomā. Cik var noprast, tad viņa ir ļoti prasīga un ne pārāk godīga.

– Ne pārāk godīga? – es pārvaicāju, vainīgi atcerēdamās pati savus āķīgos sirdsapziņas pārmetumus. – Ko tas nozīmē?

– Neko sīkāk es nevaru paskaidrot, – viņa paraustīja plecus. – Es strādāju redakcijā.

– Redakcijā, – es izdvesu. – Tieši tur, kur es patiesībā vēlējos tikt.

– Ja tev izdosies izdzīvot līdzās Terijai Džordenai, – viņa sacīja, – tad biznesa jomā tu varēsi izvirzīties daudz ātrāk.

Šķita, ka mana smagā nopūta bija glabājusies ieslēgta manī jau gadiem ilgi. Pagājušajā gadā es biju pārdzīvojusi laulības šķiršanu, sava vienīgā bērna aiziešanu un mātes nāvi. Biju kļuvusi gan drosmīgāka, gan bailīgāka, vairāk pārliecināta par savu spēju pārciest sāpes un daudz mazāk gatava atvērt durvis kārtējām sāpēm.

– Nezinu gan, – bija viss, ko man izdevās pateikt.

– Neuztraucies, – jaunā rudmate sacīja, uzlikdama plaukstu man uz pleca. – Es par tevi parūpēšos.

Šī trauslā būtne grasījās parūpēties par mani? Es vārgi pasmaidīju.

– Starp citu, mani sauc Lindsija.

– Alise.

– Ahā, – viņa noteica, – tāpat kā Manro. Vai Vokere.

Biju gatava viņu noskūpstīt.

– Parasti visi saka “kā Brīnumzemē”, – es sacīju.

– Es neesmu tāda kā visi, – viņa attrauca. – Tomēr es tik un tā būšu tavs Baltais trusis. – Un, to teikusi, viņa nozuda Gentility Press gaiteņu labirintā, pametot mani vēl nepiedzīvotā uztraukumā – un satraukumā – par gaidāmo nedēļu.