Читать книгу Jaunāka - Pamela Redmonda Setrena - Страница 4

Mobilā telefona zvans izrāva mani no dziļa miega. Pirmais, ko nodomāju, Megijas studijas svešajā gaismā pēc vēlās iemigšanas vēl aizvien juzdamās kā miglā, bija tas, ka atskanējis brīdinājuma zvans, mudinot mani doties uz satikšanos ar Džošu. Biju sapņojusi par viņu kaut ko neskaidri erotisku. Tagad, kad telefons turpināja uzstājīgi trillināt, sapnis strauji izgaisa.

Beidzot man izdevās pamosties – kakls no gulēšanas uz purpursarkanā dīvāna bija kļuvis stīvs – un sameklēt telefonu, kas vēl aizvien bija iebāzts uz grīdas nomesto, saņurcīto džinsu kabatā.

Kad atsaucos, klausulē varēja dzirdēt tikai sprakstus, sprakstus un klusumu, un es jau grasījos izbeigt sarunu, kad beidzot kaut kur tālu neskaidri saklausīju savas meitas Diānas balsi.

– Mammu? – viņa vaicāja. – Mammīt? Vai tā esi tu?

– Tā esmu es, mīļā, – es atteicu, nekavējoties pavisam pamodusies. Diāna spēja man piezvanīt tikai retumis. Tuvākais telefons atradās desmit jūdžu gājienā no ciema, kurā viņa strādāja kā Miera korpusa brīvprātīgā. Pretēji izplatītajam uzskatam, pasaulē vēl aizvien bija dažas – nē, daudzas vietas, kurās nevarēja izmantot ne mobilos telefonus, ne internetu.

– Tev ir tik svešāda balss, – Diāna aizrādīja.

Izlaidu pirkstus caur matiem, atcerēdamās visus pagājušās nakts notikumus, Megijas veiktās pārvērtības, satikšanos bārā. Piecēlusies no dīvāna, piegāju pie ovālā spoguļa un aplūkoju sevi. Bez kosmētikas es atkal izskatījos gandrīz tāda pati kā senāk, taču nesen izbalinātie, Megijas apcirptie mati bija paveikuši īstu brīnumu. Pat tik agrā rītā es, vēl nesakopusies, izskatījos kā jauna sieviete.

Tomēr mana meita šo jauno sievieti nekad nesatiks. Es par to negrasījos stāstīt Diānai, tieši tāpat, kā par to laiku, kad biju smēķējusi marihuānu un dzērumā diezgan anonīmi nodevusies seksuāliem piedzīvojumiem.

– Tā esmu es, – apliecināju. – Vai kaut kas atgadījies?

– Viss ir kārtībā, mammu. – Viņas balsī ieskanējās asums, kas lika noprast, ka, viņasprāt, man šādu apgalvojumu neklātos apšaubīt. Protams, ka viss bija kārtībā. Viņa bija pieaugusi, un man vairs nevajadzēja par viņu gādāt.

– Labi, – es noteicu. – Vai tu esi ieradusies pilsētā tikai uz vienu dienu?

Iestājās tik ilgs klusums, ka es jau nodomāju, vai tikai saruna nav pārtrūkusi, taču tad Diāna pateica:

– Nē, patiesībā es ar pāris citiem brīvprātīgajiem biju aizbraukusi uz Maroku. Man šķita, ka es tev to pateicu.

Jutos tā, it kā būtu saņēmusi pļauku. Viņa pavisam noteikti nebija man neko pateikusi, un es zināju, ka viņa to zina. Biju gribējusi, lai Diāna atbrauc mājās uz Ziemassvētkiem, un viņa bija sākusi niknoties uz mani: tā kā viņas līguma termiņš bija gandrīz beidzies, viņa nekādi nevarēja tikt prom no ciema; vietā, kur viņa šobrīd atradās, tas, ka Amerikas Savienotajās Valstīs bija svētki, neko nenozīmēja; nabadzībai un trūkumam nebija brīvdienu, un tā tālāk, kamēr es nesāku atvainoties par to, ka biju izrādījusies tik savtīga, piedāvājot nopirkt viņai biļeti uz mājām. Nesāc ar viņu strīdēties, es sev sacīju. Nav vērts, drīz viņa būs mājā, tam visam nebūs nekādas nozīmes.

– Neatceros gan, – es sacīju. – Kā tev gāja?

– Tu nekad neatceries neko, ko es tev stāstu, – viņa atcirta. – Nesaprotu, kāpēc es tev vispār zvanu.

Ak kungs. Tā mums bija gājis visu pagājušo gadu kopš tā brīža, kad biju šķīrusies no viņas tēva. Lai gan tieši viņš bija mūs pametis, Diāna dusmojās tieši uz mani. Varbūt tāpēc, ka tā bija drošāk, bet varbūt tieši tāpēc, ka es biju viņas tuvākais cilvēks, kurš negrasījās viņu pamest. Pagājušajā janvārī divas nedēļas pēc Gerija aiziešanas Diāna paziņoja, ka negrasās atgriezties Ņujorkas universitātē, lai pabeigtu pēdējo kursu. Viņa bija iestājusies Miera korpusā un gatavojās pavadīt vienu gadu Āfrikā. Tagad, pēc visu mūžu ilguša mīļuma un tuvības – Diāna pat pusaudža vecumā nebija kļuvusi kašķīga –, viņa zvanīja man no piectūkstoš jūdžu attāluma, lai varētu ar mani paķildoties.

– Es priecājos, ka tu man piezvanīji, – es mierināju. – Nespēju vien sagaidīt, kad mēs atkal varēsim satikties.

Atkal klusums. Viņai droši vien bija vajadzīgas dažas minūtes, laika, lai manos vārdos atrastu kaut ko aplamu.

– Zini, tev nāksies pagaidīt vēl ilgāk, – Diāna beidzot pavēstīja. – Esmu nolēmusi palikt te vēl dažus mēnešus.

Man aizrāvās elpa. Man bija izdevies atbīdīt visu – savas bailes, satraukumu, visaptverošo vēlmi atkal fiziski un emocionāli būt viņai līdzās – iestāstot sev, ka janvārī viņa atgriezīsies mājās. Un nu visas šīs sajūtas, ko biju turējusi iesprostotas, no jauna pārpludināja mani, un es iekliedzos skaļāk, nekā biju gribējusi. Otrā telpas galā Megija sarkanajā dzelzs gultā pēkšņi atvēra acis, bet Diāna otrā telefona līnijas galā sāka sūdzēties.

– Kā tu uzdrošinies man par to pārmest? – viņa noprasīja. – Man ir jādzīvo pašai sava dzīve. Ja tu gribi vienīgi nīkt savā Ņūdžersijas mājā, tas vēl nenozīmē, ka man ar to pietiek.

Jutu, ka sastingstu. Megija sēdēja gultā un pāri visai telpai cieši raudzījās uz mani, izskatīdamās noraizējusies. Viņa uzrāva plecus un rokas, kā vaicādama, “kas noticis?”, un es biju spiesta uzgriezt viņai muguru, lai neizplūstu asarās.

– Mammu? – Diāna noprasīja. – Vai tu vēl tur esi?

– Es esmu tepat.

– Es zinu, ka tu nenīksti mājās. Tev ir tavs dārza klubs vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet tagad, kad esmu ieradusies šeit, man vienkārši gribas te palikt vēl drusku ilgāk. Tu taču spēj to saprast, vai ne?

Protams, ka es spēju to saprast. Tomēr man nebija skaidrs, kāpēc viņa tik ļoti vēlas mani sāpināt.

– Diāna, – es sacīju, – ja tu gribi palikt, tad, protams, paliec. Es tikai jūtos nedaudz vīlusies, tas arī ir viss.

– Redzi, tur jau arī ir tā problēma, – mana meita paziņoja. – Es uzskatu, ka tev nav tiesību izjust vilšanos. Tā vietā, lai sēdētu mājās un gaidītu mani atgriežamies, tev būtu laiks sākt dzīvot pašai savu dzīvi.

Nu es vairs gandrīz nespēju paelpot. Un pavisam noteikti vairs nespēju izteikt ne vārda.

– Paklau, – viņa turpināja, – par šo zvanu tev – vai tētim, vai kādam citam – nāksies samaksāt veselu miljonu dolāru. Man vēl aizvien nav īsti skaidrs, cik ilgi es te vēl palikšu. Vismaz vēl pāris mēnešus. Ceru, ka tev nav iebildumu.

– Mmmm, mmmm, – man izdevās izmocīt.

– Labi. Piezvanīšu, tiklīdz atkal varēšu. Es mīlu tevi. Jau grasījos pateikt, ka arī es viņu mīlu, taču saruna aprāvās. Mirkli elsodama paliku stāvot un tad pagriezos pret Megiju, kura uzmeta man vienu vienīgu skatienu, izlēca no gultas un pāri visai telpai metās mani apskaut. Nu es ļāvu sev vaļu un izplūdu šņukstos viņai pie pleca. Ne jau Diānas aizkavēšanās bija mani tik ļoti satriekusi. Protams, es jutos pievilta, bet, lai cik ilgi viņa nolemtu tur palikt, es taču noteikti varēju izdzīvot vēl dažus mēnešus. Neizturami bija gan tas, cik ļoti bijām atsvešinājušās visādā citādā ziņā, un cik neiespējami man šķita viņu sasniegt.

– Būs jau labi, – Megija mierināja, viegli paplikšķinādama man pa muguru. Kad sāku stāstīt viņai par to, kas bija noticis, ko Diāna bija teikusi un kā es biju jutusies, viņa mani apskāva un atkal iedrošināja.

Beidzot, kad biju nomierinājusies, viņa pakāpās atpakaļ un piespieda mani ielūkoties viņai acīs.

– Zini, – viņa sacīja, – iespējams, ka tā ir laime nelaimē.

– Par ko tu runā?

– Par to, ko tu iesāki pagājušajā naktī, – Megija paskaidroja. – Nu tev ir iespēja to īstenot līdz galam.

– Ar to puisi? – es pārvaicāju. – Man nemaz īsti ne… – Es nerunāju par to puisi, – Megija pārtrauca, – lai gan arī viņam tur varētu būt sava loma. Es runāju par to, ka tu tagad izskaties jaunāka. Tu varētu kādu brīdi to turpināt un paraudzīties, kas tur iznāks.

– Tātad tu gribi, lai es noskaidroju, cik daudzus divdesmit piecus gadus vecus puišus man varētu izdoties ar viltu piedabūt mani noskūpstīt?

– Ja tu grasies izlikties jaunāka, – Megija sacīja, – tev vajadzēs izbeigt lietot tādus vārdus kā “piedabūt”.

– Kas vainas tam vārdam?

– Tas ir novecojis gluži tāpat kā “līgavainis” vai “neilona zeķes”.

– Pag, pag, – es iebildu, – kurš ir teicis, ka es vēlos izlikties jaunāka?

– Paklausies, – Megija sacīja, – tas, kas vakar vakarā notika bārā, nav nekāda nejaušība. Kopš esmu izdarījusi ar tevi to, ko vēlējos, tu izskaties fantastiski. Un nu tev piezvana Diāna un paziņo, ka vēl kādu laiku negrasās atgriezties mājās. Tā ir tava iespēja! Tagad nekas vairs nespēj tevi aizkavēt iziet no mājām, pieteikties dažos darbos un, kāpēc gan ne, varbūt satikties ar kādu puisi…

– Kaut kas nedzirdēts.

– Kas tur tik nedzirdēts? Tu pati teici, ka vēlies, kaut būtu jaunāka. Un darbs tev tik un tā būs jāatrod, vai nu tu to vēlies vai ne.

– Vēlos gan, – es apliecināju.

– Tad jau labi. Divdesmit astoņus gadus vecai sievietei to izdarīt būs vieglāk nekā tādai, kurai jau ir četrdesmit četri gadi.

– Man nepatīk melot, – es iebildu. – Kaut arī esmu uzvilkusi pieguļošas drēbes un pamatīgi uzkrāsojusies, es vēl aizvien esmu tāda pati. Kāpēc mums vispār jārunā par vecumu?

– Tieši tā, – Megija apstiprināja. – Kāpēc tev būtu kādam jāsaka, ka tev ir četrdesmit četri vai divdesmit astoņi gadi? Tev nevajag ne teikt patiesību, ne arī melot.

Es pamāju.

– Skaidrs.

– Un, ja tu izskaties jaunāka, un cilvēki domā, ka tu esi jaunāka, kāpēc gan lai tu neļautu viņiem ticēt, ka tā arī ir?

Es turpināju māt ar galvu, lai gan nu jau mēs bijām iepeldējušas bīstamā teritorijā.

– Es gribēju sacīt, – Megija turpināja, aizvezdama mani uz mazo, improvizēto virtuvīti, lai mazītiņā kanniņā sāktu vārīt kafiju, – kad tu aiziesi uz darba interviju un pateiksi, ka tev ir četrdesmit četri gadi, viņi par tevi nodomās daudz ko tādu, kas varbūt nemaz nebūs taisnība, vai ne? Piemēram, ka tu esi no dzīves atpalikusi pusmūža sieviete, pārāk veca, lai sāktu karjeru no nulles.

Biju spiesta atzīt, ka viņai ir taisnība.

– Un, ja viņi būs pārliecināti, ka tev vēl nav trīsdesmit, – Megija turpināja, – viņi, visticamāk, nodomās tieši to, ko tu vēlies, lai viņi nodomātu: ka tu dedzīgi vēlies apgūt kaut ko jaunu, labprāt esi ar mieru sākt no pašas apakšas, un tev nav nekādu problēmu strādāt kāda nenozīmīga nodaļas vadītāja pakļautībā.

– Bet man taču jau ir krietni pāri trīsdesmit.

– Bet viņiem tas nav jāzina, – Megija iebilda. – Patiesībā viņi nemaz nedrīkst uzdot tādus jautājumus.

Diskriminācija ir aizliegta ar likumu.

– Vai tu neatceries, ko mums mācīja māsa Mirjama Džerveisa? – es apvaicājos. – Tas ir noklusēšanas grēks.

– Ko prāts nezina, par to sirds nesāp.

– Grēks, grēks. Grēks, grēks.

– Ak, rimsties, Alise. Tu pārstāji būt par katoli tobrīd, kad apprecējies ar ebreju.

Tur nu man nebija, ko iebilst. Lai gan biju ilgstoši mācījusies katoļu skolā, līdz ar iestāšanos koledžā biju pārstājusi apmeklēt baznīcu, un, apprecoties ar ebreju, manam statusam pāvesta acīs bija pielikts punkts. Bet, lai gan Gerijs pēc Diānas piedzimšanas bija no jauna pievērsies savai ticībai un pat mēģinājis pierunāt to izdarīt arī mani, lai Diānu varētu uzskatīt par īstu ebrejieti, es tomēr biju iebildusi. Nevarētu sacīt, ka es ticēju Jēzum kā Dievam, tomēr es arī nespēju piespiest sevi pateikt, ka neticu.

Pagājušā gada laikā es pat biju mēģinājusi atsākt iet baznīcā, jo izjutu vajadzību pēc garīga atbalsta un man bija vajadzīga zināma kopienas sajūta. Diemžēl manis apmeklētās protestantu draudzes neizskatījās pēc īstām baznīcām. Mācītāji bija ne vien precējušies, bet arī sieviešu dzimuma – mammas! – un svētnīcās ar kailajām sienām trūka gan noslēpumainības, gan majestātiskuma. Es nejutos kā piederīga unitāriešu, kongregacionālistu vai presbiteriāņu draudzēm, tomēr nespēju sevi piespiest atgriezties pie savas katoļticības, jo šī baznīca noliedza visu, kas manā dzīvē bija vissvarīgākais: manu laulību, meitas piedzimšanas likumību, pat manas laulības šķiršanu.

Un nu man kļuva skaidrs, ka tieši tas viss man nedeva mieru, apsverot Megijas ideju par to, ka man vajadzētu izlikties jaunākai. Mani satrauca galvenokārt nevis meli vai ētiska rakstura sekas, bet gan doma, ka, izdzēšot tik daudzus savas dzīves gadus, es atbrīvotos arī no visiem un visa, ko mīlēju.

– Tātad man vajadzētu izlikties, ka mana meita nekad nav eksistējusi? – es noprasīju, atkrizdama uz dīvāna un apņemdama ap pleciem sarkano atlasa segu. – Ka es nekad neesmu bijusi precējusies un nekad neesmu dzīvojusi savā mājā?

– Tev nav jāizliekas, – Megija iebilda. – Tev jau nevajadzēs katru vakaru atgriezties mājās pie Diānas un Gerija un dzīvot slēptu dzīvi. Patiesībā tev vispār nevajag atgriezties Ņūdžersijā un savu seno draugu un kaimiņu priekšā kaut ko tēlot. Tu vari uz pāris mēnešiem pārīrēt savu māju, ievākties pie manis…

– Rāmāk, rāmāk, – es pārtraucu. – Manuprāt, tu teici, ka spēj dzīvot tikai viena.

Gadu gaitā Megija dažreiz bija ielaidusies ilgstošākās romantiskās attiecībās, taču viņa nekad nevienai no savām draudzenēm nebija atļāvusi apmesties viņas mājās. Pat ceļojot viņai nepatika dzīvot kopā ar kādu vienā un tai pašā viesnīcas numurā.

Megija pasmaidīja.

– Šajā ziņā man nāksies ieviest pārmaiņas, – viņa sacīja. – Tagad, kad es grasos kļūt par māti.

– Un tu grasies izmēģināt roku ar mani.

– Tas varētu nākt par labu mums abām.

Skaidrs kā diena, pirms Megijas teorētiskā bērna piedzimšanas viņai būtu nācis tikai par labu iemācīties dalīt telpu un savu dzīvi ar kādu citu cilvēcisku būtni. Un, ja tā padomā, varbūt arī man nemaz nekaitētu ļaut, lai par mani kāds parūpējas.

– Tātad tu domā, ka man vajadzētu kļūt par pilnīgi citādu cilvēku? – es noprasīju.

– Uztver to kā teātra izrādi. Dari visu, ko spēj – nopērc sev dažas jaunas drēbes, paskaties, vai nevari sameklēt darbu – un, kad pienāks beigas, ļauj visam iet savu ceļu.

– Un ja nu es patiešām atradīšu darbu? Tad šī tā dēvētā izrāde kļūs par manu īsto dzīvi.

– Manuprāt, tu teici, ka, būdama jaunāka, tu vairāk riskētu un vairāk domātu par sevi, – Megija aizrādīja, kad espreso pamazām sāka pilēt traukā. – Nu, re, es jau zināju, ka tu to nespētu.

– Spētu gan.

– Tad izdari to, – Megija sacīja. – Rīkojies. Es tevi izaicinu.