Читать книгу Jaunāka - Pamela Redmonda Setrena - Страница 3

Bārs uz Megijas ielas stūra bija kā piebāzts ar cilvēkiem. Ārā uz ietves stāvēja gara rinda, taču elegantā liela auguma sieviete, kura bija aizšķērsojusi durvis visiem pārējiem, ar mājienu aicināja Megiju un mani ienākt.

– Viņa ir manī ieķērusies, – Megija iekliedza man ausī.

– Cerams, ka mana klātbūtne neradīs iespaidu, ka tu jau esi aizņemta.

– Viņa zina, ka tu neesi lesbiete.

Jautājoši uzlūkoju Megiju.

– Kā viņa to var zināt?

– Viņa ir ekstrasenss, – Megija nesatricināmi paskaidroja. Un tad: – Nē, patiešām, mīļā. Tu varētu uzvilkt motociklistu zābakus un sporta kreklu ar Melisas Eteridžas attēlu, bet tik un tā neviens tevi nenoturētu par lesbieti. Runa ir par netveramām vibrācijām.

Megija sāka virzīties uz bāra pusi, staipīdama kaklu, lai nopētītu apkārtni, kamēr mēs spraucāmies cauri pūlim.

– Kuru tu gribi? – viņa noprasīja.

– Ko?

Es noteikti izskatījos vēl vairāk izbijusies, nekā jutos, jo Megija sāka skaļi smieties.

– Noskūpstīt! – viņa iesaucās. – Vai tu te redzi kādu, kuru pusnaktī gribi noskūpstīt?

Biju nodzīvojusi laulībā tik ilgi, ka pat nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju apsvērusi šādu iespēju. Pagājušajā Vecgada vakarā es kopā ar Geriju biju apmeklējusi mūsu draugu Mārtija un Keitijas ikgadējās Jaungada svinību vakariņas, un, kā jau allaž, es vispirms biju vērsusies pie Gerija. Man pat sapņos nebija rādījies, ka pēc divpadsmit stundām viņš varētu man paziņot, ka grib šķirties; man pat pēc triljona gadu nebūtu ienācis prātā, ka nākamajā Vecgada vakarā es pētīšu ļaužu pūli Manhetenas centra restorānā, meklēdama kādu svešinieku, ko noskūpstīt.

Un tad es viņu ieraudzīju. Viņš stāvēja pie bāra, pavirši klausīdamies, ko runāja kalsns, rudmatains puisis, kurš sēdēja uz bāra krēsla viņam līdzās, un patiesībā vērīgi lūkodamies apkārt. Viņa lūpās vīdēja viegls smaids. Viņa mati bija gari un tumši, āda gaiša. Vidēja auguma, vidējas miesas būves, toties ar neparasti spēcīgiem pleciem, tik platiem, ka uz tiem varēja droši uzsēsties. Šķita, ka viņa acīs zib jautrība, it kā viņš nupat būtu atcerējies patiešām labu anekdoti un nespētu vien sagaidīt, kad varēs to pastāstīt citiem.

Tieši šajā mirklī viņš pagriezās, it kā es būtu uzsaukusi, lai viņš savu anekdoti pastāsta man, un ieskatījās man tieši acīs. Viņa seja atplauka platā smaidā, un man neatlika nekas cits, kā vien arī uzsmaidīt viņam. Tā, it kā mēs būtu seni draugi, izbijuši mīlētāji, kuri šķīrušies pavisam draudzīgi un nu atkal pamanījuši viens otru drūzmā.

Tad rudmatis pateica kaut ko uzstājīgāku, un mans vīrietis novērsās.

– Es labprāt noskūpstītu viņu, – es sacīju Megijai.

– Kuru?

– Pie bāra, – es paskaidroju. – Blakus rudmatim. To ar tiem mākslinieka matiem.

Tad viņš vēlreiz paskatījās uz mani, un Megija sāka bīdīt mani uz priekšu. Tad pēkšņi atskanēja klaigas, un abu virs bāra piestiprināto televizoru ekrāni noplaiksnīja un atdzīvojās. Tajos bija redzama Taimskvēra lode. Pulkstenis ekrānā rādīja līdz Jaunā gada sākumam atlikušās minūtes: to bija mazāk par piecām.

– Ideāli! – Megija kliedza man ausī, turpinādama stumt mani uz priekšu. – Viņš ir mazulītis!

Es apstājos.

– Ko tas nozīmē? – Nu es mēģināju aplūkot vīrieti tā, lai viņš neko nepamanītu. Nebiju gluži noturējusi viņu par pusmūža cilvēku, tomēr viņš neizskatījās arī pēc koledžas puikas.

– Viņam pavisam noteikti vēl nav trīsdesmit, – Megija aizrādīja, iebakstīdama man mugurā.

Es saraucu pieri.

– Es teiktu, ka viņam ir pāri trīsdesmit.

– Nekā nebija. Nāc. Jāpārliecinās, vai tu viņam derēsi.

Virzīties uz priekšu? Vai spiedzot nozust tumsā? Megija izlēma manā vietā. Viņa mani pamatīgi pagrūda, un es burtiski iekritu Draisko acu kunga apskāvienos.

– Ai, – es izdvesu. Manas krūtis bija cieši piespiestas viņa iestīvinātajam kokvilnas kreklam, manas nāsis piepildīja ziepju smarža, kas nāca no viņa kakla.

– Es atvainojos. Mana draudzene…

– Viss kārtībā, – viņš pārtrauca. – Es jau sāku prātot, vai man izdosies tikt tev pietiekami tuvu klāt, lai varētu ar tevi parunāt. Tu izskaties tik redzēta. Vai mēs gadījumā neesam pazīstami?

Nē, ja vien tu neesi slapstījies gar sporta klubu Lady Fitness netālu no manas mājas Ņūdžersijā, man gribējās atteikt. Vai arī apmeklējis Houmvudas dārza kluba sanāksmes.

Bet vispār jau viņš nemaz nevarēja būt mani kaut kur redzējis, jo es nekad nekur nemēdzu iet – vismaz tādā izskatā, kādā tagad stāvēju viņam priekšā.

– Desmit, – pūlis sāka skandēt. – Deviņi. Astoņi…

– Ai, nē, – es izdvesu.

– Nē? – viņš izskatījās pārsteigts.

– Es tikai…

Varēja just, ka Megija tikai dažu sprīžu attālumā man aiz muguras gaidīja manu skūpstu gluži kā suteners nokavētu automašīnas kredīta maksājumu. Un es gribēju viņu noskūpstīt, taču man bija briesmīgi bail.

– Pieci. Četri…

Man bija briesmīgi bail skūpstīt kādu nepazīstamu vīrieti, es gribēju teikt – patiešām noskūpstīt kādu patiešām nepazīstamu vīrieti pirmo reizi divdesmit triju gadu laikā. Briesmīgi bail, ka es neatcerēšos, kā tas darāms. Briesmīgi bail, jo tagad, stāvot tik tuvu, bija skaidrs, ka pēdējo reizi, kad es to biju darījusi, šis puisis noteikti vēl bija tikai mācījies staigāt. Briesmīgi bail, jo mani tas nemaz neuztrauca.

Atskanēja kliedzieni. Gaviles. Es cieši skatījos uz viņu, juzdamās gluži kā trusītis, kas nonācis aci pret aci ar lapsu. Un arī nedaudz kā pati lapsa. Viņš skatījās man pretī, un viņa acīs atkal iemirdzējās tā pati jautrība.

Un tad es atskārtu kaut ko tādu, ko biju palaidusi garām, baidīdamās iet uz pilsētu, domādama par īsto vēlēšanos un ļaudamās Megijas ierosinātajām pārvērtībām. Gads bija beidzies. Līdz ar šo mirkli bija beidzies visnelāgākais gads manā mūžā – gads, kad mans vīrs bija mani pametis, mana māte bija nomirusi un mans vienīgais bērns bija pārcēlies par puspasauli tālāk no manis. Nu tas viss bija palicis aiz muguras, un apziņa, ka nākamais gads varētu būt tikai labāks, šķita tikpat neapstrīdama kā Visuma likums. Mani pārņēma tāds prieks un atvieglojums, ka es skaļi nopūtos un uzsmaidīju viņam, un ar šādu pamudinājumu viņam pilnīgi pietika, lai noliektos un viegli noskūpstītu mani. Mūsu lūpas sakļāvās tik nevainojami, viņa izliektā augšlūpa precīzi ieslīdēja starp manām lūpām, viņa apakšlūpa glīti piespiedās zem manas apakšlūpas. Viņš garšoja pēc cukura; es sajutu pat sīkus graudiņus.

Kad mēs beidzot atrāvāmies viens no otra, es izteicu pirmo, kas man bija iešāvies prātā:

– Paldies.

Viņš sāka skaļi smieties.

– Es to darīju ar prieku, tomēr atļaušos aizrādīt, ka man nācās krietni nopūlēties.

Jutu, ka man sāk svilt seja.

– Es tikai… – izmocīju. – Es vienkārši gribēju…

– Būs jau labi, – viņš klusi pārtrauca, pielikdams pirkstu man pie lūpām. Un tad viņš sakustējās tā, it kā grasītos noskūpstīt mani vēlreiz.

– Nē! – es iekliedzos, atlēkdama atpakaļ.

Viņš izskatījās apmulsis.

– Nē?

– Es nevēlos veidot attiecības.

Viņš no jauna iesmējās.

– Es arī nevēlos veidot attiecības, – viņš atteica.

– Nevēlies?

– Nē, – viņš apstiprināja. – Es nupat atsaucu savu saderināšanos.

– Tikai… nupat? – es apvaicājos.

Viņš pasmaidīja. Viņš labprāt skatījās man acīs. Tas bija ļoti jauki, taču mana pieredze liecināja, ka vīrieši parasti nemēdza tā rīkoties.

– Pareizāk sakot, pagājušajā jūnijā, – viņš paskaidroja. – Es sapratu, ka nevēlos precēties, vismaz pagaidām vēl ne. Es nemaz nesteidzos spert soli pretī visām tām straujas karjeras, hipotekārā kredīta un bērnu padarīšanām.

– Vareni, – es noteicu.

Ļaudis visapkārt gavilēja un apskāvās.

Tumšmatainais vīrietis paliecās man tuvāk un ieurbās manī ar savu brūno acu skatienu.

– Nopietni? Lielākā daļa meiteņu, ar ko es iepazīstos, tūlīt pat aiziet, tiklīdz es viņām to pasaku. Viņām tas šķiet totāli nejauki.

– Nē, es domāju, ka tas ir patiešām prātīgi, – iebildu. – Šis ir vienīgais laiks mūžā, kad cilvēks var būt brīvs, eksperimentēt, darīt visu, ko vēlas, un šāda priekšrocība būtu jāizmanto. Nevajag steigties kļūt nopietnam.

To pašu es biju pateikusi arī savai meitai Diānai, kura manu padomu bija uztvērusi tik nopietni, ka pat bija pārcēlusies piectūkstoš jūdzes tālāk no manis. Vīrietis atsāka man kaut ko stāstīt, taču es biju tik ļoti aizdomājusies par Diānu, ka, šķiet, palaidu garām visu, ko viņš bija teicis. Vienīgais vārds, ko saklausīju, bija “Viljamsbērga”, taču varēja skaidri manīt, ka viņš gaida atbildi.

– Visi tie dīvainie masku tērpi, – es atteicu, atcerējusies Diānas astotās klases ekskursiju.

Viņš savādi paskatījās uz mani.

– Man tur ir zināms kāds lielisks klubs, kur vajadzētu būt klusāk nekā šeit. Gribēju zināt, vai tu gribētu braukt man līdzi.

Neticami.

– Uz pašu Virdžīniju? – es pārvaicāju. – Šonakt?

Viņa sejai pārlaidās smaids, un viņš papurināja galvu.

– Es runāju par Viljamsbērgu Bruklinā. Es tur dzīvoju.

– Ak tā, – noteicu, pēkšņi sajuzdamās tā, it kā būtu apsējusi linu priekšautu un uzlikusi galvā aubi.

– Nu, kā tad būs? Vai gribi nākt man līdzi?

Vai es gribēju? Nu, protams, ka es būtu gribējusi, ja vien es patiešām būtu tāda, kāda acīmredzami izskatījos. Tomēr patiesībā es tikpat labi varētu būt bijusi šī puiša māte. Man gan nepietika drosmes viņam to pateikt un sabojāt viņam visu šo gadu, kas bija sācies tikai pirms dažām minūtēm.

Kur gan palikusi Megija, kad viņa man bija vajadzīga? Līdz pat pusnakts skūpstam biju jutusi viņu mīņājamies tepat līdzās. Toties tagad viņa vairs nekur nebija redzama. Beidzot pamanīju viņu pie pašām durvīm, kur viņa kaut ko čukstēja ausī skaistajai durvju sardzei. Kļuva skaidrs, ka no viņas nekādu palīdzību nevarēs sagaidīt.

– Man šķita, ka tu nemaz nevēlies uzsākt attiecības, – es aizrādīju.

– Tās nav nekādas attiecības, – viņš iebilda. – Tas ir tikai… tikai…

– Vienas nakts sakars? – es vaicāju. – Jo arī tas mani nemaz neinteresē.

Tā taču bija, vai ne?

– Nē, – viņš sacīja. – Tas ir, ja mēs gribētu saiet kopā…

Viņš sašļuka un nodūra galvu. Tad atkal starojoši uzsmaidīja.

– Paklau, – viņš paziņoja, – tu man patīc. Tas arī ir viss. Es labprāt iepazītu tevi tuvāk.

Es svārstījos.

– Šaubos, vai tu priecāsies par to, ko uzzināsi.

Viņš panācās mazdrusciņ tuvāk, pietiekami, lai es sajustos neomulīgi.

– Kāpēc lai tu neļautu to izlemt man pašam?

Jutu, ka man krūtīs atkal kaut kas iekutējās. Bīstami tuvu sirdij. Atrāvusi skatienu no viņa sejas, palūkojos uz viņa pleciem, kurus bija tik viegli iztēloties kailus. Gads, nodzīvots bez jebkāda seksa, gads, kura laikā beidzot biju sirsnīgi iedraudzējusies ar vibratoru, ko Megija jau sen bija man uzspiedusi, bija licis pamatīgi iekvēloties manai fantāzijai. Tagad, kad biju iemācījusies lietpratīgi tikt pie elektroniski izraisīta orgasma ikreiz, kad vien pati vēlējos – ar īstu, dzīvu, cilvēcisku būtni man ne reizi nebija izdevies kaut ko tādu panākt – man radās sajūta, ka es kaut ko tādu varētu piedzīvot tepat uz vietas.

Sajutu viņa rokas pieskārienu manam gurnam. Viņa gurns viegli piekļāvās man.

Taču tad lielais tērauda pulkstenis virs bāra nosita vienu reizi – ceturksni pāri divpadsmitiem – un es atkal atguvos.

Atcerējos kaut ko tādu, ko man bija sacījuši daži puiši, kaut ko tādu, ko man allaž bija gribējies kādam pateikt, lai gan neviens nekad nebūtu man noticējis. Tomēr tagad man šķita, ka tā varētu būt patiesība.

– Tici man, – es sacīju, pēkšņi sajuzdamās daudz iespaidīgāka nekā jebkad mūžā, – es tev sagādāšu vienīgi nepatikšanas.

Tomēr radās sajūta, ka mans brīdinājums ir nevis licis viņam atkāpties, bet gan tikai vēl vairāk iekairinājis viņa interesi. Ja tā padomā, tad arī uz mani pašu šie vārdi vienmēr bija atstājuši tieši tādu iespaidu.

– Parādi man savu mobilo telefonu, – viņš palūdza.

– Es negrasos tev dot savu numuru.

– Vienkārši parādi man savu telefonu.

Viņš pastiepa roku. Biju iebāzusi telefonu Megijas doto šauro džinsu priekšējā kabatā, un nu varēja just, kā tas spiežas man pret augšstilbu. Negribīgi izvilku telefonu no kabatas un pasniedzu viņam.

– Oho, – viņš noteica, tiklīdz bija to atvēris. – Tev ir “Tetris”.

Izklausījās pēc slimības. Mobilā telefona slimības. Viņš noteikti bija pamanījis neizpratni manā sejā, jo paskaidroja:

– Tā ir viena no vecākajām videospēlēm. Es ar to nodarbojos. Es veidoju spēles. Vai arī vismaz mācos, kā to darīt.

– Ak tā, – es noteicu, izbijusies vēl vairāk nekā pirmīt. – Tu vēl aizvien… mācies koledžā?

– Šajā pavasarī es došos uz Tokiju studēt spēļu dizainu, – viņš paskaidroja, – bet patiesībā man jau ir maģistra grāds biznesa vadībā. Kad nolēmu neprecēties, nospriedu, ka negribu arī strādāt korporatīvajā pasaulē. Un kā ar tevi?

– Kas ir ar mani?

– Ar ko tu nodarbojies?

– Ahhh, – es novilku, prātodama, vai būtu vērts pieminēt veļas mazgāšanu, putekļu slaucīšanu vai trauku mazgājamās mašīnas izkravāšanu. – Šobrīd tā īsti neko.

– Tātad tu vēl mācies?

– Ai, nē, – es atteicu. – Skolu es jau sen esmu pabeigusi.

Es turpināju sev iegalvot: kamēr vien nesākšu atklāti melot, nebūšu izdarījusi neko sliktu.

– Tātad tu… ceļo?

Tas jau bija puslīdz patiesi. Es pamāju.

– Biju prom.

– Teiksim, Francijā?

– Apmēram tā. – Es sev sacīju: pasaulē noteikti ir kāds, kurš domā, ka Ņūdžersija ir tas pats, kas Francija.

Viņš sāka spaidīt mana telefona taustiņus.

– Ko tu dari?

– Ierakstu savu numuru tavā kontaktu grupā, – viņš paskaidroja. – Starp citu, mani sauc Džošs.

– Alise, – es atteicu.

– Ali?

– Nē. Alise.

– Labi, Alise, izvēlies kādu skaitli no viena līdz trīsdesmit vienam.

Tas, kas iešāvās man prātā, droši vien bija viņa vecums.

– Divdesmit pieci, – es sacīju.

Viņš nopūtās.

– Vai tu nevarēji izvēlēties kādu mazāku skaitli?

Augstā debess, cerams, ka ne.

– Nē, – es atteicu.

– Labi. – Viņš atsāka spaidīt taustiņus. – Divdesmit piektajā janvārī mums ir norunāta satikšanās.

– Patiešām?

– Jā. Es tavā telefonā ierakstīju atgādinājumu. Mēs iesim iedzert kādu glāzīti… nosauc man kādu bāru.

– Bet ja nu es nemaz negribu iedzert kopā ar tevi?

– Tev ir divdesmit piecas dienas, lai par to padomātu. Ja tu nolemsi, ka negribi, tad jebkurā laikā varēsi mūsu tikšanos atcelt. Tagad izvēlies kādu bāru.

Vienīgais, ko spēju iedomāties, bija slavenais bārs Gilberto’s, kas atradās aiz manas vienīgās un sen izbijušās darbavietas Gentility Press biroja stūra. Tā bija pēdējā reize, kad man bija radusies reāla iespēja aiziet uz pilsētas centru kaut ko iedzert. Uz mirkli mani pārņēma panika, iedomājoties, ka varbūt Gilberto’s tur vairs nemaz nav, taču Džošs apgalvoja, ka lieliski zina, kur tas atrodas. Viņš ierakstīja bāra nosaukumu un adresi manā telefonā un atkal atdeva to man.

– Es nezinu, kā izmantot to atgādinātāju, – es brīdināju.

– Tev nekas nav jādara, – viņš atteica. – Divdesmit piektajā datumā pulksten četros tu izdzirdēsi brīdinājuma signālu, un telefons tev pavēstīs visu, kas vajadzīgs. Tad arī tiksimies.