Читать книгу Jaunāka - Pamela Redmonda Setrena - Страница 6

Mana Ņūdžersijas māja izskatījās tik sveša un tāla, it kā es būtu to pametusi nevis tikai uz dažām nedēļām, bet gan uz vairākiem gadiem. Stāvēju uz ietves – visā kvartālā pie manas mājas tā bija vienīgā vieta, ko klāja slidens ledus un nomīdīts sniegs – un skatījos tā, it kā būtu atgriezusies pēc ilga ceļojuma. Viss – augstie koki, plašais pagalms ar koka latiņu žogu, melnie slēģi koši baltajos logu rāmjos un silti gaiši brūni krāsotās ķieģeļu mūra sienas – šķita tik kluss un mierīgs kā zīmējums vecā, romantiskā romānā, kura nosaukums ir “Mājas”.

Balstīdamies uz sniega lāpstas kā uz spieķa, pa savas mājas piebraucamo ceļu lēni virzījās mans vecais kaimiņš Radeka kungs. Pamanījis mani, viņš apstājās un pamāja. Lūk, kāpēc es šo pēdējo nedēļu laikā nebiju nākusi atpakaļ mājās: man negribējās skaidrot, kāpēc man ir jauna frizūra un jaunas drēbes, ko es esmu darījusi pilsētā un vai tagad esmu atgriezusies uz visiem laikiem. Taču Radeka kungs tikai pamāja, izskatīdamies ārkārtīgi vienaldzīgs.

– Labdien, Diāna, – viņš uzsauca.

Diāna. Viņš bija noturējis mani par manu meitu. Jaunākus kaimiņus ar asāku redzi vis nebūtu izdevies tik viegli piemuļķot. Un, ja pilsētā būtu iebraukusi viena no abām manām tuvākajām apkaimes draudzenēm, man nāktos daudz ko paskaidrot, taču Eleina Petročelli un viņas vīrs Džims tagad, kad visi viņu bērni beidzot bija aizgājuši no mājām, bija īstenojuši visu mūžu loloto sapni un uz gadu aizbraukuši uz Itāliju, bet mana draudzene Lori, kuru mana šķiršanās no Gerija bija visai aplami iedvesmojusi, beidzot bija atbrīvojusies no savas jau sen nelaimīgās laulības un pārcēlusies atpakaļ uz savu dzimto pilsētu Litlroku.

Tā vietā, lai kaut ko sāktu skaidrot Radeka kungam, es viņam draudzīgi pamāju un devos uz māju. Priekšnamā bija tik daudz vēstuļu, ka atvērt durvis izrādījās gandrīz neiespējami, un mājā valdīja stindzinošs aukstums, jo biju izslēgusi apkuri, lai dotos pie Megijas pavadīt Jaungada nedēļas nogali, kas vēlāk bija izrādījusies nebeidzama.

Tagad biju iecerējusi pavadīt vētrainu nedēļas nogali, lai sagatavotu māju izlikšanai īres tirgū. Nekustamā īpašuma aģents, kam biju piezvanījusi, bija apgalvojis, ka pastāv liels pieprasījums pēc pagarināmas īstermiņa īres mājokļiem, jo tiem cilvēkiem, kuri pārceļas uz Houmvudu vai veic remontu savās mājās, ir vajadzīgs mēbelēts pagaidu mājoklis. Šādā gadījumā es varētu noglabāt savas mantas bēniņos, pat iestūķēt automašīnu garāžā un visus mēnešus līdz Diānas atgriešanās brīdim pavadīt pie Megijas.

Taču tagad, stāvot savas mājas priekšnamā un ar starojošām acīm citu pēc citas uzlūkojot savas iemīļotās lietas – alvas krūzi ar iespiedumu vienā sānā, ko biju izglābusi pēc tam, kad Radeka kungs to bija izmetis atkritumos, Īrijas kalnu atainojumu akvareļa tehnikā, ko bija uzgleznojusi no krūts vēža mirusi draudzene no grāmatu kluba, Diānas pirmo vēstuli no vasaras nometnes (“Es mīlu tevi tāpat, kā pankūkas mīl sīrupu”), ko biju ierāmējusi un piekarinājusi pie sienas – man gribējās vienīgi nomesties zemē un ieķerties tajā tik cieši, lai nekas vairs nespētu mani atraut nost. Kā gan man kaut vai tikai uz mirkli bija varējis ienākt prātā apmesties Megijas studijas caurvējā, vienai pašai klīst pa visādā nozīmē saltajām pilsētas ielām, ja es varēju dzīvot šajās brīnišķīgajās mājās? Šī doma bija tik satriecoša, ka es to padzinu, sākdama rosīties kā jau ikreiz, kad biju pārnākusi mājās: uzkarināju mēteli, ieslēdzu apkuri, pārskatīju vēstules, uzliku vārīties ūdeni tējai, iekurināju uguni ar malku, kas bija jauki izžuvusi lielajā grozā līdzās dzīvojamās istabas kamīnam.

Megijai bija viņas skulptūras, taču šīs ar šabloniem apkrāsotās sienas, zili baltie šķīvji aiz bufetes stikla durvīm, bagātīgā grāmatu kolekcija un tumšās, vaskotās grīdas bija mans mākslas darbs. Gerija vecāki bija mums palīdzējuši iegādāties šo māju uzreiz pēc Diānas piedzimšanas. Tā bija daļa no mūsu norunas: man vajadzēja aiziet no darba un visu grūtniecības laiku pavadīt gultā, un tāpēc Gerijam, kurš cītīgi strādāja, lai kļūtu par diženu dzejnieku, bija nepieciešama ienesīgāka karjera. Gerija vecāki piedāvāja nopirkt mums māju un apmaksāt visus mūsu rēķinus, ja Gerijs sāks studēt zobārstniecību, kā viņi allaž bija sapņojuši. Lai gan Gerijs pirms dzejas studiju uzsākšanas Oksfordā tika uzņemts Ratgersa zobārstniecības skolā, viņš nemaz negrasījās tur mācīties. Bet nu viņš pārdomāja. Es nevēlējos, lai viņš ziedo dzeju zobārstniecības vārdā, taču beigu beigās biju spiesta atzīt, ka mums nekas cits neatliek. Sācis studēt un pēc tam arī praktizēt, Gerijs vēl ilgu laiku turpināja rakstīt, taču tad viņš tik ļoti aizrāvās ar zobārstniecību – viņa specialitāte bija endodontija, zobu kanālu ārstēšana – ka rakstīšana mitējās. Viņš mēdza sacīt, ka patiešām labi iztīrīt zobu kanālu ir tas pats, kas uzrakstīt patiešām labu dzejoli: tas nozīmēja pūles un koncentrēšanos, un prieku no sāpēm varēja šķirt tikai pavisam niecīga nianse. Varbūt tieši tur arī slēpās īstā vaina: viņš sāka pārāk dedzīgi nodoties zobārstniecības mākslai. Mani pārņēma apbrīna par to, kā viņš bija pacenties šo nodarbi iemīlēt, tomēr viņš arī maldināja pats sevi, un, manuprāt, klusībā bija apvainojies uz mani, saviem vecākiem un pat uz Diānu par to, ka mēs bijām viņam uzspieduši tik nenozīmīgu dzīvi.

Un es sāku nodoties mājsaimniecības darbiem un mātes pienākumiem tikpat aizrautīgi, kā Gerijs bija nodevies zobārstniecībai, un tagad man ir skaidrs, ka es to darīju, būdama ļoti līdzīgi noskaņota. Paturot prātā spontānā aborta draudus, Diānas priekšlaicīgo piedzimšanu un trauslo veselību, un manus vairākkārtējos neveiksmīgos mēģinājumus laist pasaulē vēl vienu bērnu, beigu beigās man bija atvēlēta labākā dzīve, kāda vien iespējama, un es to biju izbaudījusi ar tādu pašu kvēli, ar kādu savulaik analizēju “Džeinu Eiru”.

Es pat biju ar milzīgu prieku ķērusies pie mājas remonta: noplēsusi veco linoleju no plato dēļu grīdas, aizlāpījusi un nokrāsojusi saplaisājušo apmetumu, sašuvusi aizkarus logiem ar senajām, nelīdzenajām stikla rūtīm. Vēlāk, kad bijām tikuši pie naudas, es iekārtoju gan jaunu virtuvi, kas izskatījās tā, it kā savulaik būtu veidota kopā ar pašu māju, gan daudzgadīgu augu dārzu, ko tagad klāja sniega sega.

Šī māja un Diānas audzināšana bija mans darbības lauks. Gerijs strādāja augām dienām, un visi remonta, pārbūves un bērna audzināšanas jautājumi tika atstāti manā ziņā. Savulaik es to uzskatīju par priekšrocību, kamēr beidzot nesāku saprast, ka šāda rīcība bija mūsu atsvešināšanās simbols. Mēs kopīgi un ārkārtīgi pieklājīgi pavadījām vakarus vienā mājā, taču tikpat labi mēs būtu varējuši dzīvot arī katrs uz savas planētas.

Problēmas būtība bija tāda, ka mēs ar Geriju bijām maldīgi nosprieduši: mūsu ļoti romantiskā iepazīšanās Londonā un pirmās kopā pavadītās, ekstāzes pilnās nedēļas ir zīme, ka savu atlikušo dzīvi mums vajadzētu nodzīvot kopā. Pēc karaliskajām kāzām tā bija noticis ar daudziem.

Es zināju, ka nejūtos laimīga, taču man šķita, ka pēc divdesmit laulības gadiem tam tā ir jābūt. Tā dzīvoja arī daudzi mūsu precētie draugi. Mēs mīlējāmies pavisam reti un vēl retāk atklāti runājām par kaut ko nozīmīgu, tomēr arī nestrīdējāmies. Tas šķita pieņemami: man patika tā dzīvot, un es nekādā ziņā negrasījos viņu pamest, jo nebiju pārliecināta, ka atradīšu kaut ko labāku.

Toties Gerijs gan atrada kaut ko labāku, un tā bija Džīna, viņa zobu higiēniste. Zinu, zinu, tas ir banāli, bet kur gan lai ar kādu iepazīstas, ja ne darbā (un, ja kādam nav darba, gluži kā man, kur lai viņš vispār ar kādu iepazīstas?). Es biju satriekta, pazemota, greizsirdīga, nikna – tomēr klusībā jutos arī atvieglota. Savā ziņā Gerijs bija izdarījis man pakalpojumu. Viņš bija piespiedis mani ieviest dzīvē pārmaiņas tobrīd, kad biju pārāk gļēva, lai to izdarītu pati.

Daudz vairāk un neviltotāk mani bija satriekusi gan Diānas bēgšana uz Āfriku, gan pagājušajā vasarā piedzīvotā mātes nāve. Mana māte vairākus gadus bija cietusi no Alcheimera slimības, un beigās viņa mani nemaz nepazina, tomēr nekas nav tik galīgs kā nāve, un pēc viņas aiziešanas es pirmo reizi dzīvē sajutos patiesi vientuļa.

Tagad, gluži tāpat kā pirms daudziem mēnešiem, es apsēdos pie kamīna, lai izbaudītu savus vienatnes priekus: līdzās tukšajai tējas krūzei tika nolikta baltvīna glāze, klēpi sildīja žurnālu kaudze. Citi acīmredzot uztvēra mani kā vēl neredzētu, taču, sēžot šeit, es jutos gluži kā senāk; te bija omulīgi, un man bija bail pamest šo ērto ligzdu.

Un tomēr, lai atkal atgrieztos jaunībā, bija nepieciešams gan piedzīvojumu gars, gan ticība nākotnei un iespēju iespējamībai, un to visu man vajadzēja atkal atjaunot. Atjaunot un izstrādāt, it kā es būtu vampīrs, un tās būtu svaigas asinis.

Tikai tad, kad vēlu nākamajā pēcpusdienā, pārgurusi no visiem paveiktajiem darbiem un koferu stiepšanas uz autobusu un metro, un pa stindzinoši aukstajām ielām, es ienācu pie Megijas un apraudājos. Megija tobrīd darbojās ar mitru betonu, veidojot jaunu kubu, taču, ieraudzījusi mani, viņa sastinga, novilka garos gumijas cimdus un piesteidzās man klāt.

– Kas noticis? – viņa noprasīja.

– Es laikam vienkārši to nespēju.

– Kas noticis?

– Es ilgojos pēc savas mājas. Es ilgojos pēc savas meitas. Dieva dēļ, es gribu savu mammu.

Tad es apraudājos pa īstam, Megija pievilka mani sev klāt, apskāva un sāka maigi plikšķināt man pa muguru gluži kā bērnam, bet es tikmēr šņukstēju un siekalojos viņai pie pleca. Un, kamēr aptraipīju viņas blūzi, pēkšņi aptvēru, ka viņa bija vienīgā, kura vesela gada laikā bija mani apskāvusi, pa īstam apskāvusi.

– Viss ir kārtībā, – es beidzot noteicu. – Mani tikai ir pārņēmušas… – šajā brīdī es ieturēju pauzi, lai dziļi nopūstos, – šaubas.

– Šaubas? – viņa pārvaicāja.

– Bailes.

Megija svārstījās.

– Kas tad īsti, bailes vai šaubas?

– Bailes un šaubas.

– Stāsti, – viņa pavēlēja.

– Šāda izlikšanās par jaunāku, nekā esmu, dara man raizes. Paklau, varbūt es arī izskatos jaunāka, bet vai es patiešām varu būt jaunāka?

– Tev nav jābūt jaunākai, – Megija iebilda. – Tur jau arī slēpjas tavas jaunās esības skaistums: tev ir jaunas sievietes augums un nobrieduša pieaugušā prāts. Tu esi ideāla sieviete.

– Bet ja nu mani pieķers? – es noprasīju.

Megija izteiksmīgi izpūta gaisu caur lūpām, liekot skaidri manīt, ka esmu idiote.

– Kurš tad tevi pieķers? – viņa atvaicāja. – Un, ja arī pieķers, kas par to? Tas taču ir tikai joks, vai ne?

– Ne gluži, – es iebildu. – Tas darbs man ir patiešām vajadzīgs. Un nauda arī. Ja nekas neiznāks, es varētu zaudēt māju.

– Un kas tad būs, ja tu zaudēsi māju? – Megija nerimās.

Šie vārdi bija kā pļauka.

– Megij, var jau būt, ka tu jau sen esi atteikusies no Ņūdžersijas, – es sacīju, – taču tās ir manas mājas. Un tā māja man ir mīļa.

– Labi, labi, – Megija mierinoši iebilda, – bet pagaidām tavas mājas ir šeit.

Paskatījos apkārt. Līdz šim biju gulējusi uz samta dīvāna, taču turpmāk, ja grasījos patiešām pārcelties uz šejieni, man bija vajadzīgs kaut kas pastāvīgāks. Ja es turpinātu gulēt uz dīvāna, pavisam drīz mans kakls kļūtu stīvs un to savilktu sāpīgi krampji, un, lai kādu matu krāsu es arī izvēlētos, tā mani nepadarītu jaunāku par simt trim gadiem.

– Man laikam vajag kārtīgu gultu, – es sacīju, atcerējusies savu dārgo, lielo matraci ar dūnu virsmatraci, Ēģiptes kokvilnas palagiem un dūnu segu.

Pār Megijas seju pārlaidās apmierinājuma pilna izteiksme. Ar mājienu mudinādama mani sekot, viņa šķērsoja telpu un piegāja pie sarkanās zīda telts, kas viņai kalpoja par drēbju skapi. Viņa atvilka aizkaru, kas aizvietoja durvis. Tur, telts sārtajā mirdzumā, atradās nevis plaukti un pakaramie, pilni ar Megijas drēbēm, bet gan šaura gulta ar sarkanu atlasa pārklāju un vēl šaurāka kumode.

– Kas tas ir? – es noprasīju.

– Tava istaba, – Megija starodama paziņoja.

– Man šķita, ka tas ir tavs drēbju skapis.

– Pareizi. Taču es to izvācu un zem durvīm ievilku vadu, lai tev te būtu gaisma.

No Megijas puses tā bija milzīga labvēlība. Viņa bija ne vien uzaicinājusi mani padzīvot pie viņas, bet arī atvēlējusi man pašai savu vietu. Izlauzusies no savām pārpildītajām bērnības mājām, viņa, šķiet, ne reizi nebija piekritusi atļaut kādam iebrukt viņas sūri grūti izcīnītajā savrupībā. Taču nu, šķiet, viņa laipni aicināja mani ienākt. Atlika vienīgi pārliecināties, ka viņa to dara no visas sirds.

– Megij, – es iesāku, apsēzdamās uz gultas un mazliet pašūpodamās. – Vai tu patiešām esi pārliecināta, ka gribi mani te redzēt? Baidos, ka es tevi apgrūtināšu.

– Es gribu, lai tu te esi, – viņa stingri paziņoja. – Turklāt tagad, kad tu atradīsies sarkanajā teltī, naktīs mums būs vieglāk nemaisīties otrai pa kājām. Es esmu patiešām aizrāvusies ar savu jauno darbu.

– Tu man vēl aizvien neesi pastāstījusi, ko īsti dari ar to betonu, – es aizrādīju.

Klucis, ar ko viņa bija noņēmusies brīdī, kad ienācu pa durvīm, patiesībā vēl nebija nekāds klucis, tikai basketbola bumbas lieluma pikucis, ko viņa grasījās papildināt, kamēr tas būs kļuvis tik liels kā veļas mazgājamā mašīna.

– Es eksperimentēju, – viņa paskaidroja.

– Ar ko? – es nelikos mierā.

Viņa smagi nopūtās un paskatījās augšup uz telts jumtu.

– Ar govju sirdīm, – viņa beidzot atteica.

– Ko, lūdzu?

– Man bija bail, ka tevi pārņems riebums. Ideja ir tāda: iemūrēt govs sirdi betonā un pēc tam ap to izveidot kluci, kas, protams, izskatās pēc parasta kluča, taču tajā ir kāds noslēpums – burtiskā nozīmē īsta sirds. Tāpat kā Varšavā, kur kādā pīlārā ir iemūrēta Šopēna sirds. Tu taču to zini.

– Es to nezināju.

– Protams, Šopēna sirds nav nekāds noslēpums, – Megija turpināja, nu jau aizrautīgi stāstīdama par savu mākslu. – Šajā gadījumā iecere ir tāda, ka mani betona kluči izstaros spēku. Cilvēki varbūt nesapratīs, kas to rada, taču klucī paslēptā bioloģiskā viela tam piešķirs noslēpumainu dzīvības auru.

Es noteikti izskatījos un jutos vienlīdz apjukusi, jo Megija beidzot uzlūkoja mani un paskaidroja:

– Runa ir par grūtniecību. Par to, kā sievietē var augt neredzama, jauna dzīvība, un kā tas viņu neaprakstāmi pārvērš.

Es biju studējusi angļu valodu un tāpēc negrasījos atzīt, ka neesmu pilnīgi pārliecināta par vārda “neaprakstāmi” nozīmi. Bet tad pēkšņi iedomājos, ka varbūt Megija runā par sevi.

– Vai tu gribi teikt, – es iesāku, juzdama, ka mana sirds iepukstas straujāk, – ka tu…

– Nē, nē, – viņa pārtrauca, un viņas seja, kas cauri telts audumam spīdošajā gaismā bija izskatījusies sārta, nu kļuva vēl sārtāka. – Nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē. Bet tu man atgādināji par kaut ko tādu, ko tev būs jāizdara manā labā. Šonedēļ man pirmo reizi būs jāiet uz mākslīgās apaugļošanas procedūru, un man vajag, lai tu būtu mana partnere.

– Tu gribi teikt, ka pateici ārstam, ka es esmu tava… – Nē, – viņa vēlreiz pārtrauca. – Nē, nē, nē. Saproti, mans ārsts ir pārliecināts, ka mākslīgās apaugļošanas procedūra izdodas labāk, ja līdzās ir kāds mīļš cilvēks, kurš pēc tam var uzturēt mierinošu sarunu. Un šobrīd tu esi vienīgā, ko es varētu uzskatīt par mīļu cilvēku.

– Ak tā, – es noteicu, iztēlodamās, kā mēs abas apskates telpas puskrēslā malkojam šampanieti un smejamies. Klusiņām, protams. – Labi, katrā ziņā. Kad tas notiks?

– Otrdien desmitos no rīta.

– Otrdienas rītā! Tā ir mana otrā darba diena. Terija Džordena man nepiešķirtu brīvdienu arī tad, ja mākslīgā apaugļošana būtu vajadzīga man pašai. Vai to nevar izdarīt vakarā? Vai varbūt pusdienlaikā?

– To nosaku nevis es, bet gan mans ķermenis, – Megija paskaidroja. – Tā apgalvo mans ārsts. Tam noteikti jānotiek no rīta.

– Ak, Megij, – es noteicu, saņemdama viņas roku savā sasvīdušajā plaukstā. Jau tikai iztēlojoties vien, kā es paziņoju Terijai Džordenai, ka man vajadzīgs brīvs rīts, manā prātā atausa aina, kurā viņa bija noliekusies pār mani ar pātagu rokā. Visticamāk, viņa mani atlaistu tikpat nesatricināmi, kā bija atlaidusi jau daudzus citus. – Vai tad citas iespējas nemaz nav?

Megija papurināja galvu.

– Kā ir, tā ir. Un, atkarībā no maniem hormoniem, tā varētu būt mana vienīgā iespēja.

Visu šo gadu es biju bijusi tā, kura nevar iztikt bez Megijas. Visu šo gadu viņa bija atradusies man līdzās, pusnaktīs uzklausījusi manus telefona zvanus par Geriju, palīdzējusi man noturēties stāvus mātes bērēs. Un nu bija pienākusi pirmā reize, kad arī viņa man kaut ko lūdza.

– Protams, – es noteicu, paspiezdama viņas roku. Prātā atkal atausa aina ar pātagu vicinošo Teriju. Es to padzinu. – Neuztraucies, gan es kaut ko izdomāšu.