Читать книгу Zilās Medūzas noslēpums - Amanda Kvika - Страница 10

Ieraugot tumšo noliktavu upes malā, viņu pārņēma panika. Pirmo reizi šā bīstamā pasākuma laikā viņa izjuta patiesas bailes. Tās uzradās plaukstās – vēsa, durstoša sajūta, kas kāpa augšup pa rokām un izplatījās krūtīs. Piepeši viņai aptrūkās elpas.

“Kas man lēcies?” Drīz viss būs galā. Viņa bija paveikusi pārāk daudz, lai atļautos pēdējā mirklī zaudēt drosmi.

Viņa dziļi ievilka elpu, un nepatīkamās izjūtas pagaisa. Viņa atkal valdīja pār sevi. Viņu gaidīja brīnišķīga nākotne. Atlika tikai pabeigt šī vakara darbu, un visi ceļi uz augstākās sabiedrības mirdzošajām saviesīgo pasākumu telpām un viesistabām beidzot būs vaļā.

Turēdama rokā lukturi, viņa piegāja pie noliktavas durvīm un tās piesardzīgi pavēra. Sarūsējušās eņģes neapmierināti čīkstēja.

Uz noliktavas ieejas durvju sliekšņa viņa vēlreiz sastinga un aplūkoja alai līdzīgo ēkas iekšpusi. Luktura izstarotā gaisma meta ēnu uz kaudzē sakrautām tukšām kastēm un mucām. Īsu mirkli tie līdzinājās pamestā kapsētā izkaisītiem kapu pieminekļiem. Viņa noskurinājās.

“Atpakaļceļa vairs nav. Tu esi nonākusi pārāk tālu un nogājusi tālu ceļu no šaušalīgā veikaliņa. Drīz tu kļūsi par augstākās sabiedrības locekli.”

No stūra starp divām lielām kastēm atskanēja skrapstoņa. Viņa sarāvās.

“Žurkas. Tās ir tikai žurkas, kas bēg no gaismas.”

Aiz muguras atskanēja soļi, un viņu pārņēma vēl viens baiļu vilnis. “Viss ir kārtībā.” Viņš saņēma Selestes ziņu un ieradās uz tikšanos pēc norādēm. Viņi tiks galā ar tikšanās lietišķo pusi, un viss. Kad tas būs galā, viņa dosies pretī savai spožajai nākotnei.

– Mana dārgā Seleste, – slepkava ierunājās balsī, kas bija tik maiga un zema kā mīļākā balss, – es tevi gaidīju.

Tobrīd Seleste saprata, ka ir noticis kaut kas ļoti slikts. Viņa sajuta vēl vienu aukstu baiļu šautru. Viņa pagriezās un panikā vicināja mazo vēdekli. Viņa pavēra muti, lai lūgtos žēlastību. Tieši tāpēc Seleste neņēma rokassprādzi līdzi. Viņas plāns bija riskants, tāpēc viņa noslēpa Zilo Medūzu drošā vietā, lai izmantotu to kā savas dzīvības ķīlu un izkaulētu jaunu cenu.

Tomēr kaulēties vairs nebija jēgas. Ap Selestes kaklu jau bija savilkts kaklauts, kas neļāva runāt un glābt savu dzīvību. Pēdējos dzīves mirkļos, kad viņas prātu aptumšoja sarkana tumsa, Seleste šausmās aptvēra, ka ir pieļāvusi liktenīgu kļūdu. Viņa zināja, ka viņš spēj būt aukstasinīgs un ir apmāts. Tomēr vīrieša neprātu Seleste ieraudzīja tikai tagad.

Kad viss bija beidzies, viņš palūkojās lejup uz savu roku darbu un jutās apmierināts. Šī būtne vairs nekad neizmantos viņu vai jebkuru citu vīrieti.

Viņš paņēma Selestes rokassomiņu, atvēra un izbēra saturu uz grīdas. Somiņā bija tipiski priekšmeti: kabatas lakatiņš un dažas monētas karietei, kuras pakalpojumus Seleste neizmantos. Tomēr meklēto viņš neatrada.

Vīrietis pirmo reizi sajuta trauksmi. Viņš piegāja pie līķa un noliecās, lai pārbaudītu apmetņa ieloces un kabatas.

Nekā.

Viņu pārņēma izjūtas, kas līdzinājās panikai. Viņš tās apspieda un ātri aptaustīja sievietes apģērbu.

Nekā.

Viņš sarāva uz augšu Selestes svārkus, lai noskaidrotu, vai viņa nav meklēto noslēpusi starp augšstilbiem.

No tā nebija ne miņas.

Izmisuma pārņemts, vīrietis piecēlās kājās un pacēla lukturi, lai aplūkotu grīdu. Varbūt Seleste nometusi priekšmetu abu cīniņa laikā.

Tomēr pēc vairākām minūtēm viņš bija spiests atzīt patiesību: Zilā Medūza bija pazudusi. Un viņš nupat nogalināja vienīgo cilvēku, kurš spēja atklāt akmens atrašanās vietu.