Читать книгу Zilās Medūzas noslēpums - Amanda Kvika - Страница 11

– Vai vēl ir atlikušas olas ar kariju, Čiltona kundze? – Tobiass pāršķīra līdzpaņemtā rīta laikraksta lappusi. – Tās ir lieliskas.

– Es dažas atnesīšu, ser. – Čiltona kundze iesmējās un izgāja pa durvīm uz virtuvi.

– Pie olām noderētu arī vēl viena ogu smalkmaizīte, – viņš piebilda. – Čiltona kundze, jūs protat rīkoties ar ogām.

– Es pagatavoju daudzas, – viņa atbildēja. – Es nojautu, ka jūs šorīt ieradīsieties ciemos.

Sieviete aizvēra durvis.

– Nudien. – Lavinija pacēla skatienu no sava laikraksta un aplūkoja Tobiasu. – Šī ir jau trešā reize šonedēļ, kad tu ierodies brokastlaikā. Tava uzvedība kļūst paredzama. Goda vārds, mēs varētu noregulēt pulksteņus pēc tavas ierašanās laika.

– Esmu sasniedzis vecumu, kurā vīrietim jāseko līdzi savam izskatam. Mēdz teikt, ka regulāri ieradumi un labi pagatavotas brokastis ir labas veselības stūrakmeņi.

– Tātad jūs esat nolēmis apvienot divus veselībai būtiskus faktorus un brokastot šeit katru rītu?

– Manā dienas plānā iekļauta arī ikdienas pastaiga, kas ir ļoti veselīga nodarbe.

– Šorīt jūs nenācāt kājām, bet gan ieradāties karietē.

– Tātad jūs mani novērojāt? – Tobiass nolika avīzi. Viņš izskatījās gandarīts. – Es braucu karietē, jo iepriekšējā vakarā lija, ja nu gadījumā jūs to nepamanījāt. Gaiss joprojām ir samērā mitrs.

– Ak, vai. – Lavinija iekoda apakšlūpā, un viņas īgno noskaņojumu uz mirkli pārmāca raizes. – Vai tava kāja šodien stipri sāp?

– Labas brokastis man palīdzēs. – Tobiass iedzēra kafiju, gatavodamies izbaudīt dienas pirmo maltīti. – Starp citu, vai es jau teicu, ka tu šorīt izskaties kā nimfa, kura rotaļājas dienvidu jūras viļņos un kuras matos viz saules stari?

Lavinija apveltīja viņu ar ledusaukstu skatienu.

– Ir pārāk agrs, lai mētātu šādus jokus, ser.

Ēdamistabas durvis atkal pavērās, un pa tām ienāca Čiltona kundze. Viņa nesa olas ar kariju un divas ogu smalkmaizītes.

– Lūdzu, ser, ēdiet!

– Čiltona kundze, jūsu ēdiens ir tas, kas vajadzīgs, lai veiksmīgi uzsāktu dienu.

Kāds klauvēja pie nama ieejas durvīm.

Lavinija sarauca pieri.

– Tur droši vien nāk kāda Emelīnas draudzene. Čiltona kundze, lūdzu, dariet viešņai zināmu, ka Emelīna izgāja pastaigā ar Sinklēra kungu.

– Labi, kundze.

Čiltona kundze nozuda gaitenī. Pēc mirkļa ārdurvis tika atvērtas, un Lavinija nesaklausīja runājam kādu no Emelīnas daudzajām draudzenēm. Gaitenī atbalsojās Hovarda Hadsona zemā, piesātinātā balss.

– Hadsons. – Tobiass izskatījās neapmierināts. – Ko viņš, pie velna, dara šeit tik agrā rīta stundā?

– Ser, es atgādināšu, ka jūs pats ieradāties ciemos samērā agri. – Lavinija saburzīja salveti un strauji piecēlās.

– Es iešu un noskaidrošu, ko viņš vēlas.

– Es nākšu līdzi.

– Tas nav nepieciešams.

Tobiass nelikās ne zinis un piecēlās kājās. Vīrieša skatiens signalizēja, ka viņš nepaliks viens ēdamistabā, kamēr Lavinija sasveicināsies ar Hovardu.

– Izlabo manis teikto, ja kļūdos, – viņa teica, iziedama no ēdamistabas, – bet rodas iespaids, ka tev nepatīk doktors Hadsons.

– Viņš ir mesmerists. Es neuzticos šīs profesijas pārstāvjiem.

– Ser, es esmu mesmeriste.

– Bijusī mesmeriste, – Tobiass piebilda, sekodams Lavinijai gaitenī. – Tu šobrīd strādā citā profesijā.

– Taisnība, un tev diez ko nepatīk arī mana pašreizējā profesija.

– Tā ir pavisam cita lieta.

Tobrīd Lavinija jau bija uz viesistabas sliekšņa un tādējādi viņai radās iespēja neatbildēt uz šo piezīmi.

Hovards soļoja loga priekšā, sasprindzinājis plecus. Viņa drēbes bija saburzītas. Viņa kaklauts nebija sasiets mezglā. Zābaki bija nespodri.

Vīrietis bija aizgriezies, tāpēc Lavinija neredzēja viņa sejas izteiksmi, tomēr uzreiz bija skaidrs, ka noticis kaut kas šaušalīgs.

– Hovard? – Viņa devās uz priekšu ātrā solī, zinādama, ka viņai seko Tobiass. – Kas atgadījies?

Hovards strauji pagriezās un piekala sievietei savu neizdibināmo skatienu. Īsu brīdi viņai šķita, ka Hovards atrodas citā realitātē. Gaiss ap viņiem sastinga. Karietes riteņu graboņa apslāpa, it kā troksnis nāktu no tālienes.

Lavinija piespieda sevi atbrīvoties no neparastajām izjūtām. Atgriezās ikdienišķas skaņas, un nepatīkamās sajūtas izgaisa. Hovarda skatiens atkal šķita parasts.

Viņa palūkojās uz Tobiasu un redzēja, ka viņš Hovardu rūpīgi vēro, bet šķita, ka viņš nepamanīja neilgās, savādās atmosfēras izmaiņas. Iespējams, ka notikušais bija Lavinijas iztēles auglis.

– Seleste ir mirusi, – Hovards izgrūda. – Viņu naktī noslepkavoja laupītājs. Vismaz tā man teica. – Viņš piespieda pirkstus pie deniņiem. – Es joprojām nespēju tam noticēt. Ja nebūtu pats savām acīm redzējis viņas līķi vakardienas rītā, kad pie manis ieradās likumsargi, es, goda vārds, būtu…

– Ak Dievs! – Lavinija strauji paspēra soli uz priekšu. – Hovard, tev jāapsēžas. Es palūgšu, lai Čiltona kundze atnes tēju.

– Nē. – Viņš atslīga uz dīvāna malas un izskatījās apmulsis. – Lūdzu, nepūlies. Es tāpat nespētu iedzert tēju.

Lavinija apsēdās viņam blakus.

– Man ir šerijs. Tas labi palīdz atbrīvoties no šoka.

– Nē, paldies, – Hovards čukstēja. – Lavinij, tev man jāpalīdz! Esmu izmisis…

Tobiass nostājās pie loga un pagriezās tā, ka viņa muguru apspīdēja rīta saule. Lavinija bija ievērojusi šo paradumu. Viņa zināja, ka Tobiass tā stāv, jo viņa seja bija ēnā, bet viņš skaidri redzēja Hovardu.

– Pastāstiet mums, kas notika, – Tobiass ierunājās neitrālā balsī. – Sāciet no sākuma.

– Jā. Jā, protams. – Hovards berzēja deniņus ar pirkstu galiem, it kā pūlētos ieviest domās kārtību. Viņa skatienu aptumšoja šausmas un izmisums. – Viss joprojām ir mazliet neskaidrs. Katram triecienam seko nākamais. Es joprojām nespēju no tiem attapties. Vispirms uzzināju par viņas nāvi, un pēc tam vēl kaut ko.

Lavinija pieskārās viņa piedurknei.

– Nomierinies, Hovard. Dari tā, kā ierosināja Tobiass: sāc no paša sākuma.

– No sākuma. – Hovards lēni nolaida roku un nodūra skatienu uz paklāju. – Sākums bija pirms nedēļas, kad es sapratu, ka Selestei ir romāns.

– Ak, Hovard, – Lavinija klusā balsī teica.

Viņa paskatījās uz Tobiasu. Viņš distancēti vēroja Hovardu, tātad novērtēja situāciju un analizēja iegūto informāciju ar vēsu prātu. Tobiasa spēja nonākt šādā stāvoklī Laviniju gan intriģēja, gan kaitināja. Būdams šādā noskaņojumā, viņš nelikās ne ziņas par emocijām un jūtu izpausmēm, kas šādā situācijā bija pašsaprotamas.

– Viņa ir… bija… tik jauna un skaista! – Hovards pēc mirkļa ierunājās. – Es ar grūtībām noticēju savai veiksmei, kad viņa Bātā piekrita kļūt par manu sievu. Šķiet, klusībā nojautu, ka riskēju viņu kādudien zaudēt. Tas bija tikai laika jautājums. Tomēr es biju iemīlējies. Man nebija izvēles.

– Vai jūs esat pārliecināts, ka Selestei bija romāns? – Tobiass jautāja neitrālā tonī.

Hovards drūmi palocīja galvu.

– Es nezinu, cik ilgi tas vilkās, bet, līdzko uzzināju patiesību, es nevarēju to noliegt. Ticiet man, es centos.

– Vai jūs viņai atklājāt, ko esat uzzinājis? – Tobiass jautāja.

Lavinija sarāvās, dzirdot, cik neatlaidīgi Tobiass iztaujā Hovardu. Viņa ar žestu norādīja, ka jāizturas laipnāk, tomēr viņš to neievēroja.

Hovards papurināja galvu.

– Es nespēju to izdarīt. Es sev iestāstīju, ka Seleste ir jauna un ka tā ir īslaicīga aizraušanās. Es cerēju, ka šis vīrietis viņai ar laiku apniks.

Tobiass viņu vēroja.

– Vai jūs zināt, kurš ir Selestes mīļākais?

– Nē.

– Jūs tas noteikti interesēja, lai neteiktu vairāk, – Tobiass norādīja.

Lavinija saspringa, dzirdot vīrieša neiejūtīgos vārdus. Viņa balss tonis bija nevainojami mierīgs un neitrāls, tomēr no Tobiasa ledusaukstā skatiena viņai aizrāvās elpa. Piepeši Lavinija visu saprata. Ja Tobiass nokļūtu tādā situācijā, viņš apgrieztu zemi kājām gaisā, līdz uzzinātu, kas ir viņa sievietes mīļākais. Par to, kas sekotu, Lavinija negribēja pat domāt.

– Es domāju, ka Seleste devās viņu satikt pēdējā vakarā pirms nāves, – Hovards čukstēja. – Es labi pārzināju viņas ieradumus. Kad Seleste plānoja tikties ar mīļāko, es jutu, ka viņa ir patīkami satraukta un cerību pilna. Mēs bijām plānojuši apmeklēt dzīvnieku magnētiskuma paraugdemonstrējumu, ko veica džentlmenis, vārdā Kosgrovs. Viņš apgalvo, ka spēj veikt fantastisku ārstēšanu ar savām mesmerisma prasmēm. Tomēr pēdējā brīdī Seleste izlikās saslimusi un paziņoja, ka paliks mājās. Viņa uzstāja, ka man jādodas uz paraugdemonstrējumu. Viņa labi zināja, ka es ļoti vēlos redzēt Kosgrovu darbībā.

– Vai tu aizgāji uz paraugdemonstrējumu? – Lavinija jautāja. Viņa runāja klusā un maigā balsī, lai atlīdzinātu par Tobiasa skarbo iztaujāšanu.

– Jā. Kosgrovs izrādījās absolūts šarlatāns, un es biju ļoti vīlies. Kad atgriezos mājās, Seleste bija aizgājusi. Tobrīd es sapratu, ka viņa ir kopā ar mīļāko. Visu nakti biju nomodā un gaidīju viņu atgriežamies. Seleste tā arī nepārnāca. Nākamās dienas rītā likumsargi mani informēja, ka viņas līķis atrasts noliktavā pie upes. Pēdējo pusotru dienu esmu pavadījis kā miglā, organizējot bēres.

– Vai viņa bija nodurta, – Tobiass jautāja gandrīz ikdienišķā balsī, – vai nošauta?

– Policisti teica, ka viņu nožņaudza. – Hovards stingi vērās sienā. – Man teica, ka ap Selestes kaklu joprojām bija slepkavas izmantotais kaklauts.

– Ak Dievs! – Lavinija neapzināti pielika plaukstu pie sava kakla un norija siekalas.

– Vai ir liecinieki? – Tobiass jautāja.

– Cik man zināms, nē, – Hovards čukstēja. – Neviens nav pieteicies, un domāju, ka arī nepieteiksies. Kā jau sacīju, likumsargi domā, ka Selesti nogalināja laupītājs.

– Laupītāji nemēdz par slepkavības ieroci izmantot kaklautu, – Tobiass paskaidroja. – Lielākoties viņi kaklautus nemaz nevalkā. Mana pieredze liecina, ka laupītāji neinteresējas par modi.

– Man teica, ka laupītājs kaklautu iepriekš nozaga kādam džentlmenim, – Hovards paskaidroja.

– Tas ir nepamatots apgalvojums, – Tobiass nomurmināja.

Viņš izklausījās bezjūtīgs.

– Pietiek, ser, – Lavinija iebilda.

Iestājās neilgs klusuma brīdis.

Hovards un Tobiass saskatījās. Lavinija saprata, ka tā ir klusa, ārkārtīgi kaitinoša divu vīriešu saziņa, kurā sievietēm nav vietas.

– Kurš atrada līķi? – ierunājās Tobiass.

Hovards papurināja galvu.

– Vai tam ir nozīme?

– Iespējams, – Tobiass atbildēja.

Hovards atsāka berzēt deniņus, lai koncentrētos.

– Ja nemaldos, policists, kurš mani informēja par Selestes nāvi, teica, ka likumsargus pie viņas līķa aizveda kāds ielas puika, kurš dzīvo pamestā ēkā upes krastā. Tomēr tas nav viss. Lavinij, ir noticis vēl kaut kas, par ko man tev jāpastāsta. Kaut kas ļoti savāds.

Viņa pieskārās vīrieša plecam.

– Kas tas ir?

– Vakar vēlu naktī pie manis bija viesis. – Hovards palūkojās uz Laviniju caur pavērtiem pirkstiem. – Patiesību sakot, viņš ieradās neilgi pirms rītausmas. Es aizsūtīju mājkalpotāju projām, jo gribēju sērot vienatnē. Svešinieks klauvēja pie durvīm, līdz es pamodos un nokāpu apakšstāvā – lai atvērtu durvis.

– Kas viņš bija? – Lavinija jautāja.

– Ļoti nepatīkams vīriņš, kurš atteicās iznākt no ēnas, tāpēc es neredzēju viņa seju. – Hovards lēni uzlika rokas uz kājām. – Viņš stādījās priekšā kā Naitingeila kungs un apgalvoja, ka nodarbojas ar specifiskiem pirkšanas – pārdošanas darījumiem.

– Tieši kādiem darījumiem? – Tobiass vaicāja.

– Viņš teica, ka ir vidutājs starp cilvēkiem, kuri vēlas iegādāties un pārdot antīkus priekšmetus, un apgalvoja, ka dara to ārkārtīgi diskrēti. Acīmredzot viņš garantē gan pārdevēja, gan pircēja anonimitāti.

– Citiem vārdiem sakot, šie darījumi ne vienmēr ir likumīgi, – Tobiass piebilda.

– Jā, man radās tāds iespaids. – Hovards izgrūda dziļu nopūtu. – Naitingeila kungs esot dzirdējis baumas par nesen nozagtu, ārkārtīgi vērtīgu senlietu, un zādzībā esot iesaistīta Seleste.

Lavinija apstulba.

– Seleste nozaga relikviju?

– Es tam neticu. – Hovards nepacietīgi pamāja ar garajiem pirkstiem, atvairot šādu iespēju. – Mana Seleste nebija zagle. Tomēr Naitingeils apgalvoja par visai konkrētām baumām, ka viņa šī nolāpītā priekšmeta dēļ ir nogalināta.

– Kas tas par priekšmetu? – Tobiass jautāja un pirmo reizi šķita ieinteresēts notiekošajā.

Hovards sarauca pieri virs taisnā deguna.

– Naitingeils teica, ka tā ir antīka zelta rokassprādze ar romiešu dizainu. Sākotnēji to atrada Anglijā, rokassprādze te nokļuva laikā, kad šī valsts bija Romas impērijas province. Tajā iestrādāta savāda kameja zilā krāsā, kurā izgrebts Medūzas attēls.

– Ko Naitingeila kungs no jums gribēja?

– Izrādās, ka šī nolāpītā rokassprādze ir ļoti savdabīga, un atsevišķi kolekcionāri to uzskata par ļoti vērtīgu.

– Un Naitingeils pelna iztiku, sadarbojoties ar kolekcionāriem, kurus interesē savdabīgas senlietas? – Tobiass jautāja.

– Tā viņš apgalvoja. – Hovards neskatījās uz Tobiasu. Visa viņa uzmanība bija pievērsta Lavinijai. – Naitingeils domā, ka es zinu kaut ko par pazudušās kamejas atrašanās vietu. Viņš paskaidroja, ka rotaslietu iespējams pārdot par milzīgu summu. Viņš piedāvāja piešķirt daļu naudas arī man, ja atdošu rokassprādzi viņam.

– Ko jūs viņam atbildējāt? – Tobiass jautāja.

– Ko gan es varēju atbildēt? – Hovards bezspēcīgi plātīja rokas. – Es paskaidroju, ka nezinu neko par Medūzu. Nedomāju, ka viņš man noticēja. Naitingeils teica, ka man draud briesmas neatkarīgi no tā, vai saku viņam patiesību.

– Kāpēc tev draud briesmas? – Lavinija jautāja.

– Tā ka ir paklīdušas runas par kamejas parādīšanos, daudzi kolekcionāri to meklēs. Naitingeils apgalvoja, ka daži kolekcionāri ir ārkārtīgi bīstami cilvēki, kuri ir gatavi iet pāri līķiem, lai iegūtu kāroto. Viņš… viņš pielīdzināja šos cilvēkus haizivīm, kuras riņķo ap grimstošu kuģi. Viņš teica, ka esmu kā vienīgais izdzīvojušais, kurš pieķēries vrakam.

– Naitingeils gribēja tevi iebiedēt, – Lavinija paskaidroja.

– Viņam tas diezgan labi izdevās. – Šķita, ka Hovards noslēdzas sevī. – Naitingeils apgalvoja, ka visdrošāk būs nekavējoties atdot relikviju viņam. Viņš apsolīja dāsni samaksāt. Tomēr es to nevaru izdarīt, jo nezinu rokassprādzes atrašanās vietu.

Sekoja īss klusuma brīdis, un visi klātesošie apdomāja nupat dzirdēto.

Tobiass sakustējās, atbalstīja plecu pret palodzi un sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Kas vēl jums zināms par šo senlietu?

Hovards neveltīja viņam ne skatiena. Viņš nenolaida acis no Lavinijas. Viņa visiem spēkiem pūlējās būt iedrošinoša un līdzjūtīga.

– Es to nolāpīto lietu neesmu pat redzējis, – Hovards atbildēja. – Varu tikai atstāstīt Naitingeila teikto. Viņš to sauca par Zilo Medūzu. Šāds nosaukums noteikti piešķirts dārgakmens krāsas dēļ.

– Medūza, – Tobiass domīgi atkārtoja. – Sieviete, kura reiz bija skaista un lepojās ar krāšņu matu rotu, apvainoja Atēnu un tāpēc tika pārvērsta atbaidošā briesmonī.

Viņa kļuva par vienu no trim Gorgonām.

– Gorgonu skatiens pārvērta cilvēku akmenī, – Lavinija piebilda.

– Neviens nevarēja Medūzu nogalināt, jo viņas skatiens bija nāvējošs. Beidzot viņu uzvarēja Persejs: kamēr Medūza gulēja, viņš atmuguriski pienāca klāt, izmantodams vairogu kā spoguli – manuprāt, tas bija ļoti viltīgs gājiens. Persejs nebija spiests skatīties tieši uz Medūzu un nocirta viņai galvu.

– Tā nav diez ko glaimojoša leģenda rotaslietai, – Hovards murmināja.

– Patiesībā Medūzas tēls ir bieži sastopams seno juvelieru darbos, – Lavinija paskaidroja. – Itālijā es redzēju daudzus senus gredzenus un kulonus ar Medūzas galvas kamejām. Pastāvēja uzskats, ka viņas attēls atvaira ļaunumu.

– Pārvērst savu ienaidnieku vai apdraudētāju akmenī… – Tobiass paraustīja plecus. – Zināma loģika tajā ir.

Hovards noklepojās.

– Naitingeila kungs man teica, ka šīs rokassprādzes kameja ir īpaša Medūzas versija. To kā emblēmu izmantoja kāds sens, izmiris kults, kas Anglijā darbojās slepeni. Akmenī ir redzama ne tikai ierastā sievietes galva ar stingām acīm un čūskām matos, tur iegrebts arī neliels zizlis vai burvju nūjiņa zem pārcirstā kakla.

– Vai Naitingeila kungs tev pastāstīja vēl kaut ko par relikviju? – Lavinija jautāja.

Hovards sarauca pieri.

– Viņš teica, ka rokassprādze izgatavota no ļoti tīra un kvalitatīva zelta, kas vairākās vietās perforēts, lai radītu savdabīgu savijušos čūsku rakstu.

– Perforēta rotaslieta, – Lavinija teica klusā balsī.

Tobiass palūkojās uz viņu.

– Vai esi redzējusi šādas senlietas?

– Jā, Itālijā es redzēju divas zelta rokassprādzes, kas bija šādi darinātas. Tajās bija iestrādāti vairāki dārgakmeņi dažādās krāsās. Rokassprādzes tika atrastas kapā kopā ar dažām ceturtā gadsimta monētām. Manuprāt, tās bija ļoti skaistas rokassprādzes. Perforētajās vietās veidojās savijušos lapu raksts, kas bija tik smalks un rūpīgi izstrādāts, ka līdzinājās zelta mežģīnēm.

– Kas, jūsuprāt, notika? – Tobiass jautāja.

– Esmu pavadījis vairākas stundas, domājot par Selestes nāvi, – Hovards skumjā balsī atzina, – un negribīgi nonācu pie secinājuma, ka Seleste gan nebija zagle pēc dabas, tomēr viņa bija jauna un neapdomīga. Iespējams, ka mīļākais noveda viņu no ceļa.

Lavinija sastinga.

– Vai tu apgalvo, ka Selestes mīļākais pierunāja viņu nozagt rokassprādzi un pēc tam viņu nogalināja?

– Tas ir vienīgais saprātīgais izskaidrojums. – Hovards savilka roku dūrē un atbalstīja to pret kāju. – Es domāju, ka nelietis norunāja ar Selesti tikšanos viņas nāves vakarā. Bez šaubām, viņš lika atnest līdzi rokassprādzi. Mana dārgā, nevainīgā Seleste satika mīļāko nakts vidū, un šis briesmonis viņu nožņaudza ar kaklautu un nozaga rokassprādzi.

Lavinija palūkojās uz Tobiasu, lai redzētu viņa reakciju uz dzirdēto. Viņš šķita iegrimis domās. Iespējams, ka viņš bija garlaikots. To bija grūti noteikt.

Viņa no jauna pievērsās Hovardam.

– Man ir ļoti žēl, ka tā noticis.

– Lavinij, tev man jāpalīdz! – Hovards strauji pastiepa roku un satvēra viņas plaukstas. – Es nezinu, ko citu darīt. Tu teici, ka nodarbojies ar privātu izmeklēšanu. Es gribu, lai tu atrodi Selestes slepkavu.

– Hovard…

– Lūdzu, mana dārgā! Naitingeils teica, ka man draud briesmas, bet sava drošība man ir vienaldzīga. Es gribu atriebt savas dārgās sievas nāvi. Tu nedrīksti man atteikt!