Читать книгу Zilās Medūzas noslēpums - Amanda Kvika - Страница 6

– Šodiena pilnīgi noteikti ir veltīta cilvēkiem no manas pagātnes, – Lavinija teica. – Vispirms tikšanās pilsētā, pēc tam Hovarda Hadsona ciemošanās. Tici man, abi šie vīrieši izpelnās dažādu cieņu.

Viņi kopā sēdēja uz akmens soliņa mākslinieciskajās un diezgan samākslotajās gotiskas celtnes drupās, ko Tobiass uzgāja pirms vairākiem gadiem. Bez šaubām, arhitekts cerēja, ka pievilcīgā ēka ar elegantām kolonnām un šarmanti novecojušām sienām tiks izmantota klusu pārdomu brīžiem. Tomēr viņš pieļāva kļūdu, izvietojot ēku dziļi attālā, pāraugušā lielā parka daļā, tādēļ parka apmeklētāji būvei nepievērsa uzmanību. Galu galā ļaudis uz parku nāca, lai aplūkotu citus un paši būtu redzami. Viņi nemeklēja vietu, kur pabūt vienatnē.

Tobiass uzgāja drupas garas pastaigas laikā un izmantoja tās kā savu privāto atpūtas vietu. Lavinija zināja, ka ir vienīgais cilvēks, kuru viņš atvedis uz šejieni.

Šeit viņi mīlējās. Laviniju pārņēma atmiņu vilnis un spēcīgas emocijas, kādas viņa pirms tikšanās ar Tobiasu pat necerēja izjust. Abu attiecības bija sarežģītas un neskaidras. No vienas puses, Tobiass bija viskaitinošākais vīrietis, kādu Lavinija satikusi. Tomēr viņš mācēja arī aizraut. Ar to vien, ka abi sēdēja blakus, pietika, lai Lavinija saspringtu.

Viņa vēl nezināja, ko šīs attiecības nozīmē, jo tās bija sarežģīts darba un kaisles apvienojums. Tomēr viņa zināja, ka, pēc iepazīšanās ar Tobiasu Mārču, dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk.

– Kas viņš bija? – Tobiass ierunājās.

Lavinija īsu mirkli kārtoja savas kleitas svārku daļu, iegūdama laiku, lai apdomātos.

– Tas ir garš stāsts, – viņa visbeidzot atbildēja.

– Es nesteidzos.

Iesākt runu nebija viegli. Lavinija pazina Tobiasu gana labi, lai saprastu, ka viņš neliksies mierā, līdz būs dabūjis atbildi. Viņš bija ne tikai kaitinošākais un aizraujošākais vīrietis, kādu Lavinija pazina, bet arī ārkārtīgi ietiepīgs un spītīgs.

Lavinijai bija izvēle: vai nu sniegt paskaidrojumu, vai sēdēt parkā līdz tumsai.

– Iespējams, ka tu atceries manis pieminētu nepatīkamu notikumu ziemeļos.

– Jā.

– Džentlmenis, kuru šorīt sastapu pilsētā, ir saistīts ar šo notikumu. Viņa vārds ir Oskars Pelings. Es pārrados mājās ar novēlošanos, jo ieraudzīt šo atbaidošo vīrieti bija nepatīkami. Es iegriezos tējas veikaliņā, lai atgūtu spēkus un nomierinātu nervus.

– Pastāsti man par Oskaru Pelingu.

– Īsi izsakoties, viņš mani vainoja savas sievas nāvē. – Lavinija apklusa. – Iespējams, ka viņam bija taisnība.

Sekoja īss klusuma brīdis, kurā Tobiass pūlējās aptvert tiešo apgalvojumu. Viņš paliecās uz priekšu, atbalstīja apakšdelmus uz kājām un salika lielās plaukstas starp ceļgaliem vieglā satvērienā. Viņš aplūkoja garās nezāles, kas veidoja zaļu aizsegu visapkārt drupām.

– Vai viņš vainoja tavu ārstēšanu ar mesmerisma metodēm? – Tobiass ierunājās.

– Jā.

– Skaidrs.

Lavinija sastinga.

– Ser, ko šis komentārs nozīmē?

– Tas izskaidro, kāpēc tu atteicies no šīs profesijas pirms diviem gadiem un pievērsies citām karjeras iespējām, lai uzturētu sevi un Emelīnu. Tu baidījies, ka ar mesmerismu esi nodarījusi ļaunu.

Iestājās vēl viens klusuma brīdis, šoreiz ilgāks.

Lavinija izdvesa garu nopūtu.

– Nebrīnos, ka tu izvēlējies privātā izmeklētāja karjeru. Tev piemīt izcilas dedukcijas spējas.

– Pastāsti man visu, – viņš teica.

– Oskara Pelinga sieva Džesika īsu laiku bija mana kliente. Viņa gribēja izārstēt nervu kaiti. – Lavinija vilcinājās. – Džesika atstāja ļoti patīkamas sievietes iespaidu. Viņa bija glīta. Garāka par vidusmēru. Eleganta. Tādām turīgām, izsmalcinātām lēdijām kā viņa nereti ir ļoti jūtīgi nervi. Viņām piemīt tendence sirgt ar melanholiju un vieglām sieviešu histērijas lēkmēm.

Tobiass palocīja galvu.

– Esmu par to dzirdējis.

– Uzreiz bija redzams, ka Džesika ir daudz sliktākā stāvoklī nekā vairums. Tomēr viņa nevēlējās tikt novesta transā.

– Kāpēc viņa vērsās pie tevis pēc palīdzības, ja negribēja iekļūt transā?

– Iespējams, ka es biju pēdējais salmiņš, pie kura tverties. Džesika pie manis nāca tikai trīs reizes un vienmēr bija ļoti uzbudināta. Pirmo divu apmeklējumu laikā viņa mani rūpīgi iztaujāja par mesmerisma speciālista radītu transa stāvokli.

– Vai viņu biedēja iespēja nonākt cita cilvēka varā?

– Ne gluži. Pelinga kundzi, šķiet, vairāk biedēja iespēja, ka viņa transa stāvoklī varētu pret savu gribu atklāt privātu, personisku informāciju un vēlāk to neatcerēties. Es viņai apsolīju vārds vārdā atkārtot viņas teikto transa stāvoklī, tomēr, manuprāt, viņa man pilnībā neuzticējās.

– Pelinga kundze tevi nepazina.

Lavinija īsi pasmaidīja.

– Paldies par komplimentu, Tobias.

Viņš paraustīja plecus.

– Tas ir tuvu patiesībai. Es tev uzticētu savus vistumšākos noslēpumus. Turklāt esmu to jau darījis ne reizi vien.

– Es tev arī uzticētu savus noslēpumus. – Lavinija aplūkoja vīrieša platos plecus. Tobiass spēja būt neticami ietiepīgs un augstprātīgs, tomēr viņam varēja uzticēt pat dzīvību. – Tieši to es šobrīd daru.

Viņš palocīja galvu.

– Turpini.

– Jā, tātad, kā jau teicu, man radās iespaids, ka Džesika Pelinga ļoti baidījās nokļūt transā, tomēr domāja, ka viņai nav izvēles.

– Izmisusi sieviete.

– Jā. – Lavinija apklusa un atsauca atmiņā pēdējo klientes vizīti. – Tomēr viņa nebija grūtsirdīga.

Tobiass palūkojās uz Laviniju, un viņa viedajā skatienā jautās izbrīns.

– Tātad viņa nesirga ar melanholiju?

– Tobrīd es tā nedomāju. Kā jau teicu, pirmo divu apmeklējumu laikā mēs apspriedām mesmerisma terapiju. Es to aprakstīju, cik detalizēti vien spēju. Džesika tikmēr soļoja šurpu turpu gar manu galdu.

Tobiass atbrīvoja plaukstas, iztaisnoja muguru un sāka izklaidīgi berzēt savu kreiso augšstilbu.

– Izklausās, ka Pelinga kundze nopietni vēlējās atbrīvoties no savas nervu kaites, bet neuzticējās mesmerismam. Es saprotu viņas dilemmu.

– Es labi apzinos, ka tev šī zinātne neder. Tu uzskati, ka visi mesmerisma terapeiti ir šarlatāni un plānprātiņi, vai ne?

– Tas nav tiesa, – Tobiass mierīgā balsī atbildēja. – Es uzskatu, ka dažus garā nestabilus cilvēkus ir iespējams novest transā. Tomēr nedomāju, ka ar mesmerisma palīdzību iespējams uzspiest savu gribu tādam cilvēkam, kāds esmu es.

Lavinija skatījās, kā Tobiass berzēja savu kāju, un domāja par lodi, kas tajā ieurbās pirms vairākiem mēnešiem. Viņš pastāvīgi noraidīja Lavinijas piedāvājumu izmantot mesmerisma transu, lai atvieglotu biežās sāpju lēkmes.

– Blēņas, – viņa asi atcirta. – Patiesībā iespēja nokļūt transā manā vadībā tevi tik ļoti uztrauc, ka tu labprātāk paciet ievainojuma radītās sāpes, nekā ļaujies procedūrai. Atzīsti to!

– Dārgā, tavā klātbūtnē es vienmēr jūtos kā transā.

– Necenties mani apburt ar tik vienkāršiem komplimentiem!

– Vienkāršiem? – Tobiass spēji pārstāja berzēt kāju. – Esmu sagrauts, kundze. Šajos apstākļos man tas šķita ļoti šarmants kompliments. Jebkurā gadījumā mans ievainojums ir labi sadzijis bez mesmerisma palīdzības.

– Tev bieži sāp, sevišķi mitrā laikā. Tu izjūti diskomfortu arī tagad, vai ne?

– Izrādās, ka viena vai divas glāzes brendija spēj paveikt brīnumus, – Tobiass atbildēja. – Es to iedzeršu, līdzko atgriezīšos mājās. Un tagad pietiks par to; turpini savu stāstu.

Lavinija pievērsa uzmanību pāraugušajiem zaļumiem, kas kuploja tupat acu priekšā.

– Kad Džesika Pelinga ieradās pie manis trešo un pēdējo reizi, es redzēju, ka viņa ir satraukta. Viņa vairs neuzdeva jautājumus, bet lika nekavējoties ievest viņu terapeitiska transa stāvoklī. Man tas nesagādāja grūtības. Patiesību sakot, viņa bija lieliska paciente. Es sāku Džesiku iztaujāt, lai noskaidrotu viņas baiļu cēloni. Izrādījās, ka viņa paniski baidās no sava vīra.

– No Oskara Pelinga?

– Jā. – Lavinija noskurinājās. – Viņi bija precēti tikai gadu, bet Džesika aprakstīja šaušalīgu kopdzīvi.

Viņa atsauca atmiņā pēdējo Džesikas Pelingas apmeklējumu:

– Oskars šovakar atkal dusmojas, – Džesika runāja neparasti mierīgā balsī, kas bija raksturīga transa stāvoklī nokļuvušajiem. – Viņš pārmet, ka es izvēlējos nepareizos šķīvjus vakariņām. Viņš apgalvo, ka es to darīju tīšām, lai apšaubītu viņa statusu mājā. Viņš aizrāda, ka esmu nepaklausīga, un ka nāksies mani atkal sodīt…

Lavinija sajuta aukstu baiļu šautru.

– Džesika, vai viņš tev vakar nodarīja pāri?

– Jā. Viņš vienmēr nodara pāri, kad mani soda. Viņš apgalvo, ka es esmu pie tā vainīga, un ka viņš ir spiests mani sist.

– Kas notika, Džesika?

– Viņš aizsūta kalpotājus uz viņu istabām. Tad viņš satver mani aiz rokas. Viņš aizvelk mani uz guļamistabu un… dara man pāri. Viņš sit vēl un vēl…

Lavinija aplūkoja Džesikas glīto seju. Tajā nemanīja nobrāzumus un zilumus.

– Kur viņš tev sit, Džesika?

– Pa krūtīm. Pa vēderu. Visur, izņemot seju. Viņš to nekad neskar, jo negrib, lai mani kāds žēlotu. Es esmu slikta sieva un noteikti izmantošu uzsistu aci vai pārsistu lūpu, lai panāktu līdzjūtību no cilvēkiem, kuri nezina, ka esmu pelnījusi sodu.

Lavinija vērās viņā ar šausmu pilnu skatienu.

– Vai viņš tev bieži dara pāri?

– Dusmu lēkmes kļūst arvien biežākas. Šķiet, ka tuvojas brīdis, kad viņš pilnībā zaudēs kontroli. Skaidrs, ka viņš mani apprecēja mantojuma dēļ. Es domāju, ka drīz viņš mani nogalinās.

Lavinija atvairīja atmiņas par šaušalīgo apmeklējumu.

– Goda vārds, es vairs nespēju uzklausīt viņas skumjo stāstu, – Lavinija paskaidroja. – Es pārtraucu transa stāvokli un atstāstīju Džesikai dzirdēto.

– Kā viņa reaģēja?

– Viņai bija kauns. Sākumā viņa visu noliedza. Tomēr es redzēju, ka viņu moka gan garīgas, gan fiziskas ciešanas. Kad es to Džesikai pateicu, viņa sabruka un izplūda asarās.

– Ko lai es daru? – Džesika jautāja caur asarām.

– Ko darīt? – Laviniju izbrīnīja vienkāršais jautājums. – Tev, protams, nekavējoties jāpamet vīrs.

– Esmu par to sapņojusi. – Džesika nosusināja acis ar Lavinijas pasniegto kabatas lakatiņu. – Tomēr viņš pārvalda manu naudu. Man nav tuvu ģimenes locekļu, kuriem lūgt palīdzību. Es nevaru atļauties nopirkt pat Londonas teātra biļeti. Ko es iesāktu, ja man izdotos aizbēgt? Es neprotu pelnīt naudu. Es nokļūtu uz ielas. Baidos, ka Oskars mani meklētu. Viņš necieš nepaklausīgas sievietes. Viņš mani atrastu un pēcāk šaušalīgi sodītu. Iespējams, ka viņš mani pat nogalinātu.

– Tev ir jānoslēpjas. Tu vari pieņemt citu vārdu. Paziņo, ka esi atraitne.

– Es nevaru to izdarīt bez naudas. – Džesika sažņaudza rokassomiņu. – Esmu kā slazdā.

Lavinija paskatījās uz gredzenu Džesikas pirkstā.

– Iespējams, ka ir izeja…

– Es nebrīnos, ka tu iesaistījies šajā lietā, – Tobiass neizteiksmīgi noteica. – Ko tu darīji?

– Džesikas pirkstā bija ļoti neparasts gredzens. Tas bija izgatavots no zelta un rotāts ar krāsainiem dārgakmeņiem un maziem, mirdzošiem briljantiem zieda formā. Es Džesikai par to apvaicājos. Viņa paskaidroja, ka gredzens ir ģimenes mantojums, un ka viņa to valkā, kopš pameta skolas solu. Tas izskatījās diezgan vērtīgs.

Tobiass izklaidīgi palocīja galvu.

– Tu pamudināji Džesiku izmantot gredzenu, lai iegūtu līdzekļus jaunai dzīvei.

Lavinija paraustīja plecus.

– Tā šķita pašsaprotama rīcība. Vienīgais citādais Džesikas problēmas risinājums bija Oskara Pelinga noindēšana. Man bija aizdomas, ka viņa nevēlēsies noslepkavot vīru.

Tobiasa lūpu kaktiņš savilkās smaidā.

– Atšķirībā no tevis?

– Tas būtu pēdējais salmiņš, – Lavinija paskaidroja. – Lai nu kā, es domāju, ka nodoms izmantot gredzenu ir vislabākais. Es zināju, ka, ja Džesikai izdosies nokļūt Londonā, viņa varēs pārdot gredzenu par ievērojamu summu. Protams, ar to nepietiktu, lai ilgstoši uzturētu greznu dzīvesveidu, bet Džesika varētu iztikt līdz brīdim, kad atradīs darbu.

– Dārgā, tu esi mainījusi savu dzīvi tik daudzas reizes, ka esi piemirsusi: ne visi spēj būt tik darbīgi un apņēmības pilni kā tu.

Viņa nopūtās.

– Iespējams, tev taisnība. Es uzskatīju savu plānu par nevainojamu, tomēr Džesika to uzklausīja ar šausmām. Viņai nepatika doma par jaunu identitāti un nepieciešamību sevi uzturēt. Redzi, viņa visu mūžu dzīvoja pārticībā. Doma par dzīvi bez bagātības viņu šausmināja.

– Turklāt tas būtu netaisnīgi, – Tobiass prātoja, – jo nauda piederēja viņai.

– Jā, protams. Es to ļoti labi sapratu. Tomēr, manuprāt, Džesikai bija tikai divas iespējas: atteikties no savas bagātības un pieņemt jaunu vārdu, vai arī ķerties pie indēšanas mākslas izpētes. Kā jau teicu, es nedomāju, ka viņa gribēs izmantot otro iespēju.

– Reizēm tu mani biedē, Lavinija.

– Muļķības! Esmu pārliecināta, ka tu manā vietā būtu sniedzis Džesikai tādu pašu padomu.

Tobiass paraustīja plecus un klusēja.

Lavinija sarauca pieri un apdomāja savu piezīmi.

– Ņemu savus vārdus atpakaļ. Tu nebūtu Džesikai ieteicis izveidot jaunu identitāti. Tu parūpētos par to, lai Pelings iekļūtu nepatīkamā negadījumā.

– Tā kā es nebiju tavā vietā, par to spriest ir bezjēdzīgi.

– Reizēm jūs mani biedējat, ser.

Tobiass pasmaidīja, jo domāja, ka Lavinija joko. Tomēr viņa runāja nopietni. Reizēm Tobiass viņu patiešām biedēja. Viņa dvēselē bija tumši nostūri. Reizēm Lavinija pēkšņi aptvēra, ka ļoti daudz ko par šo vīrieti nezina.

– Kas notika ar Džesiku Pelingu? – viņš jautāja.

– Es viņu nekad vairs neredzēju, – Lavinija nočukstēja. – Nākamajā dienā viņa izdarīja pašnāvību.

– Kā? Vai viņa pārdozēja opija tinktūru? Vai iedzēra pārāk daudz magoņu ekstrakta?

– Nē, Džesika izvēlējās daudz dramatiskāku metodi. Viņa devās izjādē spēcīgas vētras laikā un ielēca mutuļojošā upē. Viņas zirgs atgriezās mājās bez jātnieces. Vēlāk kalpone Pelinga kundzes guļamistabā atrada zīmīti, kurā bija aprakstīts viņas nodoms noslīcināties.

– Hmm…

Iestājās īss klusuma brīdis.

– Viņas līķi tā arī neatrada.

– Hmm…

– Reizēm tā notika. – Lavinija sažņaudza plaukstas klēpī. Atmiņas par briesmīgo dienu bija tik nesenas un spilgtas, ka viņai trūka elpas. – Upe bija ļoti dziļa un bīstama. Reizēm kāds nelaimīgais plūdu laikā iekrita ūdenī un pazuda uz neatgriešanos.

– Vai Oskars Pelings sievas nāvē vainoja tevi?

– Jā. Uzreiz pēc tam, kad izmeklētāji atmeta cerības viņu atrast, Pelings mani uzrunāja uz ielas. Viņš bija tā pārskaities, ka es… es jutos nedroši.

Tobiass sastinga.

– Vai viņš tev kaut ko nodarīja? Vai viņš tevi aiztika, nodarīja pāri?

No vīrieša nepielūdzamās sejas izteiksmes Lavinijai aizrāvās elpa. Viņa norija siekalas un steigšus turpināja stāstu.

– Nē, – Lavinija attrauca. – Viņš neuzdrošinājās man uzbrukt tik daudzu aculiecinieku klātbūtnē. Tomēr viņš apgalvoja, ka mana ārstēšana novedusi Džesiku nāvē.

– Skaidrs.

– Pelings parūpējās par to, lai baumas par manu slikto darbu izplatītos visā lauku apvidū. Pēc neilga laika Oskars Pelings bija pilnībā sabojājis manu reputāciju šajā apkaimē. Es zaudēju visus klientus. – Lavinija apklusa. – Patiesību sakot, es šaubījos par to, vai gribu turpināt darbu šajā jomā.

– Tu baidījies, ka Pelingam varētu būt taisnība un tava terapija bija viens no Džesikas nāves iemesliem.

– Jā.

Lavinija atklāja Tobiasam savu tumšāko noslēpumu. Piepeši viņa saprata, ka tieši tāpēc Oskara Pelinga ieraudzīšana atstāja uz viņu tik lielu iespaidu: intuīcija teica, ka šī tikšanās novedīs pie šaušalīgā mirkļa, kurā Tobiass uzzinās, ka Lavinija ir iesaistīta nevainīgas sievietes nāvē. Viņa ļoti labi zināja, ka Tobiass neuzticas mesmerisma zinātnei un tās praktiķiem. Lavinija bija gatava viņa reakcijai, vienlaikus prātodama, kad un kāpēc šī vīrieša domas par viņu bija kļuvušas tik svarīgas. Kāpēc Lavinijai tā rūpēja Tobiasa viedoklis par viņu?

– Klausies uzmanīgi, Lavinija. – Tobiass pastiepa savu lielo, spēcīgo plaukstu un uzlika to uz sievietes cieši savītajiem pirkstiem. – Tu neesi vainīga. Tu gribēji tikai palīdzēt. Tā bija smaga situācija, ko var risināt tikai ar galējiem līdzekļiem. Tavs plāns izmantot Džesikas gredzenu, lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi, bija izcils. Tu neesi vainīga pie tā, ka viņai pietrūka gribasspēka to īstenot.

Sākumā Lavinija domāja, ka pārklausījusies. Tobiass viņu nevainoja nelaimē. Pasaule piepeši šķita gaišāka, gaiss – viegls un smaržīgs. Viņa atļāvās no jauna ieelpot.

– Tomēr pastāv iespēja, ka, pamudinot Džesiku uzņemties tādu risku, es piespiedu viņu apzināties savu bezpalīdzīgumu un liku ļauties izmisumam. – Lavinija savilka pirkstus ciešāk. – Iespējams, ka es atņēmu viņai cerību, un vienīgā izeja izrādījās pašnāvība.

– Tu viņai atklāji veidu, kā aizbēgt. Džesikai atlika to tikai izmantot. – Tobiass pievilka Laviniju sev klāt un apskāva. – Tu darīji visu, kas bija tavos spēkos.

Piekļauties vīrieša augumam bija neparasti patīkami. Ar viņu bija grūti sadzīvot, tomēr reizēm Tobiasa rāmais spēks Laviniju nomierināja.

Viņš nevainoja Laviniju notikušajā.

– Man nevajadzēja tā uztraukties, ieraugot Pelingu, – pēc īsa brīža Lavinija ierunājās. – Ir pašsaprotami, ka tāds turīgs, ievērojams vīrs kā Pelings reizēm ieradīsies Londonā, jo īpaši saistībā ar iepirkšanos un lietišķiem darījumiem.

– Taisnība.

– Un arī fakts, ka es viņu ieraudzīju dzīvā tirdzniecības ielā, nemaz nav neparasts. Galu galā Londona daudzējādā ziņā ir maza, sevišķi iepērkoties.

– Ne jau pazīstama cilvēka ieraudzīšana tevi nobiedēja, – Tobiass paskaidroja. – Satiekot Pelingu, tu atsauci atmiņā notikumus, kuru rezultātā tika sagrauta tava mesmeristes karjera.

– Daļēji. – Galvenokārt es nobijos tāpēc, ka jutu – man nāksies to visu tev pastāstīt. Tāpēc man vajadzēja iedzert tēju. Tāpēc es nokavēju. Es negribēju atklāt tev šo stāstu.

Tomēr tas bija noticis. Patiesība nāca gaismā, un Tobiass neturēja ļaunu prātu. Gluži otrādi – viņš apgalvoja, ka Lavinija ir darījusi tikai labu. Tas bija brīnišķīgi.

– Tagad tev ir cita karjera, Lavinija, – Tobiass turpināja uzmundrinošā balsī. – Pagātnes notikumiem vairs nav nozīmes.

Viņa atslāba vēl vairāk un izbaudīja vīrieša auguma siltumu.

Pēc brīža Tobiass atbalstīja Lavinijas galvu sava elkoņa izliekumā un piespieda savas lūpas viņējām.

– Šeit ir mazliet par aukstu tādām nodarbēm, – Lavinija murmināja.

– Es tevi sasildīšu, – viņš apsolīja.