Читать книгу Zilās Medūzas noslēpums - Amanda Kvika - Страница 7

Entonijam nepatika nelielais dedzīgu, jaunu kavalieru bariņš, kas apstāja Emelīnu uz kāpnēm pie ieejas institūtā. Viņi visi gribēja apspriest nupat apmeklēto lekciju, tomēr Entonijam bija aizdomas, ka lielākajai daļai vīriešu ir citi nolūki. Tomēr Emelīna to, šķiet, pat nenojauta. Viņa bija aizņemta ar centieniem aizstāvēt savu viedokli.

– Diemžēl Leksingtona kungs Itālijā ir pavadījis īsu laiku vai pat vispār nav tur bijis, – Emelīna paziņoja. – Viņš ļoti vāji aprakstīja Romas pieminekļus un strūklakas. Mēs ar tēva māsu nesen izmantojām izdevību pabūt šajā pilsētā, un es…

– Tas izskaidro jūsu brīnišķīgo gaumi, – kvēlā balsī iesaucās viens džentlmenis. – Patiesi, jūsu kleita ir visskaistākajā dzintara krāsā. Tā ir debesjuma krāsa saulrietā. To pārspēj vienīgi jūsu acu mirdzums, Emelīnas jaunkundze!

No vairākām pusēm atskanēja apstiprinoša murdoņa.

Emelīna nesamulsa.

– Paldies, ser. Kā jau teicu, mēs ar tēva māsu izmantojām izdevību vairākus mēnešus dzīvot Romā, un varu galvot, ka Leksingtona kungs apsprieda tēmu ļoti pavirši. Viņam neizdevās atspoguļot pieminekļu patieso eleganci. Starp citu, atrodoties Itālijā, es radīju vairākas skices un dažus zīmējumus…

– Es ļoti gribētu aplūkot jūsu skices, Emelīnas jaunkundze, – atskanēja balss pūļa malā.

– Es arī, Emelīnas jaunkundze!

– Neviens, pat vissatriecošākais piemineklis nelīdzinās jūsu pašas elegancei, Emelīnas jaunkundze, – kāds glaimoja.

Entonijs juta, ka viņam pietiek. Viņš demonstratīvi izvilka pulksteni no kabatas.

– Diemžēl man jūs jāiztraucē, Emelīnas jaunkundze. Kļūst vēls. Es apsolīju jūsu tēva māsai, ka nogādāšu jūs mājās līdz pulksten pieciem. Mums jāpasteidzas.

– Jā, protams. – Emelīna apveltīja vīriešu bariņu ar neatvairāmu smaidu. – Sinklēra kungam taisnība. Mums jādodas. Bet man ļoti patika mūsu saruna. Tas ir patiešām brīnišķīgi: es nenojautu, ka tik daudzi no jums interesējas par Romas strūklakām un pieminekļiem.

– Esmu sajūsmā, Emelīnas jaunkundze, – teica un paklanījās kāds džentlmenis. Viņa mētelis bija tik cieši pašūts, ka Entonijs brīnījās par šā vīrieša spēju tajā pakustināt rokas.

– Mani valdzina mūsu sarunas temats un jūsu piebildes.

– Esmu kā apburts, – piebilda vēl kāds.

Pēc tam visi vīrieši pūlējās pierādīt Emelīnai, ka ar savām intelektuālajām interesēm pārspēj pārējos.

Entonijs ar grūtībām apspieda vēlmi atiezt zobus. Viņš ielika Emelīnas roku sava elkoņa izliekumā un veda viņu lejup pa kāpnēm. Aiz abu mugurām atskanēja skaļas atvadas.

– Nezināju, ka mums ir tik maz laika, – Emelīna murmināja.

– Neraizējies, – Entonijs atbildēja, – mēs atgriezīsimies mājās laicīgi, un tavai tēva māsai nebūs iemesla bažīties.

– Kā tev patika Leksingtona kunga lekcija? – viņa turpināja.

Entonijs brīdi vilcinājās un paraustīja plecus.

– Patiesību sakot, man tā šķita diezgan garlaicīga.

Emelīna sirsnīgi iesmējās.

– Par to mēs visi esam vienisprātis. Tomēr man šī pēcpusdiena ļoti patika.

– Man arī.

Entonijs būtu vēl labākā noskaņojumā, ja nebūtu bijis spiests virzīties cauri dendiju pūlim auditorijā. Viņš bija pārliecināts, ka vīrieši tur atradās ne jau romiešu pieminekļu un strūklaku dēļ. Viņu ēsma bija Emelīna. Pēc vairākiem veiksmīgiem svinīgu pasākumu apmeklējumiem viņa bija “modē”.

Viņš apzinājās, ka mantojuma un ģimenes saišu trūkuma dēļ Emelīna neuzturēsies augstākajā sabiedrībā ilgstoši, par spīti Lavinijas pītajām intrigām. Turklāt piesardzīgās māmuļas savedējas neļaus saviem dēliem pievērst Emelīnai pārlieku daudz uzmanības.

Diemžēl daudzi augstākās sabiedrības jaunieši tik un tā interesējās par skaisto un neparasto sievieti. Netrūka arī bezdievju un izvirtuļu, kuri centās viņu pavedināt izklaides nolūkos.

Entonijs uzņēmās Emelīnas aizstāvja lomu un uzskatīja par savu pienākumu pasargāt viņu no negribētas uzmanības. Tomēr pēdējā laikā viņam bija aizdomas, ka pašai Emelīnai kārojas pieņemt šo uzmanību.

Viss būtu daudz vienkāršāk, ja Entonijs drīkstētu atklāt savas jūtas un lūgt viņas roku. Tomēr viņš nevarēja nodrošināt Emelīnai tādu dzīvesveidu, kādu viņa bija pelnījusi.

Entonijs daudz laika veltīja pārdomām par savām problēmām un to iespējamiem risinājumiem. Visas idejas atdūrās pret vienu un to pašu šķērsli: bija jāatrod ienesīgs ienākumu avots, turklāt drīz, pirms kāds no Emelīnas pielūdzējiem iespītēs saviem vecākiem, savaldzinās meiteni un aizvedīs viņu projām.

Gājiens uz nelielo namu Klērmontleinā bija ātrs – ne tikai tāpēc, ka pēcpusdiena tuvojās noslēgumam, bet arī tādēļ, ka debesu pamali draudīgi iekrāsoja tuvējā lietus mākoņi.

– Vai kaut kas nav kārtībā? – Emelīna jautāja, kad viņi nokļuva pie mazā parka un nogriezās ap stūri. – Vai tu slikti jūties?

Entonijs sarāvās. Bija nepatīkami uzzināt, ka Emelīna uzskata viņu par slimīgu.

– Nē, es neesmu slims. Es domāju.

– Ak tā… Tu izskaties tā, it kā nevarētu sagremot iepriekš apēsto saldējumu.

– Emelīna, es esmu vesels.

– Es tikai uztraucos par tevi.

– Emelīna, tava tēva māsa skaidri norādīja, ka vēlas, lai tu piedalies vēl vienā svinīgo pasākumu sezonā, pirms pieņem precību piedāvājumu.

– Kāds precībām ar to sakars?

Entonijs saņēma drosmi.

– Ir ticams, ka drīz vien kāds no tiem… tiem džentlmeņiem, kuri tevi ielenca pēc šodienas lekcijas, varētu lūgt tavu roku.

– Es par to šaubos. Viņu mammas un tēti to nepieļautu. Viņi visi var meklēt augstdzimušas līgavas un, kad pienāks laiks, tieši to arī darīs.

– Nereti pārsteidzīgi vīrieši mēdz… saieties ar sievietēm, kuras viņu vecāki neuzskata par piemērotām sievas lomai, – Entonijs drūmi noskaldīja.

– Tā allaž rīkojas džentlmeņi dzejas grāmatās, kuras tā patīk Lavinijai, vai ne? – Emelīna iesmējās. – Cik romantiski! Tomēr es neesmu tāda sieviete, kas varētu iedvesmot kādu aizbēgt no mājām un slepus apprecēties.

– Tu esi tieši tāda sieviete. – Entonijs piepeši aprāvās un pagriezās pret viņu. – Emelīna, tev jābūt uzmanīgai. Nevar zināt, kad nakts vidū pie tavas guļamistabas loga uzradīsies kāds izvirtulis un lūgs tevi kāpt karietē, kas gaidīs uz ielas. – Pats Entonijs bija par to fantazējis.

– Laulības Gretnagrīnā? – Emelīna iepleta acis. – Muļķības! Es nespēju iztēloties kādu no tiem džentlmeņiem darām kaut ko tik aizraujošu.

Entonija vēderā iedūrās asa sāpe.

– Tātad tu domā, ka aizbēgt kopā ar kādu dendiju tukšgalvi ir aizraujoši?

– Jā, protams!

Viņam pārskrēja aukstas tirpas.

Tad Emelīnas lūpās parādījās smaids.

– Protams, tas ir neiespējami.

– Neiespējami. – Entonijs pieķērās pie šī vārda kā pie pēdējā salmiņa. – Jā, protams. Pilnīgi neiespējami.

– Bez šaubām.

Tomēr tas bija iespējams, un Entonijs to skaidri apzinājās. Iepriekšējā svinīgo pasākumu sezonā viņš dzirdēja par vismaz vienu tādu gadījumu, un šajā sezonā tas noteikti notiks vēlreiz. Agri vai vēlu jauns pāris, kam aizliegts precēties, nakts vidū aizbēgs uz Gretnagrīnu. Ja pārskaitušies tēvi laikus nesadzīs viņiem pēdas, pāris atgriezīsies jaunlaulāto statusā. Vecāki būs spiesti pieņemt laulību. Un augstākajā sabiedrībā būs jauna viela baumām pie tējas tases.

Ja Entonijam piemistu kaut kripata veselā saprāta, viņš ciestu klusu. Tomēr viņš noklepojās.

– Kāpēc tu domā, ka ir neiespējami slepus apprecēties ar kādu no šiem džentlmeņiem? – viņš piesardzīgi vaicāja.

– Tāpēc, ka es neesmu iemīlējusies nevienā no viņiem. – Viņa ielūkojās nelielajā, pie ņiebura piestiprinātajā pulkstenī. – Nāc nu, Entonij, mums jāsteidzas, citādi salīsim! Lavinija ļoti dusmosies, ja sabojāšu jauno kleitu.

Viņa nav iemīlējusies nevienā pielūdzējā.

Entonijs sev piekodināja, ka tas nenozīmē, ka Emelīna mīl viņu. Tomēr viņa neloloja jūtas pret citu vīrieti.

Viņam uzreiz uzlabojās garastāvoklis. Vīrietis plati pasmaidīja.

– Neuztraucies, Emelīna. Tāda lēdija, kura spēj sadarboties ar Tobiasu, nekritīs ģībonī sabojātas kleitas dēļ.

Emelīna iesmējās.

– Tu nenojaut, cik augstās domās Lavinija ir par Frančeskas kundzes kleitām. Viņa tās uzskata par labiem ieguldījumiem.

Diemžēl Entonijs ļoti labi zināja, kāpēc Lavinija ieguldīja daudz naudas ekskluzīvas šuvējas darinājumos. Viņa joprojām cerēja veiksmīgi izprecināt Emelīnu.

Pusceļā uz Emelīnas mājām Klērmontleinā viņš ieraudzīja, ka Tobiass un Lavinija devās augšup pa septītā nama kāpnēm.

– Izskatās, ka mēs neesam vienīgi kavētāji, – Emelīna līksmi teica. – Lavinija un Mārča kungs droši vien bijuši izkustēties.

Entonijs aplūkoja Tobiasu, kurš atbalstījās pret dzelzs margām, kamēr Lavinija meklēja atslēgu rokassomiņā. Svaiņa apmierinātība bija manāma pa gabalu. Tobiass izskatījās kā milzu zvērs, kurš atpūšas pēc veiksmīgām medībām.

– Viņi izkustējušies ne pa jokam, – Entonijs nomurmināja.

– Kā, lūdzu? – Emelīna uzmeta viņam ziņkāru skatienu.

Par laimi, viņam nenācās izskaidrot savu piezīmi. Tobiass pagrieza galvu un ieraudzīja jauniešus tuvojamies kāpnēm.

– Labdien, Emelīnas jaunkundze. – Viņš palocīja galvu. – Kā jums patika lekcija?

– Pasniedzējs nebija tik zinošs, kā gribētos, bet mēs ar Entoniju tik un tā labi pavadījām laiku, – Emelīna līksmi atbildēja.

Čiltona kundze atvēra durvis tieši brīdī, kad Lavinija atrada atslēgu.

– Vai ienāksi padzert tēju? – Lavinija uzrunāja Entoniju.

– Pateicos, bet nē. – Viņš uzsvērti palūkojās uz Tobiasu. – Es gribu parunāt ar tevi, ja neiebilsti.

Tobiass iepleta acis un atvirzījās no dzelzs margām.

– Vai varam parunāt vēlāk?

– Diemžēl nē. Mums jāapspriež svarīgi jautājumi.

– Labi. Parunāsim ceļā uz manu klubu. – Tobiass pievērsās Lavinijai. – Visu labu, kundze!

– Uz redzēšanos, ser!

Entoniju izbrīnīja neierasti sirsnīgās atvadas, bet Tobiass uz to nereaģēja.

Viņi nogaidīja, līdz dāmas droši nokļuva savas mājas vestibilā, un tad devās uz ielas stūri, lai sameklētu braucamo.

Karieti izdevās apturēt bez grūtībām, un abi vīrieši iekāpa.

Tobiass iekārtojās sēdvietā un vērtējoši nopētīja Entoniju.

– Vai kaut kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu apēdis karoti rūgtu zāļu.

Jau otro reizi pēdējās stundas laikā kāds, ieraudzījis Entonija sejas izteiksmi, noturēja viņu par slimu. Tas kaitināja.

– Man nepieciešama liela naudas summa, – viņš paziņoja.

– Tāpat kā mums visiem. – Tobiass izstiepa kreiso kāju. – Ja tu atradīsi naudu, dod man ziņu, un mēs varēsim to tērēt kopā.

– Es runāju nopietni. Gribu iegūt pietiekamu naudas summu, lai nodrošinātu sievai izsmalcinātu dzīvesveidu.

– Pie velna! – Tobiass ieskatījās viņam acīs. – Tu esi iemīlējies Emelīnas jaunkundzē, vai ne?

– Jā.

– Nolāpīts; es jau baidījos, ka tā notiks! Vai tu esi atklājis viņai savas jūtas?

– Protams, ka nē. Es nedrīkstu to darīt, jo nevaru lūgt viņas roku.

Tobiass saprotoši palocīja galvu.

– Jo tev nav lielas naudas.

Entonijs pabungoja pirkstus pret loga malu.

– Es par to daudz domāju.

– Dievs, pasargi mūs no jauniem vīriešiem, kuri pārāk daudz domā!

– Esmu apņēmības pilns.

– Jā, to es redzu. Es pieņemu, ka esi izdomājis, kā iegūt nepieciešamo bagātību.

– Man labi padodas kāršu spēle. Ja nedaudz patrenēšos…

– Nē.

– Tiesa, es neesmu spēlējis ar lielām likmēm, jo tu vienmēr izturies noraidoši pret azartspēlēm, tomēr domāju, ka man varētu veikties.

– Nē.

– Uzklausi mani! – Entonijs apņēmības pilns paliecās uz priekšu. – Lielākā daļa spēlmaņu nerīkojas saskaņā ar loģiku. Viņi parasti uzsāk spēli pēc tam, kad iztukšojuši ne vienu vien glāzīti. Nebrīnos, ka vairums džentlmeņu pazaudē daudz naudas. Tomēr es plānoju uztvert spēli kā matemātisku problēmu.

– Tava māsa man spokosies, ja ļaušu tev nogrimt šajā purvā. Tu tikpat labi kā es zini, ka viņa vairāk par visu pasaulē baidījās, ka tu varētu kļūt par spēlmani.

– Es zinu, ka Anna baidījās, ka nokļūšu trūkumā tāpat kā mūsu tēvs. Es galvoju, ka tā nenotiks.

– Pie velna, Anna uztraucās ne jau par to, ka jūsu tēvs pazaudēja visu, jo nespēja pretoties nolāpīto spēļu galdu kārdinājumam. Viņa uztraucās par to, ka tēvu nogalināja strīdā par kārtīm, kad viņš centās atgūt naudu. Ilgstoši šādu karjeru uzturēt nav iespējams.

– Es neesmu tēvs.

– Zinu.

Entonijs sastinga. Viņš baidījās no šī strīda jau kopš brīža, kad izdomāja savu plānu. Tas bija sarežģīts, tomēr Entonijs sev iestāstīja, ka jātiek ar to galā.

– Es negribu ar tevi par to strīdēties, – viņš teica. – Mēs abi zinām, ka tu nevari mani apturēt. Es vairs neesmu zēns. Es pats pieņemšu lēmumus.

Tobiasa skatiens draudīgi satumsa. Daudzo gadu laikā, kad Tobiass bija Entonijam tēva vietā, viņš reti kad bija redzējis tik aukstu un draudīgu skatienu viņa sejā. Entonijam pārskrēja saltas tirpas.

– Klausies uzmanīgi, – Tobiass ierunājās klusā, draudīgā balsī. – Ja tu dosies pie spēļu galdiem, es to tā neatstāšu. Tu domā, ka es tevi nevaru apturēt, bet, tici man: tu no manis vaļā netiksi. Es esmu atbildīgs par tevi Annas priekšā un turēšu viņai doto solījumu.

Entonijs zināja, ka nebūs viegli. Viņš dziļi ievilka elpu un izslējās.

– Es negribu ar tevi strīdēties, – viņš teica. – Tu labi zini, ka es cienu tevi pašu un tevis doto solījumu. Tomēr es esmu izmisis, un man nav izvēles.

Tobiass neturpināja viņu pamācīt, bet pievērsa uzmanību krēslā tītajai ielai aiz loga. Iestājās dziļš, smags klusums.

Entonijs to nespēja izturēt ilgi. Viņš mēģināja uzlabot drūmo atmosfēru karietē.

– Tobias? Vai tu ar mani nekad vairs nerunāsi? – Viņš pasmaidīja samocītu smaidu. – Tas nav tev raksturīgi. Es domāju, ka tu būsi uzstājīgāks, piemēram, draudēsi atņemt man ceturkšņa pabalstu.

– Es tev pirms brīža teicu, ka ne tev vienīgajam noderētu liela bagātība.

Entonijs samulsa.

– Es domāju, ka tu joko.

– Vari būt drošs, ka es nejokoju.

Atklāsme ķēra Entoniju kā zibens.

– Ak Dievs, runa ir par Leika kundzi, vai ne? Vai tu grasies lūgt viņas roku?

Tobiass ļoti lēni pagrieza galvu.

– Es neesmu tiesīgs lūgt viņas roku, tāpat kā tu neesi tiesīgs bildināt Emelīnas jaunkundzi.

Entonijs saprata, ka labāka iespēja vairs neradīsies. Bija laiks pievērsties otrajai rūpīgi izstrādātā plāna daļai.

– Gluži otrādi, – viņš teica. – Tu neesi tik sliktā situācijā. Es tevi pat apskaužu. Galu galā tev ir resursi. Tu par izmeklētāja darbu reizēm iekasē lielu samaksu.

– Mans darbs ir ļoti haotisks un neparedzams naudas pelnīšanas veids, un tu to ļoti labi zini.

– Dava kundze tevi dāsni atalgoja par izmeklēšanu “vaska slepkavību” lietā. Tu ieguvi pietiekami daudz naudas, lai to ieguldītu Krekenbērna kuģī, vai ne?

– Es varēju atļauties iegādāties tikai vienu akciju. Turklāt to, vai ieguldījums atmaksāsies un par kādu summu, es uzzināšu tikai tad, kad nolāpītais kuģis atgriezīsies no austrumiem. Līdz tam vēl ir vairāki mēneši.

– Tikmēr tev pacietīgi jāgaida un jācer, ka Leika kundzi nesavaldzinās cits džentlmenis, kurš var atļauties uzturēt sievu, – Entonijs piebilda.

– Kā redzi, man tavas problēmas nav svešas.

Entonijs paraustīja plecus.

– Ja tas liek tev justies labāk, es nedomāju, ka Leika kundze precētos naudas dēļ.

Tobiass neatbildēja un atkal pievērsās skatam aiz loga.

– Emelīna man atklāja Lavinijas viedokli par laulībām, – Entonijs turpināja.

Tas piesaistīja Tobiasa uzmanību.

– Ko Emelīnas jaunkundze tev stāstīja?

– Viņa ir pārliecināta, ka, par spīti biežajām runām par naudas nozīmi, dziļi sirdī Leika kundze ir romantiķe.

– Lavinija? Romantiķe? No kurienes Emelīnai tāda pārliecība?

– Es pieļauju, ka uz šādām domām viņu uzvedināja Leika kundzes interese par romantisku dzeju.

Tobiass apdomāja dzirdēto un papurināja galvu.

– Taisnība, Lavinijai ļoti patīk dzeja, bet viņa noteikti pieņem lēmumus neatkarīgi no tā.

Entonijs klusi nopūtās. Viņš sev atgādināja, ka Tobiass ir lielisks cilvēks, tomēr viņam pietrūka pacietības veikt romantiskus vai sentimentālus žestus. Viņš nepūlējās apburt sievietes ar šarmu.

– Emelīna ir pilnīgi pārliecināta, ka savu romantisko fantāziju dēļ Leika kundze nemūžam nepiekristu laulībai bez mīlestības, – Entonijs pacietīgi paskaidroja, – pat ja tā viņu materiāli nodrošinātu.

– Hmm…

Citos apstākļos Tobiasa drūmā izturēšanās būtu gandrīz smieklīga. Tomēr šobrīd Entonijam bija žēl svaiņa.

Tobiass pagātnē ļāvās īslaicīgiem romāniem, bet kopš Annas un mazuļa nāves pirms daudziem gadiem Entonija svainis ne reizi nebija mulsis sievietes dēļ. Līdz šim brīdim. Viņa attiecības ar Leika kundzi bija nopietnas. Tobiasam bija nepieciešama palīdzība.

Entonijs noklepojās.

– Manuprāt, tavām attiecībām ar Leika kundzi noderētu romantiska pieeja. Esmu ievērojis, ka reizēm tu pret viņu izturies visai skarbi.

– Jā, jo viņa strīdas ar mani par visu. Nekad dzīvē neesmu saticis tik ietiepīgu sievieti!

– Varu derēt, ka viņa nogurst no tavām nemitīgajām pavēlēm.

Tobiasa žoklis saspringa.

– Pie velna! Es nevaru atdarināt Baironu vai viņam līdzīgos. Pirmkārt, esmu par vecu, lai izliktos par romantisku dzejnieku. Otrkārt, es neprotu rakstīt pantiņus.

– Es neapgalvoju, ka tev jākļūst par dzejnieku. Bet tu varētu izteikties “dzejiskāk”.

Tobiass samiedza acis.

– Piemēram?

– Piemēram, no rīta satiekoties, tu varētu paziņot, ka viņa līdzinās dievietei.

– Dievietei? Vai tu esi jucis?

– Tas ir tikai ierosinājums.

Tobiass sāka berzēt kreiso kāju. Viņš ilgi klusēja.

– Kurai dievietei? – viņš beidzot ierunājās.

– Nu, ir pilnīgi droši salīdzināt sievieti ar Venēru.

– Ar Venēru. Tās ir blēņas. Lavinija par to skaļi smietos.

– Es tā nedomāju, – Entonijs klusā balsī atbildēja. – Neviena sieviete nesmietos, ja rīta agrumā tiktu pielīdzināta Venērai.

– Ak tā…

Entonijs nosprieda, ka ir izdarījis visu, kas ir viņa spēkos. Pienāca laiks pievērsties svarīgākajam jautājumam.

– Ja man izdotos sarūpēt naudu, – viņš izmeta, – varbūt Krekenbērns arī man atļautu iegādāties viņa kuģa akciju.

– Tu nedabūsi ieguldījumam nepieciešamo naudu tajos šaušalīgajos klubos, kur muļķi cer tikt pie bagātības, riskējot kāršu spēlē, – Tobiass teica. – Ne velti to sauc par spēļu elli.

Drūmās ēnas uz karietes sienām kļuva garākas.

Tobiass saknieba lūpas.

– Esmu tev daudzas reizes teicis, ka tu varētu kļūt par lielisku uzņēmēju. Tu esi labs rēķinātājs un pievērs uzmanību sīkumiem. Krekenbērns ar lielāko prieku ieteiktu tevi kā darbinieku saviem draugiem.

– Mani tāds darbs neinteresē.

Iestājās klusums.

– Man ir vēl viens ieteikums, – Entonijs ierunājās. Viņš piesardzīgi tuvojās mērķim.

Tobiass izskatījās aizdomu pilns.

– Kāds?

– Tu varētu pieņemt mani darbā par palīgu.

– Tu jau reizēm dari palīga darbu.

– Tikai neoficiāli. – Entonijs ar prieku runāja par savu ieceri. Viņš par to domāja visu pēcpusdienu. – Es vēlos ieņemt tava oficiālā palīga amatu. Atlīdzības vietā tu man iemācīsi, kā veikt privātu izmeklēšanu.

– Ko tu ceri iegūt?

– Ienākumus, – Entonijs atbildēja.

– Ceturkšņa maksājumu vietā? – Tobiass sausā balsī jautāja.

– Tieši tā. Es priecātos arī par prēmijām. – Vai ne? Nekas nav labāks par prēmiju.

Entonijs dziļi ievilka elpu.

– Vai tu vismaz apdomāsi manu piedāvājumu?

Tobiass ielūkojās viņa acīs.

– Tu patiešām runā nopietni?

– Vairāk nekā jebkad agrāk. Es uzskatu, ka man ir dotības, lai strādātu šo darbu.

– Es nedomāju, ka šādas dotības pastāv, – Tobiass atbildēja. – Mana pieredze liecina, ka cilvēki kļūst par izmeklētājiem tad, kad citās, cienījamās profesijās neizdodas nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai nebūtu jādzīvo nabagmājā. Gluži kā ar prostitūciju.