Читать книгу Zilās Medūzas noslēpums - Amanda Kvika - Страница 8

Emelīna palūkojās uz Laviniju pāri brokastu galdam.

– Vai tu esi pārliecināta, ka satikšanās ar Oskaru Pelingu nav uz tevi atstājusi paliekošu iespaidu?

– Es atzīstu, ka izbijos, viņu ieraugot. – Lavinija atvēra avīzi. – Tomēr esmu atguvusies. Paldies, ka apvaicājies.

“Pateicoties tam, ka vairs nebūšu spiesta glabāt savu tumšo noslēpumu no Tobiasa,” viņa domās noteica.

– Tu tā dari vienmēr.

– Ko tad?

Emelīna pasmaidīja.

– Atgūsties. Tev piemīt talants atkopties pēc nelaimes, mana dārgā tante.

– Nu, man nav izvēles, vai ne? – Lavinija iedzēra malku kafijas. – Kā jau teicu, pēc atgriešanās Londonā es agri vai vēlu būtu satikusi Oskaru Pelingu. Pat tiem džentlmeņiem, kuri dod priekšroku dzīvei savā īpašumā, un pie tiem pieder arī Pelings, periodiski jāierodas Londonā lietišķās darīšanās. Šķita, ka viņš mani neredzēja.

– Tev taisnība. – Emelīna saviebās. – Viņš ir briesmīgs cilvēks. Drīz vien viņš atgriezīsies savā īpašumā.

– Jā, noteikti. Cik atceros, viņam nepatika augstākās sabiedrības aktivitātes. – Lavinija pāršķīra laikraksta lappusi. “Kāda starpība, ja Tobiass zina patiesību un netur uz mani ļaunu prātu?” Šorīt dzīve rādījās krietni gaišākās krāsās nekā iepriekš.

Emelīna paņēma ievārījumu no nelielā trauka galda vidū.

– Ja neiebilsti, es gribētu ar tevi aprunāties.

– Mēs jau runājam.

– Gribu apspriest kaut ko svarīgu. Es pēdējā laikā domāju par savu karjeru.

– Tev nav karjeras.

Lavinija nenovērsās no avīzes. Uz galda blakus viņas kafijas tasei bija nolikta papīra lapa un zīmulis. Pēc rūpīgām pārdomām Lavinija nolēma, ka pirms sludinājuma ievietošanas laikrakstā tas rūpīgi jāizpēta.

Tāpēc viņa nolēma pierakstīt īpaši iedarbīgus vārdus un frāzes, kas atrodamas vispievilcīgākajos sludinājumos. Viņas mērķis bija izstrādāt saistošu vārdu krājumu, ko ar laiku izmantot savos izmeklētājas pakalpojumu sludinājumos.

Rīta laikrakstā bija ievietoti dažādi sludinājumi. Lielākā daļa neatstāja uz Laviniju paliekošu iespaidu. Vienā sludinājumā tika piedāvāts izīrēt istabu “ar patīkamu skatu uz parku”, citā “moderniem džentlmeņiem tiek piedāvāti neatkārtojami kokvilnas krekli, kas novērsīs spēcīgu svīšanu”.

Pagaidām interesantāko sludinājumu bija ievietojis doktors Dž. A. Dārfīlds, kurš piedāvāja “ārstēšanu atraitnēm un precētām dāmām, kuras apgrūtina vāji nervi un sieviešu histērija”. Viņš solīja “ārkārtīgi iedarbīgas ārstēšanas metodes, kas īpaši pielāgotas sieviešu ķermeņa uzbūvei”.

– Tieši tā, – Emelīna turpināja, – man nav karjeras.

– Protams, kā gan citādi? – Lavinija prātoja par sludinājumu, kurā piedāvāja ārstēt sieviešu histēriju. – Ko tu domā par frāzi “ārkārtīgi iedarbīgas ārstēšanas metodes”?

– Pārāk medicīniski. Lavinij, tu manī neklausies! Es gribu apspriest savu nākotni.

– Kas vainas tavai nākotnei? – Lavinija paņēma zīmuli un pierakstīja vārdus “ārkārtīgi” un “iedarbīgs”. – Manuprāt, tā rādās gaišās krāsās. Pateicoties Džoanai Davai, mēs esam saņēmušas ielūgumus uz svarīgākajiem sabiedriskajiem pasākumiem: Stilvoteras balli un pašas Džoanas plānoto pasākumu. Starp citu, mums jādodas pie Frančeskas kundzes un jāpielaiko kleitas.

– Jā, zinu. Bet es negribu runāt par ballēm un apģērbiem.

– Emelīna apklusa. – Vēlos apgūt kādu profesiju, Lavinij.

– Muļķības. – Lavinija, pieri saraukusi, aplūkoja modista sludinājumu: “Lieliska izvēle ar labu gaumi apveltītām personām, kuras vēlas valkāt tikai vismodernākās cepures”. – Neviens augstākās sabiedrības vīrietis nevēlas sievu, kurai ir karjera. Kā tu domā, vai man aprakstīt savus pakalpojumus kā “modernus”?

– Nedomāju, ka privātai izmeklēšanai jābūt “modernai”.

– Gluži otrādi: ja vēlos piesaistīt ekskluzīvus klientus, man jāatstāj moderns iespaids neatkarīgi no piedāvāto pakalpojumu būtības. Augstākās sabiedrības pārstāvjiem ir ļoti svarīgi būt moderniem.

– Lavinij, es negribu apprecēt vīrieti no augstākās sabiedrības. Tas ir ļaunākais, ko varu iztēloties.

Lavinija pierakstīja vārdu “moderns”.

– Vai tu gribi apprecēt lauksaimnieku? Cik man zināms, ne tev, ne man nepatīk dzīve laukos.

– Es negrasos apprecēt lauksaimnieku. Esmu nolēmusi kļūt par tavu sabiedroto.

– Ko tas nozīmē? Tu jau esi mana sabiedrotā. Mēs pavadām laiku kopā katru dienu. Ko tu domā par frāzi “iedarbīgi līdzekļi ieinteresētiem džentlmeņiem, ievērojot konfidencialitāti un piesardzību”? Izklausās interesanti, vai ne?

– Jā. – Emelīna sarauca pieri. – Tomēr es nesaprotu, ko tas nozīmē.

– Es arī ne. – Lavinija saknieba lūpas. – Tā gan ir problēma. Varbūt vajadzīgi citi vārdi… – Kāds atvēra nama ārdurvis. To izdzirdējusi, Lavinija apklusa. – Šķiet, ka mums ir viesis. Ir pārāk agrs, lai uzņemtu ciemiņus. Varbūt tas ir jauns klients?

– Drīzāk jau Mārča kungs. – Emelīna paņēma vēl vienu siltu smalkmaizīti. – Esmu ievērojusi, ka viņš saziņā ar tevi vairs neievēro pieklājības normas.

– Tāpat kā iepriekš, – Lavinija murmināja. – Tu droši vien atceries, ka mūsu pirmajā tikšanās reizē viņš sadragāja skulptūru mūsu veikaliņā Romā. Manuprāt, kopš tā laika viņš nav uzlabojis savas sociālās prasmes.

Emelīna pasmaidīja un nokoda smalkmaizes gabaliņu.

Lavinija piesardzīgi ieklausījās soļos, kas dimdēja gaitenī.

– Tomēr tev ir taisnība: Mārča kungs kļūst arvien nevērīgāks. Šī ir jau otrā reize šonedēļ, kad viņš ierodas ciemos brokastlaikā.

Emelīna atplauka.

– Varbūt kopā ar viņu atnācis arī Entonijs?

– Nepūlieties, Čiltona kundze, – caur ēdamistabas sienām dārdēja Tobiasa balss. – Pietiks ar dažām olām un jūsu lieliskajiem kartupeļiem.

Lavinija sapīka, tomēr ieklausījās Tobiasa soļu nevienmērīgajā troksnī. Sapratusi, ka šodien Tobiass nepieklibo ar kreiso kāju, viņa atslāba. Tas bija sagaidāms, jo rīts bija saulains. Lavinija zināja, ka vislielākās rūpes ievainojums viņam sagādā lietainās un miglainās dienās.

Tobiass ienāca istabā.

– Labrīt, dāmas!

– Mārča kungs! – Emelīna staroja. – Es priecājos jūs redzēt. Vai Sinklēra kungs ieradies kopā ar jums?

– Nē. Viņš gribēja nākt līdzi, bet es viņu nosūtīju darīšanās. – Tobiass pievērsa Lavinijai apņēmības pilnu skatienu. – Zvēru, jūs šodien izskatāties debešķīgi, kundze! Gluži kā no jūras iznirstoša Venēra. Jūsu rītausmas apmirdzētais stāvs iejūsmina manu garu, apskaidro prātu un iedvesmo metafiziskām pārdomām.

– Venēra? – Lavinijas roka ar tajā paņemto kafijas tasi sastinga pusceļā pie lūpām. Viņa raižpilni sarauca pieri. – Tobias, vai tev kaut kas kaiš? Tu izklausies savādi.

– Esmu pie labas veselības, paldies par apjautāšanos. – Viņš cerīgi aplūkoja emaljēto kannu. – Vai kafija vēl ir? Lavinija gribēja turpināt izjautāšanu, bet Emelīna ierunājās pirmā:

– Protams! – Viņa paņēma kannu. – Lūdzu, apsēdieties. Es ar lielāko prieku ieliešu jums kafiju. Varbūt Sinklēra kungs mums pievienosies, kad būs pabeidzis savas darīšanas?

– Es par to šaubos. Viņš būs aizņemts lielāko dienas daļu. – Tobiass bez liekām runām apsēdās krēslā un paņēma pēdējo smalkmaizīti.

Emelīna ielēja kafiju.

– Sinklēra kungs nestāstīja par šodienas plāniem.

– Droši vien tādēļ, ka viņam nebija plānu līdz brīdim, kad viņš nolēma uzsākt darbu mana palīga amatā.

Emelīna strauji pacēla skatienu un ar troksni nolika kafijas kannu uz galda.

– Palīga amatā?

Tobiass paraustīja plecus un pasniedzās pēc sviesta un ievārījuma trauka.

– Viņš apgalvo, ka vēlas izmēģināt izmeklētāja karjeru, un grib, lai es viņu apmācu.

Emelīna uzmanīgi klausījās.

– Tas ir ļoti interesanti.

– Man gan tas šķiet nomācoši. – Tobiass uzzieda uz smalkmaizītes sviestu un ievārījumu un nokoda lielu gabalu. – Kā jums zināms, es Entoniju mudinu izvēlēties stabilāku profesiju. Es cerēju, ka viņš kļūs par uzņēmēju. Pēc paša Entonija vārdiem, viņa vienīgā karjeras alternatīva diemžēl ir profesionālas azartspēles.

– Interesanta sagadīšanās, – teica Emelīna.

Tobiass viņu apveltīja ar skeptisku skatienu.

– Es ceru, ka jūs neinteresējaties par to pašu profesiju, Emelīnas jaunkundze.

– Protams, azartspēles mani nesaista. – Emelīna īsi palūkojās uz Laviniju un pieklājīgi noklepojās. – Tomēr es nupat teicu Lavinijai, ka esmu nolēmusi nekavējoties uzsākt profesijas apguvi.

– Un es teicu Emelīnai, ka viņai tas nav jādara. – Lavinija salocīja avīzi. – Viņai ir jāapmeklē daudzi pasākumi un nepietiek laika profesijas apguvei.

– Tā nav taisnība, – Emelīna iebilda. – Lavinija, es gribu sekot tavam piemēram.

Iestājās īss, ļoti neveikls klusuma brīdis.

Lavinija beidzot aptvēra, ka ir neglīti pavērusi muti. Viņa to aizvēra.

– Blēņas, – viņa teica.

– Es gribu kļūt par tavu palīdzi, tāpat kā Entonijs vēlas strādāt kopā ar Mārča kungu.

Lavinija sastinga un vērās meitenē ar šausmu pilnu skatienu.

– Blēņas, – viņa atkārtoja. – Tavi vecāki būtu šausmās, ja viņu meita iesaistītos darba tirgū.

– Tante Lavinij, mani vecāki ir miruši. Viņu viedoklis šajā jautājumā nav jāņem vērā.

– Tomēr tu ļoti labi zini, ko viņi par to teiktu. Kad es kļuvu par tavu aizgādni, es uzņēmos atbildību par tavu vecāku vēlmju pildīšanu. Lēdijai šādā biznesā nav vietas.

Emelīna pasmaidīja.

– Tu esi iesaistīta šajā biznesā, un es uzskatu tevi par lēdiju. – Viņa palūkojās uz Tobiasu. – Ser, vai jūs uzskatāt tanti Laviniju par lēdiju?

– Bez šaubām, – Tobiass nevilcinoties atbildēja. – Jebkuru, kurš apgalvos pretējo, izaicināšu uz dueli.

Lavinija pievērsās viņam.

– Ser, tā ir jūsu vaina! Jūsu dēļ Entonijs un Emelīna ir ieņēmuši galvā šīs blēņas.

– Diemžēl Mārča kungs nav vainīgs, – Emelīna paskaidroja.

Tobiass norija smalkmaizītes gabalu un aizstāvoties pacēla gaisā plaukstas.

– Apzvēru, ka nevienu no abiem neiedrošināju.

Emelīna pasmaidīja pāri kafijas tases malai.

– Lavinij, ja vēlies kādu vainot, vaino pati sevi. Tu mani iedvesmo, kopš sākām dzīvot kopā.

– Es? – Lavinija jau otro reizi rīta gaitā palika bez valodas. Viņa juta, ka drīz zaudēs samaņu. Tas nekad iepriekš nebija noticis, tomēr palikšana bez elpas liecināja par ģīboņa tuvošanos.

– Tieši tā, – Emelīna noteiktā balsī turpināja. – Tava brīnišķīgā spēja atkopties pēc lielas neveiksmes ir atstājusi uz mani lielu iespaidu. Vairums cilvēku neatkarīgi no dzimuma pēc tādiem notikumiem sabruktu. Es apbrīnoju tavu neparasto izturību un gudrību.

Tobiasa mute saspringa.

– Turklāt tev piemīt vienreizēja spēja panākt ielūgumus uz ļoti svarīgiem un ekskluzīviem augstākās sabiedrības pasākumiem, Lavinij. Nepazīstu nevienu citu cilvēku, kurš spētu apvienot slepkavību izmeklēšanu ar veiksmīgu jaunas dāmas iesaistīšanu augstākajā sabiedrībā, ko tu paveici pirms dažām nedēļām. Tā bija satriecoša uzvara.

Lavinija nolika elkoņus uz galda un atbalstīja seju rokās.

– Gatavās šausmas!

– Emelīnai ir tiesības uzskatīt tevi par paraugu un sievieti, kurai līdzināties. – Tobiass paņēma kafijas tasi. – Patiesību sakot, nevaru iztēloties labāku piemēru jaunai sievietei.

Lavinija pacēla galvu un dusmīgi palūkojās uz vīrieti.

– Ser, pārstājiet mani ķircināt! Man nav noskaņojuma, lai to klausītos.

Pirms Tobiass paguva atbildēt, ēdamistabā ienāca Čiltona kundze, nesdama pamatīgi nokrautu paplāti.

– Lūdzu, ser: olas un kartupeļi!

– Paldies, Čiltona kundze. Jūsu kulinārijas prasmes ir apbrīnojamas. Ja kādudien vēlaties mainīt darba vietu, lūdzu, nāciet pie manis!

Čiltona kundze iesmējās.

– Nedomāju, ka tas kādreiz notiks, ser. Tomēr pateicos par piedāvājumu. Vai vēlēsieties vēl kaut ko?

Tobiass pašķieba mazo ievārījuma trauku, lai aplūkotu tā saturu.

– Izskatās, ka beidzies jūsu lieliskais ogu ievārījums, Čiltona kundze. Zvēru, tas ir labākais ievārījums, kādu jebkad esmu nogaršojis.

– Es atnesīšu vēl.

Čiltona kundze nozuda durvīs, kas veda uz virtuvi.

Lavinija uzmeta Tobiasam piktu skatienu. Viņš nelikās par to ne zinis un veltīja visu uzmanību olām un kartupeļiem.

– Lūdzu, nezodziet manus darbiniekus, ser! – viņa teica.

Emelīna ielūkojās pie ņiebura piestiprinātajā pulkstenī un demonstratīvi iesaucās.

– Vai, cik vēls! Man nu jādodas. – Viņa salocīja salveti un piecēlās. – Jāiet ģērbties. Drīz ieradīsies Prisila ar māti. Es apsolīju, ka mēs šorīt kopā dosimies iepirkties.

– Emelīna, pagaidi! – Lavinija meiteni apturēja. – Runājot par karjeru…

– Parunāsim par to vēlāk. – Emelīna piegāja pie durvīm un līksmi pamāja. – Man jāsteidzas, citādi Vortema kundzei būs jāgaida.

Viņa nozuda gaitenī, pirms Lavinija paguva strīdēties pretī.

Ēdamistabā iestājās klusums.

Tā kā citu sarunas biedru nebija, Lavinija pievērsās Tobiasam. Viņa pastūma šķīvi malā, sakrustoja rokas un atbalstīja tās uz galda.

– Entonija vēlme sekot tavās pēdās pavisam noteikti ir atstājusi nelabvēlīgu iespaidu uz Emelīnu.

Tobiass nolika nazi un dakšiņu un paraudzījās uz sievieti. Viņa skatienā vairs nebija ne miņas no uzjautrinājuma, tas bija nopietns un vēstīja par līdzjūtību un sapratni.

– Tici vai nē, Lavinij, es saprotu tavas bažas labāk, nekā spēj iedomāties. Es negribu, lai Entonijs kļūst par izmeklētāju, tāpat kā tu nenovēli šo karjeru Emelīnai.

– Kā vest viņus pie prāta?

– Man nav ne jausmas. – Tobiass iedzēra malku kafijas. – Un es strauji nonāku pie secinājuma, ka esam bezspēcīgi. Mēs varam viņiem palīdzēt, bet nevaram viņus kontrolēt.

– Tas ir šausmīgi. Vienkārši šausmīgi. Ja Emelīna nebūs piesardzīga, viņa izpostīs savu dzīvi.

– Lavinij, tu pārspīlē. Iespējams, tev nepatīk notiekošais, bet nav iemesla kļūt dramatiskai. Tā nav nekāda traģēdija!

– Es tev nepiekrītu. Es cerēju, ka Emelīnai būs droša dzīve savā mājā kopā ar mīlošu vīru, kurš viņu materiāli nodrošinās. Nevienu augstākās sabiedrības džentlmeni neinteresē sieviete, kura strādā izmeklēšanas sfērā.

Tobiass vēroja viņu ar noslēpumainu skatienu.

– Vai arī tu sapņo par šādu ērtu laulību?

Negaidītais jautājums Laviniju satrieca. Viņa nezināja, ko atbildēt.

– Nē, protams, – Lavinija visbeidzot izgrūda, – es nemaz negribu precēties vēlreiz.

– Vai tu mīlēji savu pirmo vīru tik ļoti, ka negribi pat domāt par atkārtotām laulībām?

Laviniju piepeši pārņēma panika. Tas bija patiešām bīstams sarunas temats. Viņa negribēja par to runāt, jo sarunā neizbēgami tiktu pieminētas Tobiasa jūtas pret sievu, kura mira dzemdībās. Lavinija šaubījās, ka jebkad spētu sacensties ar Annas skaisto, maigo spoku. Entonijs pielīdzināja savu māsu eņģelim.

“Lai kas es arī būtu, pat sieviete, kura spēj iztiku pelnīt ar prāta palīdzību, es neesmu eņģelis,” Lavinija nodomāja.

– Ser, – viņa asi attrauca, – mēs neapspriežam manus uzskatus par laulībām. Runa ir par Emelīnas nākotni.

– Un Entonija nākotni.

Lavinija nopūtās.

– Zinu. Viņiem ir radušās abpusējas jūtas, vai ne?

– Jā.

– Emelīna ir tik jauna… – Arī Entonijs ir jauns.

– Diemžēl tik agrā vecumā neviens no viņiem nesaprot, ko patiesībā vēlas.

– Tu stājies laulībā, esot tādā pašā vecumā, kādā patlaban ir Emelīna. Vai tu zināji, ko patiesībā vēlies?

Lavinija apsēdās taisni.

– Protams, ka zināju. Es nebūtu precējusi Džonu, ja man rastos kaut mazākās šaubas.

Viņa patiešām zināja, ko vēlas, bet tagad saprata, ka jūtas pret Džonu bija nevainīgas un ļoti romantiskas jaunas sievietes iedomu rezultāts. Ja Džons būtu dzīvs, abu mīlestība būtu nobriedusi, kļuvusi stiprāka un stabilāka. Tomēr Lavinijas atmiņas par maigo vīru bija blāvi, neskaidri mirkļi, kurus viņa glabāja jaunavīgā dārglietu kastītē tuvu sirdij.

Tobiasa sejā parādījās sājš smaids.

– Tu esi ar gribasspēku apveltīta sieviete, un tev ir viedoklis par pilnīgi visu, vai ne?

– Man ir izlēmīga un spēcīga personība, ser. Iespējams, par to varu pateikties mesmerisma studijām agrīnā vecumā.

– Drīzāk jūs esat apņēmīga kopš dzimšanas.

Viņa samiedza acis.

– To pašu varētu teikt par jums, ser.

– Cik aizraujoši ir uzzināt, ka mums ir daudz kopīga, – Tobiass teica siltā balsī.