Читать книгу Zilās Medūzas noslēpums - Amanda Kvika - Страница 9

Tajā pēcpusdienā Tobiass iznāca no kluba un izvilka pulksteni no kabatas, lai uzzinātu pareizu laiku. Bija gandrīz divi. Viņam nebija jāsteidzas, un bija lieliska diena pastaigai.

Tobiass ignorēja garām braucošu karieti un klejoja pa pazīstamo taku un ielu labirintu. Viņa galamērķis bija grāmatnīca, kur abi ar Laviniju bija sarunājuši satikties. Tobiass plānoja uzcienāt viņu ar saldējumu un, ja paveiksies, pierunāt noslēpties drupās parkā, lai ilgi mīlētos pavasara saules gaismā.

Paturēdams prātā šo domu, viņš piesardzīgi palūkojās debesīs. Saule patiešām spīdēja, bet gaiss kļuva vēss, un Tobiass redzēja, ka tālumā sabiezē mākoņi. Atlika tikai cerēt, ka lietus sāksies pēc piedzīvojuma parkā. Pirms nedēļas Tobiasu un Laviniju svarīgā mirklī iztraucēja auksta lietusgāze, kas sabojāja romantisko atmosfēru.

Tobiass nosprieda, ka piemērotas vietas meklējumi abu tikšanās reizēm kļūst par apgrūtinājumu. Vīrietim viņa vecumā nepienācās slēpties nomaļos parka nostūros vai karietes iekšpusē, lai baudītu savas mīļotās sievietes sabiedrību. Viņam pienāktos baudīt šo sabiedrību gultā.

Tomēr diviem neprecētiem mīļākajiem bija grūti atrast gultu.

Tobiass nonāca viena kvartāla attālumā no grāmatnīcas un apsvēra iespēju aizvest Laviniju uz viesu namu laukos uz vienu vai divām dienām. Piepeši no apģērbu veikala izpeldēja kāds stāvs, gluži kā spirgti sārta vīzija, un gandrīz saskrējās ar viņu.

– Mārča kungs! – Zem apburošā sārtu salmu un sarežģītu lenšu veidojuma uz Selestes Hadsonas galvas parādījās sievietes starojošais smaids. – Es priecājos jūs redzēt tik drīz pēc mūsu iepriekšējās tikšanās.

– Hadsona kundze, – Tobiass satvēra viņas elkoni, lai neļautu sievietei nokrist. – Priecājos jūs satikt. Vai jūsu vīrs ir šeit?

– Pasarg‘ Dievs, nē! Hovardam pietrūkst pacietības, lai izturētu iepirkšanos.

Viņas smiekli bija gaiši un burbuļoja kā strautiņš. Tomēr tie izklausījās uzspēlēti un radīja asociācijas ar mākslīgiem ziediem košās krāsās un dārza spoguļiem, kuros redzams izkropļots attēls. Tobiass bija no sirds pateicīgs par to, ka Lavinija šādi nekad nesmējās.

– Arī es nevaru apgalvot, ka iepirkšanās ir mana iecienītākā nodarbošanās, – viņš teica.

Seleste atvēra savu vēdeklīti un pār tā malu uzmeta Tobiasam koķetu skatienu. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Seleste to profesionāli iestudējusi un slīpējusi daudzas reizes.

Tobiass ievēroja, ka vēdeklis bija izsmalcināti apgleznots ar neparastu un patiešām iespaidīgu rakstu. Tam bija piestiprinātas vairākas spilgtas, spožas kniedes. Mirdzošās detaļas un piekariņi bija sakārtoti interesantā rakstā, kas atstaroja gaismu un piesaistīja vīrieša skatienu. Tobiasam šķita, ka šāds vēdeklis drīzāk iederētos svinīgā pasākumā, nevis ikdienā, tomēr viņš nebija sieviešu modes eksperts.

– Kur ir Leika kundze? – Seleste jautāja piesmakušā balsī. – Vai jūs šajā pēcpusdienā esat viens pats?

– Starp citu, es dodos satikt Laviniju. – Tobiasu kaitināja tas, kā Seleste izmantoja vēdekli. Viņš novērsa no tā skatienu. – Viņa izvēlas jaunu dzejas krājumu netālu esošā grāmatnīcā.

– Dzeja. Cik jauki! Arī man patīk tāda literatūra. – Seleste veica viltīgu kustību ar vēdekli, un saules stari rotaļājās spožajos ornamentos. – Arī es plānoju apmeklēt grāmatnīcu. Vai neiebildīsiet, ja es pastaigāšos kopā ar jums, Mārča kungs?

– Protams, ka neiebildīšu.

Viņa ieslidināja cimdoto roku Tobiasa elkoņa ieliekumā ar apbrīnojami elegantu un profesionālu kustību, un turpināja gaismas un vēdekļa rotaļu.

– Skaista diena, vai ne? – Seleste murmināja.

– Labais laiks ilgi neturpināsies.

– Neesiet pesimists, Mārča kungs!

– Tā nav pesimisma izpausme. – Tobiass juta, ka ir grūti novērst skatienu no vēdekļa. Seleste to pagrieza tā, ka tas nemitīgi piesaistīja uzmanību. Viņš sajuta spēju vēlmi izraut vēdekli no sievietes rokām un iemest to notekā. – Tas ir fakts.

Seleste pielieca ar sārto salmu cepuri rotāto galvu leņķī, kas glaimojoši izcēla viņas pievilcīgos sejas vaibstus.

– Es redzu, ka jūs esat vīrietis, kurš dod priekšroku dzīves realitātei, nevis ļaujas iedomām un sapņiem.

– Iedomas un sapņi noder tikai sevis maldināšanai.

– Nepiekrītu, ser. – Seleste atkal palūkojās uz viņu pāri vēdekļa malai, un viņas acu skatiens bija tikpat spožs un saistošs kā mirdzošās kniedes. – Dažas iedomas un sapņi var piepildīties. Tomēr tas notiek tikai ar tiem, kuri ir gatavi maksāt.

– Domāju, ka pēc samaksas atliek tikai sauja gaistošu, mirdzošu burbuļu.

“Mirdzošu burbuļu, kuri līdzinās vēdekļa spožajām kniedēm,” viņš nodomāja.

Seleste viņam uzsmaidīja un ar veiklu rokas kustību savicināja vēdekli.

– Iespējams, ka jums nav laimējies piedzīvot kādu iedomu vai sapni. Es iesaku nevērtēt neko, ko nav bijusi iespēja nobaudīt.

– Tā kā bezmaksas paraugus es nesaņemšu, man diezin vai radīsies iespēja novērtēt preces.

– Te gan jūs kļūdāties. – Seleste atkal iesmējās un viegli paspieda Tobiasa roku intīmā žestā. – Bezmaksas paraugi ir pieejami, ja vien zina, kur tos meklēt.

– Kā jau teicu, man nepatīk iepirkšanās.

Sieviete savicināja vēdekli. Mazās gaismiņas mirdzēja.

– Es varu jums parādīt lieliskas bezmaksas paraugu ieguves vietas, Mārča kungs, – viņa teica klusā balsī. – Turklāt varu garantēt, ka pēc to nobaudīšanas jūs būsiet pilnībā apmierināts.

Tobiass ielūkojās viņas mirdzošajās acīs.

– Hadsona kundze, aizvāciet to nolāpīto vēdekli! Tas mani kaitina.

Seleste izbrīnā samirkšķināja acis. Vēdeklis viņas plaukstā sastinga. Aicinošais skatiens pagaisa.

– Protams, Mārča kungs. – Viņa aizvēra vēdekli. – Atvainojiet, es nenojautu, ka tas jums traucē.

– Hadsona kundze! – no kvartāla pretējās puses atskanēja Lavinijas balss. – Cik patīkams pārsteigums, satikt jūs abus ar Mārča kungu ielas vidū!

Izdzirdējis viņas balsi, Tobiass pasmaidīja. Tā bija kā spirdzinošs, uzmundrinošs toniks un pretinde Selestes balss pārsātinātajai saldmei.

Viņš noraudzījās, kā Lavinija apņēmīgi soļoja viņiem pretī. Vienā rokā viņa nesa sainīti, kurā, bez šaubām, bija jauna dzejoļu grāmata; otrā rokā bija rotaļīgs saulessargs zaļā un baltā krāsā. Lavinija bija tērpusies tumši zaļas krāsas kleitā un aplikusi ar zaļām svītrām rotātu apmetni.

Tobiass nosprieda, ka tas ir kārtējais Frančeskas kundzes darinājums. Dārgakmeņiem līdzīgās krāsas izcēla Lavinijas sarkanos matus, kas bija sakārtoti zem cepurītes zaļā krāsā.

Lavinija apstājās Tobiasa priekšā un stīvi pasmaidīja.

– Tu kavē, – viņa paziņoja.

Tobiass saprata, ka Lavinija ir sliktā noskaņojumā. Zem plānās cepures malas sievietes skatienā gailēja dusmas.

– Es esmu vainīga, – Seleste nomurmināja. Viņa neizņēma roku no Tobiasa elkoņa ieliekuma. – Mēs satikāmies uz ielas un aizrāvāmies sarunās. Vai piedosiet man, ka uz mirkli novērsu Mārča kunga uzmanību?

– Mana pieredze liecina, ka Mārča kunga uzmanību iespējams novērst tikai tad, ja viņš pats to vēlas. – Lavinija veltīja Tobiasam vēl vienu ledusaukstu smaidu. – Es pieņemu, ka jūs apspriedāt kaut ko aizraujošu.

– Mēs runājām par iepirkšanos, – Tobiass atbildēja. Ar īsu, bet apņēmības pilnu kustību viņš atbrīvojās no Selestes mazajām, smalkajām ķetnām.

– Par iepirkšanos? – Lavinija sarauca pieri. – Cik man zināms, iepirkšanās tevi neinteresē. – Viņa pievērsās Selestei. – Runājot par iepirkšanos, es redzēju jūsu vēdekli, Hadsona kundze. Tas ir ļoti neparasts. Vai varu uzzināt, kur jūs to iegādājāties? Es gribētu atrast tādu pašu vēdekli.

– Diemžēl tas nav iespējams. – Seleste iemeta vēdekli rokassomiņā. – Es to uztaisīju pati.

– Vai tiešām? – Lavinija apbrīnā iepleta acis. – Vēdeklis ir patiešām iespaidīgs. Diemžēl man nepiemīt mākslinieka talants.

– Jums noteikti piemīt citādi talanti, Leika kundze.

Tobiass ievēroja savādu pieskaņu Selestes balsī. Tā vairs nemaz nelīdzinājās burbuļojošam strautiņam.

– Es uzskatu, ka man piemīt dažas necilas prasmes, – Lavinija atbildēja māksloti pieticīgā balsī. – Piemēram, iepirkšanās. Uzskatu, ka protu ar vienu acu uzmetienu atpazīt lētas, nekvalitatīvas preces.

– Nudien. – Seleste saspringa, bet viņas pamācošais smaids palika vietā. – Savukārt es atpazīstu krāpniekus un šarlatānus. Pieņemu, ka jūsu jaunajā darba laukā šādi cilvēki sagādā grūtības.

– Ko jūs ar to gribat teikt?

Seleste eleganti paraustīja plecu.

– Rādās, ka jebkurš var kļūt par izmeklētāju un dižoties ar zināšanām, ko nav iespējams apstiprināt.

– Kā, lūdzu?

– Kā lai potenciālais klients zina, vai tam ir darīšana ar cilvēku, kurš ir kvalificēts izmeklēšanas veikšanai? – Seleste jautāja nevainīgā tonī.

– Gudrs cilvēks izvēlas izmeklētāju tāpat kā mesmerisma praktizētāju, – Lavinija atcirta. – Viņš ievāc atsauksmes.

– Jūs varat uzrādīt atsauksmes, Leika kundze? Tas mani izbrīna.

Tobiass nosprieda, ka pienācis laiks iejaukties. Negribējās iesaistīties šajā strīdā, bet kā Lavinijas partnerim viņam bija noteikti pienākumi. Tobiass nevarēja pieļaut, ka viņa tiek iesaistīta skaļā un apkaunojošā strīdā ielas vidū. Lavinija nemūžam nepiedotu Tobiasam neiejaukšanos, kad viņai draudēja publisks pazemojums.

– Pieminot darba lietas, Hadsona kundze, – viņš ierunājās, līdzko Lavinija pavēra muti, lai atbildētu uz Selestes kārtējo dzēlību, – es pieņemu, ka pēc Bātā pavadītā laika arī par jums ar doktoru Hadsonu ir labas atsauksmes.

– Jā, protams! – Seleste uzmeta Lavinijai dusmīgu skatienu. – Hovards ārstēja tikai ekskluzīvus klientus. Es par to parūpējos.

– Nedomāju, ka jūsu klienti bija no augstākām aprindām kā mūsējie, – Lavinija atcirta.

– Vai patiesi? – Seleste viņu apveltīja ar žēluma pilnu skatienu. – Diez vai jūsu klientu vidū ir tik izsmalcināti džentlmeņi kā lords Ganings un lords Northemptons.

Lavinija atvēra muti, lai atbildētu. Tobiass stingri satvēra viņas roku un saspieda pietiekami stipri, lai piesaistītu sievietes uzmanību. Viņa uzmeta vīrietim neapmierinātu skatienu, tomēr neko nesacīja.

– Iespaidīgi! – Tobiass nobēra. – Diemžēl Leika kundze vēl nav piesaistījusi augstdzimušus klientus, bet gan jau tas tuvākajā laikā notiks. Tagad mums jādodas. Mums ir norunāta tikšanās.

– Mums nav norunāta tikšanās, – Lavinija piebilda.

– Ir gan, – Tobiass atbildēja. – Tu par to aizmirsi. – Viņš uzsmaidīja Selestei. – Uz redzēšanos, kundze.

Seleste pievērsa uzmanību vīrietim. Viņas skatiens atkal iemirdzējās, un balss kļuva maiga un piesmakusi.

– Uz redzēšanos, Mārča kungs. Bija patīkami jūs satikt. Ceru, ka tuvākajā laikā tiksimies atkal. Es labprāt turpinātu sarunu par ļoti īpašu preču bezmaksas paraugu saņemšanu.

– Protams, – Tobiass atbildēja.

Viņš pagriezās un straujā solī devās projām, vilkdams līdzi Laviniju.

Iestājās neilgs klusuma brīdis. Tobiass juta, ka Lavinija dreb no dusmām.

– Vai tu saproti, – viņa ierunājās, – ka Seleste mēģināja ievest tevi transā ar tā muļķīgā vēdekļa palīdzību?

– Es to nojautu. Tā bija interesanta pieredze, sevišķi tāpēc, ka iepriekšējā tikšanās reizē Seleste apgalvoja, ka viņai nepiemīt mesmerisma prasmes.

Lavinija neslēptā nicinājumā nošņācās.

– Nedomāju, ka viņai piemīt patiesas spējas. Tomēr viņa strādā kopā ar Hovardu jau gadu un, iespējams, ir apguvusi pamata prasmes.

– Un Seleste gribēja ievest transā mani? Interesanti, kāpēc viņa tā pūlējās?

– Nekļūst smieklīgs! Manuprāt, atbilde ir pilnīgi skaidra. Seleste gribēja tevi pavedināt, izmantojot savas vāji attīstītās mesmerisma spējas.

Tobiass pasmaidīja.

– Vai tu tiešām domā, ka tāds bija viņas mērķis?

– Esmu par to pārliecināta. Nešaubos, ka Seleste uzskata tevi par fascinējošu, intriģējošu un arī par izaicinājumu.

– Es varētu justies glaimots, bet man ir radies iespaids, ka Seleste dala visus vīriešus divās kategorijās: noderīgie un nenoderīgie. Man ir aizdomas, ka viņa ir ievietojusi mani pirmajā kategorijā.

Lavinija pielieca saulessargu, lai rūpīgāk aplūkotu Tobiasu.

– Tu domā, ka Seleste grib tevi kaut kādā veidā izmantot?

– Protams, tas aizskar manu lepnumu. Tomēr esmu spiests secināt, ka tas ir visticamākais viņas ieinteresētības izskaidrojums.

– Un kā viņa varētu tevi izmantot?

– Nav ne jausmas, – Tobiass atzina.

– Blēņas. – Lavinijas satvēriens kļuva ciešāks. – Manuprāt, tu Selestei ļoti patīc, un viņa domā, ka būtu jautri uzsākt ar tevi romānu.

Tobiass plati pasmaidīja.

– Tā kā es neesmu tāds vīrietis, kuru jebkurš garāmejošs mesmerists spēj ievest transā, mums nav lemts uzzināt Selestes patiesos nodomus.

– Domāju gan.

– Lavinija, vai tu esi greizsirdīga?

– Tu domā, ka es apskaužu Selestes primitīvās mesmerisma prasmes? Nekādā gadījumā!

– Es nerunāju par Selestes mesmerisma spējām. – Viņš turpināja klusākā balsī: – Es runāju par viņas jūtām pret mani.

Lavinija stingi raudzījās uz priekšu.

– Vai man ir pamats būt greizsirdīgai?

– Nē.

Viņa atplauka.

– Tad šo tematu nav vērts apspriest.

– Temats jau tiek apspriests. Tu no tā izvairies.

– Tobias, tu esi goda cilvēks. Uz taviem solījumiem var paļauties. Protams, ka es tev uzticos.

– Mani interesē kaut kas cits.

– Tās runas par bezmaksas paraugiem… – Lavinija uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu. – Seleste piedāvāja sevi, vai ne?

– Dārgā, tu mani pazīsti. Es nepūlos apgūt smalko koķetērijas un divdomīgu frāžu mākslu, tāpēc nevaru galvot par to, ko Seleste gribēja teikt.

– Pie velna! – Lavinija apstājās un nostājās Tobiasam pretī. – Tieši to viņa gribēja teikt. Tā palaistuve piedāvāja tev par velti nobaudīt savus lētos labumus. Bezkauņa!

– Tu esi greizsirdīga! –Tobiasu tas nez kāpēc iepriecināja.

– Teiksim tā: es uzticos šai sievietei ne vairāk kā tam kučierim.

– Par to mēs esam vienisprātis. – Tobiass palūkojās pār plecu uz vietu, kur pirms neilga laika stāvēja Seleste. – Viņas labumi ir lēti, bet es nedomāju, ka Hadsona kundze ir ar mieru kaut ko atdot par velti.