Читать книгу Negaidītais mantojums - Džūda Devero - Страница 2

Halijai nekādi neizdevās atrast dokumentus, kurus vajadzēja atdot priekšniekam. Viņa skaidri atcerējās, ka ielikusi tos lielā, baltā aploksnē un pēc tam savā prāvajā somā. Tagad šī soma atradās viņas automašīnas bagāžniekā, taču aploksnes tajā nebija.

Iebraukusi iepirkšanās centra autostāvvietā, Halija prātā pārcilāja itin visas vietas, kurās no rīta bija iegriezusies. Aptieka. Tur viņa nopirka savas pusmāsas iecienītāko matu kopšanas līdzekli. Ķīmiskā tīrītava. No turienes vajadzēja paņemt svārkus, ko Šellija bija notraipījusi. Vēl Halija apmeklēja autoservisu, lai apvaicātos, kad galu galā būs salabota Šellijas automašīna, lai viņa pati beidzot varētu doties savās sasodītajās darīšanās.

Lai nomierinātos, Halija ievilka elpu. Bagāžniekā atradās vēl seši plastikāta maisiņi – tie visi bija pilni ar pusmāsas drēbēm, kurpēm, skaistumkopšanas produktiem un vēl citām lietām, kuras būtu vajadzējis gādāt pašai Šellijai, – taču nevienā no tiem nebija aploksnes ar Halijas dokumentiem.

Viņa aizvēra bagāžnieku un aizgriezās. “Man vienreiz pietiek!” viņa nodomāja. Viņai tā visa nudien jau bija par daudz. Kopš dienas, kad pirms sešām nedēļām atgriezās Šellija, visa Halijas dzīve pārvērtās vienā vienīgā haosā. Halija bija radusi celties agri, savukārt pusmāsa mēdza palikt nomodā vai augu nakti. Halijai bija nepieciešams klusums, lai mierīgi gatavotos eksāmeniem, bet Šellijai likās, ka dzīve iespējama vien tad, ja blakus darbojas vismaz viena trokšņaina ierīce. Automašīna, ar kuru Šellija atgriezās no Kalifornijas, bija tik bēdīgā tehniskā stāvoklī, ka bija nepieciešams to buksēt.

– Es aizņemšos tavējo, – Šellija paziņoja un izgāja no istabas, pirms Halija vispār paguva bilst kaut vienu protesta vārdu.

Un vēlāk Šellija paskaidroja, kālab vēlas palikt. Viņa bija nolēmusi, ka Halijai ir jāpārdod māja un iegūtā nauda jāsadala uz pusēm. Fakts, ka Halijas tēvs pēc apprecēšanās ar Šellijas māti nebija mainījis sava testamenta noteikumus, viņai nelikās nekā vērts. Šellija paziņoja, ka “pēc likuma” mājas puse varbūt viņai arī nepieder, taču “pēc būtības” tā viņai pienākoties.

– Viņš taču bija arī mans tēvs, – Šellija pavēstīja, un viņas acīs zem pārmēru biezi nokrāsotajām skropstām ievizējās pa asarai. Jau būdama pavisam maza, jauka meitenīte, viņa bija izkopusi šo skumjās nabadzītes tēlu līdz pilnībai un prata panākt to, ka cilvēki allaž izpilda viņas vēlmes. Pieaugusi Šellija pārvērtās par visai pievilcīgu jaunu sievieti un nesaskatīja nekādus iemeslus, lai neturpinātu izmantot savu izskatu kā ieroci manipulēšanai ar cilvēkiem.

Taču Halija nekad nemēdza uzķerties uz šāda āķa. – Viss, nu jau pietiek! – viņa sacīja. – Atceries, ka tu runā ar mani. Es neesmu nekāds aktieru atlases vadītājs, kuru tu par katru cenu vēlies pavedināt.

Šellija nopūtās un apsēdās taisnāk. Viņas asaras nekavējoties pazuda. – Labi. Tad parunāsim par tevi. Tu tikai iedomājies, ko gan tu varētu iesākt ar savu naudas pusi! Tu varētu ceļot, apskatīt pasauli.

Halija atspiedās pret automašīnu un pavērsa seju pret sauli. Bija pavasaris, un Jaunanglijā koki jau raisīja pumpurus.

Pusmāsas dzīves pozīcija – “tu manā labā varētu izdarīt vēl to un to” – spēja pilnībā izsūkt visus spēkus. Šellijas nepārtrauktā runāšana, tirdīšana ar jautājumiem un nemitīgā žēlā lūgšanās Haliju reizēm noveda tik tālu, ka viņa jau bija gandrīz gatava pacelt rokas, padoties un aicināt nekustamo īpašumu pārdošanas aģentu. Viņa bija rādījusi pusmāsai dokumentus un skaidrojusi, ka, pārdodot māju pirms hipotekārā kredīta nomaksāšanas, nāktos likt mājai jaunu jumtu un nomainīt visu kanalizācijas sistēmu, kā arī elektrības vadus, bet tas savukārt nozīmēja, ka ieguvums no pārdošanas pat nesegtu visus ieguldītos līdzekļus. Šellija tikai atmeta ar roku un sacīja, ka Losandželosā mājas tiekot pārdotas par miljoniem.

Pēdējās divās nedēļās radās iespaids, ka Šellija ir mazliet nomierinājusies, it kā būtu padevusies. Viņa apvaicājās Halijai par fizioterapeites darbu un sacīja: – Ko tu ieteiktu darīt cilvēkam, kuram ir traumēts ceļgals?

– Pastāsti sīkāk par traumu! Kāda tieši tā ir? – Halija mudināja, un Šellija nolasīja to, kas bija rakstīts nesen saņemtajā elektroniskā pasta vēstulītē.

Iepriecināta par Šellijas izrādīto interesi, Halija pacietīgi izskaidroja ilgstošo rehabilitācijas procesu, kas šim cilvēkam būs nepieciešams.

Šellija neiedziļinājās detaļās, tomēr Halijai radās nojauta, ka pusmāsai ir kāds draugs, kurš guvis šādu savainojumu. Lai kāds arī būtu iemesls, tomēr tā bija uzskatāma par zināmu atelpu no Šellijas nepārtrauktās gaušanās un pūliņiem sasniegt kāroto mērķi. Halija sāka domāt, ka viņas dzīve pamazām atkal iegūst puslīdz normālu ritējumu. Viņa bija pabeigusi kursa darbu, nokārtojusi eksāmenus un Masačūsetsā saņēmusi fizioterapeites sertifikātu. Un nākamajā nedēļā viņa uzsāks darbu nelielā vietējā slimnīcā.

Halija ieskatījās pulkstenī. Viņai vēl bija pietiekami daudz laika, lai aizbrauktu uz mājām, paņemtu dokumentus un aizvestu tos uz biroju, pirms doktors Kērtiss būs devies projām nedēļas nogalē.

Braukdama Halija prātoja, cik lieliski tas būs – pavisam jaunas dzīves sākums. Jauns darbs, jaunas karjeras iespējas un vispār… pavisam jauna pasaule. Lai gan pilnīgi jauna tā tomēr nebūs. Viņas darba vieta atradās pavisam tuvu pie mājas, kurā Halija bija nodzīvojusi visu savu mūžu, un viņa strādās kopā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā reiz gājusi skolā. Turklāt arī pusmāsa bija iecerējusi palikt tajā apkaimē.

– Tu esi mans vienīgais ģimenes loceklis, kas man vēl palicis, – Šellija sacīja. Un Halija zināja, ka tas nozīmē pusmāsas atrašanos viņas mājā ik katrās brīvdienās, svētkos, nedēļas nogalēs un reizēs, kad Šellijas ārkārtīgi dramatiskajā dzīvē būs atgadījusies kārtējā katastrofa.

Halija vienmēr centās uz visu raudzīties no gaišākās puses, tomēr dažkārt viņu pārņēma vēlēšanās sameklēt sev darbu kaut kur ļoti tālā un eksotiskā pasaules malā.

Iegriezusies savā ielā, Halija uzreiz pamanīja zilu BMW, kas bija novietots viņas mājas priekšā. Uz apkārtējo Chevrolet un Toyota automobiļu fona tas izcēlās gluži kā mirdzošs dārgakmens grants kaudzē.

Ielas otrā pusē Vestbrukas kundze vēra vaļā savu pastkastīti. – Breidens ir mājās! – viņa uzsauca, pirms Halija paguva iebraukt savas mājas pievedceļā. – Tev vajadzētu atnākt!

Izdzirdējusi pieminam šās kundzes dēla, advokāta, vārdu, Halija manīja, ka viņas sirds mazliet salecas. – Ar nepacietību gaidīšu to brīdi, – viņa godīgi atteica. Jau kopš bērnības Halija itin bieži bija viesojusies pie šīs padzīvojušās sievietes un mātes aizstājējas brīžos, kad Šellijas uzstājīgie “dod man, dod man!” vairs neļāva ne elpu atvilkt. Likās, ka šokolādes kūka spēja susināt mazās Halijas asaras.

Viņa novietoja automašīnu, izkāpa no tās un klusi aizvēra durvis. Halijai negribējās sastapties ar Šellijas viesi, lai kas viņš arī būtu. Tomēr, paraudzījusies uz mirdzošo transportlīdzekli, Halija sajuta ziņkāri. “Kas gan tajā atbraucis?”

Halija lēnām atvēra sētas puses durvis, lai tās neiečīkstētos. Iegājusi iekšā, viņa uzreiz pamanīja aploksni, kas bija nolikta uz galda virtuves tālākajā stūrī. Bija dzirdamas balsis. Eja no virtuves uz dzīvojamo istabu nebija nodalīta ar durvīm, tālab Halijai bija grūti iedomāties, kā gan viņa varēs paņemt savu aploksni un palikt nepamanīta.

Vīrieša balss skaņa lika aizmirst domas par dokumentiem. Viņa to bija dzirdējusi jau iepriekš, tikai nespēja īsti atcerēties, kuram tā pieder. Halija uzmanīgi ielūkojās dzīvojamā istabā, un ieraudzītais viņu satrieca.

Šellija sēdēja sāniski, un viņai mugurā bija viens no Halijas kostīmiem. Pusmāsa bija garāka un tievāka nekā Halija, tālab svārki bija īsāki nekā vajadzētu, bet žakete – mazliet par lielu, tomēr viņa izskatījās visai lietišķa.

Uz kafijas galdiņa bija kūka un cepumi, kā arī Vestbrukas kundzes labākā tējas servīze. Bija skaidri noprotams, ka Šellija zinājusi par šā apmeklētāja ierašanos, taču neko nepateica Halijai.

Vīrietis sēdēja uz dīvāna ar seju pret virtuvi, bet pilnībā bija pievērsis uzmanību Šellijai. Viņš kaut ko klusītēm sacīja par māju. Kādu brīdi Halijai šķita, ka viņš ir nekustamo īpašumu pārdošanas aģents. Tomēr nē. Viņa šo vīrieti bija redzējusi jau iepriekš.

Halija pagriezās projām no virtuves un piepeši atcerējās. Tas bija Džērids Montgomerijs, pazīstams arhitekts. Skolas gados Halija kādu laiku satikās ar arhitektūras studentu, kurš bija uzstājis, lai abi kopā apmeklētu kādu lekciju. Puisis jūsmoja par arhitektu, kurš lasīja šo lekciju. Halija bija noskaņojusies uz lielu garlaikošanos, un daļēji tā arī notika. Pati lekcija viņai nešķita interesanta, taču lektors gan – ļoti izskatīgs, gara auguma, slaids un muskuļots, ar tumšām acīm un līdzīgas krāsas matiem.

Toreiz nepavisam nelikās pārsteidzoši tas, ka lielākā daļa auditorijā bija sievietes. Halijai blakus sēdēja kāda meitene un čukstēja: – Es ceru, ka viņš, lekciju lasot, iztēlojas savas klausītājas kailas. – Halija iesmējās.

“Ko gan šis slavenais Džērids Montgomerijs dara manā dzīvojamā istabā?”

Halija pūlējās saklausīt, par ko abi runāja, taču balsis bija pārāk klusas. Viņa īsti nespēja izlemt, vai labāk būtu ieiet un stādīties priekšā, vai arī uz pirkstgaliem izlavīties no mājas, atstājot viņus vienus.

Jau pagriezusies uz iešanu, Halija izdzirdēja Džēridu sakām: – Tā, Halij, ja jūs tagad parakstīsieties šeit, māja būs jūsu.

Tobrīd Halija sastinga. “Šellija izliekas par mani un pārdod māju šim vīrietim?”

Viņa iegāja dzīvojamā istabā. Šellijai rokā bija pildspalva, un viņa tikko bija parakstījusi dokumentu. – Vai drīkstu to apskatīt? – Halija vaicāja rimti un savaldīgi, par spīti uzvilnījušajām karstajām dusmām.

Šellija bija tik ļoti nobālusi, ka šķita pilnīgi bezkrāsaina, un paklausīgi pasniedza pusmāsai dokumentu – sīkā drukā rakstītu līgumu. Apakšā bija visai prasmīgs Halijas paraksta atdarinājums.

– Lūdzu, ļauj man paskaidrot, – Šellija sacīja panikas pilnā balsī. – Ir tikai godīgi, ka arī man piederēs māja. Tas, ka tev mantojumā palicis absolūti viss, ir netaisni! Vai tad ne? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tētis būtu gribējis, lai man piederētu puse no visa, kas reiz piederējis viņam. Viņš būtu…

– Atvainojiet, – ierunājās Džērids, – vai kāda no jums būtu tik laipna un izstāstītu, kas īsti te notiek?

Halijas dusmas izlauzās uz āru. Viņa pastiepa dokumentu uz vīrieša pusi. – Jūs esat arhitekts Džērids Montgomerijs. Vai ne? Es varu pilnīgi droši apgalvot, ka jums neizdosies šeit uzcelt kādu debesskrāpi, jo kaimiņi noteikti iebildīs un cīnīsies, lai tā nenotiktu. Cīnīsies visiem likumīgi iespējamiem līdzekļiem.

Izskatījās, ka viņas paziņojums ir sasmīdinājis vīrieti. – Es visiem spēkiem pūlēšos apspiest savu vēlmi būvēt debesskrāpjus, lai kur es arī dotos. Kas jūs būtu? Halijas pusmāsa?

– Nē. Es esmu Halija.

No vīrieša pievilcīgās sejas smaids pazuda acumirklī, un viņš raudzījās te uz vienu, te atkal otru glīto sievieti. Neko nesacījis, viņš no sava portfeļa izņēma kādu dokumentu un pasniedza to Halijai.

To paņēmusi, Halija jutās pilnīgi satriekta. Izrādījās, ka tā ir viņas pases kopija, taču viņas fotogrāfijas vietā bija Šellijas seja. Ieskatoties ciešāk, bija pamanāma vieta, kur pusmāsa rūpīgi izgriezusi īsto fotogrāfiju un uzmanīgi pieskaņojusi savējo. Paraugoties īstajā pasē un salīdzinot to ar kopiju, kļūtu pilnīgi skaidrs, ka Šellija veikusi krimināli sodāmu pārkāpumu.

– Man tas bija jādara, – Šellija kā neprātā skaidroja. – Tu taču manī nemaz neklausījies, tālab es darīju to, kas man bija jādara. Ja tu būtu klausījusies, man nenāktos…

Halijas skatiens lika pusmāsai apklust. Ne vārda nebildusi, Halija aizgāja uz guļamistabu, atvēra rakstāmgalda augšējo atvilktni un izņēma pasi. Atgriezusies dzīvojamā istabā, viņa pasniedza dokumentu Montgomerijam.

Viņš rūpīgi izpētīja abus dokumentus, pēc tam paraudzījās uz Haliju, kura stāvēja pavisam mierīgi. – Tā bija mana vaina, – Džērids sacīja. – Es iepriekš pietiekami uzmanīgi neapskatīju pases kopiju. Tagad es skaidri redzu, kas tur ir darīts. – Viņš palūkojās uz Šelliju un mazliet pievēra dusmās mirdzošās, tumšās acis. – Man nepatīk, ja mani kāds cenšas iesaistīt nelikumībās. Ar jums sazināsies mans advokāts.

– Es taču negribēju neko sliktu… – Šellija aizstāvējās, un no viņas skaistajām acīm straumēm plūda asaras. – Es tikai pūlējos izdarīt tā, lai viss būtu godīgi. Kāpēc gan Halijai būtu jāsaņem viss, bet man vispār nekas? Tētis būtu gribējis, lai man pieder…

– Apklustiet! – Džērids pavēlēja. – Apsēdieties tur un vairs nesakiet ne vārda! – Viņš paraudzījās uz Haliju. – Pamazām es sāku aptvert šā nozieguma apmērus un nespēju vien jums pietiekami atvainoties. Kā noprotu, šīs pēdējās divas nedēļas elektroniskajā pastā es nemaz neesmu sarakstījies ar jums.

– Nē. – Halija nikni raudzījās uz Šelliju, kura sēdēja, galvu noliekusi, un kurai pār vaigiem ritēja karstas asaras, bet kopā sadotās rokas bija noguldītas uz ceļgaliem. – Es jūs pazinu vienīgi tālab, ka reiz apmeklēju kādu no jūsu lekcijām Hārvardā.

– Kas par jucekli! – Džērids pārlaida plaukstu pār seju un atkal pievērsās Halijai. – Tā kā man nav ne jausmas, kas ir patiesība un kas ne… – Viņš uzmeta dusmīgu skatienu Šellijai. – Es labāk sākšu visu no sākuma. Jūs esat fizioterapeite un pavisam nesen esat ieguvusi sertifikātu, kas ļauj jums praktizēt šajā arodā.

– Jā.

– Kāds atvieglojums! Kas jums ir zināms par jūsu tēva radiem?

– Visai maz, – Halija atbildēja. – Viņš agri kļuva bārenis un pabija vairāku audžuvecāku mājās. Viņam nebija dzīvu radinieku, vismaz ne tādu, par kuriem viņš zinātu.

– Tieši tā, – Džērids apstiprināja. – Man stāstīja to pašu. Liekas, ka… – Viņš pievērsa skatienu Šellijai, kuras krokodila asarām tagad bija pievienojušies visai skaļi šņuksti, kas ar katru brīdi kļuva tikai skaļāki.

Šellija pacēla galvu un lūdzoši paraudzījās uz savu pusmāsu. “Ko gan tu man atkal grasies izlūgties?” Halija nodomāja. “Piedošanu? Gribi, lai es pierādu to, cik esmu “taisnīga”, un izdaru visu pēc tavām iegribām?”

– Paklau, Šellij, – viņa klusi, tomēr strikti sacīja, – es vēlos, lai to aploksni ar dokumentiem, kas atrodas uz virtuves galda, tu nogādātu uz doktora Kērtisa biroju. Es zinu, ka tev nav ne mazākās nojausmas, kur es strādāju, taču uz aploksnes ir uzrakstīta adrese. Vai es visu skaidri pateicu?

– Jā, Halij. Protams, ka tu visu pateici skaidri, bet, kad atgriezīšos, mums abām būs jārunā. Un šajā reizē tev nāksies manī ieklausīties, lai tu saprastu…

– Nē! – strikti noteica Halija. – Šellij, šajā reizē es negrasos tev piedot! Un tagad paņem rezerves atslēgas un ar manu mašīnu aizbrauc uz doktora biroju!

Pusmāsa izskatījās pēc mocekles, kas nepatiesi apsūdzēta nodarījumā, un tomēr izpildīja Halijas norādījumus.

Kad viņa bija izgājusi no mājas, Džērids sacīja: – Ja jūs vēlēsieties vērsties tiesā, es uzņemšos atbildību par visu finansiālo pusi. Es šajā situācijā jūtos patiešām muļķīgi.

– Tā jau nav jūsu vaina, Montgomerija kungs, – Halija atvairījās, un viņš sacīja, lai saucot viņu tikai par Džēridu. Halija paraudzījās uz dokumentu ar viltoto parakstu. Halija skaidri apzinājās, ka, bruņojusies ar šādu pierādījumu, droši varētu vērsties tiesībsargājošās iestādēs. Tomēr Halija apzinājās arī to, ka šāda rīcība nav viņas dabā.

– Halij, – vīrietis ierunājās un paraudzījās uz viņu. – Man ir ļoti daudz sakāma un paskaidrojama. Pat vēl vairāk, man būtu pienākums jums to kaut kā atdarīt ar labu… Halija… es gribēju teikt… Šellija grasījās kopā ar mani šodien doties projām.

– Saprotu, – bilda Halija un tikai tagad pamanīja savu bagāžu, kas bija sakrauta istabas stūrī. Viņas balss tonis skaidri pauda visu, ko viņa domāja par šādu sakaru.

– Nav gluži tā, – Džērids sacīja. – Mēs ar sievu dzīvojam Nantaketā. Apmēram pēc stundas man jābūt kāda mana drauga lidmašīnā, lai atgrieztos mājās. Šellija grasījās lidot kopā ar mani, taču varu jums apliecināt, ka tikai un vienīgi ar lietišķiem nolūkiem.

Halija neko nesaprata. – Bet šī māja? Kālab tad jūs grasījāties to nopirkt?

– Šo māju? – Viņš paraudzījās apkārt. – Neuzskatiet to par aizvainojumu, bet… – Viņš apklusa, jo atskārta, ka paskaidrojumi viņam nemaz nevedas. – Jūsu pusmāsa nemēģināja jums nozagt šo māju. Es esmu mūžībā aizgājušā Henrija Bella testamenta izpildītājs, un viņš jums ir novēlējis savu māju Nantaketā.

Šie jaunumi tik ļoti satricināja Haliju, ka viņa uz brīdi palika bez valodas un pēc tam izstomīja: – Es nepazīstu nekādu Henriju Bellu.

– Tas man ir zināms. – Viņš ar pirkstiem pabungoja pa savu portfeli. – Man te ir visa informācija, un dokumentu kopijas es nosūtīju jūsu pusmāsai. Lai jūs to visu izlasītu, būs nepieciešams diezgan prāvs laiks. Un… – Viņš izelpoja. – Ir vēl kaut kas, ko jums vajadzētu zināt. – Viņš mirkli klusēja. – Halija un es… proti, Šellija un es… mēs sarakstījāmies, taču viņa rakstīja arī manam brālēnam. Viņa apgalvoja, ka esot fizioterapeite, un viņam…

– Bija sarautas ceļgala saites slēpošanas negadījuma dēļ, – Halija sacīja. Mozaīkmīklas gabaliņi palēnām sakrita vietās. – Šellija mani izprašņāja par to, kāda ir rehabilitācijas procedūra šādiem pacientiem.

– Ak… nu jā, skaidrs, – Džērids noteica. – Kā lai jums labāk paskaidroju? Viņa atļāva jūsu īpašuma vecajā darbnīcā ierīkot vingrošanas zāli. – Viņš mirkli svārstījās. – Un vēl… viņa uzaicināja manu brālēnu apmesties jūsu mājas apakšējā stāva dzīvojamā istabā. Augšstāvu viņa grasījās apdzīvot pati. Bija ieplānots, ka nākamajos dažos mēnešos viņa strādātu ar Džeimiju un dabūtu viņu atkal uz kājām. – Montgomerijs iepleta acis. – Ja šī krāpšana nebūtu nākusi gaismā, hmm… kā gan viņa būtu tikusi galā ar jūsu darbu?

– Man nav ne jausmas, – Halija sacīja. – Taču jāteic, ka manas pusmāsas rīcība nav tik viegli paredzama. – Dažus mirkļus Halija klusējot vēroja Montgomeriju un pūlējās pilnībā aptvert viņa vārdus. Vispirms nedrīkstēja pieļaut, lai dusmas ņemtu virsroku un traucētu skaidri domāt. Pagaidām Halija redzēja tikai divas izvēles iespējas. Viņa varēja palikt, uzsākt jauno darbu, kas solīja visai maz attīstības perspektīvu, un dzīvot savas bērnības mājā. Un tas pilnīgi noteikti nozīmētu, ka viņai joprojām nāktos uzklausīt Šellijas nemitīgās vaimanas par netaisnību, ko varētu izlīdzināt tikai tad, ja Halija dotu vēl, vēl, vēl, darītu vairāk, vairāk, vairāk un vispār – labāk rūpētos par savu pusmāsu.

Vai arī viņa varēja… doties uz Nantaketu. Halijai nebija ne jausmas, kas viņu tur gaida, un tajā mirklī tas viņai likās vienkārši debešķīgi.

Halija ievilka elpu. – Vai jūs sakāt, ka skaistajā Nantaketas salā mani gaida māja un darbs?

Tonis, kādā viņa to pateica, Džēridam apliecināja, ka tūdaļ piepildīsies kāda brīnumaina vēlēšanās. Atceroties, ko viņai tikko bija mēģinājusi nodarīt pusmāsa, likās, ka tas ir īstais piedāvājums. – Ja jūs to vēlaties, tad noteikti, jā. Jūs varat doties man līdzi jau tagad, vai arī atbraukt vēlāk. Es varu arī pārdot māju un jums nosūtīt saņemtos līdzekļus. Izvēle ir jūsu rokās. Es jums palīdzēšu, lai ko jūs izlemtu darīt. Es pavisam noteikti jūtos jūsu parādnieks.

Pirmo reizi pēc ierašanās mājās Halija pasmaidīja. – Vai man būs divdesmit minūtes laika sakravāt mantas?

Džērids arī pasmaidīja. – Es piezvanīšu pilotam, lai mazliet aizkavē izlidošanu, un jums būs veselas trīsdesmit.

Halija piegāja pie ceļasomām, ko Šellija bija piepildījusi pati ar savām mantām, izgāza somu saturu uz grīdas un atlasīja savas lietas, ko pusmāsa bija uzskatījusi par “aizdotām”. Viņa paraudzījās uz Džēridu. – Ja reiz Šellija vēlējās to darīt, tas nozīmē, ka jūsu brālēnam Džeimijam jābūt vai nu pasakaini lieliskam, vai arī milzīgi bagātam, vai arī abējādi.

– Es nezinu par to pasakaino lieliskumu. – Džērids paraustīja plecus. – Viņš ir neliela auguma, plecīgs, patiesībā vēl gluži bērns, taču viņa pamāte ir rakstniece Keila Andersone.

Halija pamāja ar galvu. – Bagāts. Tā jau man likās. Pēc divdesmit piecām minūtēm es būšu gatava.