Читать книгу Negaidītais mantojums - Džūda Devero - Страница 8

Ieradies Hārtliju – Bellu namā, Keilebs zināja, ka vajadzētu iet pie parādes durvīm un pieklaudzināt, tomēr viņš tā nerīkojās. Viņš apgāja apkārt, līdz nokļuva pie vārtiem mājas otrā pusē. Tie nebija tik lieli kā divvērtņu, kas veda uz viesnīcu, skatienam tos slēpa krūmi un veca vistu kūts. Lai šos vārtus atvērtu, bija nepieciešams diezgan liels spēks, taču Keilebs pēdējā gada laikā daudz stundu bija pavadījis sporta zālē. Iesākumā viņš bija iebildis pret, viņaprāt, samākslotajiem vingrinājumiem. Viņš uzskatīja, ka vīrietis muskuļus iegūst, kāpjot pa takelāžu un izceļot enkurus no ūdens. Džēridam šādi pieņēmumi šķita smieklīgi, un viņš nolīga Keilebam personīgo treneri. Keilebs gan negribēja to atzīt, taču rezultāti neizpalika.

Pirmais, ko viņš pamanīja, bija tas, ka vistu kūts ir pārveidota par vingrošanas telpu. Laukums, kur vistas bija kašņājušās un pērušās smiltīs, tagad bija pārvērsts lapenē, kam pāri slējās skaistu vīnstīgu jumts, zem kura atradās divi krēsli.

Viņš apsēdās vienā no tiem un paraudzījās uz dārzu. Tas izskatījās briesmīgi! Reiz tā bagātīgo krāšņumu varēja pielīdzināt īstam Ēdenes dārzam. Tagad dārzs bija gandrīz kails, puķudobes vēl bija saglabājušās, taču pilnīgi tukšas.

Lielā lapene bija pazudusi. Kādreiz meitenes tajā bija pasniegušas tēju; Keilebs joprojām atcerējās, kā balto rožu ziedlapiņas krita uz galdauta. Viņš allaž bija domājis, ka ziedlapiņas ideāli saskanēja ar šo daiļo meiteņu nevainojamo sejas ādu.

Iztēlē viņš atkal skatīja tās vasaras dienas, ēdienu, smieklus un pāri visam – meiteņu ideālo daili. Acīs sariesās asaras. Bija aizritējuši jau tik daudzi gadi, taču viss joprojām likās dzīvs.

Keilebs saklausīja, kā aizcērtas durvis, un pēc tam iesmējās sieviete. Viņš saprata, ka jādodas projām. Ja viņš tagad aizietu līdz parādes durvīm, neviens nekad pat neuzzinātu, ka viņš te bijis.

Jau grasīdamies celties kājās, Keilebs ieraudzīja viņus un palika sēžam. Viņu allaž bija interesējuši cilvēki. Jauns, skaists pāris. Halija izskatījās līdzīga Līlendam. “Cik paaudžu gan viņu šķīra no šā senča?” Keilebs iedomājās. Lai cik ilgs laiks arī būtu pagājis, līdzība bija nenoliedzama.

Uz mirkli Keilebs aizvēra acis un ļāvās atmiņām. Viņi visi bija ļoti apskauduši Līlendu. Katrs Nantaketas vīrietis bija gribējis, lai meitenes viņā iemīlētos. Viņi veda dāvanas no saviem kuģojumiem, no tāltālām zemēm, iegreba dzejas rindas lielo gliemežnīcu perlamutrā, dāvāja ziloņkaula stīpiņas, ko likt viņām korsetēs, pogas. Un dažādas receptes, kas tika iegūtas, ārkārtīgi riskējot. Nantaketā un tās apkārtnē teiciens: “Ko tu atvedi Bellu meitenēm?” bija kļuvis par īstu folkloru. Viņu tēvs lika, lai meitas dāvātājiem atdod atpakaļ zīdu un dārglietas, taču viņām bija ļauts paturēt stādus, kas atvesti no aizjūru ceļojumiem, skaistus porcelāna izstrādājumus un to, kas viņas priecēja visvairāk, – receptes no svešām zemēm.

Atgriezušies no saviem braucieniem, jaunie vīrieši nemitējās klaiņot ap daiļavu namu. Meiteņu tēvs ar airi gaiņāja projām uzmācīgākos, draudēja viņiem. Taču tas neatturēja nevienu no puišiem. Vēl nebija dzimusi jauna diena, kad viņi jau bija atgriezušies ar atkal citām dāvanām un gaišām cerībām.

Taču nevienam no viņiem neizdevās sagaidīt mīlas pilnu skatienu. Meitenes pret visiem izturējās pilnīgi vienādi. Viņas bija laipnas, jaukas, dāsnas. Taču īstās dzirksteles nebija.

Un tad ieradās Līlends Hārtlijs. Viņš atbrauca no Bostonas, jauns vīrietis, kurš vēlējās kādu laiku pabūt projām no savas zilasiņu ģimenes, pabūt projām no savām nebeidzamajām studijām. Viens no Stārbaku zēniem uzaicināja viņu Bellu mājā nobaudīt tēju un iepazīties ar māsām. Meitenes bija jaunas, un viņu skaistums bija pašā plaukumā.

Tajā dienā Keilebs pats tur nebija klāt, taču bija par to dzirdējis – tieši tāpat kā ikviens cits salas iedzīvotājs. Hiacinte, kā vienmēr smaidīdama, atvēra durvis, un tika iepazīstināta.

Un tad istabā ienāca Džuliāna. Viņas un Līlenda skatieni sastapās un… Tas arī bija viss. Jau pēc sešiem mēnešiem abi apprecējās. Pagāja tikai nedēļa un…

Keilebs nevēlējās domāt par šā stāsta beigām, par to, kā viņam tika pavēstīts par jaunavu nāvi. Neviens Nantaketas iedzīvotājs nespēja iztēloties salu bez Bellu meitenēm, un daudzas dienas apkārt valdīja smags klusums, jo visi sēroja.

Pēc tam meiteņu tēvs dzīvoja pilnīgi viens un vēlējās tikai to, lai ātrāk varētu pievienoties savām mīļajām meitām debesīs. Dārzs pārvērtās par īstu nezāļu karalisti, bet māja allaž grima tumsā. Keilebam tika stāstīts, ka Līlendu esot pārņēmušas pašnāvnieciskas tieksmes, tālab viņš ticis uzraudzīts, lai patiešām sev kaut ko nenodarītu.

Vērodams abus jaunos cilvēkus, Keilebs meitenē skaidri saskatīja Līlendu; viņam bija grūti nedomāt par to, kā cauri gadsimtiem pārmantojas cilvēku raksturīgākās īpašības. Meitene rokas kustināja un pielieca galvu tieši tāpat kā reiz to bija darījis Līlends. Pat viņu smiekli skanēja līdzīgi.

Viņa gāja kopā ar liela auguma, muskuļotu vīrieti, kurš balstījās uz kruķiem, un abi bija cieši sabāzuši galvas kopā. Bija dzirdami klusi smiekli. “Gluži kā Līlends un Džuliāna,” nodomāja Keilebs. Viņi skatījās tikai viens uz otru. “Mana nabaga, nabaga Džuliāna…” Keilebs prātā noteica. “Cik gan smagi viņai noteikti ir skatīties uz šo jauno sievieti, kura tik ļoti līdzinās viņas mīļotajam vīrietim! Vai varbūt tieši otrādi – viņa priecājas, ka viņš turpina dzīvot šajā jaukajā meitenē?”

Pāris tuvojās Keilebam, un pat cilvēki, kas tik ļoti pievērsušies viens otram, jau drīz pamanītu viņu. Tas nebūtu sevišķi ērti. Keilebs jau cēlās kājās, bet tajā brīdī odiozā sieviete no kaimiņos esošās viesnīcas atrāva vaļā sarkanos vārtus un steidzās pie abiem jaunajiem cilvēkiem. Vārti aiz viņas aizcirtās tik skaļi, ka šo skaņu varētu noturēt par lielgabala šāvienu.

Jaunais vīrietis, Džeimijs, gāja mazliet iepakaļ meitenei, tālab viņa neredzēja puiša reakciju, taču Keilebs gan to pamanīja. Džeimijs nometās uz viena ceļgala un stiepa roku uz priekšu, lai satvertu meiteni, bet tad laikam atcerējās, kur atrodas, un ļāva rokai noslīgt zemē. Šādu rīcību Keilebs bija redzējis jau ļoti daudzas reizes un zināja, kas to izraisījis.

Džeimijs ar kruķu palīdzību cēlās kājās un tad pamanīja svešinieku sēžam uz krēsla. Jaunā vīrieša sejā nekavējoties parādījās niknums.

– Paklau, Džeimij! – sauca Halija, kura bija kopā ar agresīvo sievieti. – Vai tu šodien esi redzējis Īditu?

Viņš mazliet pagriezās, tomēr paturēja nezināmo viesi acīs un tuvojās tam. – Nē, neesmu gan, – viņš pār plecu atteica. Džeimija seja pauda niknumu, pat ļaunumu. – Vai es drīkstu jautāt, kas jūs tāds esat un kālab okšķerējat šajā īpašumā?

– Mani sauc Keilebs Hantlijs, – vīrietis atbildēja. – Un man nevajadzēja nākt, iepriekš nebrīdinot. Es atvainojos, ka biju aizmirsis par pieklājību.

Džeimijs atguvās, viņa sejā parādījās jau daudz atbrīvotāka izteiksme, un viņš apsēdās blakus krēslā. – Atvainojiet par… – Viņš pavicināja roku, īsti nezinādams, kā paskaidrot savu rīcību. Pēc tam viņš norādīja uz sievieti pie vārtiem. – Pieņemu, ka jūs zināt, kas esam mēs, bet tā ir Betija. Viņas vīramāte Īdita pastāvīgi pamanās aizbēgt.

– Vai jūs varat viņu vainot? – Keilebs vaicāja. Abi varēja skaidri saklausīt Betijas nikno balss toni.

– Ne mazākajā mērā. Domāju, arī tad, ja Īdita būtu te, mēs viņai to nesacītu. Īdita no viesnīcas nes mums ēdienu, tāpēc mēs varam baudīt brīnišķīgu pēcpusdienas tēju vai izšķērdīgu maltīti brokastīs pēc agriem treniņiem.

– Vai tiešām viņa tā dara? – Keilebs vaicāja un pasmaidīja. Acīs uzzibēja viltīgas uguntiņas. – Vai viņa joprojām pasniedz tos mazos cepumiņus ar anīsa sēklām?

– Jā, jā! Un cepumus ar augļu gabaliņiem. Un “Pūkainā apelsīna” kūciņas.

– Jau no divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, – Keilebs teica un pamāja ar galvu. – Es tos labi atceros. Recepti iedeva kāda sieviete, kura pūlējās sameklēt vīrieti, ko bija satikusi pirms daudziem gadiem.

– Kādu, kurš bija apmeties viesnīcā? – Džeimijs vaicāja. Keilebs pūlējās izdomāt, kā labāk atbildēt, bet tad pamanīja, ka viņiem tuvojas Halija. Viņš piecēlās, nosauca savu vārdu un piedāvāja sievietei apsēsties viņa vietā.

– Es nevaru pieņemt šo piedāvājumu, – Halija sacīja ļoti pievilcīgajam vīrietim gados.

– Labi, es atnesīšu solu, – pieteicās Džeimijs un iegāja vingrošanas telpā.

Halija apsēdās piedāvātajā krēslā. – Atvainojiet, ka nesasveicinājos ar jums, kad atnācāt. Bija ieradusies Betija un… – Halija paraustīja plecus.

– Pirmīt es ienācu pa vārtiem, kas atrodas aiz jūsu jaunās vingrošanas telpas. Es neaicināts ienācu jūsu īpašumā, tāpēc tagad par to atvainojos. Jau gadiem ilgi es nebiju šeit bijis, tālab vēlējos apskatīt šo vietu.

Pa atvērtajām durvīm Halija ieskatījās vingrošanas zālē. Džeimijam nemaz nenācās viegli nest solu un turēties pie kruķiem. Viņa posās celties, lai vīrietim palīdzētu, taču Keilebs uzlika plaukstu viņas rokai.

– Jauneklis vēlas atstāt iespaidu, ļaujiet viņam to! – viņš sacīja. – Palīdziet tad, kad tuvumā nebūs neviena cita vīrieša.

– Padoms vietā! – Halija noteica un palūkojās uz dārzu.

– Vai jums mēdz būt daudz viesu? – Keilebs vaicāja.

– Neviena. Protams, ja neskaita dusmīgo Betsiju. Īdita ir te bijusi, taču es vēl ne reizi neesmu ar viņu sarunājusies.

– Tomēr jūs esat mielojusies ar viņas atnestajiem ēdieniem, kā dzirdēju, – Keilebs sacīja smaidīdams. – Pieēsties varēja pamatīgi, vai ne?

“Tas nu gan ir dīvains jautājums,” Halija nodomāja, taču neko nesacīja.

– Pastāstiet man par šo jauno cilvēku! Džērids teica, ka jūs palīdzat ārstēt viņa savainoto ceļgalu.

– Jā. – Viņa paraudzījās uz Džeimiju, kurš vēl atradās vingrošanas zālē. Viņam pie auss bija mobilais telefons. Pamanījis Halijas skatienu, viņš ar lūpām sacīja: – Tods.

– Vai tas nesagādā kādas grūtības? – Keilebs vaicāja.

– Nē, – Halija teica. – Ir jauki, ka Džeimijs te atrodas;

viņš māk smīdināt un arī pats daudz smejas. Man ļoti patīk būt viņa sabiedrībā.

– Bet… – Keilebs vaicāja. Kad Halija neko neatbildēja, viņš pieklusināja balsi. – Ja jums kaut kas nedod mieru, jūs varat man to pateikt. Man ir daudz mazbērnu, varbūt varu palīdzēt.

– Nē, nekā tāda nav, – Halija atteica, taču doma par vecotēvu atvēra kādas durvis. Bērnībā vecvecāki bija viņas labākie draugi. – Viņš nenovelk drēbes.

– Ak… – Keilebs novilka.

– Nē, nē, ne jau tādā nozīmē. Masāžai. Vēl nekad es neesmu redzējusi tik saspringušu ķermeni kā viņam un varētu palīdzēt, tikai viņš man to neļauj. – Halija nopūtās. – Laikam jau tā ir viena no viņa dīvainībām. Tas arī viss.

– Vai viņa uzvedībā ir daudz šādu dīvainību?

– Kāds ducis jau būs. – Halija iesmējās. – Es nespēju panākt, lai viņš kaut uz īsu laiku pamestu šo vietu. Viņš nekad nenāk man līdzi uz pilsētu. Un arī tas, kālab viņš atrodas šeit, man ir liela mīkla. Ja reiz viņa ģimene var atļauties privātu lidmašīnu, tad kālab nesūtīja dēlu uz Šveici vai kādu citu ekskluzīvu vietu? Kāpēc uz šejieni? Pie manis, pie faktiski pilnīgi sveša cilvēka.

– Vērojot jūs abus kopā, ir skaidrs, ka tas bijis vieds lēmums, lai kāda iemesla diktēts.

Halija pavicināja roku. – Nav tā, kā tas izskatās. Mēs smejamies un ķircināmies, un… – Viņa apklusa un savilka seju grimasē. – Lai nu kā, bet viņš ir iemīlējies kādā Valērijā, kura esot viņa dzīves lielā mīlestība.

Keilebs paskatījās uz vingrošanas telpu. Džeimijs joprojām runāja pa telefonu. – Raugoties uz viņu, varu sacīt, ka jūs esat paveikusi lielisku darbu.

– Es ceru, ka tā. Patiesību sakot, tas nemaz nešķiet kā darbs. Džeimijs teica, ka pēc dažām dienām ieradīsies viņa ģimene. Vai esat viņus saticis?

– Ne pārāk daudzus no viņiem. Nē. – Keilebs pieliecās tuvāk Halijai. – Kad Džeimijs būs beidzis runāt pa telefonu, jūs varētu kādu mirkli atstāt viņu manā uzraudzībā, labi? Varbūt es kaut ko uzzināšu. Apakšsvārku kvartāla maiznīcā pārdod lieliskas smalkmaizītes. Es labprāt šeit, šajā dārzā, iedzertu tēju.

– Es tā arī darīšu, – Halija atteica. – Un paldies! – Kad Džeimijs bija beidzis runāt pa telefonu, viņa piegāja klāt un pateica, ka dosies uz pilsētu, jo doktors Hantlijs sacījis, ka labprāt iedzertu tēju.

– Varbūt Īdita mums kaut ko sagādās, – Džeimijs pauda cerību.

– Nē, es domāju, ka šodien mēs izmēģināsim kaut ko citu. Es atgriezīšos apmēram pēc stundas. – Kādu sekundi Halija vēl vilcinājās, un likās, ka Džeimija skatiens lūdz, lai viņa paliek. Lai Dievs palīdz, bet Halija gandrīz bija gatava viņu noskūpstīt mierinājumam. Tieši tā, kā viņa to darīja naktī. “Man jātiek projām,” viņa nodomāja, pamāja ar roku abiem vīriešiem un aizsoļoja.

Džeimijs apsēdās krēslā blakus doktoram Hantlijam, un kādu brīdi abi klusēja, raudzīdamies uz postā aizlaisto dārzu.

– Viņai nav ne mazākās nojausmas, ko īsti tu esi pārcietis, vai ne? – Keilebs klusi vaicāja.

Šķita, ka Džeimijs brīdi svārstās, nespēdams izlemt, vai stāstīt šim cilvēkam patiesību. – Ne mazākās.

Keilebs pamāja ar galvu. – Kā dzirdēju, tu nenovelc drēbes.

– Šajā vecajā miesā ir pārāk daudz rētu un ievainojumu, – viņš atbildēja. – Kad cilvēki to visu ierauga, man nākas klausīties par “Nabaga Džeimiju”. Un pēc tam viņi sāk uzdot jautājumus par to, kā es jūtos. Turklāt es esmu sapratis, ka vispār jau viņi vēlas dzirdēt tikai to, ka man viss ir kārtībā.

Keilebs labi saprata, ko Džeimijs vēlējies pateikt. – Un kas ir Valērija?

– Armijas biedre, kareive. – Džeimijs dziļi ieelpoja. – Mēs visi daļēji bijām viņā iemīlējušies un bijām greizsirdīgi uz viņas vīru, kurš gaidīja mājās. Viņa uzturēja možu mūsu garu, smīdināja mūs, neļāva iegrimt stindzinošās bailēs, kas atņem spēju kustēties. – Viņš mirkli klusēja. – Viņa bija HMMWV visurgājējā, kad tas uzsprāga. Arī es biju tajā, un man vienīgajam no izdzīvojušajiem joprojām ir visi locekļi.

– Un Valērija?

Džeimija acīs sariesās asaras, viņš pūlējās norīt kamolu, kas spiedās kaklā. – Viņa neizdzīvoja.

– Kaut kas tāds liek vīrietim justies vainīgam, vai ne?

– Pat vairāk nekā jūs spējat iztēloties.

– Vispār jau es domāju, ka varu gan, – Keilebs klusi noteica, bet tad mainīja sarunas tematu. – Kad tu grasies jaunajai Hiacintei izstāstīt to visu?

– Nekad! – Džeimijs strikti noteica. – Kopš manas atgriešanās viņa ir vienīgā, kas neskatās uz mani ar žēlumu acīs. Mana ģimene uz pirkstgaliem staigā man apkārt. Viņi klusina bērnus, aizrāda, lai nemet zemē lietas, lai nekliedz, jo tēvocis Džeimijs ir… ir tāds puscilvēks. – Aizvēris acis, Džeimijs pūlējās apvaldīt emocijas. – Taču visvairāk sāp, ka man tas viss ir nepieciešams.

– Kā tu nokļuvi te Nantaketā pie Halijas?

Pagāja mirklis, līdz Džeimijs nolēma atbildēt. – Kad padzirdējām, ka šo māju mantojusi fizioterapeite, tas likās labs risinājums. Tā bija iespēja dabūt mani tālāk projām no ģimenes. Dot man mazliet miera. Un man tas šķita ļoti piemēroti. Es elektroniskajā pastā pat mazliet sarakstījos ar meiteni, kas, pēc manām domām, bija Halija. Taču, kad man nākamajā dienā vajadzēja doties projām, es vairs nemaz nevēlējos to darīt. Es negribēju uzgāzt savas bailes un šausmas kādai sievietei, kura vispār ne pie kā nebija vainojama. Jūs taču pamanījāt, ka es nespēju paciest pat skaļāku vārtu aizciršanos un metos aizsardzības pozīcijā! Kurš gan ir kaut ko tādu pelnījis? Kurš…

Džeimss bija tik cieši pieķēries krēsla paroceņiem, ka pirkstu kauliņi kļuva gluži balti. – Mans brālis sazāļoja mani. Mammai un tētim par to nekas nebija zināms. Es aizgāju gulēt mājās, bet pamodos šeit un sastapu Haliju. – Pieminējis viņas vārdu, Džeimijs sāka nomierināties. – Viņa ir man pats labākais, ko vien var iedomāties. Viņa mani nežēlo. Viņa vienkārši domā, ka es esmu nedaudz dīvains. – Viņš tikko jaušami pasmaidīja. – Bet viņai tas netraucē. Man liekas, ka viņai vispār ir nācies diezgan daudz sastapt cilvēkus, kuri nav īsti normāli.

– Tu nevēlies riskēt un to visu pazaudēt, – Keilebs sacīja. Viņam daudz bija zināms par bailēm kaut ko zaudēt. Pirms daudziem, daudziem gadiem viņu bija mākušas bailes, ka zaudēs savu mīļoto sievieti, ja nekļūs par patiešām turīgu cilvēku. Un debesis viņam sūtīja sodu par šādu attieksmi. – Vajadzētu viņai izstāstīt, – Keilebs ierosināja. – Nomet savas drēbes un parādi viņai, kā ir patiesībā.

– Un noskatīties, kā mainīsies viņas acis? – Džeimijs attrauca. – Es esmu to redzējis jau pārāk daudz reižu. Nē, pateicos. Man patīk, ka viņa man pavēl vingrot. Man patīk pat tas, ka, pēc viņas domām, es esmu bagāts pleibojs. Tas ir daudzkārt labāk nekā žēlošana.

Keilebs pašūpoja galvu. – Vai tad tu vēl nezini, ka sievietes, uzzinājušas par vīrieša meliem, nejūtas uzjautrinātas? – Izrādījās, ka Džeimiju tas neuztrauc. – Es skaidri redzu, ka tev vēl nekad nav nācies izjust sievietes niknumu tādā situācijā.

Džeimija acis iemirdzējās. – Īsti droši pagaidām es nezinu, taču man ir tāda sajūta, ka Halija man piedotu.

– Ak, šī jaunības iedomība! – Keilebs iesmējās. – Pateicoties tev, es priecājos, ka esmu vecs. – Viņš piecēlās kājās. – Nāc, es pastāstīšu, kāds reiz bija šis dārzs. Tu varēsi izmantot šīs zināšanas, lai atstātu iespaidu uz savu glīto draudzeni.

– Viņa patiešām ir glīta, vai ne? Man patīk viņas auguma formas. Viņa…

Keilebs izvalbīja acis un norādīja uz vietu, kur kādreiz kuploja zileņu ceri.

Halija atgriezās ar pilnu iepirkumu somu. Tajā bija kēksiņi un cepumi, un vēl viņa bija iegādājusies pāri jaunu tumši zilu kurpju uz zemiem papēžiem. – Atvainojos! – viņa sacīja. – Maiznīcai blakus atrodas lielisks apģērbu veikals, un man šis tas bija steidzami jāiegādājas.

Džeimijs, atbalstījies uz kruķiem, stāvēja pie sētas puses durvīm. Keilebs prātoja, ko gan jauneklis atbildēs pēc šāda Halijas paziņojuma. “Vai mēģinās apliecināt savu vīrišķību un aizrādīs, ka viņa nedrīkstēja tā likt mums gaidīt?”

– Prātīgs lēmums, – Džeimijs nopietni sacīja. – Kā tev šķiet, vai viņiem atrastos tādas kurpes arī manam izmēram?

– Ja viņiem tādas būtu, tās vajadzētu pietauvot piestātnē. – Viņa paskatījās uz Keilebu. – Kā jūs domājat, kur dāmas pasniedza tēju?

– Tur, – viņš sacīja un norādīja ar roku. – Tur bija lapene, ko apvija vīteņrozes.

Bija palikuši vien daži akmeņi, kas liecināja, ka reiz tur kaut kas atradies. Halija norādīja uz ēnā slīgstošu vietu pie žoga. – Ja nu mēs iznestu ārā kādas mēbeles un padzertu tēju tur?

– Man tas ļoti patiktu, – Keilebs atteica.

– Nāc, – viņa aicināja Džeimiju. – Palīdzi man to visu noorganizēt, un es atļaušu tev uzmērīt manas jaunās kurpes.

– Vai tobrīd tās tev būs kājās? – viņš vaicāja un devās viņai līdzi mājā. Durvīs jaunais vīrietis apstājās un palūkojās uz Keilebu. – Vai redzējāt? Nekādas žēlošanas, – viņš pateica un nozuda aiz durvīm.

Pēc neilga laika ārā bija iznests galdiņš, trīs krēsli un paplāte ar visu, kas nepieciešams tējas dzeršanai.

– Es gribu dzirdēt visus sīkumus par “Tējas dāmām”, – Halija sacīja, saliedama tēju tasītēs. – Lai gan domāju, ka stāsta beigas būs skumjas, ja reiz viņas kļuva par spokiem.

– Katrā stāstā allaž atradīsies kaut kas labs, – Keilebs noteica un sāka stāstīt par divām māsām, kas piedzima ar nepilna gada starpību. Jaukas meitenītes, kuras, sasniegušas sešpadsmit gadu vecumu, bija kļuvušas īpašas. – Nantaketas vīrieši ceļoja pa pasauli, taču visi bija vienisprātis, ka nekur nav redzējuši daiļavas, kas skaistumā spētu līdzināties māsām Hiacintei un Džuliānai Bellām. Viņu māte nomira, kad meitenes vēl bija pavisam jaunas. Tēvs, kam piederēja veikaliņš, kurā tirgoja tēju un kafiju, veltīja savu dzīvi tam, lai nodrošinātu un pasargātu savas meitas.

Keilebs bija prasmīgs stāstnieks un smīdināja savus klausītājus ar aprakstiem par to, kā Nantaketas vīrieši pūlējās aplidot brīnišķīgās jaunavas, nesot viņām dažādas veltes un slepus apciemojot. – Vai redzat to augsto sienu? Vecais Bells lika to uzcelt, lai turētu šos vīriešus pa gabalu. Taču tā mūs… viņus… pat neaizkavēja. Dienā un naktī vīrieši un jauni zēni rāpās tai pāri un gāzās zemē. Doktors Vatsons sacīja, ka viņa prakse plaukst, tikai pateicoties šiem, kā viņš tos dēvēja, “Bellu muļķiem”. Lauztas potītes, rokas, atslēgas kauli, izmežģīti kakli. Puse salas vīrieškārtas iedzīvotāju nereti staigāja, balstoties uz kruķiem.

Džeimijs un Halija smējās.

– Mums visiem… – Keilebs teica un tad atkal izlaboja sacīto: – Visiem patika tas, ka meitenes nekad nekļuva iedomīgas par savu skaistumu. Viņas bija īsts laipnības iemiesojums. Viņas… – Keilebs mazliet paklusēja, lai saņemtos. Halijai bija taisnība, šim stāstam beigas nebija laimīgas. Viņš paraudzījās uz dedzības pilnajām jaunajām sejām. Džeimijs un Halija nespēja sagaidīt turpinājumu. – Viņas bija pilsētas saprecinātājas.

– Viņas palīdzēja cilvēkiem atrast savu pāri? – Halija vaicāja.

– Jā, un viņām bija visai spoži panākumi šajā jomā. Tieši viņām izdevās panākt, lai kapteinis Kingslijs un jaukā Valentīna Montgomerija beidzot pārstātu ķīvēties un atzītu, ka viens otra dēļ ir kā bez prāta. – Viņš paraudzījās uz Džeimiju. – Ja viņas tā nebūtu izdarījušas, tavs sencis Kingslijs nemaz nebūtu piedzimis, un tu tagad te nesēdētu kopā ar šo jauno dāmu.

– Es viņas ļoti mīlu, – Džeimijs noteica tik nopietni, ka Halija koši nosarka.

Keilebs iesmējās un turpināja: – Meitenes aicināja uz tēju jaunus un vecus cilvēkus gandrīz katru pēcpusdienu. Cienasts, ko viņas pasniedza, bija izmeklēts un neticami gards. Tika mēļots, ka viņas pat no ūdens, kas sastāvējies kuģa tilpnē, spēj pagatavot īstu ambroziju. Skaistums, gards ēdiens, saprecināšanas māka… Jūs taču saprotat, kālab visi šejienes jūrnieki veda viņām dāvanas. – Keilebs pastāstīja arī par meiteņu tēva stingro aizliegumu pieņemt dārgas personiskas dāvanas, tālab kuģotāji pārsvarā kā veltes nesa lietas, kuras noderētu tējas pēcpusdienām. – Meitenēm īpaši patika dažādas ēdienu receptes, kas tika atvestas no visas plašās pasaules.