Читать книгу Negaidītais mantojums - Džūda Devero - Страница 5

– Tātad jūs nolēmāt piecelties? – Džeimijs sacīja, kad Halija ienāca vingrošanas telpā.

Viņš tikai ķircinājās, taču šie vārdi nozīmēja, ka viņa ir no tām, kas rītos ilgi laiskojas pa gultu. Halija gribēja pastāstīt Džeimijam par naksnīgajām cīņām ar viņu. Pulksten piecos Halija uz vecā dīvāna bija pamodusies ar stīvu augumu un no aukstuma klabošiem zobiem un devusies uz savu guļamistabu augšstāvā, aizstreipuļojusi līdz gultai, iekritusi tajā un nogulējusi vairākas stundas. Pēc pamošanās viņa noskalojās dušā, izmazgāja matus un kāpa lejā. Uz virtuves galda bija saliktas brokastis – vārītas olas, nelielas aprikožu maizītes, cīsiņi ar ābolu gabaliņiem un sagriezti augļi. Likās, ka Džeimijs to visu ir pagatavojis pavisam nesen, jo tumšā tēja glītajā māla kannā vēl bija pavisam karsta.

Un tomēr Halija nepastāstīja Džeimijam par to, kas notika naktī. Pacienta skūpstīšana, lai aizgainītu viņa murgus, nebija īsti nosaucama par ļoti profesionālu rīcību.

– Paldies par brokastīm! – viņa sacīja.

Džeimijs sēdēja jāteniski uz sola un cilāja svaru stieni. Halijai no brīnumiem iepletās acis, redzot, cik smags tas ir.

Pabeidzis vingrināties, Džeimijs paņēma dvieli un noslaucīja seju. Viņa biezais krekls bija sviedriem piesūcies. – Es jūsu vārdā pateikšu savai mammai paldies.

– Es gribu apskatīt jūsu kāju.

– Šodien es jūtos pavisam labi. Nav nekādas vajadzības tur kaut ko pētīt. – Viņš dāvāja Halijai daudzsološu smaidu, un viņa skaidri saprata, ka ļoti daudzām sievietēm tas licis aizmirst viņu apņemšanos.

Arī Halija uzsmaidīja vīrietim un apveltīja viņu ar tik jauku skatienu, kādu vien spēja. – Vai jums ir līdzi mobilais telefons?

– Jā, protams. Vai vēlaties ieskatīties savos elektroniskā pasta sūtījumos?

– Nē, es gribu piezvanīt Džēridam un pateikt, ka jūs neļaujaties sākt fizioterapiju.

Mirkli svārstījies, Džeimijs iesmējās. – Labi, labi, jūs uzvarējāt. Bet mēs aprobežosimies tikai ar kāju.

Halija nezināja, ko viņš ar to vēlējies pateikt; viņa devās pie lielā masāžas galda, lai sakārtotu to darbam. Džeimijs uz kruķiem blakus telpā iekliboja, joprojām pilnībā apģērbies.

– Visas drēbes velciet nost! – Halija nokomandēja un iezieda rokas līdz pat elkoņiem ar mandeļu eļļu. – Ja esat īpaši kautrīgs, apakšbikses varat atstāt. Un es jūs apsegšu.

Viņš, pieri saraucis, skatījās uz Haliju, it kā nespētu izlemt, ko darīt.

Cilvēki bija visai dažādi, un katram bija sava kautrības robeža. Par to Halija nebrīnījās. Daži ātri noģērbās pilnīgi kaili viņas klātbūtnē; citi nebija gatavi ne kurpes noaut, ja viņiem netika ļauts kaut neliels privātums. Halija atvainojās un uz dažām minūtēm iegāja vingrošanas telpā.

Kad viņa atgriezās, Džeimijs bija apsēdies uz masāžas galda, taču noģērbies tikai daļēji, no vidukļa līdz kāju pirkstiem. Viņam mugurā joprojām bija biezais treniņkrekls, bet bikšu labo staru viņš bija novilcis un palicis sāņus. Kreisā kāja un ķermeņa augšdaļa bija pilnībā paslēpta zem biezā vingrošanas tērpa. – Ne jau to es jums liku darīt, – Halija aizrādīja. – Ir nepieciešams…

Džeimijs neļāva viņai pabeigt teikumu. – Jums ir tikai šis, – viņš sacīja tonī, kādu Halija no viņa iepriekš vēl nebija dzirdējusi. Parasti viņš runāja ķircinoties, gandrīz jau smejoties, taču tagad izskatījās, ka viņš izaicinoši piedāvā pieņemt to, kas tiek dots, un grasās doties projām, ja viņa nebūs ar mieru.

Klienta sadusmošana neietilpa viņas plānos. – Būs jau labi, – viņa noteica mundrā balsī. – Vai atgulsieties?

Viņš sēdēja, atspiedies uz izstieptām rokām. – Man būs labi arī tāpat. – Tas atkal tika pateikts tādā pašā tonī.

Halija smaidīja un attaisīja šinas līpslēdzējus. – Lai ko jūs pasāktu, tikai nekustieties. Gribu redzēt, kā dzīst jūsu kāja, un arī uzmanīgi izmasēt to. Sarunāts?

Džeimijs neatbildēja un bija drūmi saraucis pieri.

Ceļgals bija pamatīgi satūcis, un, kas vēl ļaunāk, it visi lielie muskuļi šķita savilkti mezglā. Jau sen Halija bija iemācījusies, ka cilvēka augums dažkārt stāsta gluži kaut ko citu nekā viņš pats. Izskatījās, ka Džeimija vieglprātīgā attieksme ir tikai mēģinājums noslēpt nopietnu satraukumu un stresu.

– Vai es esmu izturējis pārbaudi? – viņš vaicāja, un jautājums izklausījās gluži kā īsts izaicinājums.

– Nevaru pateikt, kamēr neesmu jums pieskārusies. – Joprojām smaidīdama, Halija paņēma eļļas pudeli. Cieši savilktie kājas muskuļi solīja pamatīgu darbu.

– Jūs apskatījāt manu kāju, tātad ar to mēs būtu tikuši galā, – viņš sacīja. – Es veikšu dažus vingrinājumus, un tad jau arī pietiks. – Viņš sāka rausties nost no masāžas galda.

Halija uzlika roku viņa krūtīm. – Ja jūs tagad kustināsiet šo kāju bez šinas, tad es patiešām zvanīšu… – Viņa piemiedza acis. – Es piezvanīšu jūsu mātei.

Džeimijs vairākas reizes pamirkšķināja plakstus, un tad drūmums pagaisa. Viņš sirsnīgi pasmaidīja. – Un viņa pateiks tētim. Jūs zināt, kā vīrieti sabiedēt. Lai notiek. Kāja.

Un viss.

– Jūs esat īsts laipnības iemiesojums. – Halija iezieda rokas ar eļļu un sāka darbu.

Jau agrāk viņai bija vajadzējis strādāt ar dažiem kultūristiem, un cīņa ar viņu muskuļiem nebija viegla, taču Džeimija gadījums bija visļaunākais no visiem agrāk redzētajiem. Viņa ķermenis bija tik ļoti sasprindzis, ka muskuļi vairāk līdzinājās stingrām gumijas riepām. Halijas pirksti spiedās dziļāk, un viņa jau baidījās, ka nodarīs Džeimijam sāpes, bet tad atskārta, ka viņš sāk atslābināties un galu galā pat nogūlās uz masāžas galda.

Halija uzmanīgi masēja vietu ap ceļgalu, pūlēdamās panākt normālu asins cirkulāciju. Viņa masēja arī augšstilbu un apakštilbu un spieda pirkstus tik dziļi, cik vien spēja.

Pagāja vairāk nekā stunda, līdz Halija zināja, ka ir paveikusi visu, ko šajā reizē spēja izdarīt. Uzlikusi atpakaļ šinu, viņa nodomāja, ka būtu labi, ja varētu izmasēt arī pārējo Džeimija augumu. Viņš nekustējās, tikai rāmi gulēja, acis aizvēris.

Halija uzmanīgi pieskārās viņa kailajai kreisajai pēdai. Varbūt Džeimijs ļautu pamasēt to. Kad nekādi iebildumi neatskanēja, viņa sāka spiest uz aktīvajiem pēdas punktiem un kustināt viņa potīti uz priekšu un atpakaļ. Halijai likās, ka Džeimijs varētu būt aizmidzis, taču viņš saspringa, tiklīdz masieres rokas ieslīdēja zem treniņbikšu staras, un viņa atkāpās.

Tad Halija pievērsās Džeimija rokām – skaistajiem, garajiem un spēcīgajiem pirkstiem – un pēc tam galvai. Bija pat biedējoši sajust, cik milzīgi saspringuši bija Džeimija kakla muskuļi. Trapecveida muskuļa pamatnē paaugstinātas pienskābes koncentrācijas rezultātā bija izveidojies īsts savilktu kunkuļu mežs. Viņa pārslidināja rokas Džeimija galvai, sajuzdama viņa īsos, tumšos matus. Pirkstu gali slīdēja pāri viņa sejai – vaigu kauliem, degunam, lūpām – masējot, glāstot.

Viņai no prāta neizgāja slepenais mierinājuma skūpsts. Spriežot pēc tā, kā Džeimijs bija sasveicinājies, šķita, ka viņš neko no nakts neatceras.

Šim vīrietim bija neticami skaists augums. Halijas plaukstas slīdēja tam pāri un atmiņā atsauca mirkļus, kad vīrieša rokas bija viņu apskāvušas; viņa atkal atcerējās skūpstu. Iespējams, ka Halija bija aizmirsusies vairāk nekā pati to vēlētos, jo, izbaudot pieskaršanos viņa augumam, slidinot rokas pār viņa pleciem, iekļuva zem viņa krekla, tuvāk kailajām krūtīm. Taču Džeimijs satvēra Halijas plaukstas, pirms tās bija tikušas līdz atslēgas kaulam. Viņš kādu mirkli turēja viņas delnu locītavas un pēc tam palaida vaļā. Bija noprotams, ka drēbēm nosegtās zonas ir aizliegtā teritorija.

Halija samulsusi piecēlās un iztaisnojās. – Piedodiet! – viņa nočukstēja un pakāpās nostāk. Turpat netālu bija ierīkots ūdens krāns un tam pievienota šļūtene. Halija iedomājās, ka varētu to atvērt. Auksta ūdens šalts viņai tagad būtu pašā laikā. Tā vienkārši – pacelt šļūteni pār galvu un ļaut straumei tecēt.

Viņai aiz muguras Džeimijs piecēlās sēdus uz masāžas galda.

– Vai jūtaties labāk? – Halija apvaicājās un ar lielu piespiešanos iemānīja sejā smaidu, lai gan prātā urdēja doma: “Man nepieciešams savs puisis!”

– Noteikti, – viņš atbildēja. – Paldies! – Viņš sāka rausties nost no galda, bet tad apstājās un paskatījās uz Haliju. Tikai pēc mirkļa viņa attapa, ka Džeimijs gaida, lai viņa aiziet, un tikai tad nolaidīs kājas uz grīdas. “Kāpēc? Vai baidās, ka šī kustība ļaus man saskatīt vairāk viņa kailā ķermeņa? Cik dīvains vīrietis!” Halija nodomāja un izgāja dārzā.

Pilnībā apģērbies, Džeimijs pievienojās viņai. Abi pastaigājās, spriezdami par to, kāds šis dārzs kādreiz izskatījies. Viņi pamanīja, ka pie lielā ozola piestiprināta maza misiņa plāksnīte. “Pieminot manas skaistās lēdijas: Hiacinti Bellu un Džuliānu Hārtliju. Henrijs Bells.”

– Jūsu vārdamāsa, – Džeimijs bilda.

Abi apsēdās uz soliņa zem ozola, un Halija pastāstīja Džeimijam, ko uzzinājusi. Viņa bija rados nevis ar Bellu ģimeni, bet gan ar Līlendu no viņa otrajām laulībām. – Liekas pilnīgi nesaprotami, kālab Henrijs Bells māju novēlēja man!

– Varbūt viņš dziļi un patiesi mīlēja to sievieti, kura nomira pirms daudziem gadiem, un jūs bijāt tuvākā radiniece, ko viņš varēja sameklēt, – Džeimijs minēja.

– Un tas nozīmētu, ka Henrijam nebija pašam savu radinieku. Tādā gadījumā… – Halija paraustīja plecus. – Interesanti, vai augšstāva istabas viņš bija iekārtojis šīm lēdijām?

Tā kā Džeimijs mājas otro stāvu vēl nebija izstaigājis, viņi devās atpakaļ, lai apskatītu guļamistabas. Kruķu dēļ Džeimijam nenācās viegli uzkāpt otrajā stāvā, tomēr viņš tika galā. Vienā no guļamistabām Halija atcerējās, ka savas nedaudzās somas redzējusi lejā. Džeimijs uzstāja, ka uznesīs tās pa šaurajām kāpnēm augšā, tādējādi izraisīdams jautrību. Viņš izlikās, ka tūdaļ nokritīs, bet Halija viņu balstīja no aizmugures.

Kamēr Halija izsaiņoja mantas un salika savus tualetes piederumus vannas istabā, Džeimijs apskatīja istabas. – Ļoti meitenīgi. Jums bija taisnība, ka šīs istabas iekārtotas sievietēm. – Viņš apsēdās Halijas guļamistabā uz krēsla, kurš bija pārvilkts ar zili sārtu mēbeļdrānu, un vēroja sievieti darbojamies. – Kā jūs domājat, kura guļamistaba piederēja vienai un kura otrai sievietei?

Pat īsti nepadomājusi, Halija atteica: – Šī bija Hiacintes istaba.

– Kā jūs to zināt?

Halija nekādā ziņā negrasījās Džeimijam atklāt, ka viņa laikam jau, iespējams, varbūt zināmā mērā, gandrīz noteikti dzirdējusi sieviešu balsis iesakām, kuru guļamistabu izvēlēties. – Šī man patīk labāk, tāpēc es ticu, ka tā piederējusi manai vārda māsai.

– Šķiet loģiski. – Džeimijs pāri plecam paraudzījās uz dzīvojamo istabu. – Esmu gatavs saderēt, ka pa to logu ir redzams dārzs. – Izskatījās, ka viņš ir pilnībā aizmirsis par savu savainojumu. Atstājis kruķus pieslietus pie rakstāmgalda, viņš gandrīz vienā lēcienā atradās otrā telpas pusē pie loga nišā iebūvētā sēdekļa.

– Nē, nudien. Tā jūs man palīdzat. Ja jūs savainosiet savu ceļgalu vēl vairāk, es…

Viņš nogaidīja. – Nu, nu, turpiniet! Kurš būs nākamais? Jūs jau izmantojāt Džēridu un manu māti. Kuru pieminēsiet tagad?

Halija iekārtojās otrā sēdekļa galā un mazliet uzsmaidīja Džeimijam. – Nākamreiz, kad masēšu jūsu galvu, es nenoliekšos pār jums tik tālu.

Uzmetis ātru skatienu Halijas kārdinošajām krūtīm, Džeimijs piespieda roku pie sirds un atkrita pret sienu. – Atnesiet man velnarutku! Mana dzīve ir galā. Man vairs nav nekāda stimula dzīvot. Ja man tiks atņemta cerība piedzīvot šo maigo, tomēr stingro un vienlaikus saldo tīksmi… tad man šajā dzīvē vairs nebūs itin nekā. Es…

“Tik intīms apraksts…” Halijas seja pietvīka. “Tas jau ir pār mēru.” – Vai jūs reiz pārtrauksiet! Jūs esat mans klients, nevis…

– Man pietiek pacietības. Es gaidīšu kaut mūžību, ja tas nozīmē, ka es varētu…

– Paskatieties! – Halija skaļi iesaucās un pamāja ar galvu uz loga pusi.

– Es redzu tikai jūs un nevaru saredzēt nevienu citu, bet…

– Labi! Kad masēšu jūsu galvu, es uzspiedīšos jums virsū ar visu krūškurvi! Vai tagad paskatīsieties?

Vēlreiz palūkojies uz Halijas krūtīm, viņš beidzot paraudzījās pa logu. Gar māju uz sarkano vārtu pusi steidzās Īdita.

Džeimijs atvēra logu un izliecās pa to. – Īdita! – viņš uzsauca tik skaļi, ka Halijai teju gribējās atkāpties tālāk. Viņai šķita, ka šis sauciens bijis saklausāms pat Bostonā.

Izdzirdējusi savu vārdu, mazā auguma sieviete apstājās un uzsmaidīja viņiem. – Džeimij? Vai tas esi tu? Es nevaru palikt, taču “Tējas dāmas” jums abiem šo to atsūtīja. Vai tā meitene tev blakus ir Hiacinte?

Halija mazliet satrūkās no tā, ka viņu kāds nodēvējis šajā vārdā, taču pieliecās tuvāk Džeimijam un arī izbāza galvu pa logu. – Jā, tā esmu es, – viņa atbildēja. – Man ir liels prieks ar jums iepazīties. Palieciet, mēs nokāpsim lejā un kopīgi kaut ko ieēdīsim.

– Paldies, mīļā, taču man jāatsakās, – Īdita teica, ar plaukstu aizēnojusi acis. – Es esmu paēdusi un vismaz dažas minūtes man neko vairs negribēsies. – Kādu viņai vien zināmu iemeslu pēc šis paziņojums Īditai likās smieklīgs.

– Varbūt rīt. Noskūpsti Džeimiju no manis. – To pateikusi, Īdita pagriezās un aizsteidzās uz vārtu pusi.

– Laba doma, – uzslavēja Džeimijs.

Piepeši Halija atskārta, ka ir vārda pilnā nozīmē uzgūlusies Džeimijam un viņa seja atrodas pat ļoti tuvu viņas sejai.

– Man liekas, ka tev vajadzētu noskūpstīt Džeimiju, – viņš sacīja klusā, pavedinošā balsī.

Izlikdamās, ka nav dzirdējusi viņa vārdus, Halija atkal ieņēma vietu tālākajā sēdekļa galā. – Man bija radies iespaids, ka jūs esat tik tikko iepazinušies, bet viņa jau sūta tev skūpstus?

– Ko lai tur saka? Es sievietēm patīku.

Piemiegtām acīm Halija paraudzījās uz Džeimiju. – Vai viņām izdodas panākt, lai tu novelc drēbes?

– Tikai tad, ja apkārt ir ļoti, ļoti tumšs.

Halija iesmējās, tad piecēlās un paņēma Džeimija kruķus. – Kā bija jāsaprot stāsts par “Tējas dāmām”, kas mums ir kaut ko atsūtījušas? Un kas viņas vispār tādas ir?

– Man nav ne jausmas. Varbūt viņas strādā viesnīcā. – Džeimijs paņēma kruķus, bet izturējās tik neveikli, it kā būtu aizmirsis, kā tie lietojami. – Man būs nepieciešama palīdzība, lai tiktu lejā pa kāpnēm.

– Un ja nu es tev atgādināšu, ka ēdiens atrodas lejasstāvā un tu nekādi netiksi pie tā, kamēr nenokāpsi pa kāpnēm?

– Man liekas, ka labam fizioterapeitam jārūpējas arī par to, lai pacients būtu kārtīgi paēdis. – Izklausījās, ka viņš runā nopietni.

– Nē, tā nav. Patiesību sakot, arī masāža neietilpst šajos pienākumos. – Viņa smaidot devās uz kāpņu pusi. – Šo māku es apguvu pilnīgi citos kursos, kurus apmeklēju, pirms kļuvu par fizioterapeiti. Es strādāju par masieri, lai samaksātu par mācībām. Patiesībā tas bija…

Halija apklusa, jo bija aizķērusies aiz lielā paklāja stūra un zaudēja līdzsvaru. Ātri kā zibens Džeimijs nometa kruķus, piesteidzās viņai klāt un satvēra. Krita abi. Džeimijs smagi atsitās pret grīdu, Halija uzvēlās viņam virsū; Džeimija savainotā kāja pašāvās uz vienu pusi. Halijas galva pret Džeimija krūtīm atsitās gandrīz tikpat smagi, kā viņa pēcpuse pret grīdu. – Džeimij, vai tev viss ir labi? – Viņš gulēja uz paklāja pilnīgi nekustīgi, acis aizvēris. Halija satvēra Džeimija galvu plaukstās. – Paliec tepat. – Viņas balsī skanēja izmisums. – Es izsaukšu neatliekamo palīdzību! – Halija mēģināja norausties nost no viņa, taču Džeimijs to neļāva. – Laid mani! Man vajag…

Atskārtusi, ka Džeimijs ne tuvu nav zaudējis samaņu, viņa palika turpat, kur bijusi, ar visu auguma augšdaļu uz viņa platajām krūtīm. – Es minēšu. Vidusskolā, spēlējot futbolu, tu apguvi prasmi pretinieku nogāzt no kājām. – Halija pamanīja tikko jaušamu smaidu vīrieša lūpās. – Tu biji aizsargs? – Džeimija smaids pletās plašumā, un Halija sajuta viņa vēderu sakustamies smieklos. – Ļauj man piecelties, vai arī es… – Nevarēdama izgudrot nekādus pienācīgus draudus, viņa ar elkoņiem atspiedās uz Džeimija krūtīm vietās, kur noteikti sāpēs visvairāk, un cēlās augšā.

– Eu! – Džeimija acis atsprāga vaļā.

Halija novēlās no viņa un pieslējās kājās. – Spēsi piecelties pats vai man jāmeklē celtnis?

– Man liekas, ka es esmu savainojis muguru, – viņš sacīja un smaidot skatījās uz Haliju.

– Tas nu itin nemaz nav labi. Man šķiet, ka tagad vajadzēs sameklēt šķēres, lai sagrieztu tev kreklu un paraudzītos uz tavu kailo muguru.

Džeimijs nopūtās, pagriezās otrādi, paķēra vienu kruķi un piecēlās kājās.

– Tas ir īsts brīnums, – Halija noteica un devās lejup pa kāpnēm, bet Džeimijs viņai sekoja.

Uz virtuves galda viņus gaidīja pēcpusdienas tēja un uzkodas. Viss bija izkārtots tik smalki, ka pat karalis Edvards Septītais būtu iepriecināts. Divas trīspakāpju paplātes bija bagātīgi pieliktas ar miniatūrām ēdamlietām. No katras šķirnes pa diviem gabaliņiem.

Uz vienas paplātes bija uzkožamie: gabaliņos sagrieztas maizītes bez garoziņas, miniatūri rausīši, marinētas paipalu olas un pildītas bumbiņas, izveidotas naudas maciņu formā. Uz otras paplātes bija deserts: plācenīši, kūciņas, pīrādziņi sudraba dolāra lielumā, mazi trauciņi ar kokosriekstu pudiņu. Paskatoties uz to, bija skaidrs, ka te salikts ēdienu kokteilis no visas pasaules.

Turpat uz galda bija arī kūpoša tējkanna, trauks ar pienu, bļodiņa ar cukura graudiņiem, kā arī skaistas tasītes un apakštasītes. Malā bija noliktas šampanieša glāzes, bet tajās – avenes.

– Skaisti, – bilda Halija.

– Nezinu, kā tu, bet es esmu izbadējies.

Viņi apsēdās pie galda, un Halija tasītēs salēja stipro, melno tēju un pievienoja pienu, bet Džeimijs piepildīja viņu šķīvjus.

– Kā tev šķiet, kā Īdita to visu šurp atgādāja? – Halija vaicāja. Viņa ēda ar dārzeņiem un vistas gaļu pildītu bumbiņu.

– Droši vien kāds no viesnīcas būs atvedis ar golfa laukuma elektromobili. – Džeimijs tikko bija apēdis omāra gaļas ruletīti. – Labākais omārs, kādu es jebkad esmu ēdis. Un es lielāko daļu dzīves esmu pavadījis Meinā. Interesanti būtu uzināt, kur viņas tādu dabūjušas.

– Un siers ir pasakains, – Halija atzina. Džeimijs ar pilnu muti pasmaidīja. – Man gribētos apskatīt Nantaketu, – viņa sacīja un nokoda kumosu kūciņas, kas garšoja pēc apelsīniem. – Pamēģini šo! Tā ir nudien lieliska. – Viņa bija mudinājusi Džeimiju paņemt otru kūciņu no paplātes, taču viņš izņēma Halijai no rokām jau iekosto kūciņu un to apēda.

– “Pūkainais apelsīns”, – viņš noteica.

– Kas tas tāds?

– Dzēriens no apelsīnu un persiku sulas. Un tas garšo gandrīz tāpat kā šī kūka. Man liekas, viņi to gatavo no persiku šņabja; ja patiešām ir tā, tad tas ir nāvējoši. Pagaršo vēl. – Viņš nokoda kumosu no otras kūciņas un pārējo sniedza Halijai.

Viņa svārstījās, taču ieraudzīja izaicinājumu Džeimija skatienā. Viņa uzdrošinājās paliekties uz priekšu un no vīrieša pirkstiem kūkas gabaliņu paņemt ar lūpām. – Mmmm… Nudien izcili.

– Nosaukumu tas ieguvis, pateicoties persiku pūkainumam un…

– Apelsīniem. Tagad es gribētu apskatīt salu, kā jau sacīju iepriekš. Kad Džērids brauca cauri pilsētai, es pamanīju vairākus labus veikalus. Varbūt arī tu vēlētos pievienoties?

– Nē, paldies, – Džeimijs atteica. – Man ar šiem kruķiem jau tā pietiek noņemšanās, tāpēc pilnīgi iztikšu bez klibošanas pa ielām un ietvēm.

Halija bija ātri sapratusi, ka apmēram puse no Džeimija sacītā jāuztver kā ķircināšanās, tālab piespēlēja viņam, pieminot pludmales un maltīti svaigā gaisā. Nē, arī to viņš negribot. Dzērienu baudīšana saulrietā? Nē. Izbrauciens ar laivu? Viņš atteica, ka jau līdz mielēm to visu izbaudījis kopā ar saviem Montgomeriju radiniekiem. – Viņi taču praktiski dzīvo tajās sasodītajās laivās. Man labāk patīk sauszeme.

Lai ko Halija izmēģinātu Džeimijam piedāvāt, pūloties iekārdināt viņu doties uz pilsētu, atbilde bija noraidoša.

– Tad jau iznāk, ka man būs jābrauc vienai, – Halija noteica un paņēma kūciņu ar magoņu sēkliņām. Uz sīku sekundes daļu Džeimija acīs kaut kas pavīdēja, kādu izjūtu atblāzma, taču viņa nebija pārliecināta, ko īsti pamanījusi. Ja runa nebūtu par spēcīgu, veselīgu un jaunu vīrieti, Halija gandrīz būtu gatava apgalvot, ka ievērojusi viņa acīs bailes. Taču tas pilnīgi noteikti nevarēja tā būt. Smieklīgi.

Lai kas tas arī būtu bijis, jau pēc mirkļa Džeimija pievilcīgajā sejā atkal rotājās smaids. – Es gribētu uzzināt, no kurienes nāk Īdita, – viņš sacīja.

– Tu gribētu zināt, kur viņa uzaugusi?

– Nē. Šeit. Nu jau divas reizes es ievēroju, ka viņa iet gar māju. Vakar, kad pamodos, es piegāju paskatīties, kur ir mans brālis, jo gribēju viņam paust savas domas par to, ko viņš man nodarījis.

– Un kas tas bija?

Džeimijs pavicināja saldu, lipīgu rīsu bumbiņu un tad iemeta to sev mutē. – Tas ir garš stāsts. Man liekas, ka mājas tālākajā galā ir lielas divvērtņu durvis, un tās stāv aizslēgtas. Biju iedomājies, ka mans brālis varbūt paslēpies tur, tāpēc es ar spēku pūlējos durvis atvērt, taču tās nepadevās.

Halija nolaizīja no pirkstiem kokosriekstu skaidiņas. – Pagaidi! Vai es sapratu pareizi? Tu pamodies, biji dusmīgs uz savu brāli… iemeslu tu man nevēlies atklāt… un, lai tiktu klāt viņam, pūlējies izgāzt tās divvērtņu durvis, kas pieder man?

To dzirdot, Džeimijs teju vai aizrijās ar kubiņu, kas bija pagatavots no burkāniem un medus, taču visai drīz attapās un sacīja: – Apmēram tā. – Viņa acis smējās. – Interesanti, vai Īditai ir atslēgas? Un kas atrodas aiz…

– Aiz tām durvīm? – Halija pabeidza teikumu viņa vietā. – Gluži manas domas. Ko tu sacītu, ja mēs pameklētu atslēgas? Kurš atradīs, saņems divus skūpstus no tā, kurš nebūs atradis.

– Un ko tad saņems zaudētājs? – Halija vaicāja.

– Divus skūpstus?

Viņa iesmējās. – Ej vien un sāc meklēt! Es te visu novākšu un nomazgāšu traukus. Gadījumam, ja Īdita atgrieztos pēc tiem.

– Es palīdzēšu, – viņš pieteicās.

Pabeiguši uzkopšanas darbus virtuvē, abi izgāja ārā un devās pie noslēpumainajām durvīm, lai tās pārbaudītu. Kā jau Džeimijs bija sacījis, tās izrādījās cieši aizslēgtas. Viņš jau atkal bija gatavs izmēģināt savus vērā ņemamos spēkus, lai tās atvērtu, taču Halija nebija ar mieru un pārliecināja, ka tā darīt nevajag. Arī mājā visas durvis, kas veda uz slepeno telpu, bija aizslēgtas. Viņi sāka meklēt atslēgas, taču, atvēruši katru atvilktni un ieskatījušies zem katras mēbeles, viņi atrada vien brošūras un biļetes no tūkstoš deviņi simti septiņdesmitā gada līdz divus gadus senai pagātnei.

Sakārtojuši kaudzītē savus atradumus, viņi sāka spriest par to, kāds varēja būt Henrijs Bells. Kā šķita, viņu bija ļoti interesējusi Nantaketas vēsture. Viņš pat divas reizes bija uzvarējis ikgadējā Nantaketas konkursā par dažādiem interesantiem faktiem, kas saistīti ar šo vietu. Bija arī daži raksti avīzē un fotogrāfijas, kurās viņš redzams kopā ar Netu Filbriku – lielisko Nantaketas aprakstnieku.

Redzētais lika Halijai un Džeimijam sacīt, ka viņi vēlētos par Nantaketu uzzināt kaut ko vairāk. Un tomēr, kad Halija atkārtoja savu uzaicinājumu doties apskates izbraucienā, Džeimija seja noslēdzās. Džeimijs sacīja, ka varētu veikt dokumentālu izpēti, bet viņa savukārt izstaigāt kājām dažādas vietas un informāciju savākt tādā veidā.

Pulkstenis tuvojās desmitiem, un Halija sāka žāvāties, taču izskatījās, ka Džeimijs par miegu pat nedomā. Viņa gribēja apvaicāties par zālēm, kādas viņš lieto, taču nolēma tomēr to nedarīt. Novēlējusi arlabunakti, Halija devās uz savu guļamistabu augšstāvā.

Iespējams, ka vismaz kāda Halijas dvēseles daļa atradās trauksmes stāvoklī, jo viņa atkal pamodās divos naktī. Mirkli viņa gulēja un ieklausījās. Māja šķita pilnīgi klusa.

Halija gandrīz slīga miegā no jauna, kad sadzirdēja apslāpētu skaņu. Kaut ko līdzīgu vaidam. Ja viņa neatcerētos pagājušās nakts notikumus, tad nebūtu pievērsusi tai nekādu uzmanību.

Ilgi nedomājusi, Halija izlēca no gultas un steidzās lejup pa tumšajām kāpnēm. Viņa sasita pirkstu pret galda kāju, tomēr turpināja ceļu pie Džeimija.

Naktslampiņa bija ieslēgta, taču šajā reizē uz galdiņa nemanīja zāļu pudelīti. Džeimijs gultā svaidījās no vieniem sāniem uz otriem un izdvesa skaņas, liecinot par paniku.

– Es esmu tepat, – Halija čukstēja un saņēma plaukstās viņa seju. Džeimijs it kā mazliet nomierinājās, taču viņa kājas turpināja kustēties, šina sitās pret gultas malu.

Neatlaidusi rokas no Džeimija sejas, Halija apgūlās viņam blakus. Gluži tāpat kā pagājušajā reizē, viņš piekļāva sievieti sev cieši klāt. Uz mirkli viņš atkal kļuva rāmāks, bet tad no jauna sāka svaidīties, un Halija viņu noskūpstīja kā iepriekšējā naktī.

Šajā skūpstā, viņu otrajā skūpstā, bija vairāk kaisles nekā pirmajā. Halija attapās brīdī, kad bija ieslidinājusi kāju starp Džeimija kājām. Viņa spēji atvirzījās. – Skūpstīt aizmigušu cilvēku ir kaut kas viens, – viņa klusi sacīja, – bet pavedināt… tas jau ir kaut kas pavisam cits.

Lai kā arī būtu, skūpsts Džeimiju bija nomierinājis, un Halija aizmiga viņa rokās, lai gan pati neapzinājās, kā tas noticis.