Читать книгу Negaidītais mantojums - Džūda Devero - Страница 4

Izgājusi ārā, Halija atskārta, ka galvenokārt tomēr dusmojas uz pusmāsu par mēģinājumu nozagt viņai šo māju, bet ne uz jauno vīrieti, kuram vajadzīga viņas profesionālā palīdzība. Un dusmas pieauga, kad nāca apjausma par to, ka viņai tik ļoti pievilcīgs šķiet vīrietis, kurš glabā Šellijas fotogrāfijas.

Priekšā Halijai klājās liels zāles laukums, ko krustām šķērsām izraibināja veci ķieģeļu celiņi. Katrā pusē bija augstas sienas un kaut kas tāds, kas līdzinājās stādu audzēšanas vietām. Nezāles bija izrautas, tātad varēja secināt, ka par dārzu kāds rūpējas, tomēr tas vienalga izskatījās diezgan nolaists. Daži nīkulīgi krūmi un gandrīz nekā vairāk.

Halija aizgāja līdz sienas galam un ieraudzīja šauru, garu zemes strēli, kas stiepās perpendikulāri. Arī tā bija norobežota ar sienām. Vienā galā atradās lieli sarkani vārti, bet dārza otrā pusē bija kāda celtne, kurai vienā malā piekļāvās vīnstīgām noaugusi lapene.

Pa šauro ķieģeļu taku Halija devās uz nelielo ēku. Tās durvis izrādījās atvērtas, un iekšā bija redzamas daudzas jaunas vingrošanas ierīces. Kad Šellija apvaicājās par savainojumiem, kādi, kā izrādās, bija Džeimijam, Halija jutās glaimota. Viņa ar prieku bija nosaukusi nepieciešamā aprīkojuma sarakstu. Tagad tas bija redzams šajā telpā. Ierīces un hanteles atradās telpas centrā, bet pie sienām bija piekarināti gumijas amortizatori un jogas nodarbībām nepieciešamais aprīkojums. Pa savienojošajām durvīm Halija iegāja lapenē un ieraudzīja iekārtotu atpūtas stūrīti, kā arī masāžas galdu, kas viņai noteikti būs noderīgs. Virs galvas viņai vijās vīnstīgas, kuras tikko raisīja skaistas, svaigi zaļas lapas. Masāža tādā lapenē būs gluži vienkārši ideāla.

Izdzirdējusi kreisajā pusē kādu ieklepojamies, Halija saprata, ka vīrietis vēlas pavēstīt par savu tuvošanos.

Viņš apstājās lapenes malā un atbalstījās uz kruķiem. – Es atvainojos par savu uzvedību, – Džeimijs sacīja. – Man ir patiešām žēl, ka tā izturējos.

– Un es atvainojos par savējo, – Halija sacīja. – Šī man ir bijusi smaga diena, un dusmas es izgāzu pār jums. Tad jau varbūt novelciet drēbes un sāksim?

Džeimijs iepleta acis.

Halijas domas tik ļoti nodarbināja viss iepriekš notikušais, ka viņa pat kādu brīdi neattapa, ko īsti pateikusi.

– Es runāju par masāžu! Sāksim strādāt ar jūsu ceļgalu, – Halija skaidroja un juta, ka seja strauji pietvīkst sarkana.

– Tad nu gan neveicas! – viņš pateica tik izjusti, ka Halija nevilšus iesmējās, un jau drīz pievienojās arī Džeimijs. Tomēr izģērbties gan viņš nesteidzās, bet devās pie krēsla un smagi apsēdās tajā. – Pag, es vēlētos sākt visu no gala. Es esmu Džeimss, parasti visi mani sauc par Džeimiju. – Pāri nelielajam galdiņam, kas atradās starp viņiem, vīrietis pastiepa roku sveicienam.

– Mani sauc Hiacinte, bet, laimīgā kārtā, mani dēvē par Haliju. – Paspiežot Džeimija roku, Halijai likās, ka vīrieša acis piedāvā vienīgi draudzību, un viņai par to bija prieks. Abi atzvila krēslos un sēdēja, raudzīdamies uz dārzu. – Vai vienu no mājas sākotnējām īpašniecēm arī sauca par Hiacinti? – Džeimijs vaicāja.

– Jā. Manam tēvam bija vien gaužām neliela lādīte ar dokumentiem par mūsu ģimeni. Viņš par radiniekiem vispār nekad nemēdza runāt, taču mamma tos papīrus atrada bēniņos mājā, kurā es uzaugu. Viņa izlasīja vārdu “Hiacinte” un arī mani nosauca šajā vārdā.

– Un jūsu māti sauca Rūbija, vai ne?

– Nē, Rūbija ir Šellijas māte, – Halija strikti attrauca.

– Es atvainojos, – Džeimijs sacīja. – Laikam jau varu sacīt, ka esmu mazliet apjucis. Nezinu, vai Džērids jums sacīja, taču es neilgu laiku sarakstījos ar sievieti, par kuru domāju, ka tā esat jūs. Viņa sacīja, ka viņas māti saukuši par Rūbiju un Rūbija nomirusi, kad Halijai… vai laikam jau Šellijai bija četri gadi.

– Daļēji taisnība. Mana mamma nomira, kad man bija četri gadi, taču viņu sauca Lorīna.

– Mana bioloģiskā māte nomira, kad es vēl biju pavisam maziņš, – Džeimijs klusām noteica.

“Tas mums abiem ir kopīgs,” Halija nodomāja, taču skaļi neko nesacīja, un uz kādu brīdi pār viņiem nolaidās smags klusums. Kopīgas traģēdijas nav labs pamats jaukām sarunām, tālab Halija vēlējās mainīt tematu. – Un kurp ved tie vārti celiņa galā?

– Man nav ne jausmas. Es šajā mājā ierados tikai vakar un šorīt ilgi gulēju. Kad pamodos, mazliet papētīju, kas un kā, bet pēc tam atnācu šurp, lai apskatītu vingrošanas telpu. Kad mani meklēt ieradās Džērids, es jau gāju atpakaļ uz māju.

– Es jūs redzēju kopā ar kādu padzīvojušu sievieti. Izskatījās, ka esat draugi.

– Tā bija Īdita, un mēs tikko kā iepazināmies. Viņa dzīvo viesnīcā turpat blakus, tad jau laikam jāsecina, ka tie vārti ved uz turieni. Viesnīcu vada viņas dēls un vedekla, taču man šķiet, ka viņa te ienāk visai bieži.

– Varbūt viņa bija Bella kunga draudzene un skumst pēc viņa?

– Tā varētu būt, taču viņa neko tamlīdzīgu neteica. Izstāstiet, ko tieši jūsu pusmāsa izdarīja!

– Nē, – Halija sacīja, – es nevēlos tajā iedziļināties. Es patiešām tagad gribētu apskatīt jūsu ceļgalu. Turklāt pēc jūsu plecu stāvokļa man nākas secināt, ka esat ļoti sasprindzis. Piedāvāju jums apgulties uz masāžas galda, un tad jau redzēsim, ko varam darīt.

– Lai cik kārdinoši tas arī izklausītos, man jāteic, ka es esmu izsalcis un jūs vispār laikam esat izbadējusies. Vai Montgomerijs jūs pabaroja?

– Mēs paēdām lidmašīnā. – Halija vēroja, kā vīrietis neveikli ceļas kājās. Izskatījās, ka tajā dienā viņu uz masāžas galda dabūt neizdosies. Džeimija kāja bija iestiprināta smagā šinā, un Halija zināja, ka bez tās viņam nāktos ciest stipras sāpes.

– Ļaujiet, es jums palīdzēšu, – viņa piedāvāja.

– Es tikai priecāšos par to, – vīrietis atteica. Viņš stāvēja uz vienas kājas, līdz viņa atnesa kruķus un palīdzēja tos satvert, pēc tam abi sāka ceļu uz māju.

– Pastāstiet par jūsu savainojumu!

– Slēpoju. Izturējos muļķīgi. Nekā oriģināla. – Viņš apklusa. – Man būs nepieciešams kāds laiks, lai atcerētos visu, ko esmu izstāstījis Šellijai, bet jums tas palicis nezināms. Manai krustmātei Džilijai drīz te, Nantaketā, būs kāzas. Īdita sacīja, ka tajā nedēļā mana ģimene ir rezervējusi visas istabas viņu viesnīcā. – Džimijs apstājās uz takas. – Man ir milzīgs lērums radinieku, un viņi būs te visapkārt. Veselām ordām. – Viņš paraudzījās uz Haliju. – Ja nevēlaties viņus redzēt, tikai pasakiet, un es turēšu viņus pa gabalu.

– Man nešķiet, ka tas varētu būt tik ļoti apgrūtinoši. Lai gan jāteic, ka man nekad nav bijusi liela ģimene, tāpēc īsti apgalvot nevaru.

– Labi. Un tomēr, ja viņi te būs saradušies un kādā brīdī jums šķitīs, ka esat nogurusi, pasakiet man, un es viņus aizraidīšu projām. – Džeimijs paraudzījās uz dārzu. Turpat viņiem priekšā auga milzīgs ozols, un zem tā atradās vecs soliņš. – Ko jūs grasāties darīt ar šo visu?

– Man nav bijis laika par to padomāt. Kad šorīt pamodos, pats galvenais šķita laikus nogādāt manam priekšniekam dokumentus, kamēr viņš nav devies brīvdienās. Tas bija mans pēdējais uzdevums. Nākamajā nedēļā es grasījos sākt darbu jaunā vietā. Lai nu kā… Izrādījās, ka to papīru manā somā nav, un man nācās atgriezties mājās. Pēc dažām minūtēm man tika pavēstīts, ka es esmu kļuvusi par īpašnieci mājai Nantaketā, un vēl pēc īsa laiciņa es jau atrados privātā lidmašīnā. – Halija palūkojās uz Džeimiju. – Un man bija tāda pārliecība, ka šī lidmašīna pieder jūsu ģimenei.

– Tā patiešām ir, – viņš apstiprināja. – Tikai ne gluži man. Tētis uzskata, ka bērniem pašiem jāmaksā par visu.

Halija saprata, ka Džeimijs vēlas radīt gluži parasta puiša iespaidu, taču nevarēja vis sacīt, ka daudziem cilvēkiem būtu iespēja nodrošināt sev privāta fizioterapeita pakalpojumus. Spriežot pēc tā, ka vīrietis izskatījās visai veselīgs, viņam palīdzēt varēja jebkurš speciālists. Viņa savainojums nebija īpaši neparasts vai sarežģīts un pilnīgi noteikti dzīvības briesmas neradīja. Halija neredzēja iemeslu, kālab viņam būtu jāatrodas nošķirtībā tikai fizioterapeita sabiedrībā. Tikpat labi Džeimijs varēja palikt savās mājās un piecas reizes nedēļā braukt uz stundu garām nodarbībām. Tas viņam dotu tikpat lielu labumu. – Kālab jūs vēlaties būt šeit? – viņa pavaicāja. – Jūsu ceļgala rehabilitācijai būtu piemērota arī jebkura cita vieta. Jums nemaz nevajag…

– O, paskatieties! Džērids jau atgriezies, lai mani pārbaudītu! Ja jūs neraksturosiet mani kā ļoti pozitīvu personu, viņš solījās mani iekaustīt.

– Es labāk gribētu jūs novietot uz masāžas galda, – Halija atteica un devās pretī Džēridam, kuram pastāstīja, ka Džeimijis ir izturējies kā īstens džentlmenis.

Džērids uzmanīgi klausījās, uzmeta brīdinošu skatienu Džeimijam un, pretī saņēmis smaidu, devās projām.

Džeimijs un Halija gāja uz virtuvi. Halija atvēra ledusskapja durvis un ieskatījās tajā. Tur bija daudzi trauki ar ēdienu; katram bija pievienota zīmīte. Bija gan augļi, gan dārzeņi, turklāt arī saldētava bija stāvgrūdām pilna.

– Kurš tad bijis tik centīgs?

– Mana māte kādu atsūtīja, lai to piepilda.

– Man likās, ka jūsu māte… ir mirusi.

– Laikam jau jāteic, ka pamāte, – Džeimijs sacīja. – Taču viņa allaž ir bijusi mana mamma, tāpēc… – Viņš aprāvās, jo pamanīja, ka Halija izskatās ļoti nogurusi, un pieveda viņu pie senatnīgā virtuves galda. – Jūs šai dienai esat gana pūlējusies, tāpēc tagad pasēdiet, bet es uzsildīšu mikroviļņu krāsnī mums maltīti.

– Bet šī taču ir…

– Jūsu māja un jūs te esat noteicēja? Rīt varēsiet izrādīt visu savu varu pilnībā, taču šovakar es par jums parūpēšos. Kas jums garšo?

– Var taču redzēt, ka jebkas. – Halija runāja par savām liekajām svara mārciņām. Viņa bija ieplānojusi, ka, uzsākot darbu jaunajā vietā, viņa uzsāks arī regulāras fiziskas nodarbības.

– Un tikpat labi redzams ir tas, ka ik unce ir nonākusi tieši tur, kur tai jābūt. – Džeimijs apveltīja Haliju ar tik siltu skatienu, ka viņa teju vai nosarka. – Atvainojiet! Lūdzu, nenosūdziet mani Džēridam.

Halija mēģināja atrast vēl kādu sarunas tematu. – Džērids sacīja, ka jūsu māte esot rakstniece Keila Andersone.

– Tā ir taisnība. Mans atraitņos palikušais tēvs viņu apprecēja, kad mēs ar brāli Todu vēl bijām pavisam mazi. – Balstoties uz kruķiem, darboties nebija viegli, taču Džeimijs izņēma no ledusskapja vairākas paciņas un nolika tās uz letes pie izlietnes. Viņam šī sieviete iepatikās aizvien vairāk. Jā, nevarēja noliegt, ka viņš juta pat ļoti fizisku interesi, bet tur bija arī kaut kas vairāk. Cik daudz būtu tādu cilvēku, kuri, tik negaidot mantojuši māju, spētu jau tajā pašā dienā pacienta intereses likt augstāk par savējām? Cik Džeimijam bija zināms, Halija pat vēl nebija paguvusi apskatīt visas istabas. Un tomēr, kā bija noprotams, viņai svarīgāka šķita pacienta labklāšanās.

– Kā tas ir, kad bērns uzaug kopā ar kādu tik slavenu cilvēku?

Džeimijs pasmaidīja. – Mammai slava nekad nav nozīmējusi pārāk daudz. Viņa raksta, jo viņai šī nodarbe patīk. Kad mēs bijām mazi, viņa reizēm lika mums ar brāli izspēlēt ainas no viņas romāniem, lai redzētu, vai tās būs gana piemērotas. Mēs ar Todu nekad par to īpaši nedomājām, bet tad… mēs toreiz mācījāmies trešajā klasē. Atklājās, ka ir pazudušas konfektes. Garajā starpbrīdī mēs sarīkojām īstu nopratināšanu un uzdevām visai nepatīkamus jautājumus. Galu galā trīs raudoši bērni stāvēja direktora kabinetā. Un vēlāk Krisija Maknāmara pakāpās uz grāmatu kaudzes un iesita man pa degunu tā, ka asinis pašķīda.

– Jūs taču jokojat!

– O, nē! Es biju viņā iemīlējies, līdz sāku mācīties vidusskolā.

Halija pasmaidīja. – Vai jums bija lielas nepatikšanas?

– Kad viss bija daudzmaz noklusis, tika nospriests, ka tā ir tikai mammas vaina. Tētis bija dusmīgs uz viņu divdesmit četras stundas! Un tas laikam ir uzskatāms par rekordu.

– Tātad jums nācās pārtraukt šo policijas ainu izspēlēšanu?

– Nemaz ne, – Džeimijs teica. – Mēs ar Todu vienkārši iemācījāmies nerunāt lieku.

– Varu to visu iedomāties! – Halija iesmējās. – Izklausās, ka ar viņu kopā ir jautri.

– Jā, tieši tā. Tētis ir stingrības piekritējs, bet mamma uzskata, ka bērnībai jābūt jautrai, un to viņa mums arī centās nodrošināt.

– Jauki! – Halija izjusti bilda.

Džeimijs viņai priekšā nolika ceptas liellopu gaļas filejas šķēles, sildītus dārzeņus un salātus. – Un jums? Kāda bija jūsu bērnība?

– Mans tētis tirgoja farmācijas preces, un darba dēļ viņam daudz nācās braukāt apkārt. Pēc manas mammas nāves pie mums dzīvot pārcēlās viņas vecāki, un tēta izbraukumi kļuva vēl biežāki.

– Skumji, – noteica Džeimijs. – Jums laikam viņa ļoti pietrūka.

– Vispār jau nemaz tik ļauni nebija. Mani vecvecāki bija patiešām brīnišķīgi. Mums bija prāva piemājas teritorija, un vecvecāki prata iekopt lielisku dārzu. Mēs paši izaudzējām visus mums nepieciešamos dārzeņus un arī lielāko daļu augļu. Es… – Likās, ka Halija ir apmulsusi, jo aprāvās pusvārdā.

– Ko jūs gribējāt sacīt? – Džeimijs nolika savu šķīvi uz galda un apsēdās viņai pretī.

– Es biju viņu dzīves centrs. Viņiem gribējās zināt visu, kas man patīk vai nepatīk, par draugiem un draudzenēm, zēniem… Mēs rīkojām dažādas ballītes, svinējām manas dzimšanas dienas. Kad tētis atgriezās mājās, mēs viņu sagaidījām gluži kā tādu karaliskās ģimenes locekli. Mēs ļoti priecājāmies, kad viņš atbrauca, un atviegloti nopūtāmies, kad viņš atkal devās projām. – Viņa mazliet paklusēja.

– Domāju, ka varbūt es biju laimīgākais bērns uz pasaules. Bet gadu pēc tam, kad mans tētis apprecējās ar Rūbiju, vecvecāki pārcēlās uz Floridu.

– Vai tagad jūs bieži satiekaties?

– Viņu vairs nav šajā pasaulē, viņi aizgāja pirms mana tēva nāves. Viens pēc otra ar dažu mēnešu starpību. Man viņu joprojām ļoti pietrūkst. – Halija apēda kumosu zaļo pupiņu. – Labas gan. Kur jūsu mamma to visu sagādā?

– Viņa nav sevišķi laba pavāre, taču meistarīgi prot atrast vietas, kur tirgo lielisku pārtiku. Un kurā brīdī uz skatuves parādījās jūsu pusmāsa?

Halija pavicināja gaisā dakšiņu. – Tas notika vēlāk. Tētis apprecējās ar Rūbiju, kad man bija vienpadsmit gadi, tad arī viņa un viņas meita pārcēlās uz mūsu māju. Rīt mums noteikti jāsāk strādāt ar jūsu kāju. Tas būs mūsu pirmais darbs no rīta.

– Lai notiek! – Džeimijs piekrita. Viņam bija skaidrs, ka Halija nevēlas runāt par to, kāda kļuva viņas dzīve pēc pamātes ierašanās. – Ko esat iecerējusi manas kājas rehabilitācijai?

– Vispirms man savainojums jāapskata. – Džeimijam mugurā bija plats krekls, tas apslēpa daudz, tomēr bija labi samanāmi viņa stingrie muskuļi. – Kā redzu, hanteles jums nav svešas.

– Tas tiesa. Šo paradumu es pārņēmu no tēva un viņa brāļa. Viņi savā jaunībā piedalījās svarcelšanas sacensībās.

– Un jūs arī piedalāties? – Kaut kā nav bijis laika.

– Un kas aizpilda jūsu laiku? – Halija pamanīja, kā mainās Džeimija seja. Likās, ka viņš grasījās kaut ko izstāstīt, taču pārdomāja.

– Vai jūs gribētu siera kūku? – viņš vaicāja, apēdis pa trijām porcijām no visa.

Halija novērsās, lai Džeimijs neredzētu viņas sejas izteiksmi. “Bagātnieku dēliņš,” viņa nodomāja. “Negribēja stāstīt, ka viņa laiku aizpilda slēpošana un citas izklaides.” Lai nu tā arī būtu. Viņa negrasījās piespiest Džeimiju stāstīt to, ko viņš nevēlējās atklāt.

Halija pastūma nost savu gandrīz tukšo šķīvi un piecēlās. – Es esmu patiešām nogurusi. Laikam iešu uz savu istabu. Vai jūs tiksiet galā?

– Man nekas nekaiš. Zvēru, ka spēju pats nomazgāties un noģērbties.

Džeimija balsī ieskanējās saspringums, taču Halija neņēma to vērā. Viņa jutās pārāk nogurusi, lai interesētos par to, kas nomāc Džeimiju. Pasniegusies pēc sava šķīvja, viņa vēlējās to ielikt izlietnē, taču Džeimijs izņēma to viņai no rokām.

– Es te visu sakopšu. Tiksimies rīt.

– Un es apskatīšu jūsu kāju. – Halija ar delnu aizklāja muti un nožāvājās. – Mmmm. Piedodiet. Tiksimies rīt. – Māja viņai vēl bija pilnīgi sveša, tālab nācās padomāt, kur atrast kāpnes. Viņa izgāja cauri dzīvojamai istabai un garām Džeimija šaurajai gultai nokļuva pie priekšējām kāpnēm.

Uzkāpusi augšā, viņa paraudzījās pa labi un pa kreisi. Tur bija divas durvis, un aiz katrām bija pa guļamistabai. Tagad Halija nožēloja, ka iepriekš, apskatot telpas, nebija sev vienu izvēlējusies. Viņa paspēra soli uz kreiso pusi, un viņai likās, ka dzird divas sievietes, kuras skaidri saka: – Nē! – Tad viņa pagriezās pa labi un sajuta mieru ap sevi, šķita, ka vecā māja pasmaida. Patīkamu balsu koris čukstēja: – Hiacinte. – Var jau būt, ka Halijai vajadzēja nobīties, taču viņa drīzāk sajutās laipni aicināta. Viņa smaidot domāja par to, ka nāksies noģērbties, nomazgāties un kādā no ceļasomām sameklēt naktskreklu. Bet vispirms bija jāatrod pašas ceļasomas.

Tumsa vēl nebija iestājusies, taču notikumiem pilnā diena un pāri plūstošās emocijas bija Haliju ārkārtīgi nogurdinājušas.

Lielā gulta bija tik vilinoša! Halija atsvieda pārklāju un ieraudzīja mirdzoši tīru, iestīvinātu gultasveļu. Gulta izrādījās diezgan augsta un maza auguma sievietei sagādāja zināmas neērtības. Viņa sev sacīja, ka tikai iemēģinās matraci un spilvenus.

Viņa atlaidās guļus un uzreiz iegrima miegā.

Džeimijs tikko bija pabeidzis virtuves sakopšanu un apsēdies krēslā, kad ieskanējās viņa mobilā telefona signāls.

– Jau visu dienu es cenšos tevi sazvanīt! – teica brālis. – Vai tad ir tik grūti to sasodīto telefonu paņemt līdzi?

– Es šeit ierados tieši tāpēc, lai tiktu projām no visiem, – Džeimijs noteica, ne mazākajā mērā nesatraucies par brāļa dusmām.

– No viņiem, bet ne no manis, – Tods sacīja, bet, kad Džeimijs neatbildēja, piekāpās. – Labi jau labi. Dari, kā vēlies. Kāda viņa ir? Vai tiešām pārāk skaista, lai būtu īsta?

– Tā nemaz nav meitene, kuru tu redzēji fotogrāfijā, – Džeimijs paskaidroja. – Tā blondā ir viņas pusmāsa. Visos sīkumos Džērids gan neizstāstīja, taču blondīne gribēja ar krāpšanas palīdzību nozagt šo māju.

– Tas taču ir pretlikumīgi! – Tods striktā balsī noteica.

– Jā, detektīv galvenais inspektor, tas patiešām ir pretlikumīgi. Kāpēc gan tu nevarētu aizbraukt uz Bostonu un visu kārtīgi noskaidrot?

– Pašlaik es nevaru. Man jātiek galā ar vairākām bruņotām laupīšanām un lietu, kas galu galā var izrādīties par slepkavību. Es gribēju uzzināt, kā tev klājas.

– Labi.

– Tikai nevajag melst tos niekus! Kā tev klājas?

– Labi. – Džeimijs ievilka elpu. – Man vēl aizvien nepatīk tas, kā tu mani šurp nogādāji, bet…

– Ak… – Tods novilka.

– Un ko tas tagad nozīmē?

– Tas nozīmē, ka Džērids piezvanīja krustmātei Džilijai, kura savukārt piezvanīja mammai, bet mamma piezvanīja man. Izskatās, ka tu tās fizioterapeites acīs esi sevi padarījis par muļķi.

Džeimijs izvalbīja acis. – Un es vēl domāju, ka esmu ticis projām no ģimenes, kas mūžam man neliek mieru… Jā, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, es ļāvos mirkļa vājumam. Viņa ir glīta, labi veidota un… Ak, es nezinu. Viņā ir kaut kas tāds, kas man patiešām patīk. Viņa ir gudra un… Izbeidz smieties!

– Es jau nemaz nesmejos, – Tods atvairījās. – Nu labi, varbūt arī smejos, bet ne tā, kā tu domā. Es…

Džeimijs pārtrauca brāli. – Viņa rīt vēlas sākt fizioterapijas kursu.

Tods pieklusināja balsi. – Un cik daudz tu grasies viņai atklāt?

– Tik maz, cik vien būs pietiekami. Viņa uzskata, ka es esmu bagāts pleibojs. Manuprāt, viņa ir iedomājusies, ka privātajā lidmašīnā es šaudos pa visu pasauli no vienas izklaides vietas uz nākamo.

– Un tu grasies ļaut, lai viņa tā domā arī turpmāk, vai ne?

– Es grasos viņu iedrošināt tā domāt, – Džeimijs teica. – Man būs liels atvieglojums, ja nenāksies paciest žēlastību. Un tagad man jābeidz pļāpāt. Ir jāpaguļ.

– Iedzer tabletes, – Tods atgādināja.

– Neaizmirsīšu. Vai vari izdarīt man kādu pakalpojumu? Piezvani mammai un palūdz, lai viņa dažas dienas nebrauc šurp. Pasaki, ka esmu jau pieaudzis un pats spēju parūpēties par man nepieciešamo ēdienu. Mani satrauc tas, ka viņa te grasās nogādāt groziem pārtikas.

– Tad jau tu posies atstāt savu patvērumu, lai sagādātu ēdienu? – Toda balsī ieskanējās cerība.

– Vēl ne, – Džeimijs attrauca. – Un liec mani mierā! Vai saprati?

– Es dzirdēju, ko tu teici, – Tods klusi sacīja. – Tad nu tagad ej gultā, bet es tikšu galā ar mammu. Un, Džeimij…

es, hmm…

– Jā, es tāpat, – viņš atbildēja un nolika klausuli.

Halija spēji pamodās. Mutē bija nepatīkama garša, un viņa juta, ka pirmīt aizmigusi ar visām drēbēm mugurā.

Viņa ieslēdza naktslampiņu un ieskatījās rokaspulkstenī. Mazliet pāri diviem naktī. Viņa aizgāja uz vannas istabu un izskaloja muti. “Kad uzausīs diena, uzreiz jāsameklē ceļasomas un jāizsaiņo mantas,” viņa nolēma.

Ejot atpakaļ uz gultu, viņa piepeši izdzirdēja kādu skaņu. Tā līdzinājās vaidam. – Nu patiešām, lieliski, – viņa nočukstēja. – Kārtējais pierādījums, ka esmu mantojusi spoku apsēstu māju. Varbūt man tomēr to vajadzētu atdot Šellijai. Gribētos gan redzēt, kā viņi tiktu galā ar to.

Halija nožāvājās un sāka taisīt vaļā džinsus, lai atlikušo nakts daļu nevajadzētu gulēt drēbēs. Un atkal viņa saklausīja to pašu vaidēšanu, tikai šajā reizē jau skaļāku.

“Tas ir viņš,” Halija saprata un steidzās uz kāpnēm. Nonākusi līdz Džeimija istabai, viņa dzirdēja skaņas, kādas varētu izdvest cilvēks, kurš pūlas no kāda aizbēgt. Uz galda bija lampa, kādas parasti mēdz novietot bērnu istabās, bet lampai priekšā atradās zāļu pudelīte no oranžas plastmasas. Jau tikko iemācījusies lasīt, Halija bija palīdzējusi savam tēvam zāļu tirgošanā. Mācoties vidusskolā, Halija lasīja zālēm pievienotās brošūras un pārveidoja tekstu tā, lai tēvs to it viegli varētu izmantot savā darbā.

Izlasījusi etiķeti, Halija uzreiz saprata, ka pudelītē ir ļoti stipras miegazāles. Ja Džeimijs ir iedzēris divas šādas tabletes, tad viņu nespētu uzmodināt pat traktora rūkoņa.

Viņa paraudzījās uz guļošo Džeimiju. Viņš mētāja galvu no vienas puses uz otru, un viņa augums kustējās. Gulta likās šaura, bet viņš bija samērā liels. “Ja viņš spēcīgi sagrozīsies vēlreiz, tad noteikti izkritīs no gultas. Kaut gan viņa ceļgalu sargā šina, ar to varētu nepietikt, lai neiegūtu jaunu savainojumu.”

Halija piegāja pie gultas un sāka masēt Džeimija deniņus. – Kuš. Klusu. Viss ir kārtībā, – viņa mierinoši sacīja. Džeimijs mazliet pierima, bet, tiklīdz viņa noņēma rokas, tā viņš atsāka svaidīšanos. – Nē, nē, – viņa sacīja, – tā nedari. – Halija mēģināja pieturēt viņu. Nostājusies stingri, viņa spēcīgi piespieda rokas viņa krūtīm. Tas palīdzēja, un viņš nenogāzās uz grīdas. Džeimijs pagriezās uz muguras un kādu brīdi gulēja tik mierīgi, ka Halija sāka virzīties uz durvju pusi.

Un tad atkal atskanēja kliedziens. Viņa metās atpakaļ. Viss Džeimija augums drebēja kā lielās bailēs; viņš stiepa rokas pretī, it kā vēlētos kādu satvert.

– Es esmu tepat, – Halija sacīja. – Tu esi drošībā. – Kad viņa pieliecās tuvāk, Džeimijs apvija viņai rokas un pievilka sev klāt, cieši piespiežot.

Tā bija visai neērta poza, un Halijai likās, ka tūdaļ pārlūzīs uz pusēm. Viņa apzinājās, ka nav gana spēcīga, lai izrautos no viņa skavām, un ļoti šaubījās, ka spēs vīrieti pamodināt, lai liktu atslābināt tvērienu. Lai kādi būtu Džeimija murgi, viņam šajā brīdī bija nepieciešams mierinājums.

Izstiepties viņam līdzās šaurajā gultā nebija viegli, taču, kad viņa to izdarīja, vīrietis pagriezās un piekļāva Haliju sev klāt. It kā viņas vieta būtu tieši tur, it kā viņa vienmēr tur būtu bijusi. Džeimijs nomierinājās.

– Tā, un tagad es esmu tavs rotaļu lācītis, ja? – Halija noteica, gulēdama ar seju pret viņa krūtīm.

Lai cik sarkastiski viņa to būtu domājusi, tomēr sajūta bija patīkama, pat par spīti tam, ka viņu apskāvušais vīrietis bija cieši aizmidzis.

Halija juta, ka arī pati pamazām slīgst miegā, un piepeši visi dienas notikumi sāka riņķot prātā. Tas, ka Šellija parakstīja līgumu un bija viltojusi Halijas pases kopiju, sāpēja daudz vairāk, nekā viņai būtu gribējies atzīt. Vēl tikai pirms nedēļas Šellija bija lūgusi Halijai ieiet kancelejas preču veikalā un nopirkt viņai līmi un jaunas šķēres. – Griezumam jābūt nevainojamam, – Šellija bija paskaidrojusi. Kā likās, Halija pati bija palīdzējusi pusmāsai krāpšanā.

Kad Džeimijs noskūpstīja viņas matus galvvidū, Halija sāka raudāt. Lai gan vīrietis bija cieši aizmidzis, šķita, ka viņš jūt – sievietei, kuru viņš tur savās skavās, ir nepieciešama palīdzība. Tagad Džeimija augums vairs neraustījās, viņš bija pavisam kluss un rāms. Radās sajūta, it kā Džeimijs gaidītu, ka Halija viņam izstāstīs par savām bēdām.

– Es to nebiju pelnījusi, – Halija čukstēja. – Es Šellijai nekad neko sliktu nebiju darījusi. Viņa kopā ar savu māti pilnībā pārņēma manu dzīvi, taču es to izturēju. Kad nomira tētis un Rūbija, man nebija laika sērām. Man bija jārūpējas par Šelliju. Pat nemaz nezinu, kā es to paveicu, taču man tas izdevās. Tad kāpēc viņa mēģināja mani apzagt? – Halija paraudzījās uz Džeimiju. Viņa acis joprojām bija aizvērtas. – Ja man būtu zināms par šo māju, var pat gadīties, ka es viņai būtu atdevusi Bostonas māju. Un tieši to taču viņa gribēja. Viņa teica, ka nav godīgi, ja man pieder divas mājas, bet viņai nav nevienas. Es nezinu, kā es rīkotos, taču skaidri zinu, ka būtu gribējusi, lai man tiek dota izvēle. – Asaras pamazām izsīka, lai gan sāpēja vēl tikpat stipri.

– Es nezinu, ko tagad iesākt. Kā būtu pēc likuma un kā būtu ētiski? Vai man vajadzētu atlīdzināt Šellijai un atdot viņai māju? Taču es zinu, ka viņai ar to vienalga nebūtu gana. – Halija paraudzījās uz Džeimiju.

Gaismas pietika, lai varētu aplūkot aizmigušā vīrieša seju. Viņš izskatījās tik jauks un mierīgs! Un piepeši viņš atkal sāka svaidīties gultā. Halija pamanīja, ka zem plakstiem kustas acu zīlītes. Bija skaidrs, ka sācies kārtējais ļaunais murgs.

– Ak, nē, nē! – viņa sacīja. – Tikai sāc mētāties vēl spējāk un tu mani saspiedīsi. Nomierinies! Tu esi drošībā.

Džeimijs tomēr nerimās un savu lielo kāju pārlika pāri Halijas gurniem tā, ka viņa ar lielu piepūli atbrīvojās un piecēlās. Paraudzījusies uz guļošo Džeimiju, viņa saprata, ka vīrietis jau atkal tuvojas kārtējai nevaldāmo kustību fāzei. Halija pieliecās un saņēma plaukstās viņa galvu. – Tu esi drošībā! Vai dzirdi mani? Te nav nekādu dēmonu, kas tevi vajātu! – Džeimija seja atradās tik tuvu, viņa lūpas bija tik tuvu Halijas lūpām… viņa nenoturējās un noskūpstīja Džeimiju. Tas bija nevis kaislīgs skūpsts, bet tāds, ko sniedz mierinājumam. Draudzības un sapratnes skūpsts. Divi cilvēki, kurus nomāc smagas problēmas, gluži vienkārši bija dalījušies tajās. Skūpsts mazliet ieilga, likās, ka viņi tajā pasmeļas spēku un dziedināšanu. Viņi patiešām bija nepieciešami viens otram.

Kad Halija atvirzījās un paraudzījās uz Džeimiju, viņš likās kļuvis mierīgāks, atbrīvotāks. Halija noņēma rokas un noguldīja Džeimija galvu uz spilvena. Beidzot šķita, ka vīrietis sāk baudīt spirdzinošu miegu.

Kādu brīdi vērojusi Džeimiju guļam, Halija devās atpakaļ uz kāpņu pusi. Tomēr tālu viņa neaizgāja, tikai līdz dīvānam istabas stūrī. “Ja nu Džeimiju atkal sāks mocīt murgi? Viņš varētu nokrist zemē un savainot savu jau tā cietušo ceļgalu.”

Halija paraudzījās uz veco dīvānu un nopūtās. Augšstāvā bija gulta ar tīriem, baltiem palagiem un dūnu segu. Uz dīvāna nebija nekā cita, vien mazs spilventiņš.

Svārstījās Halija tikai mirkli, tad nopūtās atkal un atgūlās uz vecā dīvāna. Ja Džeimijs atkal kļūs nemierīgs, viņa būs blakus, visu dzirdēs un nepieļaus, lai viņš nogāztos uz grīdas.

“Es viņu nomierināju ar skūpstu,” Halija nodomāja, pasmaidīja un arī pati ļāvās miegam. Lai cik nemīlīgs likās šis dīvāns, tomēr bija labi svešā mājā nakti nepavadīt pilnīgi vienai.