Читать книгу Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers - Страница 11

Džailss tā arī neieradās uz vakariņām, un viņa gulta tajā naktī palika tukša. Ja Svētā Bedas skolas kriketa komanda nezaudētu gadskārtējā spēlē pret Eivonhērstas komandu, skolēni un pat daudzi pasniedzēji nemaz nepamanītu viņa prombūtni.

Diemžēl tā bija ļoti nozīmīga spēle, un šī iemesla pēc par labākā spēlētāja neierašanos visiem bija savs īpašs viedoklis. To pauda arī Fišers, kas ikvienam, kurš vien bija gatavs klausīties, sacīja, ka no skolas esot izslēgts nepareizais cilvēks.

Harijs negaidīja brīvdienas. Viņš ne tikai skuma par to, ka acīmredzot Džailsu nekad vairs nesatiks, bet arī nevēlējās atgriezties mājās, kur istabu nāksies dalīt ar tēvoci Stenu, kas gandrīz vienmēr ieradās piedzēries.

Vakaros Harijs pārskatīja iepriekšējo gadu eksāmenu materiālus un gultā ierāpās apmēram desmitos. Viņš aizmiga ātri, tomēr tika pamodināts ap divpadsmitiem, jo tad ieradās tēvocis Stens. Un visbiežāk viņš bija tik ļoti piedzēries, ka nejaudāja atrast pats savu gultu. Arī ar nokārtošanos Stenam ne viss gāja gludi. Viņš mēģināja iečurāt naktspodā, taču ne vienmēr trāpīja mērķī. Šīs skaņas Harija prātā ieēdās uz visu atlikušo dzīvi.

Kad nu beidzot Stens bija iegāzies savā gultā – ar izģērbšanos viņš sevi nemēdza apgrūtināt –, Harijs pūlējās iemigt no jauna. Tiesa, itin bieži viņam atkal nācās iztrūkties no miega, jo piedzērušais tēvocis skaļi krāca. Harijs ilgojās ātrāk nokļūt atpakaļ Svētā Bedas internāta guļamistabā, kuru nācās dalīt ar divdesmit deviņiem citiem zēniem.

Harijs nebija zaudējis cerības, ka reiz kādā neuzmanības brīdī tēvocis Stens varētu izpļāpāties kaut ko par tēva nāvi, tomēr visbiežāk viņš bija tik nesakarīgs, ka nespēja atbildēt pat uz visvienkāršākajiem jautājumiem. Vienā no retiem puslīdz skaidra prāta brīžiem tēvocis Stens patrieca Hariju un piedraudēja ar pērienu, ja šis temats vēl tiks pieminēts.

Vienīgais labums no kopīgās istabas ar Stenu bija tas, ka Harijs nekad nenokavēja laikrakstu izvadāšanu.

Dienas Stilhausleinā ritēja stingri iedibinātā kārtībā. Piecos celšanās. Brokastīs viena grauzdētas maizes šķēle (tēvoča bļodu Harijs vairs neizlaizīja). Sešos pieteikšanās pie Dīkinsa kunga laikrakstu tirgotavā. Avīžu sakārtošana vajadzīgajā secībā un pēc tam piegāde klientiem. Viss šis process aizņēma apmēram divas stundas, un pēc tam Harijs varēja doties mājās, lai pagūtu iedzert tasi tējas kopā ar mammu, pirms viņa devusies uz darbu. Apmēram astoņos trīsdesmit Harijs steidzās uz bibliotēku, kur satikās ar Dīkinsu. Viņš vienmēr sēdēja uz augšējā pakāpiena un gaidīja, līdz kāds atslēgs ieejas durvis.

Pēcpusdienā Harijs ieradās Svētās Marijas baznīcā uz kora mēģinājumu. Tāda bija Svētā Bedas skolā iedibinātā kārtība. Harijs to nekad neuztvēra kā pienākumu, jo dziedāšana viņam sagādāja patiesu prieku. Viņš ne reizi vien klusi lūdzās Visaugstākajam: – Mīļais Dievs, kad man notiks balss lūzums, izdari tā, lai es kļūstu par tenoru! Tad es Tevi nekad vairs neapgrūtināšu ar saviem lūgumiem!

Vēlāk Harijs atgriezās mājās uz vakara tēju un pēc tam vairākas stundas mācījās pie virtuves galda, un tad devās gulēt. Tagad viņš baidījās no tēvoča Stena atgriešanās tikpat ļoti, kā pirmajās nedēļās Svētā Bedas skolā bija drebējis no Fišera. Nīstais Fišers galu galā bija pārgājis uz Kolstonas ģimnāziju, un Harijs no sirds cerēja, ka abu ceļi vairs nekad nekrustosies.

Harijs gaidīja savu pēdējo mācību gadu Svētā Bedas skolā, lai gan viņš ne mazākajā mērā nešaubījās par to, cik pamatīgi mainīsies viņa dzīve, ja trīs draugi izvēlēsies katrs savu virzienu. Par Džailsu viņš nezināja neko. Dīkinss iestāsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ja Harijam nepaveiksies un viņš nedabūs stipendiju, lai arī mācītos tajā, nāksies atgriezties Merivudas skolā. Un četrpadsmit gadu vecumā viņam mācības būs jāpamet, lai meklētu darbu. Viņš pūlējās nedomāt par to, kādas sekas gaidāmas, ja stipendiju dabūt neizdosies. Tēvocis Stens gan nemitējās atgādināt katrā iespējamajā brīdī, ka dokos zēnam darbs vienmēr atradīsies.

– Pirmām kārtām, puikam vispār nevajadzēja ļaut tajā sasmakušajā skolā stāties, – tēvocis Stens allaž paziņoja, kad Meizija viņam priekšā nolika putras bļodu. – Viņš tikai sadomājas sazin ko, – Stens piebilda, it kā Harija tur nemaz nebūtu. Par šādu uzskatu Fišers būtu ļoti priecājies un pilnībā tam piekritis. Tiesa, Harijs jau sen bija nonācis pie secinājuma, ka tēvocim Stenam un Fišeram ir ļoti daudz kopīga.

– Bet Harijam taču vajadzēja izmantot iespēju un mēģināt kaut ko sasniegt, – iebilda Meizija.

– Kāpēc? – tēvocis Stens noprasīja. – Ja mēs ar viņa senci darbu dokos uzskatījām par gana labu, par ko ta’ Harijam tie būtu slikti? – viņš turpināja tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus.

– Varbūt tāpēc, ka puika ir gudrāks nekā mēs ar tevi, – Meizija noteica.

Uz mirkli tas Stenu apklusināja, taču pēc nākamās putras karotes viņš atkal paziņoja: – Tas atkarīgs no tā, ko tu saproti ar vārdu “gudrs”. Galu galā, ir “gudrs” un “gudrs”. – Viņš atkal ieēda biezputru, tomēr vairs nepapildināja savu ārkārtīgi dziļo novērojumu.

Savu grauzdēto maizes šķēli Harijs piecos kumosos apēda un ik rītu klausījās, kā tēvocis Stens atkal un atkal atkārto vienu un to pašu veco dziesmu. Harijs nekad neiebilda, jo bija skaidri saprotams, ka tēvocis Stens ir pilnīgi pārliecināts par zēna nākotnes perspektīvām un nekas nespētu mainīt viņa domas. Tiesa, Stens neapjauta, ka viņa pastāvīgās tirādes Hariju noskaņo gluži pretēji un zēns apņemas mācīties vēl cītīgāk.

– Es nevaru te muļļāties visu dienu! – tēvocis Stens lika galdā savu pēdējo paziņojumu un jo labprātāk to darīja tad, kad juta, ka strīdā zaudējis. – Kādam ir arī jāstrādā, – viņš noskaldīja un cēlās no galda. Neviens pat necentās iebilst. – Un vēl kas… – Stens jau uz virtuves durvju sliekšņa teica. – Neviens no jums pat nav pamanījis, ka tas puika ir kļuvis mīksts. Viņš vairs neizlaiza manu putras bļodu. Dievs vien zina, ko viņiem tajā skolā māca! – Un tad durvis aizcirtās.

– Neņem galvā, ko tavs tēvocis tur runā, – mierināja Meizija. – Tā ir skaudība. Viņam nepatīk tas, ka mēs visi tik ļoti ar tevi lepojamies. Un pat viņam nāksies mainīt savu meldiņu, kad tu, gluži tāpat kā tavs draugs Dīkinss, dabūsi to stipendiju.

– Tur jau ir tā lieta, mamm, – Harijs sacīja, – es neesmu tāds kā Dīkinss un sāku jau bažīties, vai tikai tas viss nebūs velti darīts.

Mājinieki klusēja un neticīgi raudzījās uz Hariju. Un tad pirmo reizi vairāku dienu laikā ierunājās vecaistēvs: – Es arī gribētu iespēju mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Kāpēc, vectēv? – Harijs nokliedza.

– Ja man tas būtu izdevies, mums visus šos gadus nenāktos dzīvot kopā ar tavu tēvoci Stenu.

Laikrakstu izvadāšana sagādāja Harijam prieku un ne jau tikai tālab, ka tā bija lieliska iespēja nesēdēt mājās. Nedēļām ritot, zēns iepazinās ar vairākiem Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Daži no viņiem bija dzirdējuši Hariju dziedam Svētās Marijas baznīcā un pamāja viņam ar roku, kad viņš piegādāja avīzes. Bija arī tādi, kas piedāvāja viņam tasi tējas vai pat uzcienāja ar ābolu. Dīkinsa kungs bija Hariju brīdinājis par diviem īpaši nešpetniem suņiem, no kuriem jāpiesargās. Bija vajadzīgas vien divas nedēļas, lai abi niknie rējēji jau draudzīgi vēcinātu asti, kad Harijs nokāpj no divriteņa.

Harijs nopriecājās, kad uzzināja, ka arī Holkoma kungs ir viens no Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Ik rītu Harijs viņam piegādāja svaigu The Times numuru, un viņi bieži vien pārmija pa vārdam. Harija bijušais skolotājs nepārprotami norādīja, ka nevēlas zēnu vairs redzēt agrākajā skolā. Turklāt viņš piebilda, ka labprāt sniegs Harijam nepieciešamās papildstundas, ja tādas ir vajadzīgas, jo vakaros parasti esot brīvs.

Kad Harijs pēc laikrakstu izvadāšanas atgriezās birojā, Dīkinsa kungs katru reizi ielika zēnam somā šokolādes tāfelīti un tad ļāva doties savās gaitās. Tas atsauca Harijam atmiņā Džailsu. Viņš bieži iedomājās par to, kas gan noticis ar draugu. Ne Harijs, ne arī Dīkinss neko par Džailsu nebija dzirdējuši jau kopš dienas, kad Frobišera kungs lika, lai Harijs pēc kora mēģinājuma ieiet viņa kabinetā.

Pirms došanās mājās Harijs vienmēr vēl brīdi pakavējās pie stiklotās vitrīnas un apbrīnoja tur novietoto pulksteni. Viņš zināja, ka tādu nemūžam nevarēs sev atļauties. Viņš pat ne reizi nepapūlējās pavaicāt Dīkinsa kungam tā cenu.

Nedēļu ierastajā ritumā bija tikai divas atšķirīgas dienas. Sestdienu rītus Harijs parasti centās pavadīt kopā ar Veco Džeku. Viņš devās pie senā drauga un ņēma līdzi visus iepriekšējo nedēļu Times, bet svētdienu vakaros, kad bija izpildījis savu pienākumu Svētās Marijas baznīcā, Harijs steidzās uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, lai piedalītos vakara dievkalpojuma dziedājumos.

Trauslā Mandejas jaunkundze lepnumā staroja, kad soprāns dziedāja solo. Viņa cerēja, ka nodzīvos tik ilgi, lai savām acīm skatītu, kā Harijs uzsāk mācības Kembridžā. Viņa grasījās zēnam izstāstīt par Karaļa Koledžas kori, taču ne ātrāk kā dienā, kad viņš būs iekļuvis Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Vai Frobišera kungs grasās tevi iecelt par grupas vecāko? – noprasīja Vecais Džeks, iekams Harijs bija paguvis iekārtoties savā ierastajā sēdvietā.

– Nav ne jausmas, – Harijs atbildēja. – Ziniet, viņš vienmēr saka tā, – zēns piebilda, saraustījis apkakli. – “Klifton, dzīvē mēs vienmēr dabūjam to, ko esam pelnījuši. Ne vairāk un, pavisam noteikti, arī ne mazāk.”

Vecais Džeks iesmējās un pārtrauca Hariju ar vārdiem: – Tev labi izdevās atdarināt Frobišeru. – Un tad viņš apmierināti turpināja: – Tad jau viņš tevi gluži droši iecels par grupas vecāko.

– Es labāk gribētu uzvarēt stipendiju konkursā, lai iekļūtu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, – noteica Harijs un piepeši izklausījās kā daudz vecāks cilvēks.

– Un tavi draugi? Beringtons un Dīkinss? – Vecais Džeks pavaicāja, mēģinādams uzlabot Harija omu. – Vai arī viņi tiecas uz augstākiem mērķiem?

– Dīkinsu viņi nemūžam neiecels par grupas vecāko, – atteica Harijs. – Viņš taču nespēj parūpēties pat par sevi, nemaz nerunājot par kādu citu. Labākajā gadījumā viņš var cerēt uz bibliotēkas pārrauga vietu. Turklāt neviens cits šo amatu neiekāro, tālab Frobišeram nenāksies ilgi nopūlēties, lai izraudzītos īsto kandidatūru.

– Un Beringtons?

– Neesmu pārliecināts, ka nākamajā semestrī viņš atgriezīsies skolā, – Harijs domīgi atteica. – Ja tomēr viņš turpinās mācības, tad noteikti nekļūs par grupas vecāko.

– Neaizmirsti par viņa tēvu! Nenovērtē par zemu šo cilvēku, – Vecais Džeks aizrādīja. – Viņš jau nu noteikti atradīs veidu, kā panākt, lai dēls jau pirmajā semestra dienā atkal būtu skolā. Un par to, ka viņš nekļūs par grupas vecāko, es arī nebūtu gatavs likt galvu ķīlā.

– Cerēsim, ka jums taisnība, – Harijs noteica.

– Un, ja es nekļūdos, tad viņš pēc tam ies sava tēva pēdās. Uz Ītonu.

– Ja viņam pašam būs kāda teikšana, tad ne. Džailss gribētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā kopā ar mani un Dīkinsu.

– Ja viņš neiekļūs Ītonā, tad diezin vai tiks arī Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Tur iestājeksāmeni ir vieni no grūtākajiem visā valstī.

– Džailss sacīja, ka esot kaut ko ieplānojis.

– Tam jābūt kaut kam patiešām labam, lai piemuļķotu viņa tēvu un vēl arī eksaminētājus. – Harijs neko nesacīja, tādēļ Vecais Džeks vaicāja, mainīdams sarunas tematu: – Kā klājas tavai mātei?

– Viņu tikko paaugstināja amatā. Tagad viņa ir atbildīga par visām viesmīlēm un atskaitās pašam Fremptona kungam, viesnīcas direktoram.

– Tu noteikti ļoti lepojies ar mammu, – Vecais Džeks sacīja.

– Jā, kungs! Es ļoti lepojos ar viņu, turklāt grasos to pierādīt arī darbos.

– Ko tad tu esi izdomājis?

Harijs izstāstīja viņam savu noslēpumu. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās un laiku pa laikam atzinīgi pamāja ar galvu. Viņš gan saskatīja šajā plānā nelielu problēmu, taču tā nudien nebija nepārvarama.

Kad Harijs ieradās no sava pēdējā laikrakstu izvadāšanas brauciena pirms atgriešanās skolā, Dīkinsa kungs iedeva viņam prēmiju. Vienu šiliņu. – Tu esi labākais avīžzēns, kāds man jebkad ir bijis, – viņš uzslavēja.

– Paldies, kungs! – pateicās Harijs un ielika naudu kabatā. – Dīkinsa kungs, vai drīkstu jums ko vaicāt?

– Jā, protams, Harij!

Zēns piegāja pie stiklotās vitrīnas, kur uz augšējā plaukta viens otram blakus bija izlikti divi pulksteņi. – Cik maksā šis? – viņš vaicāja un norādīja uz Ingersoll firmas pulksteni.

Dīkinsa kungs pasmaidīja. Jau vairākas nedēļas viņš bija gaidījis, kad Harijs beidzot to pavaicās, un atbildi bija labi sagatavojis. – Sešus šiliņus, – viņš atteica.

Harijs nespēja noticēt savām ausīm. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka tik brīnišķīga lieta noteikti maksā vismaz divtik. Tomēr pat par spīti tam, ka viņš ik nedēļu pusi nopelnītā bija pietaupījis un tagad vēl saņēmis prēmiju, viena šiliņa joprojām pietrūka.

– Vai tu saproti, Harij, ka tas ir sieviešu pulkstenis? – Dīkinsa kungs vaicāja.

– Jā, kungs, – Harijs atbildēja. – Es biju cerējis, ka varēšu uzdāvināt to savai mammai.

– Tādā gadījumā tu vari to dabūt par pieciem šiliņiem.

Tik milzīgu veiksmi Harijs nespēja aptvert.

– Paldies, kungs! – viņš tencināja un atdeva Dīkinsa kungam visus savus ietaupījumus. Tagad viņa kabatas bija pilnīgi tukšas.

Dīkinsa kungs izcēla pulksteni no stiklotās vitrīnas, neuzkrītoši noņēma cenu zīmi, uz kuras bija rakstīts “sešpadsmit šiliņu,” un ielika laikrādi elegantā kārbiņā.

Harijs svilpodams izgāja no veikala. Dīkinsa kungs pasmaidīja un kasē ielika desmit šiliņu naudas zīmi. Viņš bija priecīgs, ka izpildījis savu norunas daļu.