Читать книгу Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers - Страница 15

Meizijai atrast darbu izrādījās grūts uzdevums, jo īpaši tālab, ka valdība pavisam nesen bija izdevusi direktīvu, kurā ieteica darba devējiem priekšroku dot vīriešiem, kuri atgriezušies no frontes, un tikai pēc tam apsvērt citus kandidātus. Tā tika turēts Loida Džordža solījums frontiniekus sagaidīt atpakaļ valstī, kas ciena savus varoņus.

Lai gan sievietēm, kas vecākas par trīsdesmit gadiem, pēdējās vēlēšanās tika piešķirtas tiesības balsot un sievietes kara laikā ar savu darbu ieroču rūpnīcās bija kalpojušas valstij, viņas atkal tika atstumtas malā, kad runa bija par miera laika darbiem. Meizija nolēma, ka vislielākās izredzes atrast kādu darbu būs tad, ja meklēs to vietās, kuras vīrieši neuzskatīs par sevis vērtām. Vai nu tāpēc, ka darbs prasa pārāk daudz, vai arī tāpēc, ka alga ir nožēlojami maza.

Tā nolēmusi, Meizija nostājās rindā pie pilsētas lielākā darba devēja W.D.&H.O Wills rūpnīcas. Tikusi līdz rindas sākumam, viņa vaicāja pārraugam: – Vai tiesa, ka jūsu rūpnīcā vajadzīgi cigarešu iepakotāji?

– Jā, taču tu esi pārāk jauna, mīļā, – viņš atteica.

– Man ir divdesmit divi gadi.

– Tu esi pārāk jauna, – viņš palika pie sava. – Atnāc pēc diviem vai trijiem gadiem.

Vajadzēja vien atgriezties Stilhausleinā. Kopā ar Hariju un māti viņa pusdienās dalīja bļodu vistas viruma un apēda šķēlīti iepriekšējās nedēļas maizes.

Nākamajā dienā Meizija iestājās pat vēl garākā rindā pie vīna tirgotājiem Harvey’s. Kad viņa pēc trijām stundām nokļuva rindas sākumā, vīrietis kreklā ar iestīvinātu baltu apkaklīti un šauru melni kaklasaiti viņai pavēstīja, ka tiek pieņemti vienīgi cilvēki ar iepriekšēju pieredzi.

– Kā lai es tādu pieredzi iegūstu? – Meizija vaicāja, pūlēdamās neizklausīties pārāk izmisusi.

– Iesaistoties mūsu mācekļu programmā.

– Tad es to darīšu, – viņa atbildēja iestīvinātās apkaklītes īpašniekam.

– Cik tev gadu?

– Divdesmit divi.

– Tas ir pārāk daudz.

Meizija atstāstīja katru šās sešdesmit sekunžu garās darba intervijas vārdu mātei, kad viņas kopīgi tukšoja jau plānāku viruma bļodiņu no tā paša katla un kraukšķināja maizi no tā paša klaipiņa.

– Tu vienmēr vari izmēģināt laimi dokos, – māte ieteica.

– Par ko tu runā, mammu? Vai tad man jākļūst par ostas krāvēju?

Māte nesmējās, bet viņa to nebija darījusi jau ļoti ilgu laiku. Meizija pat nespēja atcerēties pēdējo reizi. – Viņiem vienmēr ir darbs apkopējiem, un viņi taču ir tev parādā.

Nākamajā rītā vēl agri pirms saullēkta Meizija jau bija piecēlusies un apģērbusies. Tā kā brokastu ēdiena nebija pietiekami, viņa ar tukšu vēderu devās garajā ceļā uz dokiem. Vīrietim, kas stāvēja pie doku vārtiem, Meizija sacīja, ka meklē apkopējas darbu.

– Piesakies pie Netlsas kundzes, – viņš sacīja un ar roku norādīja uz lielo, sarkano ķieģeļu ēku, kurā Meizija līdz šim bija iegājusi tikai vienu reizi. – Viņa atbild par apkopēju pieņemšanu un atlaišanu. – Bija skaidri redzams, ka vīrietis neatceras Meizijas iepriekšējo apmeklējuma reizi.