Читать книгу Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers - Страница 6

Meizija nogaidīja, līdz aizcērtas ārdurvis, un jutās droša, ka Stens ir ceļā uz darbu. Tikai tad viņa pavēstīja: – Man piedāvāja viesmīles darbu Royal Hotel.

Pie galda sēdošie nebilda ne vārda. Brokastlaika sarunām bija jāiekļaujas ierasti noteiktā kārtībā, un tās nedrīkstēja nevienu pārsteigt. Harijam bija vesels lērums jautājumu, tomēr viņš gaidīja, lai pirmā ierunājas vecāmāte. Viņa savukārt tikai ielēja sev vēl tasi tējas, itin kā vispār nebūtu dzirdējusi savu meitu runājam.

– Lūdzu, vai kāds varētu kaut ko sacīt? – iesaucās Meizija.

– Man nebija ne jausmas, ka tu meklē citu darbu, – Harijs tomēr uzdrošinājās pavērt muti.

– Es jau arī nemeklēju, – atbildēja Meizija, – bet pagājušajā nedēļā Fremptona kungs, Royal Hotel direktors, bija ienācis pie Tillijas iedzert kafiju. Viņš nāca vēl vairākas reizes, līdz beidzot piedāvāja man darbu!

– Man likās, ka tu tējnīcā jūties laimīga, – sarunā iesaistījās arī vecāmāte. – Tillijas jaunkundze taču maksā labi, un darba stundas arī ir pieņemamas.

– Jā, es patiešām tur jūtos labi, – atbildēja Harija mamma, – bet Fremptona kungs piedāvā man piecas mārciņas nedēļā, turklāt vēl arī pusi no visām dzeramnaudām. Piektdienās es nesīšu mājās vismaz sešas mārciņas.

Vecāmāte tikai sēdēja, pavērusi muti.

– Vai tev vajadzēs strādāt arī naktīs? – vaicāja Harijs, kad bija izlaizījis Stena putras bļodu.

– Nē, nevajadzēs vis, – Meizija attrauca un pabužināja dēla matus. – Vēl labāk, ik pārnedēļas man būs viena brīvdiena.

– Vai tavas drānas būs pietiekami glaunas, ja nāksies apgrozīties tik smalkā vietā kā Royal Hotel?

– Man būs formastērps, un katru rītu tiks izsniegts arī sniegbalts priekšauts. Viesnīcai ir arī sava veļas mazgātava.

– Par to es nemaz nešaubos, – noteica vecmāmiņa. – Tikai man nāk prātā viena liksta, ar kuru mums visiem būs jāiemācās sadzīvot.

– Kāda tad, mammu? – vaicāja Meizija.

– Sanāks tā, ka tu pelnīsi vairāk nekā Stens. Un viņš par to nepriecāsies.

– Tad tieši viņam būs jāiemācās ar to sadzīvot. Vai ne? – ieteicās vecaistēvs. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņš bija paudis savu viedokli.

Papildu nauda lieti noderēja. Jo īpaši tad, ja ņem vērā to, kas notika Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā. Meizija jau grasījās doties projām no baznīcas, kad pamanīja, ka pa ailu viņai mērķtiecīgā solī tuvojas Mandejas jaunkundze.

– Vai varam parunāties, Kliftones kundze? Privāti? – viņa vaicāja, tad pagriezās un devās atpakaļ ģērbkambara virzienā, un Meizija paklausīgi sekoja viņai. “Ko gan Harijs sastrādājis šoreiz?”

Meizija tūlīt pēc kora vadītājas iegāja ģērbkambarī un, kājām ļimstot, pamanīja tur arī mācītāju Votsu, Holkoma kungu un vēl kādu viņai svešu kungu. Kad Mandejas jaunkundze klusi aizvēra durvis, Meizija sāka nevaldāmi trīcēt.

Cienīgtēvs Votss aplika viņai ap pleciem roku. – Jums nav ne mazākā iemesla satraukties, mana dārgā, – viņš mierināja. – Gluži pretēji, jūs redzēsiet, ka nesam labas vēstis, – mācītājs piebilda un aicināja Meiziju apsēsties. Viņa paklausīja, tomēr joprojām nespēja apvaldīt trīsas.

Kad visi klātesošie bija apsēdušies, Mandejas jaunkundze uzņēmās vadību. – Mēs vēlējāmies ar jums parunāt par Hariju, Kliftones kundze, – viņa sacīja, un Meizija saknieba lūpas, nespēdama saprast, ko gan tik briesmīgu varējis izdarīt viņas dēls, ja sapulcējušies tik nozīmīgi cilvēki. – Lieki netērēšu vārdus, – kora vadītāja turpināja. – Svētā Bedas muzikālais vadītājs ieradās pie manis un ierosināja iekļaut Hariju viņa kora stipendiātu sarakstā.

– Bet viņš arī Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā jūtas ļoti laimīgs, – iebilda Meizija. – Un vispār… kur atrodas jūsu pieminētā baznīca? Es par tādu pat dzirdējusi neesmu.

– Tā nav baznīca, – paskaidroja Mandejas jaunkundze, – tā ir kora skola, kur tiek gatavoti koristi Redklifas Svētās Marijas baznīcai, kas ievērojama tālab, ka pati karaliene Elizabete to nodēvēja par labāko un Dievam tīkamāko baznīcu visā valstī.

– Tātad viņam nāksies pamest gan savu skolu, gan arī mūsu baznīcu? – neticīgi pārvaicāja Meizija.

– Mēģiniet paraudzīties uz to kā uz iespēju, kas varētu pilnībā mainīt visu viņa dzīvi, Kliftones kundze, – pirmo reizi šajā sarunā iesaistījās arī Holkoma kungs.

– Bet… vai viņam tādējādi nenāksies būt kopā ar smalkiem un gudriem zēniem?

– Ļoti šaubos, vai tajā skolā būs daudz zēnu, kas varētu palielīties ar lielāku gudrību, nekā piemīt Harijam, – iebilda Holkoma kungs. – Viņš ir prātīgāks puika, nekā es jelkad spētu iedomāties. Lai gan laiku pa laikam mūsu skolā gadās kāds īpaši apdāvināts zēns, tomēr līdz šim vēl nevienam nav piedāvāta vieta Svētā Bedas skolā.

– Pirms sacīsiet gala vārdu, jums jāzina vēl kaut kas, – atkal ierunājās mācītājs Votss. Meizija nu jau izskatījās vēl satrauktāka. – Mācību semestra laikā Harijam nāksies pamest mājas, jo tā ir internātskola.

– Tad te vairs nav nekā, par ko spriest, – teica Meizija. – Es nevaru to atļauties.

– Diezin vai tas varētu kļūt par kavēkli, – iebila Mandejas jaunkundze. – Ja reiz Harijam tiek piedāvāta jau apmaksāta mācību vieta, tad skola ne tikai neiekasēs no jums naudu, bet pat izsniegs stipendiju Harijam. Desmit mārciņas katru semestri.

– Vai tad tā nav no tām skolām, kur bērnu tēvi allaž ģērbjas uzvalkā un apsien kaklasaiti, bet mātes nekur nestrādā? – vaicāja Meizija.

– Pat vēl ļaunāk, – paskaidroja Mandejas jaunkundze, vēlēdamās nopietno atmosfēru padarīt vieglāku. – Pasniedzējiem tur ir gari, melni amata tērpi, bet galvā četrstūrainas cepures.

– Turklāt, – piebilda cienīgtēvs Votss, – Harijs tur nesaņems pērienu ar siksnu. Viņi ir daudz rafinētāki un izmanto spieķi.

Nesmējās tikai Meizija. – Kāpēc lai viņš vēlētos pamest mājas? – viņa vaicāja. – Viņš ir iejuties savā skolā un nemaz negribēs atteikties no Kristus Svētās piedzimšanas baznīcas labākā korista slavas.

– Jāatzīstas, ka mans zaudējums būs pat vēl lielāks, – teica Mandejas jaunkundze. – Tiesa, Mūsu Kungs noteikti nevēlētos, lai es savtīgu interešu vārdā nostājos ceļā tik apdāvinātam bērnam, – viņa klusām piebilda.

– Pat ja es piekritīšu… – Meizija izspēlēja savu pēdējo kārti. – Tas vēl nenozīmē, ka piekritīs arī Harijs.

– Pagājušajā nedēļā es ar zēnu pārmiju dažus vārdus, – atzinās Holkoma kungs. – Protams, viņam tik liels izaicinājums radīja bažas, bet, ja pareizi atceros, viņa vārdi bija šādi: “Es priecātos turp doties, kungs, tomēr tikai tad, ja uzskatāt mani par pietiekami labu.” Bet, – skolotājs piebilda, pirms Meizija paguva kaut ko sacīt, – viņš noteikti nebija ar mieru pat apsvērt šo domu, kamēr māte nebūs devusi savu piekrišanu.

Hariju gan biedēja, gan sajūsmināja doma par iestājeksāmenu. Viņš bažījās par to, ka varētu pārbaudījumu neizturēt un pievilt tik daudzus cilvēkus, taču viņu satrauca arī iespējamā veiksme un līdz ar to došanās projām no mājām.

Nākamajā semestrī Harijs neizlaida nevienu mācību stundu pamatskolā, bet vakarā, atgriezies mājās, taisnā ceļā devās uz guļamistabu, kas viņam bija kopīga ar tēvoci Stenu, un sveces gaismā turpināja mācīties. Nakts iestiepās līdz tik vēlai stundai, par kādas eksistenci zēnam agrāk pat nojausmas nebija. Harijs tā arī aizmiga – uz grīdas izlikto grāmatu ielokā.

Harijs joprojām katru sestdienas rītu apciemoja Veco Džeku, kurš, kā izrādījās, daudz zināja arī par Svētā Bedas skolu. Vecais vīrs turpināja Harija izglītošanu un papildināja viņa zinību krājumu tik plaši, it kā nešaubītos par to, kur Holkoma kungs nav bijis uzdevumu augstumos.

Pēcpusdienās, tēvocim Stenam par lielu nepatiku, Harijs viņu vairs nepavadīja uz Eštongeitu skatīties Bristol City spēli. Viņš devās uz Merivudas skolu, kur Holkoma kungs sniedza vēl papildu stundas. Tikai pēc gadiem Harijs atskārta, ka audzinātājs arī atteicies no daudz kā, lai tikai palīdzētu viņam.

Eksāmena diena tuvojās. Tagad Harijs daudz vairāk baidījās no izgāšanās nekā no veiksmes.

Noteiktajā dienā Holkoma kungs pavadīja savu īpašo audzēkni uz Kolstonholu, kur noritēs divas stundas garais eksāmens. Viņi šķīrās pie ieejas ēkā. Skolotājs vēl noteica: – Un neaizmirsti katru jautājumu izlasīt divas reizes! Tikai pēc tam ķeries pie spalvas! – Šo padomu nedēļas laikā viņš bija atkārtojis jau vairākkārt. Harijs nervozi pasmaidīja, un tad viņi gandrīz kā seni draugi sarokojās.

Zēns iegāja eksāmena telpā un ieraudzīja tur vēl apmēram sešdesmit skolēnu. Bērni bija sastājušies nelielās grupiņās un sarunājās. Harijam neradās ne mazākās šaubas, ka daudzi ir savstarpēji pazīstami. Viņš turpretī nepazina nevienu. Par spīti tam, viens vai divi pārtrauca pļāpāšanu un paraudzījās uz jaunatnācēju. Harijs devās uz eksāmena zāles priekšpusi un centās izskatīties pēc iespējas pārliecinātāks par sevi.

– Ebots, Beringtons, Kebots, Kliftons, Dīkinss, Frajs…

Harijs apsēdās pie rakstāmgalda pirmajā rindā. Īsu mirkli pirms tam, kad pulkstenis vēstīja par desmito stundu, telpā ienāca vairāki mācībspēki melnos amata tērpos un četrstūrainās cepurītēs un nolika katram kandidātam priekšā uz galda lapas ar eksāmena uzdevumiem.

– Kungi, – zēnus uzrunāja pasniedzējs, kurš stāvēja zāles priekšā un nebija piedalījies lapu izdalīšanā, – mani sauc Frobišera kungs, un es uzraudzīšu jūs eksāmena laikā. Jums tiek dotas divas stundas, un jums jāatbild uz simt jautājumiem. Labu veiksmi!

Harijs nevarēja saskatīt pulksteni, bet dzirdēja, ka tas vēsta desmito stundu. Viņam apkārt zēni steigšus ķērās pie rakstāmspalvām, mērca tās tintnīcās un dedzīgi švīkstināja vārdus uz papīra. Harijs tikai salieca rokas, atspiedās pret rakstāmgaldu un lēnām izlasīja visus jautājumus. Spalvu viņš nolika viens no pēdējiem.

To, ka Holkoma kungs nervozi staigā turpu šurpu pa ietvi, Harijs nekādi nevarēja zināt. Audzinātājs nervozēja daudz vairāk nekā viņa skolēns. Harijs nezināja arī to, ka viņa māte, pasniegdama rīta kafiju Royal Hotel, ik pēc dažām minūtēm skatījās uz pulksteni. Vēl viņam palika noslēpums tas, ka Mandejas jaunkundze Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā noslīgusi uz ceļgaliem altāra priekšā un iegrimusi klusā lūgšanā.

Precīzi pulksten divpadsmitos eksaminācijas lapas tika savāktas, un zēniem bija ļauts pamest zāli. Daži jautri smējās, citi bija sadrūmuši, vēl citi – iegrimuši domās.

Tiklīdz Holkoma kungs ieraudzīja Hariju, viņa sirds sažņaudzās. – Vai tad bija tik slikti? – viņš vaicāja.

Harijs neatbildēja, līdz nebija pārliecināts, ka viņa vārdus nenoklausīsies kāds cits zēns. – Biju gaidījis pilnīgi ko citu, – viņš sacīja.

– Kā tas jāsaprot? – Holkoma kungs satraukti prasīja.

– Jautājumi bija daudz par vieglu, – atbildēja Harijs.

Holkoma kungs vēl nekad dzīvē nebija saņēmis lieliskāku komplimentu.

– Kundze, divi uzvalki. Pelēki. Viens bleizers. Tumši zils. Pieci balti krekli. Piecas iestīvinātas apkaklītes. Baltas. Seši pāri pelēku pusgaro zeķu. Seši baltas apakšveļas komplekti. Un viena Svētā Bedas skolas kaklasaite. – Pārdevējs rūpīgi izlasīja sarakstu. – Domāju, ka viss ir iekļauts. Tomēr, nē! Zēnam būs vajadzīga arī skolas cepure. – Viņš pieliecās un zem letes atvēra atvilktni. Cepure bija sarkanā un melnā krāsā. Pārdevējs to uzlika Harijam galvā. – Der kā uzlieta, – viņš pavēstīja. Meizija uzsmaidīja dēlam ar patiesu lepnumu. Īsts Svētā Bedas skolas zēns. Ne ko pielikt, ne atņemt. – Jums jāmaksā trīs mārciņas, desmit šiliņi un seši pensi, kundze.

Meizija pūlējās neizrādīt izbailes. – Vai būtu iespējams nopirkt šīs mantas jau lietotas? – viņa nočukstēja.

– Nē, kundze. Šis nav tāds veikals, – pārdevējs atbildēja. Viņš jau bija izspriedis, ka šai klientei rēķinu nevajadzēs izrakstīt.

Meizija atvēra somiņu, izņēma četras mārciņas, pasniedza tās pārdevējam un gaidīja atlikumu. Labi, ka pirmā semestra stipendija Harijam bija izmaksāta avansā. Jo īpaši tālab, ka vēl vajadzēja nopirkt divus pārus ādas kurpju, melnu un ar saitēm, divus pārus sporta apavu, baltu un ar saitēm, un vienu pāri istabas čību valkāšanai guļamistabā.

Pārdevējs ieklepojās. – Zēnam vēl būs vajadzīgas divas pidžamas un vieni rītasvārki.

– Jā, neapšaubāmi, – atteica Meizija, cerēdama, ka naudas palicis pietiekami, lai samaksātu arī par šīm lietām.

– Kā noprotu, zēns mācīsies kora klasē? – vaicāja pārdevējs, kad bija vēl rūpīgāk ieskatījies sarakstā.

– Jā, viņš mācīsies kora klasē, – Meizija lepni atbildēja.

– Tad viņam būs vajadzīgs arī viens uzsvārcis. Sarkans.

Divas baltas komžas. Un Svētā Bedas skolas medaljons.

Meizijai gribējās izskriet no veikala.

– To visu viņam izsniegs skolā, kad zēns ieradīsies uz savu pirmo kora nodarbību, – pārdevējs piebilda un tikai tad pasniedza Meizijai atlikumu. – Kundze, vai vēlēsieties vēl kaut ko?

– Nē, paldies! – attrauca Harijs, sagrāba divus iepirkumu maisiņus, paķēra mammu zem rokas un steigšus vadīja viņu ārā no veikala.

Sestdienu pirms aizbraukšanas uz Svētā Bedas skolu Harijs pavadīja kopā ar Veco Džeku.

– Vai esi satraukts par došanos uz jaunu skolu? – vecais vīrs vaicāja.

– Nē, neesmu gan! – Harijs izaicinoši attrauca. Vecais Džeks pasmaidīja. – Esmu pamatīgi nobijies, – zēns tomēr atzina.

– Tāpat kā visi pārējie jauniņie tajā skolā. Pacenties uztvert to kā piedzīvojumu tev nezināmā pasaulē, kur visi ir tādi paši iesācēji kā tu.

– Tikko es pavēršu muti, lai kaut ko sacītu, viņi uzreiz sapratīs, ka neesmu tāds kā viņi.

– Var jau būt. Toties, kad tu sāksi dziedāt, pārējie sapratīs, ka viņi nav tādi kā tu.

– Daudzi nāk no bagātām ģimenēm, kurās ir kalpotāji.

– Tas būs mierinājums tikai dumjākajiem, – Vecais Džeks noteica.

– Daudziem šajā skolā jau mācījušies brāļi. Citiem pat tēvi un vectēvi…

– Tavs tēvs bija krietns cilvēks, – atgādināja Vecais Džeks. – Un tik labas mātes kā tev nav nevienam. Par to tu vari būt pilnīgi drošs.

– Jūs pazināt manu tēvu? – Harijs vaicāja, nespēdams slēpt pārsteigumu.

– Es pārspīlētu, ja sacītu, ka pazinu viņu, – Vecais Džeks atbildēja, – es viņu vēroju no attāluma, gluži tāpat kā daudzus citus, kas strādāja dokos. Viņš bija pieklājīgs, drosmīgs un dievbijīgs vīrs.

– Vai jūs zināt, kā viņš nomira? – Harijs vaicāja un ieskatījās Vecajam Džekam tieši acīs. Zēns cerēja, ka beidzot saņems godīgu atbildi uz jautājumu, kurš viņu mocīja jau tik ilgu laiku.

– Un ko tev ir stāstījuši? – Vecais Džeks piesardzīgi patincināja.

– Viņš esot kritis Pasaules karā. Es esmu dzimis tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā, un pat man ir pa spēkam izdomāt, ka tas nemaz nav iespējams.

Kādu brīdi Vecais Džeks klusēja. Harijs turpināja sēdēt uz pašas krēsla maliņas.

– Kara laikā viņš tika patiešām smagi ievainots. Tomēr tev taisnība, ne jau tādēļ viņš nomira.

– Bet… kā tad viņš nomira? – neatlaidās Harijs.

– Ja vien zinātu, es tev to pateiktu, – Vecais Džeks atbildēja. – Tolaik apkārt klīda tik daudz baumu, ka nemaz neattopu, kurām ticēt. Lai nu kā, bet ir vairāki vīri, trīs jau pavisam noteikti, kuri skaidri zina, kas tajā naktī notika.

– Vienam no viņiem noteikti jābūt manam tēvocim Stenam, – secināja Harijs. – Kas ir pārējie divi?

Pēc īsas šaubīšanās Vecais Džeks sacīja: – Fils Haskinss un Hugo kungs.

– Haskinsa kungs? Brigadieris? – Harijs pārvaicāja. – Viņš man neteiks neko. Un kas ir Hugo kungs?

– Hugo Beringtons. Sera Voltera Beringtona dēls.

– Ģimene, kam pieder kuģniecība?

– Tie paši, – apstiprināja Vecais Džeks, kurš bažījās, ka pateicis par daudz.

– Vai arī viņi ir pieklājīgi, drosmīgi un dievbijīgi vīri?

– Sers Volters ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus pazīstu.

– Un viņa dēls? Hugo kungs?

– Diemžēl viņš ir tēsts no cita koka, – Vecais Džeks sacīja, tomēr vairāk neko nepaskaidroja.