Читать книгу Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers - Страница 12

Atskanēja zvans.

– Laiks izģērbties! – jauno skolēnu guļamistabā nokomandēja dežurants. Bija noslēgusies mācību semestra pirmā diena. “Viņi visi izskatās tik mazi un bezpalīdzīgi,” nodomāja Harijs. Viens vai divi pavisam noteikti pūlējās apspiest asaras, daži lūkojās apkārt, īsti nebūdami pārliecināti, ko darīt. Kāds zēns bija pagriezies pret sienu un trīcēja pie visām miesām. Harijs šķērsoja telpu un piegāja pie viņa.

– Kā tevi sauc? – Harijs klusi vaicāja.

– Stīvensons.

– Ak tā. Bet es esmu Kliftons. Laipni lūgts Svētā Bedas skolā.

– Un es esmu Tjūksberijs, – ierunājās zēns, kurš bija nostājies Stīvensona gultai otrā pusē.

– Laipni lūgts Svētā Bedas skolā, Tjūksberij!

– Paldies, Klifton. Vai zini, šeit mācījās arī mans tēvs un vectēvs. Pēc tam viņi iestājās Ītonā.

– Par to es nemaz nešaubos, – noteica Harijs. – Un varu saderēt, ka abi bija kriketa komandas kapteiņi, – viņš piebilda un jau uzreiz nožēloja savus vārdus.

– Nē, mans tēvs bija “slapjais”, – nesatricināmā mierā paskaidroja Tjūksberijs. – Viņš nepiederēja pie “sausajiem”.

– Slapjais? – pārvaicāja Kliftons.

– Viņš bija airēšanas komandas kapteinis Oksfordā, un viņi cīnījās pret Kembridžas komandu.

Stīvensons piepeši izplūda asarās.

– Kas noticis? – vaicāja Harijs un apsēdās uz gultas viņam blakus.

– Mans tētis ir tramvaja vadītājs.

Pārējie zēni pārtrauca izkravāt mantas un cieši skatījās uz Stīvensonu.

– Tiešām? – Harijs pārvaicāja – Tad jau būs labāk, ja atklāšu tev kādu noslēpumu, – viņš piebilda gana skaļi, lai to dzirdētu arī citi. – Es esmu dokera dēls. Un nebūšu pārsteigts, ja uzzināšu, ka esi jaunais kora stipendiāts.

– Nē, – Stīvensons atbildēja. – Mana stipendija nav piesaistīta konkrētam mācību priekšmetam.

– Apsveicu! – Harijs teica un paspieda zēna roku. – Tu esi senas un godājamas tradīcijas turpinātājs.

– Paldies! Tikai ir viena nelaime… – Stīvensons nočukstēja.

– Kāda, Stīvenson?

– Man nav zobu pastas.

– Par to neraizējies, draugs, – sarunā iejaucās Tjūksberijs – Mana māte allaž visu ieliek dubultā.

Zvans noskanēja atkal. Harijs pasmaidīja. – Tagad visi gultās! – viņš strikti nokomandēja un devās uz durvju pusi.

Viņš dzirdēja klusu čukstu: – Paldies par zobu pastu!

– Tīrais sīkums, draugs.

– Un tā, – stingri noteica Harijs, izslēgdams gaismu, – līdz rītam es negribu no jums dzirdēt vairs ne vārda. Sešos trīsdesmit atkal tiks zvanīts. – Viņš mazliet nogaidīja un saklausīja kādu čukstam. – Es runāju pilnīgi nopietni! Vairs ne vārda! – Harijs pasmaidīja, izgāja no telpas un devās lejup pa kāpnēm, lai pievienotos Dīkinsam un Beringtonam grupu vecāko telpā.

Kad pirmajā jaunā semestra mācību dienā Harijs ieradās Svētā Bedas skolā, viņu sagaidīja divi pārsteigumi. Viņš tikko bija paguvis ieiet pa galvenajām durvīm, kad pie viņa pienāca Frobišera kungs.

– Apsveicu, Klifton! – viņš klusi teica. – Publiski tas tiks paziņots tikai rīt sapulces laikā, tomēr pateikšu, ka tu esi kļuvis par jauno mūsu skolas kapteini.

– Tam vajadzēja būt Džailsam… – neapdomīgi attrauca Harijs.

– Beringtons būs sporta spēļu kapteinis un…

Izdzirdējis, ka draugs atgriezīsies skolā, Harijs palēcās no prieka. Vecajam Džekam bija taisnība, kad viņš sacīja, ka Hugo kungs atradīs veidu, lai panāktu sava dēla atgriešanos skolā jau pirmajā semestra dienā.

Pēc neilga laika Džailss ienāca pa durvīm, un draugi sarokojās. Harijs ne ar vārdu nepieminēja tematu, kas noteikti bija abiem prātā.

– Nu, kādi tad ir mūsu jauniņie? – Džailss vaicāja, kad Harijs ienāca grupu vecāko telpā.

– Viens, manuprāt, līdzinās tev, – Harijs atteica.

– Tjūksberijs, vai ne? – Vai tu viņu pazīsti?

– Nē, bet papà ar viņa tēvu vienā laikā mācījās Ītonā.

– Es viņam pateicu, ka esmu dokera dēls, – Harijs pavēstīja un iekārtojās vienīgajā ērtajā krēslā, kas bija atrodams šajā telpā.

– Tiešām? – vaicāja Džailss. – Un viņš tev pateica, ka ir ministra dēls?

Harijs klusēja.

– Vai ir vēl kāds, ko īpaši vajadzētu paturēt acīs? – vaicāja Džailss.

– Stīvensons, – bilda Harijs. – Viņš, pēc rakstura spriežot, ir kaut kas pa vidu starp mani un Dīkinsu.

– Tad jau mums laikus jāaizslēdz izeja uz ugunsdzēsēju kāpnēm, negaidot, kad viņam uznāks tieksme tās izmantot.

Harijs bieži iedomājās par to, kas ar viņu būtu noticis, ja Vecais Džeks tajā naktī nebūtu viņu pierunājis atgriezties Svētā Bedas skolā.

– Kāda mums rīt pirmā stunda? – vaicāja Harijs un ieskatījās plānotājā.

– Latīņu valoda, – Dīkinss teica. – Tieši tālab mēs ar Džailsu atkārtojam par Pirmo pūniešu karu.

– Tas notika laikā no divi simti sešdesmit ceturtā līdz divi simti četrdesmit pirmajam gadam pirms Kristus dzimšanas, – sacīja Džailss.

– Varu saderēt, ka tev tas sagādā prieku, – piebilda Harijs.

– Jā, tiešām tā ir, – piekrita Dīkinss. – Un es nevaru vien sagaidīt, kad ķersimies pie Otrā pūniešu kara.

– Tas notika laikā no divi simti astoņpadsmitā līdz divi simti pirmajam gadam pirms Kristus dzimšanas, – noteica Harijs.

– Man vienmēr licies interesanti, kā gan tie grieķi un romieši varēja zināt, kad tieši Kristus piedzims, – piebilda Džailss.

– Ha, ha, ha… – sacīja Harijs.

Dīkinss nesmējās, bet turpināja: – Un visbeidzot mums jāpievēršas Trešajam pūniešu karam. Simt četrdesmit devītais līdz simt četrdesmit sestais gads.

– Vai mums patiešām jāzina par visiem trijiem? – Džailss vaicāja.

Redklifas Svētās Marijas baznīca bija cilvēku pilna. Pilsētas iedzīvotāji, skolēni un mācībspēki – visi bija ieradušies, lai piedalītos par godu Adventei rīkotajos svētkos, noklausītos astoņus Bībeles lasījumus un astoņu korāļus. Lēnām ienāca kora zēni un, dziedādami “Jūs, ticīgie, nāciet”, devās uz priekšu pa baznīcas ailu un pēc tam nostājās viņiem īpaši paredzētajās vietās.

Lasījumus uzsāka skolas direktors, tam sekoja “Tu, mazā, klusā Betlēme”. Dievkalpojuma lapiņās bija ierakstīts, ka trešo pantu izpildīs solists Harijs Kliftons.

Harija māte lepni sēdēja trešajā rindā, bet vecā sieviete viņai blakus vēlējās itin visiem pastāstīt, ka solists ir viņas mazdēls. Vīrs, kurš sēdēja blakus Meizijai otrā pusē, nedzirdēja ne vārda, tomēr neviens to pat nevarētu nojaust, jo viņa sejā rotājās apmierināts smaids. Tēvocis Stens gan nekur tuvumā nebija manāms.

Otrais lasījums bija uzticēts sporta spēļu kapteinim. Kad Džailss atgriezās savā vietā, Harijs pamanīja, ka draugs sēž blakus dižciltīga izskata sirmgalvim. Harijs nodomāja, ka tas, visticamāk, ir sers Volters Beringtons. Reiz Džailss bija pastāstījis, ka viņa vecaistēvs dzīvojot pat lielākā mājā nekā Džailsa ģimene. Harijam gan likās, ka tas vispār nav iespējams. Džailsam otrā pusē sēdēja viņa māte un tēvs. Beringtones kundze uzsmaidīja Harijam, bet Beringtona kungs ne reizi pat nepaskatījās uz viņa pusi.

Ērģelnieks atskaņoja ievadtaktis korālim “Trīs ķēniņi”, draudze cēlās kājās un skaļi sāka dziedāt. Nākamais lasījums bija Frobišera kunga ziņā, bet pēc tam vajadzēja sekot priekšnesumam, kuru Mandejas jaunkundze uzskatīja par visa pasākuma izcilāko punktu. Lielā draudze nekustīgi klausījās, kā Harijs pārliecināti un tīri izpilda “Klusa nakts”. Pat skolas direktors apmierināti smaidīja, klausoties Harija dziedājumu.

Nākamais ar lasījumu uzstājās bibliotēkas pārraugs. Harijs bija palīdzējis draugam sagatavoties, abi kopā vairākkārt bija caurskatījuši tekstu, lai viss izdotos gludi.

Dīkinss bija stāstījis Džailsam, ka ļoti centies izvairīties no šā nepatīkamā pienākuma, taču Frobišera kungs uzstājis, ka ceturtais lasījums allaž esot bibliotekāra ziņā. Dīkinsa uzstāšanās nebija tik spoža kā Džailsam, tomēr arī izdevās visnotaļ labi. Harijs viņam piemiedza ar aci, kad draugs devās atpakaļ un apsēdās pie saviem vecākiem.

Atkal piecēlās koris, lai izpildītu “Lai prieka vēsts nu skan”. Draudze palika sēžam. Šo korāli Harijs uzskatīja par visgrūtāko viņu repertuārā, jo tajā izmantoti neparasti mūzikas izteiksmes līdzekļi.

Holkoma kungs pievēra acis, lai labāk izbaudītu solista balsi. Brīdī, kad Harijs dziedāja “par to lai visi līksmojas”, skolotājam šķita, ka dzird tikko saklausāmu neprecizitāti, sīku piesmakumu. Holkoma kungs nosprieda, ka zēns laikam būs saaukstējies. Mandejas jaunkundzei gan viss bija skaidrs. Šīs pazīmes viņa bija manījusi jau daudzas reizes iepriekš, tomēr klusi lūdzās, kaut būtu kļūdījusies. Diemžēl lūgšanas netika uzklausītas. Harijs pabeigs šo uzstāšanos, un tikai daži cilvēki zālē zinās, kas noticis. Viņš noteikti varēs dziedāt vēl vairākas nedēļas, iespējams, pat mēnešus, tomēr Lieldienu slavas himnu izpildīs jau kāds cits zēns.

Vecais vīrs, kurš ieradās jau tad, kad dievkalpojums bija sācies, arī pilnīgi skaidri saprata, kas notiek. Vecais Džeks devās projām īsu brīdi pirms tam, kad bīskaps pēdējo reizi svētīja draudzi. Viņš zināja, ka līdz nākamajai sestdienai Harijam nebūs iespējams atnākt ciemos. Un tātad būs pietiekami daudz laika, lai padomātu, kā atbildēt uz neizbēgamajiem jautājumiem.

– Vai varam parunāt, Klifton? – sacīja Frobišera kungs, kad zvans bija vēstījis par mājasdarbu gatavošanas laika beigām. – Atnāc uz manu kabinetu. – Harijs nemūžam neaizmirsīs to pirmo reizi, kad dzirdēja šādus vārdus.

Kad Harijs iegāja kabinetā, pasniedzējs vedināja apsēsties tuvāk pie uguns. Tā viņš nekad iepriekš nebija darījis. – Es tikai vēlējos tevi nomierināt. – Arī šādus vārdus Harijs no pasniedzēja dzirdēja pirmo reizi. – Tas, ka tu vairs nevari dziedāt korī, neietekmēs tavu stipendiju. Mēs labi zinām, ka tavs devums skolai neaprobežojas tikai ar piedalīšanos korī.

– Paldies, kungs! – sacīja Harijs.

– Un tomēr… mums ir jādomā par tavu nākotni. Mūzikas pasniedzējs man sacīja, ka paies zināms laiks, līdz tava balss atjaunosies. Un tas, manuprāt, liek skaidri paraudzīties uz tavām iespējām iegūt ar mūziku saistītu stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Man nav ne mazāko iespēju, – rāmi atteica Harijs.

– Varu tev tikai piekrist, – sacīja Frobišers. – Jūtos atvieglots, jo redzu, ka tu izproti situāciju. Bet, – viņš turpināja, – es ar lielāko prieku ierakstīšu tavu vārdu to skolēnu sarakstā, kuri kandidē uz nepiesaistīto stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Un tomēr… – viņš piebilda, kamēr Harijs vēl nebija paguvis neko sacīt, – tev varbūt vajadzētu apsvērt, ka lielākas izredzes būtu tad, ja tu kandidētu uz Kolstonas skolu vai Karaļa koledžu Glosterā. Tajās ir daudzkārt vieglāki iestājeksāmeni.

– Nē, paldies, kungs! – atbildēja Harijs. – Mana galvenā izvēle ir Bristoles klasiskā ģimnāzija. – Tieši tikpat striktu atbildi viņš bija devis arī Vecajam Džekam tikšanās reizē pagājušajā sestdienā, kad viņa draugs bija sacījis apmēram kaut ko tādu, ka nevajag uzreiz sadedzināt visus tiltus.

– Lai notiek! – noteica Frobišers, kurš nemaz nebija gaidījis citu atbildi, tomēr juta, ka viņa pienākums ir piedāvāt arī alternatīvu. – Tad nu padarīsim defektu par efektu.

– Un ko jūs iesakāt man darīt?

– Tagad, kad esi atbrīvots no kora nodarbībām, tev būs daudz vairāk laika gatavoties iestājeksāmeniem.

– Jā, kungs. Tomēr man joprojām ir pienākumi, kurus…

– Un es izdarīšu visu, kas manos spēkos, lai tavi skolas kapteiņa pienākumi turpmāk nebūtu tik apgrūtinoši.

– Paldies, kungs!

– Starp citu, Klifton, – sacīja Frobišers un piecēlās no krēsla. – Es tikko izlasīju tavu eseju par Džeinu Ostinu. Man likās aizraujoša tava doma par to, ka Ostinas jaunkundze, iespējams, nekad nebūtu uzrakstījusi romānu, ja iekļūtu universitātē, un tas neizdotos tik dziļš un neatspoguļotu tādu izpratni.

– Reizēm neveiksmē slēpjas arī veiksme, – piebilda Harijs.

– Tas neizklausās pēc Džeinas Ostinas, – sacīja Frobišers. – Tie nav viņas vārdi, – piekrita Harijs. – Tos sacījis, kāds, kurš nav mācījies universitātē, – viņš piebilda, bet vairs neko nepaskaidroja.

Meizija ieskatījās savā jaunajā rokaspulkstenī un pasmaidīja. – Tagad man jāiet projām, Harij. Ja vien nevēlos nokavēt darbu.

– Protams, mammu, – atteica Harijs un pielēca kājās. – Es pavadīšu tevi līdz tramvaja pieturai.

– Harij, vai esi padomājis par to, ko darīsi, ja tomēr nedabūsi to stipendiju? – māte beidzot uzdeva jautājumu, no kura bija vairījusies jau nedēļām ilgi.

– Bieži, – atteica Harijs un atvēra viņai durvis. – Un pārāk daudz izvēles iespēju man nebūs. Man nāksies atgriezties Merivudā. Un četrpadsmit gadu vecumā es metīšu mācībām mieru un meklēšu darbu.