Читать книгу Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers - Страница 4

Mans tēvs ir kritis karā. Tā man allaž ir sacīts.

Kad vien mātei vaicāju par tēva nāvi, viņa man pastāstīja tikai to, ka viņš dienējis Karaliskajā Glosteršīras pulkā un karojis Rietumu frontē. Viņš esot nogalināts tikai dažas dienas pirms pamiera līguma parakstīšanas. Vecmāmiņa sacīja, ka mans tēvs bijis drosmīgs vīrs, un reiz, kad mājās bijām tikai divi vien, viņa man parādīja tēva medaļas. Mans vecaistēvs vispār tikpat kā nekad nepauda savu viedokli, bet viņš bija pilnīgi kurls un droši vien nemaz nesadzirdēja jautājumu.

Vienīgais vīrietis, ko atceros, izņemot vectēvu, bija mans tēvocis Stens, kurš brokastu laikā allaž sēdēja galda galā. Kad viņš no rītiem devās projām, es vienmēr sekoju viņam uz pilsētas dokiem, kur viņš strādāja. Katra dokos pavadītā diena bija īsts piedzīvojums. No tālām zemēm ieradās tirdzniecības kuģi, un tad tika izkrauts vedums: rīsi, cukurs, banāni, džuta un daudzas citas preces, par kurām nekad nebiju dzirdējis. Kad kravas tilpnes bija iztukšotas, dokeri tās piepildīja ar sāli, āboliem, konservu kārbām, pat ar akmeņoglēm (tās man patika vismazāk, jo pēc tam skaidri bija redzams, ko esmu darījis augu dienu, un māte bija dusmīga), pēc tam kuģi atkal devās uz man nezināmām malām. Es vienmēr gribēju palīdzēt tēvocim Stenam izkraut no kuģa to, kas nu kurā rītā bija atvests, bet viņš tikai smējās un teica: – Visam savs laiks, puis!

Man tā likās vesela mūžība, un turklāt bez jebkāda brīdinājuma manā ceļā nostājās skola.

Sešu gadu vecumā mani nosūtīja uz Merivudas pamatskolu, un es mācības uzskatīju par tukšu laika šķērdēšanu. Kādēļ man būtu nepieciešama skola, ja visu vajadzīgo es varēju iemācīties dokos? Otrā dienā es nebūtu pat pūlējies atgriezties skolā, ja vien māte mani neaizvilktu līdz pašiem iestādes vārtiem un pēc tam četros pēcpusdienā atkal neierastos man pakaļ, lai aizvestu uz mājām.

Tobrīd es neatskārtu, ka mammai saistībā ar manu nākotni bija savi plāni, kuros nekādi neietilpa mana iespējamā pievienošanās tēvocim Stenam dokos.

Es sāku lietot īpašu taktiku. Kad mamma no rītiem mani atstāja pie skolas vārtiem, es paslaistījos pagalmā tik ilgi, kamēr viņa mani vairs nevarēja saskatīt, un tad aizlavījos uz dokiem. Es vienmēr atgriezos laikā, kad mamma pēcpusdienā ieradās man pakaļ. Mājupceļā es viņai stāstīju, kā man tajā dienā klājies skolā. Stāstu sacerēšana man padevās itin labi, tikai viņa ātri vien uzzināja, ka tie ir izdomājumi.

Dokos mēdza slaistīties vēl pāris zēnu no manas skolas, tikai es turējos no viņiem pa gabalu. Viņi bija vecāki un augumā lielāki nekā es un mēdza mani iedunkāt, ja gadījos viņiem ceļā. Un vēl man vajadzēja uzmanīties no Haskinsa kunga, brigadiera. Pamanījis mani slaistāmies (šis bija viņa iemīļotākais izteiciens), viņš ar kājas spērienu pa pēcpusi mani patrieca un vēl piedraudēja: – Puis, ja redzēšu tevi atkal te slaistāmies, paziņošu skolas direktoram!

Un galu galā Haskinss patiešām nosprieda, ka redzējis mani dokos pārāk bieži, tāpēc beidzot arī nosūdzēja skolas direktoram. Viņš mani nosloksnēja un tad aiztrieca atpakaļ uz klasi. Mans klases audzinātājs Holkoma kungs nekad necēla traci, ja neierados uz stundām. Tiesa, viņš bija maigas dabas cilvēks. Mana mamma turpretī ļoti sadusmojās un vairs nedeva man iknedēļas kabatas naudu – puspeniju – katru reizi, kad uzzināja, ka esmu kavējis mācības. Un tomēr, par spīti visam – vecāko zēnu dunkām, skolas direktora dāļātajam pērienam un zaudētajai kabatas naudai – es joprojām nespēju turēties pretī doku vilinājumam.

Kad “slaistījos” pa dokiem, man izdevās iegūt tikai vienu īstu draugu. Viņu visi sauca par veco Džeku Tāru. Viņš dzīvoja pamestā dzelzceļa vagonā noliktavu teritorijas pašā galā. Tēvocis Stens man piekodināja turēties tālāk no Vecā Džeka, jo viņš esot stulbs un netīrs sakārnis. Manuprāt, viņš nepavisam neizskatījās tik netīrs. Vismaz ne tik netīrs, kāds bija pats tēvocis Stens. Un nepagāja ilgs laiks, kad es secināju, ka arī nekāds muļķis viņš nav.

Pēc kopīgām pusdienām ar tēvoci Stenu – es apēdu kumosu no viņa sviestmaizes ar ļoti aso Marmite pastu un viņa nograuztā ābola serdi, kā arī iedzēru malku alus – es atgriezos skolā, lai pagūtu uz futbola spēli. Šī bija vienīgā nodarbe, kas man likās gana interesanta, lai tur rādītos. Galu galā pēc skolas beigšanas es grasījos kļūt par Bristol City futbola komandas kapteini. Vai varbūt arī uzbūvēt kuģi, kas ceļos apkārt pasaulei. Ja vien Holkoma kungs lieki nepļāpātu un doku vecākais brigadieris nenosūdzētu mani skolas direktoram, es varētu dienām ilgi darīt, kas pašam tīk, un neviens to arī neuzzinātu. Ja vien es turētos pa gabalu no ogļu kuģiem un katru pēcpusdienu pulksten četros stāvētu pie skolas vārtiem, lai manai mammai nerastos ne mazākās aizdomas.

Katru otro sestdienu tēvocis Stens ņēma mani līdzi uz Eštongeitu noskatīties Bristol City spēli. Svētdienu rītos mamma mēdza mani vest uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, un es nekādi nespēju atrast veidu, kā no šiem gājieniem izvairīties. Tiklīdz cienīgtēvs Votss dievkalpojuma beigās svētīja draudzi, es vēja ātrumā steidzos uz laukumu, kur mani draugi spēlēja futbolu. Mājās atgriezos tikai ap vakariņu laiku.

Pienāca brīdis, kad kļuvu septiņus gadus vecs. Un nu jau katram, kurš kaut nieku saprata no futbola, bija pilnīgi skaidrs, ka man nav ne mazāko cerību iekļūt skolas futbola komandā. Kur nu vēl mērķēt uz Bristol City kapteiņa vietu. Tieši tolaik es atklāju, ka Dievs mani apveltījis ar kādu dāvanu un tā nav saistīta ar manām kājām.

Sāksim ar to, ka svētdienu rītos baznīcā ikviens, kurš apsēdās manā tuvumā, steigšus pārtrauca dziedāšanu ik reizi, kad pavēru muti. Es nebūtu to pat īsti pamanījis, ja vien mamma neierosinātu, lai iestājos korī. Par šādiem vārdiem es tikai sāji pasmējos, jo katram taču bija skaidrs, ka dziedāšana korī domāta vienīgi meitenēm un mīkstpēdiņiem. Es nekādā ziņā nebūtu piekritis, bet mācītājs man pateica, ka zēniem maksā peniju par dziedāšanu bērēs un divus par uzstāšanos kāzās. Tā es pirmo reizi mūžā tiku uzpirkts. Es negribīgi piekritu piedalīties balss pārbaudē, un tad pats Nelabais nolēma manā ceļā nolikt šķērsli kora vadītājas Eleanoras Mandejas veidolā.

Nekad dzīvē es nebūtu sastapies ar Mandejas jaunkundzi, ja viņa nevadītu kori Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā. Lai gan viņa bija tikai piecas pēdas un trīs collas gara un, skatoties uz viņu, radās iespaids, ka vissīkākā vēja pūsma viņu aiznesīs pa gaisu, nevienam pat prātā neienāca kora vadītāju ķircināt. Man bija sajūta, ka pats Nelabais bīstas no viņas. Vismaz par mācītāju Votsu to varēja sacīt pavisam droši.

Es piekritu veikt balss pārbaudi, tomēr ar vienu noteikumu – pieprasīju, lai mamma man piešķir kabatas naudu par mēnesi uz priekšu. Nākamajā svētdienā es stāvēju rindā kopā ar man līdzīgajiem un gaidīju, kad tikšu pasaukts.

– Uz kora mēģinājumiem tu vienmēr ieradīsies laikus! – paziņoja Mandejas jaunkundze, pievērsusi man savu caururbjošo skatienu. Es izaicinoši raudzījos pretī. – Tu nerunāsi, ja vien es nelikšu to darīt. – Man kaut kā izdevās noturēties un nebilst ne vārda. – Un dievkalpojuma laikā tu visu uzmanību veltīsi savam pienākumam. – Es negribīgi pamāju piekrišanu. Un tad, lai Dievs viņu svētī, jaunkundze man pavēra bēgšanas ceļu. – Tomēr pats svarīgākais ir tas, – viņa, rokas uzlikusi uz gurniem, paziņoja, – ka divpadsmit nedēļu laikā tev būs jānokārto lasīšanas un rakstīšanas pārbaude. Es vēlos būt droša, ka varēsi iemācīties jaunu baznīcas dziesmu vai tev vēl nezināmu psalmu.

Ar patiesu prieku es izgāzos jau pirmajā pārbaudē un tad atklāju, ka Mandejas jaunkundze nepieder pie tām, kas ātri padodas.

– Kādu skaņdarbu esi izvēlējies nodziedāt, bērns? – viņa man vaicāja, kad nostājos zēnu rindas priekšā.

– Neesmu izvēlējies neko, – es atbildēju.

Viņa atvēra baznīcas dziesmu grāmatu un apsēdās pie klavierēm. Es pasmaidīju un klusībā nopriecājos, ka joprojām varēšu pagūt uz mūsu svētdienas futbola mača otro puslaiku. Jaunkundze sāka spēlēt pazīstamu melodiju. Es paskatījos uz māti. Viņa sēdēja pirmajā solu rindā un cieši raudzījās manī. Es nolēmu, ka labāk būs, ja izcietīšu šo pārbaudījumu, lai darītu viņai prieku.

Es vēl nebiju nodziedājis par vienu pantu, kad Mandejas jaunkundzes sejā uzplauka smaids.

– Bērns, kāds ir tavs vārds? – viņa vaicāja.

– Harijs Kliftons, jaunkundz.

– Harij Klifton, tu ieradīsies uz kora mēģinājumiem pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Precīzi sešos vakarā. – Tad viņa pagriezās pret zēnu, kurš stāvēja aiz manis, un sacīja: – Nākamais!

Apsolīju mammai, ka laikus ieradīšos uz pirmo kora mēģinājumu, lai gan apzinājos, ka neapšaubāmi tas būs arī pēdējais, jo Mandejas jaunkundze drīz atskārtīs, ka neprotu ne lasīt, ne arī rakstīt. Un tā patiešām arī notiktu, ja vien katram, kurš dzirdēja mani dziedam, nebūtu pilnīgi skaidrs, ka mana balss nav tāda kā pārējiem kora zēniem. Patiesībā notika tā, ka visi apklusa, kad vien sāku dziedāt. Apkārtējie manī raudzījās ar apbrīnu, pat ar godbijību. Šādus skatienus es izmisīgi alku redzēt, kad biju futbola laukumā, bet sagaidīju baznīcā. Mandejas jaunkundze izlikās neko nemanām.

Kad jaunkundze sacīja, ka mēģinājums beidzies, es negāju uz mājām, bet skriešus metos uz dokiem, lai sastaptos ar Tāra kungu. Pateicu viņam, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt, un vaicāju, ko man tagad darīt. Uzmanīgi uzklausījis vecā vīra padomu, es jau nākamajā dienā atgriezos skolā, kur padevīgi ieņēmu savu vietu Holkoma kunga klasē.

Skolotājs nespēja noslēpt izbrīnu, kad ieraudzīja mani sēžam pirmajā solu rindā. Vēl vairāk viņu pārsteidza tas, ka es pirmo reizi no sirds pievērsu uzmanību tam, ko mācīja rīta nodarbībās.

Holkoma kungs sāka ar alfabētu, un jau pēc dažām dienām es varēju uzrakstīt visus alfabēta burtus, lai gan ne vienmēr pareizā secībā. Mamma labprāt būtu man palīdzējusi, kad pēcpusdienā pārnācu mājās, taču viņa, gluži tāpat kā pārējie manas ģimenes locekļi, neprata ne lasīt, ne rakstīt.

Tēvocis Stens varēja šā tā uzskribelēt savu parakstu. Viņš spēja arī atšķirt cigarešu Wills’s Star paciņu no Woodbine, tomēr es biju gandrīz droši pārliecināts, ka nosaukumus viņš nemācēja izlasīt. Par spīti viņa burkšķēšanai, kas nemaz nepalīdzēja man mācībās, es turpināju aprakstīt ar alfabēta burtiem katru papīra strēmeli, ko izdevās atrast. Izskatījās, ka tēvocis Stens pat nepamana, ka saplēstās avīžu skrandas mazmājiņā vienmēr bija aprakstītas.

Kad nu beidzot biju apguvis alfabētu, Holkoma kungs man ierādīja dažus vienkāršus vārdus. “Suns”, “kaķis”, “mamma”, “tētis”. Tieši tad es skolotājam pirmo reizi pavaicāju par manu tēvu, jo cerēju, ka viņš spēs kaut ko pastāstīt. Galu galā man bija radies iespaids, ka viņš zina pilnīgi visu. Izskatījās, ka viņam nav īsti saprotams, kāpēc es tik maz zinu pats par savu tēvu. Pēc nedēļas viņš uz tāfeles uzrakstīja manu pirmo garāko vārdu. “Grāmata”. Un pēc tam – vēl garākus. Mēneša beigās es jau pratu pats uzrakstīt saistītu teikumu. Holkoma kungs sacīja, ka tajā ir atrodami pilnīgi visi alfabēta burti. Un patiešām tā arī bija. Es pārbaudīju.

Ceturkšņa beigās es jau pratu pareizi uzrakstīt vārdus “baznīcas dziesma”, “himna” un “psalms”. Lai kā arī centās Holkoma kungs un man nemitējās aizrādīt, ka es neizrunāju visus burtus, tomēr tas nelīdzēja. Un tad pienāca brīvlaiks. Mani pārņēma bažas, ka bez Holkoma kunga palīdzības es netikšu galā ar Mandejas jaunkundzes solīto pārbaudījumu. Un droši vien tā arī notiktu, ja skolotāja vietu neieņemtu Vecais Džeks.

Piektdienas vakarā es uz kora mēģinājumu ierados pusstundu agrāk par nolikto laiku. Šajā reizē man bija jānokārto pārbaudījums, ja gribēju arī turpmāk dziedāt korī. Es klusām sēdēju altāra telpā un cerēju, ka Mandejas jaunkundze vispirms uz pārbaudījumu aicinās kādu citu.

Es jau biju ticis galā ar pirmo uzdevumu, un Mandejas jaunkundze sacīja, ka tas ir vērā ņemams panākums. Mums visiem bija jānolasa “Mūsu Tēvs Debesīs”. Man tas neradīja ne mazākās grūtības. Cik tālu vien sniedzās manas bērnības atmiņas, mamma ik vakaru nometās uz ceļiem pie manas gultas un runāja tik pazīstamos vārdus. Pēc tam viņa apspraudīja man segu. Mandejas jaunkundzes nākamais uzdevums gan prasīja vairāk piepūles.

Nu jau bija aizritējis otrais mēnesis, kopš mēs dziedājām korī, un tāpēc tika gaidīts, ka spēsim nolasīt visiem priekšā psalmu. Es izvēlējos simt divdesmit pirmo, ko arī zināju no galvas. Agrāk biju to bieži dziedājis. “Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība?” Pats es varēju cerēt vienīgi uz Dieva palīdzību. Tiesa, psalmu grāmatā tagad varēju atšķirt vajadzīgo lappusi, jo nu jau biju iemācījies skaitīt līdz simtam. Mani māca vienīgi bažas par to, ka Mandejas jaunkundze varētu ievērot, ja man neizdosies precīzi nolasīt rindu pēc rindas. Ja viņa pamanīs krāpšanos, tad neļaus man turpināt un man nāksies nīkt ģērbkambarī vēl vienu mēnesi, kamēr pārējie divi “nelgas” (es gan nezināju, ko šis vārds nozīmē, līdz nākamajā dienā nebiju pajautājis Holkoma kungam) varēs dziedāt draudzei.

Bija pienācis laiks trešajam un pēdējam pārbaudījumam, un es biju tam gatavs. Atlikušajiem koristiem Mandejas jaunkundze lika uzrakstīt visus desmit baušļus pareizā secībā, neieskatoties Mozus Grāmatā.

Kora vadītāja izlikās neredzam, ka vispirms es minēju zagšanu un tikai pēc tam nokaušanu, nemācēju uzrakstīt “laulību pārkāpt” un vispār nezināju, ko šie vārdi nozīmē. Tikai pēc tam, kad divi “nejēgas” bija aizraidīti projām par mazākām kļūdām, es sapratu, cik izcila ir mana balss.

Adventes pirmajā svētdienā Mandejas jaunkundze pavēstīja, ka ir izraudzījusies trīs jaunus soprānus – vai “mazos eņģelīšus”, kā mūs dēvēja mācītājs Votss, – kas pievienosies korim. Viens zēns par īstiem nāves grēkiem, tādiem kā pļāpāšana sprediķa laikā un konfektes sūkāšana, tika aizraidīts. Vēl divi pretendenti tika pieķerti dievkalpojuma noslēguma dziesmas laikā izklaidējamies ar rotaļām.

Nākamajā svētdienā es uzvilku garu, zilu sutanai līdzīgu ģērbu ar baltu, krokotu apkakli. Un tikai man vienīgajam bija atļauts uzlikt bronzas medaljonu ar Jaunavas Marijas attēlu. Šis pagodinājums liecināja, ka esmu izraudzīts par soprānu grupas solistu. Es medaljonu nenoņemtu arī pa ceļam uz mājām un ietu, lepni izriezis krūtis; nākamajā dienā es ar to dotos pat uz skolu, lai parādītu pārējiem zēniem. Tikai nelaime tā, ka Mandejas jaunkundze man to atņēma katra dievkalpojuma beigās.

Svētdienās es it kā pārcēlos uz pavisam citu pasauli, tomēr bažījos, ka šādai pacilātībai nevarētu būt ilgs mūžs.