Читать книгу Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers - Страница 7

Tramvaja vagona aizmugures sēdeklī mātei blakus bija iekārtojies eleganti ģērbies zēns.

– Šī ir mūsu pietura, – sieviete sacīja, kad tramvajs nobremzēja. Abi izkāpa un lēnām devās augšup kalnā uz skolu. Ar katru soli viņu gaita kļuva lēnāka.

Ar vienu roku Harijs turējās pie mātes, bet otrā nesa cieši piebāztu ceļasomu. Viņi gāja klusēdami un vēroja, kā garām aizrībina divriču ekipāžas un pat vairākas automašīnas ar šoferi pie stūres. Visi transportlīdzekļi apstājās pie skolas vārtiem.

Tēvi uz atvadām sarokojās ar dēliem, kažokādās ietinušās mātes vēl pēdējo reizi nomutēja savas atvases uz vaiga, gluži kā putni, kas piepeši atskārtuši, ka perējumam patiešām laiks izlidot no ligzdas.

Harijs nevēlējās, lai māte viņu skūpsta, citiem zēniem redzot. Kad viņi bija vēl piecdesmit jardu attālumā no vārtiem, zēns palaida vaļā mātes roku. Meizija atskārta, ka dēls jūtas neomulīgi. Viņa aši pieliecās un noskūpstīja zēnu uz pieres. – Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.

– Atā, mammu! – viņš atteica, pūlēdamies apspiest asaras.

Meizija pagriezās un devās atpakaļ, lejup no kalna. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.

Soļodams uz priekšu, Harijs pūlējās atcerēties tēvoča Stena stāstu par došanos uz ienaidnieka līnijām. “Nekad neatskaties! Citādi būsi pagalam!” Harijam ļoti gribējās palūkoties atpakaļ. Taču viņš zināja – atliek vien paskatīties un vairs nebūs iespējams apstāties līdz brīdim, kamēr viņš atradīsies drošībā. Tramvajā. Zēns sakoda zobus un turpināja iet.

– Hei, vecais! Vai forši pavadīji brīvdienas? – kāds zēns vaicāja draugam.

– Kolosālas! – otrs atbildēja. – Mēs ar senci bijām uz “Lordu”. Ellīgi labs mačs!

“Interesanti, vai tā būtu kāda baznīca?” Harijs nodomāja. “Un kāds mačs iespējams baznīcā?” Viņš apņēmīgi iesoļoja pa skolas vārtiem un spēji apstājās, pazinis vīrieti, kurš ar nelielu tāfelīti rokā stāvēja pie ēkas durvīm.

– Un kā sauc tevi, jaunais cilvēk? – viņš vaicāja un aicinoši uzsmaidīja Harijam.

– Harijs Kliftons, – zēns atbildēja un noņēma cepuri, paklausīdams Holkoma kunga pamācībai, ka tā jādara ik reizi, kad viņu uzrunā skolotājs vai skolotāja.

– Kliftons… – pasniedzējs noteica un pārskatīja garo sarakstu. – Ak, jā. – Viņš pievilka ķeksīti iepretī Harija uzvārdam. – Pirmā paaudze. Kora māksla. Apsveicu! Esi laipni lūgts mūsu skolā! Es esmu Frobišera kungs, šā internāta vadītājs. Un šī ir Frobišera ēka. Ja tu atstāsi somu vestibilā, grupas vecākais pavadīs tevi uz ēdamtelpu, kur es pirms vakariņām uzrunāšu visus jaunpienācējus.

Tas Harijam bija kaut kas neparasts. Vakariņas. Kliftonu mājās “tēja” parasti bija pēdējā dienas “maltīte”, kad satumsa un vajadzēja doties pie miera. Līdz viņu ielai elektrība vēl nebija nonākusi, un mājās reti pietika naudas sveču iegādei.

– Paldies, kungs! – Harijs tencināja un pēc tam pa parādes durvīm iegāja plašā, mirdzošā, koka paneļiem apšūtā vestibilā. Viņš nolika ceļasomu zemē un sāka pētīt gleznu, kurā bija attēlots vecs vīrs ar sirmiem matiem un kuplu baltu vaigubārdu. Viņš bija ģērbies garā, melnā tērpā ar platu sarkanu kapuci, kas klājās uz viņa pleciem.

– Kā tevi sauc? – Harijam aiz muguras kāds uzkliedza.

– Kliftons, kungs, – viņš atbildēja un pagriezās. Pie viņa bija pienācis gara auguma zēns garās biksēs.

– Tu mani par kungu nesauc, Klifton. Sauc mani par Fišeru. Esmu grupas vecākais, nevis pasniedzējs.

– Atvainojiet, kungs, – bilda Harijs.

– Atstāj savu somu tur un nāc man līdzi!

Harijs nolika savu jau lietoto, apbružāto somu blakus rindā novietotajām ādas ceļasomām. Tā bija vienīgā, kurai nebija uzspiests zīmogs ar īpašnieka iniciāļiem. Viņš sekoja grupas vecākajam pa garu gaiteni. Pie sienām bija fotogrāfijas, kurās apskatāmas dažādu gadu skolēnu komandas, un stendi ar sudraba kausiem, kas nākamajām paaudzēm atgādināja par agrāko godību un slavu. Viņi nonāca pie ēdamtelpas, un Fišers sacīja: – Klifton, tu vari apsēsties, kur tev pašam tīk. Ievēro tikai vienu… kad telpā ienāks Frobišera kungs, vairs nekādas runāšanas!

Kādu mirkli Harijs vilcinājās, nevarēdams izlemt, pie kura no četriem garajiem galdiem apsēsties. Telpā jau bija sanākuši arī citi zēni. Nelielos pulciņos viņi staigāja apkārt un klusi sarunājās. Harijs lēnām aizgāja līdz tālākajam ēdamtelpas stūrim un apsēdās pašā galda galā. Zālē ienāca vēl vairāki zēni, kas izskatījās tikpat apmulsuši kā Harijs. Viens no viņiem atnāca un apsēdās blakus Harijam, bet otrs viņam pretī. Abi turpināja sarunāties, itin kā Harija tur vispār nebūtu.

Negaidot noskanēja zvans. Zālē ienāca Frobišera kungs, un visas sarunas nekavējoties tika pārtrauktas. Internāta vadītājs apstājās aiz katedras, kuru Harijs iepriekš nebija pamanījis, un paraustīja sava amata tērpa apkakles atlokus.

– Esiet sveicināti, – viņš sacīja, noņēma četrstūraino cepuri un pavēcināja to pret jaunpienācējiem, – šajā pirmā semestra pirmajā dienā Svētā Bedas skolā! Pēc dažiem mirkļiem jūs varēsiet nobaudīt savu pirmo maltīti mūsu skolā. Varu jums apsolīt, ka neko labāku nevarēsiet vēlēties. – Pāris zēnu nervozi iesmējās. – Kad būsiet beiguši vakariņot, jūs pavadīs uz guļamtelpām, kur varēsiet izsaiņot savas mantas. Pulksten astoņos dzirdēsiet vēl vienu zvanu. Precīzāk, to pašu, kas jau skanēja, tikai šoreiz citā laikā. – Harijs pasmaidīja. Lielākā daļa zēnu vispār nebija uztvēruši Frobišera kunga jociņu. – Tad pēc trīsdesmit minūtēm zvans skanēs vēlreiz. Tas nozīmē, ka jums būs jāiet gulēt, taču pirms tam noteikti jāiztīra zobi un jānomazgājas. Kad būsiet gultā, jums tiks atvēlētas vēl trīsdesmit minūtes, lai kaut ko palasītu. Pēc tam gaismas tiks izslēgtas un jūs gulēsiet. Ikviens, kurš pēc tam tiks pieķerts pļāpājam, saņems sodu. Par to parūpēsies tās dienas dežurants. No rīta zvanīs sešos trīsdesmit, – turpināja Frobišera kungs. – Jūs celsieties, mazgāsieties, apģērbsieties un pirms septiņiem jau būsiet ēdamtelpā. Ikviens skolēns, kurš ieradīsies ar nokavēšanos, brokastis tajā dienā nedabūs. Pulksten astoņos paredzēta rīta sanāksme lielajā zālē. Jūs uzrunās skolas direktors. Pirmā mācību stunda sāksies astoņos trīsdesmit. Kopumā no rīta paredzētas trīs mācību stundas. Katra sešdesmit minūšu gara. Un starpbrīži, desmit minūtes, lai jums pietiktu laika aiziet uz citu klases telpu. Divpadsmitos būs otrās brokastis. Pēcpusdienā būs tikai divas mācību stundas, bet pēc tam paredzēts spēļu laiks. Jūs spēlēsiet futbolu. – Harijs pasmaidīja jau otro reizi. – Obligāti jāpiedalās visiem, kas nedzied korī. – Harijs sadrūma. Viņam neviens nebija pateicis, ka šajā skolā koristi futbolu nespēlēs. – Pēc spēles vai kora nodarbības jūs dosieties uz Frobišera ēku vakariņās. Tad jums tiks dota stunda laika sagatavoties nākamās dienas nodarbībām, bet pēc tam jūs iesiet gulēt. Un, kā jau iepriekš sacīts, pusstundu jūs varēsiet palasīt, un tad tiks nodzēstas gaismas. Tomēr tikai grāmatu, kuru par piemērotu būs atzinusi internāta pārzine, – piebilda Frobišera kungs. – Iespējams, tas viss jums liekas ļoti mulsinoši…

Harijs nolēma, ka noteikti jāpaskatās Holkoma kunga dāvinātajā vārdnīcā, ko īsti nozīmē “mulsinoši”.

Frobišera kungs atkal paraustīja apkakles stūrus un tad turpināja: – Neraizējieties! Jau pavisam drīz jūs pieradīsiet pie Svētā Bedas skolas tradicionālās kārtības. Tas arī viss, ko pašlaik vēlējos jums sacīt. Tagad atstāšu jūs, lai varat paēst vakariņas. Arlabvakaru, zēni!

– Arlabvakaru, kungs! – daži zēni, saņēmuši drosmi, atbildēja Frobišera kungam, kad viņš devās projām.

Vairākas sievietes, priekšautus apsējušas, atnesa zupas bļodas un, aši staigājot starp galdiem, nolika katram zēnam priekšā pa vienai. Harijs pat nepakustējās un uzmanīgi vēroja, kā zēns, kurš sēdēja viņam pretī, paņem savādas formas karoti un pirms likšanas mutē to mazliet atbīda tālāk no sevis. Harijs mēģināja atkārtot zēna kustību, tomēr izlaistīja vairākas zupas lāses uz galda. Kad beidzot viņam izdevās iedabūt karoti mutē, šķidrums notecēja viņam pār zodu. Viņš noslaucīja muti ar piedurkni. Šī rīcība pārāk lielu uzmanību neizpelnījās. Taču, kad viņš pie katra zupas malka skaļi šļurkstināja, vairāki zēni pārtrauca ēšanu un sāka viņu pētīt. Harijs nokaunējās. Viņš nolika karoti un atstāja zupu mierā, ļaujot tai atdzist. Nākamajā ēdienā bija zivs pīrāgs. Harijs neķērās tam klāt, iekams nebija paskatījies, kādu dakšiņu izvēlas viņam pretī sēdošais zēns. Harijs izbrīnīts ievēroja, ka zēns pēc katra kumosa noliek dakšiņu un nazi uz šķīvja. Turpretī Harijs tos bija sažņaudzis rokās tik cieši, it kā turētu siena dakšas. Viņam pretī sēdošais zēns uzsāka sarunu ar blakussēdētāju. Abi sprieda par medībām, kurās tiek izmantoti suņi. Harijs sarunā neiesaistījās. Daļēji tāpēc, ka viņa pieredze jāšanā, ja to vispār tā varēja nosaukt, aprobežojās ar izbraucienu ēzelīša mugurā Vestonsjūpermērā.

Šķīvji tika novākti, un to vietā katram nolikts pudiņa trauks. Harija mamma pudiņu dēvēja par īpašu palutināšanu. Un Harijam ne pārāk bieži gadījās ko tādu nobaudīt. Cita karote, kārtējais mēģinājums un kārtējā izgāšanās. Harijs neatskārta, ka banāns nav gluži tāds pats kā ābols, un, par izbrīnu visiem apkārtējiem, mēģināja apēst to ar visu mizu. Citiem zēniem varbūt mācības sāksies nākamajā rītā pusdeviņos, bet Harijs šo procesu jau bija uzsācis.

Pēc vakariņām tās dienas dežurants Fišers pa platām koka kāpnēm veda savus aizbilstamos uz guļamtelpām pirmajā stāvā. Harijs iegāja istabā, kur atradās trīsdesmit rūpīgi saklātas gultas trijās rindās. Katrā pa desmit. Uz katras bija spilvens, divi palagi un divas segas. Harijam vēl nekad nebija piederējis kaut kas divos eksemplāros.

– Šī ir jauniņo guļamistaba, – Fišers nicīgi noteica. – Te jūs gulēsiet līdz laikam, kad kļūsiet civilizēti. Gultas kājgalī jūs atradīsiet plāksnīti ar savu vārdu. Viss ir alfabēta kārtībā.

Harijs izbrīnījās, kad ieraudzīja, ka viņa ceļasoma jau nolikta uz viņam paredzētās gultas. “Interesanti, kurš gan to izdarījis?” Zēns, kuram ierādīta blakus gulta, jau bija sācis izsaiņot mantas.

– Mani sauc Dīkinss, – viņš sacīja un pabīdīja brilles augstāk uz deguna, lai varētu labāk saskatīt Hariju.

– Un mani sauc Harijs. Pagājušajā vasarā es sēdēju tev blakus eksāmenā. Man bija grūti noticēt, ka tu visus jautājumus atbildēji tikai stundas laikā.

Dīkinss nosarka.

– Nu, tāpēc jau viņš arī ir stipendiāts, – ierunājās zēns Harijam otrā pusē.

Harijs apcirtās apkārt. – Un tu arī esi stipendiāts? – viņš pavaicāja.

– Augstā debess, nē taču! – atteica zēns un turpināja izsaiņot mantas. – Mani Svētā Bedas skolā uzņēma tikai tāpēc, ka pirms manis te mācījās arī mans tēvs un vecaistēvs. Es pārstāvu savas ģimenes trešo paaudzi šajā skolā. Un tavs tēvs arī mācījās šeit?

– Nē, – Dīkinss un Harijs atbildēja vienā balsī.

– Pārtrauciet pļāpāšanu! – uzbļāva Fišers. – Un pabeidziet izsaiņot mantas!

Atvēris ceļa somu, Harijs ņēma ārā drēbes un rūpīgi kārtoja divās atvilktnēs pie savas gultas. Starp krekliem māte bija ielikusi arī šokolādes tāfelīti. To zēns noslēpa zem sava spilvena.

Noskanēja zvans. – Laiks izģērbties! – paziņoja Fišers. Harijs vēl nekad nebija novilcis drēbes kāda cita zēna klātbūtnē, nemaz jau nerunājot par telpu, kas pilna ar svešiem zēniem. Viņš pagriezās pret sienu, lēnām noģērbās un pēc tam ātri uzvilka pidžamu. Apsējis jostu rītasvārkiem, Harijs sekoja citiem zēniem uz mazgāšanās telpu. Vispirms viņš skatījās, kā rīkojas pārējie. Viņi seju nomazgāja ar flaneļa lupatiņu un pēc tam iztīrīja zobus. Harijam nebija ne šādas lupatiņas, ne zobu sukas. Zēns, kuram bija ierādīta gulta blakus Harijam, pameklēja savā tualetes piederumu somiņā un pasniedza Harijam zobu suku un zobu pastas tūbiņu. Harijs nevēlējās dāvanu pieņemt, bet zēns sacīja: – Mana mamma parasti visu ieliek dubultā.

– Paldies! – Harijs tencināja. Viņš aši iztīrīja zobus, tomēr guļamtelpā atgriezās viens no pēdējiem un veikli ierāpās gultā. Divi tīri palagi, divas segas un mīksts spilvens. Viņš paskatījās uz Dīkinsu, kurš lasīja grāmatu. Kenedija “Latīņu valodas pamati”.

Otrs zēns ieteicās: – Tas spilvens ir ciets kā ķieģelis.

– Varbūt gribi mainīties? Es iedošu savējo, – piedāvāja Harijs.

– Manuprāt, mēs uzzināsim vien to, ka tie visi ir vienādi, – otrs zēns sacīja un pasmaidīja. – Tomēr, paldies.

Harijs no pagalvja izņēma šokolādes tāfelīti un salauza to trijās daļās. Vienu viņš iedeva Dīkinsam un otru zēnam, kurš viņam izlīdzēja ar zobu suku un pastas tūbiņu.

– Skatos, ka tava māte ir daudz iejūtīgāka nekā manējā, – viņš sacīja, kad bija nokodis kumosu. – Noskanēja kārtējais zvans. – Starp citu, mani sauc Džailss Beringtons. Un tevi?

– Kliftons. Harijs Kliftons.

Nogulēja Harijs vien dažas minūtes. Un ne jau tāpēc, ka gulta bija ļoti ērta. “Vai iespējams, ka Džailss būtu rados ar vienu no tiem vīriešiem, kuri zina patiesību par mana tēva nāvi? Un kam viņš pēc dabas vairāk līdzinās? Tēvam vai vectēvam?”

Gluži negaidot Harijs sajutās ļoti vientuļš. Viņš atskrūvēja Džailsa iedotās zobu pastas tūbiņu un sūkāja to, kamēr beidzot iemiga.

Zvans nu jau ierasti noskanēja sešos trīsdesmit no rīta. Harijs izrāpās no gultas. Viņš jutās slikti. Kopā ar Dīkinsu viņš devās uz mazgāšanās telpu, kur Džailss izmēģināja, kāds ir ūdens. – Kā jums liekas, vai šeit kāds ir kaut ko dzirdējis par karsto ūdeni? – viņš vaicāja.

Tikko Harijs grasījās kaut ko atbildēt, bet grupas vecākais uzrēca: – Mazgājamā telpā lai nebūtu nekādas pļāpāšanas!

– Trakāks nekā prūšu ģenerālis, – noteica Beringtons un pēc militārā parauga sasita kopā papēžus. Harijs iesmējās.

– Kurš tas bija? – noprasīja Fišers un cieši paraudzījās uz abiem zēniem.

– Es, – nekavējoties atbildēja Harijs.

– Vārds?

– Kliftons.

– Vēl reizi atvērsi muti, Klifton, un tev labi neklāsies.

Harijam nebija ne jausmas, kā tieši tas izpaudīsies, tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka nekas patīkams tas noteikti nevarētu būt. Viņš iztīrīja zobus un aši atgriezās guļamtelpā, vairs neteicis ne vārda. Apsējis kaklasaiti – kārtējais uzdevums, ar kuru viņš īsti netika galā, – viņš panāca Dīkinsu un Beringtonu, kuri jau devās uz ēdamtelpu.

Neviens pat nemēģināja runāt, jo nezināja, vai uz kāpnēm tas ir atļauts. Pie galda Harijs apsēdās starp abiem jauniegūtajiem draugiem un vēroja, kā visiem priekšā tiek noliktas bļodiņas ar biezputru. Zēns pamanīja, ka šoreiz katram ir tikai viena karote. Tas bija liels atvieglojums un nozīmēja, ka nekādas kļūdīšanās nebūs.

Savu porciju Harijs notiesāja tik ātri, it kā baidītos, ka tūdaļ ieradīsies tēvocis Stens un viņam ēdienu atņems. Kamēr citi vēl ieturējās, Harijs nolika karoti uz galda un, ne mirkli nekavējoties, ķērās pie bļodas izlaizīšanas. Vairāki zēni neticīgi skatījās uz šo priekšnesumu, daži norādīja uz viņu, vēl citi – ķiķināja. Harijs koši piesarka un nolika bļodu uz galda. Viņš būtu izplūdis asarās, ja vien Beringtons nepaņemtu savu bļodu un arī nesāktu to laizīt.