Читать книгу Mana neizdzīvotā mīlestība - Elizabeta Noubla - Страница 2

Jūnijs

Skūpsts, tāpat kā viss pārējais šajā dienā, bija nevainojams – kā no kartītes. Ne pārāk šķīsts, ne pārāk intīms. Līgavainis, kura augums bija ideāli dažas collas garāks par slaido sievieti līdzās, saņēma plaukstās līgavas seju – maigi, bet īpašnieciski. Viņš pieskārās ar pieri viņas pierei uz sekundi vai divām, iekams viņu lūpas sastapās. Viņas acīs mirdzēja prieka asaras. Klātesošo vidū noskanēja šim mirklim atbilstoša kolektīva nopūta. Sajūta bija tāda, kā vērojot atdzīvojamies Hallmark atklātnīti.

Pirmo reizi noskūpstījuši viens otru jau kā vīrs un sieva, viņi starojošām sejām pagriezās pret laulību viesiem. Viņu vaigi saskārās, līgavas uzrautais deguntiņš bija saraukts biklā nedrošībā, un plīvurs, kas pirms dažām minūtēm tika pacelts uz augšu, atsedzot viņas seju, tagad ieskāva viņus abus pasakainā tilla mākonī.

Vikārs pacēla rokas plašā žestā. – Dāmas un kungi, misters un misis Hamondi!

Visa baznīca izplūda spontānos aplausos.

Sūzenai, kas sēdēja otrajā baznīcas solā līgavaiņa pusē, smadzenēm cauri izšāvās vairāki jautājumi vienlaikus, tā ka viņa tik tikko spēja tos sarindot pēc kārtas.

1. Kopš kura laika mēs baznīcā aplaudējam?

2. Kā tas nākas, ka mans mazais brālītis ir gana vecs, lai precētos?

3. Vai es arī kādreiz biju tik naiva, kādi izskatās viņi?

4. Kurā brīdī es esmu kļuvusi tik ciniska un tik skarba?

Atbildes gan nenāca tik ātri. Izņemot par aplausiem. Šī nebija pirmā reize, kad Sūzena atskārta, ka dīvainā kārtā neatbalsta pati savas paaudzes paradumus. Šis nav priekšnesums. Tā ir svinīga, cieņpilna ceremonija.

Viņas “mazajam” brālītim Aleksandram ir trīsdesmit trīs gadi. Pēc lielākās daļas cilvēku mērauklas viņš nav par jaunu precībām. Sūzenu nedaudz satrieca fakts, ka brāļa trīsdesmit trīs gadi nozīmē to, ka viņai ir trīsdesmit deviņi. Viņa tik spilgti atcerējās, kā viņš piedzima, – īstenojās sešus gadus vecās meitenes sapnis par dzīvu lelli, kas prot raudāt.

Jā, jā, protams, ka viņa bija tik naiva – tāpat kā viņi un vēl vairāk. Naiva un tāda paša neprātīga prieka pārņemta, kādu manīja jaunlaulāto sejās, kā arī pārliecināta, tik ļoti pārliecināta, ka viņa ir apprecējusies uz mūžu. Viņa bija stāvējusi pie tā paša altāra, tieši tajā pašā vietā, kur tagad stāvēja Alekss un Hloja, un Sūzena iedomājās, ka bija jutusies tieši tāpat kā viņi (kaut arī viņa atcerējās satraucošo sajūtu, ka dīvaini neērtā zeķe ar gumiju, ko viņa bija uzvilkusi, slīd lejup pa augšstilbu uz ceļgala pusi). Pārliecība ir tā iezīme, kas Sūzenu pametusi. Viņa nebūtu varējusi bez tā vīrieša dzīvot. Tolaik viņa to uztvēra gandrīz kā fizisku nespēju – ka sirds, kuru viņa tikko bija viņam atdevusi, vārda tiešajā nozīmē pārstās pukstēt krūtīs, ja šā vīrieša nebūs līdzās. Tagad viņa vairs nebija pārliecināta ne par ko.

Un kā tad ar kļūšanu ciniskai un skarbai? Uz šo jautājumu viņa nespēja atbildēt. Ja viņa būtu nojautusi, ka tas notiek, ja būtu stāvējusi un vērojusi sevi no malas, viņa nebūtu to pieļāvusi. Vai tiešām?

Hloja bija starojoša. Patiešām. Tā visi saka par ikvienu līgavu. Tas bija viens no vārdiem, ko lietoja tādā dienā kā šī, bet tā nebija taisnība par ikvienu līgavu. Vismaz ne tik ļoti taisnība kā šodien par Hloju. (Vai visi tā teica arī par Sūzenu? Un vai par viņu tā bija taisnība?) Hloja bija kanādiete, patiesību sakot, viņa vienmēr “izstaroja” Ziemeļamerikas iedzīvotājiem raksturīgo ziedošo veselību. Balti, taisni zobi un spožas blondu matu cirtas. Sūzena atzina, ka šodien Hloja izskatās īpaši jauki. Viņas garā, pieguļošā kleita no smaga hercogienes atlasa ziloņkaula krāsā. Eleganta un klasiska, Hlojai tā derēja ideāli. Ejot garām, viņa viegli pamāja Sūzenai ar pušķi triumfa pilnā sveicienā, un Sūzena juta, kā notrīs viņas dūrēs sažņaugtās plaukstas un sagumst pleci.

Aleksa krūtis bija piepūtušās aiz lepnuma. Hloja bija ielikusi roku viņam elkonī, un viņš ar otru roku satvēris viņas pirkstus. Alekss visu laiku lūkojās uz Hloju, tad uz viesiem un tad atkal uz Hloju, it kā joprojām nespētu noticēt, ka beidzot Hloja ir viņa sieva.

Viņus šobrīd vērojot, bija grūti nenoticēt abu nākotnei. Pat Sūzenai.

Varbūt Aleksam un Hlojai viss būs kārtībā. Dažiem cilvēkiem taču tā gadās, vai nav tiesa?

Šajā brīdī Sūzenas māte Rozmarija pagriezās pret savu vienīgo meitu. Viņas seja bija slapja no tā, ko Sūzena bērnībā bija dēvējusi par prieka asarām, un māte piesardzīgi viegli pieskārās acīm ar baltu mežģīņu kabatlakatiņu, kurš tika glabāts tieši šādiem gadījumiem. – Vai tas nav brīnišķīgi?

Sūzena iecietīgi pasmaidīja. To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, ņemot vērā atklājumu, ka zobi ir cieši sakosti. Vēl viens obligātais apzīmējums.

– Tā ir. Brīnišķīgi!

– Un vai viņa neizskatās brīnišķīgi?

– Pilnīgi noteikti.

Šādi jautājumi un atbildes varēja turpināties kādu brīdi. Kaut arī šķita, ka lielākā daļa mātes jautājumu ir retoriski, un Sūzena droši vien varēja neraizēties par atbildi. Šis te, un tad vēl sekos fotografēšanās. Sūzena prātoja, cik ilgi vēl jāgaida, līdz viņa dabūs savu pirmo šampanieša glāzi. Gandrīz noteikti pārāk ilgi. Droši vien viņai vajadzēja par to iedomāties un ieslidināt rokassomiņā nelielu blašķīti.

– Esmu tik sajūsmināta, ka viņi to izdarīja šeit.

Tas nav nekas jauns. Svētā Gabriela draudzes baznīca atradās ciemata ģeogrāfiskajā centrā un Rozmarijas Hamondas dzīves garīgajā centrā, tā bija nesaraujamām saitēm sieta ar viņu un viņas ģimeni. Rozmarija izjuta prieka un gandarījuma atblāzmu, atceroties pati savas laulības šeit tajā 1966. gada jūlija dienā, kad Anglija uzvarēja Pasaules kausā. Visi trīs viņas bērni šeit bija kristīti un iesvētīti, un viņas vecāki bija apglabāti kapsētā pie baznīcas viens otram līdzās, kaut arī ar divpadsmit gadu intervālu. Pirms viņi ar vīru bija pievienojušies Francijas iekarošanai un nopirkuši tur pārbūvētu šķūni, viņa nekad neizlaida svētdienas dievkalpojumu. Izņemot reizi, kad bija aizbraukusi atvaļinājumā, un divas reizes pēc histerektomijas, kuru pārcieta 2005. gadā. Pēdējos piecpadsmit gadus gandrīz katru piektdienas pēcpusdienu viņa kopā ar trim vai četrām draudzenēm slaucīja putekļus un spodrināja baznīcas solus. Klaivs, viņas vīrs, to dēvēja par “putekļu slaucīšanu Jēzum”, un par to Rozmarija viņam promejot atmaksāja, nekaitīgi uzšaujot ar dzeltenu putekļu lupatu.

Alisters, vecākais un pirmais no viņas bērniem, kurš apprecējās, salaulājās Ketrinas mājās netālu no Kembridžas. Protams. Tā bija pareizā rīcība, kaut arī Rozmarija zināja un viņu nedaudz aizskāra fakts, ka Ketrinas ģimenē neviens nešķita īpaši reliģiozs un pati Ketrina nekad nebija tikusies ar vikāru, kurš veica ceremoniju, iekams viņi sāka plānot kāzas. Rozmarijai diez ko nepatika ziedi (gerberas – cik ikdienišķi!), un viņa bija visai pārliecināta, ka šī kancele nebija dzirdējusi ticības apliecinājumu vairākas nedēļas.

Šodien Alistera un Ketrinas meitas bija Hlojas līgavas māsas. Milija un Seidija satrauktas tipināja pa baznīcas eju Hlojai aiz muguras, sajūsminādamās par savu tilla apakšsvārku čaboņu un friziersalonā meistarīgi ieveidotajiem matiem.

Pirms sešpadsmit gadiem Sūzena šeit precējās ar Šonu. Saderināšanās sākumā viņa jokoja, ka varētu slepus aizbēgt un salaulāties, bet Rozmarija zināja, ka meita viņai to nemūžam nenodarīs. Sūzena bija viņas vienīgā meita un galu galā arī Rozmarijas vienīgā iespēja patiešām organizēt laulību ceremoniju. Rozmarija sapņoja par savas mazās meitiņas kāzām kopš dienas, kad Sūzena piedzima. Turklāt viņa arī krāja tam naudu – ietaupīja no saviem saimniecības līdzekļiem. Kad viņi ar Klaivu precējās, viņiem naudas nebija, vismaz nekam īpašam – “zvārguļiem un grabuļiem”, kā Klaivs tos dēvēja. Rozmarija bija apņēmusies, ka Sūzenai tas viss būs. Ziedu kompozīcijas katra sola galā, ne tikai pie altāra, īsts šampanietis, un ne tikai viena glāze, lai uzsauktu tostu…

Taču Aleksa kāzas bija kā bonuss. Īstenībā Alekss visu savu mūžu bija kā bonuss. Viņš tika ieņemts piecus gadus pēc Sūzenas – jau ilgi pēc tam, kad Rozmarija bija pārstājusi cerēt, ka tas varētu notikt, un bija apņēmusies apmierināties ar diviem bērniem, ko Dievs viņai un Klaivam jau bija dāvājis. Hloja, lai Dievs viņu svētī, bija gribējusi tradicionālas angļu kāzas, un Svētā Gabriela baznīca viņai iepatikās jau pirmajā reizē, kad viņa pirms trim gadiem pavadīja brīvdienas pie Hamondiem un kad viņi visi kopā devās turp uz pusnakts misi Ziemassvētku priekšvakarā. Pirms trim mēnešiem, kad viņi abi pavadīja atvaļinājumu tūrisma pārgājienā Skotijā, Alekss Hloju bildināja. Viņi piezvanīja vecākiem no kāda krodziņa, un Hloja tūlīt pat paziņoja, apreibusi no laimes un sentimenta (un pāris mēriņiem viskija), ka viņa gribot laulāties Svētā Gabriela baznīcā, jo nespējot iedomāties, ka varētu to darīt kaut kur citur. Ja Rozmarija gribēja būt godīga, tas viss notika diezgan lielā steigā. Viņiem paveicās, ka šī sestdiena bija brīva. Šī bija pirmā sestdiena kopš Lieldienām, kad svētais tēvs Trevors bija brīvs, un pēdējā līdz pat oktobra vidum. Rozmarijai bija aizdomas – kaut arī viņa nevaicāja, jo tā šķistu kā slikta zīme, – ka, iespējams, kāds pāris atsaucis pieteikumu… Svētā Gabriela baznīca bija ļoti gleznains dievnams filmas “Četras kāzas un vienas bēres” stilā, un tā vienmēr bija ļoti pieprasīta, tāpēc nekāds spodrināšanas un lūgšanu apjoms nevarēja nodrošināt to, lai baznīca tiktu nodotu jūsu rīcībā vasaras sestdienā, piesakoties neilgu laiku iepriekš.

Tomēr tas bija tā vērts – viss milzīgais darbs, kas tika ieguldīts organizēšanā. Baznīcas soli spīdēja un laistījās, ziedi bija patiešām krāšņi. Pie viņu mājas uzslietā lielā telts izskatījās debešķīgi un kaut kādā veidā padarīja apburošāku arī pašu māju, šampanietis bija novietots dzesēties, savukārt džeza ansamblis jau iesildījās. Hlojas vecāki bija uzstājuši, ka izrakstīs dāsnu čeku, un “zvārguļi un grabuļi” patiesi tika zvanīti un šķindināti. Kad Hlojas māte pirms dievkalpojuma ieradās pie viņiem apskatīt lielo telti, viņa teica, ka pa pusei gaidījusi – tūlīt aiz kādas vāzes pēkšņi parādīsies Hjū Grānts, tērpies rītasvārkos, un Rozmarija to uztvēra kā augstu uzslavu. Rozmarija vēroja sava jaunākā dēla garo, stalto muguru un savas mīļotās mazmeitiņas. Viņu pārplūdināja prieks. Viņa saspieda sava vīra roku, un viņš atbildēja ar glāstu; arī viņam kaklu aizžņaudza kamols. Viņi abi bija precējušies vairāk nekā četrdesmit gadu. Par šādiem brīnišķiem mirkļiem viņi bija sapņojuši tajos gados, kad bērnu sekmes O līmeņa eksāmenos, hipotēkas maksājumi, māsas un brāļu ķildas dažreiz bija tik ļoti viņus nomocījušas, ka visa jau šķita pārāk daudz. Tie bija prieka mirkļi, par kuriem, kā Klaivs vienmēr jokoja, bija jāmaksā.

“Kas šajā bildē nav kārtībā?” Sūzena sev vaicāja, lūkodamās apkārt – uz saviem brāļiem, vecākiem, brāļa meitiņām un brāļa dēlēnu. Šajā ideālajā, atklātnītei līdzīgajā ainavā ir tikai viens trūkums. Viņai līdzās stāvēja ārkārtīgi laimīgie mamma un tētis, brāļa sieva Ketrina smīdināja savu mazo dēlēnu Oskaru, pūzdama viņam elpu uz kakla, kamēr viņš stiepa rociņu pēc mātes cepures spalvām. Tās kutināja viņam degunu, kad māte pieliecās.

Tā bija Sūzena. Viņa bija vienīgā, kas te neiederējās. Viņas acis pieplūda pēkšņām asarām. Jēziņ. Nekavējoties nodūrusi acis, viņa atvēra savu rokassomiņu un sāka taustīties starp milzum daudzajiem sīkumiem, meklējot salveti. Viņa juta, ka asara slīd gar degunu uz leju, un baidījās, ka nenovēršami sāks šņaukāties. Šīs nebija tās jaukās, situācijai atbilstošās asaras, kuras vajadzētu raudāt kāzās. Vēl tikai mazliet, un elsas vairs nebūs apturamas, tās kļūs nevaldāmas. Sūzena bija apņēmības pilna, ka tas nenotiks. Viņa ieurba kreisās rokas nagus delnā un atkal cieši sakoda zobus. Raudot Sūzena izskatījās neglīta, un viņa to zināja. Pamatīgām vienu minūti ilgām raudām sekas būs sarkanas, aiztūkušas acis un vēl sarkanāks deguns veselu stundu. Un tas nozīmēs skatienus un jautājumus – un šodien viņa varētu iztikt bez tiem.

Sūzenas brālis Alisters saņēma viņas roku virs elkoņa, diezgan cieši to saspiezdams, un iegrūda viņai plaukstā rūtainu kokvilnas kabatlakatu. – Ak nē, tu to nedarīsi.

Pārējie ģimenes locekļi jau virzījās pa baznīcas eju, pievienodamies trokšņainajam viesu baram, kas devās uz baznīcas kāpņu pusi. Sūzenas brālis parāva viņu aiz rokas pūlim pretējā virzienā, uz altāri, un viņa ļāva, lai viņu ved.

– Pagaidi mirkli. – Brāļa balss bija stingra, bet ne nelaipna. Droši vien tā viņš runāja ar Seidiju.

Mazajā priekštelpā baznīcas sētas pusē koristi tieši šobrīd vilka nost savus baltos tērpus.

– Neņemiet mūs vērā… mēs tikai izvēlamies īsāko ceļu, – viņš paziņoja, vilkdams Sūzenu cauri koristu rindām uz durvīm, kas veda uz kluso baznīcas pagalmu. Viņš nelaida vaļā Sūzenas elkoni, iekams nebija viņu aizvedis līdz solam, tad apsēdās viņai līdzās.

Sūzena norāva savu mazo, ar tillu rotāto cepurīti un izbrauca ar pirkstiem caur matiem. – Paldies.

Alisters neatbildēdams atslīga pret sola atzveltni, iebāza pirkstus starp krekla apkaklīti un kaklu, tad atglauda matus no pieres. Kādu brīdi viņi abi sēdēja klusumā, ko palaikam pārtrauca tikai Sūzenas šņuksti, kā arī balsu dūkoņa, kas atplūda no baznīcas priekšas.

Alisters sakrustoja garās kājas. – Uz šī sola es izsmēķēju savu pirmo cigareti. Man bija trīspadsmit gadu. Pēc desmit minūtēm es izvēmos… tepat. – Viņš norādīja ar roku uz koku, kas auga desmit jardus tālāk.

Sūzena pasmaidīja. Alisters nekad nebija bijis sevišķi liels smēķētājs. Viņa gan – desmit cigarešu dienā gandrīz visus trīs gadus, kad bija projām no mājām universitātē, it kā tā būtu mācību kursa prasība. Un tā līdz universitātes beigšanas brīdim, kad viņa pārtrauca smēķēt tikpat pēkšņi kā sākusi. Alisters vienmēr pie mazākās izdevības māsu par to tirdīja. Par spīti viņa draudiem, mamma un tētis to nekad neuzzināja; brālis viņu nenodeva.

– Un es būtu varējis uz šī sola arī zaudēt savu nevainību, ja vien Selijai Herisai nebūtu bijuši neiedomājami apspīlēti džinsi un desmitos vakarā nebūtu obligāti jābūt mājās.

Sūzena sāka skaļi smieties. – Selija Herisa. Ak Dievs!

– Acīmredzot, pirms viņa devās ārā no mājas, tētim nācās aizvilkt džinsu rāvējslēdzēju, liekot lietā pakaramo, un, manuprāt, Selija nudien baidījās – ja džinsus novilks, viņa nemūžam nespēs tos dabūt atpakaļ kājās un būs jāiet mājās vienās biksītēs…

– Vismaz tā viņa tev teica…

– Tie džinsi tiešām bija sasodīti cieši. Es tik tikko varēju iebāzt roku…

– Ak vai. Cik pretīgi!

Alisters pavīpsnāja. – Tomēr tas lika tev pārstāt pinkšķēt, vai nav tiesa?

– Jādomā, ka tas arī mazinās manu ēstgribu pieņemšanā…

– Nuja, arī tas tev nenāks par ļaunu, Apalīt.

Alisters viņu sauca par Apalīti un tikai par Apalīti apmēram divus gadus, kad Sūzena bija vecumā no desmit līdz divpadsmit, un tolaik viņa bija, jāsaka godīgi… apaļa. Tajā vasarā viņa zaudēja savu apaļumu, kopš tā laika nemainīgi saglabājot slaidu augumu, bet brālis vēl aizvien dažreiz, kad viņi bija divatā, sauca māsu par Apalīti.

Viņa iedunkāja viņam krūtīs. – Ai!

Tas bija Alisters. Viņas arhetipiskais vecākais brālis. Kad viņi bija jaunāki, kad viņi bērnībā dzīvoja kopā, viņš bieži vien izturējās noraidoši vai nelaipni. Reizumis pat radās iespaids, ka viņa vienīgā nodarbošanās ir dažādu mocību un ķircināšanas veidu izdomāšana māsas dzīves gandēšanai. Taču tiklīdz kāds cits, jebkurš, mēģināja nodarīt viņai pāri, viņš tūlīt pat pārvērtās par Sūzenas glābēju. Viņas varoni. Viņai šķita, ka tāds viņš ir joprojām.

– Tātad? – Tagad brālis lūkojās viņai tieši virsū, viena uzacs bija pacelta uz augšu.

– Tātad – kas? – Sūzena negribēja īsti sastapties ar Alistera skatienu.

– Tātad… ko nozīmē šīs asaras?

– Kāzās taču visi raud, vai tad ne? Mamma izlietoja Kleenex tādos ātrumos, it kā šīs salvetes varētu iziet no modes. Ketrina arī…

– Skaidrs. Tātad tu man neteiksi?

– Neteikšu ko? – Tikai tas vien, ka brālis viņu izglāba, vēl nenozīmē, ka viņam viss būtu jāstāsta.

– Labi, tikai tas vien, ka es tevi izglābu, vēl nenozīmē, ka tev man jāizstāsta. – Izklausījās ērmoti, kad viņš to pateica. – Bet ja tu vēlies… es klausos ar abām ausīm. Un šī ir tava vienīgā iespēja, jo esmu saņēmis no Ketas atļauju dzert visu pēcpusdienu, un esmu iecerējis līdz laikam, kad tiks griezta torte, jau būt afekta stāvoklī… Oskars pēdējās četras vai piecas naktis nodevās uzdzīvei, un es esmu pārguris, tā ka man tas izdosies ātri. Tāpēc, ja tu gribi aprunāties, dakteris ir tavā…

– Man šķiet, ka es iedomājos par Šonu.

– Muļķības.

– Vai ārsti parasti tā runā ar saviem pacientiem?

– Varbūt arī ne, bet viņiem vajadzētu to darīt.

– Kāpēc tu man netici?

– Jo neesmu redzējis tevi raudam Šona dēļ gadiem ilgi. Es neuzķēros uz šī āķa. Tās nebija nostalģiskas nožēlas asaras. Ja tu jautā manas domas, šīs asaras bija ļoti lielā mērā saistītas ar tagadni.

– Tiešām? Kā tu to vari zināt?

– Paklau, māšel, iespējams, tu negribi to stāstīt, bet nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka te kaut kas nav kārtībā. Pēdējos mēnešus tevi tikpat kā neredz. Tu izvairies no visām tām ģimenes padarīšanām. Un nav runa tikai par ģimenes pulcēšanos kopā… tu neatnāci uz Oskara kristībām.

Sūzena sāka runāt, lai atkal atkārtotu to aizbildinājumu, ko viņa bija izmantojusi un par kuru bija tik pārliecināta, ka visi tam noticējuši, taču Alisters pacēla roku, lai māsu apturētu. – Un tas nav svarīgi. Ne jau par to ir runa. Un šodien tu ieradies, bet Daga nav kopā ar tevi – atkal…

– Viņam atveda bērnus… pēdējā mirklī. – Šie vārdi izklausījās patētiski arī pašai Sūzenai.

Viņš atkal pacēla roku. Īstenībā tas bija visai nepatīkami, pat ja brāļa rīcība bija pilnīgi pamatota. – Varbūt pie vainas bija bērni. Varbūt nebija. Varbūt tā, sasodīts, nepavisam nav mana darīšana. Taču es raizējos par tevi, Sūza. Tas arī viss. Mēs visi mazliet par tevi raizējamies.

– Vai jūs “visi” tādā gadījumā par mani runājat? – Sūzena nespēja paciest šo domu. Viņi visi dīki sēž savās dažādajās apmierinātības pakāpēs un spriež par Sūzenu. Par vienīgo no viņiem, kas nešķiet laimīga.

– Tā gluži nav. Es ar to nedomāju mammu un tēti. Dievs mans liecinieks, mamma jau nedēļām ilgi nav pievērsusi uzmanību nekam, kas nav saistīts ar Aleksa un Hlojas kāzām. Un tu taču zini tēti. Viņš tikpat kā neizrāda, ko domā. Es runāju par sevi un Ketrinu. Un īstenībā viņa ir ļoti aizņemta ar mūsu mazuli. Nu labi. Tātad palieku es.

– Lieliski. – Sūzena gandrīz vai sāka spurgt. – Tātad, sasodīts, nevienam citam nerūp, kā man klājas.

Viņi abi pasmaidīja par Sūzenas kaprīzumu.

Alisters aplika Sūzenai ap pleciem roku, un viņa atbalstīja galvu brālim uz pleca.

– Es tikai gribēju teikt…

– Es zinu.

Tā viņi tur vairākas minūtes klusēdami sēdēja, silto saules staru apspīdēti. Sūzena juta, ka viņas sirds sitas arvien rāmāk, un vēlēšanās raudāt pakāpeniski mazinājās, līdz viņa jau bija kļuvusi gluži mierīga.

Tad Alisters izslējās taisni. – Mums vajadzētu iet atpakaļ. Pēc tam, kad tu būsi kaut ko izdarījusi ar savu notecējušo skropstu tušu… Viņi būs nikni, ja nespēs mūs atrast, lai nofotografētos.

– Tev taisnība. – Sūzena izņēma no somiņas pūdernīcu un, saslapinājusi ar siekalām kabatlakatiņa stūrīti, notīrīja melnos smērējumus zem acīm.

– Kā allaž.

– Nesaprotu, kā Ketrina tevi pacieš. – Viņa atkārtoti uzklāja lūpu spīdumu, aizvēra rokassomiņu un pasniedza kabatlakatiņu atpakaļ Alisteram, kurš palūkojās uz to ar riebumu, tad sagumzīja un iebāza kabatā.

– Ko tu ar to gribi teikt – “pacieš”? Viņa dievina zemi, pa kuru es staigāju.

Viņi abi piecēlās kājās un roku rokā sāka virzīties uz to pusi, no kuras skanēja balsu čaloņa.

– Nabaga meitene, kurai tiek pūsta migla acīs.

Tā bija Sūzenai kopš bērnības pazīstamā ķircināšanās.

– Turklāt gultā es esmu satriecošs. Selijai Herisai nav ne jausmas, ko viņa ir palaidusi garām.

Sūzena nosprauslojās. Šāda ķircināšanās bija mierinoša, tā novērsa viņas uzmanību un palīdzēja.

Pirms viņi bija apliekuši baznīcas stūri, brālis saspieda viņas roku un tad maigi palaida to vaļā.

– Kā tev šķiet, vai tagad spēsi atturēties no raudāšanas un zobu griešanas? – Alisters tēlotā niknumā izbolīja acis. Cik netaisni.

– Man šķiet, ka spēšu. Gandrīz.

– Labi. Tad dari tā. Dieva dēļ. Uzbāz atpakaļ galvā to klīrīgo cepuri. Un turies tālāk no alkohola, norunāts? Kāzās nav nekā ļaunāka par sievieti vidējos gados, kas, ieradusies viena pati, piedzeras un mēģina nozust ar kādu no līgavaiņa vedējiem. – Viņš piebikstīja māsai ar plecu.

– Centīšos to atcerēties.

Kad viņi tuvojās, māte piesteidzās klāt, izskatīdamās nedaudz pikta un mazliet pietvīkusi. Neapmierināti nopūtusies, viņa nogludināja Sūzenai kādu matu šķipsnu, kas bija izspraukusies no elastīgās lentes, kura noturēja cepuri uz galvas, it kā Sūzena būtu nepaklausīgs bērns. Šķiet, viņa nepamanīja, ka Sūzena ir raudājusi. – Kur jūs abi bijāt? – Atbildi viņa negaidīja. Īstenībā viņa nekad to negaidīja. – Mēs beidzām fotografēt Hlojas viesus. Protams, pārāk daudz jau to nebija. Jūs gaida. Tagad līgavaiņa ģimene. Nāciet… fotogrāfs speciāli mums sagatavojis kāpnes.

Daglasam vajadzēja būt šeit. Tā ir Sūzenas vaina, ka viņa šeit nav, vismaz tā viņai šķita. Viņa teica, lai viņš nebrauc. Viņa tā nebija domājusi. “Vari nepūlēties nākt uz kāzām,” viņa bija teikusi. Arī Dags zināja, ka viņa tā nemaz nedomāja. Tomēr viņš neatbrauca.

Viņš bija pārkāpis robežu, šodien neierazdamies, kaut arī lieliski zināja, ka cilvēki par to brīnīsies. Lielajā teltī pie Sūzenas galdiņa viņam būs rezervēta vieta. Viņa vārds, uzrakstīts ideāli kaligrāfiskā rokrakstā. Brīvs krēsls. Viņš zināja, ka Sūzenai nāksies izskaidrot viņa neierašanos gan ziņkārīgām radiniecēm, gan raižpilniem draugiem, gan labu nodomu vadītiem svešiniekiem. Ka viņas paskaidrojumiem, lai arī cik tie būtu ticami, lai cik nenopietni un smieklīgi viņa tos pasniegtu, droši vien neviens neticēs. Tādējādi viņš pārkāpa robežu – kaut ko privātu padarīja publisku. Viņš zināja, cik ļoti Sūzena to nevar ciest. Tomēr pēdējā laikā viņi abi arvien vairāk un vairāk pārkāpa robežas. Un tagad Sūzena pat vairs nesaprata, kur tad viņi šīs robežas novilkuši. Agrāk viņa zināja, kur tās ir. Šīs robežas. Viņa zināja, kā Dags reaģēs, kā viņš izturēsies katrā konkrētā situācijā. Viņi bija apguvuši viens otra ritmu. Tagad viņa vairs nebija par to tik pārliecināta. Nedz par viņu, nedz arī pati par sevi. Viņa nepavisam nebija droša. Reiz, sensenos laikos, viņi nekad nestrīdējās. Vēlāk, kad viņi jau mēdza strīdēties, Sūzena nekad negāja gulēt, iekams viņi nebija salīguši mieru. Pēc tam viņi jau mēdza iemigt dusmīgi viens uz otru vai aizvainoti, arvien vairāk attālinādamies uz malām no karaliskā izmēra gultas centra, uzgriezuši viens otram saspringtu muguru. Dažu pēdējo mēnešu laikā Sūzena pat divas reizes bija gulējusi viesu guļamistabā. Un, kaut arī pirmajā gadījumā, kad viņi abi bija izdzēruši pārāk daudz vīna, Dags nakts vidū atnāca pie viņas, lai mēģinātu pierunāt pārvākties uz kopējo gultu, otrajā reizē, kad viņi abi bija skaidrā, viņš to nedarīja. Robežu pārkāpšana.

Nervozais jaunais fotogrāfs lika lietā visu savu nelielo banālo teicienu repertuāru, cenzdamies visus sasmīdināt, uzņemot ģimenes fotogrāfiju. Tomēr viņam acīmredzot tas nepadevās tik labi kā četrus gadus vecajai Seidijai, kas šobrīd bija pacēlusi savu līgavas māsas kleitu pāri galvai, demonstrēdama apaļo vēderiņu un nedēļas dienu kolekcijas biksītes.

– Es tik ļoti pret to neiebilstu, ja vien viņai kājās nebūtu “Trešdiena”, – Ketrina smējās. Oskars grozījās un locījās viņas rokās, kļūdams aizvien niķīgāks. Viņa centās noturēt zēnu un vienlaikus pūlējās nogludināt uz leju Seidijas kleitu.

– Kārtībā. Uzņemts. Visiem paldies. – Atvieglojums fotogrāfa balsī bija nepārprotams. Šīs viņam bija tikai ceturtās kāzas, un nevienās no pārējām nebija tik daudz cilvēku, nemaz nerunājot par ekshibicionisti līgavas māsu. Lūkodamās uz pietvīkušo un nosvīdušo jaunekli, Sūzena prātoja, kā gan viņš izturēs pieņemšanu. Tik daudz cilvēku vienkopus ir ļoti grūti organizēt, pat ja viņi ir skaidrā prātā. Bet pēc pāris glāzēm šampanieša tas jau līdzinās kaķu bara ganīšanai.

Sūzenas vecāku māja atradās piecu minūšu pastaigas attālumā no baznīcas, pāri galvenajam laukumam un pa mazu ieliņu uz priekšu. Cilvēki jau pamazām virzījās uz to pusi, viņu vadonis bija kāds kaimiņš, kurš bija izsalcis un cerēja vismaz uz kādu kārtainās mīklas pīrādziņu pirms nākamā fotografēšanās raunda. Pa dievkalpojuma laiku pie ieejas baznīcas teritorijā bija sapulcējies neliels ciemata iedzīvotāju bariņš, kas gan nebija aicināti, tomēr dedzīgi vēlējās redzēt līgavu, kā arī viesus greznajos kāzu tērpos. Sūzena atcerējās, ka viņa bija rīkojusies tāpat, kad bija jauna meitene. Kad pilnīgi visas līgavas aizrāvās ar sprogainiem ilgviļņiem un zvanveida piedurknēm, bet visiem līgavaiņiem bija vaigubārda un Kevina Kīgana frizūra. Kāzas norisinājās lielākajā daļā vasaras sestdienu. Sūzena skatījās, kā ierodas viesi, kā līgava izkāpj no elegantas mašīnas, nervozi nogludina kleitu, pirms ieķeras savam tēvam elkonī. Tad Sūzena ar velosipēdu aizbrauca uz ciemata veikaliņu, kur iztērēja savu kabatas naudu par mīkstajām augļu konfektēm, šerbeta un lakricas stienīšiem un žurnālu Smash Hits, atgriezdamās tieši laikā, lai noskatītos, kā jaunlaulātie, zvaniem skanot, iznāk no baznīcas. Viņai patika kleitas, līgavas māsas un puķes, lentēm rotātās mašīnas (reiz pat bija kariete, ko vilka divi dābolaini zirgi) un visi šie viesi greznās cepurēs un augstpapēžu kurpēs. Sūzenai patika zvani; viņai šķita, ka tās ir priecīgākās skaņas uz pasaules. Visvairāk viņai patika tas brīdis, kad pāris, konfeti vai rožu ziedlapiņu lietum līstot, saskūpstījās.

Kad Hloja un Aleksandrs gāja cauri viesu rindām – viņi arī devās pāri laukumam uz mājas pusi (tas bija bezgala romantiski, Hlojai tas patika; viņa teica, ka jutusies kā Tomasa Hārdija vai Džeinas Ostinas romāna varone) –, pavecākās ciemata dāmas sāka skaļi dūdot un sajūsmināties par viņiem. “Tu izskaties burvīgi, dārgā.” “Dievs svētī.” Tas bija vecmodīgi, tomēr jauki. Viņu laba vēlējumi Sūzenai šķita daudz dzīvīgāki un saviļņojošāki nekā to cilvēku, kuriem kaligrāfiskā rokrakstā rakstītais ielūgums bija stāvējis uz kamīna dzegas sešas nedēļas, kuri bija iztērējuši piecdesmit mārciņas par dāvanu no Džona Lūisa kāzu dāvanu saraksta un nopirkuši jaunu kleitu pie pagājušajā gadā iegādātās pārlieku dārgās cepures. Šīs dāmas bija īstās romantiķes; tieši tāda pati reiz bija bijusi arī Sūzena. Viņām nebija cita iemesla šeit atrasties. Viņas nebija nedz Aleksandra koledžas laiku istabas biedres, nedz kolēģes, nedz kādas radinieces.

Tad Sūzena šo sieviešu vidū ieraudzīja kādu, ko pazina, un viņai aizrāvās elpa. Viņa nebija iedomājusies, ka satiks šo sievieti. Tajā pašā brīdī viņa nobrīnījās, kāpēc viņai nebija ienācis prātā, ka tā varētu notikt. Galu galā viņas šeit kopā atradušās vairākas reizes – tolaik, pirms miljoniem gadu, kad abas stāvēja un gaidīja, lai ieraudzītu līgavas.

Tagad Sūzena vairs nepazina lielāko daļu cilvēku, kas stāvēja pie vārtiņiem. Viņa šeit nedzīvoja jau daudzus gadus un brauca šurp diezgan neregulāri, apciemojuma laikā iegriezdamās tikai mammas un tēta mājā. Taču šo sievieti viņa reiz bija labi pazinusi, lai gan kopš viņu pēdējās tikšanās pagājuši divdesmit gadi. Loisa Rosi. Vecāka un pilnīgi noteikti nedaudz apaļīgāka. Viņas mati, kas reiz bija spīdīgi, brūni un, glīti apgriezti, šūpojās garumā līdz pleciem, tagad mirdzēja sudrabaini un īsāki. Loisa lūkojās tieši uz Sūzenu un plati smaidīja. Sūzena prātoja, vai sieviete viņu pazinusi, viņai gandrīz gribējās paskatīties pār plecu, lai pārbaudītu, kam vēl šis smaids varētu būt domāts. Varbūt tas nav vērsts ne uz vienu konkrēti.

Loisai aiz muguras, daudz, daudz garāks – un šoreiz Sūzena bija absolūti pārliecināta, ka šo tumši brūno acu skatiens ir piekalts tieši viņai, – stāvēja Loisas dēls.

Roberto Rosi. Robs.

Garais, tumšmatainais, izskatīgais zēns, kurā Sūzena bija iemīlējusies. Tā bija pati pirmā un visskaistākā mīlestība. Viņai tolaik bija sešpadsmit. Tagad viņš bija vīrietis, un Sūzena viņu nebija redzējusi divdesmit gadu.

Vienu mirkli Sūzena nezināja, ko lai iesāk. Viņa gribēja bēgt prom, taču bija piekalta pie vietas, jo viņu abu skatieni bija noķēruši Sūzenu lamatās, atņēmuši viņai spēju kustēties. Turklāt viņa stāvēja mauriņā uz četras collas augstiem papēžiem, tā ka to nevarētu nosaukt par skriešanu, bet gan par gaisa trīsināšanu… Viņa pameta skatienu apkārt, meklēdama savu brāli, bet nespēja viņu ieraudzīt, nedz arī kādu citu, ko pazītu. Sūzena nekustīgi stāvēja, vienā mirklī sastingusi uz vietas, kamēr viņai garām bariem vien plūda nepazīstami cilvēki cepurēs. Viņa pieņēma, ka tie ir Hlojas un Aleksa draugi. Šie ļaudis smējās un skaļi tērzēja. Ņudzoša pasteļkrāsas un spalvu jūra reibinošā parfīma un matu lakas miglā – Sūzenai gandrīz noreiba galva.

Bija laiks, pirms daudziem gadiem, kad katru reizi, plānojot braucienu uz savu vecāku māju, viņu māca tikai vienas bailes un raizes. Neuzskriet virsū Loisai vai Robam. Reiz viņa iegriezās kādā Texaco degvielas uzpildes stacijā ciemata nomalē, jo viņas auto benzīna rādītājs signalizēja: “Idiote, tev vajadzēja uzpildīties jau pirms trīsdesmit jūdzēm!”, bet pie pretējā sūkņa ieraudzīja Roba tēvu Frenku. Sūzena metās projām no benzīntanka, pat īsti neapstājusies, izmisīgi cenzdamās nesastapt viņa skatienu, un apmēram pēc piecām jūdzēm viņa piedzīvoja pazemojošu situāciju, kad mašīna nosprauslājās un apstājās. Tieši tā paša iemesla dēļ viņi ar Šonu netika uzsaukti Svētā Gabriela baznīcā. Kad notika pati laulību ceremonija, Loisa un Frenks bija devušies atvaļinājumā. Tomēr Sūzena nedomāja, ka viņi būtu atnākuši, lai vēlētu viņai laimes. Ne pēc tā, kas bija noticis.

Šīs bailes pamazām aprimās, kā jau tas parasti ar bailēm notiek. Arī viņas braucieni uz mājām kļuva retāki. Sākumā Sūzena bija pārāk laimīga un koncentrējusies uz sevi, lai brauktu šurp. Kad viss sāka iet greizi, viņa jutās pārāk pazemota. Un pārāk nožēlojami, lai vispār kaut ko darītu, kad attiecības ar Šonu patiešām izira.

Arī pēdējos gados viņi ar Daglasu nebija pārāk bieži ciemos braucēji. Bērni, Daga mīļotā laiva Čičesteras ostā, Sūzenas darbs… dzīve viņus raustīja tik daudzos virzienos. Un tā vienkārši ritēja arvien ātrāk. Nedēļas, mēneši, gadalaiki, gadi… tie tik ātri paskrēja. Mamma un tētis jau bija pensijā, un viņi katru gadu pāris mēnešu pavadīja mājā, ko bija nopirkuši Francijā. (Lielākais triumfs no tēta viedokļa – viņš bija šaubījies, vai viņa iespaidīgā neatlaidība pārliecinās mammu atstāt ciematu un Svētā Gabriela baznīcu.) Kad vecāki bija mājās, viņi labprāt “slaistījās apkārt”, kā tētis to nodēvēja. Mamma vienmēr teica, ka viņa savā mūžā ir gatavojusi pietiekami daudz svētdienas pusdienu, un bija apmierināta, ja viņas vietā pie plīts vergoja kāds cits. Un turklāt Alisters un Ketrina arī viņus bieži aicināja pie sevis – uz Ziemassvētkiem, Lieldienām vai nelielu atpūtu Kornvolā, pievilinot ar savu bariņu arvien vairāk dievināmo mazbērnu.

Tātad šobrīd Sūzena bija aizmirsusi palūkoties pār plecu vai arī uzlikt savas lielās Džekijas O. saulesbrilles. Un nu viņa bija viņus redzējusi. Viņai pamatoti radās jautājums. Vai šī diena varēja kļūt vēl sarežģītāka?

Loisa Rosi nāca uz Sūzenas pusi, pastiepusi viņai pretī rokas. Ak Dievs. Jā, varēja gan. Viss varēja kļūt vēl ļaunāk. Tagad Sūzena atcerējās. Frenks, Loisas vīrs, ir slims. Nopietni slims.

Apmēram pirms trim gadiem viņam noteica diagnozi – motoro neironu slimība. Mamma Sūzenai to pastāstīja – tā bija daļa no ciemata tenku litānijas, ko viņa uzskaitīja ik reizi, kad meitu satika; lielākā daļa no tām bija par tādiem draudzes locekļiem, ko Sūzena nepazītu, pat ja tie uzkristu viņai virsū. Kad viņa padzirdēja šo jaunumu, viņa prātoja, ka vajadzētu Loisai uzrakstīt. Bet ko gan viņa teiktu? Ja kāds nomirst, ierastās frāzes raisās diezgan viegli. Bet nebija tik viegli saprast, ko lai raksta par Frenku. Sūzena diez ko daudz nezināja par šo slimību, izņemot to, ka tā ir postoša, un, ciktāl Sūzenai zināms, Stīvens Hokings droši vien ir vienīgā persona, kura izdzīvojusi ar šādu diagnozi patiešām ilgu laiku. Lielākajai daļai cilvēku, par to viņa bija droša, šāda diagnoze ir nāves spriedums. Mammas paziņojums bija bez jebkādām sīkākām detaļām. Un tā Sūzena neuzrakstīja. Un tagad, kad viņas ar Loisu virzījās viena otrai pretī pāri mauriņam, viņa patiešām vēlējās, kaut būtu uzrakstījusi. Kaut ko par to uzrakstīt noteikti būtu bijis vieglāk nekā tagad, šeit, visas šīs kāzu jautrības vidū, izdomāt un pateikt pareizos vārdus.

Smagiem soļiem virzīdamās uz priekšu, Loisa ierunājās pirmā. – Sūzena! – Tas bija vienīgais, ko viņa pateica. Un tad, pienākusi Sūzenai pavisam tuvu, viņa vēl plašāk izpleta rokas un ievilka Sūzena savā vēl aizvien tik pazīstamajā skāvienā. Sūzena no atvieglojuma gandrīz vai sajuta vājumu. Protams, viņa sprieda, protams, nevar būt, ka Loisa joprojām būtu dusmīga uz viņu. Varbūt viņa nekad nav bijusi dusmīga. Vismaz ne pēc tik daudziem gadiem. Pēc veselas mūžības.