Читать книгу Mana neizdzīvotā mīlestība - Elizabeta Noubla - Страница 3

Septembris

Pulksten astoņos piecpadsmit no rīta Alisters un Sūzena stāvēja pieturā, gaidīdami savu autobusu. Viņus, tāpat kā droši vien astoņdesmit procentus no apmēram tūkstoš viņu skolas bērnu, katru rītu autobusu karavāna veda piecas jūdzes uz milzīgo, pelēko betona ēku tuvākajā pilsētā. Viņu autobuss savā maršrutā veica piecas pieturas, viņējā bija otrā, te iekāpa visvairāk skolēnu. Šajā pieturā autobuss uzņēma vēl apmēram divdesmit piecus citus bērnus, lielākā daļa no viņiem dzīvoja savrupmājās klusajās ieliņās šaipus ciemata laukumam. Cits autobuss savāca bērnus no pretējās puses, kā arī no jaunā rajona otrpus galvenajai ielai, bet vēl viens – no nomaļajām saimniecībām un attālākajiem īpašumiem. Viņi visi miedza acis agrā rīta saules staros, nedaudz pikti, ka nācies posties tik agri pēc sešu nedēļu vēlās celšanās un laiskajām dienām.

Alekss vēl joprojām mācījās ciemata sākumskolā, kurā arī viņi abi bija gājuši. Mamma viņu turp aizvedīs apmēram trīsdesmit minūtes vēlāk, nekā no mājām bija jāiziet Sūzenai un Alam, lai paspētu uz autobusu. Alekss vēl joprojām saņēma pilnu mammas aprūpi – brokastis, kurās viņa sēdēja klāt, zobu kontroli “Vai tu kārtīgi iztīrīji?” un gājienu uz skolu mammas pavadībā. Viņi abi pāries pāri laukumam, tad mamma stāvēs alejas galā un noskatīsies, kā Alekss pieveic apmēram simts pēdējos metrus, līdz viņš ieies pa vārtiņiem, un tad uz dažām turpmākajām stundām atbildība par viņu gulsies uz skolas pleciem.

Tas bija pēdējais gads, kad viņi ar brāli kopā devās uz autobusu. Alisters togad bija pēdējā, augstākajā – sestajā klasē. Nākamajā vasarā viņš noliks A līmeņa eksāmenus un nākamgad ap šo laiku dosies prom uz universitāti. Uz Ekseteru, lai studētu inženierzinātnes, ja saņems nepieciešamo novērtējumu, un visi pieņēma, ka viņš to paveiks.

Sūzena no viņa atpalika tieši par gadu, kaut arī Als bija par astoņpadsmit mēnešiem vecāks. Viņa iepriekšējā vasarā bija nokārtojusi O līmeni un tagad sāka mācīties sestajā klasē. Koledža atradās blakus skolai – piecdesmit jardu tālāk, vietējā ceļa platuma un simts gaismas jūdžu attālumā no sīkajiem, kas mācījās mazākajās klasēs. Nudien, tas bija apvainojums, ka joprojām vajadzēja braukt ar viņiem vienā autobusā.

Sūzena jau no pagājušā gada zināja, kā tas darbojas. Sestklasnieki nevalkāja formastērpu, un līdz ar privāto apģērbu pieauga varenība. Autobusa pieturā viņi stāvēja krietnu gabalu nostāk no visiem pārējiem. Viņi rekvizēja sešas vai septiņas pēdējās sēdekļu rindas. Tas bija nerakstīts likums, turklāt viņi kāpa autobusā pēdējie, daudzi no viņiem pa ceļam dižmanīgi nodzēsa cigaretes. Sestklasnieki nesarunājās ne ar vienu citu. Kad Sūzena bija piektajā klasē, Alisters autobusa pieturā ne reizi nebija viņai pateicis ne vārda. Protams, pa ceļam uz pieturu un no tās viņš sarunājās ar māsu – viņu attiecības vienmēr bija tuvas. Bet, tiklīdz viņi nokļuva tur, un visa brauciena garumā katru dienu, Sūzena viņam kļuva par svešinieci, un viņa to pieņēma. Nākamgad, kad viņa pēdējo gadu mācīsies skolā, Alekss būs pirmklasnieks. Un viņa rīkosies tieši tāpat. Kamēr apkārt būs citi cilvēki, viņa lūkosies brālim garām, bet pēdējo posmu līdz mājām draudzīgi nosoļos kopā ar viņu.

Dievs zina, cik satraukta mamma jutīsies nākamgad. Vismaz baznīca būs tīrāka par tīru. Alisters būs vispār projām no mājām, un Alekss dosies uz skolu ar autobusu. Un vēl pēc gada… Lai Dievs palīdz Aleksam. Viņš būs vienīgais, kurš palicis mājās…

Šodien Sūzena visvairāk priecājās par to, ka nevajadzēja vairs vilkt ne visai pievilcīgo pudeļu zaļo formastērpu, kas bija obligāts mazākajās klasēs. Tomēr viņiem joprojām bija jāliek kaklasaite. Mīļais Dievs! Lai arī cik prasmīgi tā tika uzsieta un cik mākslinieciski sakārtota kreklblūze, tas neizskatījās diez ko labi. It īpaši, ja ir krūtis. Un Sūzenai tādas bija. Kad viņa augustā saņēma eksāmenu rezultātus, mamma un tētis iedeva viņai līdz šim vēl nepieredzētu kabatasnaudu. Piecdesmit mārciņu. Kā balvu, un lai viņa nopirktu sev sestajai klasei jaunu garderobi. Sūzena bija iztērējusi visu līdz pēdējam penijam elpu aizraujošā vienas dienas ceļojumā uz Oksfordstrītu. Šodien viņa bija rūpīgi apģērbusies šauros, piegulošos džinsos un melnā džemperī, ap kaklu vairākas reizes bija aptīta gara šalle ar melnām un spilgti zilām svītrām. Kājās – pamatīgi zamšādas zābaki Chelsea Girl stilā. Šodien Als un arī pārējie beidzot var ar viņu sarunāties, kaut arī īstenībā līdz šim viņi to vēl nebija darījuši.

Jaunais ietērps padarīja pirmo skolas dienu vēl lieliskāku. Sūzenai vienmēr bija paticis mācību gada sākums. Jauni rakstāmpiederumi, jauna soma, jauns sākums. Viņa droši vien nekad nevienam nebūtu atzinusies, bet viņa bija gaidījusi šo dienu. Vasaras beigās bija pieņemts vaimanāt un izturēties tā, it kā skolas gada sākums būtu pasaules gals. Bet īstenībā Sūzenai nemaz nepatika bezmērķīgā vasaras brīvība tik ļoti, kā tā, šķiet, patika citiem. Šis gads likās pat vēl garāks, viņa raizējās par saviem O līmeņa rezultātiem, kuri nebija zināmi līdz pat augusta vidum. Savukārt Alisters, šķiet, nekad ne par ko neraizējās, un viņam pilnīgi noteikti labāk patika mācību gada beigas. Šorīt mammai gandrīz nācās liet viņam uz galvas aukstu ūdeni, lai dabūtu ārā no gultas, bet Sūzena bija piecēlusies, apģērbusies un jau ēda brokastis, pirms vēl tētis bija nonācis lejā, – daudz par agru.

Viņa saņēma astoņas A atzīmes un vienu B (ģeogrāfijā). Jauns ģimenes rekords. Alisteram iepriekšējā gadā bija gājis labi, bet ne tik labi. Sūzena zināja, nudien, ka Alisters ir tikpat gudrs kā viņa. Viņš būtu varējis iegūt tikpat labas atzīmes. Ja viņam tas pietiekami rūpētu. Bet viņam nerūpēja. Sūzena atzina, ka Alisters ir daudz vispusīgāks nekā viņa. Viņš mācījās tieši tik cītīgi, lai saņemtu gana daudz A un B atzīmju eksāmenos. Pārējo laiku viņš nodarbojās ar daudzām un dažādām lietām. Un visas tās viņš darīja gana labi. Viņam labi veicās lielākajā daļā sporta veidu, viņam bija milzum daudz draugu, kā arī enciklopēdiskas zināšanas par mūziku un plaša ierakstu kolekcija. Viņš kopā ar tēti devās makšķerēt un noņēmās ap savu BMX riteni, ar kuru spēja izpildīt pietiekami dramatiskus trikus, lai mamma būtu nobijusies līdz nāvei. Viņš gāja uz randiņiem ar meitenēm. Alisteram jau bijusi vesela virkne draudzeņu. Viņš bija nosvērts. Sūzenai vienmēr bija aizdomas, ka viņa tāda nav, vismaz ne tik izteikti.

Viņa bija gudra un pati to apzinājās. Tiešām diezgan gudra. Tā bija tāda gudrība, kas palīdzēja būt vienai no labākajām klasē, īpaši necenšoties, bet, ja viņa vēl papūlējās, skolotāji bija sajūsmā. Tāda gudrība, kas lika citiem bērniem izturēties pret viņu ar godbijības un nicinājuma maisījumu, pie kā viņa nekādi nespēja pierast. Par visu pārējo attiecībā uz sevi Sūzena nebija tik pārliecināta. Tieši tāpēc skolas gada sākums viņai šķita kā ciets pamats zem kājām.

– Hei, Sūza!

Tā bija Amēlija Loida. Viņa uzsauca Sūzenai no piecdesmit jardu attāluma un uzbudināti māja ar roku, neņemdama vērā skatienus, ko sev piesaistīja. Viņas bija labākās draudzenes kopš tā laika, kad Loidi pārcēlās uz šo ciematu pamatskolas trešajā gadā. Amēlija viena pati kopā ar vecākiem dzīvoja lielajā, vecajā mācītājmuižā aiz baznīcas. Viņas mamma bija veltījusi divus gadus, lai savestu to kārtībā, ierīkodama vienā spārnā oranžēriju un dārzā baseinu. Viņiem bija visbrīnišķīgākais ēdamgalds, pie kura varēja apsēsties divpadsmit cilvēku, bet, apgriežot otrādi un izvelkot kabatas, to varēja pārvērst par biljarda galdu. Amēlijas tētis bija advokāts – partneris kādā Londonas juridiskajā firmā. Sūzenai viņi šķita bagāti. Katru gadu Lieldienās viņi brauca slēpot uz piparkūku mājiņām līdzīgu kotedžu, kas Amēlijas vecvecākiem piederēja Šveicē, un devās garās vasaras brīvdienās uz vietām, kas izklausījās superīgi. Amēlija bija vienīgais bērns, un viņai bija pašai sava vannasistaba un ponijs. Valsts skolā viņa mācījās tikai, kā viņa teica, savu vecāku kreisā novirziena politiskās pārliecības dēļ. Viņi bija ierosinājuši – vai nu bija kreisi noskaņoti vai ne –, lai Amēlija sestajā klasē dodas prom uz kādu citu skolu, uz Rodīnu vai Marlboro, vai Svētās Marijas skolu Eskotā, taču pārbijusies Amēlija pagājušajā gadā bija noorganizējusi milzīgu pretošanās kampaņu ar Sūzenu kā savas kampaņas menedžeri, un vecāki piekāpās, piekrizdami, ka viņa var palikt sestajā klasē šeit, ja vien viņas O līmeņa rezultāti būs pietiekami labi.

Amēlijai droši vien vajadzēja būt šausmīgai – izlutinātai un izlaistai. Taču viņa tāda nebija. Nu labi, viņa bija izlutināta, bet Amēlija bija arī jautra, smieklīga un devīga, bezbailīga un dedzīga. Ja Sūzena spētu to skaidri noformulēt, viņa varētu teikt, ka viņas bērnība vienā mirklī pārvērtās par krāsaino kino tajā brīdī, kad ciematā ieradās Amēlija – tieši tā, kā tas notika ar Dorotiju filmā “Ozas pilsētas burvis”, kad viņa pamodās pēc viesuļvētras. Viņas iepazinās guntiņās, kurām Sūzenas māte bija vadītāja – Gudrā Pūce – veselus desmit gadus, vēl ilgi pēc tam, kad Sūzena bija atmetusi organizācijai ar roku. Kad Amēlija, tāpat kā Sūzena, tika uzņemta laumiņu grupiņā, viņas gandrīz uzreiz kļuva nešķiramas – Sūzenai par lielu pārsteigumu un Amēlijai par lielu atvieglojumu. Kad viņas devās uz vidusskolu, Sūzena tik ļoti baidījās, ka viņa draudzeni zaudēs, ka tur būs daudz superīgākas meitenes, kas aizvilinās Amēliju prom no viņas. Taču, paldies Dievam, tā nenotika. Amēlija bija padarījusi Sūzenu nedaudz superīgāku, un Sūzena, kā Amēlija apgalvoja, bija padarījusi viņu mazlietiņ gudrāku, un šī apmaiņa bija kaut kas tāds, ko viņas abas ļoti augstu vērtēja.

Taču viņas nebija ilgi redzējušās, jo Amēlija tikai iepriekšējā dienā bija atgriezusies no vasaras brīvdienām. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc vasara šķita tik gara – Amēlija bija projām veselu mūžību, un Sūzenai draudzenes tik ļoti pietrūka. Amēlija viņai iepriekšējā vakarā piezvanīja, lai, sajūsmā spiegdama, izstāstītu par saviem rezultātiem: piecas A atzīmes, trīs B un viena C (matemātikā). Tomēr tās bija pietiekami labas, lai pārliecinātu vecākus ļaut viņai palikt, un tas arī bija viss, kas viņām abām patiesi rūpēja. Viņas abas grasījās kārtot trīs A līmeņa eksāmenus – Amēlija bija izvēlējusies angļu valodu, vēsturi un franču valodu, bet Sūzena – matemātiku, angļu valodu un ekonomiku. Viņu plāns bija galu galā iestāties vienā un tajā pašā universitātē. Viņas vēl nezināja, kurā, lai gan šobrīd dedzīgi prātoja par Bristoli, ja vien viņām izdosies saņemt piedāvājumus, kad būs sākušas šo briesmīgo procesu un aizsūtījušas savu pieteikumu Universitāšu centrālajai pieņemšanas padomei. Amēlijai bija kāds brālēns, kurš bijis Bristolē un teica, ka tur esot izcili un superīgi. Amēlija bija devusi mājienu par kaut ko svarīgu, kas viņai draudzenei ir jāizstāsta, tomēr viņa neatklāja, kas tas ir. Tam nāksies pagaidīt, viņai teica, līdz viņas nākamajā dienā satiksies autobusā… Sūzena zināja, ka nav jēgas mēģināt uzzināt kaut ko vairāk. Amēlijai patika teatrālisms. Kaut kas svarīgāks par O līmeņa rezultātiem.

Un te nu viņa bija, iedegusi tumši, tumši brūna, zeltainajos matos iekrāsotas spilgti blondas šķipsnas. (“Saule matos!”) Abas meitenes apkampās, un Amēlija trakulīgi sagrieza savu draudzeni. Jaunākie skolēni ziņkārīgi lūkojās uz viņām.

– Sūza! Nespēju noticēt, cik ļoti man tevis pietrūka!

– Tu tik lieliski izskaties. Nespēju noticēt, cik tu esi brūna. Es tevi ienīstu.

Amēlija bija saposusies. Viņai mugurā bija balta blūze, protams, ar īsām piedurknēm, par spīti tam, ka šorīt gaisā bija jaušams nepārprotams rudens dzestrums, un tai bija atstāts vaļā vairāk podziņu, nekā Sūzenas māte būtu pieļāvusi, meitai izejot no mājas. Droši vien arī Amēlijas mamma. Meitene, bez šaubām, tās atpogājusi pa ceļam uz autobusa pieturu. Amēlijas garās, tievās kājas izskatījās vēl garākas un tievākas. – Es zinu. Nedomāju, ka jebkad esmu bijusi tik brūna. Vai zini, šis iedegums no manis prasīja triju nedēļu nepārtrauktas pūles.

– Laimes lutekle. Kā Itālija?

– Fantastiski. Nespēju vien sagaidīt, kad izstāstīšu tev par to visu!

Autobuss bija apstājies pieturā, un formastērpos ģērbtie skolēni jau bija sakāpuši. Pirmklasnieki izskatījās satraukti, bet pārējie – māksloti garlaikoti. Sūzena iekāpa, pamāja sveicienu šoferim, kuru gan neatcerējās no iepriekšējā gada, un ar uzspēlētu vienaldzību devās uz priekšu pa eju uz pēdējo rindu svētīto zemi, kur ieslīdēja brīvajā sēdeklī trīs rindas priekšā Alisteram. Brālis viņai dāvāja īsu smaidu un pamāja paviršu sveicienu Amēlijai, kas viņam atbildot pameta gaisa skūpstu, iekams apsēdās līdzās Sūzenai; viss viņas ķermenis sazvērnieciski liecās tuvāk draudzenei. Šoferis uzgrieza staciju “Radio 1”, jādomā, lai apslāpētu dūkoņu, un skaļi iebrēcās Pols Jangs.

Amēlija atkal ierunājās, taču tas vairāk līdzinājās steidzīgiem čukstiem. – Tātad Itālija… Itālija bija skaista. Mēs bijām Venēcijā un Romā, apmeklējām visus tos muzejus un galerijas, ko mamma gribēja, plus vēl nedaudz iepirkāmies, un tas viss bija lieliski. Venēcija bija apbrīnojama. Es noteikti turp aizbraukšu savā medusmēnesī. Arī Roma bija diezgan superīga. Taču pēdējā nedēļa – pēdējā nedēļa bija pati labākā.

– Un kur tad tu biji pēdējā nedēļā?

Sūzena un viņas brāļi bija pavadījuši vienu nedēļu pie vecmāmiņas Safolkā, un pēc tam visa ģimene bija drebinādamies izturējusi vienu nedēļu nelielā vasarnīcā ar pašapkalpošanos lietainajā un vēsajā Pembrukšīrā. Viņa nebija gluži greizsirdīga uz Amēliju, taču būtu gatava nogalināt, lai redzētu visas tās vietas pati savām acīm. Sūzena plānoja pēc A līmeņa eksāmenu nokārtošanas doties lētajā jauniešu ceļojumā pa Eiropu, un Amēlija bija teikusi, ka dosies kopā ar viņu, kaut arī Sūzena īsti nebija pārliecināta, kāpēc Amēlijai vajadzētu nomainīt četrzvaigžņu viesnīcas un kūrortus, pie kuriem viņa bija pieradusi, pret jauniešu viesnīcām un lētajām naktsmītnēm kopā ar draudzeni.

– Amalfi piekrastē, – Amēlija noteica ar pārspīlētu itāliešu akcentu. – Tā ir visromantiskākā vieta pasaulē. Sorento.

– Un…

– Un es iepazinos ar kādu zēnu… – Amēlija staroja.

– Ar itāliešu zēnu?!

– Ar angļu zēnu. Tristanu. Viņš bija apmeties tajā pašā viesnīcā kopā ar saviem vecākiem. Mēs iepazināmies pirmajā vakarā. Viņš arī ir vienīgais bērns ģimenē, tā ka sākumā mēs kvernējām pie baseina, un tad es iekāpu ūdenī un nedaudz papeldēju, un viņš arī, un tad viņš it kā nejauši tīšām uzskrēja man virsū baseina seklajā galā. Mēs turpat baseinā sākām pļāpāt un palikām ūdenī, līdz āda bija sačokurojusies un mēs līdzinājāmies žāvētām plūmēm. Un kopš tā brīža mēs bijām kā Siāmas dvīņi, kas ir savienoti gurnu rajonā. Mēs pavadījām kopā katru mirkli. Tas bija tik romantiski.

– Ko teica tava mamma un tētis?

– Viņu tur gandrīz nekad nebija. Es nezinu, kas ar viņiem bija noticis. Viņi nekad man nav ļāvuši tik lielu brīvību. Iespējams, viņi beidzot ir nolēmuši, ka esmu nedaudz paaugusies. Viņi visu laiku devās vienas dienas ceļojumos. Vispirms uz Kapri – šī sala atrodas netālu no Amalfi piekrastes. Tad uz Pompeja drupām – tu jau zini, visi tie cilvēki, kurus aprija vulkāns. Un tad viņi ieturēja tās garās, garlaicīgās pusdienas, jo negribēja atrasties saulē dienas karstākajā daļā – vai tu jebkad esi dzirdējusi kaut ko tik smieklīgu? Tā ka lielāko daļu laika mēs ar Tristanu bijām divatā. Viņa vecāki arī diez ko daudz nebija redzami. Viņi nekvernēja pie baseina…

– Bet jūs abi to darījāt.

– Tad, kad neuzturējāmies manā istabiņā… – Amēlija ieturēja ļoti daudznozīmīgu pauzi un juteklīgi samirkšķināja acis.

Sūzena piespieda plaukstu pie mutes, un pēkšņi viņai vairs nebija šaubu, kas ir tas, ko draudzene ar visu šo pantomīmu grib viņai pavēstīt. – Tu taču to neizdarīji?

Amēlija uzreiz neatbildēja. Tad viņa triumfējoši iesmējās. – Ak jā, izdarīju gan.

Sūzena juta, ka pietvīkst, lai gan Amēlija pati nesarka. – Tev man ir jāizstāsta pilnīgi viss.

– Es tev nestāstīšu pilnīgi visu, tu, perversā, – Amēlija iedunkāja draudzenei pa roku, taču joprojām smaidīja. – Tomēr izstāstīšu, kā tas notika. Tu sapratīsi, kāpēc es to izdarīju. Tas nevarēja notikt vēl ideālāk. Es negribēju, lai mana pirmā reize būtu mašīnā vai aiz laboratoriju korpusa, vai arī kādas nožēlojamas ballītes laikā augšstāvā zem mēteļu kaudzes. Es gribēju, lai tā ir… ideāla. Un tā tāda bija.

– Nespēju noticēt, ka tu ar viņu gāji līdz galam.

– Tu arī to būtu darījusi, tici man.

Sūzena tā nedomāja. Viņa bija tik tālu no tā, lai kaut vai iztēlotos.

Amēlija sāka stāstīt: – Tātad… vispirms mēs kopā paēdām neiedomājami romantiskas vakariņas. Uz terases. Tristanam bija atļauts to darīt uz viņa vecāku rēķina. Mamma un tētis bija devušies uz priekšu gar piekrasti, uz kādu pilsētiņu, ko sauc Ravello. Viņi bija projām visu dienu. Nezinu, kur atradās Tristana vecāki, pieņemu, ka viņi ēda vakariņas kādā citā vietā. Var teikt, ka viņi vispār neinteresējās par dēlu. Tur bija sveču gaisma, viss bija ļoti grezns, un es biju viscaur brūna, man mugurā bija tā sudrabainā kleita ar lencītēm, tu taču to zini?

Sūzena pamāja.

– Un pēc tam… tas vienkārši notika. Mēs skūpstījāmies un tamlīdzīgi pie baseina, atpūtas krēslā, un tad viņš man vienkārši pavaicāja, vai es gribu doties uz viņa numuriņu. Un es teicu “jā”.

– Un ko tavi vecāki?

Amēlija atvairīja šo jautājumu ar vienu rokas mājienu. – Es atstāju viņiem zīmīti, ka esmu nogurusi, ka esmu pārkarsusi saulē un agri devos pie miera…

Sūzena zināja, ka viņas māte būtu nākusi un klauvējusi pie meitas durvīm, lai pārliecinātos, kā viņa jūtas, apbruņojusies ar pēcsauļošanās losjonu un paracetamolu. Un pirmām kārtām jau Sūzenai pašai nekad nebūtu pieticis drosmes šādi sameloties. Viņa nebūtu tik drosmīga, lai dotos puisim līdzi uz viņa istabu… kur nu vēl, lai tur kaut ko darītu, ja būtu aizgājusi.

– Tu esi tik jocīga, Sūza. Ne jau vecāki man tobrīd bija prātā, bet tev tas šķiet visaktuālākais jautājums…

Amēlija savilka neizpratnes pilnu grimasi, un Sūzena sajutās nedaudz muļķīgi. – Man ir arī citi jautājumi. Kā tas bija… nu, tu jau saproti…

– Nu, tā jau ir cita runa. – Amēlija pieklusināja balsi līdz čukstiem un pietuvināja lūpas Sūzenas ausij. – Tas bija burvīgi.

– Tātad tas ir burvīgi?

– Burvīgi. Ļoti burvīgi. Daudz, daudz jaukāk, nekā es biju gaidījusi. Tas arī viss, ko es tev atklāšu.

Sūzena nebija par to tik pārliecināta. Amēlija pilnīgi noteikti papildinās savu stāstu.

– Vai tu turpināsi satikties ar Tristanu?

– Nezinu. Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem, adresēm un tamlīdzīgām lietām. Viņš ir gadu vecāks par mums. Viņš dzīvo kaut kur netālu no Linkolnas, mācās internātskolā šajā apkaimē. Iespējams, ka mēs kādreiz satiksimies.

Sūzena jutās nedaudz šokēta, kaut arī viņa nemūžam neuzdrīkstētos to pateikt. Tas šķita tik… tik ikdienišķi. Iepazīties ar kādu puisi un pārgulēt ar viņu. Dāvāt viņam savu jaunavību un pēc tam pat nebūt pārliecinātai par to, vai vēl kādreiz satiksies. Viņa prātoja, vai tikai Amēlija neizliekas, ka viņai tas nerūp tik ļoti, kā tas īstenībā ir.

– Paklau, – Amēlija dāvāja draudzenei augstsirdīgu smaidu, lasīdama viņas sejā. – Šis nav tas puisis, ar ko es grasos precēties, Sūza. Viņš bija lielisks, un mums kopā bija jautri. Es tik ļoti priecājos, ka izvēlējos viņu. Nu, tu jau saproti, pirmajai reizei. Kā jau teicu, tā bija ideāla. Tomēr viņam nav jābūt mana mūža mīlestībai. Un tas nenozīmē, ka es pēkšņi kļūšu par padauzu, kas guļ ar visiem pēc kārtas. Man vienkārši ir tāda sajūta, ka esmu tikusi galā ar savu pirmo reizi, un es to izdarīju kā nākas, vai saproti?

Sūzena nekad nebija domājusi par nevainības zaudēšanu kā par kaut ko tādu, ar ko ir jātiek galā. – Man šķita, lai tas noritētu kā nākas, tas nozīmē gaidīt kādu, ko tu patiešām mīli.

– Neuztver to kā apvainojumu, Sūza, bet tu patiešām esi visvecmodīgākā, vissentimentālākā meitene, ko es pazīstu. Tā jau tu tikai gaidīsi un gaidīsi.

Sūzena izsmējīgi nosprauslājās. – Nevar teikt, ka es nepārtraukti atkautos no pielūdzējiem, vai ne?

– Tas ir tikai tāpēc, ka tu neraidi pareizās vibrācijas. Tu esi glīta, tu esi jautra un gudra. Tev vienkārši uz pieres ir rakstīts: “Nemaz neiedomājies par to.” Tas… atbaida. – Amēlija sarauca degunu un tik tikko manāmi nošūpoja galvu.

Sūzena novilka ar delnas aizmuguri pār pieri. – Nav gan rakstīts.

Amēlija sakrustoja rokas uz krūtīm. – Vai tu šovasar ar kādu skūpstījies? Vienalga ar kuru?

– Nē, bet…

– Bet nekas. Tieši to es saku. Tev ir sešpadsmit gadu. Nemaz nav tik daudz palicis līdz septiņpadsmit, un tu pat vēl ne reizi neesi skūpstījusies. Vismaz ne pa īstam. Kā tad lai par to neuztraucas?

Tagad viņas abas jau smējās. Sūzena cerēja, ka neviens neklausās. Kad viņa pastiepa galvu pāri sēdekļa atzveltnei un palūkojās apkārt, šķita, ka visi ir iegrimuši paši savās sarunās. Neviens uz viņu pat neskatījās.

– Īstenībā tā ir mana misija.

– Kas ir tava misija?

– Esmu apņēmusies šogad sagādāt tev kavalieri.

Sūzena nicīgi nosprauslājas, uzmetusi draudzenei skatienu.

– Pat ja man nāktos mirt.

– Droši vien tā arī notiks.

– Par ko jūs ar Amēliju tik sazvērnieciski čukstējāties? – Alisters panāca māsu. Kad autobuss apstājās, visi skolēni izkāpa un negribīgi vilkās uz savām dažādajām jaunajām klasēm. Amēlija bija apstājusies, lai aprunātos ar dažām meitenēm, kuras pazina no staļļiem, kur tika turēts viņas ponijs.

Sūzenai bija aizdomas vismaz pāris pēdējos gadus, ka Alisters ir nedaudz ieķēries viņas labākajā draudzenē, kaut arī viņš pats to vienmēr noliedza. Vienkārši viņš vienmēr izrādīja nedaudz lielāku interesi par Sūzenu tad, kad viņu mājā viesojās Amēlija. Un dažreiz, Sūzena būtu varējusi apzvērēt, viņš pat saķemmēja matus, pirms nonāca lejā no savas guļamistabas, kad zināja, ka pie viņiem ir Amēlija. Pat Alekss to bija pamanījis, kaut arī mamma viņus abus strostēja, kad viņi ķircināja brāli.

– Tā nav tava darīšana, – Sūzena pasmīnēja.

– Vai jūs runājāt par mani? Vai Amēlijai manis pietrūka?

Sūzena zināja, ka brālis joko tikai pa pusei. – Neesmu droša, ka viņa patiešām atceras, kā tevi sauc.

Alisters teatrāli ķēra pie sirds.

– Tu mani ievainoji, māšel.

– Lai tev jauka diena, Romeo.

– Tev arī, Apalīt.

– Vai kāds zina, kā ir radies šis teiciens, ka sadzīves lugas mēdz dēvēt par virtuves drāmām?

Neviens neatbildēja. Protams. Ko gan viņš gaidīja – pašā stundas sākumā? Pašā gada sākumā? A līmeņa priekšmetā? “Saņemiet punktus par mēģinājumu, mister Blait,” Sūzena nodomāja. Viņš viņai bija mācījis arī pagājušajā gadā O līmenī – daži skolotāji vadīja stundas abās ēkās. Viņi kopā bija analizējuši “Lielo Getsbiju” un “Otello”, un Sūzenai skolotājs patiešām patika. Taču viņš bija viens no tiem skolotājiem, kurus lielākajai daļai bērnu bija vieglāk parodēt, nekā iedvesmoties no viņiem. Viņam bija milzīgs ādamābols, pastāvīgi izsitumi pēc skūšanās un briesmīga gaume attiecībā uz apģērbu. Amēlija pirms vairākiem gadiem bija viņu nokristījusi par Ikabodu, un šī iesauka viņam pielipa (kaut arī lielākajai daļai skolēnu nebija ne jausmas, no kurienes tā cēlusies). Nabaga misters Blaits. Viņš tik ļoti mīlēja visu, kas saistīts ar angļu literatūru, Sūzena to redzēja, taču viņš stāvēja klases priekšā un lūkojās uz pusaudžu baru, kam bija truli, miegaini skatieni un kuri labāk būtu gribējuši atrasties laukā, saulītē, mauriņā un runāties par kaut ko. Par jebko citu.

– Vai kāds maz ir lasījis šo lugu?

Sūzena, protams, bija lasījusi, taču pat viņa negrasījās pirmajā stundā celt roku. Skolotājs zina, ka viņa ir to izlasījusi, par to Sūzena nešaubījās. Viņš zina, ka Sūzena zina, kas tieši ir virtuves drāma. Un pat kaut ko par šādu lugu vēsturisko kontekstu. Taču viņai nebija nepieciešami traucējumi sabiedriskajā dzīvē, ja to uzzinātu arī visi pārējie. Vismaz ne pagaidām. Mācību gads bija tikko sācies. Skolotājs pamazām zaudēja pacietību, kaut arī stunda bija ilgusi vēl tikai piecas minūtes. Viņiem visiem šī luga bija pa vasaru jāizlasa. Visi bija saņēmuši pa eksemplāram. Tas nesolīja neko labu šajās divās mācību stundās pēc kārtas.

Skolēni lūkojās lejup un stumdīja šurpu turpu papīrus, niekojās ar savu penāļu saturu, dažas nekaunīgākās skolnieces pat pārcilāja kosmētikas maciņu saturu.

Misters Blaits salika rokas kopā uz muguras, ieplestām kājām nostājās, norīstījās tā, ka viņa ādamābols spēcīgi salēcās rīklē, un sāka savu monologu par britu Jauno vilni divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā, un par to, kā dramaturgi tajā laikā bija apņēmības pilni ienest teātrī reālismu. Sūzenu tas interesēja, kaut arī viņa patērēja nedaudz enerģijas, lai izskatītos tā, it kā tā nebūtu. Īstenībā skolotājs runājot neraudzījās tieši uz viņiem. Šķita, it kā viņš lasītu lekciju telpas aizmugurei, kaut kādiem mītiskiem motivētiem skolēniem, kas eksistēja viņa paša iztēlē. Apmierināti ar to, ka viņš iekarsis pievērsies savai tēmai un runās vismaz desmit, piecpadsmit minūtes, neprasot no viņiem nekādu atgriezenisko saiti, lielākā daļa skolēnu klasē sāka kricelēt un sapņot vaļējām acīm, kā arī rādīja cits citam kādas zīmes ar lūpām.

Sūzena pameta skatienu apkārt. Šī klase bija viena no telpām jaunajā korpusā, tā atradās otrajā stāvā. Tā kā soli bija izkārtoti pakavveidā, viņa varēja labi redzēt visus pārējos, vai arī tik labi, cik nu tas ir iespējams, ja lielākā daļa skolēnu ir noliekušies aiz savām somām. Viņai līdzās Amēlija priecīgi ar korektoru zīmēja smalkas un eksotiskas puķes uz savas jaunās rozā mapes vāka. Klasē bija vēl apmēram divdesmit skolēnu, lielākoties tie bija bērni, ko Sūzena pazina no O līmeņa nodarbībām pagājušajā gadā, kaut arī tas bija pārsteidzoši, cik atšķirīgi viņi visi izskatījās bez ierastajiem formastērpiem. Šī diena savā ziņā bija pierādījums viedoklim, ka formastērpi lieliski atbalsta sociālo vienlīdzību. Tagad tas, kas katram skolēnam ir mugurā, radīs sociālo hierarhiju, kuras iepriekš nebija.

Un vēl klasē bija viens jauns zēns.

Sūzena viņu uzreiz pamanīja. Viņš bija ienācis ar pāris minūšu nokavēšanos. Laikam jau īsti nebija pārliecināts par to, kur viņam ir jābūt. Viņš bija nomurminājis atvainošanos un apsēdies solā pie loga. Viņš nesakumpa pār galdu, bet sēdēja taisni, sakrustojis potītes.

Viņš bija ļoti gara auguma. To Sūzena bija pamanījusi vispirms, tiklīdz zēns ienāca klasē. Daudz garāks par citiem puišiem klasē un vismaz piecas collas garāks par Ikabodu.

Tagad, fonā dūcot Ikaboda balsij, Sūzenai bija laiks nopētīt jauno skolnieku daudz rūpīgāk.

Viņa mati bija nogriezti nemoderni īsi, bet viņai tas patika. Viņai šķita, ka astoņdesmito gadu beigas ir ļoti neveiksmīgs laikmets vīriešu frizūru jomā, un, pavirši pārlaidusi skatienu klasei, meitene pamanīja diezgan daudzas paplānas zirgastes un dažas popdziedātāja Limāla iedvesmotas frizūras: augšā un sānos mati bija īsi un ar izbalinātām šķipsnām, bet aizmugurē – gari. Zēnam bija tumši brūni mati, tieši tik gari, lai galvas augšpusē veidotos viegls vilnis, bet virs ausīm un ap kaklu tie bija īsi. Viņa acis bija ļoti ļoti brūnas. Un viņš skuvās. Bija skaidri saskatāms ēnojums uz virslūpas un zoda. Viņa āda bija olīvkrāsā, un nedaudz izskatījās, ka viņš varētu būt no Vidusjūras reģiona, Spānijas vai tamlīdzīgi… Mamma droši vien būtu teikusi, ka viņš ir tumšādains (Sūzena to skaidri nezināja, bet viņai bija aizdomas, ka mamma ir nedaudz rasiste), taču viņai tas diezgan labi patika. Viņš bija spēcīgs. Daudzi puiši klasē izskatījās kārni, vēl joprojām izstīdzējuši. Zēni. Bet ne šis puisis. Viņš bija daudz… vīrišķīgāks. Tikai izrunājot vien šo vārdu savās domās, Sūzena piesarka. Muļķīgi. Vārds “vīrišķīgi” iederas romantiskajos romānos.

Sūzena atkal pacēla skatienu uz puiša seju un ieraudzīja, ka viņš lūkojas pretī. Viņa juta, ka pietvīkst vēl vairāk, un tad viņš pasmaidīja. Smaids bija plats un nedaudz nedrošs. Viņš pacēla uz augšu vienu uzaci, klusējot viņu izaicinādams, un Sūzena nolaida skatienu uz tekstu sev priekšā, juzdama, ka sāk elpot straujāk, un nesaprazdama, kāpēc.

Kad šai nebeidzami garajai stundai pienāca gals, Sūzena palika sēžam savā vietā, līdz lielākā daļa skolēnu bija izgājuši, steigdamies pusdienās.

Cieši pievērsusi skatienu savas somas saturam, viņa vēroja, kā puiša kājas šķērso klasi, uz mirkli apstājas pie viņas sola un tad dodas tālāk uz durvīm.