Читать книгу Mana neizdzīvotā mīlestība - Elizabeta Noubla - Страница 7

Pēc tās Ugunskuru nakts, kad Robs tumsā turēja Sūzenas roku, viņi abi gandrīz uzreiz kļuva nešķirami. Tas bija tā, it kā būtu pārtrūcis kāds neredzams aizsprosts starp viņiem, un viņiem nudien nebija gana. Roba autobuss vienmēr izbrauca no skolas ātrāk, un, nokļuvis ciematā, viņš devās pāri laukumam uz Sūzenas pieturu, lai viņu sagaidītu, tad pavadīja viņu uz mājām, un pa ceļam viņi abi nogādāja Amēliju līdz mācītājmuižai. Amēlija viņus nesaudzīgi ķircināja, taču viņi par to neraizējās. Dažreiz Robs aizveda Sūzenu līdzi uz savām mājām, dažreiz viņi kopā mācījās pie viņas. Brīvdienās mamma viņai neļāva iet ārā, iekams nebija pabeigti mājasdarbi, tā ka viņa sestdienās cēlās septiņos no rīta un steigšus pildīja uzdevumus, lai tiktu projām. Mamma un tētis sāka kurnēt par A līmeņa eksāmeniem un pieteikuma anketām Universitāšu centrālajai padomei, bet Sūzena centās, lai atzīmes nepasliktinātos.

Pēc pāris nedēļām, kurās bija ilgas sarunas pa telefonu un īsi pusdienlaiki, ko viņi pavadīja, sadevušies rokās, Sūzena bija iemīlējusies. Tomēr viņa to nevienam neteica – ne Amēlijai, ne mammai, ne Alisteram. Meitene baidījās, ka viņi smiesies, baidījās, ka viņi varētu nomelnot vai noniecināt to, ko viņa juta. Viņai ir tik maza pieredze, kā gan viņa to var zināt? Taču viņa zināja. Ar visu to kaislību un absolūto pārliecību, ko spēj izjust sešpadsmit gadus veca meitene, viņa zināja.

Viņa vienkārši gribēja būt kopā ar Robu. Viņa gribēja būt ar viņu kopā katru mirkli. Kad viņa nebija kopā ar puisi, bija tāda sajūta, ka viņa vienkārši viņu gaida. Nebija pārāk daudz vietu, kur viņi varēja būt kopā, un gandrīz nevienā no tām nebija iespējams palikt divatā. Viņu abu mājas, koledžas atpūtas telpa ar dzērienu automātu un iestādei raksturīgajām mēbelēm, vietējais kinoteātris, viesības, kas tika rīkotas draugu mājās… viņiem apkārt vienmēr bija milzum daudz ļaužu. Aukstajās ziemas dienās viņi devās garās pastaigās pa alejām, kas ieskāva ciematu.

Kad viņi pirmo reizi skūpstījās, bija pagājušas gandrīz trīs nedēļas kopš tās pirmās nakts, un Robs atzinās, ka ir tikpat nepieredzējis kā viņa. Viņi atradās Sūzenas vecāku mājas virtuvē, un šis nodoms visu vakaru bija skaidri manāms gaisā. Visbeidzot Robs Sūzenu noķēra, kad viņa pagriezās, lai izņemtu kafijas krūzes no trauku skapīša puisim aiz muguras, viņa plaukstas atradās uz viņas vidukļa, viņa seja liecās meitenei klāt, viņa tikko manāmie bārdas rugāji uz mirkli viegli pieskārās viņas vaigam, un tad viņu lūpas sastapās.

Prakse izrādījās lieliska. Un viņi daudz vingrinājās. Bet viņi negāja tālāk par skūpstiem, sākumā ne. Taču skūpsti… Kad sestās klases Ziemassvētku diskotēkā dīdžejs spēlēja gada lielo hitu – Pet Shop Boys versiju par dziesmu “Tu vienmēr esi manās domās” (šī versija tik ļoti aizvainoja mammu, kas bija liela Elvisa fane) – bija tāda sajūta, ka viņi ir bijuši kopā vienmēr. Vai varbūt vienkārši Sūzenai bija tāda sajūta, ka dzīve sākās tikai brīdī, kad Robs ugunskura gaismā satvēra viņas plaukstu.