Читать книгу Mana neizdzīvotā mīlestība - Elizabeta Noubla - Страница 4

Loisai aiz muguras stāvēja Robs un uzsmaidīja Sūzenai. Gandrīz bikli, tikai ar lūpām, neatsedzot zobus. Tas pats nedrošais smaids.

– Sveika, Sūzij.

Dīvaini, neviens cits nekad nebija viņu saucis par Sūziju (un, kamēr viņi bija kopā, Robs ne reizi nebija viņu nosaucis nevienā citā vārdā), un šī tik pazīstamā mīļvārdiņa lietojums trāpīja Sūzenai gluži kā elektriskās strāvas trieciens. Vienu mirkli viņa ar pūlēm centās nošķirt pagātni no tagadnes. Atmiņas, sen jau apraktas un gandrīz aizmirstas, negaidot pārņēma Sūzenu pēkšņi un dzīvi. Ieraugot Robu, tās pārplūdināja viņas smadzenes. Viņai nācās apzināti atvilkt sevi atpakaļ uz šo brīdi.

– Kā tev klājas, mīļā? Tu lieliski izskaties! – Loisa turēja viņu aiz abām rokām, tad atliecās atpakaļ, nopētīdama no galvas līdz kājām.

– Paldies. – Sūzena jutās tik bikla kā pusaudze. – Man viss ir labi. Ļoti labi, paldies. Un kā klājas jums? – Tad, nemaz negribēdama to darīt, viņa negaidot pavaicāja: – Jums visiem. Kā klājas Frenkam? – Sūzena vēlējās, kaut būtu uzrakstījusi. – Man bija tik ļoti žēl… Loisa… tik ļoti žēl, kad uzzināju, ka viņš ir slims.

Loisa atvairīja līdzjūtību, bet tas nebija nelaipni. – Paldies tev, mīļā. Viņam nav pārāk slikti… ņemot vērā… – Tomēr Loisa izskatījās nogurusi.

Tagad ierunājās Robs: – Tētis ir slimnīcā. Viņi nolēma nomainīt viņam dažas zāles. Tāpēc atbraucu mājās. Esmu šeit uz dažām dienām, lai palīdzētu mammai.

Loisa nevadīja mašīnu. Vismaz agrāk viņa nemēdza to darīt.

– Rīt mēs viņu vedīsim mājās. – Tagad Loisa aplika roku Roba viduklim un nolieca galvu viņam pie krūtīm. Viņš bija tik ļoti garāks par māti. – Viņš man ir liels palīgs, mans zēns. Cik jauki, ka viņš ir šeit…

– Es par to nemaz nešaubos. – Atmiņas par Roba mierīgo, kluso spēku aizslīdēja Sūzenai garām gluži kā rēgs. Viņa vēl joprojām pētīja Roba seju. Viņš izskatījās labi. Nez vai viņu varētu nodēvēt par zēnu, kā to tikko paziņoja viņa māte, taču kaut kādā ziņā viņā joprojām bija kaut kas zēnisks. Viņam ap acīm bija parādījušās dažas smalkas rieviņas, arī abās pusēs mutei. Mati bija nedaudz atkāpušies no pieres, tomēr vēl joprojām biezi un tumši, tikai deniņos vīdēja kāds mazumiņš sirmu pavedienu. Viņa acis bija tikpat brūnas kā vienmēr. Parasti viņa āda bija olīvkrāsā, šodien viņš bija krietni iededzis. Rūtainā krekla apkaklīte bija vaļā… Sūzena apjauta, ka cieši skatās uz Robu. Un neviens neko nesaka. Kas viņai lēcies? Viņa nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad būtu jutusies tik viegli ievainojama, tik emocionāla…

Krietnu brīdi viņi visi trīs smaidot stāvēja. Likās, ir tik daudz pārrunājama, ka neviens īsti neuzdrīkstas sākt.

Tad pēkšņi Seidija paraustīja Sūzenas svārkus. – Krustmāmiņ Sūzena!

Sūzena atvieglota pacēla Seidiju un atbalstīja pret savu gurnu. Pāri meitenītes plecam viņa ieraudzīja Alisteru gaidām viņu. Droši vien viņš atsūtījis Seidiju.

– Tātad šī ir viena no Alistera meitām, ja?

Sūzena pamāja. – Tā ir Seidija.

Loisa mazliet pačaloja ar Seidiju, un mazā staroja no prieka. Tad viņa atcerējās: – Tētis teica, lai tu tūlīt nākot šurp, krustmāmiņ Sūzena.

– Protams. – Loisa pasmaidīja un pakāpās atpakaļ. – Protams, tev ir jāiet. Bija tik jauki tevi satikt.

– Un jūs arī, Loisa. – Viņa to teica no sirds. – Un tevi, Rob. Prieks tevi satikt.

Tas pats biklais smaids. – Tevi arī, Sūzij.

Atkal šis vārds. Viņi visi izturējās tik pieklājīgi. Sūzena nolika Seidiju zemē, mazā meitene sagrāba viņu aiz plaukstas locītavas un vilka projām. Sūzena uztaisīja neīstu grimasi un, pamājusi viņiem ar roku, sekoja meitenītei.

Kad viņas sasniedza Alisteru, Seidija uzskatīja, ka savu pienākumu ir izpildījusi. Viņa palaida vaļā Sūzenas roku un rikšiem devās projām uz mājas pusi uzmeklēt savu māti.

– Tu vari mani dēvēt par seru Gelehedu.

– Tātad es izskatījos tā, ka mani vajadzētu glābt?

– Man vienkārši šķita, ka šodien tu varētu iztikt bez vēl viena atmiņu trieciena no pagātnes.

– Droši vien. – Viņa palūkojās atpakaļ uz Loisu un Robu, bet viņi bija pagriezušies un roku rokā devās atpakaļ pāri laukumam. Sūzena jutās vīlusies. Viņa gribēja vēlreiz redzēt Roba seju. Cik smieklīgi.

– Ei! Zeme izsauc Apalīti.

Sūzena papurināja galvu un uzsmaidīja brālim.

Alisters aplika roku viņai ap pleciem. – Nāc nu, attopies, vai arī man nāksies tevi iepļaukāt. Dabūsim tev glāzi šampanieša… Ak, aizmirsti, labāk dabūsim vienu man…

Pēc dažām minūtēm viņu uzmanību jau atkal pilnībā saistīja viesības, un citādi nemaz nevarēja būt. Līgava un līgavainis staroja, lielā telts bija tieši tik lieliska, kā mamma bija dižojusies. Spēlēja mazs džeza ansamblītis, un 120 viesu novērsa Sūzenas uzmanību no viņas fantāzijām. Gandrīz.

Kad Sūzena vēlāk tajā vakarā nokļuva atpakaļ Ailingtonā, viņa uzreiz negāja mājā. Viņa jutās nogurusi, un šī diena viņu bija dīvainā kārtā iztukšojusi. Tās nebija gluži tās izjūtas, kuras parasti vajadzētu just kāzu noslēgumā, it īpaši tad, ja precas cilvēki, kurus jūs mīlat. Viņai vajadzētu justies prieka pārplūdinātai, spoguļoties mīlestības mirdzumā, ko jaunlaulātie jūt viens pret otru, vai tad ne? Vai arī vismaz, ja nespēj izjust iepriekš minēto, vajadzētu būt pilnai ar nenovīdīgiem novērojumiem par citiem viesiem un kritiku par to, kā šis pāris ir izvēlējies nosvinēt šo notikumu. Starp citu, Sūzenai uz kājas pirksta sāka veidoties tulzna, taču tas nebija iemesls. Varbūt viņai vajadzēja palikt pie mammas. (Varbūt arī ne – ja jau pašas kāzas viņu nogurdināja, tad rītdienas uzkopšana būs vēl simt reižu briesmīgāka… Turklāt, kad Sūzena gāja projām, ballīte vēl ritēja pilnā sparā, ieiedama tajā diezgan bīstamajā fāzē “Lūgumi dīdžejam”. Madness tikko sāka spēlēt, kad Sūzena ņēma kājas pār pleciem, un izskatījās, ka Aleksa un Hlojas draugi, jaunie juristi, te ir iekārtojušies uz palikšanu uz visu nakti.) Sūzena atrada vietu, kur novietot mašīnu pāris māju uz priekšu no savējās – cik ļoti viņa vēlējās, lai tai būtu piebraucamais ceļš, – un sēdēja, atslējusi galvu atpakaļ pret sēdekļa pagalvi. Visas dienas garumā viņa bija izdzērusi tikai pāris glāžu šampanieša, tomēr deniņos jau raisījās nelāgu galvassāpju aizmetņi. Ārā bija gandrīz pilnīgi tumšs, un viņas mājā spoži spīdēja visas gaismas. Vienā ziņā Alisteram bija taisnība – tur kaut kas nebija kārtībā. Varbūt spoži, bet ne koši. Tas nebija pareizi, ka viņa šodien sava brāļa kāzās bija viena pati, un nebija pareizi, ka viņa šobrīd sēž savā mašīnā, nedaudz pat baidīdamās ieiet pati savā mājā.

Viņa zināja, ka visi bērni ir tur. Šajā nedēļas nogalē nebija Daga kārta viņus ņemt pie sevis, bet šī vienošanās, kā Daglass vienmēr ar zināmu lepnumu teica (it kā tas pierādītu, cik viņš ir civilizēts), ir “plūstoša”. Ja “plūstoša” nozīmē to, ka viņi abi vienmēr atrodas viņa bijušās sievas Silvijas un viņas kaprīžu varā, tad viņam ir taisnība. Viņš šorīt bija aizbraucis pakaļ bērniem pie viņu mātes pēc tam, kad Sūzena devās projām.

Tieši par to bija viņu strīds. Vismaz vārdos. Pēdējā laikā viņu strīdiem bija daudzi un dažādi iemesli, bet, tāpat kā aisbergiem, virs ūdens bija redzami tikai desmit procenti no tiem. Dags bija nogaidījis līdz iepriekšējās dienas vakaram, lai viņai to pavēstītu, kaut arī izrādījās, ka Silvija piezvanījusi trešdien un lūgusi, lai viņš paņem bērnus. Dags nebija drosmīgs. Sūzena bija nikna. Viņš pasniedza viņai problēmu bez risinājuma – priecīgs, ka var to uzkraut viņai. Ko gan viņam vajadzēja darīt? Viņam vajadzēja teikt “nē”, Sūzena sacīja. Ja vien viņš patiesībā nepriecājas, ka viņam ir attaisnojums, lai nenāktu uz kāzām. Dags teica, ka tā neesot taisnība, viņš bija gribējis iet. Paraustīja plecus, it kā gaidītu, lai Sūzena piezvana mammai, kas, kā viņa zināja, visu pēcpusdienu klāj lielajā teltī galdus, lai tā pēkšņi atrod vietu trim bērniem, kurus viņa tik tikko pazīst. Nē, viņa kliedza, pati dzirdēdama, ka izklausās neglīti un nekrietni. Nē. Tas nu ir par daudz. Viņam vajadzēja teikt “nē”. Un tagad tā ir viņa problēma. Vari nepūlēties nākt uz kāzām, viņa teica. Un viņš to nedarīja. Vai viņa bija gaidījusi, ka viņš rīkosies citādi? Piezvanīs Silvijai un pateiks, ka ir pārdomājis? Nevienu mirkli.

Sūzena jau spēja iztēloties, ko ieraudzīs, kad ieies mājā. Vienmēr bija viens un tas pats. Silvija dzīvoja īstā izgāztuvē, un bērni bija apguvuši mājsaimniecības paradumus no viņas. Viņus nebija iespējams pārliecināt, ka šajā mājā ir citāda kārtība. Virtuve būs karalauks. Šķīvji izlietnē, produkti pēc maltītes gatavošanas atstāti visgarām uz letes, siers sacietējis, un nazis iedurts sviestā. Kad bērni bija šeit, Sūzenai bija dīvaina sajūta, pat pēc visiem šiem gadiem, ka tā vairs nav viņas māja.

Īstenībā tā nebija viņas māja. No tehniskā viedokļa. Taču viņai bija arī pašai savas mājas, kaut arī viņa nekad par to nebija domājusi, lietojot šādu terminu: mazs dzīvoklītis, ko viņa nopirka pēc Šona un pirms Daglasa, un īstenībā viņa tur nekad nebija dzīvojusi. Šī māja piederēja Daglasam. Viņš šeit dzīvoja, kad viņi iepazinās. Ne kopā ar Silviju – šo māju viņš nopirka, kad pēc šķiršanās viņu īpašumi tika sadalīti un materiālie apstākļi bija kļuvuši spiedīgāki. Acīmredzot tā bija daudz mazāka nekā māja, kur viņš bija dzīvojis kopā ar Silviju. Tā bija savrupmāja prestižākā ielā, ar automašīnu stāvvietu nost no brauktuves. Šī bija rindu māja ar trim guļamistabām un kabatlakatiņa lieluma zālienu. Tomēr Sūzena to izjuta kā savējo, kad bērnu nebija šeit. Kad viņi bija te, viņa to izjuta kā okupāciju. Un pēc tam viņu mocīja vainas apziņa par to, ka tā jutusies. Un tad uzmācās aizkaitinājums par to, ka jūtas vainīga. Šis bija ļoti, ļoti pazīstams modelis. Deizija būs ieslēgusies savā istabā, telefons no kāpņu laukumiņa, bez šaubām, būs ievilkts tur, cik vien tālu atļauj vads, pārāk skaļi skanēs mūzika. Sūzena nekad nebija varējusi saprast, kā pusaudži spēj vienlaicīgi pilnā skaļumā klausīties stereomūziku un sarunāties pa telefonu ar draugiem, bet nespēj sadzirdēt, ka jūs palūdzat viņus uzklāt gultu, kaut arī stāvat tieši blakus un visapkārt valda klusums. Nav šaubu, ka viņa runājas ar Setu. Tas ir viņas “kavalieris”. Rozija noteikti skatās kaut kādu draņķīgu televīzijas pārraidi. (Silvija ierobežoja “ekrāna laiku”; viņi ar Dagu to nedarīja. Tāpēc pēc šī “bada” bērni to centās izbaudīt ar uzviju, un Sūzena nedomāja, ka tas ir veselīgi. Kad bērni bija pie viņiem, viņi divdesmit četras stundas no vietas bija pieslēgušies tam vai citam aparātam. Pagājušajā nedēļā Rozija bija mēģinājusi pat vakariņās ierasties ar savu piespraužamo iPod un klausīties austiņās mūziku.) Un Fins, kuram droši vien šobrīd jau vajadzētu atrasties gultā, būs iegrimis savā DS Lite konsolē, pārlieku aizrāvies ar spēli, lai apjaustu, ka viņam nāk miegs.

Ne jau vienmēr viss bija tā. Sūzena nebija gribējusi, lai tas izvēršas šādi. Viņa izklausījās pēc mātes, un viņai bija mātes darba slodze, taču viņa nekad nebija saņēmusi Mātes dienas apsveikumu.

Bērni nebija vainīgi. Viņa būtu gribējusi mīlēt šos bērnus. Viņai vienmēr bija šķitis, ka ar laiku šī mīlestība radīsies. Varbūt ne gluži kā pēkšņs beznosacījuma mīlestības trieciens, kas acumirklī pārņem bioloģiskos vecākus dzemdību palātā, bet kā pakāpeniska maiga pieķeršanās, un tad viņi būtu viena ģimene – visi pieci. Jaukta, juceklīga, varbūt nedaudz haotiska, bet ne jau vairāk par citām ģimenēm. Šādas ģimenes eksistē. Tās ir redzamas visapkārt. Galu galā bērni nebija nekāds pārsteigums. Sūzena strādāja kopā ar Dagu, pirms viņi abi kļuva par pāri, tā ka viņa zināja – ļoti labi zināja –, ka viņam ir bijusī sieva un trīs mazi bērni. Tolaik viņa to neuzskatīja par šķērsli. Bērni viņai pat šķita kā neliels bonuss. Bija jau laiks. Viņai bija pāri trīsdesmit. Un viņai likās, ka ir tam gatava. Un te nu viņi ir. Sūzena nejuta aizkaitinājumu, kā, iespējams, dažas citas sievietes, par to, ka bērni nav viņas pašas. Vismaz tā viņa sev sacīja.

Taču viņas vēlme neīstenojās. Šķiet, tā nesakrita ar to, ko vēlējās Daglass.

Agrākais Daglass šķita pavisam cits cilvēks. (Vai visi tā jūtas pēc dažiem gadiem, kad pamostas un lūkojas uz cilvēku gultā sev blakus?) Tolaik Sūzenai bija trīsdesmit viens gads, viņa jau bija izšķīrusies no Šona un jutās sagrauta. Viņa pilnīgi noteikti nevienu “aktīvi nemeklēja”. Un pilnīgi noteikti nelūkojās Daglasa virzienā. Viņa ļoti klasiski “fokusējās uz savu karjeru”, un biroja mīlas dēkas neietilpa viņas plānos. Dags bija viņas kolēģis, turklāt vecākais kolēģis. Viņš nebija viņas priekšnieks, bet bija priekšnieks vairākiem viņas līdziniekiem, turklāt arī partneris šajā firmā. Un viņš bija divpadsmit gadus vecāks par Sūzenu. Viņi bija draugi, vismaz sākumā viņai tā šķita. Viņš bija laipns un likās arī jauks. Pat skumjš. Un, iespējams, nedaudz pateicīgs par to, ka Sūzena bija ar mieru pavadīt laiku kopā ar viņu. Sūzena viņā iemīlējās ļoti pakāpeniski; tas nepavisam neizklausās romantiski vai seksīgi, vai pat pārliecinoši. Taču tolaik Sūzena domāja, ka tas ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs. Šons viņu bija vairāk nekā sāpinājis. Varbūt Silvija to pašu bija nodarījusi Dagam. Viņiem bija nepieciešama lēna aizdegšanās. Laiks, lai atkal spētu uzticēties. Šoreiz viņi abi bija daudz piesardzīgāki attiecībā uz savas sirds dāvāšanu.

Sūzena patiešām domāja, ka viņš tāpat izturas attiecībā uz bērniem. Ka viņš viņus cenšas pasargāt. Sākumā viņai tas Dagā pat patika. Tāpat kā viņai sākumā patika simtiem lietu, kas tagad kaitināja, piemēram, tas, ka viņš vienmēr aizmieg, skatoties ziņas, un nespēj pat pagatavot tasi normālas tējas. Pagāja vesela mūžība, līdz Dags iepazīstināja viņu ar bērniem. Viņi gulēja kopā jau deviņus mēnešus, kad viņš pirmo reizi uzaicināja Sūzenu aiziet kopā ar viņiem uz picēriju. Viņa dzīvi atcerējās to brīdi, kad stāvēja apakšveļā, iespiedusi telefonu starp zodu un plecu, un konsultējās ar Amēliju par to, ko lai velk mugurā. Amēlija, kas bija viņas etalons jau daudzus gadus, tagad, kopš Sūzena bija satikusi Daglasu, vispār bija ieguvusi dievietes statusu – triju mazu bērnu māte, to skaitā Sūzenas krustmeitas Elizabetes un krustdēla Sema, tātad eksperte visās lietās, kas attiecās uz “mazajiem cilvēkiem”.

– Man viss ir jāizdara kā nākas. Tas patiešām ir svarīgi, pirmais iespaids.

– Neuztaisi no mušas ziloni. Viņiem tas nav nekas tik svarīgs. Droši vien viņiem tas vispār nerūpēs. Nu labi, varbūt izņemot vecāko. Deizija?

– Jā, Deizijai ir astoņi gadi. Rozai ir trīs.

– Kāpēc viņām salikti tādi puķu vārdi? – Amēlija bija tradicionālu vērtību piekritēja.

– Nezinu, Dags teica, ka to izdomāja Silvija. – Silvija nebija tradicionāliste.

– Un mazpuika? – Amēlija vienmēr sauca Semu par mazpuiku. Vai par Bulu, kas bija saīsinājums no Belcebuls, un tobrīd tas tika tieši attiecināts uz zēna tieksmi iztukšot visu atvilktņu saturu uz grīdas.

– Fins. Viņam ir tikai divi gadi. – Sūzenai šķita, ka fotogrāfijās zēns izskatās pēc eņģelīša. Blonda, sprogaina eņģelīša.

– Tātad tas ir vienkārši. Fins un Roza ir kā Sems un Viktorija. Viņi vienkārši vēlas, lai tu nolaidies līdz viņu līmenim, runājies ar viņiem, esi nedaudz pamuļķīga, vai saproti? Izrādi interesi, bet ne kā skolotāja. Kā superīga bērnaukle.

– Tu to saki tā, it kā es zinātu, kā ir būt vienai vai otrai.

– Tu joko, vai ne? Tu esi superīga bērnaukle. Mani bērni ir sajūsmā, kad tu ierodies. Tu sasodīti labi proti sarunāties ar bērniem. Viktorija man joprojām nav piedevusi, ka es neaicināju tevi arī viņai par krustmāti.

– Jā, skaidrs. Es arī, ja reiz tu par to ieminējies…

– Ak, liecies mierā! Tu zini, ka mums bija jāaicina Dž. māsa…

Sūzena sāka smieties. – Bet Deizija?

– Ar Deiziju gan nebūs tik viegli. Viņa ir kā Elizabete, un, Dievs zina, man nākas pret viņu izturēties uzmanīgi… Astoņi gadi ir jaunie trīspadsmit. Viņa ir pietiekami veca, lai saprastu, kas notiek. Silvija izklausās gana nenormāla, lai būtu viņai sastāstījusi kaut ko tādu, ko meitene savā vecumā vēl nespēj saprast. Un lielākā daļa droši vien ir blēņas. Varu saderēt, viņa sastāstījusi Deizijai, tā ir tava vaina, ka tētis viņus pameta.

– Tas pat fiziski nav iespējams. Es vēl Dagu nepazinu.

– Ka es tev saku, tas neapturēs ķertu bijušo sievu. Neviena elles fūrija nevar līdzināties četrdesmitgadīgai sievietei, kuras bijušais vīrs grib sākt jaunu dzīvi. Viņa sastāstīs jebko…

– Kā tu tik daudz par to zini?

– Es skatos seriālu EastEnders, gludinot veļu, – Amēlija nesatricināmā balsī paziņoja. – Tātad šī Deizija – viņa var būt sarežģīts gadījums. Viņi ir tuvi?

– Kas? Silvija un Daglass?

– Nē, Daglass un Deizija.

– Es nezinu. Es par to nevaru spriest. Ja tu atceries, es nekad viņus neesmu redzējusi kopā.

– Tas tiesa, neesi vis. – Amēlija to noteica ļoti dziļdomīgi, inspektora Puaro stilā, tad viņa ļāva kādu brīdi telefona līnijā valdīt klusumam, iekams darīja zināmu savu viedokli. – Vai esmu tev ieminējusies, ka tas šķiet dīvaini?

Protams, ka viņa bija ieminējusies, vairāk nekā vienu reizi. Ja ar “ieminējusies” saprot nebeidzamus pārspriedumus un atgriešanos pie šī jautājuma atkal un atkal. Un acīmredzot Amēlija atkal grasījās pie tā atgriezties, ja vien Sūzena viņu neapturēs. – Es ar to gribu teiktu, ka pēdējos sešus mēnešus tu praktiski dzīvo ar viņu kopā, bet vēl neesi iepazinusies ar viņa bērniem.

– Liecies mierā. Es ar viņiem satikšos tagad! Vai nevarētu fokusēties uz garderobi?

– Kā tad. Tu prasi padomu sievietei, kura nav valkājusi nevienu apģērbu, kam nebūtu elastīgas jostas… es nezinu, cik ilgi… apmēram tūkstoš gadu. Jā, tu lūdz viņai padomu modes jautājumos.

– Man jādodas ceļā apmēram pēc sešām minūtēm…

– Labi, labi. – Amēlija beidzot ķērās vērsim pie ragiem. – Džinsus. Tumši zilus, taisnus džinsus ar zemu jostasvietu. Nekādu mammīšu džinsu.

– Man nav mammīšu džinsu.

– Pareizi. Aizmirsti. Piedod. Motociklistu zābakus, zamšādas jaku. Auskaru riņķus. Tev jābūt superīgai, bet ne pārāk. Ikdienišķai.

Sūzena jau vilka ārā drēbes no skapja. – Milzīgs paldies. Es tevi mīlu.

– Es arī tevi mīlu. Piezvani man pēc tam…

Amēlijai bija pilnīga taisnība par Deiziju. Viņai bija astoņi gadi, gandrīz deviņi, kā viņa teica, bet Sūzenai drīzāk likās, ka viņai tūlīt būs astoņpadsmit. Viņa izturējās tā, it kā kaut ko zinātu, un tas saskarē ar tik mazu bērnu laupīja drosmi. Varbūt Amēlijai bija taisnība un Silvija tiešām bija centusies noskaņot meitu pret Sūzenu. Roza bija vienkārši jauka, sabozusies princese ar lielu mazuļa vēderu, viņa ieradās uz maltīti princeses kleitā un ar diadēmu galvā. Un Fins bija tik tikko izaudzis no zīdaiņa vecuma, viņa mazajā, rozes pumpuriņam līdzīgajā mutītē bija stingri iesprausts knupis, un rociņā viņš bija cieši satvēris lielu, netīru atlasa lakatu, kas oda pēc zeķēm. Viņš bija tieši tik piemīlīgs, kāds izskatījās fotogrāfijā, tikai krietni vien trokšņaināks.

Protams, pirmajā mirklī Sūzena juta aizkustinājumu, redzot Daglasu, vīrieti, kurā viņa bija iemīlējusies, kopā ar viņa bērniem. Sākumā. Tas bija aizkustinoši, un tas bija seksīgi, viss vienlaicīgi. Apmēram piecas minūtes. Līdz Rozija sarīkoja histēriju, jo šeit nedeva čipsus, un Fins sāka skaļi raudāt nezināma iemesla dēļ… Un līdz Sūzena apjauta, ka Dags acīmredzot nepazīst savus bērnus diez ko labāk par viņu, kas ar mazajiem sastapusies pirmo reizi. Viņš neprata apklusināt dusmu lēkmi un nosusināt asaras. Vai arī nezināja, kā saprasties ar bērniem. Viņa jautājumi Deizijai bija pamācoši un mehāniski, viņas atbildes bija laipnas un līdzīgas tām, kā atbild papagailis. Nākamajā izjūtu posmā Sūzenai viņa kļuva žēl. Atgrūstais tētis. Tūlīt pēc tam nāca aizkaitinājums. Tāds aizkaitinājums, ko spēj izjust tikai bezbērnu sieviete, kas sēž kafejnīcā pie galdiņa kopā ar neuzvedīgiem bērniem, par kuriem viņa nav atbildīga, un viņu tēvu, kurš nesekmīgi izrādās un svaidās ar tukšiem draudiem, kuriem neseko darbi.

Tā pirmā reize patiešām bija liela vilšanās. Izņemot to, ka vakara sākumā Deizija viņu neslēpti rūpīgi nopētīja no galvas līdz kājām, un to, ka vakara noslēgumā Sūzenai tika tas apšaubāmais gods slaucīt Rozijai dibenu, kad viņas devās uz tualeti, bērni neizrādīja par viņu gandrīz nekādu interesi, nedz arī par viņas šķietami superīgo bērnaukles izturēšanos vai lielisko ietērpu. Un taukainais mocarellas plankums uz zamšādas žaketes labā atloka bija saglabājies līdz pat šai dienai. Tas saglabājās viņas atmiņā kā viens no visnogurdinošākajiem un nepatīkamākajiem vakariem, kādu viņa jebkad bija pavadījusi. Tas varēja līdzināties tikai Jaungada sagaidīšanai, kad pārlieku lielas cerības sagādā vilšanos.

Taču tajā pirmajā tikšanās reizē Sūzena pat nemēģināja iejaukties (lai arī cik ļoti viņa to vēlējās). Taksometrā pa ceļam uz mājām Daglass dāvāja viņai apburošus, atvainošanās pilnus smaidus (piesardzīgi atstādams viņu ap stūri vietā, ko nevar redzēt no Silvijas mājas, kamēr aizveda bērnus un atdeva atpakaļ mātei), turēja viņas roku un stāstīja, cik viņš ir laimīgs, ka viņa beidzot satikusies ar bērniem. Un pēc tam viņiem mājās uz dīvāna bija tikai bezbērnu pāriem raksturīgs sekss, kas brīnišķīgi novērsa uzmanību no vakara notikumiem.

Tas notika tikai pēc vairākiem mēnešiem. Viņi ar Daglasu bija kļuvuši par pastāvīgu pāri, un Sūzena bija aizgājusi no firmas, kurā abi strādāja (Amēlija bija patiešām ļoti sašutusi par to, viņa sniedza Sūzenai visus iespējamos feministes pretargumentus, taču Sūzena saprata, ka vienam no viņiem ir jāaiziet, un Dags bija firmas partneris), un bija oficiāli pārvākusies dzīvot pie viņa. Viņi visi bija parkā, Sūzena centās būt uzdevumu augstumos, un Rozija smilšu kastē visu laiku spīdzināja Finu – atņēma viņam rotaļlietas, tīšām aizbēra bedrītes, ko viņš tik rūpīgi bija izracis, un sabradāja viņa pilis. Daglass atradās parka otrā malā, viņš palīdzēja Deizijai noturēties kājās uz skrituļslidām, kuras Sūzena bija viņu pārliecinājusi nopirkt meitai dzimšanas dienā. Vispirms Sūzena mēģināja Roziju pierunāt pa labam, tad uzkliedza meitenei un visbeidzot saniknota stipri iepļaukāja viņas roku. Daglass šo situāciju bija vērojis no attāluma un visu atlikušo pēcpusdienu staigāja nobālis un sakniebtām lūpām. Nelīdzēja pat tas, ka pēc brīža Deizija ar savām skrituļslidām nokrita un tik spēcīgi pagrieza potīti, ka brēca veselas desmit minūtes.

Vēlāk tajā vakarā, kad bērni bija aizgājuši gulēt un Daglass bija uzkāpis augšstāvā, lai pateiktu viņiem arlabunakti, Sūzena pielēja divas lielas glāzes ar Pinot Noir un gatavojās aprunāties ar viņu par to, kā lai viņi rīkojas attiecībā uz Rozijas arvien pieaugošo nejauko izturēšanos pret mazo brālīti. Taču, kad Daglass nonāca lejā, viņš neapsēdās līdzās pie virtuves galda, kā viņa bija cerējusi. Viņš stāvēja formāli viņas priekšā – starp viņiem atradās virtuves galds – un nolasīja runu, kuru acīmredzot bija izmēģinājis savā galvā visu pēcpusdienu.

Tas bija balss tonis, ko Sūzena nekad iepriekš nebija dzirdējusi viņu lietojam ārpus valdes sapulču telpas. Mājās tas izklausījās satricinoši. “Ja mums ir cerība uz kopīgu nākotni, par kaut ko jāvienojas skaidri un gaiši, Sūzena.” (Ja? Viņi taču dzīvo kopā…) “Tie ir mani bērni. Viņiem ir māte. Es negrasos jaukt viņiem galvu, lai tu uznāktu uz skatuves un mēģinātu viņiem būt otra māte. Tu vari būt viņiem draudzene. Bet necenties viņiem būt vecāku vietā. Es to nevēlos. Un es nekad, nemūžam negribu redzēt, ka tu pacel roku pret kādu no viņiem.”

Sūzena jutās tā, it kā viņš viņai būtu iesitis pļauku. Tā bija pirmā nakts, kad viņi aizmiga, nesalīguši mieru. Viņa jutās apmulsusi, dusmīga un sāpināta un gulēja nekustīgi gultā līdzās Dagam, mēģinādama izprātot, ko lai dara.

Viņa nevienam nekad nebija stāstījusi, ko Dags viņai tovakar teica. Ne savai mātei, un pilnīgi noteikti ne Amēlijai. Nevienam. Viņa zināja, ko Amēlija būtu teikusi. Viņa būtu teikusi, ka Sūzenai ir jāņem kājas pār pleciem, pirms nav par vēlu. Un, iespējams, viņai bija taisnība. Iespējams, Sūzenai vajadzēja tā rīkoties. Taču viņa Dagu mīlēja. (Sievietes šo frāzi ir atkārtojušas visā pasaules vēstures gaitā un visos laikos.) Viņa negribēja atkal sākt visu no sākuma. Viņa negribēja palikt viena pati. Tāpēc viņa savā prātā sameklēja Dagam visādus attaisnojumus, līdz pārliecināja sevi par to, ka turēsies malā. Ka Dagam ir taisnība – viņai nevajag iejaukties.

Un, atklāti sakot, tobrīd viņa nedomāja, ka tā tas būs vienmēr. Viņa sev teica, ka nebūtu palikusi, ja būtu to zinājusi, lai gan nebija īsti droša, ka pati sev notic, to sakot. Tomēr tolaik viņai bija sajūta, ka ar laiku viss mainīsies. Varbūt viņa bija reaģējusi pārāk spēcīgi, pārāk drīz. Bet viss taču mainīsies. Viņi visi, pats par sevi saprotams, atradīs līdzsvaru, viņi visi kopā attīstīsies par kaut ko tādu, kas darbosies. Un savā ziņā tā arī notika. Viņi bija kopā jau astoņus gadus. Sūzena bija vedusi bērnus uz skolu un braukusi pakaļ, viņa bija apmeklējusi skolas ludziņas un koncertus. Viņa bija devusi zāles, kad bērni saslima, risinājusi algebras problēmas un klīdusi pa Toys R Us “ikdienišķo” Ziemassvētku dāvanu meklējumos.

Vienkārši tas viss nebija tā, kā viņa iepriekš bija cerējusi. Viņai nebija sajūtas, ka bērni būtu viņas. Nevienā nozīmē. Ja arī viņi cits citu mīlēja, tas nekad netika izrunāts skaļi, un nedz viņa, nedz bērni, nedz viņu tēvs pat nepieņēma, ka tas tā ir. Šajās dienās Sūzenai visu laiku bija jāprāto, vai viņa palikdama rīkojās pareizi. Kad attiecību modelis nostabilizējies, ir ļoti grūti – vai varbūt pat neiespējami? – to mainīt.

Nonākusi pie savas mājas, Sūzena dziļi ievilka elpu un ievietoja atslēgu slēdzenē. Kad viņa iegāja mājā, bērni gandrīz nereaģēja uz viņas klātbūtni. Fins nepacēla galvu no spēles, bet Rozija tikai neskaidri nomurmināja sveicienu un pamāja ar roku viņas virzienā, neatraudama acis no mirgojošā ekrāna. Saimons Kauels kādu asi kritizēja. Pēdējā laikā nepārtraukti rādīja Saimonu Kauelu. Un viņš vienmēr kādu kritizēja. Visi dīvāna spilveni bija nomesti uz paklāja, un Fins garšļaukus gulēja uz tiem kā mazs imperators, savukārt Rozija bija izpletusies pāri visām trim dīvāna sēdvietām. Daglass un Deizija nekur nebija redzami.

Viņas “Sveiki, bērni!” neguva diez cik jūtamu reakciju. Sūzena nolēma neiet uz virtuvi. Viņa zināja, ka jutīsies spiesta uzreiz ķerties pie tīrīšanas, un viņai nudien nebija noskaņojuma, turklāt mugurā viņai bija gaiša un nebūt ne tā lētākā kleita, kas nebija paredzēta mājas darbiem. Viņa devās taisnā ceļā uz trepēm. Kā jau viņa bija paredzējusi, Deizija bija noslēpusies savā istabā, ko viņa dalīja – meitenei par lielu nepatiku – ar Roziju, telefona vads bija iespiests aizvērtajās durvīs un iPod atskaņoja Death Cab for Cutie. Sūzenu pārsteidza, ka viņa pat zina, kas taisa šo troksni, bet tā tiešām bija. Pirms pāris nedēļām, kad viņa ciemojās pie Amēlijas, Elizabete bija iekopējusi dažus skaņdarbus arī Sūzenas iPod. Nevar teikt, ka Sūzena nevarēja ciest pilnīgi visus… Viņa pieņēma, ka Daglass ir savā augšstāva kabinetā. Pēdējā laikā tas bija viņa galvenais patvērums no visām mājas lietām. Viņš tur turēja vecmodīgu stereoiekārtu, džeza kompaktdisku kolekciju, kā arī pudeli Maker’s Mark viskija un antīku, nobružātu ādas klubkrēslu. Deizija to sauca – savā nievājošajā tonī, ko pēdējos gados bija piesavinājusies – par viņa “vīrieša alu”. Tomēr izrādījās, ka Daglass ir viņu istabā. Gulta, ko Sūzena bija atstājusi nesaklātu, tagad bija saklāta, visi tie dekoratīvie spilveni, par kuriem Dags parasti īgņājās, bija kārtīgi salikti vietā, tieši tā, kā būtu sakārtojusi Sūzena. Pa atvērtajām durvīm uz vannasistabu Sūzena redzēja, ka vannā tiek tecināts ūdens. Dags bēra ūdenī vannas sāļus. Izdzirdot viņas soļus, viņš pagrieza galvu un pasmaidīja gandrīz kautrīgi. Tas pats picērijas smaids. Kad Dags šādi smaidīja, viņš izskatījās divdesmit piecus gadus vecs. – Dzirdēju, ka tu atnāci. Nodomāju, ka vēlēsies karstu vannu.

Tad viņš pienāca viņai klāt un ieskāva savos apkampienos. – Man ļoti žēl, Sūzena. – Runājot viņš pieglauda galvu sievietes kaklam, viņa plauksta glāstīja Sūzenas matus. – Es biju mēsls vakar vakarā. Lūdzu, piedod. – Viņš novilka Sūzenai no pleciem žaketi un noskūpstīja viņas kaklu.

Viņš to labi prata. Sūzena nezināja, vai tas bija tīšām, vai arī tā bija muļķa laime, bet Daga atvainošanās vienmēr nāca tieši tajā brīdī, kad viņa bija gana piekususi, lai to pieņemtu, nevis paildzinātu strīdu, – lai kas arī būtu tas, par ko viņš lūdza piedošanu. Tāpēc viņa tikai stāvēja un kādu brīdi ļāva sevi apskaut. Viss Dagā šķita tik pazīstams. Viņa pieskāriens, viņa smarža, viņa balss skaņa. Viņa ļāva Dagam atvilkt savas kleitas rāvējslēdzēju, un tā nokrita uz grīdas, tad paklausīgi devās viņam līdzi uz vannasistabu.

Vanna bija līdz pusei pilna, un Dags noliecās aizgriezt krānus, izbraukdams ar plaukstu pa ūdeni, lai pārbaudītu temperatūru. – Tā ir gatava. Kāp iekšā, bet es noiešu lejā un pagatavošu kādu dzērienu. Ko tu vēlies? Tasi tējas vai kaut ko stiprāku? Pēc tam tu man izstāstīsi pilnīgi visu.

– Tēju. Man sāp galva. – Sūzena zināja, ka izklausās nīgra.

Daga sejā parādījās raižpilna izteiksme. – Man ļoti žēl. Es tev atnesīšu tableti, labi?

Sūzena paraustīja plecus un pasmaidīja, viņa tiešām centās. – Vismaz par galvassāpēm es nevaru vainot tevi.

Viņa nometa krūšturi un biksītes un kaila iekāpa karstajā vannā. Kad viņa sēdās ūdenī, Daglass noglāstīja viņai plecu. Šajā žestā nebija nekā seksuāla, tāpat kā telpas atmosfērā, par spīti viņas kailumam. Kad mājās bija bērni, starp viņiem nekad nebija nekā seksuāla. To viņa bija iemācījusies jau ļoti sen.

Amēlija reiz pastāstīja, ka viņai ar bijušo vīru Džonatanu, kad viņi vēl bija precējušies un kad bērni bija mazi, patika “to” darīt brīvdienu rītos. Ja bērni sēž pie televizora un skatās multenes, viņa stāstīja, viņi ir apmierināti un klusi uz pietiekami ilgu brīdi. Tētis nokāpa lejā, iekārtoja bērnus pie televizora, izsniedza Cheerios kraukšķu bļodiņu un tālvadības pulti, tad pagatavoja tasi tējas, uznesa to augšā uz otro stāvu un aizvēra aiz sevis durvis. Labākās piecpadsmit minūtes nedēļas nogalē, Amēlija teica. Viņi bija tikuši galā, viņa smējās, tieši laikā, lai izdzertu tēju, pirms tā paspēja atdzist.

Ar Daglasu tas nedarbojās. Pilnīgi noteikti ne no rīta, un pat ne naktī. Pat tad ne, ja bērni bija cieši aizmiguši savās gultās. Sākumā Sūzena jutās neapmierināta – ne tikai seksuāli, bet arī tāpēc, ka tas šķita nepareizi; nepareizi, ka viņš šīs divas savas dzīves daļas nošķīra un ievietoja atsevišķos nodalījumos. Viņu pazīšanās sākumā Dags bija negausīgs. Viņam nekad nebija Sūzenas gana. Jebkurā laikā, jebkurā vietā. Es lielā mērā kompensēju laulībā bez seksa zaudētos gadus, viņš teica. Tajos dažos pirmajos mēnešos viņiem bija sekss gandrīz katru dienu. Sūzena nesaprata, kā viņš spēj to visu vienkārši izslēgt. Viņa bija izmēģinājusi visu, lai mīkstinātu Daga atsacīšanos, bija izmantojusi ikvienu iespējamo sava seksuālā arsenāla ieroci, lai pārliecinātu viņu, ka tas ir tikai normāli. Ka tas, ja viņiem būs kluss, ātrs sekss aiz aizvērtām guļamistabas durvīm, nenodarīs pāri viņa bērniem. Taču nekas nebija līdzējis, un galu galā Sūzena padevās. Kad bērni bija mājās, sekss tika pilnībā izsvītrots no dienas kārtības. Un to viņa draudzenei nebija izpaudusi, jo par kaut ko tādu viņa Amēlijai nevarēja atzīties.

Viņa atlaidās guļus dziļajā vannā un aizvēra acis. Un tajā pašā mirklī, kad viņa to izdarīja, viņas acu priekšā nostājās Robs.

Ne tāds, kāds viņš bija šodien. Tāds, kāds viņš bija toreiz…