Читать книгу Mana neizdzīvotā mīlestība - Elizabeta Noubla - Страница 5

Acīmredzot Robs Rosi un viņa vecāki bija pārcēlušies uz dzīvi viņu ciematā vasarā. Viņi neapmeklēja Svētā Gabriela baznīcu – viņi bija katoļi un nez vai vispār apmeklēja kādu baznīcu, kas izskaidroja to, kāpēc Sūzenas mammas radars viņus nebija reģistrējis. Viņi dzīvoja mājā, kas atradās otrpus galvenajam laukumam. Cits autobuss.

Vairākas nedēļas viņi nesarunājās. Taču Sūzenai kļuva par paradumu skolā ar acīm viņu sameklēt. Robu bija viegli pamanīt, viņš bija tik garš. Un katru reizi, kad Sūzena viņu ieraudzīja, viņai aizrāvās elpa. Viņa pieķēra sevi domājam par Robu neparastos dienas brīžos, kā arī naktī, guļot gultā. Viņa sāka no rīta spogulī rūpīgi sevi nopētīt. Mēģināja saskatīt to, ko redz viņš. Prātoja, vai viņš vispār viņu pamana.

Sūzena bija tipiska kautrīga pusaudze, nedaudz garāka, nekā viņai gribētos būt, un šobrīd viņa spēcīgi apzinājās relatīvi jaunos izliekumus savā figūrā. Amēlijai krūtis vienmēr bija apaļīgi glītas, bet Sūzenai tas bija daudz nesenāks pavērsiens attīstībā. Brīžos, kad viņa sevi novērtēja objektīvi, meitene atzina, ka viņas āda ir tīrāka nekā lielākajai daļai pusaudžu viņas vecumā, ka viņas acis – Sūzenai par lielu vilšanos tās bija pārsvarā gaiši brūnas – gar maliņu ir zaļas un mirdz, kad viņa jūtas laimīga. Amēlija apgalvoja, ka viņai esot lēcienā no tramplīna saspiests deguns un tādas lūpas kā pēc bites dzēliena, sasodīts, taču Sūzena zināja, ka Amēlija ir glītāka. Lai vai kā, dažreiz Sūzena domāja, ka labprāt apmainītu visus plusus savā izskatā pret labākās draudzenes pašapzinīgo izturēšanos.

Viņiem ar Robu bija kopīgs tikai viens priekšmets – angļu valoda. Stundās viņš izturējās ļoti klusi, bet, kad Ikabods viņu izsauca, puiša atbildes bija izsmeļošas, balss zema. Dažreiz viņš Sūzenai uzsmaidīja, bikli, taču viņa skatiens vienmēr aši novērsās no viņas acīm, iekams smaids bija nozudis no lūpām. Sūzena prātoja, vai puisis uzjautrinās, pamanot, ka viņa skatās. Viņš bija tāds kā savrupnieks. Šķita, ka viņam ir draudzīgas attiecības ar daudziem zēniem, bet ne ar vienu no tiem īpaši, un Sūzena nekad nebija viņu redzējusi runājamies ar meitenēm. Pusdienu pārtraukumā viņš dažreiz spēlēja futbolu, dažreiz lasīja žurnālu – Sūzena nezināja, kādu, – atbalstījies pret koku līdzās dabas zinību korpusam. Amēlija teica, ka viņam esot seksuāli nomākts noskaņojums. Viņa teica, ka Robs viņai atgādinot Hitklifu, bet Sūzena neko tādu nesaskatīja – viņai nepiemita labākas draudzenes spēja visur saskatīt drāmu. Viņai šķita, ka Robs ir nosvērts un pašpietiekams. Tā, it kā viņam nevienu citu nevajadzētu.

Kādu piektdienas vakaru, tās bija apmēram oktobra beigas, Amēlijas māte bija atbraukusi viņām ar Sūzenu pretī uz kino un veda viņas mājās – un tieši tobrīd norisinājās spilgts “Liktenīgā valdzinājuma” sižeta atstāstījums –, kad viņas abas ieraudzīja Robu ejam pa galveno ceļu no autobusa pieturas uz savas mājas pusi. Viņam mugurā bija militārā stila apģērbs – vecmodīgas platas, zilas bikses un rievots džemperis. Galvā melna berete. Viņam līdzās gāja meitene – tieši tāpat ģērbusies. Sākumā Sūzena nodomāja, ka tas ir zēns.

Nākamajā pirmdienā Amēlija, kas nepavisam nejutās bikla Roba, nedz arī kāda cita priekšā, apsēdās uz viņa sola malas, kamēr viņi gaidīja, kad sāksies angļu valodas stunda, un apvaicājās par to.

– Vai tu esi karavīrs? – Sūzenai viņas tonis šķita tik tikko manāmi izsmējīgs.

Izskatījās, ka Robs jūtas samulsis, it kā viņa ar šo jautājumu būtu noķērusi viņu nesagatavotu, tomēr viņš nevaicāja, kāpēc viņa prasa. Viņš papurināja galvu. – Gaisa kadets.

– Ko tas nozīmē?

– Es būšu lidotājs. Anglijas Gaisa spēkos. Kad būšu nokārtojis A līmeņa eksāmenus.

– Mēs tevi viņvakar redzējām. Sūzena un es.

Viņš palūkojās uz Sūzenu, tad pamāja ar galvu.

– Ar meiteni. Vai tā ir tava draudzene?

Viņš joprojām skatījās tieši uz Sūzenu, un puiša vaigi piesarka.

“Amēlija spēj būt nejauka, kad vēlas,” Sūzena nodomāja, kaut arī juta, ka pati paliecas uz priekšu, lai dzirdētu viņa atbildi.

– Nē. Man nav draudzenes.

Amēlija daudznozīmīgi iedunkāja Sūzenai sānos – paldies Dievam, tas notika tieši tajā mirklī, kad klasē ienāca misters Blaits un palūdza viņus atvērt lugu simt desmitajā lappusē. Sūzena, pastiepusi roku pāri solam, stipri ieknieba Amēlijai augšstilbā.

Taču, par spīti Amēlijas ķircināšanai un bikstīšanai, Sūzena līdz pat novembrim nebija vēl saņēmusi drosmi pati sākt runāt ar Robu. Viņi uzsmaidīja viens otram, un bija tādi brīži, kad Sūzena sevi pārliecināja – arī Robs ar acīm meklē viņu pūlī. Dažreiz viņš skatījās viņai acīs nedaudz ilgāk, nekā būtu nepieciešams. Pēc tam, kad tas notika, Sūzena vienmēr jutās tā, it kā ap viņu spīdētu un mirdzētu tāda pati aura kā ap tiem cilvēkiem Ready Brek pārslu televīzijas reklāmā. Gaja Foksa naktī ciematā, centrālajā laukumā, vienmēr tika kurināts milzīgs ugunskurs. To sāka būvēt jau oktobrī, un ikviens ciemata iedzīvotājs deva savu artavu. Un piektajā novembrī ugunskurs parasti jau bija sakrauts pietiekami liels, lai nocepinātu daudzus šādus puišus. Laukā uz ziemeļiem no ciemata Rotary klubs organizēja uguņošanas demonstrējumus, bet otrā laukuma pusē parasti uzslēja savas teltis ceļojošais atrakciju parks ar nelielu panorāmas riteni un elektromobiļiem. Ja vien nelija lietus, laukumā ieradās visi ciema ļaudis, lai dedzinātu ugunskuru un noskatītos uguņošanu. Sūzena bija sajūsmā par šo notikumu, kopš bija maza meitene – tas bija saistīts ar tumsu, ar to, ka laukumā naktī ir sapulcējies neparasti daudz ļaužu, kā arī to, ka skolēniem neliek ievērot gulētiešanas laiku. Vislabāk viņai patika uguņošana. Sūzena nespēja noskatīties krāšņo izrādi bez kamola kaklā. Skatoties uguņošanu, viņai vienmēr gribējās raudāt.

Ugunskurs nu jau pamatīgi kvēloja, tas tika aizdedzināts no sešiem vai septiņiem dažādiem punktiem apkārt perimetram, un liesmas jau laizīja zarus tuvu virsotnei. Cilvēki visi bija iekarsuši. Uguns fantastiski sprakšķēja, valdīja brīnišķīga smarža. Sūzenai šķita dīvaini, kā gan priekšpuse var būt tik karsta, ka deg vaigi, bet mugurpuse joprojām auksta. Amēlija kopā ar Alisteru bija devušies nopirkt karstu sidru un glazētus ābolus, pirms ir sākusies uguņošana. Nošķīrusies no vecākiem un Aleksa, kuri kopā ar draugiem bija otrā laukuma pusē, un draudzenes, kas bija devusies uzkožamo meklējumos, Sūzena pēkšņi attapās – vienlaikus izjuzdama gan prieku, gan kaunu, – stāvam netālu no Roba, kas bija kopā ar diviem pusmūža cilvēkiem; viņa pieņēma, ka tie ir viņa vecāki. Sūzena nebija puisi speciāli meklējusi, un viņa cerēja, ka viņš tā nedomā. Viņa nevarēja nekur doties projām – Als un Amēlija atgriezīsies šajā vietā, un, ja viņi tagad pašķirsies, nav ne mazāko izredžu, ka viņi atkal cits citu atradīs, turklāt cilvēku bija ļoti daudz un tālāk prom no ugunskura bija tumšs. Sākumā Sūzena nebija pārliecināta, vai Robs pamanījis viņu ņirbošajā ugunskura gaismā, bet pēkšņi viņš atradās viņai līdzās. Sūzena no visas sirds baidījās, ka viņai tik ļoti noreibs galva no puiša klātbūtnes, ka viņa varētu iekrist ugunskurā, ja vien nebūtu virves, kas to ieskāva, – lai tie, kas nav pasākuma rīkotāji rotarieši, turētos drošā attālumā. Viņa nekad, nemūžam vēl nebija tā jutusies.

– Sveika, – viņš ierunājās pirmais.

– Sveiks.

– Tas ir lielisks, – Robs sāka sarunu, norādīdams ar roku uz ugunskura pusi.

Sūzena pamāja, un viņas atbilde bija neviltota entuziasma pilna. – Man tas ļoti patīk. Manuprāt, šī ir mana mīļākā nakts gadā. Visi ciemata iedzīvotāji ir šeit.

– Vai tu vienmēr esi šeit dzīvojusi?

– Jā. Visu savu mūžu. Tā ka šī ir sešpadsmitā vai septiņpadsmitā Ugunskuru nakts, kurā esmu piedalījusies. Esmu gluži pārliecināta, ka viņi mani atnesa šurp, kad biju vēl zīdainis.

– Vai tas vienmēr ir tik liels?

– Man tā šķiet. Es nezinu. Bērnībā viss liekas lielāks, vai ne?

Robs pasmaidīja. – Kur ir tava draudzene?

– Amēlija? – Sūzenai pamira sirds, un viņa sajuta asu vilšanās dūrienu. Tātad viņš interesējas par Amēliju. Nav nekāds brīnums. Amēlijai patīk flirtēt, viņa pievelk zēnus kā gaisma tauriņus. Viņa nav neveikla un bikla. Sūzena mīņājās no vienas kājas uz otru, apjauzdama, ka viņai sāk salt kāju pirksti. – Viņa aizgāja kopā ar manu brāli nopirkt dzērienus un uzkodas. Viņi kuru katru mirkli būs atpakaļ.

– Žēl gan.

Sūzena palūkojās uz Robu, un viņa acis iedzirkstījās, iekams viņš novērsa skatienu. Viņš gandrīz smaidīja.

Iestājās neērts klusums. Sūzena rakņājās savā prātā, cenzdamās izgudrot kaut ko interesantu, ko lai pasaka. Viņai tas nudien pilnīgi un galīgi nepadevās. Spriedze bija neizturama. Viņa saprata, ka Robs kuru katru mirkli var pamāt viņai ar galvu un doties atpakaļ pie saviem vecākiem. Kad meitene ierunājās, vārdi neveikli vēlās viņai pār lūpām. – Mēs… mūsu bariņš… kad noskatīsimies uguņošanu, mēs grasāmies doties uz atrakciju parku. Negribi pievienoties? Es domāju, ja tu vēlies…

– Protams. – Robs paraustīja plecus, it kā viņš būtu ar mieru abējādi.

Kad pārējie atgriezās, Amēlija dāvāja Sūzenai smīniņu. Sūzena piemiedza acis un brīdinoši saknieba lūpas, un Amēlija pacēla pirkstu pie lūpām, apliecinādama savu klusēšanu, tad piemiedza viņai ar aci. Alisters nepiespiesti sāka tērzēt ar Robu, neievērodams meiteņu žestus.

Sūzena joprojām jutās pilnīgi kā bez elpas un bikla, kad virs viņu galvām uzplauka raķetes visās varavīksnes krāsās. Viņai kaklā sakāpa kamols. Visi atgāza galvas, lai vērotu uguņošanu, un visapkārt skanēja sajūsmināta elšana un bērnu izbrīna saucieni. Sūzenai bija sajūta, ka Robs ir viņai tik tuvu – te, aukstumā un tumsā. Un viņai šī sajūta patika.

Kad meitene nolaida roku gar sāniem, viņas mēteļa piedurkne aizskāra puiša roku, un tad viņa juta, ka Roba plauksta lēni ieslīd viņas plaukstā, līdz viņu pirksti savijas. Viņš saspieda meitenes pirkstus, bet viņa skatiens neatrāvās no debesīm.