Читать книгу Mana neizdzīvotā mīlestība - Elizabeta Noubla - Страница 9

Trīs nedēļas pēc šī vakara Porčestera spa Sūzena juta, kā viņai ceļas asinsspiediens, tikai ieejot vien nelielajā slimnīcas uzgaidāmajā telpā, kurp viņas ar Amēliju tika nosūtītas. Amēlija bija lūgusi draudzeni doties līdzi, un Sūzenai ne prātā nenāca, ka varētu to nedarīt, tomēr viņa necieta šo vietu. Slimnīcas viņai nepatika. Viņai nepatika tas, kā te smaržo. Onkoloģijas nodaļas uzgaidāmajā telpā bija vēl vairākas grupiņas cilvēku, un Sūzena centās neskatīties uz viņiem. Daži no šiem cilvēkiem ir slimi. Iespējams, daži ir tuvu nāvei. Tas ir briesmīgi. Tas nav nobriedušam cilvēkam piedienīgs vārds, viņa to apjauta, bet šis vārds precīzi raksturoja to, kā viņa jutās. Amēlija, kas sēž viņai līdzās un malko no papīra glāzītes kafiju ar pienu, iespējams, ir slima. Varbūt viņai ir… Sūzena pat nevēlējās izrunāt šo vārdu domās. Viņai bija slikta nojauta. Viņas pulss joņoja, un viņa vēlējās, kaut būtu paēdusi brokastis.

Sūzena mēģināja atcerēties pēdējo reizi, kad ir apmeklējusi slimnīcu. Viņa apjauta, ka ir vadījusi ļoti apskaužamu dzīvi. Viņa nekad nav pavadījusi nakti slimnīcā. Kad Sūzenai bija apmēram desmit gadu, viņa salauza atslēgas kaulu, taču toreiz viņa tikai pāris reižu apmeklēja slimnīcas ambulatoro nodaļu, un viņas atmiņas par to bija neskaidras. Viņa pārsvarā atcerējās savu aizkaitinājumu par to, ka viņai neuzlika īstu ģipsi, lai kompensētu traumas izraisītās sāpes. Tajā pašā gadā Alisteram izrāva mandeles, un Sūzena atcerējās, kā sēdēja uz viņa gultas. Viņa bija laimīgā apmeklētāja un dalījās ar ārstnieciskos nolūkos tiesājamo saldējumu. Tagad viņa spēja uzburt atmiņas tikai par saldējumu. Šokolādes un zemeņu. Nedz mamma, nedz tētis nebija slimojuši ar ko nopietnu un gulējuši slimnīcā. Nu jau viņiem bija pāri sešdesmit, un neviens no viņiem pat nedzēra tabletes pret asinsspiedienu. Neviens viņai tuvs cilvēks nebija nomiris slimnīcā, izņemot vecvecākus, bet tad viņa bija vēl maza; ja arī viņa tos apmeklējusi, tad pilnīgi noteikti piedzīvoto neatceras. Ja sāk par to domāt, tas pat ir biedējoši, cik maz viņas dzīvi ir skāris traģiskais. Tas liek cilvēkam prātot, ko gan liktenis var būt viņam sarūpējis nākotnei… Un tieši šādas nemierīgas domas uzmācās Sūzenai tagad, kad viņai nācās atrasties slimnīcā, un tieši tāpēc viņa vēlējās atrasties jebkurā citā vietā uz pasaules, tikai ne šeit. Viņa šķirstīja žurnālu Country Life, kas gulēja viņai klēpī. Tas bija divus gadus vecs numurs, labākais, ko spēja piedāvāt nobružāto žurnālu kaudze telpas stūrī. Viņa centās ieinteresēties par to, kas dzīvoja piecus miljonus mārciņu vērtajā Kotsvoldas akmeņu kaudzē, kura divi tūkstoši astotā gada aprīlī tikusi izlikta pārdošanā, tomēr nebija viegli pievērst tam savu uzmanību.

Pagājušajā nedēļā viņa nebija nākusi līdzi draudzenei. Amēlija teica, ka uz pārbaudēm viņai nevienu nevajagot līdzi, tikai uzzinot rezultātus.

– Vai zini, Amēlij, neesmu pārliecināta, ka esmu īstā persona, kurai jābūt šeit kopā ar tevi. Man ir hronisks balto halātu sindroms, un šoreiz man taču nav pašai jāiet pie ārsta. Amēlija smaidīja, nepaceldama galvu no antīkā Good Housekeeping numura, ko turēja rokās. – Tieši tu esi visīstākā persona. Es zinu, ka šajā jomā tu izturies kā liels bērns. Tu esi pasaulē visnederīgākā atbalsta persona dzemdētājai. Taču tev nāksies tikt tam pāri. Sasparojies, guntiņa! Tavs uzdevums ir mani uzmundrināt. Panākt, lai es smejos.

Tas šķita neiespējams uzdevums. Sūzenai jau acīs riesās asaras, un viņas vēl nebija izdzirdējušas neko sliktu.

– Saproti, pēdējās trīs reizes, kad es atrados šādā vietā, arī bija tavas vainas dēļ.

Amēlija viņu iedunkāja. – Tu salīdzini dzemdību palātu ar onkoloģijas nodaļu?

– Asinis, recekļi, kliedzieni un cilvēki baltos halātos. Man tas šķiet ļoti līdzīgi.

Tagad Amēlija uzsita viņai pa roku. – Te nav asiņu un recekļu. Un es toreiz nekliedzu.

Tā bija taisnība. Amēlija gandrīz pilnīgi klusēja un visu pārcieta ļoti stoiski. Iespējams, ka Sūzena to nebija pateikusi, bet draudzenes izturība viņai iedvesa godbijību. Džonatans turpretī…

Parādījās pusmūža medmāsa ar planšeti rokā un, nepacēlusi skatienu, nosauca Amēlijas vārdu.

Sūzena viegli saspieda Amēlijas roku un piecēlās. – Nāc. Iesim… ja vien tu nevēlies, lai es pagaidu šeit…

Amēlija nikni viņā paraudzījās, tad savieba seju grimasē.

– Domāju, ka ne.

Kad viņas iegāja kabinetā, misters Svifts sēdēja aiz rakstāmgalda un lūkojās kaut kādos papīros, taču viņš piecēlās un pārnāca pāri telpai, lai paspiestu viņām roku, un tad, norādījis uz diviem krēsliem, uzmetās uz sava rakstāmgalda malas tikai pāris pēdu attālumā. Viņš bija jauns un diezgan glīts – tādā nozīmē, ka ļoti kārtīgs un akurāts, kā Amēlija bija teikusi (ņemot vērā, ka akurāti un kārtīgi vīrieši nepavisam nav viņas tips). Viņam nebija baltā halāta – tikai rūtains krekls un kokvilnas auduma bikses.

– Kā jums šo laiku klājās, Amēlija?

Viņa viegli paraustīja plecus. – Tāpat kā iepriekš. Tikai biju nedaudz vairāk nobijusies. Ķersimies pie lietas – jums ir zināmi rezultāti, vai ne?

Šķita, ka vīrietis dziļi ievelk elpu, tad viņš plati uzsmaidīja Amēlijai. – Labi. Es atceros. Tieša valoda.

Nabaga puisis. Dievs vien zina, ko Amēlija viņam pagājušajā nedēļā sastāstījusi.

– Te nu tas ir… skaidri un gaiši, kā tika lūgts. Tas ir vēzis. – Viņš pat neieturēja pauzi.

Sūzenai tas šķita daudz par tiešu. Viņa juta, ka reibst galva.

– Jums ir Hodžkina limfoma. Tas ir limfmezglu audzējs. Tāpēc jums ir tie uztūkumi pie pleca. Asins analīzes, magnētiskās rezonanses attēls un rentgenogramma, ko veicāt pagājušā nedēļā, to apstiprināja.

Sūzena palūkojās uz Amēliju. Viņa pat nepajauta, cik daudz pārbaužu draudzene pagājušajā nedēļā pārdzīvojusi. Viņa bija pietiekami skatījusies “Ātro palīdzību” un “Grejas anatomiju”, lai zinātu, kas ir magnētiskās rezonanses attēls. Sūzena vēlējās, kaut būtu bijusi šeit, par spīti savai slimnīcu fobijai.

Amēlija lēni māja ar galvu. – Es to zināju. Dīvaini, bet ir gandrīz atvieglojums – dzirdēt, ka jūs to pasakāt. Es zināju, ka tas ir kaut kas nopietns.

– Un tas ir nopietni. Protams. Es nevarētu to raksturot citādi. Taču man ir daudz labu jaunumu. Un tie nav tikai centieni mierināt. Šis ir viens no audzēju paveidiem, kuru mūsdienās gluži labi izdodas izārstēt. Ja to notver agri un pienācīgi ārstē, deviņdesmit procenti pacientu nodzīvo vairāk par pieciem gadiem.

– Vai mēs to notvērām agri?

Viņš pamāja. – Man tā šķiet. Jums ir, kā mēs to saucam, pirmā stadija. Tās ir patiešām labas ziņas. Šobrīd tas nozīmē to, ka ietekmēts ir tikai viens vienīgs limfmezglu rajons. Virs atslēgas kaula. – Viņš norādīja ar roku uz Amēlijas pleciem. – Rentgena un rezonanses attēli nekādu izplatīšanos neuzrāda.

– Un vai jūs varat to pienācīgi ārstēt?

– Pilnīgi noteikti.

– Taču tas nozīmē ķīmijterapiju, vai ne?

Konsultants pamāja. – Tādā gadījumā kā šis tas ir zelta standarts. Mēs uzsāksim jums kursu, ko saucam par ABVD ķīmijterapiju. Ja jūs gribat zināt, šis nosaukums ir radies no četrām vielām šajā medikamentu kokteilī. Pilnie nosaukumi ir adriamicīns, bleomicīns, vinblastīns un dakarbazīns.

– Vai es varu dabūt rotājumam lietussargu un spirtotu ķirsi? Varu saderēt, tā saka visi, vai ne? Šauj ārā visu, kas uz mēles.

– Jūs varat dabūt visu, ko vien vēlaties, dārgā.

Sūzena uzmanīgi vēroja draudzeni, pati iekodusies apakšlūpā. Viņa neraudās. Viņa to nedrīkst. Ja reiz Amēlija negrasās to darīt.

– Cik ilgi man būs ķīmijterapija?

– Es ieteiktu sešus līdz astoņus mēnešus. Lai būtu patiešām droši. Pēc tam, ja viss būs noritējis labi, mēs jūs pārbaudīsim reizi sešos mēnešos.

Tas bija pamatīgs laika periods, Sūzena to zināja. Viņa redzēja, ka Amēlija kādu brīdi lūkojas lejup uz savām plaukstām, aprazdama ar šo ziņu.

Amēlija izpūta aizturēto gaisu no vaigiem, tad lēni izelpoja, iekams atkal pacēla galvu. – Un es zaudēšu savus matus? – Viņa uzlika abas rokas uz galvas. – Nespēju noticēt, ka tas ir pirmais, par ko es raizējos…

Viņš pamāja. – Daudzi cilvēki vispirms iedomājas tieši par to. Un – jā, visticamāk, tā notiks. Mūsdienās ir zināmas ārstniecības shēmas, kas nenoved pie matu izkrišanas, tomēr lielākoties tie tomēr noiet, un acīmredzot jums ir jābūt uz to gatavai. Tas sākas pēc pāris pirmajiem ārstēšanas seansiem, un mēs gribam, lai jūs to zināt. Lielākā daļa sieviešu pirms tam nogriež īsus matus, lai šī pārmaiņa nav tik dramatiska. Lielākoties jūs jutīsiet nogurumu. It īpaši dažas pirmās dienas pēc katra ārstniecības seansa. Droši vien jums būs arī slikta dūša, bet šajā ziņā mēs esam ļoti progresējuši – ir labi līdzekļi pret vemšanu, kas var palīdzēt tikt ar to galā. Un, kamēr saņemsiet ķīmijterapiju, jūsu imunitāte būs nomākta, tā ka vajadzēs ļoti piesargāties attiecībā uz infekcijām.

– Tad jau labāk jāatbrīvojas no bērniem. Viņi ir mikrobu magnēti.

Misters Svifts pasmaidīja. – Tas nebūs nepieciešams. Jums vienkārši vajadzēs būt nedaudz piesardzīgākai. Un, ja bērni noķers gripu vai kaut ko tamlīdzīgu, es ieteiktu apsvērt, vai neaiztransportēt viņus kaut kur projām – pie vecmāmiņas vai arī, iespējams, pie jūsu draudzenes…

Vai tas būtu iespējams, ka ārsts mēģina izdibināt kādu informāciju? Tas, kā viņš pateica “draudzene”, izklausījās kaut kā īpaši. Vai viņš prāto, kāpēc Amēlijai līdzi nav atnācis vīrs? Sūzena īsti nezināja, kā Hipokrāta zvērests varētu attiekties pret to, ja ārsts flirtē ar sievieti, kurai tikko diagnosticējis vēzi. Bet Amēlijas klātbūtnē tā izturējās visi vīrieši. Gadu gaitā Sūzena to bija redzējusi pietiekami bieži. Vienkārši tas vēl nekad nebija noticis onkoloģijas nodaļā…

– Es parūpēšos par to, lai viņa ir piesardzīga, – Sūzena ierunājās.

Īsu brīdi valdīja klusums. Ja arī Amēlija bija kaut ko sajutusi, viņa to neizrādīja.

– Amēlija, vai jums ir vēl kādi jautājumi?

Viņa papurināja galvu. – Manuprāt, vienkārši ir vajadzīgs kāds laiciņš, lai es pie tā pierastu.

– Protams. Jūs vienmēr varat man piezvanīt, ja jums kaut kas izraisa pārdomas. Pirms dodaties projām, vienosimies par pirmo seansu. Sāksim ar to, norunāts?

Amēlija pamāja. Viņa izskatījās mazāka, it kā visi šie jaunumi būtu viņai likuši sarukt.

– Un, Amēlij… Es patiešām ticu tam, ka mēs gūsim pozitīvu rezultātu. Jūs esat jauna, jūs esat stipra un visādā citādā ziņā veselīga. Izredzes nepārprotami ir jūsu pusē.

Ārpusē Sūzena aplika Amēlijai apkārt rokas. – Man tik ļoti žēl, Amēlij.

Draudzene nopurināja viņu nost, tas nebija īpaši maigi. – Par ko tev ir žēl? Tu taču viņu dzirdēji. Deviņdesmit procenti nodzīvo ilgāk nekā piecus gadus. Ja mēs ticam statistikai, kas apgalvo, ka mums visiem kādā dzīves posmā ir vēzis, man vienkārši ir paveicies.

– Es pieņemu, ka tas ir viens veids, kā uz to skatīties.

– Tas ir vienīgais veids, Sūzena.

Tā bija pavēle, nevis lūgums. Bija atgriezusies vecā Amēlija, vismaz uz šo brīdi. Viņai nevajadzēja ilgu laiku.

– Vai tu grasies visiem izstāstīt?

– Ne uzreiz.

– Bet tev taču tas ir jāizstāsta Džonatanam?

– Jā, protams. Es izstāstīšu viņam, un es izstāstīšu mammai, droši vien arī tētim, ja spēšu notvert kādā brīdī, kad viņš nespēlē golfu. Tas arī viss. Pagaidām.

– Kā būs ar bērniem? – Elizabetei bija piecpadsmit, bet Viktorijai trīspadsmit gadu. Viņas sapratīs, kaut kas nav kārtībā. Semjuels arī. Bērni nav muļķi. Vai akli.

– Vēl ne. – Amēlijas balss skanēja uzsvērti. – Iekams nebūšu spiesta to darīt.

– Vai tu esi par to pārliecināta?

Amēlija dāvāja Sūzenai ciešu skatienu, kas necieta nekādus iebildumus. – Jā.

Mājupceļā Amēlija mašīnā ieslēdza radio un dziedāja līdzi. Pārāk skaļi un šķībi. Viņa vienmēr tā bija darījusi. Sūzena klausījās viņas dziedāšanā jau gadiem ilgi.

Kādu nakti, neilgi pēc tam, kad Džonatans bija izvācies no mājas, draudzenes bija izdzērušas pa trim glāzēm sarkanā vīna, un Amēlija vicināja savu glāzi Sūzenas sejas priekšā, cenzdamās izskaidrot, kāpēc bija likusi vīram aiziet. – Agrāk viņam patika, kas es dziedu līdzi radio. Vai saproti, viņš to mīlēja. Tagad viņš mani kušina tajā pašā mirklī, kad sāku to darīt. Viņam tas nudien krīt uz nerviem.

Sākumā Sūzenai tas likās gluži muļķīgs iemesls. Taču tagad viņa to saprata. Sūzenai vēl aizvien patika, ka Amēlija dzied. Varbūt šodien pat vairāk nekā jebkurā citā dienā, ko viņa spēja atcerēties. Amēlija vairs nevēlējās runāt par slimību, tas nu bija skaidrs. Sūzena zināja, ka tas nenozīmē noliegumu, bet tikai stūrgalvīgu nevēlēšanos ļauties izmisumam vai bailēm. Viņa bija sasodīti drosmīga. Viņa vienmēr tāda bijusi.

– Kā tu domā, vai viņš pirmīt ar mani flirtēja, tas Svifts? – Amēlija pa vidu piedziedājumam izšāva līdzās sēdošajai draudzenei jautājumu, piemiegdama ar aci.

– Protams, ka viņš to darīja. – Arī Sūzena piemiedza ar aci. – Tas nabaga velns taču nezina, ka viņš nav tavs tips.

– Domāju, mans tips var mainīties. Es varētu attīstīt daktera Kildera cienīgu sižetu…

Sūzena klausījās, kā viņas draudzene kropļo Kristīnas Agileras romanci, un atcerējās viņas dzemdības pirms piecpadsmit gadiem, kad piedzima Elizabete. Amēlija bija paziņojusi, ka Sūzenai ir jābūt klāt. Viņa nevēlējās savu mammu. Viņa teica, ka mamma sacels pārāk lielu jezgu, taču apgalvoja, ka viņai ir nepieciešama sievietes klātbūtne. Pēc Amēlijas domām, pastāvēja gana liela iespēja, ka Džonatans sašķīdīs gabalos, kad pienāks svarīgais brīdis, un viņa gribēja sev līdzās kādu, par kuru bija droša, ka tā nenotiks. Tad viņa piemiedza ar aci un teica, ka neesot par visiem simts procentiem pārliecināta par Sūzenu, taču Sūzena esot vienīgā sieviete, kuru spējot iedomāties redzam viņu ar izplestām kājām un bez biksītēm. Tā ka tai ir jābūt Sūzenai. Sūzena piekrita, tikai skaidri lika saprast, ka viņa nepaliks, kā tas eifēmistiski tika nodēvēts, līdz “pasākuma noslēgumam”. Bet, kad līdz tam nonāca, protams, viņa nespēja novērst acu. Tas bija tieši tik apbrīnojami, kā visi vienmēr stāstīja. Dabiski. Bet apbrīnojami. Un vispārsteidzošākā visā šajā notikumā bija pati Amēlija. Viņai bija taisnība, kad viņa apgalvoja, ka neesot kliegusi. Viņa lika visiem pārējiem tajā telpā smieties. Gandrīz līdz pēdējam mirklim.

Sūzena bija pateicīga par tumsu un klusumu, kad beidzot nokļuva mājās. Viņa bija aizvedusi Amēliju, vēlreiz draudzeni apkampusi un apsolījusi viņai piezvanīt rīt. Sūzena nometa pie durvīm kurpes un devās taisnā ceļā uz viesistabas bufeti, kur ielēja sev glāzi konjaka. Tā bija pirmā pudele, kas gadījās pie rokas un kurai nebija vajadzīgas nekas tik sarežģīts kā kokteiļa jaucējs vai ledus kubiņi. Neieslēgusi gaismu, viņa noslīga uz zemā dīvāna un tad sāka raudāt. Viņu māca bailes, un saspringums, visu dienu cenšoties sevi turēt rokās Amēlijas dēļ, bija viņu nokausējis daudz vairāk, nekā viņa apjauta. Tas bija atvieglojums, ka drīkst vairs neizlikties.

Sūzena savā mūžā nebija piedzīvojusi nāvi un traģēdiju, un kaut kur sirds dziļumos viņa vienmēr bija prātojusi, kad gan tās reiz viņu piemeklēs. Varbūt tas notiks šeit un tagad. Ak Dievs! Amēlija būtu nikna, ja zinātu, par ko Sūzena šobrīd domā. Sēdēdama tumsā un malkodama alkoholu, viņa izspēlēja savā prātā dažādus scenārijus. Viņa un bērni, visi tērpušies melnā, stāv kapsētā; Amēlija, bāla un vārga, guļ uz nāves gultas; Sūzena risina tādas sarunas kā Debra Vingere filmā “Maiguma vārdi”. Un visu laiku viņa klusi elsoja un žagojās, ļaudamās savai vēlmei un grimdama iespējās, ko glabāja nākotne.

Pēdējo reizi, kad Sūzena bija tik ļoti nobijusies, viņa raizējās par Robu. Tas bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā gadā, kad Robs bija Līcī. Sūzena daudzas naktis gulēja gultā, prātodama, kur gan viņš atrodas, kas ar viņu notiek. Atrazdamās iedomāto, nepārtraukto baiļu varā, viņa savā bezmiega pārņemtajā prātā izspēlēja visbriesmīgākos scenārijus. Un te nu viņš atkal bija – gandrīz vai zagšus ielavījies, viņš atkal bija ienācis Sūzenas dzīvē. Viņa bija gadiem ilgi dzīvojusi, nedomādama par Robu, un te nu viņš bija, ieņemdams galveno lomu viņas slēptajās domās.

Sūzena sēdēja vēl turpat, kad Daglass pārnāca mājās. Tā kā gaisma viesistabā nedega, viņš vispirms izgāja tai cauri uz virtuvi, un viņa dzirdēja, kā viņš atver bufetes durtiņas un atkorķē pudeli vīna. Daglass nesteidzīgi nāca atpakaļ pa gaiteni un ieslēdza istabā griestu lampu, vienlaicīgi stiepdams roku pēc tālvadības pults, kas gulēja uz televizora. Sūzena samiedza acis no pēkšņās gaismas.

– Jēziņ, tu mani pārbiedēji līdz nāvei.

– Atvaino. – Sūzena aizsedza acis ar plaukstu, aizsargājoties no gaismas.

– Ko tu te dari? Kāpēc sēdi tumsā? – Daglass iekārtojās viņai līdzās un pieliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga, tad apstājās pusceļā. – Vai tu raudi?

Viņa pamāja un nošņaukājās.

Daglass aplika viņai roku ap pleciem. – Kas noticis?

Vienu mirkli viņa nespēja parunāt.

Daglass atliecās atpakaļ. – Lūdzu, Sūzena, kas noticis? Tu mani biedē…

– Tas saistīts ar Amēliju. – Sūzena pamanīja viņa sejā kaut ko līdzīgu atvieglojumam, tikai vienu mirkli, par to, ka problēma neskar kādu viņam tuvāku cilvēku, pirms viņš rūpīgi savilka atbilstošu sejas izteiksmi un klausījās, kā Sūzena izklāsta visus dienas notikumus. Sūzenu tas skāra tik dziļi, cik vien iespējams. Amēlija bija viens no cilvēkiem, kuru viņa savā dzīvē mīlēja visilgāk un visvairāk. Amēlija bija viņas ģimene.

Daglass reaģēja ar atbilstošiem starpsaucieniem, lietoja stereotipas frāzes un klišejas, kādās cilvēki runā par slimībām. Pēc tam viņš pagatavoja vakariņas.

Tā nav viņa vaina, Sūzena sev teica, ka viņš pēdējā laikā vairs nespēj viņai īsti izdarīt pa prātam.

Pulksten vienpadsmitos vakarā, kad Sūzena jau grasījās iet gulēt, Amēlija piezvanīja uz mobilo telefonu. Kā parasti, viņa nesasveicinājās, bet uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.

– Tev ir jāpiezvana Džonatanam.

– Ir… cik ir pulkstenis? Ir jau vēls, Amēlij.

– Nu tad piezvani viņam no rīta.

– Vispirms paskaidro, kāpēc man viņam ir jāzvana?

– Jo viņš ir sajucis prātā.

– Tu viņam pastāstīji?

– Jā. Es viņam piezvanīju pēcpusdienā, kad tu aizvedi mani mājās. Izstāstīju, ko misters Svifts mums teica, paskaidroju, ka tas nav nekas īpašs, vienkārši, iespējams, man vajadzēs, lai viņš biežāk pieskata bērnus. Tu jau saproti, kad sāksies ārstēšana…

– Un… – Sūzena viegli spēja iztēloties, kā Amēlija satriec Džonatanu, pārsteigdama viņu nesagatavotu ar visu šo informācijas lavīnu. Viņa pieņēma, ka tas, kā draudzene to pasniedza, droši vien būs šķitis dīvaini ikdienišķi. Nabaga puisis, viņai Džonatana bija žēl. Īstenībā ne pirmo reizi.

– Un viņš sāka izturēties kā jucis. Manuprāt, viņš patiešām raudāja. Vienu mirkli viņš palika pavisam kluss, un tad fonā bija dzirdami šņuksti. Bet pēc tam viņš sāka runāt aplamības.

– Ko šajā gadījumā nozīmē vārds “aplamības”?

– Viņš grib nākt atpakaļ.

– Ko?!

– Tieši tā. Tā viņš teica. Tūlīt pat. Ko gan viņš iedomājas?

Sūzenai bija aizdomas, ka ļoti labi saprot, ko Džonatans iedomājas, tomēr viņa neuzdrīkstējās to pateikt. – Ko tu atbildēji?

– Es viņam pajautāju, ko par to teiks Džesa.

Sūzena zināja, ka Džesa ir sieviete, ar ko Džonatans dažus pēdējos mēnešus satiekas. Ak vai.

– Un tad viņš ieslīga šajā smieklīgajā monologā. Teica, ka Džesa neesot svarīga. Ka es esot viņa bērnu māte… un tā tālāk, un tā joprojām. Un tad viņš sāka klāstīt, cik ļoti viņam žēl, ka mūsu attiecības nogāja greizi.

– Nabadziņš.

– Kāpēc nabadziņš?

– Izbeidz, Amēlij, tu vienkārši viņam piezvani, paziņo, ka tev ir vēzis, un gaidi, lai viņam būtu gatavībā kāda sakarīga, pārdomāta atbilde?

– Es to negaidīju.

– Tad tu esi vēl lielāka muļķe. Paklau, man nepatīk tēlot saprāta balsi, bet tu pati uzprasies. Es šobrīd dzeru, un ir jau vēls, un tu mani esi iesaistījusi tajā visā. Tev tik ļoti patīk runāt ar cilvēkiem atklātu valodu, ka es arī runāšu ar tevi skaidri un gaiši. – Sūzena zināja, ka šis brīdis pienāks. Tas bija konjaks, kas pamudināja tam pienākt tik ātri. – Tas ir kaut kas īpašs. Ja tu gribi turpināt izlikties, ka tā nav, lai notiek. Bet tu nevari gaidīt, lai mēs visi, kas tevi mīlam, darītu tāpat. Un viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuri tevi mīl, lai arī cik apgrūtinoši tev būtu to atzīt. Es arī, starp citu. Mēs raizējamies par tevi, un mēs esam nobijušies. Un, atklāti sakot, mēs esam tie normālie tajā nelielajā scenārijā, ko tu te esi izplānojusi…

Amēlija klusēja. Vienu mirkli Sūzena pat nodomāja, ka varbūt draudzene nolikusi klausuli.

Bet tad viņa ierunājās. – Klāj vaļā, kā tu īstenībā jūties, kāpēc gan ne?

Abas sāka smieties. Tā bija klasiskā Amēlija. Tas nenozīmēja, ka viņa ņēmusi vērā to, ko Sūzena teica, bet nenozīmēja arī pretējo.

– Tātad? Vai tu gribi, lai viņš nāk atpakaļ?

– Nespēju noticēt, ka tu spēj man kaut ko tādu jautāt.

Pirms trim gadiem Amēlija bija palūgusi Džonatanu izvākties. Kopš tā laika viņš īrēja dzīvokli Čizvikā, dažas jūdzes no viņu mājas. Viņi bija oficiāli šķīrušies apmēram gadu. Apmēram sešus mēnešus viņš satikās ar Džesu.

Sūzena nopūtās. Viņa zināja, ka galu galā kļūs pieļāvīgāka un piekritīs piezvanīt Džonatanam, un viņa bija nogurusi. – Ko tieši tu vēlies, lai es viņam saku?

– Es gribu, lai tu liec viņam saprast, ka nespēju paciest šādu viņa izturēšanos. Man tas nav vajadzīgs. Es to nevēlos. Es to necietīšu. Nu, vai tu ar viņu aprunāsies?

– Ja tu domā, ka tas līdzēs, protams, es aprunāšos.

– Es zinu, ka tas līdzēs. Viņš tevi mīl, un viņš tevī ieklausīsies.

– Un kā ar tevi?

– Es vienkārši tevi mīlu. Es nevienā neklausos. Tu to zini.

Sūzena arī vienmēr bija mīlējusi Džonatanu. Viņi bija draugi jau ļoti, ļoti sen. Īstenībā viņa Džonatanu pazina ilgāk, nekā viņš pazina Amēliju. Viņa bija klāt pirmajā reizē, kad viņi abi iepazinās, viņa bija daļa no lielas kompānijas kādā bāztin piebāztā, piesmēķētā krodziņā Klepemkomonā. Pat cauri dūmiem un reibuma migliņai varēja redzēt starp viņiem šķīstam dzirksteles.

Džonatans vienmēr bija klusākais, biklākais no viņiem. Amēliju, kad viņa bija iedzērusi pāris glāžu, drīzāk varēja raksturot kā plēsonīgu. Sūzena mēdza draudzenei teikt, ka viņa uzvedas kā vīrietis. Tas gan nenozīmē, ka viņa izturētos kā padauza, vismaz viņas labākā draudzene nemūžam neraksturotu viņu šādi. Viņai nebija pārāk garš iekarojumu saraksts (kaut arī tas vienmēr bija bijis daudz, daudz garāks nekā Sūzenai). Vienkārši Amēlija vienmēr centās iegūt to, ko gribēja. Ar baudu, apetīti un entuziasmu. Un parasti pārāk to neapsvērdama un nepārdomādama. Sūzena atcerējās – tonakt neparasti bija tas, ka pēc krodziņa Džonatans netika aizvilkts uz draudzeņu dzīvokli. Viņi apmainījās ar telefonu numuriem, norunāja “satikšanos”. Pagāja vairākas nedēļas, varbūt trīs vai četras, iekams Sūzena no rīta piecēlusies ieraudzīja uz pakaramā Džonatana mēteli. Tas viņus nodeva.

Kad viņas ar Amēliju dzīvoja savā otrajā kopīgajā mājoklī, dzīvoklī Lačmerroudā, Sūzena dēvēja Džonatanu par “nelikumīgo iemītnieku”. Viņš visu laiku bija tur, svētdienas rītos viņš izstiepies zvilnēja uz dīvāna, pirmdienas rītos izmantoja karsto ūdeni un papīra dvieļus. Ja tas nebūtu Džonatans, iespējams, Sūzena būtu ņēmusi ļaunā. Bet viņš vienmēr bija visapburošākais vīrietis, kādu viņa jebkad pazinusi, un viņa saprata, ka ir gandrīz neiespējami uz viņu dusmoties. Viņš vienmēr bija pieņēmis meiteņu draudzību kā nemainīgu vērtību. Dažreiz viņš viņas dēvēja par savām “sieviņām”, kaut arī tas neizbēgami beidzās ar to, ka viņam tika iesviests ar dīvāna spilvenu. Turklāt nepagāja necik ilgs laiks, kad viņam pievienojās Šons, un tā dzima četrotne, kura vecajos labajos laikos pavadīja kopā tik daudz jautru brīžu.

Un tāpēc Sūzena Džonatanam piezvanīja. Viņa sprieda, ka šobrīd viņš viņai ir vajadzīgs tikpat ļoti, cik, iespējams, viņa vajadzīga viņam. Viņi abi mīl Amēliju, un, ja reiz viņiem jābūt stipriem viņas dēļ, viņiem šis spēks būs jāsmeļas vienam no otra.

Viņi satikās pēc divām dienām, pēc darba krodziņā netālu no Sūzenas biroja Adamsstrītā. Džonatans bija mēreni veiksmīgs brokeris kādā firmā netālu no Flītstrītas. Sūzena ieradās pirmā, un viņa jau bija izdzērusi pusi pirmās baltvīna glāzes no pasūtītās pudeles, kad ieradās viņš. Viņa piecēlās, lai sasveicinātos, un Džonatans ieskāva viņu ilgā, ciešā apkampienā, kas lika viņai justies dīvaini emocionālai. Viņai pietrūka Džonatana un Amēlijas. Viņai pietrūka viņas drauga. Tas nenozīmē, ka Amēlija būtu lūgusi Sūzenu nostāties vienā vai otrā pusē (lai vai kā, nekādu pušu taču nebija, jo viņi nekaroja savā starpā). Vienkārši dzīve aulēkšiem steidzās uz priekšu. Viņa satikās ar Amēliju. Viņa satika bērnus. Viņa nesatika Džonatanu.

Viņa mati bija garāki. Viņš bikli paraustīja matu cirtas pie kakla. – Gribu izmēģināt garākus, – viņš sniedza paskaidrojumu. – Runā, ka tā es izskatoties jaunāks. Turklāt aug arī kā nezāles. Tikai kādas pāris reizes neesmu tos apgriezis.

Ar šādu frizūru viņš tiešām izskatījās jaunāks, kaut arī Džonatanam nekad īsti nevarēja dot tik daudz gadu, cik viņam bija. Viņa platajā sejā joprojām bija ļoti maz krunciņu. Sūzenai bija aizdomas, ka garākus matus viņš ataudzējis Džesas dēļ. Saskaņā ar Elizabetes viedokli Džesa bija “šķebīgi daudzkārt jaunāka” par viņas tēti, kaut arī Amēlija bija ieminējusies, ka, pēc viņas domām, Džesai ir nedaudz pāri trīsdesmit. Ja runa ir par viņu vecākiem, pusaudži mēdz būt ļoti kategoriski. Sūzena nespēja iedomāties Džonatanu ar kādu citu sievieti. Bija mazliet nepatīkami, ka viņš nepieminēja Džesu, ja tā tiešām bija viņa, kurai patika, ka viņa mati ir garāki. Šis noslēpums it kā karājās gaisā starp viņiem. Muļķīgs noslēpums, kurš tāds nemaz nebija. Likās, ka Džonatans jūtas vainīgs, kaut arī, Dievs zina, viņam nevajadzēja tā justies.

Sūzena nodarbināja sevi, steigdamās ieliet vīrietim glāzi vīna no savas pudeles, bet viņš novilka jaku un tad apsēdās viņai pretī.

– Uz veselību! – Sūzena pacēla savu glāzi un pieskandināja pie viņējās.

– Tas ir jāsaka Amēlijai. – Viņš nolika glāzi uz galda, nepieskardamies vīnam.

Tagad viņa pamanīja, ka viņam nedaudz trīc roka. – Ar viņu viss būs kārtībā, Džonatan.

– Kā tu zini? – Vīrietis izbrauca ar pirkstiem caur matiem.

– Es nezinu. Šajā jomā neviens nesniedz nekādas garantijas. Taču viņai ir apbrīnojami labas izredzes. Slimība ir notverta agri, un ārstēšana būs ļoti enerģiska. Viņa tev to visu izstāstīja, vai ne? Deviņdesmit procenti dzīvo ilgāk par pieciem gadiem. Viņa teica, ka esot tev to paskaidrojusi, kad jūs runājāt.

Džonatans pamāja. – Viņa man to teica. Vai viņa tev pastāstīja, ko es atbildēju?

– Protams.

– Tātad tu esi atsūtīta šurp, lai vestu mani pie prāta, vai ne?

– Es nekur neesmu “atsūtīta”.

– Mele. Es tevi neesmu saticis mēnešiem ilgi. – Viņa balsī skanēja pārmetums.

– Man ļoti žēl. Es zinu.

– Tev nav jāatvainojas. Man tevis pietrūka, Sūzena, tas arī viss. – Viņš izskatījās bēdīgs. – Īstenībā man pietrūkst tā visa. Joprojām.

– Es zinu, kā tu jūties.

Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami.

– Un kā tev iet ar Džesu?

Džonatans iesprauslājās. – Tu zini arī par to, vai ne?

– Nekādu noslēpumu. Tu taču zini šo saukli.

– Vai tas nozīmē, ka Amēlija tev stāsta visu?

Sūzena pamāja.

– Ko viņa par to domā?

Amēlija to tieši nebija pateikusi. Sūzena paraustīja plecus. – Ko tad viņa varētu gaidīt? Ka tu paliksi viens uz visiem laikiem?

Džonatans pasmaidīja. Tā nebija tāda atbilde, uz kādu, viņš, iespējams, bija cerējis. Stingri ņemot, tā nebija atbilde uz viņa jautājumu, taču viņš pazina Sūzenu jau ļoti ilgi un zināja, ka tas ir labākais, ko viņš var sagaidīt. – Mums iet labi.

Sūzena izlieca uzaci. – Tā ir vismuļķīgākā atbilde pasaulē.

– Mums iet labi. Ko vēl es tev varu pateikt, Sūza? Tas nav nekas nopietns. Es neesmu iemīlējies.

– Vai tu “neesi iemīlējies” tādā nozīmē, ka tas nav uz mūžu?

Viņš sāka smieties. – Nē, es neesmu iemīlējies tādā nozīmē, ka tad, kad neesam kopā, es diez ko daudz par viņu nedomāju. Viņa ir jauka meitene. Es pieņemu, ka jūtos glaimots. Tādā diezgan skumjā nozīmē, kā šķīries pusmūža vīrietis. Tas arī viss. Sekss un kāds, ar ko kopā pavadīt svētdienas vakaru.

Sūzenu piepeši pārņēma līdzjūtība pret Džesu, kaut arī viņas nekad nebija tikušās. Viņa pirmo reizi uzzināja par šo sievieti tikai tāpēc, ka Viktorija izpļāpājās, un Viktorija par viņu zināja tikai tāpēc, ka pirms dažām nedēļām tēva vannas istabā bija atradusi lūpukrāsu. “Manuprāt, tēt, šis tonis tev nepiestāv!” Viņa pati bija ļoti apmierināta ar savu humora izjūtu.

Džonatans papurināja galvu. – Man ļoti žēl, tas liek man izklausīties kā pēdējam mēslam. Viņa ir jauka meitene.

– Tu to vienreiz jau teici. Tu to atkārto, it kā viņa būtu raidījuma “Zilais Pēteris” vadītāja.

– Viņa tiešām tāda ir. Jauka, nevis raidījuma vadītāja. Taču es atrodos miljons jūdžu attālumā no tā, lai būtu gatavs kaut kam nopietnam. Es Džesai to esmu teicis. Viņa zina. Es viņu nevazāju aiz deguna vai tamlīdzīgi. Viņa apgalvo, ka esot mierā arī ar dēku.

Sūzena atkal sarauca uz augšu uzaci, un Džonatans pacēla gaisā roku. – Es zinu, zinu. Man nevajadzētu pilnībā viņai noticēt.

– Nē. – Sūzena gan personiski nepazina pilnīgi visas pasaules sievietes, taču pāris simtu viņai pazīstamo sieviešu neoficiāla aptauja liecināja, ka neatkarīgi no tā, kāda procentuālā daļa mēdza apgalvot, ka viņas apmierina dēka, tikai pavisam neliela saujiņa tiešām tā arī domā…

Vai tad viņa pati nebija teikusi Daglasam, ka ir gluži laimīga arī bez precēšanās, kad viņš pirms vairākiem gadiem bija viņai nodeklamējis ļoti oriģinālu runu: “Es to esmu izmēģinājis, tu to esi izmēģinājusi, acīmredzot nevienam no mums tas nedarbojās. Vai mūsu attiecības nevar palikt vienkārši tādas, kādas tās ir?” Iespējams, pašā sākumā viņa patiešām tā domāja. Bet, protams, ne jau ilgu laiku.

– Un es arī nenoticēju. Es būšu uzmanīgs, apsolu. Es neļaušu tam aiziet par tālu, ja jutīšu, ka viņa ir pārāk aizrāvusies. Bet es jūtos vientuļš, Sūzena. Tu taču to saproti? Es pārvācos no mājas, kas bija pilna ar trokšņainiem bērniem, un sievas, ar kuru gulēju katru nakti, uz tukšu dzīvokli. Tas nebija mans lēmums, ja tu atceries.

– Es zinu. Tev nav jācenšas attaisnoties manās acīs, Džon. Vai atceries, es biju jums līdzās?

Viņš paberzēja skaustu. – Lai vai kā… šķiet, tam visam šobrīd nav pārāk lielas nozīmes.

– Nē. – Viņa palūkojās lejup uz savām plaukstām, kas bija aptvērušas glāzes kājiņu.

– Kā viņa tiek galā?

– Tieši tā, kā mēs varētu gaidīt. Viņa ir praktiska, stipra, apņēmības pilna.

– Un tu viņai noticēji?

– Nu, man šķiet, tu viņu pazīsti labāk par mani…

– Neesmu pārliecināts, ka tā ir tiesa.

– Vismaz tu viņu pazīsti sasodīti labi. Man šķiet, ka tā tas tiešām ir. Pagaidām neesmu manījusi nekādas plaisas bruņās. Un, tici man, es vēroju.

– Es vienkārši gribu kaut ko darīt.

– Un tu to vari. Tu vari izbeigt taisīt no tā drāmu. Viņa to neļaus nevienam no mums. Un lai Dievs palīdz viņas mammai, ja viņa to sāks darīt. Amēlija nevēlas jezgu. Viņa vienkārši grib, lai mēs palīdzam, kad pienāks tāds brīdis, ar praktiskām lietām. Bērniem, māju. Tamlīdzīgi.