Читать книгу Mīlestība ir akla - - Страница 2

Nākamo mēnesi manas domas arvien atgriezās pie Oskara un viņa saimnieka.

"Tas ir skumji, ka jaunam, pievilcīgam vīrietim ir jābūt atkarīgam no suņa… Bet vēl sliktāk, iespējams, ir būt atkarīgam no cilvēkiem…"

Taču tas nebija vienīgais, kas mani saviļņoja, kaut kas Matvejā mani piesaistīja, ārpus viņa slimības, kaut kāds apslēpts spēks slēpās viņā. Es pārbaudīju viņa datus, bet nevarēju atrast ne uzvārdu, ne tālruņa numuru. Pēc mēneša es biju gandrīz aizmirsis par šo incidentu. Bet kādu dienu, stāvot autobusa pieturā, es pamanīju pazīstamu pāri.

Iespaidīgais Matvejs un piesardzīgais Oskars šķērsoja ceļu un devās autobusa pieturas virzienā, kur es gaidīju savu autobusu. Tiklīdz viņi man pietuvojās, suns sveicienā vicināja asti.

– Un kas tu esi?– Matvejs pasmaidīja. Viņa platos plecus sedza tumšais krekla audums. Krekla piegriezums izcēla vīrišķīgo torsu. Acis, tāpat kā iepriekšējā reizē, bija paslēptas aiz brillēm.

– Sveiki, es esmu Alina.

– Tieši tā, mūsu auklīte, es atcerējos jūsu vārdu. Oskars ir priecīgs, ka jūs esat.

– No kurienes jūs to zināt?

– Viņš vicina asti, es to jūtu.

Es apsēdos, lai viņu paglaudītu, un ar skumjām konstatēju, ka viņam jau nepieciešama aprūpe. Viņa kažociņš bija blāvs un pelēcīgs no putekļiem, un vietās, kur es to varēju sajust, bija izveidojušās kaudzes plankumu.

– Ir pagājis ilgs laiks, kopš tu esi bijis pie manis, – es teicu, baidoties būt uzbāzīga.

– Toreiz mēs grasījāmies to iztīrīt. Viņš jau ir netīrs, es zinu," saimnieks, šķiet, piekrita manam viedoklim.

– Pie manis vai kaut kur citur?– es pieticīgi pajautāju.

– Oskaram tu patīk. Kāpēc mums vajadzētu mainīt kapteiņus?– Pie vārda "kā" vīrietis apstājās, it kā gribētu kaut ko pateikt, bet pārdomāja.

– Es jūs ar Oskaru gaidīšu, – es teicu ļoti divdomīgā tonī, kas suņa saimniekam lika pasmaidīt.

Matvejs pieklājīgi nolieca galvu, apliecinot savu piekrišanu, un tajā brīdī suns deva savu balsi.

– Mans busiņš, – bija acīmredzams, ka Matvejs vēlējās turpināt sarunu, taču viņš steidzās.

– Apbrīnojami! Vai viņš zina skaitļus?

Viņa vīrišķīgo seju izgaismoja maigs smaids ar bedrītēm uz vaigiem.

– Viņš to atpazina pēc smaržas…

Es apmulsusi novērsu acis un priecājos, ka viņš tajā brīdī mani neredz.

– Nekautrējieties, jums nav jāzina viss par suņiem-pavadoņiem. Tas būtu vienkārši jautri, matemātikas suns. Ardievas.

– Ardievas…

Ar šiem vārdiem viņš uzmanīgi iekāpj autobusā, izmantojot nūju, lai atrastu ceļu. Es viņu hipnotizēti vēroju, līdz autobuss aizver durvis un aizbrauc. Tikai pēc dažiem mirkļiem saprotu, ka es gaidīju to pašu reisu.

Nākamajā nedēļā, cerams, ik pēc pusstundas, ja ne biežāk, atsvaidzinu savu kalendāra ierakstu. Tas kļūst kā apsēstība, bet es nekādi nespēju cīnīties ar šo piespiedu vēlmi viņu atkal redzēt.

"Es negribu atkal iemīlēties pēc tam, ko esmu pārdzīvojusi… Bet tam nav jābūt attiecībām. Mēs varētu vienkārši…"

Šīs domas liek man sakarst un asinis ieplūst sejā, bet es nomierinu sevi.

"Tas ir normāli, es esmu jauna sieviete, man vajag atbrīvošanos… Es ceru, ka viņam arī… Lai gan šāds vīrietis ar savu izskatu un humora izjūtu diez vai cieš no vientulības… Un viņa… stāvoklis dažām meitenēm droši vien tikai piešķir pievilcības punktus…".

Ar šādām domām es atkal atsvaidzinu kalendāru un nevaru noticēt savām acīm. Rīt ir ieplānota suņa Oskara vizīte. Man sāka trīcēt pirkstu gali, un mute bija sausa.

"Viņiem ir noteikts termiņš, mēs varētu doties pastaigā pēc darba…"

Vakars paiet aizrautīgās domās. Man nav ne jausmas, kā sagatavoties tikšanās reizei ar neredzīgu cilvēku.

"Parasti visi sagatavošanās darbi ir vērsti uz to, lai izskatītos labāk… Ko es varu darīt, lai pārsteigtu Metjū…?"

Uz vaicājumu "Kā sagatavoties aklajam randiņam" meklētājs sniedz tikai rakstus par aklajiem randiņiem. Izmisīgi meklējot atbildi, es nolemju būt pati par sevi un aizmiegšu satraukuma un viegla uztraukuma pārņemta.

Dienas pirmā puse ievelkas nepanesami lēni, diena liekas gara un visnotaļ gara, lai arī cik ļoti es virzītu vakaru. Bailīgi nervozējot, es turpinu raudzīties uz reģistratūru, meklējot kādu pazīstamu figūru.

"Sen jau nebiju tik ļoti uztraucies par kādu vīrieti. Es uzvedos kā pusaudze…"

Kad pabeidzu darbu ar vēl vienu suni, atskan klauvējiens pie durvīm. Mana sirds sāk strauji pukstēt.

"Tas ir viņš!…"

Aizmirstot visus profesionālās etiķetes noteikumus, es atstāju suni, ar kuru strādāju, un skrēju pie durvīm.

Ar saspringtu roku velkot rokturi, es atveru durvis un sastopos ar plašu, stingru vīrieša krūtīm.

– Atvainojiet, Oskars nespēja pretoties un ievilka mani šeit. Tu joprojām esi aizņemts?

– Labdien, pagaidiet dažas minūtes, es tikko pabeidzu darbu.

– Būs ilgi jāgaida, bet mēs to izturēsim, vai ne, Ossi?

Suns priecīgi vicina asti, skatoties uz savu saimnieku un mani.

Es aizveru durvis un cenšos kontrolēt savu sirdsdarbību. Gluži kā miglā es pabeidzu darbu un pavadīju suni. Gaidāmajā telpā ieraugu saimnieci, kas izmisīgi flirtē ar Metjū, izrādot savu dekoltē. Viņa nemitīgi pieskaras savām krāsotajām blondajām cirtām un piekož savu kuplo lūpu.

"Stulba…" – Es domāju ar aizkaitinājumu.

Apkopoju savas domas, eju pie sievietes un pasniedzu viņai pavadiņu.

– Ak, tik ātri, – viņa čivina, muļķīgi žestikulējot.

Paņēmusi uz rokām savu mazo špikeri, viņa čivināja sulīgu balsiņu.

– Foksi, tas ir Oskars un viņa saimnieks....

Viņa apšauboši paskatās uz viņu, uzacis uzacis pacelt. Protams, Matvejs to neredz un ignorē viņas mēmo jautājumu.

– Oskar, vai esi gatavs? Nāc, zēns.

Oskars pieceļas no savas vietas, bet bez saimnieka pavēles nekustas.

– Mēs esam gaidījuši. Oskars, ejam.

Acs kaktiņā pamanu neapmierinātu klientu, kurš ir atstāts novārtā. Viņas seja ir apsārtusi, un starp uzacīm parādās dusmīga grumba. Mana sirds trīcēja kā putns būrī. Nav iespējams vārdos izteikt prieku, ko izjutu, viņu satiekot.

Kabinetā es pateicu Matvejam, kur ir krēsls, un viņš to nekļūdīgi atrada ar savu spieķi. Oskars nepacietībā ķepu aizrāda no ķepas uz ķepu. Es ievēroju, ka viņa kažociņš ir sliktā stāvoklī, netīrs un blāvs, ar daudziem plankumiem. Suns acīmredzami ir pamests novārtā.

– Vai varu pajautāt, kas noticis ar Oskaru?

– Jūs domājat to, ka viņš ir tik netīrs?

– Jā, suņa kažokam ir nepieciešama ikdienas kopšana. Pretējā gadījumā var rasties veselības problēmas.

– Šis mums ir bijis grūts mēnesis. Bet tagad, kad esmu atpakaļ, viss būs labi.

– Tu esi bijis prom?

– Jā, es biju prom, lai ārstētos. Mans brālis bija kopā ar Oskaru, viņš ir tas, kurš viņu noveda šādā stāvoklī. Man ir briesmīgi kauns.

– Tavs brālis varētu atvest Oskaru pie manis, kad tu būsi prom. Ja viņš nezina, kā rūpēties par suni.

– Jūs vienkārši nepazīstat šo dumpinieku, viņam ir daudz domu, viņam nerūp suns.

– Varbūt ir kāds cits, kam tu vari uzticēt Oskara aprūpi.

– Man nav neviena cita.

– Atvainojiet, tas droši vien nav mans bizness....

Es ieslīgstu suņa matos, turpinot tīrīt no viņa putekļus un netīrumus.

– Vai tas varētu būt bijis tavs…

– Atvainojiet?

– Mēs esam pieauguši cilvēki, Alina. Es teiktu, ka redzu, kā tev patīk. Bet diemžēl… Tāpēc es tev jautāšu tieši.....

Ar aizrautību nometu dušu izlietnē, un ūdens sāk šļakstīties visos virzienos. Oskars no pārlieku lielām emocijām nopriecājas un satricina sevi, izšļakstot ūdeni pa visu biroju. Es stāvu slapja no galvas līdz kājām, nespēdama savaldīt smieklus.

– Domāju, ka es jau atbildēju uz jūsu jautājumu.....

– Labāk es to nevarētu pateikt… – Matvejs noslauka slapjo seju un smejas.– Tātad randiņš?

– Sāksim ar pastaigu?

Es pasniedzu Metjū papīra dvieli, un viņš noslauka seju un rokas no ūdens.

– Tad vai tu šodien pastaigāsies ar mani? Es ieplānoju īpašu tikšanos uz vēlāku laiku.

– Tu to izdarīji?

– Jā, es esmu viltīgs akls vecis. Tātad jūs piekrītat?

– Es piekrītu. Un, ja drīkstu, lietosim "jūs".

– Jūs lasāt manas domas.