Читать книгу Mīlestība ir akla - - Страница 7

Pēdējos klientus es izsūtīju miglā. Man sāp muguras lejasdaļa, sāp vēders, un no izsalkuma mani moka nelabums.

"Ak, kāda diena…" – Ar aizkaitinājumu domāju, ar roku noslaukot sviedrus no pieres.

Izstiepjos un sāpīgi saskrāpēju degunu, dzirdot, kā sāp mugurkauls: "Šobrīd man noderētu masāža…"

"Matvejs nav pelnījis vakaru ar pusmūžīgu meiteni… Vai mums pārcelt?"

Precīzi pēc signāla iezvanās mans telefons.

– Mēs gaidām jūs uz lieveņa.

No viņa balss man uzmetās zosāda, kā silts vilnis mani pārskaloja.

– Piedod, es domāju, ka tu zvanīsi pirmais…

– Velns, es nedomāju. Vai tev bija mainījušies plāni?

– Es esmu tik nogurusi… Un jūtos pretīgi… Es nedomāju, ka tu gribi pavadīt piektdienas vakaru ar vīrieti bez pulsa.....

– Tu nezini manas vēlmes… Varbūt mani fascinē cilvēki bez pulsa, – tā viegli aizmirst savas grūtības ar Matveju.– Iznāc, mēs gaidām.

Es saprotu, ka šai balsij nav iespējams atteikt. Un, it kā hipnotizēta, es pārģērbjos un dodos pie viņa.

Skats uz viņa plašo muguru, krekliņā apvilktajiem muskuļiem un stingrajām sēžamvietām lika man iekšā uzvārīties. Bet mans vēders uzreiz reaģē ar asu spazmu, kas izraisa vēlmi savilkties aitas ragā.

– Ak! Sūdi! Es nevaru palīdzēt.

– Kas notika?– Matvejs apjucis skatās apkārt, mēģinot saskatīt skaņas avotu.

– Neuztraucieties par mani… Vienkārši… Būt sievietei ir slikti.

– Izsaku līdzjūtību. Nāc pie manis.

Viņa apskāviens ir kā silta, glāstoša jūra, kas apvij manu ķermeni un aizved mani tieši uz paradīzi. Viņš skūpsta man galvu un čukst:

– Man tiešām vajadzēja piezvanīt, es domāju tikai par sevi......

– Nekas nav svarīgi. Prieks tevi redzēt. Tu esi pati jaukākā lieta, kas ar mani šobaltdien ir gadījusies.

"Un visā manā fucking dzīvē…"

– "Mīļais bērniņš zvēr…" viņš uzacina ironisku uzacu.

– Pārstāj, citādi es tev sitīšu… Es nezinu, vai tu esi vīrietis.

– Es apsolu neziņot policijai.

– Jums tas neizdosies. Es tevi nogalināšu un apēdu.

– Tu esi nabags, tu arī esi izsalcis. Iesim pie manis. Maka šovakar šeit nebūs, viņš ir kādā ballītē.

– Ja tu apsolīsi mani paēdināt un veikt masāžu.

– Tas ir vienkārši, es esmu licencēts sporta masieris.

– Kāpēc jūs neko neteicāt agrāk?! Pasteidzies un iekāp mašīnā!

– Ei, pagaidi, vai vari man pateikt, kur tas ir? Jo es it kā aizmirsu krāsu, marku un numuru.

– Es esmu muļķis, es atvainojos. Uzlieciet roku man uz pleca… – Matvejs ir tik pašpārliecināts, ka es dažkārt aizmirstos par viņa aklumu.

Ceļš paiet nemanot, tikai Oskars aizmugurējā sēdeklī mazliet satraucies čukst.

Vecpuišu dzīvoklis mani sagaida tāpat kā vakar.

"Labi, anu nomierinies, tu taču neesi šeit, lai spriestu par viņu dzīvesveidu…".

– Tas ir juceklis, es zinu. Matvejs, it kā sadzirdējis manas domas, uzaicina mani savā istabā. Viņš ar nūju norāda uz atvērtajām durvīm.

Matveja istaba izskatās pilnīgi bezpersoniska. Vienīgā lieta, kas sniedz kādu informāciju par īpašnieku, ir medaļu kaste. Uz tās ir uzraksts "Tu vari visu", un tā ir pilna ar medaļām par uzvarām sacensībās.

"Peldēšana! Viņš bija peldētājs…"

Aiz muguras atskan Matveja balss:

– Es cenšos šeit uzturēt kārtību. Bet pārējais dzīvoklis ir bezjēdzīgs. Es pat neeju Māka istabā, dažreiz man šķiet, ka tur kāds ir. Jauna dzīvības forma, kas dzimusi no pelējuma viņa glāzēs.

– Tas ir… Ļoti… – es mēģinu atrast īstos vārdus.

– Tukši?– smejoties jautā vīrietis.

– Jā, bet tagad modē ir minimālisms.

– Ir patīkami zināt, ka esmu modē. Vai tu gribi nomazgāties dušā? Es tev iedošu T-kreklu.

– Es neiebilstu… Es jūtos kā mušu makšķerēšanas lente.

– Tieši tā, pie tevis ir pielīmējusies viena kaitinoša, trekna muša, – viņš satvēra mani un noskūpstīja uz vaiga.

– Nāc, es esmu lipīga un sāļa no sviedriem. Dod man savu T-kreklu.

Matvejs pārmeklē savas mantas vienā no plauktiem un izvelk briesmīgu pelēku kreklu.

– Tas smaržo tīri, bet tas nav pārliecināts.

Es paņemu no viņa rokām T-kreklu un tīru dvieli un dodos uz vannas istabu. Aizverot aiz sevis durvis, es ieelpoju viņa drēbju smaržu. Lai gan tā smaržo tikai pēc pūdera, pati doma, ka viņš to valkāja, mani uzbudina. Es svētlaimīgi pieņemu ūdens vēsumu ar visu savu ķermeni. Un ne bez smaida pamanīju, ka Oskars aiz durvīm klusi čukst.

"Bērns jau ir pieķēries man… Un es viņiem… Cik sāpīgi būs šķirties no viņiem. Nu, es dzīvoju dienu pēc dienas. Lai kas notiktu…"

Es izkāpju no dušas un cenšos izspraukties garām sunim koridorā, kas ziņkārīgi iebāž degunu zem mana krekliņa.

– Oskars, fuk. Fū!– Es veltīgi cenšos atvairīt nepatīkamu skaistuli.

– Oskars, nāc šurp!– Matvejs viņu sauc.

– Viss kārtībā, mēs to atrisināsim…" Es negribu, lai Oskars saņemtu pērienu par savu draudzīgumu.

– Reizēm viņš var būt pārāk uzbāzīgs, gluži kā viņa kungs. Es pasūtīšu picu, kādu vēlaties?

– Kādu vien vēlaties, pārsteidziet mani," es nezināju, ko tieši tagad vēlos.

– Um, labi…" Matveju šis notikumu pavērsiens nepārprotami mulsināja.

Es atstāju Matveju viesistabā, lai pasūtītu, un svētlaimīgi apgūlos uz gultas viņa istabā. Kad viņš ir pasūtījis, viņš atgriežas guļamistabā un nogulstas man blakus.

– Lai tu saprastu… Es nezināju, kāds saldējums tev patīk, tāpēc nopirku četras garšas. Sālītas karameles, beļģu šokolādes, pankūku un zemeņu ievārījuma, kā arī konusa garšu, gadījumam.

– Pinecones?– Mana mute izstiepās pārsteiguma smaidā.

– Jā! Man nav ne jausmas, kas tas ir.

– Man tas viss būs, un bez karotes.

– Pēc tava dibena lieluma es nevaru spriest, ka tev patīk ēst.

– Jā, es atceros, ko tu par mani domā. Sparģeļi un tamlīdzīgi.

– Vai jūs par to uz mani dusmojaties?

– Nedaudz… Kādu dienu es apzināti apēdu sparģeļus un brokoļus un uzdāvināšu tev pūtēju orķestra nakts......

– Tas izklausās pēc sprieduma aklam cilvēkam, bet es pieņemšu no tevis jebkuru nāvi.

Es cenšos pārvērst sarunu par kaut ko konstruktīvu, bet nevaru atturēties no smiekliem, un man sāp vēders:

– Ko mēs skatāmies?

– Uzņemsim kaut ko ar jūsu mīļāko aktieri, kā viņu sauc?

– Džeisons Momoa.

– Jā, tas drāns. Es gribu, lai pēc tikšanās ar mani uz viņu paskatās no jauna.

– Esmu pārliecināta, ka viņš pārstās būt mans mīļākais aktieris. Viņš jau ir. Un tavi mati ir daudz foršāki. Ļaujiet tam nolaisties.

Es ielaidu roku viņa matos, bet, tiklīdz es to daru, viņš panikā atkāpjas no manis.

– Vai mums ir nepatikšanas?– Es bailīgi atvelku roku, uztraucoties, ka esmu sabojājusi šo brīdi.

– Es atvainojos. Es tev palūgsim nepieskarties saviem matiem. Ne šodien.

– Kas notiek?– Es tiešām nesaprotu, kas ir nepareizi.

Bet vīrieša seja mainās:

– Mainīsim tematu. Jūs to uzzināsiet, bet ne šovakar.

– Labi, es atvainojos. Es tikai vēlos tev pieskarties un saspiest tevi kā…

– Kā lielu plīša lācīti?

– Tieši tā.

– Jūs varat pieskarties visam zem kakla.

Es uzliku roku uz viņa kājstarpes.

– Arī tas?

Viņa loceklis uzreiz reaģē uz pieskārienu.

– Ja tu nevari pabarot zvēru, nekairini to.

– Es domāju, ka mēs varam kaut ko panākt.

– Vai filmā joprojām būs gultas aina?

– Patiesībā nē, tagad man tur ir nozieguma vieta.

– Tas viss ir aplīmēts ar lentu, un visur ir policisti?

– Jā, ar dienesta suņiem un visu pārējo.

– Man šķita, ka es iedomājos sirēnas.

– Tā nebija, kriminālizmeklētāji ir ceļā.

– Man pēkšņi radās vēlme noskatīties detektīvfilmu.

– Iesaku Mair of East Town ar Keitu Vinšletu, esmu par to daudz dzirdējusi.

– Kas par Momo, Moma, Moto Moto?

– Jāšauj viņu!

Es uzliku roku uz Metjū vēdera, aizvien dziļāk un dziļāk sniedzos zem viņa T-krekla, glāstīju viņa krūtis, noslīdēju zemāk līdz vēderam un bīdīju pirkstus zem viņa džinsiem.

– Šis puisis ir daudz foršāks…

Viņš ar lūpām atrod manu muti un sniedz man apreibinošu skūpstu, ko pārtrauc uzmācīgais interkoma pīkstiens.