Читать книгу Mīlestība ir akla - - Страница 5

– Atceraties klasiku?

– Vakars būdiņā, aizrīšanās. Vai tā ir labāk?– Zēns pasmaidīja, plivinādams uz ieejas grīdas. Matvejs it kā nejauši ar nūju trāpīja brālim pa kājām.

– Brāli, ko tas, kurva, dara?

– Atvainojos, ka ar to nepietiek… Ļaujiet man iet cauri.

Puisis atkāpjas dzīvokļa iekšpagalmā, un Matvejs ar aicinošu žestu uzaicina mani iekšā.

– Vispirms dāmas.

– Tu esi tik šausmīgi pretīgs, kā tev vispār izdodas dabūt cāļus?

Niedra ar vieglu švīkšķi trāpa viņam pa galvu, Oskars nopriecājas, uzskatīdams to par jautru spēli.

– Lūdzu, ienāciet. Viņš diemžēl nekur nedosies, izņemot uz laiku.

Es vilcīgi pārkāpju slieksni un nokļūstu tipiskā vecpuiša dzīvoklī. Tas man atgādina mana brāļa istabu, kas izskatās kā čigānu taburete, tikko caurstaigāta.

Uz grīdas ir drēbes, acīmredzot noplēstas kaisles lēkmē. Uz dīvāna sēž slaida meitenīte ar rozā matiem, slinki košļājusi košļājamo gumiju un ieskatījusies telefonā. Uz mirkli viņa atrauj acis no ekrāna, uzsprāgst burbulis un nesaprotami murmina.

– Draste…

– Labs vakars, dārgā kundze. Vai nav pienācis laiks doties mājās?– Mēģinot būt pieklājīgs, Matvejs uzrunā meiteni, taču ir redzams, ka situācija viņu kaitina.

– Ei, Mac, ko, pie velna? Es domāju, ka mēs grasījāmies izklaidēties pie tevis…" Meitenes acis paplašinājās no sašutuma.

– Ummm, kā tevi sauc, ejam ārā… – puisis bezrūpīgi parunāja.

– Ko?! Vai tu neatceries manu vārdu vai kaut ko tamlīdzīgu?

– Es nedomāju, ka atcerējos.

– Tu, pretīgs sūda gabals!" Meitenes seja apsarkanēja, pieskaņojoties viņas matu krāsai. Ar trinkšķīgām kustībām, stostīdamās no alus, viņa pacēla no grīdas savas mantas.

– Atdod man manu T-kreklu.

– Tu, sūdi!– Madame nav vārdu izvēles.

Viņa novelk T-kreklu, atstājot viņu bez biksēm, un met to Makaram sejā.

– Dusinies ar to, pakaļknābītis!

Meitene uzvelk krekliņu, ievelk kājas šortos, paceļ no grīdas somu un kedas un dodas pie durvīm.

– Vai jūs nevarētu vismaz izsaukt taksometru?

– Jau…

Meitene sašutusi nopūšas un pagriežas pret Makaru, atverot durvju slieksni.

– Es gribētu, lai tu nomirtu no AIDS, tu, pakaļkāja!

– Ja vien tu man to nedāvināji! Izkāp no šejienes.

– Kuce…

Viņa no visa spēka aizlauž durvis, atstājot viesistabā klusu ainu. Mēs ar Matveju stāvam ar atplestām mutēm, nespēdami komentēt redzēto.

– Ko jūs izlolojat? Viņa ir tikai vienreizēja. Viņam vajadzētu būt pateicīgam, ka viņš samaksāja par taksometru.

– Jūs domājat, ka es šeit esmu briesmīgs?

– Brāli, tu esi tik salds un mīksts kā sūds. Tīkulēm tas nepatīk.

– Paldies Dievam, ka man nepatīk cāļi, mani neinteresē cāļi.

– Tas ir ļoti jocīgs veids, kā to pateikt. Protams, jūs vēlaties tikai eliti. Makars pagriežas pret mani ar jautājošu skatienu.

– Kas tu esi? Jogas skolotājs? Tango treneris? Someljē? Balerīna?

– Palēnini tempu, citādi nakti pavadīsi uz ielas," Matvejs pacēla balsi, liekot man justies neērti.

Makar salocīja rokas uz krūtīm un nervozi pāršūpojās no kājas uz kājas. Es saprotu, ka viņš ir noskaņots uz konfliktu.

– Mani sauc Alina, pēc izglītības esmu veterinārārste, bet tagad strādāju par auklīti.

– Jūs mazgājat suņiem pakaušus?! Brāli, es to no tevis negaidīju… Un tu nevēlējies apšļakstīt mūsu apkopēju, tavas vainas dēļ mums te tagad ir haoss.

Matveja seja mainās. Viņa maigās sejas kļuva cietas kā akmens, lūpas saspiestas plānā pavedienā.

– Ej prom no šejienes, lai tevis te nebūtu līdz rītam…

– Nāc, brāli, es jokoju. Mazgāt suņiem dibenus ir forši un tamlīdzīgi… – bet Matvejs tikai neko neatbildēja, acis nolaidis.

– Ak, jā, labi…

Viņš uzvelk džinsus un T-kreklu, treniņbikses bez zeķēm un iziet pa durvīm, metoties cauri spraugai:

– Jūs viņu kārtīgi izdrāzīsit, vai arī viņš ir nepietiekami izstīdzējis.

Matvejs aiz brāļa ar spēku aizlauž durvis, gandrīz saspiežot pirkstus, un aizver slēdzeni.

– Es atvainojos par to…" vīrietis vainīgs teica.

– Tā nav jūsu vaina… Viņš izaugs, – atbildēju mīļi, – ejiet šurp.

Es apņemu viņu ap vidukli un izvelku viņa kreklu no biksēm.

– Dievs, es baidījos, ka pēc šī priekšnesuma tu aizbrauksi.....

– Ak, nē. Es to gribēju jau kopš mūsu pirmās tikšanās reizes.

– Es esmu pārliecināta, ka tev nekad agrāk nav bijis seksa ar aklu vīrieti.

– Nevajag būt muļķim, tu man neesi trofeja…" Mani aizskāra viņa vārdi.

Viņš maigi skūpsta mani pretī, un mēs nevaram pārtraukt skūpstu. Mēs turpinājām skūpstīties, novelkot viens no otra drēbes, līdz bijām pilnīgi kaili. Matvejs pacēla mani zem sēžamvietas un, nepārtraucot skūpstu, aiznesa uz savu istabu. Pēkšņi atskan sprādziens, un viss manu acu priekšā sadrūp.... zvaigznēs.

– Auš!– No sāpēm un pārsteiguma izsaucuies. Matvejs sastinga ar pārbiedētu skatienu.

– Kas tas bija?!

– Galva… Tā bija mana galva, kas trāpīja uz priekšgala.....

– Alina, man ir žēl, Dieva dēļ. Es atnesīšu tev ledus.

Panikā viņš pazūd telpā un ar mazo pirkstiņu triecas pa kafijas galdiņu.

– Sūdi!

Oskars satraukts nopriecājas, vērojot, kā viņa saimnieks mēģina nostāties uz vienas kājas, vienlaikus satverot otru.

– Es esmu tik bezjēdzīgs… – Matvejs skumji nopūšas.

– Sēdies uz dīvāna. Es atnesīšu ledu.

Ielieku ledus maisiņos un aptinu tos ar virtuves dvieļiem, vienu kompresi dodu Matvejam, otru – sev uz pakauša. Trieciena vieta briesmīgi sāp, bet vīrieša kāja izskatās slikti.

– Kājas pirksts ir ļoti pietūcis, tas varētu būt lūzums… Jums jādodas uz traumpunktu. Arī man.

– Man ir žēl par notikušo.

– Viss ir kārtībā, neuztraucieties par to. Tik ilgi, kamēr tavs pirksts ir kārtībā. Uzvelc drēbes, mums jāizsauc ātrā palīdzība.

Mēs neveikli uzvelkam drēbes un pilnīgā klusumā gaidām, kad ieradīsies ātrā palīdzība. Traumu centrs ir diezgan pārpildīts. Mēs atrodamies starp atstumtiem vīriešiem ar sasitumiem un nobrāzumiem. Kamēr gaidām savu kārtu, es pirmais pārtraucu klusumu un čukstu Matvejam uz auss.

– Ja tu varētu redzēt, kas sēž rindā kopā ar mums…?

– Tie paši neveiklie, kaislīgie aklie seksa entuziasti?

– Ziniet, es tā nedomāju.

– Pēc alkohola un sviedru smaržas varu spriest, ka mēs esam seksīgākie pacienti šeit....

– Tieši tā, – es nevaru atturēties no smiekliem, neraugoties uz mūsu situācijas skumjumu.

– Es uztraucos par Oskaru, viņam nepatīk būt vienam, – es uzvelku roku viņam uz pleciem, sajūtot vieglu saviļņojumu.

– Viss būs labi, tagad galvenais ir tava veselība…

– Un tava.

Skumji nopūšoties, viņš piebilst:

– Es esmu tāds idiots. Tas ir tikai godīgi, ka tu vairs nevēlies mani redzēt.

– Kurš tad mazgās tava suņa pakaļu?

– Arī mans brālis ir idiots.

– Izcila ģenētika…

– Velns, tieši tā," Matvejs pirmo reizi pēc kāda laika pasmaidīja, un viņa sirdij kļuva nedaudz vieglāk.

– Kāpēc viņš dzīvo ar jums, nevis ar vecākiem? Es ar brāli vienā dzīvoklī neizturētu ne nedēļu.

– Mums nav vecāku.

– Ak, man ir ļoti žēl, man ir žēl.

– Tas ir vecs stāsts, brūce ir sadzijusi. Bet Makars pēc tēva nāves bija pilnīgi nekontrolējams. Kad tas notika, viņam bija 14 gadi, un tas ir visgrūtākais periods zēna dzīvē.

– Un mamma?

– Mamma aizgāja, kad viņam bija 6 gadi un man 15....

– Man tik ļoti žēl, ka jums tas bija jāpiedzīvo," es redzu abu zēnu, kuri bija palikuši bez mātes mīlestības, apjukušās, tukšās sejas.

– Jā, dzīve mūs nav saudzējusi… Tā gadās. Turklāt pirms diviem gadiem es zaudēju redzi… Un mans jaunākais brālis kļuva par manu aukli… Viņš izvilka mani no dibena. Lai kāds viņš būtu… Lai vai kā, mana mīlestība pret viņu ir tikpat akla kā es......

– Es saprotu. Traģēdijas vai nu šķeļ cilvēkus, vai saved kopā uz mūžu.

– Mēs esam savienoti. Daudzējādā ziņā tas ir iemesls, kāpēc es joprojām esmu brīva. Makars nepieņem nevienu sievieti, un es esmu izmisis.

– Būtu mazliet vieglāk, ja mēģinājums nodarboties ar seksu ar tevi nenovestu pie traumu centra......

– Paldies, ka cenšaties mazināt spiedienu. Es tiešām jūtos briesmīgi vainīga…

– Vainas sajūta neko nenovērsīs. Neuztraucieties, viss ir kārtībā. Ko nevar teikt par tavu pirkstu un manu galvaskausu…

Matvejs pirmais dodas pie ārsta, es uz to uzstāju. Viņš ir prom divdesmit minūtes, un man jau pietrūkst viņa balss, viņa sejas, viņa smaida.

"Man šķiet, ka man ir nepatikšanas…"