Читать книгу Mīlestība ir akla - - Страница 4

Neatlaidīgs zvans lika mums pārtraukt skūpstu.

"Ienākošais zvans no Pain in the Ass," paziņoja īpašā programma.

– Zvana mans brālis, atvainojiet, man jāatbild… – Matvejs apmulsis sārtējās.– Pieņemiet zvanu…

Vīrietis pielika ierīci pie auss.

– Kādēļ tu vienmēr esi tik neērts? Runā… Tu esi blēdis, tu esi man parādā… Zvani man, kad būsi brīvs… Beidz zvanīt… Atvainojos, tas vienmēr ir slikts laiks....

– Jā, es dzirdēju, ka viņš ir sāpīgs.

– Pārējie viņu sauc par Makaru.

– Saskaņa, to nav grūti uzminēt…

– Viņam ir 19 gadi, mums vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības. Un tagad man jāsamierinās ar viņa pusaudžu maksimālismu.

– Jūs atvedāt mājās meiteni?

– Klausies, tu esi tik vērīgs, cik vien redzīgs cilvēks var būt....

– Arī man ir mazais brālītis.

– Un kā viņš ir jūsu kontaktpersonu sarakstā?

– Sātans!

– Ahhhh, tas ir vairāk kā tas. Cik viņš ir vecs?

– Viņam tikko palika sešpadsmit. Viņš dzīvo kopā ar vecākiem, bet bieži, teiksim, nāk pie manis ciemos… Kamēr es esmu prom......

– Puiši ir pretīgi… – Matvejs pakrata galvu un pasmaidīja.

– Es pat nestrīdēšos.

– Es esmu mazliet mazāk pretīgs, bet tas nav skaidrs.....

– Vai pastaiga aizņem pārāk daudz laika?

– Izskatās, ka tā.

– Mums vajadzētu izvest Oskaru pastaigāties. Un pabarot viņu. Viņš siekalojas.

Es palūdzu viesmīlei rēķinu.

– Ļaujiet man samaksāt par vakariņām," Matvejs piedāvāja maigi.

– Tikai izņēmuma kārtā. Es nesatikšos ar vīriešiem ēdiena dēļ.

– Labi, bagāta meitene, nākamreiz tas ir tavs kārums.

Matvejs samaksā rēķinu, un mēs atstājam mājīgo celiņu. Nonākam līdz tuvākajam parkam. Siltais vakara gaiss mūs apvij, atstājot lipīgu nosēdumu uz ādas.

– Ugh, karstums ir nereāls....

– Nesaki man, man šķiet, ka es šos džinsus novilku ar ādu.

– Oskaram droši vien ir slāpes. Man līdzi ir ūdens.

– Tas būtu ļoti laipni no jūsu puses," Matvejs pateicīgi pasmaida.

Es iedodu Matvejam ūdens pudeli, un viņš iedzer suni, ielejot ūdeni savā plaukstā.

– Varbūt varētu ļaut viņam skriet apkārt, apkārt neviena nav.

– Jums viņš būs jāuzmana. Un, ja būs kāds…

– Neuztraucieties, es pēc viņa sakopšu. Tur ir atkritumu urnas ar maisiem.

– Es domāju, ka varbūt man vajadzētu lūgt tevi apprecēties ar mani uzreiz.– Šis teikums iedzen man sirdī, lai gan es zinu, ka tas ir joks.

– Ar mani viss ir kārtībā, paldies. Man jau vienreiz ir piedāvāts.

– Es iekļuvu mīnu laukā?– Matvejs bija manāmi samulsis par to, ko viņš bija teicis.

– Nepievērsiet viņam uzmanību. Viņi ir mani personīgie tarakāni.

– Ak, arī man ir savi resni, ūsainie, es ceru, ka sadraudzēšos ar taviem......

– Mēs redzēsim.

Oskars skraida pa zālienu, nevaldāmi satraukts. Es metu viņam tukšu pudeli, un viņš to atnes atpakaļ.

– Viņš droši vien ir laimīgs?– Matvejs ar smaidu jautā.

– Viņš skraida apkārt kā traks. No mutes uz ausīm.

– Es gribētu redzēt viņa smaidu… Un jūsu.....

Viņš nevērīgi raugās tukšumā.

– Vai es varu jums uzdot jautājumu?– Es uzdrošinos uzdot personisku jautājumu.

– Es varu, bet ne tagad. Es nevēlos sabojāt šo brīdi.

– Labi, es atvainojos.

– Tā ir tikai cilvēciska ziņkārība, nekas. Man vienkārši nepatīk par to runāt. Es neesmu akls.

– Godīgi sakot, dažreiz es par to pat aizmirstu. Jums ir ļoti skaistas acis.

– Paldies…

Matvejs pastiepj man roku, un es ielieku savu plaukstu viņa karstajos pirkstos. Karstuma vilnis no manas plaukstas izplūst cauri manam ķermenim un ietriecas kaut kur vēdera lejasdaļā.

"Aizmirsta sajūta… Cik tas ir labi…"

Viņš pievelk mani pie sevis un piespiež pie krūtīm. Viņa roka slīd lejup pa manu ķermeni, tik tikko pieskaras.

– Tu mani pievīli…" viņš klusiņām purpina.

– Ko tu ar to domā?– es nesaprotami izsaucos.

– Tev nav kupra… Es, šķiet, esmu zaudējis interesi.....

– Es atvainojos.– Es smaidīju visu nakti.

– Es ceru, ka viss pārējais ir taisnība?– Matvejs viltīgi jautā.– Ko tu teici par greiziem zobiem?… Ļaujiet man pārbaudīt…

Viņš maigi skūpsta mani, padziļina skūpstu, ar mēli iekļūstot manā mutē.

– Kā tas bija?– jautāju viņam, kad viņš atkāpjas.

– Kā, kā… Tu esi melis, tas ir kā… Zobi taisni, nekāda kupra… Pretīgi…" Viņš smaida.

Vīrietis pieskaras maniem matiem, lēnām ar pirkstiem pētīdams slotiņas.

– Mati ir mīksti, smalki, bet biezi. Varu derēt, ka tu esi blondīne vai rudmataina…" No viņa balss man uzmetās zosāda.

– Ja tu izliekies akls, lai ievilinātu mani gultā, tagad ir īstais brīdis nākt tīrā.....

– Labs mēģinājums, bet nē.

– Cik matus esat aptaustījis, lai pēc taustes zinātu to krāsu?

– Ne daudz, bet tam nav nozīmes…" viņš mierīgi saka.

– Es neesmu pārsteigta. Jūs tikai apstiprinājāt manu nojautu.

– Jā, es neesmu jaunava. Vainīgs…" Viņš piespiež mani ciešāk pie sevis, un jauns karsts vilnis plūst manā ķermenī, un mani ceļgali sasprindzinās.

Viņa lūpas atkal pieskaras manām, un es saprotu, ka pirms tam viņš bija atturējis savu kaisli. Un pat tagad tā nav liesma, tikai attāls liesmas karstums. Es ļaujos savām jūtām, izkūstot viņa rokās kā sviests uz karstas pannas.

Mūs pārtrauc Oskara nepacietīgais riešana. Matvejs paceļ rokas padošanās žestā.

– Nesteidzies, puisis. Viņa man neko ļaunu nedara. Gluži otrādi.

– Aizsargā tevi?

– Jā, tu esi pārāk tuvu… Un viņš jau ir izsalcis, mums vajadzētu viņu pabarot.

– Mēs varētu aiziet uz lielveikalu, nopirkt viņam pārtiku un ūdeni.

– Es šajā apkārtnē esmu kā akls kaķēns, tāpēc vadi.

Es uzliku Oskaram pavadu un iedodu to Metjū rokā.

– Vai es varu turēt tavu roku?– Apjukusi pajautāju.

– Protams, ka es neķeros," Matvejs pajokoja.

Es paņemu viņa silto, lielo plaukstu un eju nedaudz pa priekšu, rādot ceļu. Kad mēs iznākam no veikala, ārā ir tumšs, bet nav kļuvis vēsāks. Mēs viņu pabarojam un dodam ūdeni, bet viņš joprojām izskatās noguris un miegains.

– Oskars ir noguris. Kāpēc mums neiet pie manis? Man ir gaisa kondicionieris…" es ierosināju ar nelielu satraukumu.

– Tu nezini, cik ļoti es to vēlos… Un es labprāt to darītu, pat ja tev nebūtu gaisa kondicioniera…" Viņa balss aizkavējās, maigi sakot, neērti.– Bet es baidos, ka jaunā vietā būtu ļoti dezorientēta. Viena lieta ir iet uz kafejnīcu, bet cita – uz svešu dzīvokli.

– Ir gandrīz desmit naktī, bet tavs brālis nav piezvanījis.

– Tāpēc viņš ir sāp… Tu zini…" Viņš paņem manu roku un mēģina "paskatīties" manā virzienā.– Vai es varu tevi uzaicināt mājās?

– Pamēģiniet…

Viņš pievelk mani pie sevis un ilgi, dziļi skūpsta, viņa pirksti pieskaras man mugurai zem t-krekla. No viņa pieskāriena man uzmetas zosāda.

– Kā ir ar to?

– Izsauciet taksometru.

Es pasaku Matvejam adresi, kur mēs tagad atrodamies, un viņš izsauc taksometru. Pēc brīža nonākam mājīgā, mazstāvu dzīvokļu kompleksā. Izkāpjam no mašīnas, un Oskars ved Matveju pie pareizās ieejas, es viņiem sekoju.

– Ei, brāli! Tikko gatavojos zvanīt," dzirdu no augšas.

Palūkojos uz augšu un ieraugu uz otrā stāva balkona vīrieša siluetu, ko iezīmē gaisma no dzīvokļa.

– Tu drāns, Mac! Es to atcerēšos! Mēs ar Oskaru klīstam pa pilsētu kā klaiņotāji… – Matvejs paaugstina balsi, bet ir dzirdams, ka tas ir joks.

– Redzu, ka tu neesi viens… – saka puisis.– Nāciet augšā!

– Paldies! Atļauja piešķirta!– Matvejs nopriecājas.

Mēs uzkāpjam pirmajā stāvā, un ir skaidrs, ka Matvejs zina katru stūri, katru soli. Dzīvokļa slēdzene saslēdzas, un uz sliekšņa parādās Matveja kopija, tikai jaunāka, klāta tetovējumiem un tērpusies tikai šortos.

– Labs vakars…