Читать книгу Kļūsti par pēdējo - - Страница 2

Ar restēm segtajā vagonā atradās piecas sievietes. Es klusēju un klausījos sarunās. Sākumā likās, ka viņi visi ir no viena ciema – runāja viens ar otru kā kaimiņi, sauca viens otru vārdā un mēģināja nomierināt. Naja acīmredzami bija vecākā no visām. Skumji kļuva, kad kādā sarunā kāda no meitenēm runāja par līķa īpašnieces varonību. Viņu ciemam negaidīti uzbruka, un tāpēc daudzi bija spiesti satikt ienaidnieku, lai vecām sievietēm ar mazuļiem rokās būtu laiks aizbēgt mežos. Naja paņēma dakšiņu un pirmais devās uz salauztajiem vārtiem, kam sekoja pārējie. Neviens no vietējiem nemācēja cīnīties un par kaujām bija dzirdējis tikai pasakās, bet, kad piecu bērnu māte paņem dakšiņu un bez bailēm dodas pretī nāvei, pat pēdējais gļēvulis aiz viņas kļūst par varoni.

Un viņiem izdevās aizturēt uzbrukumu pietiekami ilgi, lai nosegtu atkāpšanos. Par laimi, šai ienaidnieka vienībai nebija šamaņa, kurš parasti iebrucējiem uzdevumu ievērojami atviegloja. Apmetējiem bija stipras sienas savā pusē… bet pat viņi nevarēja glābt nolemtos. Vīriešus nogalināja, sievietes sagūstīja un ievilka vagonā. Par vēl drūmāku likteni nekā kritušajiem. Naju kājā ievainoja arleta skrūve – viņš tika cauri, taču brūce tagad neizturami sāpēja. Sāpēm nav nozīmes. Ne man, ne Najai, kura jau gaida draugus labākā pasaulē. Nebija šaubu, ka viņi ilgi nedzīvos.

Es vērīgāk aplūkoju tālāko malu – Najas redzējums mani pievīla, man nācās šķielēt aiz ieraduma. No brīža, kad es pamodos, sēdēja viena meitene un raudāja. Vaimanas viņu kaitināja, bet neviens neapstājās – kas zina, cik asaras vēl tiks izlietas apkārt? Viņa kaut ko nomurmināja, un es nevarēju to izturēt:

– Sveiks! Vai tu dzirdi? Vai tu esi izslāpis?

Nē, man nebija līdzi kolbas – es tikai gribēju saņemt vismaz kaut kādu reakciju. Dažreiz cilvēkam ir jāsajūt, ka viņš nav viens. Tas ir svarīgāk nekā ūdens malks. Meitene pacēla no asarām pietūkušu seju un paskatījās uz mani. Skaists. Pat zem apsārtuma un netīrumiem var redzēt, ka viņas seja ir neparasta. Ne no mūsu reģiona. Kaut kur tālu austrumos sievietes ir slavenas ar savām melnajām uzacīm un augstiem vaigu kauliem. Nedaudz vecāka par mani… kāda es biju. Es nolēmu turpināt runāt, lai tikai nedaudz nomierinātu viņu:

– Kāds ir tavs vārds?

Viņa neatbildēja uz jautājumu, viņa atkal nomurmināja, tikai tagad skaļāk:

– Es redzēju… es redzēju visu, ko viņi dara… ar šiem… Viņi paņem pa vienam… Tie, kas pretojas, tiek nogalināti. Tos, kas padodas, paņem un tad nogalina… Neviens nenodzīvoja līdz rītausmai…

Šausmas manā kaklā izveidoja kamolu. Cits aizelsušies jautāja:

– Un tu?..

«Viņi mani pameta… man nepieskārās… Es dzirdēju veco šamaņu sievieti kaut ko sakām… Varbūt viņi gribēja upuri… un tad viņi viņu nogalināja… Bet es labāk gribētu būt miets nekā… manas māsas,» viņa pēkšņi metās uz priekšu un nokrita četrrāpus, – Es lūdzu ar labu garu – nožāvējiet mani! Es nevaru, es to nevaru izturēt…

Viņa sāka kļūt patiesi histēriska, viņa kliedza arvien skaļāk – tuvākais karotājs ar zobenu trāpīja pa restēm:

– Sēdies savās vietās. Tas, kurš kustās pirmais, sāks ar to.

Meitene rāpās atpakaļ savā sēdeklī un bailēs saspiedās. Viņa ļoti atšķīrās no pārējām – mums bija vismaz kāds spēks, bet bija nelabi uz viņu skatīties. Jā, šādā situācijā jebkuram izkristu nervs, bet uzjautrināt ienaidnieku ar savu vājumu… Un būtu labāk, ja viņa tik skaļi nekliegtu par plānu – tad es mēģinātu uzklausīt viņas lūgumu. Būtu labāk, ja labie gari par viņu parūpētos, viņa pati netiek galā.

Divsimt karotāju grupa gāja uz rietumiem gar krastu. Es paskatījos uz viņu galveno, kuru es nevarēju nogalināt ar otro bultu. Viņiem blakus brauca sieviete – biksēs kā visi karotāji. Kailās krūtis viņai netraucēja, gluži otrādi, sieviete turēja muguru taisni un galvu augstu paceltu. Viņas ķermeņa uzbūve bija manāmi zemāka par vīriešiem, taču viņa izturējās tā, it kā būtu viņiem līdzvērtīga. Šis pāris nedaudz atpalika no avangarda, un, kad viņi mūs panāca, es dzirdēju sarunas fragmentus:

«Smēres nogalināja Tīriju, maz ticams, ka mēs spēsim ieņemt pilsētas bez šamaņa…» sieviete sacīja.

Vadītāja balss bija mierīga:

– Beidz jau kūpināt, Dāra. Rīt vajadzētu ierasties vēl trīs kuģiem, lai viņi ieņem pilsētas. Vai ar slavu tev nepietiek?

Viņa pagrieza galvu pret viņu un pazemīgi paklanījās:

– Pietiek ar tavējo, vadoņa dēls. Jūs esat lielisks karotājs, taču šķiet, ka esat palicis uz robežas. Jūs nevarat būt apmierināts ar šo!

Viņš pēkšņi jautri iesmējās:

– Vai tu lasi manas domas?

– ES lasu! – Daara skaļi atbildēja. – Piemēram, es noteikti zinu, ka tev patīk šī aukstā zeme! Jūs esat priecīgs būt šeit. Un jūs droši vien paliksit šeit, kad mēs atgūsim šo teritoriju.

«Es nezinu…» viņš domāja. «Pat cīņas ar vietējiem nesagādā tik lielu prieku kā ar tikiešiem.» It kā viņiem nepietiktu niknuma.

Dāra paskatījās uz mūsu ratiņiem un atbildēja:

– Jums nav taisnība. Ar katru ciemu viņi kļūst arvien niknāki. Dodiet viņiem laiku, un viņi būs spēcīgi. Dodiet viņiem paaudzi, un viņi izaudzinās karotājus ne sliktākus par mums.

«Viņiem nav laika,» un līdera dēls metās uz priekšu.

Sieviete pieskatīja viņu un arī piešāva zirgu.

– Dāra! – iekliedzos neparastā balsī. – Dāra!

Viņa paskatījās apkārt un paskatījās uz mani ar pārsteigtu skatienu. Kad tev nav ko zaudēt, tu visur meklē palīdzību. Tāpēc mana balss bija stingra:

«Tu arī esi sieviete, Dāra!» Es lūdzu žēlastību – ne sev, savām māsām. Vai tiešām atļausi…

Viņa izlieka uzaci, un tāpēc viņas tumšā seja sāka izskatīties plēsīga:

– Runājoša trofeja? Aizveries, vai arī tevi apklusīs.

Tā ir visa izpratne. Meitene otrpus ratiem sāka šņukstēt ar jaunu sparu. Viņa jau sen padevās, sen nomira iekšā, un tagad viņa raudās visu savu īso mūžu.

Vakarā vienība uzbruka zvejnieku ciematam. Tie daži sirmgalvji, kuriem neizdevās aizbēgt, tika nogalināti uz vietas. Mājas tika nodedzinātas, melnējošās debesis padarot tumšākas ar dūmu stabiem. Viņi izvilka vīna mucas un sāka svinēt kārtējo uzvaru, ko pat nevarēja nosaukt par uzvaru – ciems, par laimi, izrādījās gandrīz tukšs, un šiem barbariem uztraukumam nepieciešama pretestība. Varbūt kādam mūs atcerējās slikts garastāvoklis.

Jau piedzērušies mūs izrāva no ratiem un vilka uz dažādām pusēm. Ja tev paveiksies, tu ātri nomirsi. Sāpēm nav nozīmes – es par to esmu pārliecinājies otro reizi pēc kārtas. Es pretojos, bet tikai tāpēc, ka nevarēju pretoties. Viens vīrietis mēģināja mani paņemt, bet divi citi turēja aiz rokām un kājām. Bet es cīnījos, ar zobiem turēdamies pie visa, ko vien varēju aizsniegt. Viņi droši vien nolēma, ka Najas pusmūža ķermenis nav tādu pūļu vērts: tiklīdz atbrīvoju roku, es viņus uzreiz saplēsu ar nagiem. Es ļoti ceru, ka man izdevās sabojāt vienu aci. Viņš rēca, iesita man pa seju, tad iebāza nazi man zem atslēgas kaula. Tāpēc viņi mani pameta – es joprojām nomirtu no asins zuduma. Un sāpēm nav nozīmes. Es paskatījos debesīs, kas bija pārklātas ar dūmiem, un pēc katras sievietes sauciena lūdzu, lai meža labie gari iznāk uz šīs plikās zemes un liek māsām klusēt.

Kāds gāja garām, pēc tam atgriezās un apsēdās uz zemes. Ļaujiet viņam mēģināt – man atliek tikai spēks vēl vienai acij. Bet vīrietis man nepieskārās – viņš vienkārši sēdēja man blakus, rokas salicis uz ceļiem, un skatījās uz priekšu.

– Kāpēc tu sēdies, vadoņa dēls, pasteidzies, pirms es atdziestu.

Viņš bez ziņkāres paskatījās uz manu saplēsto kleitu. Viņš pasmaidīja, atbildot uz manu ļauno smīnu:

«Es nevaru pieņemt sievietes, kuras ir paņēmuši citi.» Manām sievietēm jābūt labākajām un neskartajām.

– Tu esi stulbs, es paskatīšos.

– Neesiet ķēpā, sieviete. Tā ir tradīcija. Jo vairāk tiesību, jo vairāk pienākumu.

«Nabaga, nabaga vadītāja dēls,» es aizsmakusi iesmējos. – Vai ir garlaicīgi skatīties, kā viņi rotaļājas bez tevis?

«Viņi…» viņš domāja par atbildi, «viņi nebēdā.» Tas ir savādāk. Militārās varonības otra puse. Bezbailība kaujā ir līdzvērtīga kontroles trūkumam visā pārējā, tāpēc karotājs nodedzina ienaidnieka māju, paņem ienaidnieka lietas, paņem ienaidnieka sievieti. Tā pasaule ir strādājusi kopš laika sākuma. Un es neesmu tas, kurš mainīs gadu tūkstošiem iedibināto kārtību.

Galu galā Naja bija ļoti spēcīga sieviete – dzīve negribēja viņu pamest, lai gan viņai jau bija ļoti reibonis.

– Izklausās tā, it kā jūs viņus tiesātu, it kā jūs būtu labāk par viņiem…

– Es netiesāju. Un es neesmu labāks.

– Nē, vadoņa dēls, tu esi sliktāks. Jo tieši jūs pieļaujat zvērības. Un jūs pats par ienaidniekiem saucat tos, kuri nekad nav bijuši jūsu ienaidnieki. Barbaru cilts, kas vispirms aprīs pasauli un pēc tam pati sevi.

– Nav ienaidnieki? Jums vajadzētu mirt jebkurā brīdī, un tomēr jūs runājat par politiku. Vai vēlaties, lai es izsaucu ārstu? Varbūt es kļūdījos, un plaušas nav pārdurtas, tad ir niecīga iespēja jūs glābt.

Nē, atpakaļceļa nebija – es to jutu. Jā, man tas nav vajadzīgs.

«Es neko nesaprotu no politikas… Bet es varu atšķirt radījumu no cilvēka simts metru attālumā.» Ārpus nāves tevi sagaida ļaunie gari, tie atriebsies par visiem.

– Tā ir tava ticība, sieviete, mēs ticam kaut kam citam.

Man vēl ir palicis nedaudz sarkasma:

– Un kas ar tik labiem cilvēkiem notiek pēc nāves?

– Mēs ticam atdzimšanai. Un varbūt tāpēc mēs nebaidāmies no nāves tik ļoti kā jūs.

«Tad tu piedzimsi viena no tām sievietēm, kas kliedz zem taviem karavīriem.»

– Tas ir iespējams. Kas zina? Bet pat tas ir labāk nekā aiziešana uz visiem laikiem. Pasaule ir brīnišķīga vieta, lai gan jūs šobrīd varētu man nepiekrist.

«Es uzminēju pareizi, vadītāja dēls, es nepiekrītu,» runāt kļuva arvien grūtāk. – Bet es padalīšos ar tevi tavā ticībā – es ļoti daudz atdotu, lai tu paskatītos uz pasauli no otras puses.

Viņš rūpīgāk ieskatījās manās blāvās acīs:

«Kādu vārdu tev deva tēvs, sieviete?»

– Kāpēc tu gribi zināt? Es nenodzīvošu līdz rītam.

– Es gribu tevi atcerēties. Un, ja mums būtu šamanis, es liktu viņai dziedināt tevi no tavas brūces.

– Turpināt mocīt? – iesmējos, lai gan varbūt smiekli vairs nelauzās caur manām baltajām lūpām. Slava labajiem gariem, ka viņiem nav šamaņa! Ak, šī ir mana uzslava… Sāpju dēļ es pārstāju skaidri domāt.

Viņš domīgi atbildēja:

– Nē. Lai tev būtu laiks man parādīt pasauli no otras puses.

«Ja tev ir kaut pilīte žēlastības, vadoņa dēls, izņemiet nazi un pabāziet to nedaudz zemāk.» Man ir apriebies šī pļāpāšana…

Viņš noliecās un satvēra rokturi. Vēl tikai pāris sekundes un viss būs beidzies.

«Kādu vārdu tev deva tēvs, sieviete?»

– T… Tesa.

– Atpūties mierā, Tesa. Nepiedzimstiet no jauna, ja nevēlaties.

Viņa balss bija maiga un sitiens precīzs.

Atvēru acis un izmisumā gaudoju. Raudošā meitene ratos gaidīja spārnos, un es, lai arī novēloti, izpildīju viņas lūgumu.