Читать книгу Kļūsti par pēdējo - - Страница 4

Šķiet, ka pirmo reizi trijās iepriekšējās dzīvēs es gulēju. Pēc šādiem pārbaudījumiem relaksējoša atpūta ir daudz vērta. Apgāzās uz sāniem. Kriits gulēja, gulēja uz muguras. Uz galvas nav zelta stīpas, un uz rokām nav aproces. Elpošana ir vienmērīga, tikko jūtama. Es nekustējos, jo negribēju, lai viņš pamostos. Būtu labāk, ja viņš nemaz nepamostos…

– Nu ko tu skaties? – Viņš pat neatvēra acis, un es pārsteigumā saraujos. «Teltī ir naži, vai jūs tos vēl neesat atraduši?» Vai arī jūs grasāties viņu nožņaugt ar kailām rokām?

Un elpošana joprojām ir tāda pati. Es nomierinājos un atliku galvu. Viņa klusi atbildēja:

«Es nogalināju piecpadsmit karotājus no jūsu tautas, bet piecpadsmitajā mans ceļš beidzās. Tāpēc nē, es nedomāju par to, kā tevi nogalināt. Bet kāpēc jūs mani atstājāt šeit, ja jūs to gaidījāt?

«Ja sieviete mani nogalina un pat miegā, tad manu ceļu var uzskatīt par saīsinātu,» viņš pasmaidīja un tikai tad atvēra acis un paskatījās uz mani. – Piecpadsmit karotāji? Vai tu melo?

Mēs gulējām viens otram blakus un skatījāmies viens uz otru, klusi runājām. Tik mierīgā tonī draudus negaidi. Un tāpēc Krīts tagad nebaidījās.

– Es meloju, vadoņa dēls. Varbūt viņa tikai par to sapņoja.

«Tad kāpēc tu skatījies uz mani?» – Viņš atgriezās pie iepriekšējās tēmas. – Vai jūs mēģināt pierast pie manis, jo nav citas izvēles?

– Nē. Es domāju… Es domāju par to, vai izvarotāju un slepkavu vadonis pats nevarētu būt izvarotājs un slepkava?

«Viņš nevar,» viņš piemiedza aci un šķita, ka viņš ciešāk aplūkoja manas lūpas. «Es esmu sliktāks par viņiem visiem kopā, jo… vienalga.» Kas tev ir mutē?

Es nedaudz pavēru muti, izbāzu mēli un parādīju viņam pērli, kuru man pašam vēl nebija bijusi iespēja izpētīt. Viņa paskaidroja pēc iespējas labāk:

«Tā ir zīme par mūžīgu kalpošanu labā gara dievietei.» Es biju priesteriene.

«Interesanti,» viņš piecēlās uz elkoņa un lidināja virs manis. Es paliku kaila, tāpēc ar roku piespiedu segu pie krūtīm, radot sev iedomātas drošības sajūtu. – Parādi vēlreiz.

Man vajadzēja atvērt muti. Es nestrīdos par tādām muļķībām. Likās, ka viņa acis kļūst tumšākas, kad viņš noliecās zemāk un skatījās.

«Kaut ko tādu šeit dara tikai šamaņi.» Vai tu esi šamanis, Tali?

– Nē, vadoņa dēls. Tā ir tikai kalpošanas zīme.

– Bet, ja viņa būtu, viņa joprojām nebūtu atzinusies? – viņa acis iesmējās, bet jautrības sajūta uzplaiksnīja tikai uz mirkli. – Tās ir zilas pērles, bet mazas un gludas. Parādi man vēlreiz.

Šķita, ka es sapratu, kāpēc viņa elpošana kļuva smagāka, taču es to apzināti nesaistīju ar radušos tuvību. Bet, kad es pavēru lūpas, viņš noliecās vēl tālāk un pieskārās ar savas mēles galu manējai. Man pat nebija kur atkāpties, tāpēc es tikai raustījos un sakodu zobus.

– Parādi man! – viņš atkārtoja asāk. Acis vairs nespīd. Viņš piespiedās stiprāk, nepievēršot uzmanību rokas pretestībai.

Es lēnām atvēru lūpas un uzreiz pieņēmu viņa mēli. Viņš pārsita ar savu galu pāri pērlei, atkāpās, ieskatījās viņas acīs un tad atkal noliecās, skūpstīdams viņu dziļāk. Viņš nedaudz pieliecās pie manis, tādējādi pilnībā ierobežojot manas kustības, bet viņa skūpsts kļuva par patīkamu atklājumu: sākumā maigs un lēns, bet izraisot trīci, bet pēc tam arvien noturīgāks. Manas acis pašas aizvērās, un ķermenis reaģēja uz neparasto glāstu. Es nekad agrāk nebiju skūpstījusies, es nemaz nezināju, kā to izdarīt, bet šķita, ka manas lūpas un mēle pielāgojās un reaģēja. Tagad es elpoju saraustīti, gribēju izņemt roku starp mums un apskaut viņu, lai šī patīkamā sajūta paildzinās un pastiprinās.

Bet viņš pēkšņi apstājās, atkal ieskatījās acīs – un viņa skatiens tagad bija pavisam citāds.

– Es gribu tevi, Tali. Tāpēc es tūlīt uzdošu solīto jautājumu. Bet no tavas atbildes nekas nav atkarīgs – es jūtu, ka tu melosi.

Es sarāvos, iekšā virmoja histērija. Skūpsts mani uzbudināja, lika vēlēties vairāk, un es pat aizmirsu, ka skūpsts sajūsmina ne tikai mani.

Un Kriits man atbildēja:

«Es esmu zaudējis sieviešu skaitu, un jūs būsit pirmais vīrietis.» Tu nebūsi mans pēdējais, bet es centīšos tevi atcerēties. Kā zila pērle.

Izlēmusi, es nepretojos, kad viņš atvilka pārvalkus, saspieda manas krūtis, pēc tam vēlreiz noskūpstīja, atrāvās, izpleta manus augšstilbus un ar pirkstiem izbrauca gar kroku. Viņš necentās man izpatikt – viņš izklaidējās, pieskaroties man. Viņš novilka bikses un nosvieda tās malā. Viņš apsēdās starp manām kājām uz saviem ceļiem, plaši izplešot augšstilbus.

Atsegtais dzimumloceklis bija milzīgs, un galva mirdzēja ar dzidru šķidrumu. Man bija bail, ka viņš mani saplosīs no iekšpuses. Kādas sāpes pārcieš sieviete, kad vīrietis viņu paņem?

«Nē, nē, Tali, nesaspied savas kājas,» viņš uzspieda man uz ceļiem. «Tagad es nevēlos apstāties, pat ja jūs sākat kliegt no šausmām.»

Viņš apgūlās uz manis, atbalstīja elkoni pret gultu un ar otru roku virzīja dzimumlocekli iekšā. Tas ir nepatīkami, bet es centos atpūsties, cik vien varēju. Viņa atmeta galvu, lai vismaz garīgi novērstu prātu no notiekošā. Iekšā bija raustīšanās sajūta, bet nebija pēkšņu kustību. Krīts gludi kustināja gurnus uz priekšu un atpakaļ. Un tad viņš pēkšņi piespiedās stiprāk, liekot man izlocīties no jauktām sajūtām. Un viņš nekavējoties atrāvās ar visu ķermeni, piecēlās un izvilka no manis savu dzimumlocekli.

– Tu neesi jaunava. Kā tu šeit nonāci?

Mana balss trīcēja, tāpat kā viss ķermenis. Kredīts mēdz mainīties pārāk bieži, man vienkārši nebija laika pielāgoties.

– Es… es…

Ko es varētu atbildēt? Ko tu nezināji? Kāpēc bezgalīgās asaras atņēma man atmiņu?

«Tagad viņi jūs izvedīs ārā, piesēs pie četriem zirgiem un nesīs dažādos virzienos.» Vai arī paskaidrojiet.

– Vadoņa dēls! – balss sāka trīcēt no panikas. – Es meloju, lai izdzīvotu!

Viņš uzmanīgi paskatījās manā sejā:

– Cik vīriešu jums bija? Vai tas bija ar varu vai aiz mīlestības?

Es nevarēju atrast izskaidrojumu viņa interesei, bet es izmisīgi meklēju jebkuru skaidrojumu, kas būtu piemērots atbildei. Maz ticams, ka kāds no cilts pārstāvjiem izvaroja bijušo līķa īpašnieku: starp maniem cilvēkiem šādi noziegumi bija reti, līdzīgi slepkavībai. Viņai droši vien bija kāds… Varbūt pirms viņa nokļuva templī. Vai arī attiecības ar vīriešiem templī nebija aizliegtas – kā lai es to zinātu? Krīts, negaidot paskaidrojumu, pavīpsnāja:

– Viens no maniem cilvēkiem? Ja kāds no viņiem tevi paņēma, viņš tiks sodīts.

Tieši tas viņu satrauca – disciplīna starp šo neliešu čali. Šī doma bija gandrīz smieklīga, ja es tagad spētu smieties. Es varētu nosaukt jebkuru! Piemēram, tas, kurš mēģināja izvarot Naju, kad es satvēru viņam aci. Viņš noteikti to bija pelnījis, labie gari ir liecinieki. Bet ko darīt ar pārējo – tikpat, cik pelnījis sodu? Un diez vai dieviete Alaida pacietīs apmelošanu… un viņa, šķiet, joprojām ir ar mani, jo es joprojām neesmu piesiets zirgiem.

– Par mīlestību, vadoņa dēls. Viens. Pirms es kļuvu par priesterieni.

Ikreiz, kad es runāju, viņš nenolaida acis no manām lūpām – it kā viņš tikai gaidītu, kad tur pazibēs kāda pērle. Iespējams, šis skats bija tas, kas viņam apgrūtināja koncentrēšanos.

«Tu esi dīvains, Tali.» Kad es tevi noskūpstīju, es noteikti zināju, ka esmu pirmais. Kad es iegāju tevī, es noteikti zināju, ka esmu pirmais. Un šamaņi nekad tik nemaldās – altārim viņiem vajadzīgas jaunavas, kuras nav pazinušas vīriešus. Kā tas varēja notikt?

Tas nozīmē, ka viņu šamanis bija pārāk vecs, lai precīzi atšķirtu jaunavas! Šķiet, ka es visiem izdarīju lielu labvēlību, atbrīvojot pasauli no viņas. Tagad es sapratu, ka viņa prātā viņš lemj manu likteni, bet viņš mani gribēja ne mazāk kā agrāk. Un, spriežot pēc skatiena, ko viņš negribīgi noņēma no manām lūpām, vēl vairāk. Un tā viņa pacēla gurnus uz augšu. Tagad bez iepriekšējām bailēm – sajūtu, kad viņš manī ienāca, varētu nosaukt par nepatīkamu, bet diez vai sāpīgu. Es varu to izturēt, ja kaulējos par skaistās Tali dzīves pagarināšanu:

– Vienkārši ņem mani, vadoņa dēls. Un tad dari visu, ko vēlies.

Viņš neatbildēja, viņš tikai piecēlās vēl tālāk un ieskatījās viņam acīs, it kā uz visiem viņa jautājumiem būtu atbilde. Skatiens ir saspringts, bez smaida vai gaidītās kaislības.

– Ar vienu nosacījumu, Tali. Tu izliksies, ka neviens tevi agrāk nav mīlējis. Un tu iepriekš nevienu neesi mīlējis. Vai jūs varat?

Es nesapratu šī pieprasījuma nozīmi, bet es atbildēju godīgi:

– ES varu.

– Tu atkal melo?

«Es zvēru pie labā gara, ka nekad neatcerēšos to, kuru mīlēju iepriekš.» Tikai radinieki.

Viņš izskatījās pārsteigts. Viņš droši vien sajuta teiktā patiesumu. Viņš pamāja.

– Un, ja tu man uzdāvināsi bērnu ar tādām pašām melnām acīm, tad es zvēru pie atdzimšanas – es tevi atlaidīšu un neaiztikšu visus, kurus tu sauc par ģimeni.

Vai viņš tevi atlaidīs, bet bez bērna? Jā, mums tiešām ir dažādi uzskati par daudzām lietām… Šī meitene patiesībā izcēlās ar bieziem melniem matiem, uzacīm un skropstām, kas mūsējiem bija jaunums. Paši dēmoni bija tumšmataini, taču tas nebija tik pārsteidzoši uz viņu tumšās ādas fona. Es joprojām pat nezināju savu acu krāsu, bet dēmonu acis biežāk bija zilas vai pelēkas. Pašam Kriitam bija auksts, tērauds nokrāsa, kas viņa izskatam nekādu maigumu nepiedeva. Un Daara vēl nav viņu informējusi par pretapaugļošanās novārījumu, ko viņa man vakar iedeva dzert. Vai viņa mani maldināja? Un, ja es tevi nemānīju, vai Kriits nebūs dusmīgs, uzzinot par manu pārliecināto piesardzību? Es tikai uzdrošinājos teikt:

– Kā tu saki, vadoņa dēls.

Viņš pēkšņi mani atlaida un apsēdās. Viņš sniedzās pēc biksēm.

– Tad ejam ēst. Šodien griežamies atpakaļ uz austrumiem, vajadzēs spēku un labus apavus.