Читать книгу Kļūsti par pēdējo - - Страница 6

Pēc brokastīm Daara mani uzreiz aizveda pie sevis. Mēs abi svērām maz, un viņas zirgs viegli izturēja šādu slodzi. Bija neērti braukt bez segliem, un dēmoni meta tikai mīkstu zamšādas spilventiņu pāri krupam. Bet tas ir ieraduma jautājums. Braucām blakus Kriitam, un tāpēc varēja dzirdēt viņu sarunas.

«Nītam vajadzētu būt šeit līdz vasaras beigām.» Viņš vadīs uzbrukumu galvaspilsētai,» domīgi sacīja Krīts.

– Slikti. Naats spēj iekarot tikai meiteņu dzemdes, nevis pilsētas. Viņa trešā sieva ir ļoti skaista, viņš būtu varējis palikt pie viņas ilgāk.

– Skaties savu valodu, Dāra. Viņš ir priekšnieka pirmais dēls.

– Citādi es nezinu! Tikkieši mūs gandrīz uzvarēja, pateicoties šim pirmajam dēlam, kurš bija vairāk aizņemts ar trešās sievas izvēli, nevis ar militāro stratēģiju.

– Dāra!

– Es klusu, es klusu, Kriit. Bet, ja jūs un Rakiids nebūtu bijuši laikā, tad tagad Tykian valsts svinētu uzvaru pār Robeskiem.

– Šķiet, jūs apsolījāt klusēt?

– Es klusēju! Vai tu mani dzirdi – es klusēju. Kas tur ir?

Viņa norādīja uz priekšu, un es paskatījos tuvāk. Kāda sieviete skrēja no jūras uz meža līniju. Varbūt viņas pavadoņi vienkārši bija ātrāki – neviens cits nebija redzams. Diez vai viņa te ir viena… No izpostītajiem zvejnieku ciematiem tika aizvesti daudzi cilvēki. Daži no viņiem joprojām ir tuvumā: galu galā makšķerēšana viņiem ir pazīstamāka, tā neļaus viņiem nomirt no bada.

Es saspiedos, cenšoties remdēt paniku. Zirga mugurā viņi ātri viņu panāks, ja Kriits tikai pamāja ar roku.

– Varbūt tur ir apmetne? – Dāra ieteica. – Priekšnieka dēls, varbūt pārmeklēsim brikšņus?

Šis ir pats brīdis, kad jūs pilnībā aizmirstat par sevi.

«Kriit,» mana balss bija aizsmakusi, bet es centos skaidri izrunāt vārdus. – Atlaid viņu… Es lūdzu ar labu garastāvokli, lai viņa iet… Tā ir tikai sieviete! Viņa…

Kriits pārsteigts paskatījās uz mani. Bet es arī par to priecājos – dažas minūtes var izglābt nabaga dzīvību, tāpēc mums ir jātērē laiks.

– Tu kaulējies ar mani, Tali?

– Es nekaulējos… Lūdzu…

«It kā jums ir tiesības jautāt,» viņš maigi pasmaidīja ar nesaprotamu ironiju. «Un tikai tie, kam ir ko piedāvāt, var kaulēties.»

«Es… Man ir ko piedāvāt!» – Es pat pielēcu, un tas lika zirgam šņākt. – Lai šī sieviete aiziet, un es darīšu to, ko… ko tu vakar no manis gribēji… Labprātīgi. Un viss pārējais, ko no manis vēlies…

Mana balss kliboja, es nosarku un paskatījos prom. Kriit jau vajadzētu saprast manu mājienu, bet es nevarētu par tik apkaunojošu lietu runāt skaļi. Kriits paskatījās tālumā – sieviete jau bija sasniegusi pirmos kokus, bet viņa joprojām bija redzama. Likās, ka viņas skrējienu nobremzējusi kāda nasta – vai nu noķerta zivs, vai mazulis kūlī. Viņš atkal pagriezās pret mani:

– Labi, Tali. Es piekrītu šim darījumam. Tātad, ko es vēl gribu?.. – un viņš iesmējās.

– Jā… un paldies. Es neatgriezīšos pie saviem vārdiem.

Daara, it kā saprotot, par ko mēs runājam, atbalstīja viņu ar smiekliem. Komanda gāja garām. Kriits ar smaidu atskatījās uz Daaru, un viņa nevarēja nomierināties.

Pēc kāda laika es uzdrošinājos pajautāt par viņas jautrības iemeslu:

– Nu kāpēc tu smejies? Es zinu, ka rīkojos pareizi, bet tavi smiekli liek man justies kaunā.

– Skaistā Tali! – viņa atbildēja. – Tu esi stulbs kā jūras krabji! Interesanti, par ko jūs kaulējāties? Lai jūs nedzertu buljonu vai neatzītos savā mūžīgajā mīlestībā?

Tāpēc viņa nezināja detaļas. Vismaz mani tas iepriecināja.

– Nav svarīgi. Bet kāpēc tu smejies?

– Jo jūs joprojām neesat sapratis vienu lietu – mēs nekad nedzenam tos, kas skrien. Ja cilvēks nolemj skriet, tad viņš vairs nav karotājs. Un mēs cīnāmies tikai ar tiem, kas ņem rokās ieročus un ir gatavi mirt… par jebko. Vai tiešām jūs domājat, ka mēs nebūtu panākuši nevienu no tiem ratiem, kas tik ļoti steidzās doties ceļā?

Es gribēju nicinoši iesaukties, bet savaldījos. Galu galā Dāra nemeloja – visas sievietes, kuras viņi sagūstīja, bija tieši tās, kuras bija gatavas mirt un nemēģināja aizbēgt… Tāpat kā drosmīgā Naja. Un daudziem kolonistiem izdevās aizbraukt; iepriekš šis fakts nešķita dīvains. Visi, kas skrien… Izņemot vienu!

– Un es? Vai es nebēgu?

Jautājums bija dīvains, es sapratu. Bet tā meitene gandrīz nepaņēma nazi un drosmīgi devās pretī saviem ienaidniekiem. Vai arī es kļūdos? Kriits arī ieinteresējās par mūsu sarunu:

– Vai tu mums par to jautā? – paraustīju plecus, tāpēc viņš ar tādu pašu izbrīnu paskaidroja. – Viņa aizbēga. Bet ne no mums, bet mums. Un šamanis tevi uzreiz ieraudzīja – ņem, viņa saka, tas ir labākais upuris ugunij, ja gribam piesaistīt veiksmi uz ilgu laiku.

Daara turpināja smieties par manu stulbumu, un es nodomāju. No kā tempļa priesteriene varētu bēgt un tādā panikā, ka neredzēja priekšā vēl briesmīgākas lietas? Vai arī viņa vienkārši nezināja, ka skrien pretī ienaidniekam – tas nav pārsteidzoši; mums agrāk nepatika dēmoni, bet mēs no tiem gandrīz nebaidījāmies. Viņa vienkārši varēja nezināt… Vāja, nobijusies meitene, kura patiesībā bija stulba. Ar Daaru te nevar strīdēties. Bet domas par viņu ļāva man novērst uzmanību no solījumiem, ko es Kriitam devu šī brīža karstumā. Man būs ļoti nepatīkama nakts… un viņš mani ir piemānījis.

Netālu no vienas no apmetnēm atradām nometni – vēl vienu dēmonu atdalījumu, bet daudz mazāku. Viņam pretī iznāca kāds gados vecāks vīrietis, taču gadi nebija mazinājuši viņa redzamo spēku. Paklanās Krīta priekšā:

– Sveicināts, ceturtais dēls. Es tevi meklēju.

– Par ko?

Daara nokāpa no zirga un pagriezās pret Krītu:

– Tas ir kapteinis Mūrs no Tadikas.

Priekšnieka dēls pamāja.

– Sveicināts, Mūr. Kur ir tavs kuģis?

– Atstājis to mazliet tālāk uz austrumiem. Būs vispārēja kolekcija. Vadītāja pirmais dēls pavēlēja visus spēkus apkopot vienuviet. Mēs esam aizdedzinājuši šīs tautas niknumu, tagad varam uzbrukt ar armiju. Pa to laiku mums ir pavēlēts pagaidīt.

Krīts nolēca no zirga un tikai atbildēja:

– Labi. Tad mēs šeit atpūtīsimies un rīt tiksim. Izskatās, ka ilgi nesteigsimies.

«Jā, Kriit,» vīrietis vēlreiz īsi paklanījās. – Paņemiet mani un sešdesmit manus cilvēkus savā pakļautībā.

– Es piekrītu.

Un es joprojām domāju, ka var rasties strīds par varu. Tā nevar: ar dēmoniem viss ir stingri noteikts. Visi, kas ir zemāki par Kriitu, ir pakļauti Kriitam. Viņš pats nodos varu savam dēlam, kurš dzimis agrāk. Es jau dzirdēju par katru no viņiem: Naat, Rakiid, Saan, un tad ar dzimšanas tiesībām nāk Kriit. Katram ir savi karotāji, bet lielākais spēks ir Nātam, pirmajam Rodebas salu un ieņemtās Tikianas teritorijas mantiniekam. Un tieši par viņu Dāra runāja tik objektīvi.

Mūsu vienība uzcēla teltis pie Moora nometnes, daži devās dziļāk mežā medīt, citi kurināja ugunskurus, lai pagatavotu vakariņas. Kriits un Mūrs ilgi sarunājās vienatnē. Es nedomāju par bēgšanu: pat tad, kad devos atslogot sevi, viena no sievietēm vienmēr mani pieskatīja. Pārējā laikā likās, ka esmu atstāta pašplūsmā, bet, ja vienkārši steidzos… Lai gan… ja man būtu tādas pašas kājas kā desmitās paaudzes medniecei, es varētu mēģināt. Brīdiniet pārējos un varbūt pat pašu imperatoru, kas te notiek! Bet mums būs jāgaida piemērotāks brīdis.

Es sēdēju pie ugunskura blakus Daara un ēdu nesālītu, bet ļoti sātīgu sautējumu, kad mums tuvojās Kriits un Moors. Un aiz viņiem es ieraudzīju vecu vīru – tik senatnīgu, ka pārsteidza pats fakts, ka viņš stāvēja uz savām kājām. Ādas uz augšstilbiem, spieķis ar mazuļa galvaskausu… Viņa nolaida skatienu, lai neizrādītu riebumu.

– Tava sieviete? – Skaisti, – Mūrs draudzīgi jautāja.

Un tad šamanis pienāca priekšā, paskatījās uz mani un čīkstēja:

«Žēl, ka tev, Kriit, izdevās to izturēt.» Šāds upuris nodrošinātu mūsu veiksmi nākamajam gadam! Labi!

Šķiet, ka man joprojām ir paveicies. Es ieskatījos viņa baltajās acīs un noslīku tajās, nevarēju atraut acis. Un viņš turpināja vaimanāt:

– Cik žēl! Ceturtais dēls, vai neesi iemācījies sevi savaldīt? Galu galā es nemaz daudz nekavēju. Gandrīz vēl tīrs… varbūt tomēr jāpamēģina?

Es šausmās saraujos, bet Dāra atkal sniedza negaidītu palīdzību:

– Nomierinies, šaman. Tagad ir par vēlu, zini. Pieņemsim, ka Krīts savu veiksmi apsteidza par pāris dienām.

«Es zinu, lieliskā Dāra, es zinu,» viņa balss čīkstēšana lika man aizsprostot ausis, bet es joprojām skatījos viņam acīs, it kā apburta.

Tomēr Krītu interesēja kas cits:

– Ko tu ar to domā – gandrīz tīrs?

«Tas ir tas, ko tas nozīmē, līdera dēls.» Ka viņa bija kopā ar vienu vīrieti, vienreiz un pavisam nesen. Tātad jūs ar savu nesavaldību visu padarījāt tikai sliktāku! Vai tiešām nebija iespējams būt pacietīgam?

Kriits paskatījās uz mani tā, it kā man būtu pienākums nekavējoties sniegt kādu citu skaidrojumu. Vai tā ir mana vaina, ka katrs pirmais šamanis starp dēmoniem pieļauj kļūdas? Vai arī šī meitene tiešām nebija kopā ar vīrieti? Es īsti nebiju iedomājusies, kā jūs varat zaudēt savu nevainību citādi, bet jūs varat iedomāties! Vai arī kalpošana dievietei viņu attīrīja līdz pirmatnējai nevainībai?

Mūrs bija daudz laipnāks:

– Nekratiet tā, tagad tiešām nav iemesla tevi sadedzināt. Kādu vārdu tev iedeva tavs tēvs, kriitas sieviete?

«T… Tali,» es turpināju slīkt šamaņa acīs.

– Viņš melo! – viņš kliedza. – Ne tas vārds. Cits. Tela? Takka? Nu saki vēl ko, tava intonācija izklausās pēc cita nosaukuma!

«Tu mums esi tikai noslēpums, krabju sieviete!» – Daara iesmējās un uzsita man pa muguru.

No trieciena es varēju pamosties un izkļūt no šamaņa skatiena. Viņa paskatījās uz Krītu un vienkārši paraustīja plecus. Viņš mani neapšaubīja, un manā galvā pārņēma auksta sajūta. Šie šamaņi… viņi patiesībā ir ļoti spēcīgi! Šausmīgi, šausmīgi spēcīgs! Un tāpēc es, tiklīdz mēs ar Dāru atkal bijām divatā, palūdzu viņai pastāstīt par viņiem.

Viņa teica, ka jo vecāks šamanis, jo stiprāks. Ka šamaņi piedzimst ļoti reti, bet ar gadiem iegūst spēku. Jau zīdaiņa vecumā zināms, vai bērnā ir maģija – tiem ir cits izskats, no kura pat mamma uz brīdi kļūst nejūtīga. Un pēc tam viņam vairs nav izvēles. Viņi aizsargā viņu pāri visiem dārgumiem, māca viņam burvestību un burvestību, un, kad viņi kļūst pietiekami spēcīgi, viņi ved viņu uz militārām kampaņām. Piedzimt par šamani ir lielākais pagodinājums. Un jaunā sieva vienmēr vēlas, lai kāds no viņas bērniem piedzimtu ar maģiju asinīs. Taču šī vēlme piepildās daudz retāk, nekā dēmoni vēlētos.

Daara savu stāstu pabeidza ar gaidīto jautājumu:

– Kādu vārdu tad tev deva tēvs? Un kāpēc tu meloji?

«Tesa,» es nolēmu būt atklāta. – Bet man ir vieglāk. It kā viss notiek nevis ar mani, bet ar kādu citu meiteni.

Daara nopietni ieskatījās man acīs, tad pamāja:

– ES sapratu. Tāpēc palieciet Tali, ja vēlaties. Un es Kriitam neteikšu. Galu galā tam noteikti nav nozīmes zem segas.

– Paldies.

– Nepateicies man, Tali. Manuprāt, tu esi tukša un stulba, bet es saskatu tevī iekšējo spēku. Dariet visu, ko vēlaties, ja vien tas ļauj jums ar to dzīvot. Un prasi man – palīdzēšu, ja varēšu. Šī pasaule mīl stipros. Un es viņus mīlu.

Dvēselē dīvaina mokoša sajūta. Dēmoni pēc dabas ir pretīgi. Un, ja es būtu varējis, es būtu nogalinājis visu nometni tieši tajā vakarā – mana roka nebūtu trīcējusi. Bet tajos ir kaut kas tāds, kas izraisa reakciju. Un tāpēc dvēsele tiek ievilkta dažādos virzienos. Ievainot.