Читать книгу Kļūsti par pēdējo - - Страница 8

Saņemšanas punktu sasniedzām pēc tumsas iestāšanās. Tur pulcējās vairākas vienības, un nometne izpletās gar krastu ļoti tālu. Kriits pavēlēja izvērst no rietumu malas, un viņš pats devās sveikt līderi. Komandieri viņam sekoja, un es kopā ar Dāru – manu viedokli neviens nejautāja.

Krīts nolēca no zirga un īsi paklanījās vīrietim. Viņš bija manāmi vecāks un arī nēsāja uz matiem zelta stīpu.

– Prieks tevi redzēt, Rakiid. Paņemiet mani un manus karotājus savā pakļautībā.

«Es piekrītu, brāli,» vīrietis pasmaidīja un tad paskatījās uz jūru. «Mēs šeit paliksim trīs nedēļas, tāpēc esiet pacietīgi.» Bet meži šeit ir bagāti, bada nāve mums nedraud.

«Mēs varam parūpēties par sevi, brāli,» Krīts atbildēja.

Noskatījos, kā Dotlāks, kurš uzreiz metās malā, atrada citus šamaņus. Un tagad viņi trīs dedzīgi kaut ko apsprieda, bezgalīgi skatoties uz mani. Es nodrebēju. Izskatās, ka nabaga Tali ilgi nedzīvos. Mums ir jāpaliek tuvu Daara vai Kriit – ja ir glābiņš, tas būs tikai caur viņu atbalstu.

– Sveicināts, lieliskā Dāra! – Rakiids skaļāk teica. «Tu kļūsti skaistāka katru reizi, kad mēs tiekamies.» Kas tev ir klēpī? Vai esat atradis savu māsu? – un izplūda smieklos.

«Nu jā,» Dāra atbildēja ar tādiem pašiem smiekliem. – Mazā māsa! Paskaties, cik viņa ir laba. Bet neskaties, es to neatdošu. Viņas dēļ Krēta vismaz reizēm sāka smaidīt, tāpēc uzskatiet viņu par mūsu galveno ieroci šajā karā.

Rakiids jautri piemiedza brālim:

– Skaidrs. Un mans tēvs turpināja jokot, ka tu ņemsi Tykian ķirzaku par savu trešo sievu. Nu, viņš gandrīz saprata, lai gan jūsu sieviete ir daudz mīļāka par ķirzaku! Labi, pabaro savu galveno ieroci un noliec to zem sevis. Visas sarunas rīt.

No noguruma tiešām nokritām no kājām. Bet graudaugu putra šķita tikpat garšīga kā vienmēr. Es apzināti sēdēju starp Kriitu un Daaru, prom no šamaniskām interesēm.

Kad devāmies uz telti, es jautāju:

– Trešā sieva? Tātad jums jau ir divas sievas, vadoņa dēls?

«Jā,» viņš atvēra aizkaru un ielaida mani iekšā. Es pats atradu lampu tumsā.

– Tas ir dīvaini.

– Kāpēc dīvaini? Mēs sakām tā: pirmo sievu izvēlaties ar galvu, otro – lai iepriecinātu tēvu, bet trešo ņemat tikai tad, ja bez viņas sirds nav īstajā vietā. Ne visiem mums ir vairāk par vienu, bet mans statuss uzliek pienākumu.

«Pastāsti man vairāk,» es biju patiešām ziņkārīgs. Viņam ir divas sievas, bet tas viņam netraucē būt sievietēm visās apdzīvotajās vietās, kur viņš parādās?

Viņš pasmaidīja un apsēdās pretī dīvānam.

«Mana pirmā sieva, Dāras vecākā māsa, man sniedz pārliecības sajūtu un nebeidzamu cieņu. Mēs esam pazīstami kopš bērnības, tāpēc mūsu savienība bija paredzama. Bet viņa nevarēja ieņemt bērnu – tas notiek. Tāpēc mans statuss liek man būt trim – jo vairāk sievu, jo veselīgāki dēli.

Daara māsa? Viņa sevi sauca par «tāliem radiniekiem»… Bet tagad viss bija viegli: vecā pieķeršanās, ģimenes atbalsts un Daara vieta komandā.

– Un otrā? Vai viņa dzemdēja tavu dēlu?

«Otro es vēl neesmu redzējis.» Mans tēvs viņu izvēlējās un noslēdza laulību ballīti, kamēr es atrados Tičas teritorijā. Viņi saka, ka viņa ir skaista. Bet es devos uz šejieni gandrīz nekavējoties, kā es jums jau teicu. Tāpēc es pavadīju īsu laiku, tiekoties ar pirmo – galu galā viņa man ir daudz tuvāka.

– Vai tu esi redzējis savu sievu? – es biju pārsteigts.

– Jā. Kas tur dīvains? Vēl būs laiks. Ja es atgriezīšos no šejienes dzīvs. Un, ja es neatgriezīšos, tad labāk, ka mēs viens otru neiepazinām. Viņa ir neskarta un varēs apprecēties ar kādu citu.

Man burtiski viss likās dīvaini.

– Bet viņi zina, ka jūs ņemat pārgājienā citas sievietes?

– Noteikti. Jūs to sakāt tā, it kā tajā būtu kaut kas pārsteidzošs. Vai arī jūs vispār nepazīstat vīriešus.

Es vīriešus īsti nepazinu, bet salīdzināju viņus ar mūsu dzīvesveidu. Daži laulātie pāri cīnījās tik sīvi, ka dažiem vīriešiem viena sieva bija par daudz.

– Es joprojām nesaprotu – kāpēc trīs?