Читать книгу Kļūsti par pēdējo - - Страница 7

Taču, kad iestājās tumsa un es traucos uz centrālo telti, es tur atradu vecu šamani strīdamies ar Krītu:

– Priesteriene? Ko darīt, ja visas priesterienes ir tīras un tik skaistas? Kur atrodas viņas templis?

– Es nezinu, dārgais Dotlāk. Mēs viņu nepaņēmām templī, viņa pati skrēja pie mums.

Es sastingu tālumā un klausījos.

– Tad iedod man! Tavā sievietē nav maģijas, bet ar viņu kaut kas nav kārtībā – es jūtu iekšā, ka upuris nebūs veltīgs.

– Nomierinies, Dotlāk. Mums ar viņu ir mīlestība. Kā es varu jums to dot?

– Tagad tu melo, Krīt! Ir kaislība, bet nav mīlestības. Tu esi mantkārīgs! Iegūstiet sev vēl vienu! Vai arī atradīsim templi. Noskaidrosim vismaz vietu no viņas?

Kriits paskatījās uz mani, bet nezvanīja. Es nolēmu, ka būtu nepieklājīgi lemt savu likteni bez manis, tāpēc piegāju un stingri teicu:

«Pat ja jūs mani spīdzināt, es jums neteikšu, kur atrodas templis.»

«Bet tagad viņa nemelo…» šamanis domīgi izspieda. – Viņš neteiks… mēs vismaz sagriezīsim viņu gabalos.

Tad viņš uzminēja – es nevarētu, pat ja es gribētu. Šoreiz viņa ieskats spēlēja rokās.

«Es zvēru pie atdzimšanas, kaut kas ar jums nav kārtībā!» Varbūt tava dieviete patiešām eksistē… it kā viņa sēdētu tevī! Mana pazīstamā pasaule sabruks, ja atļaušos šādu domu,» viņš atkal pagriezās pret Krītu un ierunājās iepriecinošākā tonī. – Dot to atpakaļ. Es apsolu, ka centīšos tevi nenogalināt! Es to atgriezīšu vēlāk!

Noraizējusies es sev atbildēju:

– Nē, dārgais Dotlāk. Es tev nekalpoju – Kriitu. Un es vēlos, lai viņš mani atkal pieņemtu par savu sievieti.

Krīts pasmīnēja, paņēma mani aiz rokas un iegrūda teltī:

– Tu viņu dzirdēji. Un viņš mani dzirdēja, kas ir daudz svarīgāk.

– Es dzirdēju, vadoņa dēls. Un viņa atkal melo. Viņa nevēlas tev kalpot. Atzīmē manus vārdus – šī sieviete nesīs tev iznīcību.

– Ej, šaman, atpūties. Rīt mums būs vajadzīga tava gudrība.

Kad Krīts iegāja teltī, es piegāju viņam pretī:

«Paldies, vadītāja dēls, ka neatdevāt mani.» Mans ķermenis ir pārāk vājš, lai izturētu spīdzināšanu.

Viņš pasmaidīja:

«Vai es varētu domāt par kaut ko citu pēc jūsu atzīšanās?» Kas atkal izrādījās meli.

Nav jēgas strīdēties ar acīmredzamo:

– Kāpēc tu esi pārsteigts? Jā, es nevēlos jums kalpot, bet esmu gatavs paklausīt.

– Un tu gribi, lai es tevi aizvedu? – viņš atcerējās. Tajā pašā laikā viņa acis samiedzās, it kā Krīts tik tikko varētu apvaldīt smieklus.

Uz šo jautājumu nebija skaidras atbildes. Viņš manī radīja dedzinošu naidu, bet pagājušajā naktī es sajutu citu uguni sevī. Ja jautājums ir par to, vai esmu gatavs atkārtot šo sajūtu, tad… Man nav nekas pretī. Bet šamaņa šeit nebija, tāpēc es varētu stipri pārspīlēt:

– Gribi.

Viņš pievilka mani sev klāt, un es atvēru muti, gaidot skūpstu. Bet viņš tikai klusi pasmējās:

«Patiesībā kļuva vieglāk, kad sapratu, ka tu šķiti dīvains ne tikai man.» Kā lai es tevi saucu, ja iepriekšējais bija meli?

– Tali.

– Es tevi saukšu par Zilo Pērli. Un, kad tu atklāsi savu vārdu, es būšu pārliecināts, ka tavs «es gribu» ir īsts.

«Mēs vienojāmies,» nez kāpēc es nevarēju nesmaidīt pretī. «Bet es gandrīz ļoti gribu tavu skūpstu.» Vai jūs tam ticat?

«Jā,» viņš paskatījās uz manām lūpām. «Bet šodien jūs apsolījāt, atceries?»

Viņš uzspieda uz maniem pleciem, liekot man mesties ceļos. Mans solījums… Es piespiedu sevi nomierināties, tagad ir par vēlu izmisumā steigties apkārt. Viņa atraisīja virvi savām biksēm un nolaida tās lejā. Dzimumloceklis nebija uzcelts un izskatījās ārkārtīgi nepatīkams tik tuvu. Es sarāvos, bet paņēmu to ar roku. Viņa aizvēra acis un norādīja to savā mutē. Galu galā viņš to gribēja?

Viņa nejauši pieskārās galvai ar mēli, un tas viņam lika nedaudz saspringt. Bet es piespiedu sevi neatkāpties.

– Aiziet!

Un viņš iespiedās dziļāk. Es īsti nesapratu, kas jādara – viss mans gribasspēks tika iztērēts, lai neatgrieztos. Varbūt Kriits saprata manu neizdarību, jo runāja daudz klusāk un klusāk:

– Vispirms nolaizi ar mēli.

Laizīt to? Jā, laimīgajai priesterienei ļoti paveicās, ka viņa nomira pirms šī brīža! Bet es centos darīt, kā viņš lika. Mēle kopā ar pērli apgrieza galvu un pagāja tālāk. Penis manā mutē pietūka, bet es piespiedu sevi turpināt.

«Nekožiet zobus,» balss kļuva nedaudz savādāka, taču joprojām maiga. «Pretējā gadījumā jūs padarīsit mani par neglītāko sievieti pasaulē.» Kārtējo reizi pašās beigās ar nedaudz lielāku spiedienu. Nebaidieties, tajā nav nekā briesmīga.

Atkal atgriezos pie galvas un sajutu neparastu garšu mutē – pretīgi. Bet viņam ir taisnība, tam nav nekāda sakara ar īstām šausmām. Tas ir vienkārši nepatīkami un pazemojoši.

Dzimumloceklis piepildījās ar spēku, pieauga, ar lūpām jutu, kā vainagi uzbriest uz stumbra, bet es turpināju palaist mēli pa gludo daļu. Viņš pēkšņi iespiedās manī, es sastingu. Kriits uzlika plaukstas man uz galvas, bet nepiespieda. Šķiet, ka es sapratu, ko viņš gribēja – lai es sev ar muti iedurtu. Es mēģināju to izdarīt.

– Tagad tā ir, jā. Līdz sēkla izbirst.

Es sāku kustēties, iegremdējot dzimumlocekli dziļāk mutē, sākumā saraustīti un neveikli, bet viņš vāji grūdās, palīdzot man atrast pareizo tempu. Dzimumloceklis kļuva milzīgs, tas pilnībā nederēja. Es ar mēli jutu viņa sajūsmu… un tas bija dīvaini aizraujoši. Šķita, ka Kriits mani paņēma, bet ne parastajā veidā. Un tomēr viņam tas patika. Viņš turējās, lai nesāktu dauzīt manī visā garumā, es to jutu no spriedzes viņa plaukstās. Un tāpēc es centos kustēties ātrāk un asāk, lai viņam nebūtu mani jāmudina.

Satraukums izrādījās ļoti dīvaina lieta. Vakar es piedzīvoju ko līdzīgu, bet tad viņš manī ienāca – tā vismaz var izskaidrot. Tagad es jutu vājumu tikai no viņa kaislības sajūtas. It kā šī sajūta viņā ir tik spēcīga, ka tā izplatās uz mani, inficē mani. Es neapstājos, izbaudot viņa pieaugošo uzbudinājumu, uz ko mans ķermenis reaģēja. Mans penis pēkšņi šķita sarauties, un straume trāpīja manā mutē.

Viņš nekavējoties to izvilka. Es izspļāvu bālgano šķidrumu uz grīdas un noslaucīju muti. Nekas. Tam joprojām nav nekāda sakara ar īstām šausmām. Bet lejā turpināja saldi malkot nesenā sajūsmas paliekas. Atkal šī kaitinošā sajūta, ka vētra beigās tika noķerta.

Kriits pēkšņi nogrima uz grīdas man blakus un uzspieda ar pirkstiem uz mana zoda, liekot man paskatīties uz viņu:

«Tas ir tikai viens veids, kā iepriecināt vīrieti, Blue Pearl.» Tas vienkārši nav jūsu paradums.

Šķita, ka viņš kaut ko skaidro, bet es nevarēju saprast, ko tieši, tāpēc es vienkārši pamāju. Kriits, acīmredzot, gaidīja kaut kādu reakciju, bet nesaņēma. Pēkšņi viņš ar rokām satvēra manu seju, pievilka mani sev klāt un noskūpstīja. Vai viņam nav riebums? Vai arī viņš vēlas man pierādīt, ka viņam nav riebuma? Ka es neizdarīju neko tādu, par ko man varētu būt kauns. Šis impulss manī izraisīja pateicības reakciju: es apviju viņam rokas un atbildēju. Skūpstu, lai arī maigu, pavadīja sajūsmas atbalsis. Atkal sāksies kaitinošā vētra. To sapratusi, es atrāvos. Viņa piespieda savu pieri pret viņa pieri un mēģināja izlīdzināt elpošanu. Viņš čukstēja:

– Vai gribi, lai es tevi aizvedu kā vakar? Vienkārši jautājiet.

Pārsteidzoši, es arī domāju par atbildi! It kā viņa patiešām to vēlētos. Varbūt priesterienes ķermenis ir kaut kā nepareizs – tā alkst pēc kaut kā cita, bet mans prāts nepiekrīt šīm slāpēm:

– Nē, Kriit, es gribu gulēt.

– Tad novelc drēbes.

– Kas?

– Novelc drēbes, Blue Pearl. Un labi gulēt. Es arī neģērbšos – es gribu tevi turēt sev klāt. Vai tas traucēs jūsu atpūtai?

– N-nē…

Bet izrādījās, ka es ļoti kļūdījos. Kriits, apskaujot mani no aizmugures, sen aizmiga, un manas domas skraidīja šurpu turpu. Viņa ķermenis tik tuvu manējam mani sajūsmināja un izraisīja neskaidras vēlmes. Es gribēju rosīties, radīt vismaz kaut kādu berzi starp savu kailo un viņa ādu, bet es neuzdrošinājos. Man izdevās aizmigt tikai pēc tam, kad izrāvos no viņa rokām un attālinājos.