Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - - Страница 12

– Bet no kurienes?.. Kā Augusts to varēja nodarīt man, mums visiem? Man likās, ka es viņam patīku… Un pūķi, jūs teicāt, ka šajos kalnos dzīvo pūķi… Mans Dievs, vai tā ir taisnība?

Es biju neizpratnē par saviem vārdiem. Kā jūs varat izskaidrot kaut ko tādu, kas ir pretrunā jebkurai loģikai? Mēs neesam pasakā, tiešām!

– Mammu, kas attiecas uz pūķiem, tā ir absolūta patiesība. Tu laikam arī par tiem esi aizmirsis… Par tiem pastāstīšu vēlāk.

Kas attiecas uz Augustu, viņš jau ilgu laiku izrāda jums uzmanības pazīmes. Un sākumā tu biji viņam labvēlīga, jo atraitnei mūsu pasaulē ir grūti dzīvot, un tu jau sen zaudēji savu vīru. Bet tad tu sāki saprast, ka Augustu motivēja tikai pašlabums – viņš kaut kā pārāk neatlaidīgi sāka interesēties par mūsu bagātību, kas, jāsaka, ir diezgan liela,» Kamils nopūtās. – Nu, tu sāki viņu lēnām atstumt, atlikt tikšanās, centies nebūt ar viņu viena.

Reiz zirga izjādes laikā jūs un viņš atradāt sevi vienatnē, prom no citiem, un jūs viegli saplēsāt savu kleitu, aizķerot to uz nokrituša koka zara. Acīmredzot tieši tad Augusts to ieraudzīja.

Un ko es gribu atzīmēt, ka mūsu kalpones un Vereti daudzas reizes redzēja jūs izģērbtu un nevienam neienāca prātā rakstīt denonsācijas. Bet šis kungs nemaz nav nabags. Tagad viņš ir kļuvis vēl bagātāks, jo puse no mūsu naudas aizgāja viņam,“ Kamils skumji iesmējās. „Zini, Fransuā man teica, ka daži no mūsu kopīgiem paziņām atteicās atdot Augustam māju. Piemēram, Dipona kungs un barons Bernards, vai jūs viņu atceraties, viņš cieš no astmas?

Es pamāju ar galvu. Es redzēju šos cilvēkus savās pirmajās vakariņās šajā pasaulē. Tāpat kā jautrs puisis ar pliko galvaskausu, un mans kungs…

Es ātri atveseļojos, iespējams, ārstnieciskās minerālvielas bija līdzīgas mūsu antibiotikām – ķermenis ātri atveseļojās.

Pamazām iepazinu mūsu mazās apdzīvotās vietas iedzīvotājus. Viņi visi bija ļoti pretimnākoši un draudzīgi.

Vīrieši devās uz kalniem, daži devās vairākas dienas labirintos, no kurienes atveda brīnumainus minerālus.

Pēc tam neliela cilvēku grupa šim nolūkam devās uz zemieni. pārdot derīgos izrakteņus un iegādāties nepieciešamos instrumentus un izstrādājumus. Ciema lielākā problēma bija tā, ka kalnos nebija aramzemes.

Tāpēc miltus vai graudus, tāpat kā labību, bija jāved no zemienēm.

Uz katra brīva zemes gabala bija mazi sakņu dārziņi, bija daudz pa pakāpieniem izkārtotas dobes, kuras veidoja vietējie amatnieki.

Sievietes mīlēja audzēt dažādus ziedus. Uz katra loga un katras terases ziedēja skaisti augi dažādās krāsās.

Ar lielu prieku satiku savus vecos draugus – Sadiju, kurš neatstāja ne soli, rūpējās par mani visos iespējamos veidos un stāstīja man visas jaunākās ziņas un tenkas, manu cienījamo Timotiju – likās, ka viņš kļuva vēl laimīgāks., nometis savu lietišķo uzvalku – un, protams, mana mīļā Marija. Mēs viņu silti apskāvām un pat mazliet raudājām, kad satikāmies.

Marija, kā vienmēr, bija ideju pilna, ap viņu viss ritēja pilnā sparā, viņa pārzināja mūsu lielo virtuvi, pieskatīja dārzu un palīdzēja meitenēm sagādāt krājumus ziemai.

Bet visneaizstājamākais izrādījās Vereti. Viņa prasmīgi un gudri sastādīja darba plānu, katrs saņēma skaidrus norādījumus, kur viņam šodien jāatrodas un kas jādara. Pateicoties viņai, darbs virzījās uz priekšu. Un papildus visām savām priekšrocībām Vereti nekļūdīgi varēja redzēt, vai kāds no mūsējiem sāk saslimt.

Viņa nekavējoties ievietoja cilvēku atsevišķā mājā, sava veida medicīnas centrā un ārstēja viņu ar savām metodēm – ārstniecības augiem, uzlējumiem un ārkārtējos gadījumos tika izmantots minerāls.

Luiss, mūsu dīvais kučieris, pieskatīja zirgus. Viņš joprojām bija nesteidzīgs un svarīgs, viņa daudzkrāsainās zeķes bija pastāvīgs joku avots. Bet viņš bija ļoti labsirdīgs cilvēks un izrādīja tēvišķīgu pacietību un rūpes par bērniem – tie viņam sekoja barā, palīdzot saimniekot ar zirgiem un ar atvērtām mutēm klausījās viņa stāstos, par kuriem viņš daudz zināja un prata pastāstiet viņiem aizraujošā veidā.

Mana seja bija iedegusi, rokas kļuva raupjas, mati saritinājās vēl vairāk, bet es paskatījos spogulī un patiku sev – acis mirdzēja, sejā nemitīgi mirgoja smaids.

Vereti man dabūja vairākas audekla bikses un lina kreklus, vietējais kurpnieks man uztaisīja ērtākos zābakus no mīkstas ādas, vienīgā problēma, ka nebija zeķu, izrādās, ka zeķes un zeķes ir reta un dārga prece, nācās izmantojiet kaut ko līdzīgu kāju ietīšanai.

Sākumā pāri biksēm uzvilku vienkāršus svārkus, bet tie nemitīgi man traucēja un sāku bāzt tos zem jostas, un tad pilnībā pārstāju valkāt šo dāmas garderobes daļu, kas mani traucēja.

Sākumā viņi skatījās uz mani ar neizpratni – kā tas ir iespējams, sieviete valkā vīriešu drēbes! Taču pamazām daudzas meitenes sāka pārņemt manu ģērbšanās stilu, saprata, cik tas ir ērti, un drīz vien mūsu mazpilsētā nevienu nepārsteidza sieviete biksēs un vīrieša cepure.

Arī Kamils šķita diezgan apmierināts ar dzīvi. Viņš sadraudzējās, bieži devās uz kalniem un pat tika vests labirintos, ar ko viņš ļoti lepojās.

Vakaros visi bieži sēdēja pie ugunskura, stāstīja, dzēra vīnu, vairāki jaunekļi nedaudz prata spēlēt kādu mūsu ģitārai līdzīgu instrumentu.

Kādā no šiem patīkamajiem vakariem mūsu vietnē pie ugunskura parādījās jauns cilvēks, viņš izkāpa no tumsas un man palika auksti, jo tas bija viņš – Milords.