Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - - Страница 9

– Agnes, vai tu atzīsti savu vainu? – resnais svētums tievā balsī iesaucās.

– Nē! Tā ir kļūda, šausmīga kļūda! Kāds mani apmeloja! Es neko nezinu un nekad neesmu zinājis par kādu burvestību! Es jautāju jums, ticiet man, es ne pie kā neesmu vainīgs,» es centos runāt mierīgi un pārliecināti.

Bet likās, ka mani vārdi nevienu neinteresēja. Svētums vēlreiz sita pa spārnu un sacīja:

«Es ieplānoju pirmo pratināšanu rīt, tā notiks rītausmā.» Aizved viņu prom!

Viņi atkal sāpīgi iegrūda mani mugurā, izvilka no zāles un veda pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši iepriekš.

Un tagad es jau esmu savā cietumā, sēžu uz matrača un mēģinu domāt par situāciju, savest kopā, mēģinu ieskicēt rīcības plānu. Godīgi sakot, izrādās slikti…

Es nezinu, cik daudz laika pavadīju domāšanai. Es sapratu, ka no manis nekas nav atkarīgs, es nevaru šiem cilvēkiem neko pierādīt, es nesapratu, par ko viņi runā, ko viņi vēlas no manis…

Es nezinu, kāda veida reliģija vai kults viņiem ir – par laimi vai diemžēl par tādu nekad neesmu dzirdējis… Manas domas skrēja, bet šķita, ka man nav izejas. Es domāju, kas notiks ar Kamilu? Nabaga puika, vai šis stāsts viņu ietekmēs?..

Acīmredzot iestājās nakts, kļuva tumšāks, nodzisa viena no lāpām.

Pēkšņi koridorā atskanēja soļi, tie bija piesardzīgi un ļoti klusi – tas nepārprotami nebija gājis apsargs.

Klusa balss man uzsauca:

– Agneses kundze, vai jūs esat šeit?

Es steidzos uz bāriem:

– Kas tas ir?

Figūra pienāca tuvu stieņiem un izstiepa rokas, es ieraudzīju Vereti bālo seju.

Tieši to es nemaz necerēju ieraudzīt! Bet es priecājos par jebkuru cilvēku no šīs klusās dzīves.

Es saspiedu viņas rokas:

– Vereti, kā tu te nonāci? kā iet Kamilam? Kā klājas mājā?

– Agneses kundze, paldies dievam, jūs esat dzīva! Luiss, mūsu kučieris, man palīdzēja, viņa jaunākais brālis šeit kalpo par apsardzi, un viņš ielaida mani pie jums, lai gan ne uz ilgu laiku. Tagad klausieties mani uzmanīgi. Rītvakar mēs centīsimies tevi dabūt ārā no cietuma. Draugs ieradās pie Kamila kunga, viņam ir lieliski sakari, un viņi gatavo plānu. Lai kas arī notiktu rītvakarā, tev klusi jāizpilda viss, ko tev saka un jādara viss kā likts – galvenais necelt traci! Uz spēles ir daudz! Ļoti lieli cilvēki riskē ar savu dzīvību. Agneses kundze, pagaidiet, dārgā.

– Vereti, mīļā, paldies! Lai Kamils neriskē! Galvenais, lai viņam nekas nenotiek! Un aizmirsti par dāmu – tev es esmu tikai Agnese.

Vereti pēdējo reizi paspieda manu roku un klusi pazuda tumšajā gaitenī.

Es stāvēju un atkārtoju sev katru viņas vārdu. Rītvakars! Viņi domā par mani, rīkojas, paldies, mīļie! Es pasmaidīju – un pat dīvais kučieris cenšas man palīdzēt!

Pēkšņi man palika auksti – no rīta vajadzēja pratināt! Kā tas būs? Ko darīt, ja es nevaru izturēt šo procedūru? Varbūt mani pērs vai iebāzīs galvu ūdens mucā?..

Es atcerējos, ko bērnībā teica mana mīļotā vecmāmiņa: «Cilvēks var izturēt visu!» Ko darīt, ja vecmāmiņa paredzēja, ka pēc daudziem gadiem viņas mazmeitai būs jāiztur un jāpārvar šādas mokas?

Man acīs saskrēja asaras. Es nemēģināju viņus apturēt – kad tu raudi, tava sirds kļūst vieglāka.

Tā bija manas dzīves satraucošākā nakts. Es negribēju, lai nāk rītausma – katra mana dzīsla trīcēja no bailēm, no otras puses, es no visas sirds gaidīju rītvakaru, jo viņi solīja man palīdzēt!

Bet laiks plūst neatkarīgi no mūsu domām, bailēm un vēlmēm.

Tika iedegta otrā lāpa – sākās jauna diena.