Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - - Страница 7

Kamils pielēca kājās, pat pustumsā bija skaidrs, cik bāls viņš bija kļuvis:

– Mammu, tu kaut ko saproti?!

Es pakratīju galvu, mans kakls bija sauss, es nevarēju runāt…

Mājā dega sveces, cilvēki metās ārā no istabām, visi bija pusģērbušies, tikai Vereti iznāca gandrīz saģērbusies, pietrūka tikai vāciņš un atslēgas uz jostas. Es ievēroju, ka viņai bija skaisti šokolādes krāsas mati, kas sasieti zemā kūciņā. Viņa noraizējusies paskatījās uz mums:

«Mums tas būs jāatver, pretējā gadījumā viņi vienlaikus izņems durvis un logus…»

Vereti stingrā solī piegāja pie durvīm, atvilka aizbīdņus – un vestibilā ielauzās bruņoti cilvēki, vairāki rokās bija aizdedzinājuši lāpas. Visi vīrieši bija ģērbušies melnā no galvas līdz kājām, pat viņu sejas bija paslēptas zem melnām maskām.

Gājiena beigās bija ļoti maza auguma vīrietis, gandrīz rūķis, garā melnā halātā, uz krūtīm mirdzēja liels amulets, tīri skūto seju neaizsedza maska, bet galva bija paslēpta zem kapuces..

Rūķis paskatījās mums visiem apkārt ar savām šaurajām acs acīm un nedaudz čīkstošā balsī teica:

«Agnes Caroline Letimore Mertier, Viņa Svētības un Svētās Asamblejas vārdā jūs tiekat apsūdzēts burvībā un nekavējoties tiks nogādāts Viņa Svētības rezidencē, kur lieta tiks izmeklēta.

Tikai pēc šīs runas viņš pagriezās un paskatījās tieši uz mani.

Es biju apmulsusi… Šausmas pārņēma visu manu ķermeni, mana sirds izlēca no krūtīm, es aizsedzu seju ar rokām, lai neredzētu visu šo murgu.

Laikam jau ļoti nopietna lieta – mani uzrunāja bez ierastās «madam», izrunāja manu pilno vārdu Agnese… Vai viss ir tik slikti?

Ap mani raudāja meitenes, viena no viņām – man liekas, ka tā bija Sadija – skaļi šņukstēja, Vereti, bāla kā nāve, sakoda lūpas, Kamilla apskāva mani aiz pleciem un mēģināja mani pasargāt no briesmīgā nakts viesa skatiena.…

Rūķis ar kapuci pamāja savai svītai, divi cilvēki pielēca pie manis, satvēra mani aiz rokām, divi citi slepkavas atrāva Kamilu no manis, kāds no aizmugures ātri uzmeta man pār galvu kaut ko līdzīgu melnam maisam, viņi mani pacēla un vilka. es ārā no mājas. Tas viss aizņēma ne vairāk kā dažas minūtes. Man aiz muguras viņi raudāja un lamājās, Kamils kliedza draudus un lāstus.

Mani iegrūda kaut kādos ratos, un es sāpīgi sasitu savu ilgi cietušo galvu.

Šaurā telpa trīcēja, ārā ņurdēja zirgi, un kučieris rupjā balsī kaut ko kliedza.

Es atkal raudāju – kas mani sagaida? Prātā pazibēja doma, ka, iespējams, Agnese nemaz nav tik slikta kā es. Katrā ziņā manā pasaulē viņa netiks apsūdzēta burvēšanā un viņai pār galvu nevilks soma.

Sliktākais, kas ar viņu var notikt, ir psihiatriskā slimnīca…

Kariete apstājās. Mani atkal rupji sagrāba un vilka, kājas praktiski neskāra zemi, caur biezo, tumšo audumu, kas uzvilkts uz galvas, neko nevarēja redzēt.

Mani vilka pa dažiem gaiteņiem, nemitīgi griežoties vispirms uz vienu pusi, tad uz otru pusi.

Tad sāku iet lejā pa kāpnēm – tās bija diezgan stāvas un griesti virs galvas bija ļoti zemi – pāris reizes atkal iesitu sev.

Atkal koridors, tad apstājāmies, atskanēja kaut kāda slīdēšanas skaņa, man norāva somu un iegrūda tumšā istabā…

Atkal rībēšana aiz muguras, soļu atbalss pa gaiteni un klusums…