Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - - Страница 5

Kājas padevās, sirds dauzījās, galvā pulsēja tikai viena doma – kas tas ir? Vai kāds mani redzēja nokrītu no debesīm? Vai arī kāds saprata, ka Agnese nav tā pati, ne īstā?

Un pēkšņi spilgts uzplaiksnījums, ieskats – ja nu šī ir piezīme tai Agnesei?

Ko darīt, ja kāds par viņu kaut ko zina vai tur aizdomās par kaut ko neskaidru?

Dievs, es pat nesaprotu, cik tagad ir laiks, kāda ir šī vieta un kas apdraud sievieti, kura tiek apsūdzēta burvībā…

Es daudz lasīju par inkvizīciju, skatījos filmas par Seilemas raganām un atcerējos vēl kaut ko, bet vai tiešām šeit ir tik biedējoši? Ugunskuri, spīdzināšanas, raganu mednieki? Nē, tā nevar būt!

Es apgūlos gultā un, dīvainā kārtā, ļoti ātri aizmigu un man pat nebija neviena murga.

* * *

No rīta visi rituāli atkārtojās – ģērbšanās, mazgāšanās, vieglas brokastis, kas pasniegtas uz terases…

Vairākas reizes uztvēru Vereti skatienu, kurš, labu dienu novēlējis, devās projām veikt kādus mājas darbus.

Jāatzīst, ka viņa ātri un profesionāli atrisināja visus ikdienas jautājumus, deva norādījumus istabenēm, pavārei un dažiem dārza vīriem – varbūt dārzniekiem vai strādniekiem.

Darbs ap Vereti ritēja uz priekšu, visi bez ierunām pildīja viņas norādījumus, tika mazgātas grīdas, laistītas puķu dobes, no virtuves nāca gardais cepšanas aromāts.

Vakardienas dandy kučieris lēnām gāja gar terasi.

Šodien viņš valkāja svītrainas zeķes, un kurpju sprādzes šķita nedaudz lielākas.

Viņš paklanījās, sveicinādams mani, un devās nozīmīgi tālāk virzienā, no kurienes bija dzirdama zirgu ņurdēšana. Es viņam pamāju ar galvu un neviļus pasmaidīju – ļoti kolorīts raksturs.

Es sēdēju, skatījos apkārt un domāju par to, kurš varēja uzrakstīt šo rāpojošo zīmīti.

Vakardienas viesi sēdēja nedaudz ilgāk par mani – vai tas bija viens no viņiem?

Vai arī tā ir kāda no istabenēm, dārza strādnieki, vai kāds svešinieks, kas ielīdis īpašumā. Un kaut kā neiedomājos, ka varbūt tā ir tikai kāda aizvainota meitene vai dusmīgs Vereti?

Varbūt Agnese viņus kaut kā lieki aizvainoja vai nesamaksāja pietiekami daudz par darbu? Kaut kāda protesta zīme pret dāmu? Es nedaudz uzmundrinājos. Nav jākrīt panikā no nekurienes, kad pienāks diena, būs risinājums!

Manas dienas pagāja klusi un mēreni.

Es centos biežāk palikt viena, atsaucoties uz slimību.

Īpašums dzīvoja un strādāja bez manas līdzdalības.

Māju un dārzu pārvaldīja Vereti, visu plašo īpašumu pārvaldīja Timotija kungs, pieticīgs un nopietns, apmēram piecdesmit gadus vecs vīrs. Viņš dzīvoja kopā ar sievu jaukā mājā netālu no mūsu lielās mājas. Man ļoti patika viņa sieva – resna, smejoša Marija, ļoti draudzīga, bet tajā pašā laikā nav garlaicīga ar tukšām runām.

Mēs ar viņu bieži staigājām pa apkārtni un vienmēr atradām tēmas nesteidzīgām sarunām – daba, ziedi, izšuvumi, to visu pārrunājām ne reizi vien. Reizēm nonācām pie kāda maza ezeriņa vai dīķa, tur bija vienkāršs koka soliņš zem izplesta koka un stundām sēdējām ēnā, bieži vien vienkārši klusējot vai izņēmuši no somām rokdarbus un izšuvuši.

Starp citu, es atklāju, ka Agnesei ir daudz nepabeigtu izšuvumu, burciņas ar sēklu pērlītēm, krellēm un krāsainu pavedienu šķeterēm. Par laimi, viņa izšuva ar krustiņu, šī tehnika man bija pazīstama (paldies manai vecmāmiņai!), un izšuvumi nereti glāba no garlaicības.

Reizēm aizdomājos, kas noticis ar īsto Agnesi? Viņa pamodās lidmašīnas salonā, jūras krastā, varbūt pat manā dzīvoklī? Kā viņa izdzīvo šo likteņa kūleni? Protams, es priecājos, ka mana māte nebūs tik nemierināma, it kā es tikko pazustu.

Tomēr dzīva meita, pat ja viņa ir gandrīz bez prāta, ir labāka par meitu, kuras nav blakus. Mana māte savāks savu gribu dūrē un metīsies glābt meitu, vilks pie ārstiem un mēģinās atjaunot atmiņu.

Un, ak Dievs, Agness būs jāuzvelk lietišķais uzvalks un jāiet uz mūsu ofisu… Es klusi nopūtos – nabaga Agness, man viņas tik žēl! Man šķiet, ka viņai tas būs daudz grūtāk nekā man.

Tā nu desmit dienas paskrēja vēja spārniem, es biju gandrīz pieradis pie šīs jaunās, nedaudz miegainās un slinkās dzīves.

Todien es atgriezos no pastaigas viena; Marija bija mani pametusi agrāk; viņai bija jāuzrauga, kā viņas virtuvē tiek gatavots ievārījums – vai pareizi noņemtas putas un cik daudz cukura tiek izlietots.

Lēnām gāju pa aleju uz māju, caur lapām skatījos saulē, biju slinkā, «roņa» noskaņojumā – tā Svetka teica, sasodīts.

Visa mājsaimniecība bija drūzmējusies uz terases, trokšņoja, smējās, meitenes-istabenes čīkstēja un koķeti koriģēja cepurītes.

Tiklīdz es piegāju klāt, visi šķīrās un es ieraudzīju jaunu vīrieti. Manuprāt, viņam bija kādi astoņpadsmit gadi, varbūt nedaudz vecāks, augumā īss, bet plecos plats. Viņa pelēkās acis skatījās uz mani atklāti un priecīgi, kviešu krāsas blondie mati ierāmēja viņa šauro seju. Viņš plati pasmaidīja un piegāja pie manis:

– Mammu, man tevis ļoti pietrūkst!

Kamilla, tā sauca Agneses dēlu (vai jau mans dēls?) mani cieši apskāva un noskūpstīja uz vaiga. Un es…es pēkšņi izplūdu asarās, apskāvu puisi pie sevis un sirds no prieka skaļi pukstēja, it kā dēls beidzot būtu atgriezies mājās.